Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS (irbesartan / hydrochlorothiazide) – Zāļu apraksts - C09DA04

Updated on site: 08-Oct-2017

Zāļu nosaukumsIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS
ATĶ kodsC09DA04
Vielairbesartan / hydrochlorothiazide
RažotājsBristol-Myers Squibb Pharma EEIG

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 150 mg/12,5 mg tabletes.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 150 mg irbesartāna (irbesartan) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgviela:

Katra tablete satur 26,65 mg laktozes (laktozes monohidrāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Tabletes.

tas

 

Dzeltensārta, abpusēji izliekta, ovālas formas tablete ar sirdsveida iespiedumu vienā pusē un

numuru 2775 otrā pusē.

ē

 

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

istr

ğ

Esenciālās hipertensijas ārstēšana.

nav

Šī fiksētas devas zāļu kombinācija indicēta pieaugušajiemrepacientiem, kam asinsspiedienu nevar

pietiekami kontrolēt ar irbesartāna vai hidrohlorti zīda monoterapiju (skatīt apakšpunktu 5.1).

4.2 Devas un lietošanas veids

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsjāl eto vienu reizi dienā ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Var ieteikt atsevišķas leszāļu a tā daļas (t. ., irbesartāna un hidrotiazīda) devas titrēšanu.

Kad klīniski nepieciešams, var apsvērt tiešu terapijas maiņu no monoterapijas uz fiksētu kombināciju: Irbesartan Hydrochā orothiazide BMS 150 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekamiZ kontrolēt ar hidrohlortiazīda vai 150 mg irbesartāna monoterapiju;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar 300 mg irbesartāna vai Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg.

Lielākas par 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas reizi dienā nav ieteicams lietot.

Ja nepieciešams, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS var lietot kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pavājināta nieru darbība: hidrohlortiazīda sastāvdaļas dēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neiesaka lietot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šai pacientu grupai priekšroka dodama cilpas diurētiskiem līdzekļiem nevis tiazīdiem. Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Pavājināta aknu darbība: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav indicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar pavājinātu aknu darbību tiazīdi jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegli vai vidēji smagu pavājinātu aknu darbību Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3).

Gados vecākiem pacientiem: gados vecākiem pacientiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo.

Pediatriskie pacienti: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvām vielām, kādu no preparāta sastāvdaļām (skatīt apakšpunktu 6.1) vai citiem sulfonamīdu atvasinājumiem (hidrohlortiazīds ir sulfonamīda atvasinājums).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6). Smaga nieru mazspēja (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min).

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija.

Smagi aknu darbības traucējumi, aknu ciroze un holestāze.

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

tas

 

 

ē

Hipotensija - Pacienti ar šķidruma deficītu: Irbesartan Hydrochloro h azide BMS lietošana retos

faktoriem. Simptomātiska hipotensija var rasties pacientiem arğšķidrumaistrun/vai nātrija deficītu, ko izraisījusi intensīva diurētisko līdzekļu terapija, samazināta sāls uzņemšana ar uzturu, caureja vai

gadījumos izraisīja simptomātisku hipotensiju pacientiem ar hiperten iju bez citiem hipotensijas riska

vemšana. Šie stāvokļi jākoriģē pirms Irbesartan Hydrochloreothiazide BMS terapijas sākšanas.

antagonistiem. Kaut gan par to nav ziņot , lietojotnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS, tomēr iespējama līdzīga ietekme.

Nieru artērijas stenoze - Renovaskulāra hipertensija: smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks

palielinās, ja pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienas funkcionējošās nieres artērijas

stenozi ārstē ar angiotensīnu konvertējošā e zīma i hibitoriem vai angiotensīna II receptoru vairs

Pavājināta nieru darbība un nieru tr nspl ntācija: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, ieteicams periodiski kontrolēt kālija, kreatinīna un urīnskābes koncentrāciju serumā. Navlespieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem, kam nesen pārstādīta ni re. Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem nieru darbāības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt apakšpunktu 4.3). Pacientiem ar pavZjin tu nieru darbību var rasties tiazīdu grupas diurētiku izraisīta azotēmija. Pacientiem ar pavājin tu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo. Tomēr pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss ≥ 30 ml/min, bet < 60 ml/min) šī fiksētās devas kombinācija jālieto piesardzīgi.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar pavājinātu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību tiazīdi jālieto piesardzīgi, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes var izraisīt aknu komu. Nav klīniskas pieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem ar pavājinātu aknu darbību.

Aortālā un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija: tāpat kā citi vazodilatatori, arī šis preparāts uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir aortālā vai mitrālā vārstuļa stenoze vai obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija.

Primārs aldosteronisms: pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, nomācot renīna-angiotensīna sistēmu, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana nav ieteicama.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno sistēmu: tiazīda terapija var ietekmēt glikozes toleranci. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešams pielāgot insulīna vai perorālo hipoglikēmisko līdzekļu devas. Tiazīdu terapijas laikā var manifestēties latents cukura diabēts.

Tiazīdu grupas diurētiku terapija izraisīja holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos; taču 12,5 mg devai, ko satur Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, novērota minimāla ietekme vai tās nebija vispār.

Atsevišķiem pacientiem, kas saņem tiazīdu terapiju, var rasties hiperurikēmija vai akūta podagra.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi: tāpat kā visiem pacientiem, kas saņem diurētisku terapiju, ik pēc noteikta laika jāveic regulāra seruma elektrolītu līmeņa pārbaude.

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinājuma pazīmes ir sausa mute, slāpes, nespēks, letarģija, miegainība, nemiers, sāpes vai krampji muskuļos, muskuļu vājums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un kuņģa-zarnu trakta traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana.

Lai gan terapijas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var attīstīties hipokaliēmija, vienlaikus terapija ar irbesartānu var mazināt diurētiku radītu hipokaliēmiju. Tās risks ir lielāks pacientiem ar aknu cirozi, pastiprinātu diurēzi, pacientiem, kas perorāli nepietiekami lieto elektrolītu , un pacientiem

ar vienlaikus kortikosteroīdu vai AKTH terapiju. No otras puses, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS

sastāvdaļas irbesartāna dēļ var rasties hiperkaliēmija, īpaši nieru darbības r ucējumu un/vai sirds

mazspējas un cukura diabēta gadījumā. Pacientiem ar risku ieteicams

egulātasri kontrolēt kālija līmeni

serumā. Kālijsaudzējošas diurētikas, kālija līdzekļi vai kāliju saturoši

ālsēaizstājēji vienlaikus ar

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS jālieto piesardzīgi (skatīt apakšpunk u 4.5).

Nav novērots, ka irbesartāns mazinātu vai novērstu diurētiku izra ītu hiponatriēmiju. Hlorīda deficīts

parasti ir vieglas pakāpes un tam nav nepieciešama ārstēšana.

istr

Tiazīdi var mazināt kalcija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt int ğrmitējošu un vieglu kalcija līmeņa

paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolismaret aucējumiem. Nozīmīga hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas tiazīdu lietošana jāpārtrauc.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīša os r urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

 

vairs

Litijs: nav ieteicams lietot litiju kombinācijā arnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS (skatīt

apakšpunktu 4.5).

 

Antidopinga tests: hidrohlortiazīds, k ir šo zāļu sastāvā, var radīt pozitīvu antidopinga testa analītisko rezultātu.

Vispārēji traucējumi: pacilesnti m, kam asinsvadu tonuss un nieru darbība ir galvenokārt atkarīgi no renīna-angiotensīnaā-a dosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieruZpamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem vai angiotensīna II receptoru antagonistiem, kas ietekmē šo sistēmu, var izraisīt akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju, vai retos gadījumos - akūtu nieru mazspēju. Tāpat kā lietojot citus antihipertensīvos līdzekļus, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu pacientiem var rasties neatkarīgi no tā, vai anamnēzē ir alerģija vai bronhiālā astma, bet vairāk iespējamas tiem, kam ir šāda anamnēze. Lietojot tiazīdu diurētikas, novērota sistēmiskās sarkanās vilkēdes aktivizēšanās vai paasinājums. Ir ziņots par fotosensitivitātes reakcijām saistībā ar tiazīdu diurētikām (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja

terapijas laikā parādās fotosensitivitātes reakcijas, terapiju ieteicams pātraukt. Ja ārstēšānu ar diurētiku ir nepieciešams atsākt, ieteicams aizsargāt saulei vai mākslīgiem UV stariem pakļautās ķermeņa daļas.

Grūtniecība: grūtniecības laikā nav ieteicams sākt angiotensīna-II receptoru antagonistu (AIIRA) lietošanu. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA

lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.6).

Laktoze: šis medicīniskais produkts satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antihipertensīvie līdzekļi: vienlaikus lietoti citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS antihipertensīvo darbību. Irbesartāns un hidrohlortiazīds (līdz 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas) ir droši lietots kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī kalcija kanālu blokatoriem un bēta adrenoblokatoriem. Iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām var izraisīt šķidruma deficītu un radīt hipotensijas risku, sākot ārstēšanu ar irbesartānu ar vai bez tiazīda grupas diurētikām, ja vien šķidruma deficīts nav iepriekš koriģēts (skatīt apakšpunktu 4.4).

Litijs: lietojot vienlaikus litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Līdzīgatasiedarbība, lietojot irbesartānu, līdz šim novērota ļoti reti. Papildus tam, tiazīdi mazina litija nieru klīren u, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS varētu palielināt litija toksicitātes risku.ēLīdz r to litija un Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kombināciju nav ieteicams lietot (skatī apakšpunktu 4.4). Ja šāda kombinācija ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litijaistrlīmeni se umā.

Zāles, kas ietekmē kālija līmeni: hidrohlortiazīda kāliju izvadošğā etekme mazinās, pateicoties irbesartāna kālijsaudzējošai darbībai. Tomēr gaidāms, ka šo hidrohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā pastiprinās citas zāles, kas izraisa kālija zudumu unrehipokaliēmiju (piemēram, citas kālijurētiskas diurētikas, caurejas līdzekļi, amfotericīns, ka benoksolons, G penicilīna nātrija sāls). No otras puses, ņemot vērā pieredzi par citu renīnanav-angiotensīna sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanu, vienlaikus lietošana ar kāliju aizturošiem diurētiskiem līdzekļiem, kālija līdzekļiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīna nātrija

sāli), var paaugstināt kālija līmeni serumā. Riska grupas pacientiem nepieciešams atbilstoši monitorēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktuvairs4.4).

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa pārm ņ serumā: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņ pārm iņas serumā (piemēram, sirds glikozīdiem, antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicamslesperiodi ki kontrolēt kālija līmeni serumā.

Nesteroīdie pretiekaisuma īdzekļi: ja angiotensīna II antagonistus lieto vienlaikus ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekāļiem (tostarp, selektīviem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi (> 3 g/dienā) un neselektīviem NSPL),Z var mazināties antihipertensīvā iedarbība.

Līdzīgi kā tas ir ar AKE inhibitoriem, arī angiotensīna II antagonistu lietošana vienlaikus ar NSPL var sekmēt nieru mazspējas risku, tostarp varbūtēju akūtu nieru mazspēju un kālija līmeņa serumā paaugstināšanos, sevišķi pacientiem ar jau iepriekš pavājinātu nieru darbību. Šādu kombināciju jālieto piesardzīgi, sevišķi vecāka gadagājuma pacientiem. Jānodrošina adekvāta hidratācija un jādomā par nieru funkcijas kontroli, terapiju uzsākot un tās laikā.

Papildus informācija par irbesartāna mijiedarbību: klīniskos pētījumos irbesartāna farmakokinētiku neietekmēja hidrohlortiazīds. Irbesartānu galvenokārt metabolizē CYP2C9 un mazākā mērā glikuronizēšanas ceļā. Nenovēroja nozīmīgu farmakokinētisku vai farmakodinamisku mijiedarbību, ja irbesartānu lietoja vienlaikus ar varfarīnu, kuru metabolizē CYP2C9. CYP2C9 induktoru, piemēram rifampicīna, ietekme uz irbesartāna farmakokinētiku nav pētīta. Digoksīna farmakokinētika nemainījās, ja to vienlaikus lietoja ar irbesartānu.

Papildus informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību: lietojot vienlaikus, ar tiazīdu grupas diurētikām var mijiedarboties turpmāk norādītās zāles:

Alkohols: var pastiprināties ortostatiska hipotensija.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns): var būt jāpielāgo pretdiabēta līdzekļu devas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Kolestiramīns un kolestipola sveķi: hidrohlortiazīda uzsūkšanās var tikt kavēta anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē.

Kortikosteroīdi, AKTH: var pastiprināties elektrolītu deficīts, īpaši hipokaliēmija.

Sirds glikozīdi: tiazīdu izraisīta hipokaliēmija vai hipomagniēmija veicina sirds glikozīdu izraisītas sirds aritmijas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana dažiem pacientiem var mazināt tiazīdu grupas diurētiku diurētisko, nātrijurētisko un antihipertensīvo iedarbību.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns): asinsspiedienu paaugstinošu amīnu ietekme var mazināties, taču ne tik lielā mērā, lai izslēgtu to lietošanu.

Nedepolarizējoši skeleta muskuļu relaksanti (piemēram, tubokurarīns): hidrohlorti zīds var pastiprināt nedepolarizējošu skeleta muskulatūras relaksantu darbību.

ētas Zāles pret podagru: var būt jāpielāgo pretpodagras zāļu devas, jo hid ohlo tiazīds var paaugstināt

urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai ulfīnpirazona devas palielināšana.

Vienlaikus lietošana ar tiazīdu grupas diurētikām var palielināt paaug tinātas jutības reakcijas biežumu

pret alopurinolu.

istr

 

ğ

Kalcija sāļi: tiazīdu grupas diurētikas var palielināt kalcijarelīmeni serumā, mazinot tā izdalīšanos. Ja nepieciešams ordinēt kalcija preparātus vai kalcijunavsaudzējošas zāles (piemēram, D vitamīna terapiju), jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši jāpielāgo kalcija deva.

Citas mijiedarbības: tiazīdi var pastiprināt bēta blokatoru un diazoksīda hiperglikēmisko iedarbību. Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, at opīn , beperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētiku bioloģisko pieejamību, pazeminot kuņģ un zarnu trakta motilitāti un kuņģa iztukšošanās ātrumu. Tiazīdi var palielināt amantadīna izr ītu blakusparādību risku. Tiazīdi var mazināt citotoksisko

līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīd , metotreksāta) izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to nomācošo

ietekmi uz kaulu smadzenēm.

vairs

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

 

les

 

 

ā

 

 

Z

 

 

AIIRA nav vēlams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). AIIRA lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Nav pārliecinošu epidemioloģisku pierādījumu par angiotensīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru lietošanas teratogēniskuma risku grūtniecības pirmajā trimestrī, tomēr nedaudz paaugstinātu risku nevar izslēgt. Lai gan par angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) teratogēniskuma risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiski dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar AIIRA otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisa fetotoksiskumu (pavājinātas nieru funkcijas, oligohidramniju, galvaskausa pārkaulošanās kavēšanu) un neonatālu toksiskumu (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AIIRA, ieteicams veikt augļa nieru funkciju un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes ir lietojušas AIIRA, rūpīgi jāuzrauga hipotensijas riska dēļ (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Tiazīdi šķērso placentāro barjeru un nokļūst nabassaites asinīs. Tie var izraisīt samazinātu placentas apasiņošanu, elektrolītu līdzsvara traucējumus auglim un, iespējams, citas reakcijas, kas radās pieaugušajiem. Pēc tiazīdu terapijas mātei ziņots par jaundzimušā trombocitopēnijas vai augļa vai jaundzimušā dzeltes gadījumiem. Tā kā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS satur hidrohlortiazīdu, to neiesaka lietot pirmā grūtniecības trimestra laikā. Jāpāriet uz piemērotu alternatīvu ārstēšanu pirms plānotās grūtniecības.

Zīdīšana:

Tā kā informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu zīdīšanas laikā nav pieejama, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana šajā laikā nav ieteicama. Pacientēm ir jāordinē

alternatīva terapija ar labāku vispāratzītu drošuma raksturojumu zīdīšanas laikā, īpaši, barojot ar krūti

jaundzimušo vai priekšlaicīgi dzimušu zīdaini.

 

 

 

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

 

 

 

tas

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļēus un apkalpot mehānismus.

Pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām, Irbesartan Hydrochloro hiazide BMS nav raksturīga

ietekme uz šo spēju. Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehān mu , jāņem vērā, ka dažkārt

hipertensijas ārstēšanas laikā var rasties reibonis vai nogurums.

istr

 

 

 

 

4.8 Nevēlamās blakusparādības

ğ

 

re

 

 

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācija:

 

 

 

 

 

1. tabulā uzskaitītas novērotās blakusparādības, k s fiksētas spontānos ziņojumos un placebo

kontrolētos pētījumos, kuros 898 pacienti ar hiperte siju saņēma dažādas devas (robežās no

37,5 mg/6,25 mg līdz 300 mg/25 mg be a tāna/hidrohlortiaznav

īda).

vairs

 

Tālāk minēto blakusparādību sastop mības biežuma noteikšanai izmantotas šādas definīcijas:

ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz

< 1/1000); ļoti reti (< 1/10 000). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības

sakārtotas to nopietnības amazinājuma secībā.

 

 

1. tabula: Blakuspar dības placebo kontrolētos pētījumos un spontānajos ziņojumos*

 

 

les

 

 

Izmeklējumi:

ā

Bieži:

urīnvielas slāpekļa pieaugums asinīs, kreatinīna

 

 

un kreatinīna kināzes palielināšanās asinīs

 

Z

 

 

 

 

Retāk:

samazinās kālija un nātrija līmenis serumā

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

Retāk:

sinkope, hipotensija, tahikardija, tūska

Nervu sistēmas traucējumi:

Bieži:

reibonis

 

 

 

Retāk:

ortostatiskais reibonis

 

 

 

Nav zināmi:

galvassāpes

 

 

 

Ausu un labirinta bojājumi

Nav zināmi:

tinnīts

Elpošanas sistēmas traucējumi,

Nav zināmi:

klepus

krūšu kurvja un videnes

 

 

slimības:

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Bieži:

slikta dūša/vemšana

 

 

 

Retāk:

caureja

 

 

 

Nav zināmi:

dispepsija, disgeizija

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Bieži

urinēšanas traucējumi

 

 

 

 

traucējumi:

Nav zināmi:

nieru funkciju pasliktināšanās, ieskaitot izolētus

 

 

nieru funkciju traucējumu gadījumus riska

 

 

pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4)

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Retāk:

pietūkušas ekstremitātes

sistēmas bojājumi

Nav zināmi:

artralģija, mialģija

Vielmaiņas un uztures

Nav zināmi:

Hiperkaliēmija

traucējumi:

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Retāk:

Pietvīkums

Vispārēji traucējumi un

Bieži:

Nespēks

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

paaugstinātas jutības reakciju gadījumi kā

 

 

angioneirotiskā tūska, izsitumi, nātrene

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

hepatīts, patoloģiska aknu darbība

sistēmas traucējumi:

 

 

Reproduktīvās sistēmas

Retāk:

seksuālā disfunkcija, libido izmaiņas

traucējumi un krūts slimības:

 

 

*Biežums nevēlamām blakusparādībām, kas atklātas pēc spontānajiem ziņojumiem, aprakstīts kā „nav zināmi”.tas

Papildus informācija par atsevišķām zāļu sastāvdaļām: papildus nevēlamēām bl kusparādībām, kas uzskaitītas iepriekš kombinētam preparātam, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS iespējamas arī blakusparādības, kas iepriekš novērotas atsevišķi kādai no aktīvajām vielām. 2. un 3. tabula izklāsta

blakusparādības, kas ziņotas par atsevišķiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS komponentiem.

 

istr

 

2. tabula:

Blakusparādības, par kurām ziņots, lietojot irb sartānu monoterapijā.

 

 

 

 

 

 

ğ

 

Vispārēji traucējumi un

Retāk:

 

sāp s krūtīs

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

re

 

 

 

 

3. tabula: Blakusparādības (neņemot vērā saistību

r medicīnisko produktu), par kurām ziņots, lietojot

 

hidrohlortiazīdu monoterapijā.

 

 

 

 

Izmeklējumi:

 

 

Nav zināmi:

elektrolītu līdzsvara traucējumi (ieskaitot

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

hipokaliēmiju un hiponatriēmiju, skatīt

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu 4.4), hiperurikēmija, glikozūrija,

 

 

 

 

 

 

hiperglikēmija, holesterīna un triglicerīdu

 

 

 

 

 

 

pieaugums

 

Sirds funkcijas traucējumi:

Nav zināmi:

sirds aritmijas

 

 

 

 

vairs

 

 

 

Asins un limfātiskās sistēmas

Nav zināmi:

aplastiskā anēmija, kaulu smadzeņu nomākums,

 

traucējumi:

 

les

 

 

neitropēnija/agranulocitoze, hemolītiskā

 

 

 

 

 

anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija

 

Nervu sistēmas traucāējumi:

Nav zināmi:

vertigo, parestēzija, neskaidra sajūta galvā,

 

 

Z

 

 

 

nemiers

 

Acu bojājumi:

 

 

Nav zināmi:

pārejoša neskaidra redze, ksantopsija

 

Elpošanas sistēmas traucējumi,

Nav zināmi:

respiratorais distress (ieskaitot pneimonītu un

 

krūšu kurvja un videnes

 

 

plaušu tūsku)

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Nav zināmi:

pankreatīts, anoreksija, caureja, aizcietējums,

 

 

 

 

 

 

kuņģa kairinājums, sialadenīts, apetītes zudums

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Nav zināmi:

intersticiāls nefrīts, nieru disfunkcija

 

traucējumi:

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu

 

Nav zināmi:

anafilaktiskas reakcijas, toksiskā epidermālā

 

bojājumi:

 

 

 

 

nekrolīze, nekrotizējošais angīts (vaskulīts, ādas

 

 

 

 

 

 

vaskulīts), sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas uz

 

 

 

 

 

 

ādas, sarkanās vilkēdes ādas formas

 

 

 

 

 

 

paasinājums, fotosensitivitātes reakcijas,

 

 

 

 

 

 

izsitumi, nātrene

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Nav zināmi:

vājums, muskuļu spazmas

 

 

 

 

 

 

 

sistēmas bojājumi:

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

posturāla hipotensija

Vispārēji traucējumi un

Nav zināmi:

Drudzis

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

dzelte (intrahepatiskā holestatiskā dzelte)

sistēmas traucējumi:

 

 

Psihiskie traucējumi:

Nav zināmi:

depresija, miega traucējumi

Devas atkarīgie hidrohlortiazīda blakusefekti (īpaši elektrolītu līdzsvara traucējumi) var pieaugt, palielinot hidrohlortiazīda devu.

4.9 Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pārdozēšanas ārstēšanu. Pacients rūpīgi jāuzrauga, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšanas metodes atkarīgas no laika kopš zāļu lietošanas un simptomu smaguma pakāpes. Ieteicamie pasākumi ir vemšanas izraisīšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanai noderīga var bū aktivētā ogle. Bieži

jākontrolē elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus

stāvoklī, ātri nodrošinot sāļu un šķidruma aizstājterapiju.

 

 

Raksturīgākās irbesartāna pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahika dija; var rasties arī

 

 

 

tas

bradikardija.

 

ē

Hidrohlortiazīda pārdozēšana saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju, hipohlorēmiju un

 

istr

 

hiponatriēmiju) un dehidratāciju, ko izraisa pārmērīga diurēze. Biežākās pārdozēšanas pazīmes un

 

ğ

 

 

 

re

 

 

simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var iz aisīt muskuļu spazmas un/vai pastiprināt

sirds aritmijas, ko izraisa vienlaikus sirds glikozīdu vai atsevišķu antiaritmisko līdzekļu lietošana.

 

 

 

 

nav

Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodi līzes palīdzību. Nav noskaidrots, cik lielā mērā ar

hemodialīzi tiek izvadīts hidrohlortiazīds.

 

 

 

vairs

 

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

 

les

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa: angiotensīna II antagonisti, kombinācijas

ATĶ kods: C09DA04.

 

 

 

 

ā

 

 

 

Z

 

 

 

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS ir angiotensīna II receptoru antagonista irbesartāna un tiazīdu grupas diurētikas hidrohlortiazīda kombinēts preparāts. Šo sastāvdaļu kombinācijai piemīt papildinoša

antihipertensīva darbība, kas mazina asinsspiedienu lielākā mērā nekā katra aktīvā viela atsevišķi.

Irbesartāns ir spēcīgs, perorāli aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 apakštipa) antagonists. Domājams, ka tas bloķē visas AT1 receptoru mediētas angiotensīna II ietekmes, neatkarīgi no angiotensīna II avota vai sintēzes veida. Selektīvs antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem paaugstina renīna un angiotensīna II līmeni plazmā un mazina aldosterona koncentrāciju plazmā. Irbesartāns monoterapijā, lietojot ieteiktās devās pacientiem bez elektrolītu līdzsvara traucējumu riska, būtiski neietekmē kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5). Irbesartāns neinhibē AKE (kinināzi II)-enzīmu, kas sintezē angiotensīnu II, kā arī sadala bradikinīnu par neaktīviem metabolītiem. Lai darbotos, irbesartānam nav nepieciešama metaboliska aktivācija.

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu antihipertensīvās darbības mehānisms pilnībā nav zināms. Tiazīdi ietekmē elektrolītu atpakaļuzsūkšanās mehānismus nieru kanāliņos, tieši palielinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā daudzumā. Hidrohlortiazīda diurētiskās darbības ietekmē mazinās plazmas tilpums, palielinās plazmas renīna aktivitāte, palielinās aldosterona sekrēcija, kas izraisa palielinātu kālija un bikarbonātu izdalīšanos urīnā un kālija koncentrācijas

mazināšanos serumā. Jādomā, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas blokādes dēļ lietošana kopā ar irbesartānu novērš šo diurētiku izraisīto kālija zudumu. Lietojot hidrohlortiazīdu, diurēze tiek izraisīta 2 stundu laikā, maksimālais darbības efekts rodas pēc apmēram 4 stundām un darbība ilgst aptuveni 6-12 stundas.

Hidrohlortiazīda un irbesartāna kombinācija, lietojot terapeitiskās devas robežās, rada no devas atkarīgu papildus asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem, kuru stāvokli neizdodas pietiekami uzlabot tikai ar 300 mg irbesartāna, 12,5 mg hidrohlortiazīda devas pievienošana 300 mg irbesartānam reizi dienā izraisīja turpmāku, ar placebo salīdzinātu diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 6,1 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). 300 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja kopumā no placebo atšķirīgu sistoliskā/diastoliskā spiediena pazemināšanos par maksimāli 13,6/11,5 mmHg.

Ierobežoti klīniskie dati (7 no 22 pacientiem) liek domāt, ka pacienti, kuriem 300 mg/12,5 mg kombinācija nav pietiekami efektīva, var iegūt labu efektu saņemot 300 mg/25 mg. Tādiem pacientiem

novēroja asinsspiediena pazeminošā efekta palielinājumu gan sistoliskajam asinsspiedienam (SBP), gan diastoliskajam asinsspiedienam (DBP) (attiecīgi 13,3 un 8,3 mm Hg).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes hipertensiju 150 mg irbesarttasāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā izraisīja vidēju, ar placebo kontrolēētu sis oliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 12,9/6,9 mmHg pie zāļu minimālā koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). Maksimālā iedarbība tika sasniegta pēc 3-6 s undām. Vērtējot ar

ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metodi, 150 mg irbe artāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda

lietošana reizi dienā radīja ilgstošu asinsspiediena pazemināšanos 24 tundu laikā ar vidēju, no placebo

istr

atšķirīgu (24 stundu laikā) sistēmiskā/diastoliskā asinsspiedienağpazemināšanos par 15,8/10,0 mmHg. Vērtējot ar ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas m todi, Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimreālai koncentrācijai bija 100%. Ārsta vizīšu laikā ar manšeti mērītā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 150 mg/12,5 mg un Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālai bija attiecīgi 68%

un 76%. Šai ietekmei 24 stundu laikā netika ovērota pārmērīga asinsspiediena pazemināšana

maksimālās koncentrācijas gadījumā un tā atbilst drošai un efektīvai asinsspiediena pazemināšanai,

lietojot zāles reizi dienā.

vairs

nav

 

Pacientiem, kam asinsspiedienu neizdevā kontrolēt ar tikai 25 mg hidrohlortiazīda, irbesartāna pievienošana radīja papildus, ar pl cebo kontrolētu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos vidēji par 11,1/7,2 mmHg.

Irbesartāna un hidroh ortiazlesīda kombinācijas asinsspiedienu mazinošā ietekme parādās pēc pirmās devas un saglabājasā1-2 nedēļas, maksimālā iedarbība rodas pēc 6-8 nedēļām. Pētījumos ar ilgstošu novērošanas periodu,Zirbesartāna/hidrohlortiazīda iedarbība saglabājās vienu gadu ilgi. Lai gan nav veikti specifiski pētījumi ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, atsitiena fenomens (saistībā ar hipertensiju) nav novērots nedz ar irbesartānu, nedz ar hidrohlortiazīdu.

Nav pētīta irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz saslimstību un mirstību. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ilgstoša terapija ar hidrohlortiazīdu mazina kardiovaskulāras saslimstības un mirstības risku.

Atbildes reakciju pret Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neietekmē vecums vai dzimums. Tāpat kā lietojot citus renīna-angiotenzīna sistēmu ietekmējošus medicīniskos produktus, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir ievērojami vājāka atbildes reakcija pret irbesartāna monoterapiju. Lietojot irbesartānu vienlaikus ar mazu hidrohlortiazīda devu (piemēram, 12,5 mg dienā), antihipertensīvā atbildes reakcija melnādainiem pacientiem ir tāda pati kā citu rasu pacientiem.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kā sākumterapijas efektivitāte un drošība smagas pakāpes hipertensijas gadījumā (pēc definīcijas (DASS) diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī

≥ 110 mmHg) tika novērtēta daudzcentru, randomizētā, dubultaklā, aktīvās vielas-kontrolētā, 8 nedēļu, paralēlajā pētījumā. Kopumā 697 pacienti tika randomizēti attiecībā 2:1 vai nu ar

irbesartānu/hidrohlortiazīdu 150 mg/12,5 mg, vai ar irbesartānu 150 mg, un sistemātiski paātrināti titrējot (pirms atbildes reakcijas noteikšanas uz zemākajām devām) pēc vienas nedēļas attiecīgi uz irbesartānu/hidrohlortiazīdu 300 mg/25 mg vai irbesartānu 300 mg.

Pētījumā piedalījās 58% vīriešu. Pacientu vidējais vecums bija 52,5 gadi, 13% bija ≥ 65 gadus veci un tikai 2% bija ≥ 75 gadus veci. Divpadsmit procentiem (12%) pacientu bija diabēts, 34% pacientu bija hiperlipidēmija un visbiežāk sastopamais kardiovaskulārais stāvoklis bija stabila stenokardija, ko novēroja 3,5% pacientu.

Šī pētījuma primārais mērķis bija salīdzināt ārstēšanas 5. nedēļā to pacientu īpatsvaru, kuru diastoliskais asinsspiedients sēdus stāvoklī bija kontrolēts (diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī < 90 mmHg). Četrdesmit septiņiem procentiem (47,2%) pacientu ar zāļu kombināciju panāca diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanos < 90 mmHg, salīdzinājumā ar 33,2% pacientu ar irbesartānu (p = 0,005). Vidējais sākuma asinsspiediens bija aptuveni 172/113 mmHg katrā ārstēšanas grupā un sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanās piecās nedēļās bija par 30,8/24,0 mmHg un 21,1/19,3 mmHg attiecīgi irbesartāna/hidrohlortiazīda un irbesartāna grupās (p < 0,0001).

Blakusparādību veids un biežums pacientiem, kurus ārstēja ar zāļu kombināciju bija līdzīgs kā

blakusparādību profils pacientiem ar monoterapiju. 8 nedēļu ārstēšanas laikā ne ika ziņots par sinkopes

gadījumiem vienā vai otrā ārstēšanas grupā. Tika ziņots par tādiem nev lamiem notikumiem kā

 

 

tas

hipotensija 0,6% un 0% pacientu un reibonis 2,8% un 3.1% pacientu, a ēiecīgi kombinēto zāļu un

monoterāpijas grupās.

istr

 

 

 

5.2Farmakokinētiskās īpašības

ğ Vienlaikus hidrohlortiazīda un irbesartāna lietošana neietekmreēja abu šo zāļu farmakokinētiku.

Irbesartāns un hidrohlortiazīds ir perorāli aktīvinavlīdzekļi un to darbībai nav nepieciešama bioloģiska pārveidošana. Pēc perorālas Irbesartan Hydrochlorothi zide BMS lietošanas irbesartāna un hidrohlortiazīda absolūtā bioloģiskā pieejamība ir attiecīgi aptuveni 60-80% un 50-80%. Uzturs neietekmē Irbesartan HydrochlorothiazidevairsBMS bioloģisko pieejamību. Maksimālā koncentrācija plazmā irbesartānam rodas 1,5-2 stundas pēc lietošanas un hidrohlortiazīdam pēc 1-2,5 stundām.

Ar plazmas olbaltumvielām saistā ptuveni 96% irbesartāna, niecīga daļa saistās ar asins šūnām. Irbesartāna izkliedes tilpumslesir 53-93 litri. Ar plazmas olbaltumvielām saistās 68% hidrohlortiazīda, un tā šķietamais izkliedes tilpums ir 0,83-1,14 l/kg.

Lietojot 10-600 mgādevu, irbesartānam piemīt lineāra un devai proporcionāla farmakokinētika. Lietojot par 600Zmg liel ku devu, novēro mazāk nekā proporcionālu perorālās uzsūkšanās palielināšanos; šīs atrades mehānisms nav zināms. Kopējais organisma un nieru klīrenss ir attiecīgi 157-176 un 3-3,5 ml/min. Irbesartāna terminālais eliminācijas pusperiods ir 11-15 stundas. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3 dienu laikā pēc preparāta lietošanas sākšanas reizi dienā. Pēc atkārtotas preparāta lietošanas reizi dienā novērota neliela irbesartāna uzkrāšanās plazmā (< 20%). Pētījumā nedaudz augstāku irbesartāna koncentrāciju plazmā konstatēja sievietēm ar hipertensiju, tomēr irbesartāna eliminācijas pusperioda un uzkrāšanās atšķirības nekonstatēja. Sievietēm deva na jāpielāgo. Irbesartāna AUC un Cmax bija nedaudz lielāki arī gados veciem cilvēkiem (≥ 65 g.v.) salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem (18-40 g.v.). Tomēr terminālais pusperiods būtiski nemainījās. Gados vecākiem cilvēkiem deva nav jāpielāgo. Hidrohlortiazīdam novērotais vidējais eliminācijas pusperiods bija 5-15 stundu robežās.

Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna ievades 80-85% no plazmā cirkulējošās radioaktīvās vielas saistīta ar nemainītu irbesartānu. Irbesartāns metabolizējas aknās konjugācijas ar glikuronīdu un oksidēšanās ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir irbesartāna glikuronīds (aptuveni 6%). In vitro pētījumi liecina, ka irbesartānu galvenokārt oksidē citohroma P450 enzīms CYP2C9; izoenzīmam CYP3A4 ir niecīga nozīme. Irbesartāns un tā metabolīti tiek izvadīti gan ar žulti, gan caur nierēm. Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna lietošanas aptuveni 20% radioaktīvās vielas konstatēta urīnā

un atlikusī daļa - izkārnījumos. Mazāk nekā 2% devas izdalās ar urīnu nemainīta irbesartāna veidā. Hidrohlortiazīds nemetabolizējas, bet strauji tiek izvadīts caur nierēm. 24 stundu laikā nemainītā veidā izdalās vismaz 61% no perorāli lietotas devas. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru, bet ne hematoencefālisko barjeru, tas izdalās mātes pienā.

Pavājināta nieru darbība: pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai pacientiem, kam tiek veikta hemodialīze, irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min novērota hidrohlortiazīda eliminācijas pusperioda palielināšanās līdz 21 stundai.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem pētījumi nav veikti.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Irbesartāns/hidrohlortiazīds: irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas iespējamā toksiskā ietekme pēc

tas Žurkām un makaka sugas pērtiķiem, kas saņēma irbesartāna/hidrohlortiazēīda kombināciju ar 10/10 un

perorālas lietošanas tika vērtēta žurkām un makaka sugas pērtiķiem līdz 6 mēnešus ilgos pētījumos.

Lietojot devas, kas atbilst terapeitiskām devām cilvēkam, toksiskas izpausmes netika novērotas.

90/90 mg/kg devu dienā, tika novērotas turpmāk norādītās pārmaiņas, ko nov roja arī atsevišķi kādai no zālēm un/vai kas radās sekundāri pēc asinsspiediena pazemināšanas (netika novērota nozīmīga toksiska mijiedarbība):

pārmaiņas nierēs, kam raksturīga neliela urīnvielas un kreat nīna līmeņa paaugstināšanās serumā

un jukstaglomerulārā aparāta hiperplāzija/hipertrofija, kas ir tiešas sekas irbesartāna

mijiedarbībai ar renīna-angiotensīna sistēmu;

istr

ğ

neliela eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, hemoglobīna un hematokrīta) mazināšanās;

6 mēnešus ilgā toksicitātes pētījumā, lietojot 90 mg/kgreirbesartāna dienā, 90 mg/kg

hidrohlortiazīda dienā un 10/10 mg/kg irbes rtāna/hidrohlortiazīda dienā, dažām žurkām

novēroja kuņģa gļotādas krāsas maiņu, čūl s un fokālu nekrozi. Šie bojājumi netika novēroti

makaka sugas pērtiķiem;

 

hidrohlortiazīda izraisīta kālija līmeņ pazeminnavāšanās serumā, kas daļēji tika novērsta, lietojot

hidrohlortiazīdu kopā ar irbesa tānu.

 

Lielākā daļa iepriekš minēto blakusp ādību rodas irbesartāna farmakoloģiskās darbības dēļ

(angiotensīna II inducētas kavētas renīna izdalīšanās bloķēšana un renīnu producējošo šūnu

stimulācija) un tās novēro arī angiotensvairsīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem. Šīm atradēm nav lielas nozīmes, lietojot irbesartlesāna/hidrohlortiazīda terapeitiskās devas cilvēkam.

Nav novērota teratogāēniska ietekme žurkām, lietojot irbesartāna un hidrohlortiazīda kombināciju ar devām, kas radīZja toksisku ietekmi uz mātītes organismu. Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz auglību nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem, jo nav novērota nevēlama ietekme uz auglību dzīvniekiem vai cilvēkam, lietojot irbesartānu vai hidrohlortiazīdu monoterapijā. Tomēr cits angiotensīna II antagonists, ko lietoja monoterapijā pētījumos ar dzīvniekiem, ietekmēja auglības raksturlielumus. Šīs atrades tika novērotas arī ar mazākām šā angiotensīna II antagonista devām, lietojot kopā ar hidrohlortiazīdu.

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijai nav pierādīta mutagēniska vai klastogēniska ietekme. Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem.

Irbesartāns: lietojot klīniski nozīmīgas devas, nekonstatēja patoloģisku sistēmisku vai mērķorgānu toksicitāti. Ne-klīniskos drošības pētījumos lielas irbesartāna devas (≥ 250 mg/kg dienā žurkām un ≥ 100 mg/kg dienā makaka sugas pērtiķiem) mazināja sarkano asinsšūnu raksturlielumus (eritrocītu

skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu). Lietojot ļoti lielas devas (≥ 500 mg//kg dienā), irbesartāns žurkām un makaka sugas pērtiķiem izraisīja deģeneratīvas pārmaiņas nierēs (piemēram, intersticiālu nefrītu, tubulāru distensiju, bazofīliskas kanāliņu pārmaiņas, palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā), ko uzskata par zāļu hipotensīvās iedarbības sekundāru ietekmi, kas mazina nieru perfūziju.

Turklāt irbesartāns izraisīja jukstaglomerulāro šūnu hiperplāziju/hipertrofiju (lietojot žurkām

≥ 90 mg/kg preparāta dienā un makaka sugas pērtiķiem ≥ 10 mg/kg dienā). Uzskatīja, ka visas šīs pārmaiņas saistītas ar irbesartāna farmakoloģisko darbību. Lietojot terapeitiskas irbesartāna devas cilvēkam, nieru jukstaglomerulāro šūnu hiperplāzijai/hipertrofijai nav nozīmes.

Nekonstatēja mutagēniskas, klastogēniskas vai kancerogēniskas īpašības.

Ar irbesartānu veiktos dzīvnieku pētījumos konstatēja īslaicīgu toksisku ietekmi (palielināts nieru bļodiņas dobums, hidroureters vai zemādas tūska) uz žurku augļiem, kas izzuda pēc dzimšanas. Trušu mātītei, lietojot stipri toksiskas devas, kas izraisa pat nāvi, konstatēja abortus vai agrīnu rezorbciju. Žurkām un trušiem nekonstatēja teratogēnisku iedarbību.

Hidrohlortiazīds: lai gan dažos eksperimentālos modeļos iegūti nedroši pierādījumi genotoksiskai vai kancerogēniskai ietekmei, plaša hidrohlortiazīda lietošanas pieredze cilvēkam neliecina par saistību starp tā lietošanu un jaunveidojumu pastiprinātu rašanos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.

Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliska celuloze Kroskarmelozes nātrija sāls Laktozes monohidrāts Magnija stearāts

Koloidāls hidratēts silīcija dioksīds Preželatinizēta kukurūzas ciete

Dzelzs oksīdi, sarkanais un dzeltenais (E172)

6.2

Nesaderība

 

 

nav

Nav piemērojama.

 

 

6.3

Uzglabāšanas laiks

vairs

3 gadi.

 

 

les

 

6.4

 

 

Īpaši uzglabāšanas no acījumi

 

Uzglabāt temperatūrā īdz 30°C.

 

 

 

ā

 

 

Uzglabāt oriģināl iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5

Z

 

 

 

Iepakojuma veids un saturs

 

 

 

tas

 

ē

 

istr

 

ğ

 

re

 

 

Kastīte ar 14 tabletēm; 1 plāksnīte ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 28 tabletēm; 2 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 56 tabletēm; 4 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 98 tabletēm; 7 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī.

Kastīte ar 56 x 1 tabletēm; 7 plāksnītes ar 8 x 1 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

Pirmoreiz reģistrēts: 2007.gada 19.janvārī Pēdējā pārreģistrācija:
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
BRISTOL-MYERS SQUIBB PHARMA EEIG Uxbridge Business Park
Sanderson Road
Uxbridge UB8 1DH - Lielbritānija

8. REĢISTRĀCIJAS NUMURI

EU/1/06/369/001-005

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

 

 

 

 

 

istr

tas

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas zāļu aģentūras (EMEA)ē mājas lapā

http://www.emea.europa.eu./

 

 

ğ

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

re

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg tabletes.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 300 mg irbesartāna (irbesartan) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgviela:

Katra tablete satur 65,8 mg laktozes (laktozes monohidrāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Tabletes.

tas

 

Dzeltensārta, abpusēji izliekta, ovālas formas tablete ar sirdsveida iespiedumu vienā pusē un

numuru 2776 otrā pusē.

ē

 

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

istr

ğ

Esenciālās hipertensijas ārstēšana.

nav

Šī fiksētas devas zāļu kombinācija indicēta pieaugušajiemrepacientiem, kam asinsspiedienu nevar

pietiekami kontrolēt ar irbesartāna vai hidrohlorti zīda monoterapiju (skatīt apakšpunktu 5.1).

4.2 Devas un lietošanas veids

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsjāl eto vienu reizi dienā ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Var ieteikt atsevišķas leszāļu a tā daļas (t. ., irbesartāna un hidrotiazīda) devas titrēšanu.

Kad klīniski nepieciešams, var apsvērt tiešu terapijas maiņu no monoterapijas uz fiksētu kombināciju: Irbesartan Hydrochā orothiazide BMS 150 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekamiZ kontrolēt ar hidrohlortiazīda vai 150 mg irbesartāna monoterapiju;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar 300 mg irbesartāna vai Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg.

Lielākas par 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas reizi dienā nav ieteicams lietot.

Ja nepieciešams, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS var lietot kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pavājināta nieru darbība: hidrohlortiazīda sastāvdaļas dēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neiesaka lietot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šai pacientu grupai priekšroka dodama cilpas diurētiskiem līdzekļiem nevis tiazīdiem. Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Pavājināta aknu darbība: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav indicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar pavājinātu aknu darbību tiazīdi jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegli vai vidēji smagu pavājinātu aknu darbību Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3).

Gados vecākiem pacientiem: gados vecākiem pacientiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo.

Pediatriskie pacienti: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvām vielām, kādu no preparāta sastāvdaļām (skatīt apakšpunktu 6.1) vai citiem sulfonamīdu atvasinājumiem (hidrohlortiazīds ir sulfonamīda atvasinājums).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6). Smaga nieru mazspēja (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min).

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija.

Smagi aknu darbības traucējumi, aknu ciroze un holestāze.

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

tas

 

 

ē

Hipotensija - Pacienti ar šķidruma deficītu: Irbesartan Hydrochloro h azide BMS lietošana retos

faktoriem. Simptomātiska hipotensija var rasties pacientiem arğšķidrumaistrun/vai nātrija deficītu, ko izraisījusi intensīva diurētisko līdzekļu terapija, samazināta sāls uzņemšana ar uzturu, caureja vai

gadījumos izraisīja simptomātisku hipotensiju pacientiem ar hiperten iju bez citiem hipotensijas riska

vemšana. Šie stāvokļi jākoriģē pirms Irbesartan Hydrochloreothiazide BMS terapijas sākšanas.

antagonistiem. Kaut gan par to nav ziņot , lietojotnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS, tomēr iespējama līdzīga ietekme.

Nieru artērijas stenoze - Renovaskulāra hipertensija: smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks

palielinās, ja pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienas funkcionējošās nieres artērijas

stenozi ārstē ar angiotensīnu konvertējošā e zīma i hibitoriem vai angiotensīna II receptoru vairs

Pavājināta nieru darbība un nieru tr nspl ntācija: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, ieteicams periodiski kontrolēt kālija, kreatinīna un urīnskābes koncentrāciju serumā. Navlespieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem, kam nesen pārstādīta ni re. Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem nieru darbāības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt apakšpunktu 4.3). Pacientiem ar pavZjin tu nieru darbību var rasties tiazīdu grupas diurētiku izraisīta azotēmija. Pacientiem ar pavājin tu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo. Tomēr pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss ≥ 30 ml/min, bet < 60 ml/min) šī fiksētās devas kombinācija jālieto piesardzīgi.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar pavājinātu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību tiazīdi jālieto piesardzīgi, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes var izraisīt aknu komu. Nav klīniskas pieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem ar pavājinātu aknu darbību.

Aortālā un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija: tāpat kā citi vazodilatatori, arī šis preparāts uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir aortālā vai mitrālā vārstuļa stenoze vai obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija.

Primārs aldosteronisms: pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, nomācot renīna-angiotensīna sistēmu, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana nav ieteicama.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno sistēmu: tiazīda terapija var ietekmēt glikozes toleranci. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešams pielāgot insulīna vai perorālo hipoglikēmisko līdzekļu devas. Tiazīdu terapijas laikā var manifestēties latents cukura diabēts.

Tiazīdu grupas diurētiku terapija izraisīja holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos; taču 12,5 mg devai, ko satur Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, novērota minimāla ietekme vai tās nebija vispār.

Atsevišķiem pacientiem, kas saņem tiazīdu terapiju, var rasties hiperurikēmija vai akūta podagra.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi: tāpat kā visiem pacientiem, kas saņem diurētisku terapiju, ik pēc noteikta laika jāveic regulāra seruma elektrolītu līmeņa pārbaude.

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinājuma pazīmes ir sausa mute, slāpes, nespēks, letarģija, miegainība, nemiers, sāpes vai krampji muskuļos, muskuļu vājums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un kuņģa-zarnu trakta traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana.

Lai gan terapijas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var attīstīties hipokaliēmija, vienlaikus terapija ar irbesartānu var mazināt diurētiku radītu hipokaliēmiju. Tās risks ir lielāks pacientiem ar aknu cirozi, pastiprinātu diurēzi, pacientiem, kas perorāli nepietiekami lieto elektrolītu , un pacientiem

ar vienlaikus kortikosteroīdu vai AKTH terapiju. No otras puses, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS

sastāvdaļas irbesartāna dēļ var rasties hiperkaliēmija, īpaši nieru darbības r ucējumu un/vai sirds

mazspējas un cukura diabēta gadījumā. Pacientiem ar risku ieteicams

egulātasri kontrolēt kālija līmeni

serumā. Kālijsaudzējošas diurētikas, kālija līdzekļi vai kāliju saturoši

ālsēaizstājēji vienlaikus ar

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS jālieto piesardzīgi (skatīt apakšpunk u 4.5).

Nav novērots, ka irbesartāns mazinātu vai novērstu diurētiku izra ītu hiponatriēmiju. Hlorīda deficīts

parasti ir vieglas pakāpes un tam nav nepieciešama ārstēšana.

istr

Tiazīdi var mazināt kalcija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt int ğrmitējošu un vieglu kalcija līmeņa

paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolismaret aucējumiem. Nozīmīga hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas tiazīdu lietošana jāpārtrauc.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīša os r urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

 

vairs

Litijs: nav ieteicams lietot litiju kombinācijā arnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS (skatīt

apakšpunktu 4.5).

 

Antidopinga tests: hidrohlortiazīds, k ir šo zāļu sastāvā, var radīt pozitīvu antidopinga testa analītisko rezultātu.

Vispārēji traucējumi: pacilesnti m, kam asinsvadu tonuss un nieru darbība ir galvenokārt atkarīgi no renīna-angiotensīnaā-a dosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieruZpamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem vai angiotensīna II receptoru antagonistiem, kas ietekmē šo sistēmu, var izraisīt akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju, vai retos gadījumos - akūtu nieru mazspēju. Tāpat kā lietojot citus antihipertensīvos līdzekļus, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu pacientiem var rasties neatkarīgi no tā, vai anamnēzē ir alerģija vai bronhiālā astma, bet vairāk iespējamas tiem, kam ir šāda anamnēze. Lietojot tiazīdu diurētikas, novērota sistēmiskās sarkanās vilkēdes aktivizēšanās vai paasinājums. Ir ziņots par fotosensitivitātes reakcijām saistībā ar tiazīdu diurētikām (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja

terapijas laikā parādās fotosensitivitātes reakcijas, terapiju ieteicams pātraukt. Ja ārstēšānu ar diurētiku ir nepieciešams atsākt, ieteicams aizsargāt saulei vai mākslīgiem UV stariem pakļautās ķermeņa daļas.

Grūtniecība: grūtniecības laikā nav ieteicams sākt angiotensīna-II receptoru antagonistu (AIIRA) lietošanu. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA

lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.6).

Laktoze: šis medicīniskais produkts satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antihipertensīvie līdzekļi: vienlaikus lietoti citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS antihipertensīvo darbību. Irbesartāns un hidrohlortiazīds (līdz 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas) ir droši lietots kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī kalcija kanālu blokatoriem un bēta adrenoblokatoriem. Iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām var izraisīt šķidruma deficītu un radīt hipotensijas risku, sākot ārstēšanu ar irbesartānu ar vai bez tiazīda grupas diurētikām, ja vien šķidruma deficīts nav iepriekš koriģēts (skatīt apakšpunktu 4.4).

Litijs: lietojot vienlaikus litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Līdzīgatasiedarbība, lietojot irbesartānu, līdz šim novērota ļoti reti. Papildus tam, tiazīdi mazina litija nieru klīren u, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS varētu palielināt litija toksicitātes risku.ēLīdz r to litija un Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kombināciju nav ieteicams lietot (skatī apakšpunktu 4.4). Ja šāda kombinācija ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litijaistrlīmeni se umā.

Zāles, kas ietekmē kālija līmeni: hidrohlortiazīda kāliju izvadošğā etekme mazinās, pateicoties irbesartāna kālijsaudzējošai darbībai. Tomēr gaidāms, ka šo hidrohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā pastiprinās citas zāles, kas izraisa kālija zudumu unrehipokaliēmiju (piemēram, citas kālijurētiskas diurētikas, caurejas līdzekļi, amfotericīns, ka benoksolons, G penicilīna nātrija sāls). No otras puses, ņemot vērā pieredzi par citu renīnanav-angiotensīna sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanu, vienlaikus lietošana ar kāliju aizturošiem diurētiskiem līdzekļiem, kālija līdzekļiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīna nātrija

sāli), var paaugstināt kālija līmeni serumā. Riska grupas pacientiem nepieciešams atbilstoši monitorēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktuvairs4.4).

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa pārm ņ serumā: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņ pārm iņas serumā (piemēram, sirds glikozīdiem, antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicamslesperiodi ki kontrolēt kālija līmeni serumā.

Nesteroīdie pretiekaisuma īdzekļi: ja angiotensīna II antagonistus lieto vienlaikus ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekāļiem (tostarp, selektīviem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi (> 3 g/dienā) un neselektīviem NSPL),Z var mazināties antihipertensīvā iedarbība.

Līdzīgi kā tas ir ar AKE inhibitoriem, arī angiotensīna II antagonistu lietošana vienlaikus ar NSPL var sekmēt nieru mazspējas risku, tostarp varbūtēju akūtu nieru mazspēju un kālija līmeņa serumā paaugstināšanos, sevišķi pacientiem ar jau iepriekš pavājinātu nieru darbību. Šādu kombināciju jālieto piesardzīgi, sevišķi vecāka gadagājuma pacientiem. Jānodrošina adekvāta hidratācija un jādomā par nieru funkcijas kontroli, terapiju uzsākot un tās laikā.

Papildus informācija par irbesartāna mijiedarbību: klīniskos pētījumos irbesartāna farmakokinētiku neietekmēja hidrohlortiazīds. Irbesartānu galvenokārt metabolizē CYP2C9 un mazākā mērā glikuronizēšanas ceļā. Nenovēroja nozīmīgu farmakokinētisku vai farmakodinamisku mijiedarbību, ja irbesartānu lietoja vienlaikus ar varfarīnu, kuru metabolizē CYP2C9. CYP2C9 induktoru, piemēram rifampicīna, ietekme uz irbesartāna farmakokinētiku nav pētīta. Digoksīna farmakokinētika nemainījās, ja to vienlaikus lietoja ar irbesartānu.

Papildus informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību: lietojot vienlaikus, ar tiazīdu grupas diurētikām var mijiedarboties turpmāk norādītās zāles:

Alkohols: var pastiprināties ortostatiska hipotensija.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns): var būt jāpielāgo pretdiabēta līdzekļu devas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Kolestiramīns un kolestipola sveķi: hidrohlortiazīda uzsūkšanās var tikt kavēta anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē.

Kortikosteroīdi, AKTH: var pastiprināties elektrolītu deficīts, īpaši hipokaliēmija.

Sirds glikozīdi: tiazīdu izraisīta hipokaliēmija vai hipomagniēmija veicina sirds glikozīdu izraisītas sirds aritmijas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana dažiem pacientiem var mazināt tiazīdu grupas diurētiku diurētisko, nātrijurētisko un antihipertensīvo iedarbību.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns): asinsspiedienu paaugstinošu amīnu ietekme var mazināties, taču ne tik lielā mērā, lai izslēgtu to lietošanu.

Nedepolarizējoši skeleta muskuļu relaksanti (piemēram, tubokurarīns): hidrohlorti zīds var pastiprināt nedepolarizējošu skeleta muskulatūras relaksantu darbību.

ētas Zāles pret podagru: var būt jāpielāgo pretpodagras zāļu devas, jo hid ohlo tiazīds var paaugstināt

urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai ulfīnpirazona devas palielināšana.

Vienlaikus lietošana ar tiazīdu grupas diurētikām var palielināt paaug tinātas jutības reakcijas biežumu

pret alopurinolu.

istr

 

ğ

Kalcija sāļi: tiazīdu grupas diurētikas var palielināt kalcijarelīmeni serumā, mazinot tā izdalīšanos. Ja nepieciešams ordinēt kalcija preparātus vai kalcijunavsaudzējošas zāles (piemēram, D vitamīna terapiju), jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši jāpielāgo kalcija deva.

Citas mijiedarbības: tiazīdi var pastiprināt bēta blokatoru un diazoksīda hiperglikēmisko iedarbību. Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, at opīn , beperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētiku bioloģisko pieejamību, pazeminot kuņģ un zarnu trakta motilitāti un kuņģa iztukšošanās ātrumu. Tiazīdi var palielināt amantadīna izr ītu blakusparādību risku. Tiazīdi var mazināt citotoksisko

līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīd , metotreksāta) izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to nomācošo

ietekmi uz kaulu smadzenēm.

vairs

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

 

les

 

 

ā

 

 

Z

 

 

AIIRA nav vēlams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). AIIRA lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Nav pārliecinošu epidemioloģisku pierādījumu par angiotensīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru lietošanas teratogēniskuma risku grūtniecības pirmajā trimestrī, tomēr nedaudz paaugstinātu risku nevar izslēgt. Lai gan par angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) teratogēniskuma risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiski dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar AIIRA otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisa fetotoksiskumu (pavājinātas nieru funkcijas, oligohidramniju, galvaskausa pārkaulošanās kavēšanu) un neonatālu toksiskumu (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AIIRA, ieteicams veikt augļa nieru funkciju un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes ir lietojušas AIIRA, rūpīgi jāuzrauga hipotensijas riska dēļ (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Tiazīdi šķērso placentāro barjeru un nokļūst nabassaites asinīs. Tie var izraisīt samazinātu placentas apasiņošanu, elektrolītu līdzsvara traucējumus auglim un, iespējams, citas reakcijas, kas radās pieaugušajiem. Pēc tiazīdu terapijas mātei ziņots par jaundzimušā trombocitopēnijas vai augļa vai jaundzimušā dzeltes gadījumiem. Tā kā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS satur hidrohlortiazīdu, to neiesaka lietot pirmā grūtniecības trimestra laikā. Jāpāriet uz piemērotu alternatīvu ārstēšanu pirms plānotās grūtniecības.

Zīdīšana:

Tā kā informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu zīdīšanas laikā nav pieejama, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana šajā laikā nav ieteicama. Pacientēm ir jāordinē

alternatīva terapija ar labāku vispāratzītu drošuma raksturojumu zīdīšanas laikā, īpaši, barojot ar krūti

jaundzimušo vai priekšlaicīgi dzimušu zīdaini.

 

 

 

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

 

 

 

tas

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļēus un apkalpot mehānismus.

Pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām, Irbesartan Hydrochloro hiazide BMS nav raksturīga

ietekme uz šo spēju. Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehān mu , jāņem vērā, ka dažkārt

hipertensijas ārstēšanas laikā var rasties reibonis vai nogurums.

istr

 

 

 

 

4.8 Nevēlamās blakusparādības

ğ

 

re

 

 

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācija:

 

 

 

 

 

1. tabulā uzskaitītas novērotās blakusparādības, k s fiksētas spontānos ziņojumos un placebo

kontrolētos pētījumos, kuros 898 pacienti ar hiperte siju saņēma dažādas devas (robežās no

37,5 mg/6,25 mg līdz 300 mg/25 mg be a tāna/hidrohlortiaznav

īda).

vairs

 

Tālāk minēto blakusparādību sastop mības biežuma noteikšanai izmantotas šādas definīcijas:

ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz

< 1/1000); ļoti reti (< 1/10 000). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības

sakārtotas to nopietnības amazinājuma secībā.

 

 

1. tabula: Blakuspar dības placebo kontrolētos pētījumos un spontānajos ziņojumos*

 

 

les

 

 

Izmeklējumi:

ā

Bieži:

urīnvielas slāpekļa pieaugums asinīs, kreatinīna

 

 

un kreatinīna kināzes palielināšanās asinīs

 

Z

 

 

 

 

Retāk:

samazinās kālija un nātrija līmenis serumā

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

Retāk:

sinkope, hipotensija, tahikardija, tūska

Nervu sistēmas traucējumi:

Bieži:

reibonis

 

 

 

Retāk:

ortostatiskais reibonis

 

 

 

Nav zināmi:

galvassāpes

 

 

 

Ausu un labirinta bojājumi

Nav zināmi:

tinnīts

Elpošanas sistēmas traucējumi,

Nav zināmi:

klepus

krūšu kurvja un videnes

 

 

slimības:

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Bieži:

slikta dūša/vemšana

 

 

 

Retāk:

caureja

 

 

 

Nav zināmi:

dispepsija, disgeizija

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Bieži

urinēšanas traucējumi

 

 

 

 

traucējumi:

Nav zināmi:

nieru funkciju pasliktināšanās, ieskaitot izolētus

 

 

nieru funkciju traucējumu gadījumus riska

 

 

pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4)

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Retāk:

pietūkušas ekstremitātes

sistēmas bojājumi

Nav zināmi:

artralģija, mialģija

Vielmaiņas un uztures

Nav zināmi:

Hiperkaliēmija

traucējumi:

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Retāk:

Pietvīkums

Vispārēji traucējumi un

Bieži:

Nespēks

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

paaugstinātas jutības reakciju gadījumi kā

 

 

angioneirotiskā tūska, izsitumi, nātrene

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

hepatīts, patoloģiska aknu darbība

sistēmas traucējumi:

 

 

Reproduktīvās sistēmas

Retāk:

seksuālā disfunkcija, libido izmaiņas

traucējumi un krūts slimības:

 

 

*Biežums nevēlamām blakusparādībām, kas atklātas pēc spontānajiem ziņojumiem, aprakstīts kā „nav zināmi”.tas

Papildus informācija par atsevišķām zāļu sastāvdaļām: papildus nevēlamēām bl kusparādībām, kas uzskaitītas iepriekš kombinētam preparātam, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS iespējamas arī blakusparādības, kas iepriekš novērotas atsevišķi kādai no aktīvajām vielām. 2. un 3. tabula izklāsta

blakusparādības, kas ziņotas par atsevišķiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS komponentiem.

 

istr

 

2. tabula: Blakusparādības, par kurām ziņots, lietojot irb sartānu monoterapijā.

 

 

 

 

 

 

ğ

 

Vispārēji traucējumi un

Retāk:

 

sāp s krūtīs

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

re

 

 

 

 

3. tabula: Blakusparādības (neņemot vērā saistību

r medicīnisko produktu), par kurām ziņots, lietojot

 

hidrohlortiazīdu monoterapijā.

 

 

 

 

Izmeklējumi:

 

 

Nav zināmi:

elektrolītu līdzsvara traucējumi (ieskaitot

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

hipokaliēmiju un hiponatriēmiju, skatīt

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu 4.4), hiperurikēmija, glikozūrija,

 

 

 

 

 

 

hiperglikēmija, holesterīna un triglicerīdu

 

 

 

 

 

 

pieaugums

 

Sirds funkcijas traucējumi:

Nav zināmi:

sirds aritmijas

 

 

 

 

vairs

 

 

 

Asins un limfātiskās sistēmas

Nav zināmi:

aplastiskā anēmija, kaulu smadzeņu nomākums,

 

traucējumi:

 

les

 

 

neitropēnija/agranulocitoze, hemolītiskā

 

 

 

 

 

anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija

 

Nervu sistēmas traucāējumi:

Nav zināmi:

vertigo, parestēzija, neskaidra sajūta galvā,

 

 

Z

 

 

 

nemiers

 

Acu bojājumi:

 

 

Nav zināmi:

pārejoša neskaidra redze, ksantopsija

 

Elpošanas sistēmas traucējumi,

Nav zināmi:

respiratorais distress (ieskaitot pneimonītu un

 

krūšu kurvja un videnes

 

 

plaušu tūsku)

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Nav zināmi:

pankreatīts, anoreksija, caureja, aizcietējums,

 

 

 

 

 

 

kuņģa kairinājums, sialadenīts, apetītes zudums

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Nav zināmi:

intersticiāls nefrīts, nieru disfunkcija

 

traucējumi:

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu

 

Nav zināmi:

anafilaktiskas reakcijas, toksiskā epidermālā

 

bojājumi:

 

 

 

 

nekrolīze, nekrotizējošais angīts (vaskulīts, ādas

 

 

 

 

 

 

vaskulīts), sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas uz

 

 

 

 

 

 

ādas, sarkanās vilkēdes ādas formas

 

 

 

 

 

 

paasinājums, fotosensitivitātes reakcijas,

 

 

 

 

 

 

izsitumi, nātrene

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Nav zināmi:

vājums, muskuļu spazmas

 

 

 

 

 

 

 

sistēmas bojājumi:

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

posturāla hipotensija

Vispārēji traucējumi un

Nav zināmi:

Drudzis

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

dzelte (intrahepatiskā holestatiskā dzelte)

sistēmas traucējumi:

 

 

Psihiskie traucējumi:

Nav zināmi:

depresija, miega traucējumi

Devas atkarīgie hidrohlortiazīda blakusefekti (īpaši elektrolītu līdzsvara traucējumi) var pieaugt, palielinot hidrohlortiazīda devu.

4.9 Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pārdozēšanas ārstēšanu. Pacients rūpīgi jāuzrauga, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšanas metodes atkarīgas no laika kopš zāļu lietošanas un simptomu smaguma pakāpes. Ieteicamie pasākumi ir vemšanas izraisīšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanai noderīga var bū aktivētā ogle. Bieži

jākontrolē elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus

stāvoklī, ātri nodrošinot sāļu un šķidruma aizstājterapiju.

 

 

Raksturīgākās irbesartāna pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahika dija; var rasties arī

 

 

 

tas

bradikardija.

 

ē

Hidrohlortiazīda pārdozēšana saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju, hipohlorēmiju un

 

istr

 

hiponatriēmiju) un dehidratāciju, ko izraisa pārmērīga diurēze. Biežākās pārdozēšanas pazīmes un

 

ğ

 

 

 

re

 

 

simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var iz aisīt muskuļu spazmas un/vai pastiprināt

sirds aritmijas, ko izraisa vienlaikus sirds glikozīdu vai atsevišķu antiaritmisko līdzekļu lietošana.

 

 

 

 

nav

Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodi līzes palīdzību. Nav noskaidrots, cik lielā mērā ar

hemodialīzi tiek izvadīts hidrohlortiazīds.

 

 

 

vairs

 

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

 

les

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa: angiotensīna II antagonisti, kombinācijas

ATĶ kods: C09DA04.

 

 

 

 

ā

 

 

 

Z

 

 

 

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS ir angiotensīna II receptoru antagonista irbesartāna un tiazīdu grupas diurētikas hidrohlortiazīda kombinēts preparāts. Šo sastāvdaļu kombinācijai piemīt papildinoša

antihipertensīva darbība, kas mazina asinsspiedienu lielākā mērā nekā katra aktīvā viela atsevišķi.

Irbesartāns ir spēcīgs, perorāli aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 apakštipa) antagonists. Domājams, ka tas bloķē visas AT1 receptoru mediētas angiotensīna II ietekmes, neatkarīgi no angiotensīna II avota vai sintēzes veida. Selektīvs antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem paaugstina renīna un angiotensīna II līmeni plazmā un mazina aldosterona koncentrāciju plazmā. Irbesartāns monoterapijā, lietojot ieteiktās devās pacientiem bez elektrolītu līdzsvara traucējumu riska, būtiski neietekmē kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5). Irbesartāns neinhibē AKE (kinināzi II)-enzīmu, kas sintezē angiotensīnu II, kā arī sadala bradikinīnu par neaktīviem metabolītiem. Lai darbotos, irbesartānam nav nepieciešama metaboliska aktivācija.

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu antihipertensīvās darbības mehānisms pilnībā nav zināms. Tiazīdi ietekmē elektrolītu atpakaļuzsūkšanās mehānismus nieru kanāliņos, tieši palielinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā daudzumā. Hidrohlortiazīda diurētiskās darbības ietekmē mazinās plazmas tilpums, palielinās plazmas renīna aktivitāte, palielinās aldosterona sekrēcija, kas izraisa palielinātu kālija un bikarbonātu izdalīšanos urīnā un kālija koncentrācijas

mazināšanos serumā. Jādomā, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas blokādes dēļ lietošana kopā ar irbesartānu novērš šo diurētiku izraisīto kālija zudumu. Lietojot hidrohlortiazīdu, diurēze tiek izraisīta 2 stundu laikā, maksimālais darbības efekts rodas pēc apmēram 4 stundām un darbība ilgst aptuveni 6-12 stundas.

Hidrohlortiazīda un irbesartāna kombinācija, lietojot terapeitiskās devas robežās, rada no devas atkarīgu papildus asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem, kuru stāvokli neizdodas pietiekami uzlabot tikai ar 300 mg irbesartāna, 12,5 mg hidrohlortiazīda devas pievienošana 300 mg irbesartānam reizi dienā izraisīja turpmāku, ar placebo salīdzinātu diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 6,1 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). 300 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja kopumā no placebo atšķirīgu sistoliskā/diastoliskā spiediena pazemināšanos par maksimāli 13,6/11,5 mmHg.

Ierobežoti klīniskie dati (7 no 22 pacientiem) liek domāt, ka pacienti, kuriem 300 mg/12,5 mg kombinācija nav pietiekami efektīva, var iegūt labu efektu saņemot 300 mg/25 mg. Tādiem pacientiem

novēroja asinsspiediena pazeminošā efekta palielinājumu gan sistoliskajam asinsspiedienam (SBP), gan diastoliskajam asinsspiedienam (DBP) (attiecīgi 13,3 un 8,3 mm Hg).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes hipertensiju 150 mg irbesarttasāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā izraisīja vidēju, ar placebo kontrolēētu sis oliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 12,9/6,9 mmHg pie zāļu minimālā koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). Maksimālā iedarbība tika sasniegta pēc 3-6 s undām. Vērtējot ar

ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metodi, 150 mg irbe artāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda

lietošana reizi dienā radīja ilgstošu asinsspiediena pazemināšanos 24 tundu laikā ar vidēju, no placebo

istr

atšķirīgu (24 stundu laikā) sistēmiskā/diastoliskā asinsspiedienağpazemināšanos par 15,8/10,0 mmHg. Vērtējot ar ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas m todi, Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimreālai koncentrācijai bija 100%. Ārsta vizīšu laikā ar manšeti mērītā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 150 mg/12,5 mg un Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālai bija attiecīgi 68%

un 76%. Šai ietekmei 24 stundu laikā netika ovērota pārmērīga asinsspiediena pazemināšana

maksimālās koncentrācijas gadījumā un tā atbilst drošai un efektīvai asinsspiediena pazemināšanai,

lietojot zāles reizi dienā.

vairs

nav

 

Pacientiem, kam asinsspiedienu neizdevā kontrolēt ar tikai 25 mg hidrohlortiazīda, irbesartāna pievienošana radīja papildus, ar pl cebo kontrolētu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos vidēji par 11,1/7,2 mmHg.

Irbesartāna un hidroh ortiazlesīda kombinācijas asinsspiedienu mazinošā ietekme parādās pēc pirmās devas un saglabājasā1-2 nedēļas, maksimālā iedarbība rodas pēc 6-8 nedēļām. Pētījumos ar ilgstošu novērošanas periodu,Zirbesartāna/hidrohlortiazīda iedarbība saglabājās vienu gadu ilgi. Lai gan nav veikti specifiski pētījumi ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, atsitiena fenomens (saistībā ar hipertensiju) nav novērots nedz ar irbesartānu, nedz ar hidrohlortiazīdu.

Nav pētīta irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz saslimstību un mirstību. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ilgstoša terapija ar hidrohlortiazīdu mazina kardiovaskulāras saslimstības un mirstības risku.

Atbildes reakciju pret Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neietekmē vecums vai dzimums. Tāpat kā lietojot citus renīna-angiotenzīna sistēmu ietekmējošus medicīniskos produktus, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir ievērojami vājāka atbildes reakcija pret irbesartāna monoterapiju. Lietojot irbesartānu vienlaikus ar mazu hidrohlortiazīda devu (piemēram, 12,5 mg dienā), antihipertensīvā atbildes reakcija melnādainiem pacientiem ir tāda pati kā citu rasu pacientiem.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kā sākumterapijas efektivitāte un drošība smagas pakāpes hipertensijas gadījumā (pēc definīcijas (DASS) diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī

≥ 110 mmHg) tika novērtēta daudzcentru, randomizētā, dubultaklā, aktīvās vielas-kontrolētā, 8 nedēļu, paralēlajā pētījumā. Kopumā 697 pacienti tika randomizēti attiecībā 2:1 vai nu ar

irbesartānu/hidrohlortiazīdu 150 mg/12,5 mg, vai ar irbesartānu 150 mg, un sistemātiski paātrināti titrējot (pirms atbildes reakcijas noteikšanas uz zemākajām devām) pēc vienas nedēļas attiecīgi uz irbesartānu/hidrohlortiazīdu 300 mg/25 mg vai irbesartānu 300 mg.

Pētījumā piedalījās 58% vīriešu. Pacientu vidējais vecums bija 52,5 gadi, 13% bija ≥ 65 gadus veci un tikai 2% bija ≥ 75 gadus veci. Divpadsmit procentiem (12%) pacientu bija diabēts, 34% pacientu bija hiperlipidēmija un visbiežāk sastopamais kardiovaskulārais stāvoklis bija stabila stenokardija, ko novēroja 3,5% pacientu.

Šī pētījuma primārais mērķis bija salīdzināt ārstēšanas 5. nedēļā to pacientu īpatsvaru, kuru diastoliskais asinsspiedients sēdus stāvoklī bija kontrolēts (diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī < 90 mmHg). Četrdesmit septiņiem procentiem (47,2%) pacientu ar zāļu kombināciju panāca diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanos < 90 mmHg, salīdzinājumā ar 33,2% pacientu ar irbesartānu (p = 0,005). Vidējais sākuma asinsspiediens bija aptuveni 172/113 mmHg katrā ārstēšanas grupā un sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanās piecās nedēļās bija par 30,8/24,0 mmHg un 21,1/19,3 mmHg attiecīgi irbesartāna/hidrohlortiazīda un irbesartāna grupās (p < 0,0001).

Blakusparādību veids un biežums pacientiem, kurus ārstēja ar zāļu kombināciju bija līdzīgs kā

blakusparādību profils pacientiem ar monoterapiju. 8 nedēļu ārstēšanas laikā ne ika ziņots par sinkopes

gadījumiem vienā vai otrā ārstēšanas grupā. Tika ziņots par tādiem nev lamiem notikumiem kā

 

 

tas

hipotensija 0,6% un 0% pacientu un reibonis 2,8% un 3.1% pacientu, a ēiecīgi kombinēto zāļu un

monoterāpijas grupās.

istr

 

 

 

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

ğ Vienlaikus hidrohlortiazīda un irbesartāna lietošana neietekmreēja abu šo zāļu farmakokinētiku.

Irbesartāns un hidrohlortiazīds ir perorāli aktīvinavlīdzekļi un to darbībai nav nepieciešama bioloģiska pārveidošana. Pēc perorālas Irbesartan Hydrochlorothi zide BMS lietošanas irbesartāna un hidrohlortiazīda absolūtā bioloģiskā pieejamība ir attiecīgi aptuveni 60-80% un 50-80%. Uzturs neietekmē Irbesartan HydrochlorothiazidevairsBMS bioloģisko pieejamību. Maksimālā koncentrācija plazmā irbesartānam rodas 1,5-2 stundas pēc lietošanas un hidrohlortiazīdam pēc 1-2,5 stundām.

Ar plazmas olbaltumvielām saistā ptuveni 96% irbesartāna, niecīga daļa saistās ar asins šūnām. Irbesartāna izkliedes tilpumslesir 53-93 litri. Ar plazmas olbaltumvielām saistās 68% hidrohlortiazīda, un tā šķietamais izkliedes tilpums ir 0,83-1,14 l/kg.

Lietojot 10-600 mgādevu, irbesartānam piemīt lineāra un devai proporcionāla farmakokinētika. Lietojot par 600Zmg liel ku devu, novēro mazāk nekā proporcionālu perorālās uzsūkšanās palielināšanos; šīs atrades mehānisms nav zināms. Kopējais organisma un nieru klīrenss ir attiecīgi 157-176 un 3-3,5 ml/min. Irbesartāna terminālais eliminācijas pusperiods ir 11-15 stundas. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3 dienu laikā pēc preparāta lietošanas sākšanas reizi dienā. Pēc atkārtotas preparāta lietošanas reizi dienā novērota neliela irbesartāna uzkrāšanās plazmā (< 20%). Pētījumā nedaudz augstāku irbesartāna koncentrāciju plazmā konstatēja sievietēm ar hipertensiju, tomēr irbesartāna eliminācijas pusperioda un uzkrāšanās atšķirības nekonstatēja. Sievietēm deva na jāpielāgo. Irbesartāna AUC un Cmax bija nedaudz lielāki arī gados veciem cilvēkiem (≥ 65 g.v.) salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem (18-40 g.v.). Tomēr terminālais pusperiods būtiski nemainījās. Gados vecākiem cilvēkiem deva nav jāpielāgo. Hidrohlortiazīdam novērotais vidējais eliminācijas pusperiods bija 5-15 stundu robežās.

Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna ievades 80-85% no plazmā cirkulējošās radioaktīvās vielas saistīta ar nemainītu irbesartānu. Irbesartāns metabolizējas aknās konjugācijas ar glikuronīdu un oksidēšanās ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir irbesartāna glikuronīds (aptuveni 6%). In vitro pētījumi liecina, ka irbesartānu galvenokārt oksidē citohroma P450 enzīms CYP2C9; izoenzīmam CYP3A4 ir niecīga nozīme. Irbesartāns un tā metabolīti tiek izvadīti gan ar žulti, gan caur nierēm. Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna lietošanas aptuveni 20% radioaktīvās vielas konstatēta urīnā

un atlikusī daļa - izkārnījumos. Mazāk nekā 2% devas izdalās ar urīnu nemainīta irbesartāna veidā. Hidrohlortiazīds nemetabolizējas, bet strauji tiek izvadīts caur nierēm. 24 stundu laikā nemainītā veidā izdalās vismaz 61% no perorāli lietotas devas. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru, bet ne hematoencefālisko barjeru, tas izdalās mātes pienā.

Pavājināta nieru darbība: pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai pacientiem, kam tiek veikta hemodialīze, irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min novērota hidrohlortiazīda eliminācijas pusperioda palielināšanās līdz 21 stundai.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem pētījumi nav veikti.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Irbesartāns/hidrohlortiazīds: irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas iespējamā toksiskā ietekme pēc

tas Žurkām un makaka sugas pērtiķiem, kas saņēma irbesartāna/hidrohlortiazēīda kombināciju ar 10/10 un

perorālas lietošanas tika vērtēta žurkām un makaka sugas pērtiķiem līdz 6 mēnešus ilgos pētījumos.

Lietojot devas, kas atbilst terapeitiskām devām cilvēkam, toksiskas izpausmes netika novērotas.

90/90 mg/kg devu dienā, tika novērotas turpmāk norādītās pārmaiņas, ko nov roja arī atsevišķi kādai no zālēm un/vai kas radās sekundāri pēc asinsspiediena pazemināšanas (netika novērota nozīmīga toksiska mijiedarbība):

pārmaiņas nierēs, kam raksturīga neliela urīnvielas un kreat nīna līmeņa paaugstināšanās serumā

un jukstaglomerulārā aparāta hiperplāzija/hipertrofija, kas ir tiešas sekas irbesartāna

mijiedarbībai ar renīna-angiotensīna sistēmu;

istr

ğ

neliela eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, hemoglobīna un hematokrīta) mazināšanās;

6 mēnešus ilgā toksicitātes pētījumā, lietojot 90 mg/kgreirbesartāna dienā, 90 mg/kg

hidrohlortiazīda dienā un 10/10 mg/kg irbes rtāna/hidrohlortiazīda dienā, dažām žurkām

novēroja kuņģa gļotādas krāsas maiņu, čūl s un fokālu nekrozi. Šie bojājumi netika novēroti

makaka sugas pērtiķiem;

 

hidrohlortiazīda izraisīta kālija līmeņ pazeminnavāšanās serumā, kas daļēji tika novērsta, lietojot

hidrohlortiazīdu kopā ar irbesa tānu.

 

Lielākā daļa iepriekš minēto blakusp ādību rodas irbesartāna farmakoloģiskās darbības dēļ

(angiotensīna II inducētas kavētas renīna izdalīšanās bloķēšana un renīnu producējošo šūnu

stimulācija) un tās novēro arī angiotensvairsīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem. Šīm atradēm nav lielas nozīmes, lietojot irbesartlesāna/hidrohlortiazīda terapeitiskās devas cilvēkam.

Nav novērota teratogāēniska ietekme žurkām, lietojot irbesartāna un hidrohlortiazīda kombināciju ar devām, kas radīZja toksisku ietekmi uz mātītes organismu. Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz auglību nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem, jo nav novērota nevēlama ietekme uz auglību dzīvniekiem vai cilvēkam, lietojot irbesartānu vai hidrohlortiazīdu monoterapijā. Tomēr cits angiotensīna II antagonists, ko lietoja monoterapijā pētījumos ar dzīvniekiem, ietekmēja auglības raksturlielumus. Šīs atrades tika novērotas arī ar mazākām šā angiotensīna II antagonista devām, lietojot kopā ar hidrohlortiazīdu.

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijai nav pierādīta mutagēniska vai klastogēniska ietekme. Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem.

Irbesartāns: lietojot klīniski nozīmīgas devas, nekonstatēja patoloģisku sistēmisku vai mērķorgānu toksicitāti. Ne-klīniskos drošības pētījumos lielas irbesartāna devas (≥ 250 mg/kg dienā žurkām un ≥ 100 mg/kg dienā makaka sugas pērtiķiem) mazināja sarkano asinsšūnu raksturlielumus (eritrocītu

skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu). Lietojot ļoti lielas devas (≥ 500 mg//kg dienā), irbesartāns žurkām un makaka sugas pērtiķiem izraisīja deģeneratīvas pārmaiņas nierēs (piemēram, intersticiālu nefrītu, tubulāru distensiju, bazofīliskas kanāliņu pārmaiņas, palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā), ko uzskata par zāļu hipotensīvās iedarbības sekundāru ietekmi, kas mazina nieru perfūziju.

Turklāt irbesartāns izraisīja jukstaglomerulāro šūnu hiperplāziju/hipertrofiju (lietojot žurkām

≥ 90 mg/kg preparāta dienā un makaka sugas pērtiķiem ≥ 10 mg/kg dienā). Uzskatīja, ka visas šīs pārmaiņas saistītas ar irbesartāna farmakoloģisko darbību. Lietojot terapeitiskas irbesartāna devas cilvēkam, nieru jukstaglomerulāro šūnu hiperplāzijai/hipertrofijai nav nozīmes.

Nekonstatēja mutagēniskas, klastogēniskas vai kancerogēniskas īpašības.

Ar irbesartānu veiktos dzīvnieku pētījumos konstatēja īslaicīgu toksisku ietekmi (palielināts nieru bļodiņas dobums, hidroureters vai zemādas tūska) uz žurku augļiem, kas izzuda pēc dzimšanas. Trušu mātītei, lietojot stipri toksiskas devas, kas izraisa pat nāvi, konstatēja abortus vai agrīnu rezorbciju. Žurkām un trušiem nekonstatēja teratogēnisku iedarbību.

Hidrohlortiazīds: lai gan dažos eksperimentālos modeļos iegūti nedroši pierādījumi genotoksiskai vai kancerogēniskai ietekmei, plaša hidrohlortiazīda lietošanas pieredze cilvēkam neliecina par saistību starp tā lietošanu un jaunveidojumu pastiprinātu rašanos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliska celuloze Kroskarmelozes nātrija sāls Laktozes monohidrāts Magnija stearāts

Koloidāls hidratēts silīcija dioksīds Preželatinizēta kukurūzas ciete

Dzelzs oksīdi, sarkanais un dzeltenais (E172)

6.2

Nesaderība

 

 

nav

Nav piemērojama.

 

 

6.3

Uzglabāšanas laiks

vairs

3 gadi.

 

 

les

 

6.4

 

 

Īpaši uzglabāšanas no acījumi

 

Uzglabāt temperatūrā īdz 30°C.

 

 

 

ā

 

 

Uzglabāt oriģināl iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5

Z

 

 

 

Iepakojuma veids un saturs

 

 

 

tas

 

ē

 

istr

 

ğ

 

re

 

 

Kastīte ar 14 tabletēm; 1 plāksnīte ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 28 tabletēm; 2 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 56 tabletēm; 4 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 98 tabletēm; 7 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī.

Kastīte ar 56 x 1 tabletēm; 7 plāksnītes ar 8 x 1 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

Pirmoreiz reģistrēts: 2007.gada 19.janvārī Pēdējā pārreģistrācija:
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
BRISTOL-MYERS SQUIBB PHARMA EEIG Uxbridge Business Park
Sanderson Road
Uxbridge UB8 1DH - Lielbritānija
8. REĢISTRĀCIJAS NUMURI
EU/1/06/369/006-010

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

 

 

 

 

 

istr

tas

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas zāļu aģentūras (EMEA)ē mājas lapā

http://www.emea.europa.eu./

 

 

ğ

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

re

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 150 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 150 mg irbesartāna (irbesartan) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgviela:

Katra apvalkotā tablete satur 38,5 mg laktozes (laktozes monohidrāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotās tabletes.

tas

 

Dzeltensārta, abpusēji izliekta, ovālas formas tablete ar sirdsveida iespiedumu vienā pusē un

numuru 2875 otrā pusē.

ē

 

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

istr

ğ

Esenciālās hipertensijas ārstēšana.

nav

Šī fiksētas devas zāļu kombinācija indicēta pieaugušajiemrepacientiem, kam asinsspiedienu nevar

pietiekami kontrolēt ar irbesartāna vai hidrohlorti zīd monoterapiju (skatīt apakšpunktu 5.1).

4.2 Devas un lietošanas veids

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsjāl eto vienu reizi dienā ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Var ieteikt atsevišķas leszāļu a tā daļas (t. ., irbesartāna un hidrotiazīda) devas titrēšanu.

Kad klīniski nepieciešams, var apsvērt tiešu terapijas maiņu no monoterapijas uz fiksētu kombināciju: Irbesartan Hydrochā orothiazide BMS 150 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekamiZ kontrolēt ar hidrohlortiazīda vai 150 mg irbesartāna monoterapiju;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar 300 mg irbesartāna vai Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150/12,5 mg.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg.

Lielākas par 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas reizi dienā nav ieteicams lietot.

Ja nepieciešams, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS var lietot kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pavājināta nieru darbība: hidrohlortiazīda sastāvdaļas dēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neiesaka lietot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šai pacientu grupai priekšroka dodama cilpas diurētiskiem līdzekļiem nevis tiazīdiem. Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Pavājināta aknu darbība: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav indicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar pavājinātu aknu darbību tiazīdi jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegli vai vidēji smagu pavājinātu aknu darbību Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3).

Gados vecākiem pacientiem: gados vecākiem pacientiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo.

Pediatriskie pacienti: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvām vielām, kādu no preparāta sastāvdaļām (skatīt apakšpunktu 6.1) vai citiem sulfonamīdu atvasinājumiem (hidrohlortiazīds ir sulfonamīda atvasinājums).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6).

Smaga nieru mazspēja (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min).

 

tas

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija.

 

 

 

Smagi aknu darbības traucējumi, aknu ciroze un holestāze.

ē

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

istr

 

 

 

Hipotensija - Pacienti ar šķidruma deficītu: Irbesartan Hydrochloro h azide BMS lietošana retos

faktoriem. Simptomātiska hipotensija var rasties pacientiem arğšķidruma un/vai nātrija deficītu, ko izraisījusi intensīva diurētisko līdzekļu terapija, samazināreta sāls uzņemšana ar uzturu, caureja vai vemšana. Šie stāvokļi jākoriģē pirms Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS terapijas sākšanas.

gadījumos izraisīja simptomātisku hipotensiju pacientiem ar hiperten iju bez citiem hipotensijas riska

antagonistiem. Kaut gan par to nav ziņot , lietojotnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS, tomēr iespējama līdzīga ietekme.

Nieru artērijas stenoze - Renovaskulāra hipertensij : smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks

palielinās, ja pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienas funkcionējošās nieres artērijas

stenozi ārstē ar angiotensīnu konvertējošā e zīma i hibitoriem vai angiotensīna II receptoru vairs

Pavājināta nieru darbība un nieru tr nspl ntācija: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, ieteicams periodiski kontrolēt kālija, kreatinīna un urīnskābes koncentrāciju serumā. Navlespieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem, kam nesen pārstādīta ni re. Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem nieru darbāības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt apakšpunktu 4.3). Pacientiem ar pavZjin tu nieru darbību var rasties tiazīdu grupas diurētiku izraisīta azotēmija. Pacientiem ar pavājin tu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo. Tomēr pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss ≥ 30 ml/min, bet < 60 ml/min) šī fiksētās devas kombinācija jālieto piesardzīgi.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar pavājinātu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību tiazīdi jālieto piesardzīgi, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes var izraisīt aknu komu. Nav klīniskas pieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem ar pavājinātu aknu darbību.

Aortālā un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija: tāpat kā citi vazodilatatori, arī šis preparāts uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir aortālā vai mitrālā vārstuļa stenoze vai obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija.

Primārs aldosteronisms: pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, nomācot renīna-angiotensīna sistēmu, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana nav ieteicama.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno sistēmu: tiazīda terapija var ietekmēt glikozes toleranci. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešams pielāgot insulīna vai perorālo hipoglikēmisko līdzekļu devas. Tiazīdu terapijas laikā var manifestēties latents cukura diabēts.

Tiazīdu grupas diurētiku terapija izraisīja holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos; taču 12,5 mg devai, ko satur Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, novērota minimāla ietekme vai tās nebija vispār.

Atsevišķiem pacientiem, kas saņem tiazīdu terapiju, var rasties hiperurikēmija vai akūta podagra.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi: tāpat kā visiem pacientiem, kas saņem diurētisku terapiju, ik pēc noteikta laika jāveic regulāra seruma elektrolītu līmeņa pārbaude.

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinājuma pazīmes ir sausa mute, slāpes, nespēks, letarģija, miegainība, nemiers, sāpes vai krampji muskuļos, muskuļu vājums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un kuņģa-zarnu trakta traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana.

Lai gan terapijas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var attīstīties hipokaliēmija, vienlaikus terapija ar irbesartānu var mazināt diurētiku radītu hipokaliēmiju. Tās risks ir lielāks pacientiem ar aknu cirozi, pastiprinātu diurēzi, pacientiem, kas perorāli nepietiekami lieto elektrolītu , un pacientiem

ar vienlaikus kortikosteroīdu vai AKTH terapiju. No otras puses, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS

sastāvdaļas irbesartāna dēļ var rasties hiperkaliēmija, īpaši nieru darbības r ucējumu un/vai sirds

mazspējas un cukura diabēta gadījumā. Pacientiem ar risku ieteicams

egulātasri kontrolēt kālija līmeni

serumā. Kālijsaudzējošas diurētikas, kālija līdzekļi vai kāliju saturoši

ālsēaizstājēji vienlaikus ar

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS jālieto piesardzīgi (skatīt apakšpunk u 4.5).

Nav novērots, ka irbesartāns mazinātu vai novērstu diurētiku izra ītu hiponatriēmiju. Hlorīda deficīts

parasti ir vieglas pakāpes un tam nav nepieciešama ārstēšana.

istr

Tiazīdi var mazināt kalcija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt int ğrmitējošu un vieglu kalcija līmeņa

paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolismaret aucējumiem. Nozīmīga hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas tiazīdu lietošana jāpārtrauc.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīša os r urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

 

vairs

Litijs: nav ieteicams lietot litiju kombinācijā arnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS (skatīt

apakšpunktu 4.5).

 

Antidopinga tests: hidrohlortiazīds, k ir šo zāļu sastāvā, var radīt pozitīvu antidopinga testa analītisko rezultātu.

Vispārēji traucējumi: pacilesnti m, kam asinsvadu tonuss un nieru darbība ir galvenokārt atkarīgi no renīna-angiotensīnaā-a dosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieruZpamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem vai angiotensīna II receptoru antagonistiem, kas ietekmē šo sistēmu, var izraisīt akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju, vai retos gadījumos - akūtu nieru mazspēju. Tāpat kā lietojot citus antihipertensīvos līdzekļus, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu pacientiem var rasties neatkarīgi no tā, vai anamnēzē ir alerģija vai bronhiālā astma, bet vairāk iespējamas tiem, kam ir šāda anamnēze. Lietojot tiazīdu diurētikas, novērota sistēmiskās sarkanās vilkēdes aktivizēšanās vai paasinājums. Ir ziņots par fotosensitivitātes reakcijām saistībā ar tiazīdu diurētikām (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja

terapijas laikā parādās fotosensitivitātes reakcijas, terapiju ieteicams pātraukt. Ja ārstēšānu ar diurētiku ir nepieciešams atsākt, ieteicams aizsargāt saulei vai mākslīgiem UV stariem pakļautās ķermeņa daļas.

Grūtniecība: grūtniecības laikā nav ieteicams sākt angiotensīna-II receptoru antagonistu (AIIRA) lietošanu. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA

lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.6).

Laktoze: šis medicīniskais produkts satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antihipertensīvie līdzekļi: vienlaikus lietoti citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS antihipertensīvo darbību. Irbesartāns un hidrohlortiazīds (līdz 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas) ir droši lietots kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī kalcija kanālu blokatoriem un bēta adrenoblokatoriem. Iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām var izraisīt šķidruma deficītu un radīt hipotensijas risku, sākot ārstēšanu ar irbesartānu ar vai bez tiazīda grupas diurētikām, ja vien šķidruma deficīts nav iepriekš koriģēts.

Litijs: lietojot vienlaikus litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Līdzīga iedarbība, lietojot irbesartānu, līdz šim novērota ļoti reti. Papildus tam, tiazīdi mazina litija nieru klīren u, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS varētu palielināt litija toksicitātes risku. Līdz r to litija un

tas Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kombināciju nav ieteicams lietot (skatēī p kšpunktu 4.4). Ja

šāda kombinācija ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litijaistrlīmeni se umā.

Zāles, kas ietekmē kālija līmeni: hidrohlortiazīda kāliju izvadošā e ekme mazinās, pateicoties

sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīna nātrija sāli), var paaugstināt kālija līmeni serumā. Riska grup s pacientiem nepieciešams atbilstoši monitorēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4).

irbesartāna kālijsaudzējošai darbībai. Tomēr gaidāms, ka šo hidrohlortiazğ īda ietekmi uz kālija līmeni serumā pastiprinās citas zāles, kas izraisa kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citas kālijurētiskas diurētikas, caurejas līdzekļi, amfotericīns, kareb noksolons, G penicilīna nātrija sāls). No otras puses, ņemot vērā pieredzi par citu renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanu, vienlaikus lietošana ar kāliju aizturošiem diurēnavtiskiem līdzekļiem, kālija līdzekļiem, kāliju saturošiem

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa pvairsārmaiņas serumā: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņ pārm ņas serumā (piemēram, sirds glikozīdiem, antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicams periodiski kontrolēt kālija līmeni serumā.

Nesteroīdie pretiekaisumalesīdzekļ : ja angiotensīna II antagonistus lieto vienlaikus ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļi m (tostarp, selektīviem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi (> 3 g/dienā) un neselektīviem NSPL),āvar mazināties antihipertensīvā iedarbība.

Līdzīgi kā tas irZar AKE inhibitoriem, arī angiotensīna II antagonistu lietošana vienlaikus ar NSPL var sekmēt nieru mazspējas risku, tostarp varbūtēju akūtu nieru mazspēju un kālija līmeņa serumā paaugstināšanos, sevišķi pacientiem ar jau iepriekš pavājinātu nieru darbību. Šādu kombināciju jālieto piesardzīgi, sevišķi vecāka gadagājuma pacientiem. Jānodrošina adekvāta hidratācija un jādomā par nieru funkcijas kontroli, terapiju uzsākot un tās laikā.

Papildus informācija par irbesartāna mijiedarbību: klīniskos pētījumos irbesartāna farmakokinētiku neietekmēja hidrohlortiazīds. Irbesartānu galvenokārt metabolizē CYP2C9 un mazākā mērā glikuronizēšanas ceļā. Nenovēroja nozīmīgu farmakokinētisku vai farmakodinamisku mijiedarbību, ja irbesartānu lietoja vienlaikus ar varfarīnu, kuru metabolizē CYP2C9. CYP2C9 induktoru, piemēram rifampicīna, ietekme uz irbesartāna farmakokinētiku nav pētīta. Digoksīna farmakokinētika nemainījās, ja to vienlaikus lietoja ar irbesartānu.

Papildus informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību: lietojot vienlaikus, ar tiazīdu grupas diurētikām var mijiedarboties turpmāk norādītās zāles:

Alkohols: var pastiprināties ortostatiska hipotensija.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns): var būt jāpielāgo pretdiabēta līdzekļu devas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Kolestiramīns un kolestipola sveķi: hidrohlortiazīda uzsūkšanās var tikt kavēta anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē.

Kortikosteroīdi, AKTH: var pastiprināties elektrolītu deficīts, īpaši hipokaliēmija.

Sirds glikozīdi: tiazīdu izraisīta hipokalēmija vai hipomagniēmija veicina sirds glikozīdu izraisītas sirds aritmijas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana dažiem pacientiem var mazināt tiazīdu grupas diurētiku diurētisko, nātrijurētisko un antihipertensīvo iedarbību.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns): asinsspiedienu paaugstinošu amīnu ietekme var mazināties, taču ne tik lielā mērā, lai izslēgtu to lietošanu.

Nedepolarizējoši skeleta muskuļu relaksanti (piemēram, tubokurarīns): hidrohlortiazīds var pastiprināt

nedepolarizējošu skeleta muskulatūras relaksantu darbību.

 

 

Zāles pret podagru: var būt jāpielāgo pretpodagras zāļu devas, jo hid ohlo tiazīds var paaugstināt

 

 

tas

urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpiēazona devas palielināšana.

Vienlaikus lietošana ar tiazīdu grupas diurētikām var palielināt paaug inātas jutības reakcijas biežumu

pret alopurinolu.

istr

 

 

 

Kalcija sāļi: tiazīdu grupas diurētikas var palielināt kalcija līmğni serumā, mazinot tā izdalīšanos. Ja

nepieciešams ordinēt kalcija preparātus vai kalciju saudzērejošas zāles (piemēram, D vitamīna terapiju), jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši navjāpielāgo kalcija deva.

Citas mijiedarbības: tiazīdi var pastiprināt bēta blok toru un diazoksīda hiperglikēmisko iedarbību. Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropī s, beperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētiku bioloģisko pieejamību, pazeminotvairskuņģ un zarnu trakta motilitāti un kuņģa iztukšošanās ātrumu. Tiazīdi var palielināt amantadīna izra sītu blakusparādību risku. Tiazīdi var mazināt citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīd , metotreksāta) izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm.

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

 

les

 

 

 

ā

AIIRA nav vēlams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). AIIRA lietošana ir

 

Z

 

kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Nav pārliecinošu epidemioloģisku pierādījumu par angiotensīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru lietošanas teratogēniskuma risku grūtniecības pirmajā trimestrī, tomēr nedaudz paaugstinātu risku nevar izslēgt. Lai gan par angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) teratogēniskuma risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiski dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar AIIRA otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisa fetotoksiskumu (pavājinātas nieru funkcijas, oligohidramniju, galvaskausa pārkaulošanās kavēšanu) un neonatālu toksiskumu (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AIIRA, ieteicams veikt augļa nieru funkciju un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes ir lietojušas AIIRA, rūpīgi jāuzrauga hipotensijas riska dēļ (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Tiazīdi šķērso placentāro barjeru un nokļūst nabassaites asinīs. Tie var izraisīt samazinātu placentas apasiņošanu, elektrolītu līdzsvara traucējumus auglim un, iespējams, citas reakcijas, kas radās pieaugušajiem. Pēc tiazīdu terapijas mātei ziņots par jaundzimušā trombocitopēnijas vai augļa vai jaundzimušā dzeltes gadījumiem. Tā kā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS satur hidrohlortiazīdu, to neiesaka lietot pirmā grūtniecības trimestra laikā. Jāpāriet uz piemērotu alternatīvu ārstēšanu pirms plānotās grūtniecības.

Zīdīšana:

Tā kā informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu zīdīšanas laikā nav pieejama, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana šajā laikā nav ieteicama. Pacientēm ir jāordinē alternatīva terapija ar labāku vispāratzītu drošuma raksturojumu zīdīšanas laikā, īpaši, barojot ar krūti jaundzimušo vai priekšlaicīgi dzimušu zīdaini.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un pk lpot mehānismus.

Pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām, Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS nav raksturīga

 

 

 

 

 

 

 

tas

ietekme uz šo spēju. Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus,ējāņem vērā, ka dažkārt

hipertensijas ārstēšanas laikā var rasties reibonis vai nogurums.

 

4.8 Nevēlamās blakusparādības

 

istr

 

 

ğ

 

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācija:

 

 

1. tabulā uzskaitītas novērotās blakusparādības, kas fiksētasrespontānos ziņojumos un placebo

kontrolētos pētījumos, kuros 898 pacienti ar hipertensiju saņēma dažādas devas (robežās no

37,5 mg/6,25 mg līdz 300 mg/25 mg irbesartā

/hidrohlortiazīda).

 

Tālāk minēto blakusparādību sastopamības biežumanavnoteikšanai izmantotas šādas definīcijas:

ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz

< 1/1000); ļoti reti (< 1/10 000). K trā stopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības

sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

 

 

 

 

 

 

vairs

 

 

 

1. tabula:

Blakusparādības placebo kontrolētos pētījumos un spontānajos ziņojumos*

Izmeklējumi:

 

les

 

Bieži:

 

urīnvielas slāpekļa pieaugums asinīs, kreatinīna

 

 

 

 

 

un kreatinīna kināzes palielināšanās asinīs

 

 

 

Retāk:

 

samazinās kālija un nātrija līmenis serumā

 

ā

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

 

Retāk:

 

sinkope, hipotensija, tahikardija, tūska

 

Z

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi:

 

Bieži:

 

reibonis

 

 

 

 

 

Retāk:

 

ortostatiskais reibonis

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

galvassāpes

 

 

 

 

 

 

 

Ausu un labirinta bojājumi

 

Nav zināmi:

 

tinnīts

 

Elpošanas sistēmas traucējumi,

 

Nav zināmi:

 

klepus

 

krūšu kurvja un videnes

 

 

 

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Bieži:

 

slikta dūša/vemšana

 

 

 

 

 

Retāk:

 

caureja

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

dispepsija, disgeizija

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

Bieži

 

urinēšanas traucējumi

 

traucējumi:

 

 

 

Nav zināmi:

 

nieru funkciju pasliktināšanās, ieskaitot izolētus

 

 

 

 

 

 

nieru funkciju traucējumu gadījumus riska

 

 

 

 

 

 

pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4)

 

 

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Retāk:

pietūkušas ekstremitātes

sistēmas bojājumi

Nav zināmi:

artralģija, mialģija

Vielmaiņas un uztures

Nav zināmi:

Hiperkaliēmija

traucējumi:

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Retāk:

pietvīkums

Vispārēji traucējumi un

Bieži:

nespēks

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

paaugstinātas jutības reakciju gadījumi kā

 

 

angioneirotiskā tūska, izsitumi, nātrene

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

hepatīts, patoloģiska aknu darbība

sistēmas traucējumi:

 

 

Reproduktīvās sistēmas

Retāk:

seksuālā disfunkcija, libido izmaiņas

traucējumi un krūts slimības:

 

 

*Biežums nevēlamām blakusparādībām, kas atklātas pēc spontānajiemziņojumiem, aprakstīts kā „nav zināmi”.

Papildus informācija par atsevišķām zāļu sastāvdaļām: papildus nevēlamām blakusparādībām, kas uzskaitītas iepriekš kombinētam preparātam, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS ie pējamas arī blakusparādības, kas iepriekš novērotas atsevišķi kādai no aktīvajām vielām. 2. un 3. tabula izklāsta

blakusparādības, kas ziņotas par atsevišķiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS komponentiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

2. tabula: Blakusparādības, par kurām ziņots, lietojot irbesartānu mono e apijā.

 

Vispārēji traucējumi un

Retāk:

 

sāpes krūtī

istr

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

3. tabula:

Blakusparādības (neņemot vērā saistību ar medicīnisko produktu), par kurām ziņots, lietojot

 

hidrohlortiazīdu monoterapijā.

 

 

 

re

 

 

 

Izmeklējumi:

 

Nav zināmi:

elektrolītu līdzsvara traucējumi (ieskaitot

 

 

 

 

 

 

hipokaliēmiju un hiponatriēmiju, skatīt

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu 4.4), hiperurikēmija, glikozūrija,

 

 

 

 

 

 

hiperglikēmija, holesterīna un triglicerīdu

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

 

pieaugums

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

N

z nāmi:

sirds aritmijas

 

 

Asins un limfātiskās sistēmas

N

zināmi:

aplastiskā anēmija, kaulu smadzeņu nomākums,

 

traucējumi:

 

vairs

 

neitropēnija/agranulocitoze, hemolītiskā

 

 

 

 

anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija

 

Nervu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

vertigo, parestēzija, neskaidra sajūta galvā,

 

 

 

 

 

 

nemiers

 

 

 

Acu bojājumi:

les

Nav zināmi:

pārejoša neskaidra redze, ksantopsija

 

Elpošanas sistēmasātraucējumi,

Nav zināmi:

respiratorais distress (ieskaitot pneimonītu un

 

krūšu kurvja unZvidenes

 

 

 

plaušu tūsku)

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Nav zināmi:

pankreatīts, anoreksija, caureja, aizcietējums,

 

 

 

 

 

 

kuņģa kairinājums, sialadenīts, apetītes zudums

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Nav zināmi:

intersticiāls nefrīts, nieru disfunkcija

 

traucējumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu

 

Nav zināmi:

anafilaktiskas reakcijas, toksiskā epidermālā

 

bojājumi:

 

 

 

 

nekrolīze, nekrotizējošais angīts (vaskulīts, ādas

 

 

 

 

 

 

vaskulīts), sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas uz

 

 

 

 

 

 

ādas, sarkanās vilkēdes ādas formas

 

 

 

 

 

 

paasinājums, fotosensitivitātes reakcijas,

 

 

 

 

 

 

izsitumi, nātrene

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Nav zināmi:

vājums, muskuļu spazmas

 

sistēmas bojājumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

posturāla hipotensija

 

 

Vispārēji traucējumi un

Nav zināmi:

drudzis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

dzelte (intrahepatiskā holestatiskā dzelte)

sistēmas traucējumi:

 

 

Psihiskie traucējumi:

Nav zināmi:

depresija, miega traucējumi

Devas atkarīgie hidrohlortiazīda blakusefekti (īpaši elektrolītu līdzsvara traucējumi) var pieaugt, palielinot hidrohlortiazīda devu.

4.9 Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pārdozēšanas ārstēšanu. Pacients rūpīgi jāuzrauga, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšanas metodes atkarīgas no laika kopš zāļu lietošanas un simptomu smaguma pakāpes. Ieteicamie pasākumi ir vemšanas izraisīšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanai noderīga var būt aktivētā ogle. Bieži jākontrolē elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus stāvoklī, ātri nodrošinot sāļu un šķidruma aizstājterapiju.

Raksturīgākās irbesartāna pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahikardija;tasvar ra ties arī bradikardija.

Hidrohlortiazīda pārdozēšana saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju,ēhipohlorēmiju un hiponatriēmiju) un dehidratāciju, ko izraisa pārmērīga diurēze. Biežākā pā dozēšanas pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var izraisīt mu kuļu spazmas un/vai pastiprināt

sirds aritmijas, ko izraisa vienlaikus sirds glikozīdu vai atsevišķu ant aritmisko līdzekļu lietošana.

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Nav noskaidrots, cik lielā mērā ar

hemodialīzi tiek izvadīts hidrohlortiazīds.

nav

re

 

 

 

 

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

 

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa: angiotensīna II antagonisti, kombinācijas.

ATĶ kods: C09DA04.

 

 

 

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsangiotensīna II receptoru antagonista irbesartāna un tiazīdu

 

les

 

 

 

grupas diurētikas hidroh ortiazīda kombinēts preparāts. Šo sastāvdaļu kombinācijai piemīt papildinoša antihipertensīva darbāība, kas mazina asinsspiedienu lielākā mērā nekā katra aktīvā viela atsevišķi.

Irbesartāns ir spZēcīgs, perorāli aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 apakštipa) antagonists. Domājams, ka tas bloķē visas AT1 receptoru mediētas angiotensīna II ietekmes, neatkarīgi no angiotensīna II avota vai sintēzes veida. Selektīvs antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem paaugstina renīna un angiotensīna II līmeni plazmā un mazina aldosterona koncentrāciju plazmā. Irbesartāns monoterapijā, lietojot ieteiktās devās pacientiem bez elektrolītu līdzsvara traucējumu riska, būtiski neietekmē kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5). Irbesartāns neinhibē AKE (kinināzi II)-enzīmu, kas sintezē angiotensīnu II, kā arī sadala bradikinīnu par neaktīviem metabolītiem. Lai darbotos, irbesartānam nav nepieciešama metaboliska aktivācija.

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu antihipertensīvās darbības mehānisms pilnībā nav zināms. Tiazīdi ietekmē elektrolītu atpakaļuzsūkšanās mehānismus nieru kanāliņos, tieši palielinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā daudzumā. Hidrohlortiazīda diurētiskās darbības ietekmē mazinās plazmas tilpums, palielinās plazmas renīna aktivitāte, palielinās aldosterona sekrēcija, kas izraisa palielinātu kālija un bikarbonātu izdalīšanos urīnā un kālija koncentrācijas mazināšanos serumā. Jādomā, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas blokādes dēļ lietošana kopā ar irbesartānu novērš šo diurētiku izraisīto kālija zudumu. Lietojot hidrohlortiazīdu, diurēze tiek

izraisīta 2 stundu laikā, maksimālais darbības efekts rodas pēc apmēram 4 stundām un darbība ilgst aptuveni 6-12 stundas.

Hidrohlortiazīda un irbesartāna kombinācija, lietojot terapeitiskās devas robežās, rada no devas atkarīgu papildus asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem, kuru stāvokli neizdodas pietiekami uzlabot tikai ar 300 mg irbesartāna, 12,5 mg hidrohlortiazīda devas pievienošana 300 mg irbesartānam reizi dienā izraisīja turpmāku, ar placebo salīdzinātu diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 6,1 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). 300 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja kopumā no placebo atšķirīgu sistoliskā/diastoliskā spiediena pazemināšanos par maksimāli 13,6/11,5 mmHg.

Ierobežoti klīniskie dati (7 no 22 pacientiem) liek domāt, ka pacienti, kuriem 300 mg/12,5 mg kombinācija nav pietiekami efektīva, var iegūt labu efektu saņemot 300 mg/25 mg. Tādiem pacientiem novēroja asinsspiediena pazeminošā efekta palielinājumu gan sistoliskajam asinsspiedienam (SBP), gan diastoliskajam asinsspiedienam (DBP) (attiecīgi 13,3 un 8,3 mmHg).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes hipertensiju 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā izraisīja vidēju, ar placebo kontrolētu sistolitaskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 12,9/6,9 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācij asinīs (24 stundas pēc lietošanas). Maksimālā iedarbība tika sasniegta pēc 3-6 stundēām. Vērtējot ar

ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metodi, 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā radīja ilgstošu asinsspiediena pazemināšanosistr24 undu laikā ar vidēju, no placebo atšķirīgu (24 stundu laikā) sistēmiskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 15,8/10,0 mmHg. Vērtējot ar ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metod , Irbe artan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālaiğkoncentrācijai bija 100%. Ārsta vizīšu laikā ar manšeti mērītā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSre150 mg/12,5 mg un Irbesartan

Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālai bija attiecīgi 68% un 76%. Šai ietekmei 24 stundu laikā netika novērota pārmē īga asinsspiediena pazemināšana maksimālās koncentrācijas gadījumā un tā atbilst droš i un efektīvai asinsspiediena pazemināšanai, lietojot zāles reizi dienā.

nav Pacientiem, kam asinsspiedienuvairsneizdevā kontrolēt ar tikai 25 mg hidrohlortiazīda, irbesartāna

pievienošana radīja papildus, ar placebo kontrolētu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos vidēji par 11,1/7,2 mmHg.

Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas asinsspiedienu mazinošā ietekme parādās pēc pirmās devas un saglabājas 1-2lesnedēļa , maksimālā iedarbība rodas pēc 6-8 nedēļām. Pētījumos ar ilgstošu novērošanas periodu, irb sartāna/hidrohlortiazīda iedarbība saglabājās vienu gadu ilgi. Lai gan nav veikti specifiski pētāījumi ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, atsitiena fenomens (saistībā ar hipertensiju) navZnovērots nedz ar irbesartānu, nedz ar hidrohlortiazīdu.

Nav pētīta irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz saslimstību un mirstību. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ilgstoša terapija ar hidrohlortiazīdu mazina kardiovaskulāras saslimstības un mirstības risku.

Atbildes reakciju pret Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neietekmē vecums vai dzimums. Tāpat kā lietojot citus renīna-angiotenzīna sistēmu ietekmējošus medicīniskos produktus, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir ievērojami vājāka atbildes reakcija pret irbesartāna monoterapiju. Lietojot irbesartānu vienlaikus ar mazu hidrohlortiazīda devu (piemēram, 12,5 mg dienā), antihipertensīvā atbildes reakcija melnādainiem pacientiem ir tāda pati kā citu rasu pacientiem.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kā sākumterapijas efektivitāte un drošība smagas pakāpes hipertensijas gadījumā (pēc definīcijas (DASS) diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī

≥ 110 mmHg) tika novērtēta daudzcentru, randomizētā, dubultaklā, aktīvās vielas-kontrolētā, 8 nedēļu, paralēlajā pētījumā. Kopumā 697 pacienti tika randomizēti attiecībā 2:1 vai nu ar irbesartānu/hidrohlortiazīdu 150 mg/12,5 mg, vai ar irbesartānu 150 mg, un sistemātiski paātrināti

titrējot (pirms atbildes reakcijas noteikšanas uz zemākajām devām) pēc vienas nedēļas attiecīgi uz irbesartānu/hidrohlortiazīdu 300 mg/25 mg vai irbesartānu 300 mg.

Pētījumā piedalījās 58% vīriešu. Pacientu vidējais vecums bija 52,5 gadi, 13% bija ≥ 65 gadus veci un tikai 2% bija ≥ 75 gadus veci. Divpadsmit procentiem (12%) pacientu bija diabēts, 34% pacientu bija hiperlipidēmija un visbiežāk sastopamais kardiovaskulārais stāvoklis bija stabila stenokardija, ko novēroja 3,5% pacientu.

Šī pētījuma primārais mērķis bija salīdzināt ārstēšanas 5. nedēļā to pacientu īpatsvaru, kuru diastoliskais asinsspiedients sēdus stāvoklī bija kontrolēts (diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī < 90 mmHg). Četrdesmit septiņiem procentiem (47,2%) pacientu ar zāļu kombināciju panāca diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanos < 90 mmHg, salīdzinājumā ar 33,2% pacientu ar irbesartānu (p = 0,005). Vidējais sākuma asinsspiediens bija aptuveni 172/113 mmHg katrā ārstēšanas grupā un sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanās piecās nedēļās bija par 30,8/24,0 mmHg un 21,1/19,3 mmHg attiecīgi irbesartāna/hidrohlortiazīda un irbesartāna grupās (p < 0,0001).

Blakusparādību veids un biežums pacientiem, kurus ārstēja ar zāļu kombināciju bija līdzīgs kā

blakusparādību profils pacientiem ar monoterapiju. 8 nedēļu ārstēšanas laikā netika ziņots par sinkopes

gadījumiem vienā vai otrā ārstēšanas grupā. Tika ziņots par tādiem nevēlamiem notikumiem kā

hipotensija 0,6% un 0% pacientu un reibonis 2,8% un 3,1% pacientu, attiecīgi kombinēto zāļu un

monoterāpijas grupās.

 

tas

ē

 

istr

 

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Vienlaikus hidrohlortiazīda un irbesartāna lietošana neietrekmğēja abu šo zāļu farmakokinētiku.

Irbesartāns un hidrohlortiazīds ir perorāli aktīvinavlīdzekļi un to darbībai nav nepieciešama bioloģiska pārveidošana. Pēc perorālas Irbesartan Hydrochlorothi zide BMS lietošanas irbesartāna un hidrohlortiazīda absolūtā bioloģiskā pieejamība ir ttiecīgi aptuveni 60-80% un 50-80%. Uzturs neietekmē Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS bioloģisko pieejamību. Maksimālā koncentrācija plazmā irbesartānam rodas 1,5-2vairsstundas pēc lietošanas un hidrohlortiazīdam pēc 1-2,5 stundām.

Ar plazmas olbaltumvielām saistā ptuveni 96% irbesartāna, niecīga daļa saistās ar asins šūnām. Irbesartāna izkliedes tilpums ir 53-93 litri. Ar plazmas olbaltumvielām saistās 68% hidrohlortiazīda, un tā šķietamais izkliedeslestilpums ir 0,83-1,14 l/kg.

Lietojot 10-600 mg devu, irb sartānam piemīt lineāra un devai proporcionāla farmakokinētika. Lietojot par 600 mgāiel ku devu, novēro mazāk nekā proporcionālu perorālās uzsūkšanās palielināšanos; šZīs atrades mehānisms nav zināms. Kopējais organisma un nieru klīrenss ir attiecīgi 157-176 un 3-3,5 ml/min. Irbesartāna terminālais eliminācijas pusperiods ir 11-15 stundas. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3 dienu laikā pēc preparāta lietošanas sākšanas reizi dienā. Pēc atkārtotas preparāta lietošanas reizi dienā novērota neliela irbesartāna uzkrāšanās plazmā (< 20%). Pētījumā nedaudz augstāku irbesartāna koncentrāciju plazmā konstatēja sievietēm ar hipertensiju, tomēr irbesartāna eliminācijas pusperioda un uzkrāšanās atšķirības nekonstatēja. Sievietēm deva na jāpielāgo. Irbesartāna AUC un Cmax bija nedaudz lielāki arī gados veciem cilvēkiem (≥ 65 g.v.) salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem (18-40 g.v.). Tomēr terminālais pusperiods būtiski nemainījās. Gados vecākiem cilvēkiem deva nav jāpielāgo. Hidrohlortiazīdam novērotais vidējais eliminācijas pusperiods bija 5-15 stundu robežās.

Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna ievades 80-85% no plazmā cirkulējošās radioaktīvās vielas saistīta ar nemainītu irbesartānu. Irbesartāns metabolizējas aknās konjugācijas ar glikuronīdu un oksidēšanās ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir irbesartāna glikuronīds (aptuveni 6%). In vitro pētījumi liecina, ka irbesartānu galvenokārt oksidē citohroma P450 enzīms CYP2C9; izoenzīmam CYP3A4 ir niecīga nozīme. Irbesartāns un tā metabolīti tiek izvadīti gan ar žulti, gan caur nierēm. Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna lietošanas aptuveni 20% radioaktīvās vielas konstatēta urīnā un atlikusī daļa - izkārnījumos. Mazāk nekā 2% devas izdalās ar urīnu nemainīta irbesartāna veidā.

Hidrohlortiazīds nemetabolizējas, bet strauji tiek izvadīts caur nierēm. 24 stundu laikā nemainītā veidā izdalās vismaz 61% no perorāli lietotas devas. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru, bet ne hematoencefālisko barjeru, tas izdalās mātes pienā.

Pavājināta nieru darbība: pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai pacientiem, kam tiek veikta hemodialīze, irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min novērota hidrohlortiazīda eliminācijas pusperioda palielināšanās līdz 21 stundai.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem pētījumi nav veikti.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Irbesartāns/hidrohlortiazīds: irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas iespējamā toksiskā ietekme pēc perorālas lietošanas tika vērtēta žurkām un makaka sugas pērtiķiem līdz 6 mēnešus ilgos pētījumos. Lietojot devas, kas atbilst terapeitiskām devām cilvēkam, toksiskas izpausmes netika novērotas. Žurkām un makaka sugas pērtiķiem, kas saņēma irbesartāna/hidrohlortiazīda kombināciju ar 10/10 un

90/90 mg/kg devu dienā, tika novērotas turpmāk norādītās pārmaiņas, ko novēroja rī atsevišķi kādai

no zālēm un/vai kas radās sekundāri pēc asinsspiediena pazemināšanas (netika novērota nozīmīga

toksiska mijiedarbība):

 

 

tas

 

ē

pārmaiņas nierēs, kam raksturīga neliela urīnvielas un kreat nīna līmeņa paaugstināšanās serumā

un jukstaglomerulārā aparāta hiperplāzija/hipertrofija, kas

t ešas sekas irbesartāna

mijiedarbībai ar renīna-angiotensīna sistēmu;

istr

 

 

 

neliela eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, h moglobğīna un hematokrīta) mazināšanās;

6 mēnešus ilgā toksicitātes pētījumā, lietojot 90 mg/kg irbesartāna dienā, 90 mg/kg

hidrohlortiazīda dienā un 10/10 mg/kg irbesartāna/hidrohlortiazre

īda dienā, dažām žurkām

novēroja kuņģa gļotādas krāsas maiņu, čūl s un fokālu nekrozi. Šie bojājumi netika novēroti

makaka sugas pērtiķiem;

 

hidrohlortiazīda izraisīta kālija līmeņ pazemināšanās serumā, kas daļēji tika novērsta, lietojot

vairs

nav

hidrohlortiazīdu kopā ar irbesa tānu.

Lielākā daļa iepriekš minēto blakusparādību rodas irbesartāna farmakoloģiskās darbības dēļ

(angiotensīna II inducētas kavētas renīna zdalīšanās bloķēšana un renīnu producējošo šūnu

stimulācija) un tās novēro arī angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem. Šīm atradēm nav lielas nozīmes, lietojot irbesartāna/hidrohlortiazīda terapeitiskās devas cilvēkam.

Nav novērota teratogēniska i tekme žurkām, lietojot irbesartāna un hidrohlortiazīda kombināciju ar

devām, kas radīja toksisku ietekmi uz mātītes organismu. Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas

ietekme uz auglību nav lesvērtēta pētījumos ar dzīvniekiem, jo nav novērota nevēlama ietekme uz

ā

 

auglību dzīvniekiem vai cilvēkam, lietojot irbesartānu vai hidrohlortiazīdu monoterapijā. Tomēr cits

angiotensīna II antagonists,Z

ko lietoja monoterapijā pētījumos ar dzīvniekiem, ietekmēja auglības

raksturlielumus. Šīs atrades tika novērotas arī ar mazākām šā angiotensīna II antagonista devām, lietojot kopā ar hidrohlortiazīdu.

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijai nav pierādīta mutagēniska vai klastogēniska ietekme. Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem.

Irbesartāns: lietojot klīniski nozīmīgas devas, nekonstatēja patoloģisku sistēmisku vai mērķorgānu toksicitāti. Ne-klīniskos drošības pētījumos lielas irbesartāna devas (≥ 250 mg/kg dienā žurkām un ≥ 100 mg/kg dienā makaka sugas pērtiķiem) mazināja sarkano asinsšūnu raksturlielumus (eritrocītu

skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu). Lietojot ļoti lielas devas (≥ 500 mg//kg dienā), irbesartāns žurkām un makaka sugas pērtiķiem izraisīja deģeneratīvas pārmaiņas nierēs (piemēram, intersticiālu nefrītu, tubulāru distensiju, bazofīliskas kanāliņu pārmaiņas, palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā), ko uzskata par zāļu hipotensīvās iedarbības sekundāru ietekmi, kas mazina nieru perfūziju. Turklāt irbesartāns izraisīja jukstaglomerulāro šūnu hiperplāziju/hipertrofiju (lietojot žurkām

≥ 90 mg/kg preparāta dienā un makaka sugas pērtiķiem ≥ 10 mg/kg dienā). Uzskatīja, ka visas šīs pārmaiņas saistītas ar irbesartāna farmakoloģisko darbību. Lietojot terapeitiskas irbesartāna devas cilvēkam, nieru jukstaglomerulāro šūnu hiperplāzijai/hipertrofijai nav nozīmes.

Nekonstatēja mutagēniskas, klastogēniskas vai kancerogēniskas īpašības.

Ar irbesartānu veiktos dzīvnieku pētījumos konstatēja īslaicīgu toksisku ietekmi (palielināts nieru bļodiņas dobums, hidroureters vai zemādas tūska) uz žurku augļiem, kas izzuda pēc dzimšanas. Trušu mātītei, lietojot stipri toksiskas devas, kas izraisa pat nāvi, konstatēja abortus vai agrīnu rezorbciju. Žurkām un trušiem nekonstatēja teratogēnisku iedarbību.

Hidrohlortiazīds: lai gan dažos eksperimentālos modeļos iegūti nedroši pierādījumi genotoksiskai vai kancerogēniskai ietekmei, plaša hidrohlortiazīda lietošanas pieredze cilvēkam neliecina par saistību starp tā lietošanu un jaunveidojumu pastiprinātu rašanos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

 

 

 

 

tas

Tabletes kodols:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

 

 

Mikrokristāliska celuloze

 

 

 

istr

 

Kroskarmelozes nātrija sāls

 

 

 

ē

Hipromeloze

 

 

ğ

 

Silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

re

 

 

Tabletes apvalks:

 

nav

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Hipromeloze

 

 

 

 

Titāna dioksīds

 

 

 

 

Makrogols 3000

vairs

 

 

 

Dzelzs oksīdi, sarkanais un dzeltenais

 

 

 

Karnauba vasks

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

 

les

 

 

ā

6.3 Uzglabāšanas aiks

3 gadi.

Z

 

 

 

 

6.4Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5Iepakojuma veids un saturs

Kastīte ar 14 tabletēm; 1 plāksnīte ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 28 tabletēm; 2 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 56 tabletēm; 4 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 84 tabletēm; 6 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 98 tabletēm; 7 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī.

Kastīte ar 56 x 1 tabletes, 7 plāksnītes ar 8 x 1 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
BRISTOL-MYERS SQUIBB PHARMA EEIG Uxbridge Business Park
Sanderson Road
Uxbridge UB8 1DH - Lielbritānija
8. REĢISTRĀCIJAS NUMURI
EU/1/06/369/011-016
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

tas

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

 

 

 

 

 

ē

Pirmoreiz reģistrēts: 2007.gada 19.janvārī

 

 

istr

Pēdējā pārreģistrācija:

 

 

 

ğ

 

 

 

re

 

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

 

 

 

 

nav

 

 

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eirop s zāļu aģentūras (EMEA) mājas lapā

http://www.emea.europa.eu./

 

 

 

 

 

les

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 300 mg irbesartāna (irbesartan) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgviela:

Katra apvalkotā tablete satur 89,5 mg laktozes (laktozes monohidrāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotās tabletes.

tas

 

Dzeltensārta, abpusēji izliekta, ovālas formas tablete ar sirdsveida iespiedumu vienā pusē un

numuru 2876 otrā pusē.

ē

 

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

istr

ğ

Esenciālās hipertensijas ārstēšana.

nav

Šī fiksētas devas zāļu kombinācija indicēta pieaugušajiemrepacientiem, kam asinsspiedienu nevar

pietiekami kontrolēt ar irbesartāna vai hidrohlorti zīd monoterapiju (skatīt apakšpunktu 5.1).

4.2 Devas un lietošanas veids

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsjāl eto vienu reizi dienā ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Var ieteikt atsevišķas leszāļu a tā daļas (t. ., irbesartāna un hidrotiazīda) devas titrēšanu.

Kad klīniski nepieciešams, var apsvērt tiešu terapijas maiņu no monoterapijas uz fiksētu kombināciju: Irbesartan Hydrochā orothiazide BMS 150 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekamiZ kontrolēt ar hidrohlortiazīda vai 150 mg irbesartāna monoterapiju;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar 300 mg irbesartāna vai Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150/12,5 mg.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg.

Lielākas par 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas reizi dienā nav ieteicams lietot.

Ja nepieciešams, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS var lietot kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pavājināta nieru darbība: hidrohlortiazīda sastāvdaļas dēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neiesaka lietot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šai pacientu grupai priekšroka dodama cilpas diurētiskiem līdzekļiem nevis tiazīdiem. Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Pavājināta aknu darbība: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav indicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar pavājinātu aknu darbību tiazīdi jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegli vai vidēji smagu pavājinātu aknu darbību Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3).

Gados vecākiem pacientiem: gados vecākiem pacientiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo.

Pediatriskie pacienti: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvām vielām, kādu no preparāta sastāvdaļām (skatīt apakšpunktu 6.1) vai citiem sulfonamīdu atvasinājumiem (hidrohlortiazīds ir sulfonamīda atvasinājums).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6).

Smaga nieru mazspēja (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min).

 

tas

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija.

 

 

 

Smagi aknu darbības traucējumi, aknu ciroze un holestāze.

ē

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

istr

 

 

 

Hipotensija - Pacienti ar šķidruma deficītu: Irbesartan Hydrochloro h azide BMS lietošana retos

faktoriem. Simptomātiska hipotensija var rasties pacientiem arğšķidruma un/vai nātrija deficītu, ko izraisījusi intensīva diurētisko līdzekļu terapija, samazināreta sāls uzņemšana ar uzturu, caureja vai vemšana. Šie stāvokļi jākoriģē pirms Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS terapijas sākšanas.

gadījumos izraisīja simptomātisku hipotensiju pacientiem ar hiperten iju bez citiem hipotensijas riska

antagonistiem. Kaut gan par to nav ziņot , lietojotnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS, tomēr iespējama līdzīga ietekme.

Nieru artērijas stenoze - Renovaskulāra hipertensij : smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks

palielinās, ja pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienas funkcionējošās nieres artērijas

stenozi ārstē ar angiotensīnu konvertējošā e zīma i hibitoriem vai angiotensīna II receptoru vairs

Pavājināta nieru darbība un nieru tr nspl ntācija: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, ieteicams periodiski kontrolēt kālija, kreatinīna un urīnskābes koncentrāciju serumā. Navlespieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem, kam nesen pārstādīta ni re. Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem nieru darbāības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt apakšpunktu 4.3). Pacientiem ar pavZjin tu nieru darbību var rasties tiazīdu grupas diurētiku izraisīta azotēmija. Pacientiem ar pavājin tu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo. Tomēr pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss ≥ 30 ml/min, bet < 60 ml/min) šī fiksētās devas kombinācija jālieto piesardzīgi.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar pavājinātu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību tiazīdi jālieto piesardzīgi, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes var izraisīt aknu komu. Nav klīniskas pieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem ar pavājinātu aknu darbību.

Aortālā un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija: tāpat kā citi vazodilatatori, arī šis preparāts uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir aortālā vai mitrālā vārstuļa stenoze vai obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija.

Primārs aldosteronisms: pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, nomācot renīna-angiotensīna sistēmu, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana nav ieteicama.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno sistēmu: tiazīda terapija var ietekmēt glikozes toleranci. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešams pielāgot insulīna vai perorālo hipoglikēmisko līdzekļu devas. Tiazīdu terapijas laikā var manifestēties latents cukura diabēts.

Tiazīdu grupas diurētiku terapija izraisīja holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos; taču 12,5 mg devai, ko satur Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, novērota minimāla ietekme vai tās nebija vispār.

Atsevišķiem pacientiem, kas saņem tiazīdu terapiju, var rasties hiperurikēmija vai akūta podagra.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi: tāpat kā visiem pacientiem, kas saņem diurētisku terapiju, ik pēc noteikta laika jāveic regulāra seruma elektrolītu līmeņa pārbaude.

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinājuma pazīmes ir sausa mute, slāpes, nespēks, letarģija, miegainība, nemiers, sāpes vai krampji muskuļos, muskuļu vājums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un kuņģa-zarnu trakta traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana.

Lai gan terapijas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var attīstīties hipokaliēmija, vienlaikus terapija ar irbesartānu var mazināt diurētiku radītu hipokaliēmiju. Tās risks ir lielāks pacientiem ar aknu cirozi, pastiprinātu diurēzi, pacientiem, kas perorāli nepietiekami lieto elektrolītu , un pacientiem

ar vienlaikus kortikosteroīdu vai AKTH terapiju. No otras puses, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS

sastāvdaļas irbesartāna dēļ var rasties hiperkaliēmija, īpaši nieru darbības r ucējumu un/vai sirds

mazspējas un cukura diabēta gadījumā. Pacientiem ar risku ieteicams

egulātasri kontrolēt kālija līmeni

serumā. Kālijsaudzējošas diurētikas, kālija līdzekļi vai kāliju saturoši

ālsēaizstājēji vienlaikus ar

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS jālieto piesardzīgi (skatīt apakšpunk u 4.5).

Nav novērots, ka irbesartāns mazinātu vai novērstu diurētiku izra ītu hiponatriēmiju. Hlorīda deficīts

parasti ir vieglas pakāpes un tam nav nepieciešama ārstēšana.

istr

Tiazīdi var mazināt kalcija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt int ğrmitējošu un vieglu kalcija līmeņa

paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolismaret aucējumiem. Nozīmīga hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas tiazīdu lietošana jāpārtrauc.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīša os r urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

 

vairs

Litijs: nav ieteicams lietot litiju kombinācijā arnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS (skatīt

apakšpunktu 4.5).

 

Antidopinga tests: hidrohlortiazīds, k ir šo zāļu sastāvā, var radīt pozitīvu antidopinga testa analītisko rezultātu.

Vispārēji traucējumi: pacilesnti m, kam asinsvadu tonuss un nieru darbība ir galvenokārt atkarīgi no renīna-angiotensīnaā-a dosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieruZpamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem vai angiotensīna II receptoru antagonistiem, kas ietekmē šo sistēmu, var izraisīt akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju, vai retos gadījumos - akūtu nieru mazspēju. Tāpat kā lietojot citus antihipertensīvos līdzekļus, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu pacientiem var rasties neatkarīgi no tā, vai anamnēzē ir alerģija vai bronhiālā astma, bet vairāk iespējamas tiem, kam ir šāda anamnēze. Lietojot tiazīdu diurētikas, novērota sistēmiskās sarkanās vilkēdes aktivizēšanās vai paasinājums. Ir ziņots par fotosensitivitātes reakcijām saistībā ar tiazīdu diurētikām (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja

terapijas laikā parādās fotosensitivitātes reakcijas, terapiju ieteicams pātraukt. Ja ārstēšānu ar diurētiku ir nepieciešams atsākt, ieteicams aizsargāt saulei vai mākslīgiem UV stariem pakļautās ķermeņa daļas.

Grūtniecība: grūtniecības laikā nav ieteicams sākt angiotensīna-II receptoru antagonistu (AIIRA) lietošanu. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA

lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.6).

Laktoze: šis medicīniskais produkts satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antihipertensīvie līdzekļi: vienlaikus lietoti citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS antihipertensīvo darbību. Irbesartāns un hidrohlortiazīds (līdz 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas) ir droši lietots kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī kalcija kanālu blokatoriem un bēta adrenoblokatoriem. Iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām var izraisīt šķidruma deficītu un radīt hipotensijas risku, sākot ārstēšanu ar irbesartānu ar vai bez tiazīda grupas diurētikām, ja vien šķidruma deficīts nav iepriekš koriģēts.

Litijs: lietojot vienlaikus litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Līdzīga iedarbība, lietojot irbesartānu, līdz šim novērota ļoti reti. Papildus tam, tiazīdi mazina litija nieru klīren u, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS varētu palielināt litija toksicitātes risku. Līdz r to litija un

tas Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kombināciju nav ieteicams lietot (skatēī p kšpunktu 4.4). Ja

šāda kombinācija ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litijaistrlīmeni se umā.

Zāles, kas ietekmē kālija līmeni: hidrohlortiazīda kāliju izvadošā e ekme mazinās, pateicoties

sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīna nātrija sāli), var paaugstināt kālija līmeni serumā. Riska grup s pacientiem nepieciešams atbilstoši monitorēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4).

irbesartāna kālijsaudzējošai darbībai. Tomēr gaidāms, ka šo hidrohlortiazğ īda ietekmi uz kālija līmeni serumā pastiprinās citas zāles, kas izraisa kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citas kālijurētiskas diurētikas, caurejas līdzekļi, amfotericīns, kareb noksolons, G penicilīna nātrija sāls). No otras puses, ņemot vērā pieredzi par citu renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanu, vienlaikus lietošana ar kāliju aizturošiem diurēnavtiskiem līdzekļiem, kālija līdzekļiem, kāliju saturošiem

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa pvairsārmaiņas serumā: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņ pārm ņas serumā (piemēram, sirds glikozīdiem, antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicams periodiski kontrolēt kālija līmeni serumā.

Nesteroīdie pretiekaisumalesīdzekļ : ja angiotensīna II antagonistus lieto vienlaikus ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļi m (tostarp, selektīviem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi (> 3 g/dienā) un neselektīviem NSPL),āvar mazināties antihipertensīvā iedarbība.

Līdzīgi kā tas irZar AKE inhibitoriem, arī angiotensīna II antagonistu lietošana vienlaikus ar NSPL var sekmēt nieru mazspējas risku, tostarp varbūtēju akūtu nieru mazspēju un kālija līmeņa serumā paaugstināšanos, sevišķi pacientiem ar jau iepriekš pavājinātu nieru darbību. Šādu kombināciju jālieto piesardzīgi, sevišķi vecāka gadagājuma pacientiem. Jānodrošina adekvāta hidratācija un jādomā par nieru funkcijas kontroli, terapiju uzsākot un tās laikā.

Papildus informācija par irbesartāna mijiedarbību: klīniskos pētījumos irbesartāna farmakokinētiku neietekmēja hidrohlortiazīds. Irbesartānu galvenokārt metabolizē CYP2C9 un mazākā mērā glikuronizēšanas ceļā. Nenovēroja nozīmīgu farmakokinētisku vai farmakodinamisku mijiedarbību, ja irbesartānu lietoja vienlaikus ar varfarīnu, kuru metabolizē CYP2C9. CYP2C9 induktoru, piemēram rifampicīna, ietekme uz irbesartāna farmakokinētiku nav pētīta. Digoksīna farmakokinētika nemainījās, ja to vienlaikus lietoja ar irbesartānu.

Papildus informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību: lietojot vienlaikus, ar tiazīdu grupas diurētikām var mijiedarboties turpmāk norādītās zāles:

Alkohols: var pastiprināties ortostatiska hipotensija.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns): var būt jāpielāgo pretdiabēta līdzekļu devas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Kolestiramīns un kolestipola sveķi: hidrohlortiazīda uzsūkšanās var tikt kavēta anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē.

Kortikosteroīdi, AKTH: var pastiprināties elektrolītu deficīts, īpaši hipokaliēmija.

Sirds glikozīdi: tiazīdu izraisīta hipokalēmija vai hipomagniēmija veicina sirds glikozīdu izraisītas sirds aritmijas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana dažiem pacientiem var mazināt tiazīdu grupas diurētiku diurētisko, nātrijurētisko un antihipertensīvo iedarbību.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns): asinsspiedienu paaugstinošu amīnu ietekme var mazināties, taču ne tik lielā mērā, lai izslēgtu to lietošanu.

Nedepolarizējoši skeleta muskuļu relaksanti (piemēram, tubokurarīns): hidrohlortiazīds var pastiprināt

nedepolarizējošu skeleta muskulatūras relaksantu darbību.

 

 

Zāles pret podagru: var būt jāpielāgo pretpodagras zāļu devas, jo hid ohlo tiazīds var paaugstināt

 

 

tas

urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpiēazona devas palielināšana.

Vienlaikus lietošana ar tiazīdu grupas diurētikām var palielināt paaug inātas jutības reakcijas biežumu

pret alopurinolu.

istr

 

 

 

Kalcija sāļi: tiazīdu grupas diurētikas var palielināt kalcija līmğni serumā, mazinot tā izdalīšanos. Ja

nepieciešams ordinēt kalcija preparātus vai kalciju saudzērejošas zāles (piemēram, D vitamīna terapiju), jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši navjāpielāgo kalcija deva.

Citas mijiedarbības: tiazīdi var pastiprināt bēta blok toru un diazoksīda hiperglikēmisko iedarbību. Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropī s, beperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētiku bioloģisko pieejamību, pazeminotvairskuņģ un zarnu trakta motilitāti un kuņģa iztukšošanās ātrumu. Tiazīdi var palielināt amantadīna izra sītu blakusparādību risku. Tiazīdi var mazināt citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīd , metotreksāta) izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm.

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

 

les

 

 

 

ā

AIIRA nav vēlams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). AIIRA lietošana ir

 

Z

 

kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Nav pārliecinošu epidemioloģisku pierādījumu par angiotensīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru lietošanas teratogēniskuma risku grūtniecības pirmajā trimestrī, tomēr nedaudz paaugstinātu risku nevar izslēgt. Lai gan par angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) teratogēniskuma risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiski dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar AIIRA otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisa fetotoksiskumu (pavājinātas nieru funkcijas, oligohidramniju, galvaskausa pārkaulošanās kavēšanu) un neonatālu toksiskumu (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AIIRA, ieteicams veikt augļa nieru funkciju un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes ir lietojušas AIIRA, rūpīgi jāuzrauga hipotensijas riska dēļ (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Tiazīdi šķērso placentāro barjeru un nokļūst nabassaites asinīs. Tie var izraisīt samazinātu placentas apasiņošanu, elektrolītu līdzsvara traucējumus auglim un, iespējams, citas reakcijas, kas radās pieaugušajiem. Pēc tiazīdu terapijas mātei ziņots par jaundzimušā trombocitopēnijas vai augļa vai jaundzimušā dzeltes gadījumiem. Tā kā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS satur hidrohlortiazīdu, to neiesaka lietot pirmā grūtniecības trimestra laikā. Jāpāriet uz piemērotu alternatīvu ārstēšanu pirms plānotās grūtniecības.

Zīdīšana:

Tā kā informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu zīdīšanas laikā nav pieejama, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana šajā laikā nav ieteicama. Pacientēm ir jāordinē alternatīva terapija ar labāku vispāratzītu drošuma raksturojumu zīdīšanas laikā, īpaši, barojot ar krūti jaundzimušo vai priekšlaicīgi dzimušu zīdaini.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un pk lpot mehānismus.

Pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām, Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS nav raksturīga

 

 

 

 

 

 

 

tas

ietekme uz šo spēju. Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus,ējāņem vērā, ka dažkārt

hipertensijas ārstēšanas laikā var rasties reibonis vai nogurums.

 

4.8 Nevēlamās blakusparādības

 

istr

 

 

ğ

 

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācija:

 

 

1. tabulā uzskaitītas novērotās blakusparādības, kas fiksētasrespontānos ziņojumos un placebo

kontrolētos pētījumos, kuros 898 pacienti ar hipertensiju saņēma dažādas devas (robežās no

37,5 mg/6,25 mg līdz 300 mg/25 mg irbesartā

/hidrohlortiazīda).

 

Tālāk minēto blakusparādību sastopamības biežumanavnoteikšanai izmantotas šādas definīcijas:

ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz

< 1/1000); ļoti reti (< 1/10 000). K trā stopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības

sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

 

 

 

 

 

 

vairs

 

 

 

1. tabula: Blakusparādības placebo kontrolētos pētījumos un spontānajos ziņojumos*

Izmeklējumi:

 

les

 

Bieži:

 

urīnvielas slāpekļa pieaugums asinīs, kreatinīna

 

 

 

 

 

un kreatinīna kināzes palielināšanās asinīs

 

 

 

Retāk:

 

samazinās kālija un nātrija līmenis serumā

 

ā

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

 

Retāk:

 

sinkope, hipotensija, tahikardija, tūska

 

Z

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi:

 

Bieži:

 

reibonis

 

 

 

 

 

Retāk:

 

ortostatiskais reibonis

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

galvassāpes

 

 

 

 

 

 

 

Ausu un labirinta bojājumi

 

Nav zināmi:

 

tinnīts

 

Elpošanas sistēmas traucējumi,

 

Nav zināmi:

 

klepus

 

krūšu kurvja un videnes

 

 

 

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Bieži:

 

slikta dūša/vemšana

 

 

 

 

 

Retāk:

 

caureja

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

dispepsija, disgeizija

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

Bieži

 

urinēšanas traucējumi

 

traucējumi:

 

 

 

Nav zināmi:

 

nieru funkciju pasliktināšanās, ieskaitot izolētus

 

 

 

 

 

 

nieru funkciju traucējumu gadījumus riska

 

 

 

 

 

 

pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4)

 

 

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Retāk:

pietūkušas ekstremitātes

sistēmas bojājumi

Nav zināmi:

artralģija, mialģija

Vielmaiņas un uztures

Nav zināmi:

Hiperkaliēmija

traucējumi:

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Retāk:

pietvīkums

Vispārēji traucējumi un

Bieži:

nespēks

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

paaugstinātas jutības reakciju gadījumi kā

 

 

angioneirotiskā tūska, izsitumi, nātrene

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

hepatīts, patoloģiska aknu darbība

sistēmas traucējumi:

 

 

Reproduktīvās sistēmas

Retāk:

seksuālā disfunkcija, libido izmaiņas

traucējumi un krūts slimības:

 

 

*Biežums nevēlamām blakusparādībām, kas atklātas pēc spontānajiemziņojumiem, aprakstīts kā „nav zināmi”.

Papildus informācija par atsevišķām zāļu sastāvdaļām: papildus nevēlamām blakusparādībām, kas uzskaitītas iepriekš kombinētam preparātam, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS ie pējamas arī blakusparādības, kas iepriekš novērotas atsevišķi kādai no aktīvajām vielām. 2. un 3. tabula izklāsta

blakusparādības, kas ziņotas par atsevišķiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS komponentiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

2. tabula: Blakusparādības, par kurām ziņots, lietojot irbesartānu mono e apijā.

 

Vispārēji traucējumi un

Retāk:

 

sāpes krūtī

istr

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

3. tabula: Blakusparādības (neņemot vērā saistību ar medicīnisko produktu), par kurām ziņots, lietojot

 

hidrohlortiazīdu monoterapijā.

 

 

 

re

 

 

 

Izmeklējumi:

 

Nav zināmi:

elektrolītu līdzsvara traucējumi (ieskaitot

 

 

 

 

 

 

hipokaliēmiju un hiponatriēmiju, skatīt

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu 4.4), hiperurikēmija, glikozūrija,

 

 

 

 

 

 

hiperglikēmija, holesterīna un triglicerīdu

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

 

pieaugums

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

N

z nāmi:

sirds aritmijas

 

 

Asins un limfātiskās sistēmas

N

zināmi:

aplastiskā anēmija, kaulu smadzeņu nomākums,

 

traucējumi:

 

vairs

 

neitropēnija/agranulocitoze, hemolītiskā

 

 

 

 

anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija

 

Nervu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

vertigo, parestēzija, neskaidra sajūta galvā,

 

 

 

 

 

 

nemiers

 

 

 

Acu bojājumi:

les

Nav zināmi:

pārejoša neskaidra redze, ksantopsija

 

Elpošanas sistēmasātraucējumi,

Nav zināmi:

respiratorais distress (ieskaitot pneimonītu un

 

krūšu kurvja unZvidenes

 

 

 

plaušu tūsku)

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Nav zināmi:

pankreatīts, anoreksija, caureja, aizcietējums,

 

 

 

 

 

 

kuņģa kairinājums, sialadenīts, apetītes zudums

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Nav zināmi:

intersticiāls nefrīts, nieru disfunkcija

 

traucējumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu

 

Nav zināmi:

anafilaktiskas reakcijas, toksiskā epidermālā

 

bojājumi:

 

 

 

 

nekrolīze, nekrotizējošais angīts (vaskulīts, ādas

 

 

 

 

 

 

vaskulīts), sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas uz

 

 

 

 

 

 

ādas, sarkanās vilkēdes ādas formas

 

 

 

 

 

 

paasinājums, fotosensitivitātes reakcijas,

 

 

 

 

 

 

izsitumi, nātrene

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Nav zināmi:

vājums, muskuļu spazmas

 

sistēmas bojājumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

posturāla hipotensija

 

 

Vispārēji traucējumi un

Nav zināmi:

drudzis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

dzelte (intrahepatiskā holestatiskā dzelte)

sistēmas traucējumi:

 

 

Psihiskie traucējumi:

Nav zināmi:

depresija, miega traucējumi

Devas atkarīgie hidrohlortiazīda blakusefekti (īpaši elektrolītu līdzsvara traucējumi) var pieaugt, palielinot hidrohlortiazīda devu.

4.9 Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pārdozēšanas ārstēšanu. Pacients rūpīgi jāuzrauga, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšanas metodes atkarīgas no laika kopš zāļu lietošanas un simptomu smaguma pakāpes. Ieteicamie pasākumi ir vemšanas izraisīšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanai noderīga var būt aktivētā ogle. Bieži jākontrolē elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus stāvoklī, ātri nodrošinot sāļu un šķidruma aizstājterapiju.

Raksturīgākās irbesartāna pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahikardija;tasvar ra ties arī bradikardija.

Hidrohlortiazīda pārdozēšana saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju,ēhipohlorēmiju un hiponatriēmiju) un dehidratāciju, ko izraisa pārmērīga diurēze. Biežākā pā dozēšanas pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var izraisīt mu kuļu spazmas un/vai pastiprināt

sirds aritmijas, ko izraisa vienlaikus sirds glikozīdu vai atsevišķu ant aritmisko līdzekļu lietošana.

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Nav noskaidrots, cik lielā mērā ar

hemodialīzi tiek izvadīts hidrohlortiazīds.

nav

re

 

 

 

 

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

 

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa: angiotensīna II antagonisti, kombinācijas.

ATĶ kods: C09DA04.

 

 

 

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsangiotensīna II receptoru antagonista irbesartāna un tiazīdu

 

les

 

 

 

grupas diurētikas hidroh ortiazīda kombinēts preparāts. Šo sastāvdaļu kombinācijai piemīt papildinoša antihipertensīva darbāība, kas mazina asinsspiedienu lielākā mērā nekā katra aktīvā viela atsevišķi.

Irbesartāns ir spZēcīgs, perorāli aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 apakštipa) antagonists. Domājams, ka tas bloķē visas AT1 receptoru mediētas angiotensīna II ietekmes, neatkarīgi no angiotensīna II avota vai sintēzes veida. Selektīvs antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem paaugstina renīna un angiotensīna II līmeni plazmā un mazina aldosterona koncentrāciju plazmā. Irbesartāns monoterapijā, lietojot ieteiktās devās pacientiem bez elektrolītu līdzsvara traucējumu riska, būtiski neietekmē kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5). Irbesartāns neinhibē AKE (kinināzi II)-enzīmu, kas sintezē angiotensīnu II, kā arī sadala bradikinīnu par neaktīviem metabolītiem. Lai darbotos, irbesartānam nav nepieciešama metaboliska aktivācija.

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu antihipertensīvās darbības mehānisms pilnībā nav zināms. Tiazīdi ietekmē elektrolītu atpakaļuzsūkšanās mehānismus nieru kanāliņos, tieši palielinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā daudzumā. Hidrohlortiazīda diurētiskās darbības ietekmē mazinās plazmas tilpums, palielinās plazmas renīna aktivitāte, palielinās aldosterona sekrēcija, kas izraisa palielinātu kālija un bikarbonātu izdalīšanos urīnā un kālija koncentrācijas mazināšanos serumā. Jādomā, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas blokādes dēļ lietošana kopā ar irbesartānu novērš šo diurētiku izraisīto kālija zudumu. Lietojot hidrohlortiazīdu, diurēze tiek

izraisīta 2 stundu laikā, maksimālais darbības efekts rodas pēc apmēram 4 stundām un darbība ilgst aptuveni 6-12 stundas.

Hidrohlortiazīda un irbesartāna kombinācija, lietojot terapeitiskās devas robežās, rada no devas atkarīgu papildus asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem, kuru stāvokli neizdodas pietiekami uzlabot tikai ar 300 mg irbesartāna, 12,5 mg hidrohlortiazīda devas pievienošana 300 mg irbesartānam reizi dienā izraisīja turpmāku, ar placebo salīdzinātu diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 6,1 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). 300 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja kopumā no placebo atšķirīgu sistoliskā/diastoliskā spiediena pazemināšanos par maksimāli 13,6/11,5 mmHg.

Ierobežoti klīniskie dati (7 no 22 pacientiem) liek domāt, ka pacienti, kuriem 300 mg/12,5 mg kombinācija nav pietiekami efektīva, var iegūt labu efektu saņemot 300 mg/25 mg. Tādiem pacientiem novēroja asinsspiediena pazeminošā efekta palielinājumu gan sistoliskajam asinsspiedienam (SBP), gan diastoliskajam asinsspiedienam (DBP) (attiecīgi 13,3 un 8,3 mmHg).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes hipertensiju 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā izraisīja vidēju, ar placebo kontrolētu sistolitaskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 12,9/6,9 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācij asinīs (24 stundas pēc lietošanas). Maksimālā iedarbība tika sasniegta pēc 3-6 stundēām. Vērtējot ar

ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metodi, 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā radīja ilgstošu asinsspiediena pazemināšanosistr24 undu laikā ar vidēju, no placebo atšķirīgu (24 stundu laikā) sistēmiskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 15,8/10,0 mmHg. Vērtējot ar ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metod , Irbe artan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālaiğkoncentrācijai bija 100%. Ārsta vizīšu laikā ar manšeti mērītā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSre150 mg/12,5 mg un Irbesartan

Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālai bija attiecīgi 68% un 76%. Šai ietekmei 24 stundu laikā netika novērota pārmē īga asinsspiediena pazemināšana maksimālās koncentrācijas gadījumā un tā atbilst droš i un efektīvai asinsspiediena pazemināšanai, lietojot zāles reizi dienā.

nav Pacientiem, kam asinsspiedienuvairsneizdevā kontrolēt ar tikai 25 mg hidrohlortiazīda, irbesartāna

pievienošana radīja papildus, ar placebo kontrolētu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos vidēji par 11,1/7,2 mmHg.

Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas asinsspiedienu mazinošā ietekme parādās pēc pirmās devas un saglabājas 1-2lesnedēļa , maksimālā iedarbība rodas pēc 6-8 nedēļām. Pētījumos ar ilgstošu novērošanas periodu, irb sartāna/hidrohlortiazīda iedarbība saglabājās vienu gadu ilgi. Lai gan nav veikti specifiski pētāījumi ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, atsitiena fenomens (saistībā ar hipertensiju) navZnovērots nedz ar irbesartānu, nedz ar hidrohlortiazīdu.

Nav pētīta irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz saslimstību un mirstību. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ilgstoša terapija ar hidrohlortiazīdu mazina kardiovaskulāras saslimstības un mirstības risku.

Atbildes reakciju pret Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neietekmē vecums vai dzimums. Tāpat kā lietojot citus renīna-angiotenzīna sistēmu ietekmējošus medicīniskos produktus, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir ievērojami vājāka atbildes reakcija pret irbesartāna monoterapiju. Lietojot irbesartānu vienlaikus ar mazu hidrohlortiazīda devu (piemēram, 12,5 mg dienā), antihipertensīvā atbildes reakcija melnādainiem pacientiem ir tāda pati kā citu rasu pacientiem.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kā sākumterapijas efektivitāte un drošība smagas pakāpes hipertensijas gadījumā (pēc definīcijas (DASS) diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī

≥ 110 mmHg) tika novērtēta daudzcentru, randomizētā, dubultaklā, aktīvās vielas-kontrolētā, 8 nedēļu, paralēlajā pētījumā. Kopumā 697 pacienti tika randomizēti attiecībā 2:1 vai nu ar irbesartānu/hidrohlortiazīdu 150 mg/12,5 mg, vai ar irbesartānu 150 mg, un sistemātiski paātrināti

titrējot (pirms atbildes reakcijas noteikšanas uz zemākajām devām) pēc vienas nedēļas attiecīgi uz irbesartānu/hidrohlortiazīdu 300 mg/25 mg vai irbesartānu 300 mg.

Pētījumā piedalījās 58% vīriešu. Pacientu vidējais vecums bija 52,5 gadi, 13% bija ≥ 65 gadus veci un tikai 2% bija ≥ 75 gadus veci. Divpadsmit procentiem (12%) pacientu bija diabēts, 34% pacientu bija hiperlipidēmija un visbiežāk sastopamais kardiovaskulārais stāvoklis bija stabila stenokardija, ko novēroja 3,5% pacientu.

Šī pētījuma primārais mērķis bija salīdzināt ārstēšanas 5. nedēļā to pacientu īpatsvaru, kuru diastoliskais asinsspiedients sēdus stāvoklī bija kontrolēts (diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī < 90 mmHg). Četrdesmit septiņiem procentiem (47,2%) pacientu ar zāļu kombināciju panāca diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanos < 90 mmHg, salīdzinājumā ar 33,2% pacientu ar irbesartānu (p = 0,005). Vidējais sākuma asinsspiediens bija aptuveni 172/113 mmHg katrā ārstēšanas grupā un sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanās piecās nedēļās bija par 30,8/24,0 mmHg un 21,1/19,3 mmHg attiecīgi irbesartāna/hidrohlortiazīda un irbesartāna grupās (p < 0,0001).

Blakusparādību veids un biežums pacientiem, kurus ārstēja ar zāļu kombināciju bija līdzīgs kā

blakusparādību profils pacientiem ar monoterapiju. 8 nedēļu ārstēšanas laikā netika ziņots par sinkopes

gadījumiem vienā vai otrā ārstēšanas grupā. Tika ziņots par tādiem nevēlamiem notikumiem kā

hipotensija 0,6% un 0% pacientu un reibonis 2,8% un 3,1% pacientu, attiecīgi kombinēto zāļu un

monoterāpijas grupās.

 

tas

ē

 

istr

 

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Vienlaikus hidrohlortiazīda un irbesartāna lietošana neietrekmğēja abu šo zāļu farmakokinētiku.

Irbesartāns un hidrohlortiazīds ir perorāli aktīvinavlīdzekļi un to darbībai nav nepieciešama bioloģiska pārveidošana. Pēc perorālas Irbesartan Hydrochlorothi zide BMS lietošanas irbesartāna un hidrohlortiazīda absolūtā bioloģiskā pieejamība ir ttiecīgi aptuveni 60-80% un 50-80%. Uzturs neietekmē Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS bioloģisko pieejamību. Maksimālā koncentrācija plazmā irbesartānam rodas 1,5-2vairsstundas pēc lietošanas un hidrohlortiazīdam pēc 1-2,5 stundām.

Ar plazmas olbaltumvielām saistā ptuveni 96% irbesartāna, niecīga daļa saistās ar asins šūnām. Irbesartāna izkliedes tilpums ir 53-93 litri. Ar plazmas olbaltumvielām saistās 68% hidrohlortiazīda, un tā šķietamais izkliedeslestilpums ir 0,83-1,14 l/kg.

Lietojot 10-600 mg devu, irb sartānam piemīt lineāra un devai proporcionāla farmakokinētika. Lietojot par 600 mgāiel ku devu, novēro mazāk nekā proporcionālu perorālās uzsūkšanās palielināšanos; šZīs atrades mehānisms nav zināms. Kopējais organisma un nieru klīrenss ir attiecīgi 157-176 un 3-3,5 ml/min. Irbesartāna terminālais eliminācijas pusperiods ir 11-15 stundas. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3 dienu laikā pēc preparāta lietošanas sākšanas reizi dienā. Pēc atkārtotas preparāta lietošanas reizi dienā novērota neliela irbesartāna uzkrāšanās plazmā (< 20%). Pētījumā nedaudz augstāku irbesartāna koncentrāciju plazmā konstatēja sievietēm ar hipertensiju, tomēr irbesartāna eliminācijas pusperioda un uzkrāšanās atšķirības nekonstatēja. Sievietēm deva na jāpielāgo. Irbesartāna AUC un Cmax bija nedaudz lielāki arī gados veciem cilvēkiem (≥ 65 g.v.) salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem (18-40 g.v.). Tomēr terminālais pusperiods būtiski nemainījās. Gados vecākiem cilvēkiem deva nav jāpielāgo. Hidrohlortiazīdam novērotais vidējais eliminācijas pusperiods bija 5-15 stundu robežās.

Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna ievades 80-85% no plazmā cirkulējošās radioaktīvās vielas saistīta ar nemainītu irbesartānu. Irbesartāns metabolizējas aknās konjugācijas ar glikuronīdu un oksidēšanās ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir irbesartāna glikuronīds (aptuveni 6%). In vitro pētījumi liecina, ka irbesartānu galvenokārt oksidē citohroma P450 enzīms CYP2C9; izoenzīmam CYP3A4 ir niecīga nozīme. Irbesartāns un tā metabolīti tiek izvadīti gan ar žulti, gan caur nierēm. Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna lietošanas aptuveni 20% radioaktīvās vielas konstatēta urīnā un atlikusī daļa - izkārnījumos. Mazāk nekā 2% devas izdalās ar urīnu nemainīta irbesartāna veidā.

Hidrohlortiazīds nemetabolizējas, bet strauji tiek izvadīts caur nierēm. 24 stundu laikā nemainītā veidā izdalās vismaz 61% no perorāli lietotas devas. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru, bet ne hematoencefālisko barjeru, tas izdalās mātes pienā.

Pavājināta nieru darbība: pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai pacientiem, kam tiek veikta hemodialīze, irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min novērota hidrohlortiazīda eliminācijas pusperioda palielināšanās līdz 21 stundai.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem pētījumi nav veikti.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Irbesartāns/hidrohlortiazīds: irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas iespējamā toksiskā ietekme pēc perorālas lietošanas tika vērtēta žurkām un makaka sugas pērtiķiem līdz 6 mēnešus ilgos pētījumos. Lietojot devas, kas atbilst terapeitiskām devām cilvēkam, toksiskas izpausmes netika novērotas. Žurkām un makaka sugas pērtiķiem, kas saņēma irbesartāna/hidrohlortiazīda kombināciju ar 10/10 un

90/90 mg/kg devu dienā, tika novērotas turpmāk norādītās pārmaiņas, ko novēroja rī atsevišķi kādai

no zālēm un/vai kas radās sekundāri pēc asinsspiediena pazemināšanas (netika novērota nozīmīga

toksiska mijiedarbība):

 

 

tas

 

ē

pārmaiņas nierēs, kam raksturīga neliela urīnvielas un kreat nīna līmeņa paaugstināšanās serumā

un jukstaglomerulārā aparāta hiperplāzija/hipertrofija, kas

t ešas sekas irbesartāna

mijiedarbībai ar renīna-angiotensīna sistēmu;

istr

 

 

 

neliela eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, h moglobğīna un hematokrīta) mazināšanās;

6 mēnešus ilgā toksicitātes pētījumā, lietojot 90 mg/kg irbesartāna dienā, 90 mg/kg

hidrohlortiazīda dienā un 10/10 mg/kg irbesartāna/hidrohlortiazre

īda dienā, dažām žurkām

novēroja kuņģa gļotādas krāsas maiņu, čūl s un fokālu nekrozi. Šie bojājumi netika novēroti

makaka sugas pērtiķiem;

 

hidrohlortiazīda izraisīta kālija līmeņ pazemināšanās serumā, kas daļēji tika novērsta, lietojot

vairs

nav

hidrohlortiazīdu kopā ar irbesa tānu.

Lielākā daļa iepriekš minēto blakusparādību rodas irbesartāna farmakoloģiskās darbības dēļ

(angiotensīna II inducētas kavētas renīna zdalīšanās bloķēšana un renīnu producējošo šūnu

stimulācija) un tās novēro arī angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem. Šīm atradēm nav lielas nozīmes, lietojot irbesartāna/hidrohlortiazīda terapeitiskās devas cilvēkam.

Nav novērota teratogēniska i tekme žurkām, lietojot irbesartāna un hidrohlortiazīda kombināciju ar

devām, kas radīja toksisku ietekmi uz mātītes organismu. Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas

ietekme uz auglību nav lesvērtēta pētījumos ar dzīvniekiem, jo nav novērota nevēlama ietekme uz

ā

 

auglību dzīvniekiem vai cilvēkam, lietojot irbesartānu vai hidrohlortiazīdu monoterapijā. Tomēr cits

angiotensīna II antagonists,Z

ko lietoja monoterapijā pētījumos ar dzīvniekiem, ietekmēja auglības

raksturlielumus. Šīs atrades tika novērotas arī ar mazākām šā angiotensīna II antagonista devām, lietojot kopā ar hidrohlortiazīdu.

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijai nav pierādīta mutagēniska vai klastogēniska ietekme. Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem.

Irbesartāns: lietojot klīniski nozīmīgas devas, nekonstatēja patoloģisku sistēmisku vai mērķorgānu toksicitāti. Ne-klīniskos drošības pētījumos lielas irbesartāna devas (≥ 250 mg/kg dienā žurkām un ≥ 100 mg/kg dienā makaka sugas pērtiķiem) mazināja sarkano asinsšūnu raksturlielumus (eritrocītu

skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu). Lietojot ļoti lielas devas (≥ 500 mg//kg dienā), irbesartāns žurkām un makaka sugas pērtiķiem izraisīja deģeneratīvas pārmaiņas nierēs (piemēram, intersticiālu nefrītu, tubulāru distensiju, bazofīliskas kanāliņu pārmaiņas, palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā), ko uzskata par zāļu hipotensīvās iedarbības sekundāru ietekmi, kas mazina nieru perfūziju. Turklāt irbesartāns izraisīja jukstaglomerulāro šūnu hiperplāziju/hipertrofiju (lietojot žurkām

≥ 90 mg/kg preparāta dienā un makaka sugas pērtiķiem ≥ 10 mg/kg dienā). Uzskatīja, ka visas šīs pārmaiņas saistītas ar irbesartāna farmakoloģisko darbību. Lietojot terapeitiskas irbesartāna devas cilvēkam, nieru jukstaglomerulāro šūnu hiperplāzijai/hipertrofijai nav nozīmes.

Nekonstatēja mutagēniskas, klastogēniskas vai kancerogēniskas īpašības.

Ar irbesartānu veiktos dzīvnieku pētījumos konstatēja īslaicīgu toksisku ietekmi (palielināts nieru bļodiņas dobums, hidroureters vai zemādas tūska) uz žurku augļiem, kas izzuda pēc dzimšanas. Trušu mātītei, lietojot stipri toksiskas devas, kas izraisa pat nāvi, konstatēja abortus vai agrīnu rezorbciju. Žurkām un trušiem nekonstatēja teratogēnisku iedarbību.

Hidrohlortiazīds: lai gan dažos eksperimentālos modeļos iegūti nedroši pierādījumi genotoksiskai vai kancerogēniskai ietekmei, plaša hidrohlortiazīda lietošanas pieredze cilvēkam neliecina par saistību starp tā lietošanu un jaunveidojumu pastiprinātu rašanos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

 

 

 

 

tas

Tabletes kodols:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

 

 

Mikrokristāliska celuloze

 

 

 

istr

 

Kroskarmelozes nātrija sāls

 

 

 

ē

Hipromeloze

 

 

ğ

 

Silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

re

 

 

Tabletes apvalks:

 

nav

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Hipromeloze

 

 

 

 

Titāna dioksīds

 

 

 

 

Makrogols 3000

vairs

 

 

 

Dzelzs oksīdi, sarkanais un dzeltenais

 

 

 

Karnauba vasks

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

 

les

 

 

ā

6.3 Uzglabāšanas aiks

3 gadi.

Z

 

 

 

 

6.4Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5Iepakojuma veids un saturs

Kastīte ar 14 tabletēm; 1 plāksnīte ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 28 tabletēm; 2 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 56 tabletēm; 4 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 84 tabletēm; 6 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 98 tabletēm; 7 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī.

Kastīte ar 56 x 1 tabletes, 7 plāksnītes ar 8 x 1 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
BRISTOL-MYERS SQUIBB PHARMA EEIG Uxbridge Business Park
Sanderson Road
Uxbridge UB8 1DH - Lielbritānija
8. REĢISTRĀCIJAS NUMURI
EU/1/06/369/017-022
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

tas

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

 

 

 

 

 

ē

Pirmoreiz reģistrēts: 2007.gada 19.janvārī

 

 

istr

Pēdējā pārreģistrācija:

 

 

 

ğ

 

 

 

re

 

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

 

 

 

 

nav

 

 

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eirop s zāļu aģentūras (EMEA) mājas lapā

http://www.emea.europa.eu./

 

 

 

 

 

les

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg apvalkotās tabletes.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 300 mg irbesartāna (irbesartan) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgviela:

Katra apvalkotā tablete satur 53,3 mg laktozes (laktozes monohidrāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotās tabletes.

tas

 

Rozā, abpusēji izliekta, ovālas formas tablete ar sirdsveida iespiedumu vienā pusē un numuru 2788

otrā pusē.

ē

 

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

istr

ğ

Esenciālās hipertensijas ārstēšana.

nav

Šī fiksētas devas zāļu kombinācija indicēta pieaugušajiemrepacientiem, kam asinsspiedienu nevar

pietiekami kontrolēt ar irbesartāna vai hidrohlorti zīd monoterapiju (skatīt apakšpunktu 5.1).

4.2 Devas un lietošanas veids

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsjāl eto vienu reizi dienā ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Var ieteikt atsevišķas leszāļu a tā daļas (t. ., irbesartāna un hidrotiazīda) devas titrēšanu.

Kad klīniski nepieciešams, var apsvērt tiešu terapijas maiņu no monoterapijas uz fiksētu kombināciju: Irbesartan Hydrochā orothiazide BMS 150 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekamiZ kontrolēt ar hidrohlortiazīda vai 150 mg irbesartāna monoterapiju;

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar 300 mg irbesartāna vai Irbesartan Hydrochlorothiazide

BMS 150/12,5 mg.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/25 mg var lietot pacientiem, kam asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg.

Lielākas par 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas reizi dienā nav ieteicams lietot.

Ja nepieciešams, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS var lietot kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pavājināta nieru darbība: hidrohlortiazīda sastāvdaļas dēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neiesaka lietot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šai pacientu grupai priekšroka dodama cilpas diurētiskiem līdzekļiem nevis tiazīdiem. Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Pavājināta aknu darbība: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav indicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar pavājinātu aknu darbību tiazīdi jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegli vai vidēji smagu pavājinātu aknu darbību Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo (skatīt apakšpunktu 4.3).

Gados vecākiem pacientiem: gados vecākiem pacientiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS deva nav jāpielāgo.

Pediatriskie pacienti: Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nav ieteicams lietošanai bērniem un pusaudžiem, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvām vielām, kādu no preparāta sastāvdaļām (skatīt apakšpunktu 6.1) vai citiem sulfonamīdu atvasinājumiem (hidrohlortiazīds ir sulfonamīda atvasinājums).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6).

Smaga nieru mazspēja (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min).

 

tas

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija.

 

 

 

Smagi aknu darbības traucējumi, aknu ciroze un holestāze.

ē

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

istr

 

 

 

Hipotensija - Pacienti ar šķidruma deficītu: Irbesartan Hydrochloro h azide BMS lietošana retos

faktoriem. Simptomātiska hipotensija var rasties pacientiem arğšķidruma un/vai nātrija deficītu, ko izraisījusi intensīva diurētisko līdzekļu terapija, samazināreta sāls uzņemšana ar uzturu, caureja vai vemšana. Šie stāvokļi jākoriģē pirms Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS terapijas sākšanas.

gadījumos izraisīja simptomātisku hipotensiju pacientiem ar hiperten iju bez citiem hipotensijas riska

antagonistiem. Kaut gan par to nav ziņot , lietojotnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS, tomēr iespējama līdzīga ietekme.

Nieru artērijas stenoze - Renovaskulāra hipertensij : smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks

palielinās, ja pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienas funkcionējošās nieres artērijas

stenozi ārstē ar angiotensīnu konvertējošā e zīma i hibitoriem vai angiotensīna II receptoru vairs

Pavājināta nieru darbība un nieru tr nspl ntācija: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, ieteicams periodiski kontrolēt kālija, kreatinīna un urīnskābes koncentrāciju serumā. Navlespieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem, kam nesen pārstādīta ni re. Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem nieru darbāības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt apakšpunktu 4.3). Pacientiem ar pavZjin tu nieru darbību var rasties tiazīdu grupas diurētiku izraisīta azotēmija. Pacientiem ar pavājin tu nieru darbību, kam kreatinīna klīrenss ir ≥ 30 ml/min, deva nav jāpielāgo. Tomēr pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss ≥ 30 ml/min, bet < 60 ml/min) šī fiksētās devas kombinācija jālieto piesardzīgi.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar pavājinātu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību tiazīdi jālieto piesardzīgi, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes var izraisīt aknu komu. Nav klīniskas pieredzes par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu pacientiem ar pavājinātu aknu darbību.

Aortālā un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija: tāpat kā citi vazodilatatori, arī šis preparāts uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir aortālā vai mitrālā vārstuļa stenoze vai obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija.

Primārs aldosteronisms: pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, nomācot renīna-angiotensīna sistēmu, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana nav ieteicama.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno sistēmu: tiazīda terapija var ietekmēt glikozes toleranci. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešams pielāgot insulīna vai perorālo hipoglikēmisko līdzekļu devas. Tiazīdu terapijas laikā var manifestēties latents cukura diabēts.

Tiazīdu grupas diurētiku terapija izraisīja holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos; taču 12,5 mg devai, ko satur Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, novērota minimāla ietekme vai tās nebija vispār.

Atsevišķiem pacientiem, kas saņem tiazīdu terapiju, var rasties hiperurikēmija vai akūta podagra.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi: tāpat kā visiem pacientiem, kas saņem diurētisku terapiju, ik pēc noteikta laika jāveic regulāra seruma elektrolītu līmeņa pārbaude.

Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinājuma pazīmes ir sausa mute, slāpes, nespēks, letarģija, miegainība, nemiers, sāpes vai krampji muskuļos, muskuļu vājums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un kuņģa-zarnu trakta traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana.

Lai gan terapijas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var attīstīties hipokaliēmija, vienlaikus terapija ar irbesartānu var mazināt diurētiku radītu hipokaliēmiju. Tās risks ir lielāks pacientiem ar aknu cirozi, pastiprinātu diurēzi, pacientiem, kas perorāli nepietiekami lieto elektrolītu , un pacientiem

ar vienlaikus kortikosteroīdu vai AKTH terapiju. No otras puses, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS

sastāvdaļas irbesartāna dēļ var rasties hiperkaliēmija, īpaši nieru darbības r ucējumu un/vai sirds

mazspējas un cukura diabēta gadījumā. Pacientiem ar risku ieteicams

egulātasri kontrolēt kālija līmeni

serumā. Kālijsaudzējošas diurētikas, kālija līdzekļi vai kāliju saturoši

ālsēaizstājēji vienlaikus ar

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS jālieto piesardzīgi (skatīt apakšpunk u 4.5).

Nav novērots, ka irbesartāns mazinātu vai novērstu diurētiku izra ītu hiponatriēmiju. Hlorīda deficīts

parasti ir vieglas pakāpes un tam nav nepieciešama ārstēšana.

istr

Tiazīdi var mazināt kalcija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt int ğrmitējošu un vieglu kalcija līmeņa

paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolismaret aucējumiem. Nozīmīga hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas tiazīdu lietošana jāpārtrauc.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīša os r urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

 

vairs

Litijs: nav ieteicams lietot litiju kombinācijā arnavIrbesartan Hydrochlorothiazide BMS (skatīt

apakšpunktu 4.5).

 

Antidopinga tests: hidrohlortiazīds, k ir šo zāļu sastāvā, var radīt pozitīvu antidopinga testa analītisko rezultātu.

Vispārēji traucējumi: pacilesnti m, kam asinsvadu tonuss un nieru darbība ir galvenokārt atkarīgi no renīna-angiotensīnaā-a dosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieruZpamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem vai angiotensīna II receptoru antagonistiem, kas ietekmē šo sistēmu, var izraisīt akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju, vai retos gadījumos - akūtu nieru mazspēju. Tāpat kā lietojot citus antihipertensīvos līdzekļus, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu pacientiem var rasties neatkarīgi no tā, vai anamnēzē ir alerģija vai bronhiālā astma, bet vairāk iespējamas tiem, kam ir šāda anamnēze. Lietojot tiazīdu diurētikas, novērota sistēmiskās sarkanās vilkēdes aktivizēšanās vai paasinājums. Ir ziņots par fotosensitivitātes reakcijām saistībā ar tiazīdu diurētikām (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja

terapijas laikā parādās fotosensitivitātes reakcijas, terapiju ieteicams pātraukt. Ja ārstēšānu ar diurētiku ir nepieciešams atsākt, ieteicams aizsargāt saulei vai mākslīgiem UV stariem pakļautās ķermeņa daļas.

Grūtniecība: grūtniecības laikā nav ieteicams sākt angiotensīna-II receptoru antagonistu (AIIRA) lietošanu. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA

lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.6).

Laktoze: šis medicīniskais produkts satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antihipertensīvie līdzekļi: vienlaikus lietoti citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS antihipertensīvo darbību. Irbesartāns un hidrohlortiazīds (līdz 300 mg irbesartāna/25 mg hidrohlortiazīda devas) ir droši lietots kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī kalcija kanālu blokatoriem un bēta adrenoblokatoriem. Iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām var izraisīt šķidruma deficītu un radīt hipotensijas risku, sākot ārstēšanu ar irbesartānu ar vai bez tiazīda grupas diurētikām, ja vien šķidruma deficīts nav iepriekš koriģēts.

Litijs: lietojot vienlaikus litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Līdzīga iedarbība, lietojot irbesartānu, līdz šim novērota ļoti reti. Papildus tam, tiazīdi mazina litija nieru klīren u, tādēļ Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS varētu palielināt litija toksicitātes risku. Līdz r to litija un

tas Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kombināciju nav ieteicams lietot (skatēī p kšpunktu 4.4). Ja

šāda kombinācija ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litijaistrlīmeni se umā.

Zāles, kas ietekmē kālija līmeni: hidrohlortiazīda kāliju izvadošā e ekme mazinās, pateicoties

sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīna nātrija sāli), var paaugstināt kālija līmeni serumā. Riska grup s pacientiem nepieciešams atbilstoši monitorēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4).

irbesartāna kālijsaudzējošai darbībai. Tomēr gaidāms, ka šo hidrohlortiazğ īda ietekmi uz kālija līmeni serumā pastiprinās citas zāles, kas izraisa kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citas kālijurētiskas diurētikas, caurejas līdzekļi, amfotericīns, kareb noksolons, G penicilīna nātrija sāls). No otras puses, ņemot vērā pieredzi par citu renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanu, vienlaikus lietošana ar kāliju aizturošiem diurēnavtiskiem līdzekļiem, kālija līdzekļiem, kāliju saturošiem

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa pvairsārmaiņas serumā: lietojot Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņ pārm ņas serumā (piemēram, sirds glikozīdiem, antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicams periodiski kontrolēt kālija līmeni serumā.

Nesteroīdie pretiekaisumalesīdzekļ : ja angiotensīna II antagonistus lieto vienlaikus ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļi m (tostarp, selektīviem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi (> 3 g/dienā) un neselektīviem NSPL),āvar mazināties antihipertensīvā iedarbība.

Līdzīgi kā tas irZar AKE inhibitoriem, arī angiotensīna II antagonistu lietošana vienlaikus ar NSPL var sekmēt nieru mazspējas risku, tostarp varbūtēju akūtu nieru mazspēju un kālija līmeņa serumā paaugstināšanos, sevišķi pacientiem ar jau iepriekš pavājinātu nieru darbību. Šādu kombināciju jālieto piesardzīgi, sevišķi vecāka gadagājuma pacientiem. Jānodrošina adekvāta hidratācija un jādomā par nieru funkcijas kontroli, terapiju uzsākot un tās laikā.

Papildus informācija par irbesartāna mijiedarbību: klīniskos pētījumos irbesartāna farmakokinētiku neietekmēja hidrohlortiazīds. Irbesartānu galvenokārt metabolizē CYP2C9 un mazākā mērā glikuronizēšanas ceļā. Nenovēroja nozīmīgu farmakokinētisku vai farmakodinamisku mijiedarbību, ja irbesartānu lietoja vienlaikus ar varfarīnu, kuru metabolizē CYP2C9. CYP2C9 induktoru, piemēram rifampicīna, ietekme uz irbesartāna farmakokinētiku nav pētīta. Digoksīna farmakokinētika nemainījās, ja to vienlaikus lietoja ar irbesartānu.

Papildus informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību: lietojot vienlaikus, ar tiazīdu grupas diurētikām var mijiedarboties turpmāk norādītās zāles:

Alkohols: var pastiprināties ortostatiska hipotensija.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns): var būt jāpielāgo pretdiabēta līdzekļu devas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Kolestiramīns un kolestipola sveķi: hidrohlortiazīda uzsūkšanās var tikt kavēta anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē.

Kortikosteroīdi, AKTH: var pastiprināties elektrolītu deficīts, īpaši hipokaliēmija.

Sirds glikozīdi: tiazīdu izraisīta hipokalēmija vai hipomagniēmija veicina sirds glikozīdu izraisītas sirds aritmijas (skatīt apakšpunktu 4.4).

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana dažiem pacientiem var mazināt tiazīdu grupas diurētiku diurētisko, nātrijurētisko un antihipertensīvo iedarbību.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns): asinsspiedienu paaugstinošu amīnu ietekme var mazināties, taču ne tik lielā mērā, lai izslēgtu to lietošanu.

Nedepolarizējoši skeleta muskuļu relaksanti (piemēram, tubokurarīns): hidrohlortiazīds var pastiprināt

nedepolarizējošu skeleta muskulatūras relaksantu darbību.

 

 

Zāles pret podagru: var būt jāpielāgo pretpodagras zāļu devas, jo hid ohlo tiazīds var paaugstināt

 

 

tas

urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpiēazona devas palielināšana.

Vienlaikus lietošana ar tiazīdu grupas diurētikām var palielināt paaug inātas jutības reakcijas biežumu

pret alopurinolu.

istr

 

 

 

Kalcija sāļi: tiazīdu grupas diurētikas var palielināt kalcija līmğni serumā, mazinot tā izdalīšanos. Ja

nepieciešams ordinēt kalcija preparātus vai kalciju saudzērejošas zāles (piemēram, D vitamīna terapiju), jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši navjāpielāgo kalcija deva.

Citas mijiedarbības: tiazīdi var pastiprināt bēta blok toru un diazoksīda hiperglikēmisko iedarbību. Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropī s, beperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētiku bioloģisko pieejamību, pazeminotvairskuņģ un zarnu trakta motilitāti un kuņģa iztukšošanās ātrumu. Tiazīdi var palielināt amantadīna izra sītu blakusparādību risku. Tiazīdi var mazināt citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīd , metotreksāta) izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm.

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

 

les

 

 

 

ā

AIIRA nav vēlams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). AIIRA lietošana ir

 

Z

 

kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Nav pārliecinošu epidemioloģisku pierādījumu par angiotensīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru lietošanas teratogēniskuma risku grūtniecības pirmajā trimestrī, tomēr nedaudz paaugstinātu risku nevar izslēgt. Lai gan par angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) teratogēniskuma risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiski dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kas plāno grūtniecību, līdzšinējā AIIRA terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka AIIRA lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar AIIRA otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisa fetotoksiskumu (pavājinātas nieru funkcijas, oligohidramniju, galvaskausa pārkaulošanās kavēšanu) un neonatālu toksiskumu (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AIIRA, ieteicams veikt augļa nieru funkciju un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes ir lietojušas AIIRA, rūpīgi jāuzrauga hipotensijas riska dēļ (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Tiazīdi šķērso placentāro barjeru un nokļūst nabassaites asinīs. Tie var izraisīt samazinātu placentas apasiņošanu, elektrolītu līdzsvara traucējumus auglim un, iespējams, citas reakcijas, kas radās pieaugušajiem. Pēc tiazīdu terapijas mātei ziņots par jaundzimušā trombocitopēnijas vai augļa vai jaundzimušā dzeltes gadījumiem. Tā kā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS satur hidrohlortiazīdu, to neiesaka lietot pirmā grūtniecības trimestra laikā. Jāpāriet uz piemērotu alternatīvu ārstēšanu pirms plānotās grūtniecības.

Zīdīšana:

Tā kā informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošanu zīdīšanas laikā nav pieejama, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS lietošana šajā laikā nav ieteicama. Pacientēm ir jāordinē alternatīva terapija ar labāku vispāratzītu drošuma raksturojumu zīdīšanas laikā, īpaši, barojot ar krūti jaundzimušo vai priekšlaicīgi dzimušu zīdaini.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un pk lpot mehānismus.

Pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām, Irbesartan Hydrochlo othiazide BMS nav raksturīga

 

 

 

 

 

 

 

tas

ietekme uz šo spēju. Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus,ējāņem vērā, ka dažkārt

hipertensijas ārstēšanas laikā var rasties reibonis vai nogurums.

 

4.8 Nevēlamās blakusparādības

 

istr

 

 

ğ

 

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācija:

 

 

1. tabulā uzskaitītas novērotās blakusparādības, kas fiksētasrespontānos ziņojumos un placebo

kontrolētos pētījumos, kuros 898 pacienti ar hipertensiju saņēma dažādas devas (robežās no

37,5 mg/6,25 mg līdz 300 mg/25 mg irbesartā

/hidrohlortiazīda).

 

Tālāk minēto blakusparādību sastopamības biežumanavnoteikšanai izmantotas šādas definīcijas:

ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz

< 1/1000); ļoti reti (< 1/10 000). K trā stopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības

sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

 

 

 

 

 

 

vairs

 

 

 

1. tabula: Blakusparādības placebo kontrolētos pētījumos un spontānajos ziņojumos*

Izmeklējumi:

 

les

 

Bieži:

 

urīnvielas slāpekļa pieaugums asinīs, kreatinīna

 

 

 

 

 

un kreatinīna kināzes palielināšanās asinīs

 

 

 

Retāk:

 

samazinās kālija un nātrija līmenis serumā

 

ā

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

 

Retāk:

 

sinkope, hipotensija, tahikardija, tūska

 

Z

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi:

 

Bieži:

 

reibonis

 

 

 

 

 

Retāk:

 

ortostatiskais reibonis

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

galvassāpes

 

 

 

 

 

 

 

Ausu un labirinta bojājumi

 

Nav zināmi:

 

tinnīts

 

Elpošanas sistēmas traucējumi,

 

Nav zināmi:

 

klepus

 

krūšu kurvja un videnes

 

 

 

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Bieži:

 

slikta dūša/vemšana

 

 

 

 

 

Retāk:

 

caureja

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

dispepsija, disgeizija

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

Bieži

 

urinēšanas traucējumi

 

traucējumi:

 

 

 

Nav zināmi:

 

nieru funkciju pasliktināšanās, ieskaitot izolētus

 

 

 

 

 

 

nieru funkciju traucējumu gadījumus riska

 

 

 

 

 

 

pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4)

 

 

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Retāk:

pietūkušas ekstremitātes

sistēmas bojājumi

Nav zināmi:

artralģija, mialģija

Vielmaiņas un uztures

Nav zināmi:

Hiperkaliēmija

traucējumi:

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Retāk:

pietvīkums

Vispārēji traucējumi un

Bieži:

nespēks

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

paaugstinātas jutības reakciju gadījumi kā

 

 

angioneirotiskā tūska, izsitumi, nātrene

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

hepatīts, patoloģiska aknu darbība

sistēmas traucējumi:

 

 

Reproduktīvās sistēmas

Retāk:

seksuālā disfunkcija, libido izmaiņas

traucējumi un krūts slimības:

 

 

*Biežums nevēlamām blakusparādībām, kas atklātas pēc spontānajiemziņojumiem, aprakstīts kā „nav zināmi”.

Papildus informācija par atsevišķām zāļu sastāvdaļām: papildus nevēlamām blakusparādībām, kas uzskaitītas iepriekš kombinētam preparātam, Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS ie pējamas arī blakusparādības, kas iepriekš novērotas atsevišķi kādai no aktīvajām vielām. 2. un 3. tabula izklāsta

blakusparādības, kas ziņotas par atsevišķiem Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS komponentiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

2. tabula: Blakusparādības, par kurām ziņots, lietojot irbesartānu mono e apijā.

 

Vispārēji traucējumi un

Retāk:

 

sāpes krūtī

istr

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

3. tabula: Blakusparādības (neņemot vērā saistību ar medicīnisko produktu), par kurām ziņots, lietojot

 

hidrohlortiazīdu monoterapijā.

 

 

 

re

 

 

 

Izmeklējumi:

 

Nav zināmi:

elektrolītu līdzsvara traucējumi (ieskaitot

 

 

 

 

 

 

hipokaliēmiju un hiponatriēmiju, skatīt

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu 4.4), hiperurikēmija, glikozūrija,

 

 

 

 

 

 

hiperglikēmija, holesterīna un triglicerīdu

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

 

pieaugums

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi:

N

z nāmi:

sirds aritmijas

 

 

Asins un limfātiskās sistēmas

N

zināmi:

aplastiskā anēmija, kaulu smadzeņu nomākums,

 

traucējumi:

 

vairs

 

neitropēnija/agranulocitoze, hemolītiskā

 

 

 

 

anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija

 

Nervu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

vertigo, parestēzija, neskaidra sajūta galvā,

 

 

 

 

 

 

nemiers

 

 

 

Acu bojājumi:

les

Nav zināmi:

pārejoša neskaidra redze, ksantopsija

 

Elpošanas sistēmasātraucējumi,

Nav zināmi:

respiratorais distress (ieskaitot pneimonītu un

 

krūšu kurvja unZvidenes

 

 

 

plaušu tūsku)

 

 

slimības:

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:

Nav zināmi:

pankreatīts, anoreksija, caureja, aizcietējums,

 

 

 

 

 

 

kuņģa kairinājums, sialadenīts, apetītes zudums

 

Nieru un urīnizvades sistēmas

Nav zināmi:

intersticiāls nefrīts, nieru disfunkcija

 

traucējumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu

 

Nav zināmi:

anafilaktiskas reakcijas, toksiskā epidermālā

 

bojājumi:

 

 

 

 

nekrolīze, nekrotizējošais angīts (vaskulīts, ādas

 

 

 

 

 

 

vaskulīts), sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas uz

 

 

 

 

 

 

ādas, sarkanās vilkēdes ādas formas

 

 

 

 

 

 

paasinājums, fotosensitivitātes reakcijas,

 

 

 

 

 

 

izsitumi, nātrene

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu

Nav zināmi:

vājums, muskuļu spazmas

 

sistēmas bojājumi:

 

 

 

 

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi:

Nav zināmi:

posturāla hipotensija

 

 

Vispārēji traucējumi un

Nav zināmi:

drudzis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas ievadīšanas vietā:

Aknu un/vai žults izvades

Nav zināmi:

dzelte (intrahepatiskā holestatiskā dzelte)

sistēmas traucējumi:

 

 

Psihiskie traucējumi:

Nav zināmi:

depresija, miega traucējumi

Devas atkarīgie hidrohlortiazīda blakusefekti (īpaši elektrolītu līdzsvara traucējumi) var pieaugt, palielinot hidrohlortiazīda devu.

4.9 Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS pārdozēšanas ārstēšanu. Pacients rūpīgi jāuzrauga, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšanas metodes atkarīgas no laika kopš zāļu lietošanas un simptomu smaguma pakāpes. Ieteicamie pasākumi ir vemšanas izraisīšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanai noderīga var būt aktivētā ogle. Bieži jākontrolē elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus stāvoklī, ātri nodrošinot sāļu un šķidruma aizstājterapiju.

Raksturīgākās irbesartāna pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahikardija;tasvar ra ties arī bradikardija.

Hidrohlortiazīda pārdozēšana saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju,ēhipohlorēmiju un hiponatriēmiju) un dehidratāciju, ko izraisa pārmērīga diurēze. Biežākā pā dozēšanas pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var izraisīt mu kuļu spazmas un/vai pastiprināt

sirds aritmijas, ko izraisa vienlaikus sirds glikozīdu vai atsevišķu ant aritmisko līdzekļu lietošana.

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Nav noskaidrots, cik lielā mērā ar

hemodialīzi tiek izvadīts hidrohlortiazīds.

nav

re

 

 

 

 

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

 

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa: angiotensīna II antagonisti, kombinācijas.

ATĶ kods: C09DA04.

 

 

 

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSvairsangiotensīna II receptoru antagonista irbesartāna un tiazīdu

 

les

 

 

 

grupas diurētikas hidroh ortiazīda kombinēts preparāts. Šo sastāvdaļu kombinācijai piemīt papildinoša antihipertensīva darbāība, kas mazina asinsspiedienu lielākā mērā nekā katra aktīvā viela atsevišķi.

Irbesartāns ir spZēcīgs, perorāli aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 apakštipa) antagonists. Domājams, ka tas bloķē visas AT1 receptoru mediētas angiotensīna II ietekmes, neatkarīgi no angiotensīna II avota vai sintēzes veida. Selektīvs antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem paaugstina renīna un angiotensīna II līmeni plazmā un mazina aldosterona koncentrāciju plazmā. Irbesartāns monoterapijā, lietojot ieteiktās devās pacientiem bez elektrolītu līdzsvara traucējumu riska, būtiski neietekmē kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5). Irbesartāns neinhibē AKE (kinināzi II)-enzīmu, kas sintezē angiotensīnu II, kā arī sadala bradikinīnu par neaktīviem metabolītiem. Lai darbotos, irbesartānam nav nepieciešama metaboliska aktivācija.

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu antihipertensīvās darbības mehānisms pilnībā nav zināms. Tiazīdi ietekmē elektrolītu atpakaļuzsūkšanās mehānismus nieru kanāliņos, tieši palielinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā daudzumā. Hidrohlortiazīda diurētiskās darbības ietekmē mazinās plazmas tilpums, palielinās plazmas renīna aktivitāte, palielinās aldosterona sekrēcija, kas izraisa palielinātu kālija un bikarbonātu izdalīšanos urīnā un kālija koncentrācijas mazināšanos serumā. Jādomā, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas blokādes dēļ lietošana kopā ar irbesartānu novērš šo diurētiku izraisīto kālija zudumu. Lietojot hidrohlortiazīdu, diurēze tiek

izraisīta 2 stundu laikā, maksimālais darbības efekts rodas pēc apmēram 4 stundām un darbība ilgst aptuveni 6-12 stundas.

Hidrohlortiazīda un irbesartāna kombinācija, lietojot terapeitiskās devas robežās, rada no devas atkarīgu papildus asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem, kuru stāvokli neizdodas pietiekami uzlabot tikai ar 300 mg irbesartāna, 12,5 mg hidrohlortiazīda devas pievienošana 300 mg irbesartānam reizi dienā izraisīja turpmāku, ar placebo salīdzinātu diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 6,1 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācijas asinīs (24 stundas pēc lietošanas). 300 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja kopumā no placebo atšķirīgu sistoliskā/diastoliskā spiediena pazemināšanos par maksimāli 13,6/11,5 mmHg.

Ierobežoti klīniskie dati (7 no 22 pacientiem) liek domāt, ka pacienti, kuriem 300 mg/12,5 mg kombinācija nav pietiekami efektīva, var iegūt labu efektu saņemot 300 mg/25 mg. Tādiem pacientiem novēroja asinsspiediena pazeminošā efekta palielinājumu gan sistoliskajam asinsspiedienam (SBP), gan diastoliskajam asinsspiedienam (DBP) (attiecīgi 13,3 un 8,3 mmHg).

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes hipertensiju 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā izraisīja vidēju, ar placebo kontrolētu sistolitaskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 12,9/6,9 mmHg pie zāļu minimālās koncentrācij asinīs (24 stundas pēc lietošanas). Maksimālā iedarbība tika sasniegta pēc 3-6 stundēām. Vērtējot ar

ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metodi, 150 mg irbesartāna un 12,5 mg hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā radīja ilgstošu asinsspiediena pazemināšanosistr24 undu laikā ar vidēju, no placebo atšķirīgu (24 stundu laikā) sistēmiskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 15,8/10,0 mmHg. Vērtējot ar ambulatoriskas asinsspiediena kontrolēšanas metod , Irbe artan Hydrochlorothiazide

BMS 150 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālaiğkoncentrācijai bija 100%. Ārsta vizīšu laikā ar manšeti mērītā Irbesartan Hydrochlorothiazide BMSre150 mg/12,5 mg un Irbesartan

Hydrochlorothiazide BMS 300 mg/12,5 mg ietekme no minimālās līdz maksimālai bija attiecīgi 68% un 76%. Šai ietekmei 24 stundu laikā netika novērota pārmē īga asinsspiediena pazemināšana maksimālās koncentrācijas gadījumā un tā atbilst droš i un efektīvai asinsspiediena pazemināšanai, lietojot zāles reizi dienā.

nav Pacientiem, kam asinsspiedienuvairsneizdevā kontrolēt ar tikai 25 mg hidrohlortiazīda, irbesartāna

pievienošana radīja papildus, ar placebo kontrolētu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos vidēji par 11,1/7,2 mmHg.

Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas asinsspiedienu mazinošā ietekme parādās pēc pirmās devas un saglabājas 1-2lesnedēļa , maksimālā iedarbība rodas pēc 6-8 nedēļām. Pētījumos ar ilgstošu novērošanas periodu, irb sartāna/hidrohlortiazīda iedarbība saglabājās vienu gadu ilgi. Lai gan nav veikti specifiski pētāījumi ar Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS, atsitiena fenomens (saistībā ar hipertensiju) navZnovērots nedz ar irbesartānu, nedz ar hidrohlortiazīdu.

Nav pētīta irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas ietekme uz saslimstību un mirstību. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ilgstoša terapija ar hidrohlortiazīdu mazina kardiovaskulāras saslimstības un mirstības risku.

Atbildes reakciju pret Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS neietekmē vecums vai dzimums. Tāpat kā lietojot citus renīna-angiotenzīna sistēmu ietekmējošus medicīniskos produktus, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir ievērojami vājāka atbildes reakcija pret irbesartāna monoterapiju. Lietojot irbesartānu vienlaikus ar mazu hidrohlortiazīda devu (piemēram, 12,5 mg dienā), antihipertensīvā atbildes reakcija melnādainiem pacientiem ir tāda pati kā citu rasu pacientiem.

Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS kā sākumterapijas efektivitāte un drošība smagas pakāpes hipertensijas gadījumā (pēc definīcijas (DASS) diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī

≥ 110 mmHg) tika novērtēta daudzcentru, randomizētā, dubultaklā, aktīvās vielas-kontrolētā, 8 nedēļu, paralēlajā pētījumā. Kopumā 697 pacienti tika randomizēti attiecībā 2:1 vai nu ar irbesartānu/hidrohlortiazīdu 150 mg/12,5 mg, vai ar irbesartānu 150 mg, un sistemātiski paātrināti

titrējot (pirms atbildes reakcijas noteikšanas uz zemākajām devām) pēc vienas nedēļas attiecīgi uz irbesartānu/hidrohlortiazīdu 300 mg/25 mg vai irbesartānu 300 mg.

Pētījumā piedalījās 58% vīriešu. Pacientu vidējais vecums bija 52,5 gadi, 13% bija ≥ 65 gadus veci un tikai 2% bija ≥ 75 gadus veci. Divpadsmit procentiem (12%) pacientu bija diabēts, 34% pacientu bija hiperlipidēmija un visbiežāk sastopamais kardiovaskulārais stāvoklis bija stabila stenokardija, ko novēroja 3,5% pacientu.

Šī pētījuma primārais mērķis bija salīdzināt ārstēšanas 5. nedēļā to pacientu īpatsvaru, kuru diastoliskais asinsspiedients sēdus stāvoklī bija kontrolēts (diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī < 90 mmHg). Četrdesmit septiņiem procentiem (47,2%) pacientu ar zāļu kombināciju panāca diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanos < 90 mmHg, salīdzinājumā ar 33,2% pacientu ar irbesartānu (p = 0,005). Vidējais sākuma asinsspiediens bija aptuveni 172/113 mmHg katrā ārstēšanas grupā un sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena sēdus stāvoklī pazemināšanās piecās nedēļās bija par 30,8/24,0 mmHg un 21,1/19,3 mmHg attiecīgi irbesartāna/hidrohlortiazīda un irbesartāna grupās (p < 0,0001).

Blakusparādību veids un biežums pacientiem, kurus ārstēja ar zāļu kombināciju bija līdzīgs kā

blakusparādību profils pacientiem ar monoterapiju. 8 nedēļu ārstēšanas laikā netika ziņots par sinkopes

gadījumiem vienā vai otrā ārstēšanas grupā. Tika ziņots par tādiem nevēlamiem notikumiem kā

hipotensija 0,6% un 0% pacientu un reibonis 2,8% un 3,1% pacientu, attiecīgi kombinēto zāļu un

monoterāpijas grupās.

 

tas

ē

 

istr

 

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Vienlaikus hidrohlortiazīda un irbesartāna lietošana neietrekmğēja abu šo zāļu farmakokinētiku.

Irbesartāns un hidrohlortiazīds ir perorāli aktīvinavlīdzekļi un to darbībai nav nepieciešama bioloģiska pārveidošana. Pēc perorālas Irbesartan Hydrochlorothi zide BMS lietošanas irbesartāna un hidrohlortiazīda absolūtā bioloģiskā pieejamība ir ttiecīgi aptuveni 60-80% un 50-80%. Uzturs neietekmē Irbesartan Hydrochlorothiazide BMS bioloģisko pieejamību. Maksimālā koncentrācija plazmā irbesartānam rodas 1,5-2vairsstundas pēc lietošanas un hidrohlortiazīdam pēc 1-2,5 stundām.

Ar plazmas olbaltumvielām saistā ptuveni 96% irbesartāna, niecīga daļa saistās ar asins šūnām. Irbesartāna izkliedes tilpums ir 53-93 litri. Ar plazmas olbaltumvielām saistās 68% hidrohlortiazīda, un tā šķietamais izkliedeslestilpums ir 0,83-1,14 l/kg.

Lietojot 10-600 mg devu, irb sartānam piemīt lineāra un devai proporcionāla farmakokinētika. Lietojot par 600 mgāiel ku devu, novēro mazāk nekā proporcionālu perorālās uzsūkšanās palielināšanos; šZīs atrades mehānisms nav zināms. Kopējais organisma un nieru klīrenss ir attiecīgi 157-176 un 3-3,5 ml/min. Irbesartāna terminālais eliminācijas pusperiods ir 11-15 stundas. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3 dienu laikā pēc preparāta lietošanas sākšanas reizi dienā. Pēc atkārtotas preparāta lietošanas reizi dienā novērota neliela irbesartāna uzkrāšanās plazmā (< 20%). Pētījumā nedaudz augstāku irbesartāna koncentrāciju plazmā konstatēja sievietēm ar hipertensiju, tomēr irbesartāna eliminācijas pusperioda un uzkrāšanās atšķirības nekonstatēja. Sievietēm deva na jāpielāgo. Irbesartāna AUC un Cmax bija nedaudz lielāki arī gados veciem cilvēkiem (≥ 65 g.v.) salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem (18-40 g.v.). Tomēr terminālais pusperiods būtiski nemainījās. Gados vecākiem cilvēkiem deva nav jāpielāgo. Hidrohlortiazīdam novērotais vidējais eliminācijas pusperiods bija 5-15 stundu robežās.

Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna ievades 80-85% no plazmā cirkulējošās radioaktīvās vielas saistīta ar nemainītu irbesartānu. Irbesartāns metabolizējas aknās konjugācijas ar glikuronīdu un oksidēšanās ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir irbesartāna glikuronīds (aptuveni 6%). In vitro pētījumi liecina, ka irbesartānu galvenokārt oksidē citohroma P450 enzīms CYP2C9; izoenzīmam CYP3A4 ir niecīga nozīme. Irbesartāns un tā metabolīti tiek izvadīti gan ar žulti, gan caur nierēm. Pēc perorālas vai intravenozas 14C irbesartāna lietošanas aptuveni 20% radioaktīvās vielas konstatēta urīnā un atlikusī daļa - izkārnījumos. Mazāk nekā 2% devas izdalās ar urīnu nemainīta irbesartāna veidā.

Hidrohlortiazīds nemetabolizējas, bet strauji tiek izvadīts caur nierēm. 24 stundu laikā nemainītā veidā izdalās vismaz 61% no perorāli lietotas devas. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru, bet ne hematoencefālisko barjeru, tas izdalās mātes pienā.

Pavājināta nieru darbība: pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai pacientiem, kam tiek veikta hemodialīze, irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Irbesartānu nevar izvadīt no organisma ar hemodialīzes palīdzību. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min novērota hidrohlortiazīda eliminācijas pusperioda palielināšanās līdz 21 stundai.

Pavājināta aknu darbība: pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi irbesartāna farmakokinētiskie raksturlielumi būtiski nemainās. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem pētījumi nav veikti.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Irbesartāns/hidrohlortiazīds: irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas iespējamā toksiskā ietekme pēc perorālas lietošanas tika vērtēta žurkām un makaka sugas pērtiķiem līdz 6 mēnešus ilgos pētījumos. Lietojot devas, kas atbilst terapeitiskām devām cilvēkam, toksiskas izpausmes netika novērotas. Žurkām un makaka sugas pērtiķiem, kas saņēma irbesartāna/hidrohlortiazīda kombināciju ar 10/10 un

90/90 mg/kg devu dienā, tika novērotas turpmāk norādītās pārmaiņas, ko novēroja rī atsevišķi kādai

no zālēm un/vai kas radās sekundāri pēc asinsspiediena pazemināšanas (netika novērota nozīmīga

toksiska mijiedarbība):

 

 

tas

 

ē

pārmaiņas nierēs, kam raksturīga neliela urīnvielas un kreat nīna līmeņa paaugstināšanās serumā

un jukstaglomerulārā aparāta hiperplāzija/hipertrofija, kas

t ešas sekas irbesartāna

mijiedarbībai ar renīna-angiotensīna sistēmu;

istr

 

 

 

neliela eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, h moglobğīna un hematokrīta) mazināšanās;

6 mēnešus ilgā toksicitātes pētījumā, lietojot 90 mg/kg irbesartāna dienā, 90 mg/kg

hidrohlortiazīda dienā un 10/10 mg/kg irbesartāna/hidrohlortiazre

īda dienā, dažām žurkām

novēroja kuņģa gļotādas krāsas maiņu, čūl s un fokālu nekrozi. Šie bojājumi netika novēroti

makaka sugas pērtiķiem;

 

hidrohlortiazīda izraisīta kālija līmeņ pazemināšanās serumā, kas daļēji tika novērsta, lietojot

vairs

nav

hidrohlortiazīdu kopā ar irbesa tānu.

Lielākā daļa iepriekš minēto blakusparādību rodas irbesartāna farmakoloģiskās darbības dēļ

(angiotensīna II inducētas kavētas renīna zdalīšanās bloķēšana un renīnu producējošo šūnu

stimulācija) un tās novēro arī angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem. Šīm atradēm nav lielas nozīmes, lietojot irbesartāna/hidrohlortiazīda terapeitiskās devas cilvēkam.

Nav novērota teratogēniska i tekme žurkām, lietojot irbesartāna un hidrohlortiazīda kombināciju ar

devām, kas radīja toksisku ietekmi uz mātītes organismu. Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijas

ietekme uz auglību nav lesvērtēta pētījumos ar dzīvniekiem, jo nav novērota nevēlama ietekme uz

ā

 

auglību dzīvniekiem vai cilvēkam, lietojot irbesartānu vai hidrohlortiazīdu monoterapijā. Tomēr cits

angiotensīna II antagonists,Z

ko lietoja monoterapijā pētījumos ar dzīvniekiem, ietekmēja auglības

raksturlielumus. Šīs atrades tika novērotas arī ar mazākām šā angiotensīna II antagonista devām, lietojot kopā ar hidrohlortiazīdu.

Irbesartāna/hidrohlortiazīda kombinācijai nav pierādīta mutagēniska vai klastogēniska ietekme. Irbesartāna un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav vērtēta pētījumos ar dzīvniekiem.

Irbesartāns: lietojot klīniski nozīmīgas devas, nekonstatēja patoloģisku sistēmisku vai mērķorgānu toksicitāti. Ne-klīniskos drošības pētījumos lielas irbesartāna devas (≥ 250 mg/kg dienā žurkām un ≥ 100 mg/kg dienā makaka sugas pērtiķiem) mazināja sarkano asinsšūnu raksturlielumus (eritrocītu

skaitu, hemoglobīnu, hematokrītu). Lietojot ļoti lielas devas (≥ 500 mg//kg dienā), irbesartāns žurkām un makaka sugas pērtiķiem izraisīja deģeneratīvas pārmaiņas nierēs (piemēram, intersticiālu nefrītu, tubulāru distensiju, bazofīliskas kanāliņu pārmaiņas, palielinātu urīnvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā), ko uzskata par zāļu hipotensīvās iedarbības sekundāru ietekmi, kas mazina nieru perfūziju. Turklāt irbesartāns izraisīja jukstaglomerulāro šūnu hiperplāziju/hipertrofiju (lietojot žurkām

≥ 90 mg/kg preparāta dienā un makaka sugas pērtiķiem ≥ 10 mg/kg dienā). Uzskatīja, ka visas šīs pārmaiņas saistītas ar irbesartāna farmakoloģisko darbību. Lietojot terapeitiskas irbesartāna devas cilvēkam, nieru jukstaglomerulāro šūnu hiperplāzijai/hipertrofijai nav nozīmes.

Nekonstatēja mutagēniskas, klastogēniskas vai kancerogēniskas īpašības.

Ar irbesartānu veiktos dzīvnieku pētījumos konstatēja īslaicīgu toksisku ietekmi (palielināts nieru bļodiņas dobums, hidroureters vai zemādas tūska) uz žurku augļiem, kas izzuda pēc dzimšanas. Trušu mātītei, lietojot stipri toksiskas devas, kas izraisa pat nāvi, konstatēja abortus vai agrīnu rezorbciju. Žurkām un trušiem nekonstatēja teratogēnisku iedarbību.

Hidrohlortiazīds: lai gan dažos eksperimentālos modeļos iegūti nedroši pierādījumi genotoksiskai vai kancerogēniskai ietekmei, plaša hidrohlortiazīda lietošanas pieredze cilvēkam neliecina par saistību starp tā lietošanu un jaunveidojumu pastiprinātu rašanos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols: Laktozes monohidrāts Mikrokristāliska celuloze

Kroskarmelozes nātrija sāls Preželatinizēta ciete Silīcija dioksīds

Magnija stearāts

Dzelzs oksīdi, sarkanais un dzeltenais

Tabletes apvalks:

 

Laktozes monohidrāts

 

Hipromeloze

 

Titāna dioksīds

vairs

Makrogols 3350

Dzelzs oksīdi, sarkanais un melnais Karnauba vasks

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

ā

 

 

6.3 Uzglabāšanas laiksles

3 gadi.

Z

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

 

 

 

tas

 

 

ē

 

 

istr

 

 

ğ

 

nav

re

 

 

 

 

 

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Kastīte ar 14 tabletēm; 1 plāksnīte ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 28 tabletēm; 2 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 56 tabletēm; 4 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 84 tabletēm; 6 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī. Kastīte ar 98 tabletēm; 7 plāksnītes ar 14 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija blisterī.

Kastīte ar 56 x 1 tabletes, 7 plāksnītes ar 8 x 1 tabletēm PVH/PVDH/alumīnija perforēti blisteri ar vienu devu kontūrligzdā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

BRISTOL-MYERS SQUIBB PHARMA EEIG

Uxbridge Business Park

Sanderson Road

Uxbridge UB8 1DH - Lielbritānija

8. REĢISTRĀCIJAS NUMURI

EU/1/06/369/023-028tas ē

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

 

 

istr

Pirmoreiz reģistrēts: 2007.gada 19.janvārī

ğ

Pēdējā pārreģistrācija:

re

 

nav

 

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

 

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eirop s zāļu aģentūras (EMEA) mājas lapā http://www.emea.europa.eu./

 

les

vairs

 

 

ā

 

Z

 

 

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas