Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Dafiro HCT (amlodipine besylate / valsartan / hydrochlorothiazide) – Zāļu apraksts - C09DX01

Updated on site: 06-Oct-2017

Zāļu nosaukumsDafiro HCT
ATĶ kodsC09DX01
Vielaamlodipine besylate / valsartan / hydrochlorothiazide
RažotājsNovartis Europharm Limited

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Dafiro HCT 10 mg/320 mg/25 mg apvalkotās tabletes

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Viena apvalkotā tablete satur 5 mg amlodipīna (amlodipinum) (amlodipīna besilāta veidā), 160 mg valsartāna (valsartanum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazidum).

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Viena apvalkotā tablete satur 10 mg amlodipīna (amlodipinum) (amlodipīna besilāta veidā), 160 mg valsartāna (valsartanum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazidum).

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Viena apvalkotā tablete satur 5 mg amlodipīna (amlodipinum) (amlodipīna besilāta veidā), 160 mg valsartāna (valsartanum) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazidum).

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Viena apvalkotā tablete satur 10 mg amlodipīna (amlodipinum) (amlodipīna besilāta veidā), 160 mg valsartāna (valsartanum) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazidum).

Dafiro HCT 10 mg/320 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Viena apvalkotā tablete satur 10 mg amlodipīna (amlodipinum) (amlodipīna besilāta veidā), 320 mg valsartāna (valsartanum) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazidum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete (tablete)

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Baltas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar nošķeltām malām un uzdruku "NVR" vienā pusē un "VCL" otrā pusē.

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Bāli dzeltenas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar nošķeltām malām un uzdruku "NVR" vienā pusē un "VDL" otrā pusē.

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Dzeltenas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar nošķeltām malām un uzdruku "NVR" vienā pusē un "VEL" otrā pusē.

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Brūni dzeltenas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar nošķeltām malām un uzdruku "NVR" vienā pusē un "VHL" otrā pusē.

Dafiro HCT 10 mg/320 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Brūni dzeltenas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar nošķeltām malām un uzdruku "NVR" vienā pusē un "VFL" otrā pusē.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Esenciālas arteriālās hipertensijas ārstēšana aizstājterapijā pieaugušiem pacientiem, kuru asinsspiedienu var adekvāti kontrolēt ar amlodipīna, valsartāna un hidrohlortiazīda (HCT) kombināciju, lietojot trīs komponentu kombināciju, vai divu komponentu un viena komponenta kombināciju terapijas veidā.

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Dafiro HCT ieteicamā deva ir viena tablete dienā, ko ieteicams ieņemt no rīta.

Pirms ārstēšanas maiņas uz terapiju ar Dafiro HCT pacientiem jāpanāk atbilstoša asinsspiediena kontrole lietojot atsevišķu komponentu fiksētas devas vienā laikā. Dafiro HCT deva jāpiemēro vadoties pēc kombinācijas atsevišķo komponentu devām ārstēšanas nomaiņas brīdī.

Maksimālā ieteicamā Dafiro HCT deva ir 10 mg/320 mg/25 mg.

Īpašas pacientu grupas Nieru darbības traucējumi

Tā kā Dafiro HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar anūriju (skatīt 4.3. apakšpunktu) un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) <30 ml/min/1,73 m2) (skatīt 4.3., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Tā kā Dafiro HCT sastāvā ir valsartāns, tas kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem bez holestāzes maksimālā ieteicamā valsartāna deva ir 80 mg, tādēļ Dafiro HCT lietošana šai pacientu grupai nav piemērota (skatīt 4.3., 4.4. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem amlodipīna dozēšana nav noteikta. Šiem pacientiem ar hipertensiju un aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.1. apakšpunktu), mainot terapiju uz Dafiro HCT, jālieto mazākā pieejamā amlodipīnu saturošas kombinācijas deva.

Sirds mazspēja un koronāro artēriju slimība

Pieredze par Dafiro HCT lietošanu, it īpaši maksimālajās devās, pacientiem ar sirds mazspēju un koronāro artēriju slimību ir ierobežota. Pacientiem ar sirds mazspēju un koronāro artēriju slimību, īpaši lietojot maksimālo Dafiro HCT devu 10 mg/320 mg/25 mg, jāievēro piesardzība.

Gados vecāki cilvēki (65 gadus veci un vecāki)

Gados vecākiem pacientiem, īpaši lietojot maksimālo Dafiro HCT devu 10 mg/320 mg/25 mg, ieteicams ievērot piesardzību, tai skaitā veikt regulāru asinsspiediena kontroli, jo pieredze par zāļu lietošanu šīs grupas pacientiem ir ierobežota. Šiem gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju (skatīt 4.1. apakšpunktu), mainot terapiju uz Dafiro HCT, jālieto mazākā pieejamā amlodipīnu saturošas kombinācijas deva.

Pediatriskā populācija

Dafiro HCT nav piemērots lietošanai bērniem vecumā līdz 18 gadiem esenciālās hipertensijas gadījumā.

Lietošanas veids Iekšķīgai lietošanai.

Dafiro HCT var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizes.

Tabletes jānorij veselas, uzdzerot nedaudz ūdens, ieteicams vienā noteiktā dienas laikā, vēlams no rīta.

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām, citiem sulfonamīda atvasinājumiem, dihidropiridīna atvasinājumiem vai jebkuru no no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Grūtniecības otrais un trešais trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu).

Aknu mazspēja, aknu ciroze vai holestāze.

Smagi nieru darbības traucējumi (GFR <30 ml/min/1,73 m2), anūrija un pacientiem, kam veic dialīzi.

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ <60 ml/min/1,73 m2) Dafiro HCT lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalcēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

Smaga hipotensija.

Šoks (tai skaitā kardiogēns šoks).

Sirds kreisā kambara izplūdes trakta obstrukcija (piemēram, hipertrofiska obstruktīva kardiomiopātija un augstas pakāpes aortas atveres stenoze).

Hemodinamiski nestabila sirds mazspēja pēc akūta miokarda infarkta.

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Amlodipīna drošība un efektivitāte hipertensijas krīzes gadījumā nav pierādīta.

Pacienti ar nātrija un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos

Kontrolētā klīniskā pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar mērenu vai smagu hipertensiju bez komplikācijām, pārmērīga hipotensija, tostarp ortostatiska hipotensija, radās 1,7% pacientu, kas lietojuši maksimālo Dafiro HCT devu (10 mg/320 mg/25 mg), salīdzinot ar 1,8% pacientu, kas lietoja valsartānu/hidrohlortiazīdu. (320 mg/25 mg), 0,4% pacientu, kas lietoja amlodipīnu/valsartānu

(10 mg/320 mg) un 0,2% pacientu, kas lietoja hidrohlortiazīdu/amlodipīnu (25 mg/10 mg).

Pacientiem ar hiponatriēmiju un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos, piemēram, tādiem, kuri saņem lielas diurētiku devas, uzsākot lietot Dafiro HCT, var novērot simptomātisku hipotensiju. Dafiro HCT jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas un/vai intravaskulāra tilpuma korekcijas.

Ja, lietojot Dafiro HCT, rodas pārmērīga hipotensija, pacients jānovieto guļus, un ja nepieciešams, intravenozi infūzijas veidā jāievada fizioloģiskais sāls šķīdums. Ārstēšanu var turpināt pēc asinsspiediena stabilizēšanas.

Elektrolītu līmeņa pārmaiņas serumā

Amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds

Kontrolētā Dafiro HCT klīniskā pētījumā 320 mg valsartāna un 25 mg hidrohlortiazīda pretējā ietekme uz kālija līmeni serumā daudziem pacientiem aptuveni līdzsvaroja viena otru. Citiem pacientiem izteiktāka var būt vienas vai otras zāļu vielas ietekme. Ar piemērotu intervālu periodiski jānosaka elektrolītu līmenis serumā, lai noteiktu iespējamo elektrolītu līmeņa līdzsvara zudumu.

Periodiski ar noteiktiem intervāliem jāveic elektrolītu un kālija līmeņa serumā kontrole, lai konstatētu iespējamās elektrolītu līmeņa izmaiņas, it īpaši pacientiem ar citiem riska faktoriem, kā, piemēram, nieru funkcijas traucējumiem, citu zāļu lietošanu vai elektrolītu līmeņa pārmaiņām anamnēzē.

Valsartāns

Nav ieteicama vienlaicīga kāliju saturošu uztura bagātinātāju, kāliju saudzējošu diurētiku, kāliju saturošas sāls vai citu vielu, kas var paaugstināt kālija līmeni (heparīna, u.c.) lietošana. Nepieciešama atbilstoša kālija līmeņa kontrole.

Hidrohlortiazīds

Ārstēšana ar Dafiro HCT jāuzsāk tikai pēc hipokaliēmijas un līdztekus esošas hipomagniēmijas korekcijas.Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hipokaliēmijas rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hipokaliēmiju. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus pacientiem ar pastiprinātu kālija zudumu, piemēram, sāļu zudumu izraisošu nefropātiju vai pre-renāliem (kardiogēniem) nieru funkcijas traucējumiem. Ja hipokaliēmija attīstās terapijas laikā ar hidrohlortiazīdu, Dafiro HCT lietošana jāpārtrauc, kāmēr netiek sasniegts stabīls kalija līmenis.

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hiponatriēmijas un hipohlorēmiskās alkalozes rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hiponatriēmiju. Hiponatriēmiju, kuru pavadīja neiroloģiski simptomi (slikta dūša, progresējoša dezorientācija, apātija). Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu jāuzsāk tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas korekcijas. Gadījumā, ja terapijas laikā ar Dafiro HCT attīstās smaga vai strauja hiponatriēmija, ārstēšana jāpārtrauc līdz natrija līmenis asinīs normalizējies.

Visiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, periodiski jākontrolē elektrolītu (it īpaši kālija, nātrija, magnija) līmeņa pārmaiņas.

Nieru darbības traucējumi

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt azotēmijas rašanos pacientiem ar hronisku nieru slimību. Ja Dafiro HCT tiek lietots pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska elektorolītu kontrole serumā (tai skaitā kālija), kreatinīna un urīnskābes līmeņa. Dafiro HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem, anūriju un tiem, kuriem tiek veikta dialīze (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Dafiro HCT devas pielāgošana pacientiem ar vieglas vai vidēji smagas formas nieru darbības traucējumiem (GFR ≥30 ml/min/1,73 m2) nav nepieciešama.

Nieru artērijas stenoze

Dafiro HCT jālieto piesardzīgi, lai ārstētu hipertensiju pacientiem ar vienpusēju vai abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi, jo šādiem pacientiem var paaugstināties urīnvielas līmenis asinīs un kreatinīna līmenis serumā.

Nieru transplantācija

Pašlaik nav pieredzes par Dafiro HCT drošu lietošanu pacientiem, kam nesen veikta nieru transplantācija.

Aknu darbības traucējumi

Valsartāns tiek galvenokārt izvadīts nemainītā veidā ar žulti. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ir pagarināts amlodipīna eliminācijas pusperiods un augstākas AUC vērtības; dozēšanas rekomendācijas vēl nav izstrādātas. Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem bez holestāzes, valsartāna maksimālā ieteicamā deva ir 80 mg, tādēļ Dafiro HCT nedrīkst lietot šai pacientu grupai (skatīt 4.2., 4.3. un 5.2. apakšpunktu).

Angioneirotiskā tūska

Tika ziņots par angioneirotisko tūsku, tai skaitā par balsenes pietūkumu un glosītu, kas izraisa elpceļu nosprostošanās un/vai sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles pietūkumu, pacientiem, ārstētiem ar valsartānu. Dažiem no šiem pacientiem iepriekš ir bijusi angioneirotiskā tūska, pēc citu zāļu, tai skaitā pēc AKE inhibitoru lietošanas. Nekavējoties jāpārtrauc Dafiro HCT lietošana, ja pacientiem attīstās angioneirotiskā tūska, un nedrīkst atkārtoti lietot šīs zāles.

Sirds mazspēja un koronāro artēriju slimība/nesen pārciests miokarda infarkts Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas inhibīcijas rezultātā jutīgiem cilvēkiem var pastiprināties nieru darbības pārmaiņas. Pacientiem ar smagu sirds mazspēju, kuru nieru darbība var būt atkarīga no renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas, terapija ar AKE inhibitoriem un angiotenzīna receptora antagonistiem bijusi saistīta ar oligūriju un/vai progresējošu azotēmiju un (reti) ar akūtu nieru mazspēju un/vai nāvi. Par līdzīgu rezultātu ziņots, lietojot valsartānu. Pacientiem ar sirds mazspēju vai pārciestu miokarda infarktu vienmēr jānovērtē nieru funkcija.

Ilgstošā, placebo kontrolētā pētījumā (PRAISE-2) ar amlodipīnu pacientiem ar II un IV klases neišēmiskas cilmes sirds mazspēju (pēc NYHA (New York Heart Association) klasifikācijas) amlodipīna lietošanas laikā palielinājās ziņojumu skaits par plaušu tūsku, lai gan nozīmīgu sirds mazspējas pasliktināšanās biežuma atšķirību, salīdzinot ar placebo, nekonstatēja.

Kalcija kanālu blokatori, ieskaitot amlodipīnu, ar piesardzību jālieto pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju, jo tie var paaugstināt tālāku kardiovaskulāro notikumu rašanās risku un mirstību.

Pacientiem ar sirds mazspēju un koronāro artēriju slimību, sevišķi lietojot maksimālo Dafiro HCT devu 10 mg/320 mg/25 mg, ieteicama piesardzība, jo pieejamie dati par šo pacientu grupu ir ierobežoti.

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze

Tāpat kā lietojot visus citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro pacientiem ar mitrālā vārstuļa stenozi vai ar nozīmīgu, bet neizteiktas pakāpes aortas atveres stenozi.

Grūtniecība

Ārstēšanu ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB) nedrīkst uzsākt grūtniecības laikā. Sievietēm, kuras plāno grūtniecību, ja vien ārstēšanas turpināšana ar ARB nesniedz būtisku ieguvumu, jāpiemēro ārstēšanas maiņa uz alternatīvu antihipertensīvo līdzekli, kam ir zināms drošības profils saistībā ar grūtniecību. Ja terapijas laikā tiek konstatēta grūtniecība, ARB lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja piemērojams, jāuzsāk attiecīga alternatīva terapija (skatīt 4.3. un

4.6. apakšpunktu).

Primārs hiperaldosteronisms

Pacientus ar primāru hiperaldosteronismu nedrīkst ārstēt ar angiotenzīna II antagonistu valsartānu, jo viņu renīna-angiotenzīna sistēmu ir skārusi primārā slimība. Tādēļ Dafiro HCT nedrīkst lietot šai pacientu grupai.

Sistēmiska sarkanā vilkēde

Ir saņemti ziņojumi par sistēmiskās sarkanās vilkēdes saasinājumiem vai aktivēšanos tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošanas laikā.

Citi metaboliski traucējumi

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mainīt glikozes toleranci un paaugstināt holesterīna, triglicerīdu un urīnskābes līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešama insulīna vai perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas korekcija.

Tā kā Dafiro HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas simptomātiskas hiperurikēmijas gadījumā. Hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā samazinātā urīnskābes klīrensa dēļ un izraisīt vai pastiprināt hiperurikēmiju, kā arī veicināt podagras lēkmes rašanos jūtīgiem pacientiem.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Dafiro HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Dafiro HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Fotosensibilizācija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietotājiem radušās fotosensibilizācijas reakcijas (skatīt

4.8 apakšpunktu). Ja terapijas ar Dafiro HCT laikā rodas fotosensibilizācijas reakcija, ieteicams

ārstēšanu pārtraukt. Ja nepieciešams atsākt diurētiskā līdzekļa lietošanu, ķermeņa virsmu ieteicams pasargāt no saules vai mākslīga UVA starojuma iedarbības.

Akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīda, kas pieder sulfonamīdu grupai, lietošana ir saistīta ar idiosinkrātiskām reakcijām, kuru rezultātā attīstās akūta pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ir akūta redzes asuma samazināšanās vai acu sāpes, turklāt parasti tie parādās vairākas stundas līdz nedēļas pēc preparāta lietošanas sākuma. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var novest pie pastāvīga redzes zuduma.

Primārā ārstēšana ir pēc iespējas ātrāka hidrohlortiazīda lietošanas pārtraukšana. Ja intraokulārais spiediens joprojām netiek kontrolēts, jāapsver iespēja veikt neatliekamu konservatīvu ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos. Kā riska faktorus akūtas slēgta kakta glaukomas attīstībai var minēt alerģiju pret sulfonamīdu un penicilīnu grupas līdzekļiem.

Vispārējas norādes

Pacientiem, kuriem iepriekš bijusi paaugstināta jutība pret citiem angiotenzīna II receptora antagonistiem, jāievēro piesardzība. Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu vairāk iespējamas pacientiem ar alerģiju un astmu.

Gados vecāki cilvēki (no 65 gadu vecuma)

Gados vecākiem pacientiem, īpaši lietojot maksimālo Dafiro HCT devu 10 mg/320 mg/25 mg, ieteicams ievērot piesardzību, tai skaitā veikt regulāru asinsspiediena kontroli, jo pieredze par zāļu lietošanu šīs grupas pacientiem ir ierobežota.

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, ARB vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un pavājinātas nieru funkcijas (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, ARB vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru funkcija, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens. AKE inhibitorus un ARB nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Formāli mijiedarbības pētījumi par Dafiro HCT mijiedarbību ar citām zālēm nav veikti. Tādēļ šai apakšpunktā sniegta informācija tikai par zināmu atsevišķo aktīvo vielu mijiedarbību ar citām zālēm.

Taču ir svarīgi ievērot, ka Dafiro HCT var pastiprināt citu asinsspiedienu pazeminošo līdzekļu hipotensīvo iedarbību.

Lietošana vienlaikus nav ieteicama

Dafiro HCT

Zināma mijiedarbība

Ietekme uz mijiedarbību ar citām zālēm

aktīvā viela

ar šādām zālēm

 

Valsartāns

Litijs

Litija un angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru,

un

 

angiotenzīna II receptoru antagonistu, arī valsartāna, vai

HCT

 

tiazīdu grupas līdzekļu vienlaicīgas lietošanas laikā ziņots

 

 

par atgriezenisku litija koncentrācijas serumā

 

 

palielināšanos un toksicitāti. Tā kā tiazīdu grupas līdzekļi

 

 

samazina litija nieru klīrensu, lietojot kopā ar Dafiro

 

 

HCT, litija toksicitātes risks iespējams var palielināties.

 

 

Tādēļ vienlaicīgas lietošanas laikā ieteicams rūpīgi

 

 

kontrolēt litija koncentrāciju serumā.

Valsartāns

Kāliju aizturoši

Ja uzskata, ka kālija līmeni ietekmējošas zāles jāparaksta

 

diurētiskie līdzekļi,

kombinācijā ar valsartānu, ieteicams bieži kontrolēt kālija

 

kālija papildterapija,

līmeni plazmā.

 

kāliju saturoši sāls

 

 

aizstājēji un citas

 

 

vielas, kas var

 

 

palielināt kālija līmeni

 

Amlodipīns

Greipfrūts un

Vienlaikus amlodipīna un greipfrūta un greipfrūtu sulas

 

greipfrūtu sula

lietošana nav ieteicama, jo dažiem pacientiem var

 

 

palielināties biopieejamība, kas rezultātā vedīs pie

 

 

palielināta asinsspiedienu pazeminoša efekta.

Vienlaikus lietošanas gadījumā jāievēro piesardzība

Dafiro HCT

Zināma mijiedarbība

Ietekme uz mijiedarbību ar citām zālēm

aktīvā viela

ar šādām zālēm

 

Amlodipīns

CYP3A4 inhibitori

CYP3A4 inhibitori: vienlaicīga amlodipīna un spēcīgu vai

 

(t.i., ketokonazols,

mērenu CYP3A4 inhibitoru (proteāzes inhibitori, azola

 

itrakonazols, ritonavirs)

grupas pretsēnīšu līdzekļi, makrolīdi kā eritromicīns un

 

 

klaritromicīns, verapamils vai diltiazēms) lietošana var

 

 

izraisīt nozīmīgu amlodipīna iedarbības pastiprināšanos.

 

 

Klīniskajā izpausmē šīs farmakokinētikas izmaiņas var būt

 

 

izteiktākas gados vecākiem pacientiem, tādēļ var būt

 

 

nepieciešama klīniskā novērošana un devas pielāgošana.

 

CYP3A4 induktori

Nav datu par CYP3A4 induktoru ietekmi uz amlodipīnu.

 

(pretkrampju līdzekļi

CYP3A4 induktoru (piemēram, rifampicīna, divšķautņu

 

[piemēram,

asinszāles) līdztekus lietošana var pazemināt amlodipīna

 

karbamazepīns,

koncentrāciju plazmā. Amlodipīns kombinācijā ar

 

fenobarbitāls, fenitoīns,

CYP3A4 induktoriem jālieto uzmanīgi.

 

fosfenitoīns,

 

 

primidons],

 

 

rifampicīns, Hypericum

 

 

perforatum [asinszāles

 

 

preparāti])

 

 

Simvastatīns

Pēc vairāku 10 mg amlodipīna devu lietošanas kopā ar

 

 

80 mg simvastatīna, tā iedarbība palielinājās par 77%

 

 

salīdzinājumā ar simvastatīna monoterapiju. Ir ieteicams

 

 

ierobežot simvastatīna devu ar 20 mg dienā pacientiem,

 

 

kuri lieto amlodipīnu.

 

Dantrolēns (infūzijās)

Dzīvniekiem novērota letāla sirds kambaru fibrillācija un

 

 

kardiovaskulārs kolapss, kas saistīti ar hiperkaliēmiju pēc

 

 

verapamila un datrolēna intravenozas ievadīšanas.

 

 

Hiperkaliēmijas riska dēļ tiek rekomendēts izvairīties no

 

 

vienlaicīgas kalcija kanālu blokatoru, tādu kā amlodipīns,

 

 

lietošanas pacientiem, kuri ir jutīgi pret ļaundabīgo

 

 

hipertermiju un tās ārstēšanu.

Valsartāns

Nesteroīdie

Lietojot angiotenzīna II antagonistus un hidrohlortiazīdu

un HCT

pretiekaisuma līdzekļi

vienlaikus ar NPL, var vājināties antihipertensīvā ietekme.

 

(NPL), tostarp

Turklāt, lietojot vienlaikus Dafiro HCT un NPL, var

 

selektīvie

pasliktināties nieru darbība un palielināties kālija

 

ciklooksigenāzes 2

koncentrācija serumā. Tādēļ terapijas sākumā ir ieteicama

 

inhibītori (COX-2

nieru darbības uzraudzība, kā arī adekvāta pacienta

 

inhibitori),

hidratācija.

 

acetilsalicilskābe (>3 g

 

 

dienā) un neselektīvi

 

 

NPL

 

Valsartāns

Uzņemšanas

In vitro pētījuma rezultāti ar cilvēka aknu audiem norāda,

 

transportieru

ka valsartāns ir aknu uzņemšanas transportiera OATP1B1

 

(rifampicīns,

un aknu izvadīšanas transportiera MRP2 substrāts.

 

ciklosporīns) vai

Vienlaikus uzņemšanas transportieru (rifampicīns,

 

izvadīšanas

ciklosporīns) vai izvadīšanas transportieru (ritonavīrs)

 

transportieru

inhibitoru lietošana var palielināt valsartāna sistēmisku

 

(ritonavīrs) inhibitori

iedarbību.

HCT

Alkoholiskie dzērieni,

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošana kopā ar

 

barbiturāti vai

vielām, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošais efekts

 

narkotiskie līdzekļi

(piemēram, samazinot simpatiskas nervu sistēmas

 

 

aktivitati vai ar tiešas vazodilatācijas palīdzību), var

 

 

pastiprināt ortostatisko hipotensiju.

 

Amantadīns

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var palielināt amantadīna

 

 

nevēlamo blakusparādību risku.

 

Antiholīnerģiskie

Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropīns,

 

līdzekļi un citas zāles,

biperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētisko

 

kuras ietekmē kunģa

līdzekļu biopieejamību acīmredzot tādēļ, ka mazinās

 

motilitāti

kuņģa-zarnu trakta kustīgums un kuņģa iztukšošanās

 

 

ātrums. Savukārt, ir paredzams, ka prokinētiskie līdzekļi

 

 

tādi kā cisaprīds var samazināt tiazīdu grupas diurētisko

 

 

līdzekļu biopieejamību.

 

Pretdiabēta līdzekļi

Tiazīdu grupas līdzekļi var izmainīt glikozes toleranci.

 

(piemēram, insulīns un

Var būt nepieciešama pretdiabēta līdzekļa devas

 

perorālie pretdiabēta

pielāgošana.

 

līdzekļi)

 

 

Metformīns

Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar

 

 

hidrohlortiazīdu saistītas iespējamas funkcionālas nieru

 

 

mazspējas ierosinātas laktātacidozes risks.

 

Beta blokatori un

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda,

 

diazoksīds

lietošana vienlaikus ar beta blokatoriem var palielināt

 

 

hiperglikēmijas risku. Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi,

 

 

arī hidrohlortiazīds, var pastiprināt diazoksīda

 

 

hiperglikēmisko ietekmi.

 

Ciklosporīns

Terapija vienlaikus ar ciklosporīnu var palielināt

 

 

hiperurikēmijas un podagras tipa komplikāciju risku.

 

Citotoksiskie līdzekļi

Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mazināt

 

 

citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīda,

 

 

metotreksāta) izvadīšanu caur nierēm un pastiprināt to

 

 

nomācošo iedarbību uz kaulu smadzenēm.

 

Uzpirkstītes glikozīdi

Nevēlama ietekme var būt tiazīda ierosinātas

 

 

hipokaliēmijas vai hipomagnēmijas veidošanās, kas

 

 

veicina uzpirkstītes preparātu ierosinātas sirds aritmijas

 

 

rašanos.

 

Jodu saturošas

Diurētisko līdzekļu ierosinātas dehidratācijas gadījumā ir

 

kontrastvielas

palielināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši tad, ja

 

 

lietotas lielas jodu saturoša līdzekļa devas. Tādēļ pirms

 

 

šādu savienojumu ievadīšanas pacientiem jānovērš

 

 

dehidratācija.

 

Jonu apmaiņas sveķi

Holestiramīns un kolestipols samazina tiazīdu grupas

 

 

diurētisko līdzekļu, tai skaitā arī hidrohlortiazīda,

 

 

uzsūkšanos. Rezultātā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi

 

 

var sasniegt tikai subterapeitisko iedarbas līmeni. Tomēr

 

 

mijiedarbību iespējams samazināt, izmainot

 

 

hidrohlortiazīda un jonu apmaiņas sveķu lietošanas laika

 

 

intervālu, lai hidrohlortiazīds tiktu lietots vismaz 4

 

 

stundas pirms vai 4-6 stundas pēc jonu apmaiņas sveķu

 

 

lietošanas.

 

Zāles, kas ietekmē

Hidrohlortiazīda izraisītu hipokaliēmiju var pastiprināt

 

kālija līmeni serumā

lietošana kopā ar šādām zālēm: kālijurētiskiem

 

 

diurētiskajiem līdzekļiem, kortikosteroīdiem, caurejas

 

 

līdzekļiem, adrenokortikotropā hormona (AKTH),

 

 

amfotericīnu, karbenoksolonu, G penicilīnu un

 

 

salicilskābes atvasinājumiem vai antiaritmiskiem

 

 

līdzekļiem. Ja šie līdzekļi tiek ordinēti kopā ar amlodipīna

 

 

/ valsartāna / hidrohlortiazīda kombināciju, ieteicama

 

 

kālija līmeņa kontrole plazmā.

 

Zāles, kas ietekmē

Diurētisko līdzekļu izraisītu hiponatriēmiju var pastiprināt

 

nātrija līmeni serumā

lietošana kopā ar tādām zālēm kā antidepresanti,

 

 

antipsihotiskie un pretepilepsijas līdzekļi utt. Ilgstošas

 

 

ārstēšanas ar šīm zālēm laikā jāievēro piesardzība.

 

Zāles, kas var ierosināt

Saistībā ar hipokaliēmijas risku, piesardzība jāievēro

 

torsades de pointes

lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar zālēm, kas var ierosināt

 

 

torsades de pointes, atsevišķi Ia un III klases

 

 

antiaritmiskie un daži antipsihotiskie līdzekļi.

 

Podagras ārstēšanai

Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas

 

lietotas zāles

pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes

 

(probenecīds,

līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai

 

sulfīnpirazons un

sulfīnpirazona devas palielināšana.

 

alopurinols)

Lietošana vienlaikus ar tiazīdu grupas līdzekļiem, arī

 

 

hidrohlortiazīdu, var palielināt paaugstinātas jutības

 

 

reakciju pret alopurinolu rašanās biežumu.

 

Metildopa

Saņemti atsevišķi ziņojumi par hemolītisko anēmiju, kas

 

 

radusies pēc hidrohlortiazīda lietošanas vienlaikus ar

 

 

metildopu.

 

Nedepolarizējošie

Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, pastiprina

 

miorelaksanti

kurāres atvasinājumu darbību.

 

(piemēram,

 

 

tubokurarīns)

 

 

Citas antihipertensīvās

Tiazīdu grupas līdzekļi var pastiprināt citu

 

zāles

antihipertensīvo līdzekļu iedarbību (piemēram,

 

 

guanetidīns, metildopa, beta blokatori, asinsvadu

 

 

paplašinošie līdzekļi, kalcija kanālu blokatori, AKE

 

 

inhibitori, angiotenzīna receptoru blokatori un Tiešie

 

 

Renīna Inhibitori [TRI]).

 

Asinsspiedienu

Hidrohlortiazīds var samazināt atbildes reakciju uz

 

paaugstinoši amīni

asinsspiedienu paaugstinošiem amīniem tādiem kā

 

(piemēram,

noradrenalīns. Šīs iedarbības klīniskā nozīme nav zināma

 

noradrenalīns,

un reakcijas samazinājums nav tik izteikts, lai tos

 

adrenalīns)

nelietotu vispār.

 

D vitamīns un kalcija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda,

 

sāļi

lietošana kopā ar D vitamīnu vai kalcija sāļiem var

 

 

pastiprināt kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā.

 

 

Vienlaikus tiazīda grupas diurētisko līdzekļu lietošana var

 

 

izraisīt hiperkalciēmiju pacientiem, kuri ir tendēti uz

 

 

hiperkalciēmiju (piemēram, hiperparatiroidisms, audzēji

 

 

vai ar D vitamīnu stārpnecību notiekošo procesu

 

 

traucējumi), palielinot kalcija tubulāro reabsorbciju.

RAAS dubulta blokāde ar ARB, AKE inhibitoriem vai aliskirēnu

Klīniskie dati liecina, ka RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, ARB vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību kā hipotensija, hiperkaliēmija un pavājināta nieru funkcija (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Amlodipīns

Amlodipīna lietošanas drošība grūtniecības periodā cilvēkam nav zināma. Pētījumos ar dzīvniekiem reproduktīvā toksicitāte tika novērota pie lielām devām (skatīt 5.3. apakšpunktu). Grūtniecēm zāles ordinē vienīgi tad, ja nav drošākas alternatīvas un slimība rada lielāku risku mātei un auglim nekā ārstēšana.

Valsartāns

Angiotenzīna II receptoru blokatoru (ARB) lietošana grūtniecības pirmajā trimestrī nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). ARB lietošana grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī ir kontrindicēta (skatīt

4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Nav pārliecinošu epidemioloģisko datu par teratogenitātes risku saistībā ar AKE inhibitoru lietošanu grūtniecības pirmajā trimestrī. Tomēr nevar izslēgt nelielu riska pieauguma iespējamību. Kamēr nav pieejami kontrolēti epidemioloģiskie dati par angiotenzīna II receptoru blokatoru (ARB) lietošanas risku, līdzīgs risks pastāv visai šai zāļu klasei. Sievietēm, kuras plāno grūtniecību, ja vien ārstēšanas turpināšana ar ARB nesniedz būtisku ieguvumu, jāpiemēro ārstēšanas maiņa uz alternatīvu antihipertensīvo līdzekli, kam ir zināms drošības profils grūtniecības laikā. Ja terapijas laikā tiek konstatēta grūtniecība, ARB lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja piemērojams, jāuzsāk attiecīga alternatīva terapija.

Zināms, ka angiotenzīna II receptoru antagonistu darbība grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī cilvēkiem var radīt fetotoksicitāti (samazinātu nieru funkciju, oligohidramniozi, aizkavētu galvaskausa pārkaulošanos) un neonatālu toksicitāti (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt

5.3 apakšpunktu).

Ja ARB tiek lietots grūtniecības laikā, pēc otrā trimestra, ieteicams veikt ultrasonogrāfisku nieru funkciju un galvaskausa pārbaudi.

Jaundzimušie, kuru mātes grūtniecības laikā lietojušas ARB, rūpīgi jānovēro, vai neattīstās hipotensija (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Hidrohlortiazīds

Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu grūtniecības, īpaši tās pirmā trimestra, laikā ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami.

Hidrohlortiazīds šķērso placentu. Pamatojoties uz hidrohlortiazīda farmakoloģiskās darbības mehānismu, tā lietošana otrā un trešā grūtniecības trimestrī var radīt augļa-placentas apasiņošanas traucējumus un tam var būt nevēlama ietekme uz augli un jaundzimušo, piemēram, dzelte, elektrolītu līdzsvara traucējumi un trombocitopēnija

Amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds

Nav pieredzes ar Dafiro HCT lietošanu grūtniecēm. Pamatojoties uz pieejamajiem datiem par atsevišķiem komponentiem Dafiro HCT nav ieteicams lietot pirmā trimestra laikā un tā lietošana ir kontrindicēta grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Nav pieejama informācija par valsartāna un/vai amlodipīna lietošanu zīdīšanas laikā. Hidrohlortiazīds tiek izvadīts ar mātes pienu nelielos daudzumos. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus lielās devās, tie izraisa intensīvu diurēzi, kas, savukārt, var kavēt piena produkciju. Dafiro HCT lietošana zīdīšanas laikā nav ieteicama. Ja Dafiro HCT tiek lietots zīdīšanas laikā, jālieto pēc iespējas mazāka deva. Zīdīšanas laikā līdzšinējā terapija jāaizstāj ar alternatīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai, īpaši, ja bērns ir tikko piedzimis (jaundzimušais) vai dzimis priekšlaicīgi.

Fertilitāte

Nav veikti klīniskie pētījumi par fertilitāti ar Dafiro HCT.

Valsartāns

Lietojot valsartāna 200 mg/kg/dienā devas iekšķīgi vīriešu un sieviešu dzimuma žurkām nenovēroja ar fertilitāti saistītas nevēlamas blakusparādības. Šī deva 6 reizes pārsniedz maksimālo ieteicamo devu cilvēkiem, aprēķinot pēc mg/m2 (aprēķinos pieņemts, ka pacients ar ķermeņa masu 60 kg iekšķīgi lieto 320 mg/dienā devu).

Amlodipīns

Ir saņemti ziņojumi par atgriezeniskām bioķīmiskām izmaiņām spermatozoīdu galviņās dažiem pacientiem, kuri ārstējās ar kalcija kanālu blokatoriem. Nav pietiekamu klīnisko datu par amlodipīna potenciālo ietekmi uz fertilitāti. Vienā pētījumā ar žurkām tika konstatēta nelabvēlīga ietekme uz vīriešu fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Pacientiem, kuri lieto Dafiro HCT un vada transportlīdzekli vai apkalpo mehānismus, jāņem vērā, ka laiku pa laikam var rasties reibonis vai nogurums.

Amlodipīns var nedaudz vai mēreni ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekli un apkalpot mehānismus. Ja pacients, lietojot Dafiro HCT, jūt reiboni, galvassāpes, nespēku vai sliktu dūšu, viņam var būt palēnināta reakcija.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Turpmāk norādītās Dafiro HCT drošuma īpašības ir pamatotas ar datiem no Dafiro HCT klīniskajiem pētījumiem un atsevišķo tā aktīvo vielu amlodipīna, valsartāna un hidrohlortiazīda zināmajām drošuma īpašībām.

Drošuma profila kopsavilkums

Dafiro HCT drošums vērtēts, to lietojot maksimālā devā pa 10 mg/320 mg/25 mg, vienā kontrolētā, īstermiņa (8 nedēļas) klīniskā pētījumā, kurā piedalījās 2 271 pacients – no tiem 582 pacienti lietoja valsartānu kombinācijā ar amlodipīnu un hidrohlortiazīdu. Blakusparādības parasti bija vieglas un pārejošas, un tikai retos gadījumos bija jāpārtrauc terapija. Šajā aktīvajā kontrolētajā klīniskā pētījumā biežākais Dafiro HCT terapijas pārtraukšanas cēlonis bija reibonis un hipotensija (0,7%).

8 nedēļas ilgā kontrolētā klīniskā pētījumā trīskāršās terapijas grupā netika novērotas nozīmīgas jaunas vai negaidītas nevēlamas blakusparādības, salīdzinot ar zināmo monoterapijas vai divkāršās terapijas ietekmi.

8 nedēļas ilgā kontrolētā klīniskā pētījumā Dafiro HCT kombinācijas izraisītās laboratorisko rādītāju pārmaiņas bija nelielas un atbilstošas līdzekļu monoterapijas iedarbības farmakoloģiskajam mehānismam. Valsartāns trīskāršajā kombinācijā vājināja hidrohlortiazīda kālija līmeni pazeminošo ietekmi.

Nevēlamo blakusparādību uzskaitījums tabulas veidā

Dafiro HCT (amlodipīns/valsartāns/HCT) un amlodipīna, valsartāna un HCT atsevišķas lietošanas laikā radušās šādas blakusparādības, kas sakārtotas atbilstoši MedDRA orgānu sistēmu klasifikācijai un rašanās biežumam.

Ļoti bieži: 1/10; bieži: 1/100 līdz <1/10; retāk: 1/1 000 līdz <1/100; reti: 1/10 000 līdz <1/1 000; ļoti reti: <1/10 000, nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

MedDRA

Nevēlamā blakusparādības

Biežums

 

 

 

orgānu sistēmu

 

Dafiro

Amlodipīns

Valsartāns

HCT

klasifikācija

 

HCT

 

 

 

Asins un

Agranulocitoze, kaulu

--

--

--

Ļoti reti

limfātiskās

smadzeņu nomākums

 

 

 

 

sistēmas

Pazemināts hemoglobīna

--

--

Nav zināmi

--

traucējumi

līmenis un hematokrīts

 

 

 

 

 

Hemolītiskā anēmija

--

--

--

Ļoti reti

 

Leikopēnija

--

Ļoti reti

--

Ļoti reti

 

Neitropēnija

--

--

Nav zināmi

--

 

Trombocitopēnija, dažkārt

--

Ļoti reti

Nav zināmi

Reti

 

ar purpuru

 

 

 

 

 

Aplastiskā anēmija

--

--

--

Nav zināmi

Imūnās sistēmas

Paaugstināta jutība

--

Ļoti reti

Nav zināmi

Ļoti reti

traucējumi

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un

Anoreksija

Retāk

--

--

--

uztures

Hiperkalcēmija

Retāk

--

--

Reti

traucējumi

Hiperglikēmija

--

Ļoti reti

--

Reti

 

Hiperlipidēmija

Retāk

--

--

--

 

Hiperurikēmija

Retāk

--

--

Bieži

 

Hipohlorēmiskā alkaloze

--

--

--

Ļoti reti

 

Hipokaliēmija

Bieži

--

--

Ļoti bieži

 

Hipomagniēmija

--

--

--

Bieži

 

Hiponatriēmija

Retāk

--

--

Bieži

 

Diabētiskā metaboliskā

--

--

--

Reti

 

stāvokļa pasliktināšanās

 

 

 

 

Psihiskie

Depresija

--

Retāk

--

Reti

traucējumi

Bezmiegs/miega traucējumi

Retāk

Retāk

--

Reti

 

Garastāvokļa pārmaiņas

--

Retāk

--

 

 

Apjukums

--

Reti

--

--

Nervu sistēmas

Koordinācijas izmaiņas

Retāk

--

--

--

traucējumi

Reibonis

Bieži

Bieži

--

Reti

 

Reibonis, mainot pozu,

Retāk

--

--

--

 

reibonis pēc piepūles

 

 

 

 

 

Garšas sajūtas traucējumi

Retāk

Retāk

--

--

 

Ekstrapiramidālais sindroms

--

Nav zināmi

--

--

 

Galvassāpes

Bieži

Bieži

--

Reti

 

Hipertonija

--

Ļoti reti

--

--

 

Letarģija

Retāk

--

--

--

 

Parestēzija

Retāk

Retāk

--

Reti

 

Perifēra neiropātija,

Retāk

Ļoti reti

--

--

 

neiropātija

 

 

 

 

 

Miegainība

Retāk

Bieži

--

--

 

Ģībonis

Retāk

Retāk

--

--

 

Trīce

--

Retāk

--

--

 

Hipoestēzija

--

Nav zināmi

--

--

Acu bojājumi

Akūta slēgta kakta glaukoma

--

--

--

Nav zināmi

 

Redzes traucējumi

--

Retāk

--

--

 

Redzes traucējumi

Retāk

Retāk

--

Reti

Ausu un labirinta

Džinkstēšana ausīs

--

Retāk

--

--

bojājumi

Reibonis

Retāk

--

Retāk

--

Sirds funkcijas

Sirdsklauves

--

Bieži

--

--

traucējumi

Tahikardija

Retāk

--

--

--

 

Aritmijas (tai skaitā

--

Ļoti reti

--

Reti

 

bradikardija, ventrikulāra

 

 

 

 

 

tahikardija un

 

 

 

 

 

priekškambaru mirdzēšana)

 

 

 

 

 

Miokarda infarkts

--

Ļoti reti

--

--

Asinsvadu

Pietvīkums

--

Bieži

--

--

sistēmas

Hipotensija

Bieži

Retāk

--

--

traucējumi

Ortostatiska hipotensija

Retāk

--

--

Bieži

 

Flebīts, tromboflebīts

Retāk

--

--

--

 

Vaskulīts

--

Ļoti reti

Nav zināmi

--

Elpošanas

Klepus

Retāk

Ļoti reti

Retāk

--

sistēmas

Elpas trūkums

Retāk

Retāk

--

--

traucējumi, krūšu

Respiratorais distress,

--

--

--

Ļoti reti

kurvja un

plaušu tūska, pneimonīts

 

 

 

 

videnes slimības

Rinīts

--

Retāk

--

--

 

Rīkles kairinājums

Retāk

--

--

--

Kuņģa-zarnu

Diskomforta sajūta vēderā,

Retāk

Bieži

Retāk

Reti

trakta traucējumi

sāpes vēdera augšdaļā

 

 

 

 

 

Smakojoša elpa

Retāk

--

--

--

 

Vēdera izejas pārmaiņas

--

Retāk

--

--

 

Aizcietējums

--

--

--

Reti

 

Ēstgribas zudums

--

--

--

Bieži

 

Caureja

Retāk

Retāk

--

Reti

 

Sausuma sajūta mutē

Retāk

Retāk

--

--

 

Dispepsija

Bieži

Retāk

--

--

 

Gastrīts

--

Ļoti reti

--

--

 

Smaganu hiperplāzija

--

Ļoti reti

--

--

 

Slikta dūša

Retāk

Bieži

--

Bieži

 

Pankreatīts

--

Ļoti reti

--

Ļoti reti

 

Vemšana

Retāk

Retāk

--

Bieži

Aknu un/vai

Izmainīti aknu funkcionālie

--

Ļoti reti**

Nav zināmi

--

žults izvades

testi, ieskaitot bilirubīna

 

 

 

 

sistēmas

līmeņa paaugstināšanos

 

 

 

 

traucējumi

asinīs

 

 

 

 

 

Hepatīts

--

Ļoti reti

--

--

 

Intrahepātiska holestāze,

--

Ļoti reti

--

Reti

 

dzelte

 

 

 

 

Ādas un zemādas

Alopēcija

--

Retāk

--

 

audu bojājumi

Angioneirotiskā tūska

--

Ļoti reti

Nav zināmi

--

 

Bullozs dermatīts

--

--

Nav zināmi

--

 

Ādas sarkanajai vilkēdei

--

--

--

Ļoti reti

 

līdzīgas reakcijas, ādas

 

 

 

 

 

sarkanās vilkēdes

 

 

 

 

 

saasinājums

 

 

 

 

 

Erythema multiforme

--

Ļoti reti

--

Nav zināmi

 

Eksantēma

--

Retāk

--

--

 

Hiperhidroze

Retāk

Retāk

--

--

 

Fotosensibilizācijas

--

Ļoti reti

--

Reti

 

reakcija*

 

 

 

 

 

Nieze

Retāk

Retāk

Nav zināmi

--

 

Purpura

--

Retāk

--

Reti

 

Izsitumi

--

Retāk

Nav zināmi

Bieži

 

Ādas krāsas pārmaiņas

--

Retāk

--

--

 

Nātrene un cita veida

--

Ļoti reti

--

Bieži

 

izsitumi

 

 

 

 

 

Nekrotizējošs vaskulīts un

--

--

--

Ļoti reti

 

toksiskā epidermālā

 

 

 

 

 

nekrolīze

 

 

 

 

 

Eksfoliatīvs dermatīts

--

Ļoti reti

--

--

 

Stīvena-Džonsona sindroms

--

Ļoti reti

--

--

 

Kvinkes tūska

--

Ļoti reti

--

--

Skeleta-muskuļu

Artralģija

--

Retāk

--

--

un saistaudu

Muguras sāpes

Retāk

Retāk

--

--

sistēmas

Locītavu pietūkšana

Retāk

--

--

--

bojājumi

Muskuļa spazmas

Retāk

Retāk

--

Nav zināmi

 

Muskuļa vājums

Retāk

--

--

--

 

Mialģija

Retāk

Retāk

Nav zināmi

--

 

Sāpes ekstremitātē

Retāk

--

--

--

 

Potīšu pietūkums

--

Bieži

--

--

Nieru un

Kreatinīna līmeņa

Retāk

--

Nav zināmi

--

urīnizvades

paaugstināšanās asinīs

 

 

 

 

sistēmas

Urinēšanas traucējumi

 

Retāk

 

 

traucējumi

Niktūrija

--

Retāk

--

--

 

Polakiūrija

Bieži

Retāk

 

 

 

Nieru darbības traucējumi

--

--

--

Nav zināmi

 

Akūta nieru mazspēja

Retāk

--

--

Nav zināmi

 

Nieru mazspēja un darbības

--

--

Nav zināmi

Reti

 

traucējumi

 

 

 

 

Reproduktīvās

Impotence

Retāk

Retāk

--

Bieži

sistēmas

Ginekomastija

 

Retāk

--

--

traucējumi un

 

 

 

 

 

krūts slimības

 

 

 

 

 

Vispārēji

Abāzija, gaitas traucējumi

Retāk

--

--

--

traucējumi un

Astēnija

Retāk

Retāk

--

Nav zināmi

reakcijas

Diskomforts, savārgums

Retāk

Retāk

--

--

ievadīšanas vietā

Nespēks

Bieži

Bieži

Retāk

--

 

Nekardiālas sāpes krūtīs

Retāk

Retāk

--

--

 

Tūska

Bieži

Bieži

--

--

 

Sāpes

--

Retāk

--

--

 

Pireksija

--

--

--

Nav zināmi

Izmeklējumi

Paaugstināts lipīdu līmenis

 

--

 

Ļoti bieži

 

Paaugstināts atlieku slāpekļa

Retāk

--

--

--

 

līmenis asinīs

 

 

 

 

 

Paaugstināts urīnskābes

Retāk

--

--

 

 

līmenis asinīs

 

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

 

Reti

 

Pazemināts kālija līmenis

Retāk

--

--

--

 

asinīs

 

 

 

 

 

Paaugstināts kālija līmenis

--

--

Nav zināmi

--

 

asinīs

 

 

 

 

 

Ķermeņa masas

Retāk

Retāk

--

--

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

Ķermeņa masas

--

Retāk

--

--

 

mazināšanās

 

 

 

 

*Skatīt 4.4. apakšpunktā „Fotosensitivitāte”

**Galvenokārt saistīts ar holestāzi

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Simptomi

Pieredzes par Dafiro HCT pārdozēšanu nav. Galvenais valsartāna pārdozēšanas simptoms, iespējams, ir izteikta hipotensija ar reiboni. Amlodipīna pārdozēšana var izraisīt pārmērīgu perifēru vazodilatāciju un, iespējams, reflektoru tahikardiju. Pēc amlodipīna lietošanas ziņots par izteikti un potenciāli ilgstošu sistēmisku hipotensiju, tai skaitā šoku ar letālu iznākumu.

Ārstēšana

Amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds

Klīniski nozīmīgas Dafiro HCT izraisītas hipotensijas gadījumā nepieciešama aktīva kardiovaskulāras sistēmas uzturēšana, tostarp bieža sirdsdarbības un elpošanas funkcijas kontrole, ekstremitāšu pacelšana un uzmanības pievēršana cirkulējošā šķidruma tilpumam un urīna izdalei. Asinsvadu tonusa un asinsspiediena atjaunošanā var izmantot vazokonstriktorus, ja vien nav kontrindikāciju to lietošanai. Intravenozi ievadīts kalcija glukonāts var labvēlīgi ietekmēt kalcija kanālu blokādes izraisīto efektu novēršanu.

Amlodipīns

Ja zāles ieņemtas nesen, var apsvērt vemšanas ierosināšanu vai kuņģa skalošanu. Pierādīts, ka aktivētās ogles lietošana veseliem brīvprātīgiem tūlīt vai divas stundas pēc amlodipīna ieņemšanas nozīmīgi samazina amlodipīna uzsūkšanos.

Amlodipīnu nav iespējams izvadīt ar hemodialīzes palīdzību.

Valsartāns

Valsartānu nav iespējams izvadīt ar hemodialīzes palīdzību.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmija, hipohlorēmija) un dehidratāciju pārmērīgas diurēzes rezultātā. Pārdozēšanas iespējamākās pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmijas rezultātā var būt muskuļu spazmas un/vai izteikta sirds aritmija, kas saistīta ar uzpirkstītes glikozīdu vai noteiktu antiaritmisku līdzekļu vienlaicīgu lietošanu.

Pakāpe, kādā hidrohlortiazīdu var izvadīt ar hemodialīzi, nav noskaidrota.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, angiotenzīna II antagonisti, citas kombinācijas, ATĶ kods: C09DX01.

Darbības mehānisms

Dafiro HCT apvieno trīs antihipertensīvos līdzekļus ar komplementāru mehānismu asinsspiediena kontrolei pacientiem ar esenciālu hipertensiju: amlodipīns pieder pie kalcija antagonistu grupas, valsartāns pieder pie angiotenzīna II antagonistu grupas zālēm un hidrohlortiazīds pieder pie tiazīda grupas diurētisko līdzekļu grupas zālēm. Šo vielu kombinācijai piemīt papildinoša antihipertensīvā ietekme.

Amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds

Klīniskā efektivitāte un drošums

Dafiro HCT darbība pacientiem ar hipertensiju pētīta dubultmaskētā, aktīvi kontrolētā pētījumā. Kopumā 2 271 pacients ar mērenu vai smagu hipertensiju (vidējais sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens pētījuma sākumā bija 170/107 mmHg) saņēma šādu ārstēšanu: amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds pa 10 mg/320 mg/25 mg, valsartāns/hidrohlortiazīds pa 320 mg/25 mg, amlodipīns/valsartāns pa 10 mg/320 mg vai hidrohlortiazīds/amlodipīns pa

25 mg/10 mg. Pētījuma sākumā pacienti sāka lietot atbilstošo kombinēto terapiju mazākā devā, kas līdz 2. nedēļai tika titrēta līdz pacienta pilnai terapijas devai.

8. nedēļā vidējais sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājums Dafiro HCT grupā bija 39,7/24,7 mmHg, valsartāna/hidrohlortiazīda grupā – 32,0/19,7 mmHg, amlodipīna/valsartāna grupā – 33,5/21,5 mmHg un amlodipīna/hidrohlortiazīda grupā – 31,5/19,5 mmHg. Trīskāršā kombinētā terapija bija statistiski pārākā pār visām trīs divkāršajām kombinācijām, mazinot diastolisko un sistolisko asinsspiedienu. Sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājums, lietojot Dafiro HCT, bija par 7,6/5,0 mmHg lielāks, nekā lietojot valsartānu/hidrohlortiazīdu, par 6,2/2,3 mmHg lielāks, nekā lietojot amlodipīnu/valsartānu, un par 8,2/5,3 mmHg lielāks, nekā lietojot amlodipīnu/hidrohlortiazīdu. Pilnīga asinsspiedienu pazeminoša iedarbība tika panākta 2 nedēļas pēc pacienta lielākās Dafiro HCT devas lietošanas sākšanas. Asinsspiediena kontrole (<140/90 mmHg) tika panākti statistiski lielākai Dafiro HCT lietotāju daļai (71%), salīdzinot ar katru no trim divkāršām kombinācijām (45-54%) (p<0,0001).

Apakšgrupā, kuru veidoja 283 pacienti un kas bija vērsta uz ambulatoru asinsspiediena kontroli, klīniski un statistiski pārāks 24 stundu sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena pazeminājums tika panākts trīskāršās kombinācijas lietotāju grupā, salīdzinot ar valsartāna/hidrohlortiazīda, valsartāna/amlodipīna un hidrohlortiazīda/amlodipīna lietotājiem.

Amlodipīns

Darbības mehānisms

Dafiro HCT sastāvā esošais amlodipīns nomāc kalcija jonu transmembrāno iekļūšanu sirds un asinsvadu gludajos muskuļos. Amlodipīna antihipertensīvās darbības mehānismu nosaka tieša relaksējoša ietekme uz asinsvadu gludo muskulatūru, izraisot perifērās asinsvadu pretestības un asinsspiediena mazināšanos.

Farmakodinamiskā iedarbība

Eksperimentālie dati liecina, ka amlodipīns saistās gan ar dihidropiridīna, gan ne-dihidropiridīna saistīšanās vietām. Sirds muskuļa un asinsvadu gludās muskulatūras saraušanās process ir atkarīgs no ekstracelulāro kalcija jonu pārvietošanās šajās šūnās caur specifiskiem jonu kanāliem.

Pēc terapeitisku devu lietošanas pacientiem ar hipertensiju amlodipīns izraisa vazodilatāciju, kā rezultātā samazinās asinsspiediens guļus un stāvus stāvoklī. Lietojot ilgstoši, šo asinsspiediena samazināšanos nepavada nozīmīgas sirdsdarbības ātruma vai kateholamīnu līmeņa plazmā pārmaiņas.

Koncentrācija plazmā korelē ar ietekmi gan jauniem, gan gados veciem pacientiem.

Hipertensijas slimniekiem ar normālu nieru darbību terapeitiskas amlodipīna devas izraisīja nieru asinsvadu pretestības samazināšanos un glomerulārās filtrācijas ātruma un efektīvas plazmas plūsmas nierēs palielināšanos, nemainot filtrācijas frakciju vai proteinūriju.

Tāpat kā lietojot citus kalcija kanālu blokatorus, veicot sirds funkcijas hemodinamiskos mērījumus miera stāvoklī un slodzes laikā (vai slodzes testa laikā) pacientiem ar normālu kambaru funkciju, kas ārstēti ar amlodipīnu, kopumā konstatēja nelielu sirds indeksa palielināšanos bez nozīmīgas ietekmes uz dP/dt vai kreisā kambara beigu diastolisko spiedienu vai tilpumu. Lietojot terapeitiskās devās veseliem dzīvniekiem un cilvēkiem, hemodinamikas pētījumos amlodipīns neizraisīja negatīvu inotropisku ietekmi, pat lietojot vienlaikus ar beta blokatoriem cilvēkiem.

Amlodipīns nemaina sinuatriālā mezgla funkciju un atrioventrikulāro pārvadi veseliem dzīvniekiem un cilvēkiem. Klīniskos pētījumos, kuros amlodipīnu lietoja kombinācijā ar beta blokatoriem pacientiem ar hipertensiju vai stenokardiju, nenovēroja nevēlamu ietekmi uz elektrokardiogrāfiskiem raksturlielumiem.

Amlodipīns ir pētīts pacientiem ar hronisku, stabilu stenokardiju, vazospastisku stenokardiju un angiogrāfiski pierādītu koronāro sirds slimību.

Klīniskā efektivitāte un drošums Lietošana pacientiem ar hipertensiju

Randomizēts dubultmaskēts saslimstības un mirstības pētījums ar nosaukumu “Antihypertensive and Lipid-Lowering treatment to prevent Heart Attack Trial” (ALLHAT) (Antihipertensīva un lipīdu līmeni pazeminoša terapija sirdslēkmes novēršanai) tika veikts jaunāko terapiju salīdzināšanai: amlodipīna 2,5-10 mg dienā (kalcija kanālu blokators) vai lizinoprils 10-40 mg dienā (AKE inhibitors) kā pirmās rindas līdzekļi no tiazīdu grupas diurētikām, hlortalidons 12,5-25 mg/dienā no vieglas līdz smagai hipertensijai.

Kopumā tika randomizēti 33 357 hipertensijas pacienti vecāki par 55 gadiem, kuri tika novēroti vidēji 4,9 gadus. Pacientiem bija vismaz viens papildu koronārās sirds slimības riska faktors, tostarp: bijis miokarda infarkts vai insults (>6 mēnešus pirms iesaistīšanās pētījumā) vai dokumentēta aterosklerotiska kardiovaskulāra slimība (kopumā 51,5%), 2. tipa cukura diabēts (36,1%), augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīns <35 mg/dl vai <0,906 mmol/l (11,6%), elektrokardiogrammas vai ehokardiogrāfijas diagnosticēta kreisā kambara hipertrofija (20,9%), pašreizēja smēķēšana (21,9%).

Primārais vērtētais raksturlielums bija letāla koronāra sirds slimība vai neletāls miokarda infarkts. Primārais vērtētais raksturlielums amlodipīna terapijas grupā un hlortalidona terapijas grupā būtiski neatšķīrās: riska attiecība (RA) 0,98 95% TI (0,90-1,07) p=0,65. Sekundāri vērtēto raksturlielumu vidū sirds mazspējas rašanās biežums (sastāvdaļas kombinētais kardiovaskulārais vērtētais raksturlielums) bija ievērojami augstāks amlodipīna grupā, nekā salīdzinot ar hlortalidona grupu (10,2% salīdzinājumā ar 7,7%, RA 1,38, 95% TI [1,25-1,52] p<0,001). Tomēr jebkāda iemesla mirstības rādītāji amlodipīna terapijas grupā un hlortalidona terapijas grupā būtiski neatšķīrās RA

0,96 95% TI [0,89-1,02] p=0,20.

Valsartāns

Darbības mehānisms

Valsartāns ir pēc iekšķīgas lietošanas aktīvs, spēcīgs un specifisks angiotenzīna II receptoru antagonists. Tas selektīvi ietekmē AT1 apakštipa receptorus, kas nodrošina zināmo angiotenzīna II ietekmi.

Farmakodinamiskā iedarbība

Valsartāna lietošana pacientiem ar hipertensiju izraisa asinsspiediena pazemināšanos, neietekmējot pulsu.

Lielākai daļai pacientu pēc vienas devas iekšķīgas lietošanas antihipertensīvā iedarbība sākas 2 stundu laikā, un maksimālais asinsspiediena kritums tiek sasniegts 4-6 stundu laikā. Antihipertensīvā iedarbība saglabājas 24 stundas pēc lietošanas. Atkārtotas lietošanas laikā maksimālo asinsspiediena samazinājumu ar kādu devu parasti sasniedz 2-4 nedēļu laikā.

Hidrohlortiazīds

Darbības mehānisms

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu darbības vieta galvenokārt ir nieru distālais izlocītais kanāliņš. Pierādīts, ka primārā tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu piesaistīšanās vieta ir augstas afinitātes receptors nieru garozā un ka distālā izlocītā kanāliņā tiek nomākts NaCl transports. Tiazīdu darbības mehānisma pamatā ir Na+Cl- simporta inhibēšana, iespējams, konkurējot par Cl- saistīšanās centru un tā ietekmējot elektrolītu reabsorbcijas mehānismu – tieši pastiprinot nātrija un hlorīda izvadīšanu aptuveni vienādā daudzumā un netieši ar šo diurētisko iedarbību mazinot plazmas tilpumu, kas pastiprina renīna aktivitāti plazmā, aldosterona sekrēciju un kālija izvadīšanu ar urīnu un pazemina kālija līmeni serumā.

Pediatriskā populācija

Eiropas zāļu aģentūra atbrīvojusi no pienākuma iesniegt pētījumu rezultātus Dafiro HCT visās pediatriskās populācijas apakšgrupās ar esenciālo hipertensiju (informāciju par lietošanu bērniem skatīt 4.2. apakšpunktā).

Citi: renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Divos lielos nejaušinātos, kontrolētos klīniskajos pētījumos (ONTARGET [ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial] un VA NEPHRON-D [The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes]) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar ARB.

ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir sirds-asinsvadu sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.

Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai sirds-asinsvadu sistēmas iznākumiem un mirstību, savukārt novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un ARB.

Tādēļ AKE inhibitorus un ARB nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju (skatīt 4.4. apakšpunktu).

ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar AKE inhibitoru vai ARB pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, sirds- asinsvadu sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja kardiovaskulāras nāves un insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Linearitāte

Amlodipīnam, valsartānam un hidrohlortiazīdam piemīt lineāra farmakokinētika.

Amlodipīns/valsartāns/hidrohlortiazīds

Pēc iekšķīgas Dafiro HCT lietošanas normāliem, veseliem pieaugušajiem maksimālā amlodipīna, valsartāna un hidrohlortiazīda koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc atbilstoši 6-8 stundām,

3 stundām un 2 stundām. Amlodipīna, valsartāna un hidrohlortiazīda absorbcijas ātrums un apjoms pēc Dafiro HCT lietošanas ir tāds pats, kā pēc atsevišķu zāļu formu lietošanas.

Amlodipīns

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas amlodipīna monoterapijas terapeitisku devu lietošanas amlodipīna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 6-12 stundu laikā. Aprēķināts, ka absolūtā biopieejamība ir 64-80%. Amlodipīna biopieejamību uztura lietošana neietekmē.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir aptuveni 21 l/kg. In vitro pētījumos ar amlodipīnu pierādīts, ka aptuveni 97,5% cirkulējošo zāļu ir saistītas ar plazmas olbaltumiem.

Biotransformācija

Aknās amlodipīns tiek plaši metabolizēts (aptuveni 90%) par neaktīviem metabolītiem.

Eliminācija

Amlodipīna eliminācija no plazmas ir divfāziska, terminālais eliminācijas pusperiods ir aptuveni

30-50 stundas. Līdzsvara līmenis plazmā tiek sasniegts pēc zāļu nepārtrauktas lietošanas 7-8 dienas. 10% oriģinālā amlodipīna un 60% amlodipīna metabolītu izdalās ar urīnu.

Valsartāns

Uzsūkšanās

Pēc tikai valsartāna iekšķīgas lietošanas valsartāna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 2-4 stundu laikā. Vidējā absolūtā biopieejamība ir 23%. Uzturs samazina valsartāna iedarbību (nosakot pēc AUC) par aptuveni 40% un maksimālo koncentrāciju plazmā (Cmax) par aptuveni 50%, lai gan aptuveni 8 h pēc devas ieņemšanas valsartāna koncentrācija plazmā grupās, kas zāles lietoja pēc ēšanas un tukšā dūšā, ir līdzīga. Tomēr šī AUC samazināšanās nav vērojama vienlaikus ar klīniski nozīmīgu terapeitiskās iedarbības samazināšanos, tādēļ valsartānu var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizes.

Izkliede

Valsartāna izkliedes tilpums līdzsvara apstākļos pēc intravenozas ievades ir aptuveni 17 litri, kas liecina, ka valsartāns audos plaši neizkliedējas. Valsartāns izteikti saistās ar seruma olbaltumiem (94-97%), galvenokārt seruma albumīnu.

Biotransformācija

Valsartāns netiek pārveidots lielā apjomā, jo tikai aptuveni 20% devas konstatēti metabolītu veidā. Hidroksimetabolīts konstatēts plazmā mazā koncentrācijā (mazāk nekā 10% no valsartāna AUC). Šis metabolīts ir farmakoloģiski neaktīvs.

Eliminācija

Valsartānam piemīt multieksponenciāla rakstura kinētika (t½α <1 h un t½ß aptuveni 9 h). Valsartāns tiek eliminēts galvenokārt ar izkārnījumiem (aptuveni 83% devas) un urīnu (aptuveni 13% devas), galvenokārt nemainītu zāļu veidā. Pēc intravenozas ievades valsartāna plazmas klīrenss ir aptuveni 2 l/h, un tā nieru klīrenss ir 0,62 l/h (aptuveni 30% no kopējā klīrensa). Valsartāna pusperiods ir

6 stundas.

Hidrohlortiazīds

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīds uzsūcas strauji (tmax ir aptuveni 2 stundas). Vidējā AUC palielināšanās ir lineāra un terapeitiskā intervālā – proporcionāla devai.

Ēdiena ietiekmei uz hidrohlortiazīda uzsūkšanos, ja tā vispar pastāv, ir maza klīniskā nozīme. Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīda absolūtā biopieejamība ir 70%.

Izkliede

Šķietamais izkliedes tilpums ir 4-8 l/kg. Asinīs esošais hidrohlortiazīds ir piesaistījies pie seruma proteīniem (40-70%), galvenokārt seruma albumīna. Hidrohlortiazīds uzkrājas arī eritrocītos, turklāt līmenī, kas ir aptuveni 3 reizes augstāks par tā līmeni plazmā.

Biotransformācija

Hidrohlortiazīds tiek izvadīts galvenokārt nemainīta savienojuma formā.

Eliminācija

Terminālā eliminācijas fāzē hidrohlortiazīds tiek izvadīts no plazmas ar vidējo eliminācijas pusperiodu 6-15 h. Pēc atkārtotu devu lietošanas hidrohlortiazīda kinētika nemainās, un, lietojot vienu reizi dienā, akumulācija ir minimāla. Vairāk nekā 95% absorbētās hidrohlortiazīda devas tiek izvadīti nemainītā formā ar urīnu. Renālo klīrensu veido pasīva filtrācija un aktīva sekrēcija nieres kanāliņā.

Īpašas pacientu grupas

Bērni (jaunāki par 18 gadiem)

Dati par farmakokinētiku bērniem nav pieejami.

Gados veci cilvēki (65 gadus veci un vecāki)

Laiks līdz maksimālās amlodipīna koncentrācijas sasniegšanai plazmā jauniem un gados veciem pacientiem ir līdzīgs. Gados veciem pacientiem amlodipīna klīrensam ir tendence mazināties, izraisot zemlīknes laukuma (AUC) un eliminācijas pusperioda palielināšanos. Valsartāna sistēmiskā ietekme AUC gados vecākiem cilvēkiem ir par 70% augstāka nekā gados jaunākiem cilvēkiem, tādēļ, paaugstinot devu, jāievēro piesardzība.

Sistēmiskā valsartāna kopējā iedarbība gados veciem cilvēkiem ir nedaudz lielāka nekā jauniem cilvēkiem, taču pierādīts, ka tam nav klīniskas nozīmes.

Ierobežoti dati liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem gados vecākiem pacientiem, gan gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Tā kā visas trīs aktīvās vielas vienlīdz labi panes gan jaunāki, gan gados veci pacienti, ieteicama normālas devas lietošana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Nieru darbības traucējumi amlodipīna farmakokinētiku nozīmīgi neietekmē. Kā sagaidāms savienojumam, kura nieru klīrenss ir tikai 30% no kopējā plazmas klīrensa, sakarību starp nieru darbību un valsartāna sistēmisko iedarbību nekonstatēja.

Tādēļ pacientiem ar viegliem vai mēreniem nieru darbības traucējumiem terapiju var sākt ar parastajām sākumdevām (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumu gadījumā hidrohlortiazīda vidējais maksimālais plazmas līmenis un AUC vērtības palielinās, un izdalīšanas ātrums ar urīnu samazinās. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota hidrohlortiazīda AUC palielināšanās 3 reizēs. Pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota AUC palielināšanās 8 reizēs. Dafiro HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem, anūriju un tiem, kuriem tiek veikta dialīze (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Pieejami ierobežoti klīniskie dati par amlodipīna lietošanu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ir samazināts amlodipīna klīrenss, kā rezultātā AUC palielinās par aptuveni 40-60%. Caurmērā pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu hronisku aknu slimību valsartāna ietekme (nosakot pēc AUC vērtībām) ir divreiz lielāka nekā veseliem brīvprātīgiem (līdzīga vecuma, dzimuma un ķermeņa masas cilvēkiem). Tā kā Dafiro HCT satur valsartānu, tās ir kontrindicētas pacientiem ar aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2. un 4.3. apakšpunktu).

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Amlodipīns/Valsartāns/Hidrohlortiazīds

Dažādos amlodipīna, valsartāna, hidrohlortiazīda, valsartāna/hidrohlortiazīda, amlodipīna/valsartāna un amlodipīna/valsartāna/hidrohlortiazīda (Dafiro HCT) ne-klīniskajos drošuma pētījumos ar vairāku sugu dzīvniekiem netika iegūti pierādījumi par vispārēju toksisku darbību vai toksisku ietekmi uz mērķa orgāniem, kas nevēlami ietekmētu Dafiro HCT izstrādi klīniskai lietošanai cilvēkiem.

Līdz 13 nedēļas ilgi ne-klīniskie amlodipīna/valsartāna/hidrohlortiazīda drošuma pētījumi tika veikti ar žurkām. Kombinācija žurkām izraisīja sagaidāmu eritrocītu masas (eritrocītu, hemoglobīna, hematokrīta un retikulocītu) mazināšanos, urīnvielas līmeņa paaugstināšanos serumā, kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā, kālija līmeņa paaugstināšanos serumā, jukstaglomerulāru (JG) hiperplāziju nierē un perēkļveida eroziju kuņģa dziedzeru daļā. Pēc 4 nedēļas ilga atkopšanās posma šīs pārmaiņas bija atgriezeniskas un tika uzskatītas par pārspīlētu farmakoloģisko iedarbību.

Amlodipīna/valsartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas genotoksiskās vai kancerogēnās īpašības nav pārbaudītas, jo nav pierādījumu, ka šīs vielas, kas tirgū bijušas ļoti ilgi, kādā veidā mijiedarbotos. Taču atsevišķi pārbaudītas amlodipīna, valsartāna un hidrohlortiazīda genotoksiskās un kancerogēnās īpašības, iegūstot negatīvu rezultātu.

Amlodipīns

Reproduktīvā toksicitāte

Reproduktivitātes pētījumi žurkām un pelēm ir parādījuši aizkavētu dzemdību datumu, ilgstošas dzemdības un samazinātu mazuļu dzīvildzi, lietojot devas, kas ir apmēram 50 reizes lielākas par maksimālo ieteicamo devu cilvēkam, rēķinot uz mg/kg.

Ietekme uz fertilitāti

Žurkām, kuras tika ārstētas ar amlodipīnu (tēviņi 64 dienas un mātītes 14 dienas pirms pārošanās) devā līdz 10 mg/kg/dienā (kas bija 8 reizes* vairāk par augstāko ieteicamo devu cilvēkiem 10 mg aprēķinot uz mg/m2), netika pierādīts nelabvēlīgs efekts uz auglību. Citā pētījumā ar žurkām, kurā žurku tēviņi tika ārstēti 30 dienas ar amlodipīna besilātu devā, kas salīdzināma ar cilvēka devu, pamatojoties uz mg/kg, tika konstatēta folikulu stimulējošā hormona un testosterona pazemināta koncentrācija plazmā, kā arī samazināts spermatozoīdu blīvums un nobriedušu spermatīdu skaits Sertoli šūnās.

Karcinoģenitāte, mutaģenitāte

Žurkas un peles terapijā kopā ar barību divus gadus saņēma amlodipīnu 0,5, 1,25 un 2,5 mg/kg/dienā, karcinoģenitātes esamība šajā pētījumā netika pierādīta. Augstākā deva (žurkām dubulti* un pelēm atbilstoši augstākai ieteicamai klīniskai devai 10 mg aprēķinot uz mg/m2) bija tuvu augstākai panesamai devai pelēm, bet ne žurkām.

Pētījumi par mutaģenitāti neuzrādīja zāļu efektu ne gēnu, ne hromosomu līmenī.

* Pamatojoties uz pacienta svaru 50 kg.

Valsartāns

Ne-klīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti un attīstību neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Žurkām, lietojot maternālo toksisko devu (600 mg/kg/dienā) grūtniecības pēdējā trimestra un laktācijas periodā, pēcnācējiem tika konstatēta nedaudz samazināta dzīvildze, mazāks svara pieaugums un neliela attīstības aizkavēšanās (vēlāka ausu gliemežnīcu un ārējā dzirdes kanāla atvēršanās) (skatīt 4.6 apakšpunktu). Šīs žurkām izmantotās devas (600 mg/kg/dienā) apmēram

18 reizes pārsniedz maksimālo cilvēkiem ieteicamo devu, pamatojoties uz mg/m2 (aprēķinos izmanto iekšķīgi lietojamo devu 320 mg/dienā, pacientam ar ķermeņa masu 60 kg).

Ne-klīniskajos drošības pētījumos lielas valsartāna devas (200 līdz 600 mg/kg ķermeņa masas) žurkām izraisīja sarkano asinsķermenīšu rādītāju (eritrocītu, hemoglobīna, hematokrīta) samazināšanos un nieru hemodinamikas izmaiņas (nedaudz palielinātu urīnvielas slāpekļa koncentrāciju asinīs un nieru urīnvadu hiperplāziju un bazofīliju tēviņiem). Šīs žurkām izmantotās devas (200 un 600 mg/kg/dienā) apmēram 6 un 18 reizes pārsniedz maksimālo cilvēkiem ieteicamo devu, pamatojoties uz mg/m2 (aprēķinos izmanto iekšķīgi lietojamo devu 320 mg/dienā, pacientam ar ķermeņa masu 60 kg).

Salīdzināmas devas lietojot pērtiķiem, tika konstatētas līdzīgas, tomēr smagākas izmaiņas, īpaši nierēs, kur izmaiņu rezultātā attīstījās nefropātija, ieskaitot palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju.

Abām sugām tika novērota nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofija. Tika secināts, ka visas izmaiņas izraisīja valsartāna farmakoloģiskā iedarbība, kas, īpaši pērtiķiem, radīja ilgstošu hipotensiju. Lietojot ārstnieciskās devas cilvēkiem, netika novērota saistība ar nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofiju.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Tabletes kodols

Mikrokristāliska celuloze

Krospovidons

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds Magnija stearāts

Apvalks

Hipromeloze

Titāna dioksīds (E171)

Makrogols 4000

Talks

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Tabletes kodols

Mikrokristāliska celuloze Krospovidons

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds Magnija stearāts

Apvalks

Hipromeloze

Makrogols 4000

Talks

Titāna dioksīds (E171)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Sarkanais dzelzs oksīds (E172)

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Tabletes kodols

Mikrokristāliska celuloze

Krospovidons

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds Magnija stearāts

Apvalks

Hipromeloze

Makrogols 4000

Talks

Titāna dioksīds (E171)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Tabletes kodols

Mikrokristāliska celuloze

Krospovidons

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds Magnija stearāts

Apvalks

Hipromeloze

Makrogols 4000

Talks

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Dafiro HCT 10 mg/320 mg/25 mg apvalkotās tabletes

Tabletes kodols

Mikrokristāliska celuloze

Krospovidons

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds

Magnija stearāts

Apvalks

Hipromeloze

Makrogols 4000

Talks

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

6.2.Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3.Uzglabāšanas laiks

2 gadi

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

PVH/PVDH blisteri. Vienā blisterī ir 7, 10 vai 14 apvalkotās tabletes. Iepakojuma lielums: 14, 28, 30, 56, 90, 98 vai 280 apvalkotās tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi pa 280 apvalkotajām tabletēm, kurus veido 20 kastītes (katrā kastītē ir 14 tabletes).

PVH/PVDH perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā lietošanai slimnīcā. Iepakojuma lielums: 56, 98 vai 280 apvalkotās tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi pa 280 apvalkotajām tabletēm, kurus veido 4 kastītes (katrā kastītē ir 70 tabletes).

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Novartis Europharm Limited

Frimley Business Park

Camberley GU16 7SR

Lielbritānija

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

EU/1/09/574/001-012

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

EU/1/09/574/013-024

Dafiro HCT 5 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

EU/1/09/574/025-036

Dafiro HCT 10 mg/160 mg/25 mg apvalkotās tabletes

EU/1/09/574/037-048

Dafiro HCT 10 mg/320 mg/25 mg apvalkotās tabletes

EU/1/09/574/049-060

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2009. gada 4. novembris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2014. gada 6. novembris.

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas