Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Olanzapine Cipla (Olanzapine Neopharma) (olanzapine) – Zāļu apraksts - N05AH03

Updated on site: 08-Oct-2017

Zāļu nosaukumsOlanzapine Cipla (Olanzapine Neopharma)
ATĶ kodsN05AH03
Vielaolanzapine
RažotājsCipla (EU) Limited

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Olanzapine Cipla 2,5 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 2,5 mg olanzapīna (Olanzapine)

Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra apvalkotā tablete satur 80.7 mg laktozes monohidrāta. Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete

Baltas, apaļas, abpusēji izliektas, apvalkotās tabletes ar iespiestu “2,5” vienā pusē un “OLZ” – otrā

pusē.

tas

 

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

ē

4.1 Terapeitiskās indikācijas

Pieaugušie

 

istr

Olanzapīns indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

 

 

ğ

Olanzapīns ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlabošanās uzturēšanāre ilgstošas terapijas laikā pacientiem,

kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.

 

 

Olanzapīns indicēts vidēji smagas vai smagas mā

ijas epizodes ārstēšanai.

 

nav

Pacientiem, kam mānijas epizodi izdev es mazināt ar olanzapīnu, tas ir indicēts recidīvu profilaksei

pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).

4.2. Devas un lietošanas veids

 

 

vairs

 

 

Pieaugušie

 

Šizofrēnija: Ieteicamā o anzapīna sākuma deva ir 10 mg dienā.

 

les

 

ā

Mānijas epizode:ZSākuma deva ir 15 mg vienā dienas devā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1 apakšpunktu).

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: Ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kas olanzapīnu saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, turpiniet terapiju recidīvu profilaksei tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, olanzapīna lietošana ir jāturpina (pielāgojot devu, kā nepieciešams), izmantojot papildterapiju, lai saskaņā ar klīniskām indikācijām novērstu garastāvokļa simptomus.

Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5 - 20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Pārsniegt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas. Devu drīkst palielināt ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām. Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošību un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem biežāk tika novērots svara pieaugums, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4, 4.8, 5.1 un 5.2 apakšpunktu).

Vecāka gadagājuma pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg un tā jāpalielina piesardzīgi.

Dzimums:

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešu kārtas pacientiem, sākuma deva un devas robežas parasti netiek mainītas.

Smēķētāji

tas

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem, sākuma deva un devas robežas p r ti netiek mainītas.

Mazākas sākuma devas nepieciešamība jāapsver pacientiem, kam ir vai āku faktoru kombinācija

(sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas var palēnināt me abolismu.ē Ja šiem pacientiem

indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

istr

(Skatīt 4.5 un 5.2 apakšpunktu).

ğ

4.3.

Kontrindikācijas

re

 

 

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

 

 

vairs

 

4.4.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanānav

 

Antipsihotisko līdzekļu terapijas l ikā p c enta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā l ikā p cients rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihozelesun/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīns nav reģistrēts ar d menci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, un to nav ieteicams izmantotāšīs konkrētās pacientu grupas ārstēšanai sakarā ar palielināto mirstību un lielāku cerebrovaskulZ ro traucējumu iespējamību. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos (6 – 12 nedēļas) gados veciem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5 % un 1,5 %). Palielinātais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu grupu palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepareizs uzturs, kā arī dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošiem išēmiskiem smadzeņu asinsrites traucējumiem), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kam radās cerebrovaskulāri traucējumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums

> 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par riska faktoriem, kas ārstēšanas ar olanzapīnu laikā var izraisīt CVBP. Olanzapīna iedarbība šajos pētījumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana dopamīna agonistu izraisītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8 apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklis vispirms tika stabilizēts ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļa (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekli un tā devu nedrīkstēja mainīt. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg dienā pēc pētnieka ieskatiem.

Ļaundabīgais neiroleptiskais simptoms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa antipsihotiski līdzekļi. Lietojot olanzapīnu, retos gadījumos arī ziņots par ĻNS rašanos. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiski traucējumi un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (mainīgs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirds ritma traucējumi). Citas izpausmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja

pacientam tiek konstatētas ĻNS pazīmes vai simptomi vai neskaidras cilmes izteikts drudzis bez citām

ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī olanzapīna, lietošana.

Hiperglikēmija un diabēts

tas

 

Retāk ziņots par hiperglikēmiju un/vai jau esoša cukura diabēta paasinājumu, k reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, to vidū arī par dažiem letāliem gadījumiem (skatītē4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekš bijušu palielinātu ķermeņa masu, kasistrvar būt predisponējošs faktors.

Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām an ipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms,12ğnedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ārstēti ar jebkuru antipsihotisku līdzekli, arī OLANZAPINE CIPLA, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijasrepazīmes un simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientus ar cukura diabētu vai cukura diabēta riska faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 nedēļas pēc ter pij s uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos mēnešos pēc tam.

Lipīdu izmaiņas

nav

Ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja

nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8 p kšpunktu, Lipīdu izmaiņu gadījumā jārīkojas atbilstoši

klīniskajai ainai, īpaši pacientiem

dislipidēmiju un cilvēkiem ar dislipidēmijas riska faktoriem.

Pacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkuriemvairsantipsihotiskiem līdzekļiem, arī OLANZAPINE CIPLA, regulāri jāpārbauda lipīduleslīmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām,

piemēram, pirms, 12 n dēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēc tam.

AntiholīnerģiskaZaktivitāte

Olanzapīnam in vitro pierādīta antiholīnerģiska aktivitāte, tomēr klīnisko pētījumu pieredze atklāja retas ar šo darbību saistītas izpausmes. Taču, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, ordinējot medikamentu pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, konstatēta pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, AlAT un AsAT līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm un simptomiem, iepriekš bijušām slimībām, kas saistītas ar funkcionāliem aknu traucējumiem, un pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem preparātiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (ieskaitot hepatocelulārus, holestātiskus vai jauktus aknu bojājumus), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkuras cilmes mazu leikocītu un/vai neitrofīlo skaitu, pacientiem, kas saņem zināmas neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai

ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti (≥ 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu (salīdzinot ar placebo grupu), reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF]≥500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF<500 msec). Tomēr, tāpat kā citu antipsihotisku līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu kopā ar medikamentiem, kas pagarina QTc intervālu, īpaši vecāka gadagājuma pacientiem, pacientiem ar iedzimtu gara QT sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju vai hipomagniēmiju.

Trombembolija

tas

 

Retāk (≥ 0,1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp olanzapīna terapiju un venozo trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombemboliju un olanzapīna terapiju.

Tomēr, ņemot vērā to, ka šizofrēnijas pacientiem bieži ir novērojami iegūti venozās trombembolijas

riska faktori, ir jāapzina visi iespējamie riska faktori, kas varētu izraisīt venozoē trombemboliju (piem.,

pacienta imobilizācija), un jānodrošina atbilstoša profilakse.

istr

Vispārīgā ietekme uz CNS

 

 

 

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāievēro pi sardzība,ğ ja to lieto kombinācijā ar citiem

centrālas darbības līdzekļiem un alkoholu. Tā kā olanzapīnam in vitro raksturīgs dopamīna

 

 

nav

 

antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un netiešu dopamīnare agonistu iedarbībai.

Krampji

 

 

 

 

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kam

amnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni

 

vairs

 

 

 

pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientiem, kas lieto olanzapīnu, par krampju rašanos ziņotsretak. Lielākai daļai šo pacientu tika ziņots par k ampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Tardīvā diskinēzija

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga ienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešamales ārstēšana. Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas terapijas laikā, tādēļ jāapsv r devas mazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja pacientam olanzapīna terapijas laikā rodasātardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprinZties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskos pētījumos ar vecāka gadagājuma pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, dažkārt tika novērota posturāla hipotensija. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams regulāri mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp svara pieaugums, metabolisko rādītāju

izmaiņas un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Šo blakusparādību ietekme ilgtermiņā nav pētīta un nav zināma (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktu).

Laktoze

OLANZAPINE CIPLA tabletes satur laktozi. Pacienti ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes trūkumu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju nedrīkst lietot šīs zāles.

4.5.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Pediatriskā populācija

Pētījumi par mijiedarbību ir veikti tikai ar pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izrai īt olanzapīna

palielināšanās. Klīniskās sekas varētu būt nelielas, taču nepieciešamības gadījumā ieteicama klīniska

novērošana un olanzapīna devas palielināšana (4.2 apakšpunktu).

ē

istr

tas

CYP1A2 inhibīcija

 

 

koncentrācijas pazemināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni izteikta olanz pīna klīrensa

fluvoksamīna lietošanas olanzapīna Cmax palielinājās vidēji parğ54% nesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna LZL palielinājās atti cīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas

Novērots, ka fluvoksamīns – specifisks CYP1A2 inhibitors – st pri kavē olanzapīna metabolismu. Pēc

lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 inhibitoru, piemēream, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēšana ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna devas samazināšanas nepieciešamība.

Samazināta bioloģiskā pieejamība nav

Nav novērots, ka fluoksetīns (CYP2D6vairsinhibitors), atsevišķas antacīdu (alumīnija, magnija) vai cimetidīna devas nozīmīgi ietekmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Aktivētā ogle samazina iekšķīgi lietota olanzapīna bioloģisko pieejamību par 50 – 60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc olanzapīna lietošanas.

Olanzapīna spēja ietekmētlescitas zāles

Olanzapīns var darbotiesāpretēji tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem.

Olanzapīns in vitroZneinhibē galvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tāpēc nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika novērota šādu aktīvo vielu metabolisma kavēšana: tricikliskie antidepresanti (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu), varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav novērota mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārīga ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai medikamentus, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt 4.4 apakšpunktu).

QTc intervāls

Jāuzmanās, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, šīs zāles grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais terapijas guvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots

par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem traucējumiem un

barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

tas

 

Barošana ar krūti

Pētījumā veselām sievietēm zīdīšanas periodā olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka vidējā

līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadī ās olanzapīnaē devas (mg/kg).

Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt zīdīšanu.

 

ğ

4.7

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpotistrmehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā

olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacientiemrejāiesaka uzmanīties, strādājot ar

mehānismiem, arī vadot transportlīdzekļus.

nav

4.8

Nevēlamās blakusparādības

Pieaugušie

Visbiežāk ( 1% pacientu) novērotāsvairsbl kusparādības, kas radās olanzapīna lietošanas laikā klīniskos pētījumos, bija miegainība, ķermeņa m sas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna,

holesterīna, glikozes un triglicerīdu līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta apetīte, reibonis, akatīzija, parkinlesoni m , leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4 apakšpunktu), diskinēzija, ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiskas ietekmes, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, artralģija, paaugstināta sārmainZs fosfatāzes koncentrācija, augsta gammaglutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija, augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Tabulā uzskaitītas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā biežuma grupā blakusparādības uzskaitītas to

nopietnības samazinājuma secībā. Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži ( 1/10), bieži ( 1/100 līdz

1/10), retāk ( 1/1 000 līdz 1/100), reti ( 1/10 000 līdz 1/1 000), ļoti reti ( 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

Eozinofilija

 

Trombocitopēnija11

 

Leikopēnija10

 

 

 

Neitropēnija10

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Paaugstināta jutība11

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

Bieži

 

 

 

Retāk

 

 

Reti

Svara pieaugums1

 

Paaugstināts

 

 

Diabēta attīstīšanās

 

Hipotermija12

 

 

holesterīna līmenis2,3

 

vai paasinājums, kas

 

 

 

 

Paaugstināts glikozes

 

dažkārt saistīts ar

 

 

 

 

līmenis4

 

 

ketoacidozi vai

 

 

 

 

Paaugstināts

 

 

komu, ieskaitot

 

 

 

 

triglicerīdu līmenis2,5

 

 

 

 

 

 

dažus gadījumus ar

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

 

 

 

 

 

 

letālu iznākumu

 

 

 

 

Pastiprināta ēstgriba

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)11

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Miegainība

 

Reibonis

 

 

Krampji, kur lielākajā

 

Ļaundabīgais

 

 

Akatīzija6

 

 

daļā gadījumu tika

 

neiroleptiskais

 

 

Parkinsonisms6

 

 

ziņots par krampjiem

 

simptoms (skatīt 4.4

 

 

Diskinēzija6

 

 

vai krampju riska

 

apakšpunktu)12

 

 

 

 

 

 

faktoriem anamnēzē11

 

Pārtraukšanas

 

 

 

 

 

 

kustības)11

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

Distonija (tostarp acs

 

imptomi7,12

 

 

 

 

 

 

ābola neapzinātas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

 

 

 

 

 

 

 

Tardīvā diskinēzija ē

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Amnēzija 9

 

 

 

 

 

 

 

 

 

re

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Diza t ijağ

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un

idenes slimības

 

 

 

 

 

 

 

 

Asiņošana no deguna9

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bradikardija

 

 

Ventrikulāra

 

 

 

 

 

 

QTc intervāla

 

 

tahikardija/fibrilācija,

 

 

 

 

 

 

pagarināšanās (skatīt

 

pēkšņa nāve (skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

4.4 apakšpunktu)

 

apakšpunktu)

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ortostatiska

 

les

vairs

 

Trombembolija (t.sk.

 

 

hipotensija10

 

 

plaušu embolija un

 

 

ā

 

 

 

 

dziļo vēnu tromboze)

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

Z

 

Viegla pārejoša

 

 

Uzpūsts vēders9

 

Pankreatīts11

 

 

 

 

 

 

antiholīnerģiska

 

 

 

 

 

 

 

 

ietekme, t.sk.

 

 

 

 

 

 

 

 

aizcietējums un sausa

 

 

 

 

 

 

 

mute

 

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Pārejoša,

 

 

 

 

 

Hepatīts (t.sk.

 

 

asimptomātiska aknu

 

 

 

 

hepatocelulāri,

 

 

aminotransferāžu

 

 

 

 

 

holestātiski vai jaukti

 

 

(AlAT, AsAT) līmeņa

 

 

 

 

aknu bojājumi)11

 

 

paaugstināšanās, īpaši

 

 

 

 

 

 

 

ārstēšanas sākumā

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi

 

 

Fotosensitivitātes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

 

Bieži

 

 

 

Retāk

 

 

Reti

 

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Matu izkrišana

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Artralģija9

 

 

 

 

 

 

 

Rabdomiolīze11

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Urīna nesaturēšana,

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

urīna aizture

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pavājināta urīna

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

plūsma11

 

 

 

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

 

 

 

Erektilā disfunkcija

 

 

Amenoreja

 

 

Priapisms12

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

Krūšu palielināšanās

 

 

 

 

 

Samazināta

 

 

 

Galaktoreja sievietēm

 

 

 

 

 

dzimumtieksme

 

 

 

Ginekomastija/krūšu

 

 

 

 

 

vīriešiem un sievietēm

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

 

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

tas

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

 

 

Astēnija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nogurums

 

 

 

 

 

istr

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paaugstināts proaktīna

 

Paaugstināts sārmainās

 

 

ğ

 

 

 

 

Paaugstināts kopējā

 

 

līmenis plazmā

 

 

fosfatāzes līmenis

 

 

 

 

re

 

 

 

 

 

 

 

 

bilirubīna līmenis

 

 

 

 

 

Augsts kreatīna

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

fosfokināzes līmenis11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Augsts gamma

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

glutamiltransferāzes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

Zāļu abstinences

 

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

sindroms

 

 

 

 

 

 

 

 

 

jaundzimušajiem

 

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.6

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

1Tika novērota klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no

sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

3Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

4Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam

(≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

5Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

6 Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroja skaitliski vairāk gadījumos, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētu haloperidola devu ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns mazāk izraisa tardīvo diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

8 Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pār niedza normas augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sāko nējo prolaktīna līmeni.

Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un

normas augšējo robežu

nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

 

 

tas

 

ē

 

 

9 Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kas

ekļauti olanzapīna integrētajā

datubāzē.

istr

 

 

 

 

ğ

 

 

11 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

10 Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīna integrētajā datubāzē, noteiktajām

vērtībām.

nav

re

 

 

 

 

 

noteikts, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

12 Nevēlamā blakusparādība identificētavairspēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

noteikts atbilstoši 95% ticamības intervāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana

Laika gaitā palielinājās lesto pacientu īpatsvars, kuriem tika konstatētas nelabvēlīgas, klīniski nozīmīgas svara, kā arī glikozes, kopējā/ZBL/ABL holesterīna vai triglicerīdu līmeņa palielināšanās izmaiņas. Pieaugušajiem pēc ā9-12 mēnešu ārstniecības kursa vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc aptuveniZ6 mēnešiem.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku miršanas gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti bieži (> 10 %) šiem pacientiem saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži (1 – 10 %) tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi Parkinsona slimības gadījumā ļoti bieži, un biežāk nekā lietojot placebo, ziņots par parkinsonisma simptomu pastiprināšanos un halucinācijām.

Vienā klīniskā pētījumā pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija 4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju. Iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (>10%) izraisīja trīci, mutes sausumu, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas

traucējumiem (1 – 10%). Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās par >7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par >7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai arī nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, pētījumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kura tika iegūta pētījumos ar pieaugušajiem.

Zemāk esošajā tabulā ir apkopotas blakusparādības par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), salīdzinot ar pieaugušajiem, kā arī blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%) ir biežāk novērojama pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuri preparātu lietoja līdzīgi ilgi. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un to pusaudžu īpatsvars, kuriem bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja preparāts tika lietots ilgstoši (vismaz 24 nedēļas) (salīdzinājumā ar īslaicīgu lietošanu).

Katrā biežuma grupā blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības pakāpes s m zinājuma secībā.

Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10).

 

 

 

 

tas

 

 

 

ē

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

Ļoti bieži: svara pieaugums13, paaugstināts triglicerīdu līmenis14, pa prināta ēstgriba.

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

 

 

istr

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

ğ

 

Ļoti bieži: sedācija (t.sk. hypersomnia, letarģija, miegainība).

 

 

 

 

re

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

nav

 

 

 

Bieži: sausa mute

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotransferāžu (AlAT/AsAT) līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Izmeklējumi

 

 

 

 

Ļoti bieži: pazemināts kopējā bilirubīn

līmenis, paaugstināts GGT, paaugstināts prolaktīna līmenis

plazmā16.

 

 

 

 

13 Pēc īslaicīgas (vidējiles22 dienasvairsilgas) terapijas svara pieaugums par ≥ 7% no ķermeņa masas (kg) pētījuma sākumā bija ļoti bi ži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (7,1% gadījumu) un par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu).

Lietojot preparātu ilgstošiā (vismaz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%, 55,3% pacientuZķermeņa masa palielinājās par 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā.

14Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15Bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam

(≥ 5,17 mmol/l).

16Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

4.9Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži vērojami simptomi (>10% gadījumu) pārdozēšanas gadījumā ir tahikardija,

uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis, kas variē no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu funkcijas pārtraukšana. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu .

Ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Var būt indicētas standarta pārdozēšanas ārstēšanas procedūras (t.i., kuņģa skalošana, aktivētās ogles lietošana). Vienlaikus aktivētās ogles lietošana mazina olanzapīna bioloģisko pieejamību pēc perorālas lietošanas par 50 – 60 %.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, to vidū hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uzturēšana. Nelietojiet epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar beta agonista darbību, jo beta receptoru stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Jāveic sirds un asinsvadu sistēmas nepārtr ukta novērošana, lai noteiktu iespējamas aritmijas rašanos. Rūpīga medicīniska uzraudzība un novēroš na jāturpina līdz

pacients atveseļojas.

 

tas

 

 

 

ē

 

istr

 

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

ğ

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

 

 

nav

Farmakoterapeitiskā grupa:diazepīni,oksazepīni un tiazepīni,reATĶ kods: N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

vairs

 

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmānijas un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša farmakoloģiska iedarbība uz daudzām eceptoru sistēmām.

Pirmsklīniskos pētījumos olanzapīns izrādīja afinitāti (Ki<100 nM) pret serotonīna 5-HT2A/2C, 5HT3,

5HT6 receptoriem, dopamīna D1, D2, D3, D4, D5 receptoriem, muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M1-M5

receptoriem, 1 adrenoreceptoriemles un histamīna H1 receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar olanzapīnu tika atklāts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar

receptoriem. Olanzapīnamā in vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT2 receptoriem,

salīdzinot ar afinit ti pret dopamīna D receptoriem, kā arī in vivo modeļos lielāka 5HT aktivitāte,

Z 22

salīdzinot ar D2 aktivitāti. Elektrofizioloģiskie pētījumi pierādīja, ka olanzapīns selektīvi mazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem (A9) mehānismiem, kas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju (tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti), lietojot to tādās mazākās devās, kas neizraisa katalepsiju – izpausmi, kas liecina par motorām blakusparādībām. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgiem cilvēkiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas tika atklāts, ka olanzapīns vairāk saista 5HT2A receptorus, salīdzinot ar dopamīna D2 receptoriem. Turklāt SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika atklāts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D2 receptoru saistīšana, salīdzinot ar dažiem citiem pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi vai risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmu medikamentu kontrolētiem pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientu, kam bija raksturīgi

gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns izraisīja statistiski daudz izteiktāku gan “negatīvo”, gan “pozitīvo” simptomu mazināšanos.

Daudznacionālā, dubultaklā, salīdzinošā pētījumā par šizofrēniju, šizoafektīviem un ar tiem saistītiem traucējumiem, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomery-Asberg Depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundāras analīzes pierādīja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001) un olanzapīna (-6,0) pārākumu, salīdzinot ar haloperidolu (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam novēroja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus pacientu daļas ziņā, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar litiju vai valproātu) izraisīja labāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai valproāta monoterapija.

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kam artasolanzapīnu tika sasniegta

remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placebo terapijai, ol nz pīns statistiski labāk nekā placebo ietekmēja primāros bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumus. Ol nzapīns arī statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo novērsa gan recidīvu līdz mānijaiēvai recidīvu līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijasistrep zodē, kam ar olanzapīna un litija

kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušinātiğiedalīti olanzapīna vai litija monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāks par litiju ietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumiem (olanzapīns 30,0%, litijs 38,3%; p = 0,055).

nav

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacientiem mānijasrevai jauktā epizodē, kuru stāvoklis

stabilizēts ar olanzapīnu kopā ar garastāvokļa st

bilizētāju (litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un

litija vai valproāta vienlaicīga lietošana nebija st

tistiski pārāka par litiju vai valproātu, aizkavējot

bipolāru traucējumu recidīvu, kas definēts saskaņā ar sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

Pediatriskā populācija

vairs

 

Pieredze par lietošanu pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežota līdz īstermiņā apkopotai informācijai par efekti itāti šizofrēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I traucējumiem saistītas mānijas ārstēšanā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīns tika lietots dažādās devāslesno 2,5 līdz pat 20 mg dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušaji m svara pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinot ar pieaugušajiem, pusaudžiem bija vairāk izmaiņu kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī tukšā dūšā (skatītZ4.4 un 4.8 apakšpunktu). Nav datu par iedarbības uzturēšanu, un dati par drošību ilgtermiņā ir ierobežoti (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktu).

5.2Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5 – 8 stundu laikā. Uzsūkšanos neietekmē uzturs. Absolūtā perorālā bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar intravenozu lietošanu, nav noteikta.

Sadalījums

Koncentrācijas diapazonā aptuveni 7–1 000 ng/ml ar plazmas proteīniem saistās aptuveni 93% olanzapīna. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīniem un skābajiem α1 glikoproteīniem.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas veidā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un

P450-CYP2D6 veicina N-dezmetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos, kuriem pētījumos ar dzīvniekiem in vivo noteikta izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem (sākot no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 un 33,8 stundas) un klīrenss bija samazināts (17,5 un 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas vecāka gadagājuma pacientiem, bija cita vecuma pacientiem novērotās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma 5 – 20 mg dienas devas lietošana neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 un 32,3 stundas) un klīrenss bija samazināts (18,9 un 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5 – 20 mg) pierādīta

līdzīga lietošanas drošība kā sieviešu kārtas (n=467), tā arī vīriešu kārtas pacientiem (n=869).

Nieru darbības traucējumi

tas

 

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem

nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 un 32,4 h) vai klīrensa (21,2 un 25,0 l/h)

atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā noskaidrots, ka apmēram 57% radioakēīvi iezīmētā olanzapīna

izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

 

istr

Smēķētāji

 

 

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildzinātsğ eliminācijas pusperiods (39,3 h)

un samazināts klīrenss (18,0 l/h), līdzīgi nesmēķējošiem veseliem cilvēkiem (attiecīgi 48,8 h un

14,1 l/h).

nav

re

 

 

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem (vīriešiem un sievietēm) vidējais eliminācijas pusperiods bija ilgāks (38,6 un 30,4 h) un klīrenss bija mazāks (18,6 un 27,7 l/h).

attiecīgi salīdzinot ar jauniem cilvēkvairsem, vīriešiem un smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma un smēķēšanas ietekmes uz olanzapīna klīrensu un eliminācijas pusperiodu nozīmīgums ir niecīgs, salīdzinot ar vispārējām individuālām atšķirībām pacientu vidū.

Olanzapīna plazmas klīrenss ir mazāks gados vecākām personām, sievietēm un nesmēķētājiem,

Pētījumā ar baltās rases pārstāvju, japāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna

farmakokinētikas rakstur ielumi neatšķīrās.

 

les

ā

Pediatriskā populācijaZ

 

Pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika ir līdzīga pusaudžiem un

pieaugušajiem. Klīniskajos pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šie faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kura tika novērota pusaudžiem.

5.3 Preklīniskie dati par drošumu

Akūts (pēc vienreizējas devas) toksiskums

Grauzējiem perorāla toksiskuma izpausmes bija tādas pašas, kādas vērojamas spēcīgu neiroleptisko līdzekļu grupā: hipoaktivitāte, koma, tremors, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām). Suņiem pēc vienreizēju perorālu līdz 100 mg/kg devu lietošanas nāve neiestājās. Klīniskās izpausmes bija sedācija, ataksija, tremors, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija.

Pērtiķiem vienreizēju līdz 100 mg/kg devu lietošana izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksiskums

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskas izpausmes un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu radās tolerance. Lielu devu lietošana izraisīja samazinātus augšanas rādītājus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, radās pārejošas izpausmes, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskais toksiskums

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika novērota visām sugām, to vidū no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika atklāta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8 – 10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna ietekme [LZL] bija 12 – 15 reizes lielāka par to, kāda rodas cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) radās pārejoša neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nelabvēlīga ietekme uz cilmes vai proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs neradās.

Toksiska ietekme uz vairošanos

istr

tas

Pētījumos ar dzīvniekiem olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācijaē traucēja žurku tēviņu

pārošanos. Riesta cikli tika traucēti, lietojot 1,1 mg/kg (deva, kas 3 reizes pārsniedz maksimālo devu

cilvēkiem), reprodukcijas rādītāji tika ietekmēti žurkām, lietojot 3 mg/kg (deva, kas 9 reizes pārsniedz

maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, kurām tika dots olanzapīns, konstatēja augļa

attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju aktivitātes samazināšanos.ğ

Mutagēna ietekme

 

 

re

Olanzapīns neradīja mutagēnu vai klastogēnu ietekmi pilna apjoma standarttestos, tajā skaitā arī

baktēriju mutācijas testos un zīdītāju testos in vitro un in vivo.

Kancerogēna ietekme

 

nav

 

Ņemot vērā rezultātus, kas iegūti pētījumos ar žurkām un pelēm, tika secināts, ka olanzapīns nav

kancerogēns.

vairs

 

 

6.

 

 

 

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

 

 

les

 

 

 

 

ā

 

 

 

Tabletes kodolsZ

Laktozes monohidrāts

Kukurūzas ciete

Hidroksipropilceluloze

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Opadry II White, kas satur šādas vielas:

Hipromeloze (E464)

Titāna dioksīds (E171)

Laktozes monohidrāts

Polietilēnglikols 3000

Gliceroltriacetāts

6.2Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 30 C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā presētos alumīnija blisteros, kartona kastītēs pa 28 vai 56 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

tas

 

 

 

Nav īpašu prasību.

 

 

 

istr

 

 

 

 

 

 

 

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

ē

Cipla (EU) Limited

 

 

ğ

 

Hillbrow House

 

 

 

Hillbrow Road

 

 

 

Esher

 

 

nav

re

 

 

Surrey

 

 

 

KT10 9NW

 

 

 

 

 

Lielbritānija

vairs

 

 

 

 

8.

 

 

 

 

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

 

 

 

EU/1/07/426/001 – Olanzapine Cipla - 2.5 mg - apvalkotās tabletes - 28 tabletes kastītē.

EU/1/07/426/002 – Olanzapine Cipla - 2.5 mg - apvalkotās tabletes - 56 tabletes kastītē.

 

les

ā

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Z

 

Reģistrācijas datums: 2007. gada 14. Novembris

Pārreģistrācijas datums: 2012. gada 01. oktobris

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Olanzapine Cipla 5 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Katra apvalkotā tablete satur 5 mg olanzapīna (Olanzapine)
Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra apvalkotā tablete satur 161.3 mg laktozes monohidrāta. Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA Apvalkotā tablete

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

ētas

 

 

 

4.1

Terapeitiskās indikācijas

 

 

istr

Pieaugušie

 

 

 

ğ

Olanzapīns indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

re

 

 

 

 

 

Olanzapīns ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlaboš nās uzturēšanā ilgstošas terapijas laikā pacientiem,

kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.

smagas mānijasnavepizodes ārstēšanai.

Olanzapīns indicēts vidēji smagas

 

vairs

 

 

Baltas, apaļas, abpusēji izliektas, apvalkotās tabletes ar iespiestu “OLZ 5” vienā pu ē un “NEO” - otrā pusē.

Pacientiem, kam mānijas epizodi izdev es mazināt ar olanzapīnu, tas ir indicēts recidīvu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).

 

les

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie

ā

Šizofrēnija: IeteicamāZ olanzapīna sākuma deva ir 10 mg dienā.

Mānijas epizode: Sākuma deva ir 15 mg vienā dienas devā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1 apakšpunktu).

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: Ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kas olanzapīnu saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, turpiniet terapiju recidīvu profilaksei tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, olanzapīna lietošana ir jāturpina (pielāgojot devu, kā nepieciešams), izmantojot papildterapiju, lai saskaņā ar klīniskām indikācijām novērstu garastāvokļa simptomus.

Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5 - 20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Pārsniegt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas. Devu drīkst palielināt ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām. Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošību un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem biežāk tika novērots svara pieaugums, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4, 4.8, 5.1 un 5.2 apakšpunktu).

Vecāka gadagājuma pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg un tā jāpalielina piesardzīgi.

Dzimums:

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešu kārtas pacientiem, sākuma deva un devas robežas parasti netiek

mainītas.

tas

Smēķētāji

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem, sākuma deva un devas robežas p r i netiek mainītas.

Mazākas sākuma devas nepieciešamība jāapsver pacientiem, kam ir vai ēāku faktoru kombinācija (sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas var palēnināt me abolismu. Ja šiem pacientiem indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

(Skatīt 4.5 un 5.2 apakšpunktu).

 

 

istr

 

ğ

4.3.

Kontrindikācijas

 

re

 

nav

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

 

 

4.4.

vairs

 

 

 

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

 

 

Antipsihotisko līdzekļu terapijas l ikā p cienta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā laikā pacients rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihozelesun/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīns nav reģistrētsā ar demenci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, un to nav ieteicams izmantotZ šīs konkrētās pacientu grupas ārstēšanai sakarā ar palielināto mirstību un lielāku cerebrovaskulāro traucējumu iespējamību. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos (6 – 12 nedēļas) gados veciem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5 % un 1,5 %). Palielinātais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu grupu palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepareizs uzturs, kā arī dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošiem išēmiskiem smadzeņu asinsrites traucējumiem), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kam radās cerebrovaskulāri traucējumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums

> 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par riska faktoriem, kas ārstēšanas ar olanzapīnu laikā var izraisīt CVBP. Olanzapīna iedarbība šajos pētījumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana dopamīna agonistu izraisītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8 apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklis vispirms tika stabilizēts ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļa (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekli un tā devu nedrīkstēja mainīt. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg dienā pēc pētnieka ieskatiem.

Ļaundabīgais neiroleptiskais simptoms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa antipsihotiski līdzekļi. Lietojot olanzapīnu, retos gadījumos arī ziņots par ĻNS rašanos. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiski traucējumi un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (mainīgs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirds ritma traucējumi). Citas izpausmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja

Hiperglikēmija un diabēts

pacientam tiek konstatētas ĻNS pazīmes vai simptomi vai neskaidras cilmes izteikts drudzis bez citām ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī olanzapīna,taslietošana.

Retāk ziņots par hiperglikēmiju un/vai jau esoša cukura diabēta paasinājumu,ēkas reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, to vidū arī par dažiem letāliem gadījumiem (ska īt 4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekš bijušu palielinātu ķermeņa masu, kas var būt predisponējošs faktors.

Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām antipsihotisko līdzekļu lietošanas

vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms,12istrnedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar

olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ā stēti arğj bkuru antipsihotisku līdzekli, arī

OLANZAPINE CIPLA, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijas pazīmes un simptomi (piemēram,

 

 

nav

polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientusrear cukura diabētu vai cukura diabēta riska

faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa

masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 nedēļas pēc ter pij s uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos

mēnešos pēc tam.

vairs

 

 

 

Lipīdu izmaiņas

Ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8 p kšpunktu Nevēlamās blakusparādības). Lipīdu izmaiņu gadījumā jārīkojas atbilstoši klīniskajai ainai, īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un cilvēkiem ar dislipidēmijas riska faktoriem.lesPacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkuriem antipsihotiskiem līdzekļiem, arī OLANZAPINE CIPLA, r gulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas āvad īnijām, piemēram, pirms, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēcZtam.

Antiholīnerģiska aktivitāte

Olanzapīnam in vitro pierādīta antiholīnerģiska aktivitāte, tomēr klīnisko pētījumu pieredze atklāja retas ar šo darbību saistītas izpausmes. Taču, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, ordinējot medikamentu pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, konstatēta pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, AlAT un AsAT līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm un simptomiem, iepriekš bijušām slimībām, kas saistītas ar funkcionāliem aknu traucējumiem, un pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem preparātiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (ieskaitot hepatocelulārus, holestātiskus vai jauktus aknu bojājumus), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkuras cilmes mazu leikocītu un/vai neitrofīlo skaitu, pacientiem, kas saņem zināmas neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti (≥ 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu (salīdzinot ar placebo grupu), reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF]≥500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF<500 msec). Tomēr, tāpat kā citu antipsihotisku līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu kopā ar medikamentiem, kas pagarina QTc intervālu, īpaši vecāka gadagājuma pacientiem,

pacientiem ar iedzimtu gara QT sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju

vai hipomagniēmiju.

 

 

 

tas

 

 

 

 

Trombembolija

 

istr

 

Retāk (≥ 0.1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp olanzapīna te apiju un venozo

trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombembolijuēun olanzapīna terapiju.

Tomēr, ņemot vērā to, ka šizofrēnijas pacientiem bieži ir novērojami iegū venozās trombembolijas

 

 

ğ

īt venozo trombemboliju (piem.,

riska faktori, ir jāapzina visi iespējamie riska faktori, kas varētu zra

pacienta imobilizācija), un jānodrošina atbilstoša profilakse.

 

 

 

Vispārīgā ietekme uz CNS

nav

 

 

 

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāie ēro piesardzība,re

ja to lieto kombinācijā ar citiem

centrālas darbības līdzekļiem un alkoholu. Tā kā ol nz pīnam in vitro raksturīgs dopamīna antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un etiešu dopamīna agonistu iedarbībai.

pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientvairsem, kas lieto olanzapīnu, par krampju rašanos ziņots retak. Lielākai daļai šo pacientu tika ziņots p krampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Krampji

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacient em, kam anamnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni

Tardīvā diskinēzija les

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga vienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešamaā ārstēšana. Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas terapijas laikā, tādēļZj apsver devas mazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja pacientam olanzapīna terapijas laikā rodas tardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprināties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskos pētījumos ar vecāka gadagājuma pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, dažkārt tika novērota posturāla hipotensija. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams regulāri mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp svara pieaugums, metabolisko rādītāju izmaiņas un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Šo blakusparādību ietekme ilgtermiņā nav pētīta un nav zināma (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktus).

Laktoze

OLANZAPINE CIPLA tabletes satur laktozi. Pacienti ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes trūkumu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju nedrīkst lietot šīs zāles.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Pediatriskā populācija

Pētījumi par mijiedarbību ir veikti tikai ar pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

 

 

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izraisīt olanzapīna

 

 

tas

koncentrācijas pazemināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni iz eik aēolanzapīna klīrensa

palielināšanās. Klīniskās sekas varētu būt nelielas, taču nepieciešamības gadījumā ieteicama klīniska

novērošana un olanzapīna devas palielināšana (skatīt 4.2 apakšpunktu).

 

 

istr

 

CYP1A2 inhibīcija

ğ

 

Novērots, ka fluvoksamīns – specifisks CYP1A2 inhibitores – stipri kavē olanzapīna metabolismu. Pēc fluvoksamīna lietošanas olanzapīna Cmax palielinājās idēji par 54% nesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna LZL p lielinājās attiecīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas

lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 i hibitoru, piemēram, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas

olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēšana ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna

devas samazināšanas nepieciešamība.

nav

Aktivētā ogle samazina iekšķīgi vairslietota olanzapīna bioloģisko pieejamību par 50 – 60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc olanzapīna lietošanas.

Samazināta bioloģiskā pieejamība

Nav novērots, ka fluokslestīns (CYP2D6 inhibitors), atsevišķas antacīdu (alumīnija, magnija) vai cimetidīna devas nozīmīgiā ietekmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Olanzapīna spējaZietekmēt citas zāles

Olanzapīns var darboties pretēji tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem.

Olanzapīns in vitro neinhibē galvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tāpēc nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika novērota šādu aktīvo vielu metabolisma kavēšana: tricikliskie antidepresanti (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu), varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav novērota mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārīga ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai medikamentus, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt apakšpunktu 4.4).

QTc intervāls

Jāuzmanās, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, šīs zāles grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais terapijas guvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem tr ucējumiem un barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

Barošana ar krūti

tas

ē

Pētījumā veselām sievietēm zīdīšanas periodā olanzapīns izdalījās mā es pienā. Aprēķināts, ka vidējā

līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadītās olanzapīna devas (mg/kg).

Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt zīdīšanu.

 

 

 

 

 

istr

4.7

 

 

 

ğ

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

 

 

 

 

re

 

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt tr nsportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā

olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, p cie tiem jāiesaka uzmanīties, strādājot ar

mehānismiem, arī vadot transportlīdzekļus.

nav

 

 

4.8

Nevēlamās blakusparādības

 

 

 

 

 

Pieaugušie

 

 

 

 

Visbiežāk ( 1% pacientu) no

ērotās blakusparādības, kas radās olanzapīna lietošanas laikā klīniskos

 

 

vairs

 

 

 

pētījumos, bija miegainība, ķermeņa masas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna,

holesterīna, glikozes un triglic

rīdu līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta apetīte,

reibonis, akatīzija, parkinsonisms,āles leikopēnija, neitropēnija (skatīt apakšpunktu 4.4), diskinēzija, ortostatiska hipotensija,Z antiholīnerģiskas ietekmes, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu

līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, artralģija, paaugstināta sārmainās fosfatāzes koncentrācija, augsta gamma glutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija, augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Tabulā uzskaitītas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā biežuma grupā blakusparādības uzskaitītas to

nopietnības samazinājuma secībā. Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži ( 1/10), bieži ( 1/100 līdz

1/10), retāk ( 1/1000 līdz 1/100), reti (no 1/10 000 līdz 1/1 000), ļoti reti ( 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

 

Retāk

Reti

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Eozinofilija

 

 

Trombocitopēnija11

 

Leikopēnija10

 

 

 

 

Neitropēnija10

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

Bieži

 

 

Retāk

 

 

 

Reti

 

 

 

 

Paaugstināta jutība11

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Svara pieaugums1

Paaugstināts

 

 

Diabēta attīstīšanās vai

 

Hipotermija12

 

holesterīna līmenis2,3

 

paasinājums, kas

 

 

 

 

Paaugstināts glikozes

 

dažkārt saistīts ar

 

 

 

 

līmenis4

 

 

ketoacidozi vai komu,

 

 

 

Paaugstināts

 

 

ieskaitot dažus

 

 

 

 

triglicerīdu līmenis2,5

 

gadījumus ar letālu

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

iznākumu (skatīt 4.4

 

 

 

Pastiprināta ēstgriba

 

apakšpunktu)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Miegainība

Reibonis

 

 

Krampji, kur lielākajā

 

Ļaundabīgais

 

Akatīzija6

 

 

daļā gadījumu tika

 

 

neiroleptiskais

 

Parkinsonisms6

 

 

ziņots par krampjiem

 

simptoms (skatīt 4.4

 

Diskinēzija6

 

 

vai krampju riska

 

 

apakšpunktu)12

 

 

 

 

faktoriem anamnēzē11

 

tas

 

 

 

 

 

Pārtraukšanas

 

 

 

 

Distonija (tostarp acs

 

simptomi7,12

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ābola neapzinātas

 

 

 

 

 

 

 

Amnēzija 9

istr

 

 

 

 

 

 

kustības)11

 

ē

 

 

 

 

 

Tardīvā disk nēz ja11

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

 

 

re

 

 

 

 

 

 

 

 

Diza t ija

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Br dikardija

 

 

 

Ventrikulāra

 

 

 

 

QTc intervāla

 

 

 

tahikardija/fibrilācija,

 

 

navpagarināšanās (skatīt

 

pēkšņa nāve (skatīt 4.4

 

 

 

 

4.4 apakšpunktu)

 

 

apakšpunktu)11

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ortostatiska

vairs

 

 

Trombembolija (t.sk.

 

 

hipotensija10

 

 

plaušu embolija un

 

 

 

 

 

 

dziļo vēnu tromboze)

 

 

 

les

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

Z

Viegla pārejoša

 

 

Uzpūsts vēders9

 

 

Pankreatīts11

antiholīnerģiska

 

 

 

 

 

 

 

 

ietekme, t.sk.

 

 

 

 

 

 

 

 

aizcietējums un sausa

 

 

 

 

 

 

 

mute

 

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Pārejoša,

 

 

 

 

 

 

Hepatīts (t.sk.

 

asimptomātiska aknu

 

 

 

 

 

hepatocelulāri,

 

aminotransferāžu

 

 

 

 

 

 

holestātiski vai jaukti

 

(AlAT, AsAT) līmeņa

 

 

 

 

 

aknu bojājumi)11

 

paaugstināšanās, īpaši

 

 

 

 

 

 

 

ārstēšanas sākumā

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi

 

 

Fotosensitivitātes

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

Bieži

 

 

Retāk

 

 

Reti

 

 

 

 

 

Matu izkrišana

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

Artralģija9

 

 

 

 

 

 

Rabdomiolīze11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Urīna nesaturēšana,

 

 

 

 

 

 

 

urīna aizture

 

 

 

 

 

 

 

 

Pavājināta urīna

 

 

 

 

 

 

 

plūsma11

 

 

 

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

 

 

Erektilā disfunkcija

 

 

Amenoreja

 

 

Priapisms12

 

 

vīriešiem

 

 

Krūšu palielināšanās

 

 

 

Samazināta

 

 

Galaktoreja sievietēm

 

 

 

dzimumtieksme

 

 

Ginekomastija/krūšu

 

 

 

vīriešiem un sievietēm

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

 

Astēnija

 

 

 

 

 

ē

tas

 

 

Nogurums

 

 

 

 

 

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

istr

 

Paaugstināts proaktīna

 

Paaugstināts sārmainās

 

Paaugstināts kopējā

 

 

līmenis plazmā8

 

fosfatāzes līmenis10

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

bili ubīna līmenis

 

 

 

 

Augsts kreatīna

 

 

 

re

 

 

 

 

 

fosfokināzes līmenis11

 

 

 

 

 

 

 

Augsts gamma

nav

 

 

 

 

 

 

glutamiltransferāzes

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vairs

 

Nav zināmi

Traucējumi grūtniecība , pēcdzemdību un perinatālajā periodā

 

 

ā

les

 

 

 

 

 

 

Zāļu abstinences

 

 

 

 

 

 

sindroms

 

 

 

 

 

 

jaundzimušajiem

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.6

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

1Tika novērota klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no

sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

3Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

4Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

5Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

6 Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroja skaitliski vairāk gadījumos, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētu haloperidola devu ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns mazāk izraisa tardīvo diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

8 Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pārsniedza normas

augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sāko nējo prolaktīna līmeni.

 

tas

Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un no mas augšējo robežu

nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

ē

9 Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kasistriekļauti olanzapīna integrētajā

datubāzē.

ğ

10 Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīnareintegrētajā datubāzē, noteiktajām

 

vērtībām.

 

 

11 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļunavreģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums noteikts, izmantojot olanzapīna integ ēto datubāzi.

12 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

noteikts atbilstoši 95% ticamības intervāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana

vairs

Laika gaitā palielinājās lesto pacientu īpatsvars, kuriem tika konstatētas nelabvēlīgas, klīniski nozīmīgas svara, kā arī glikozes,ākopējā/ZBL/ABL holesterīna vai triglicerīdu līmeņa palielināšanās izmaiņas. Pieaugušajiem pēcZ9-12 mēnešu ārstniecības kursa vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc aptuveni 6 mēnešiem.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku miršanas gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti bieži (> 10 %) šiem pacientiem saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži (1 – 10 %) tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi Parkinsona slimības gadījumā ļoti bieži, un biežāk nekā lietojot placebo, ziņots par parkinsonisma simptomu pastiprināšanos un halucinācijām.

Vienā klīniskā pētījumā pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija 4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju. Iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (>10%) izraisīja trīci, mutes

sausumu, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem (1 – 10%). Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās par >7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par >7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai arī nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, pētījumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kura tika iegūta pētījumos ar pieaugušajiem.

Zemāk esošajā tabulā ir apkopotas blakusparādības par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), salīdzinot ar pieaugušajiem, kā arī blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%) ir biežāk novērojama pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuri preparātu lietoja līdzīgi ilgi. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un to pusaudžu īpatsvars, kuriem bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja preparāts tika lietots ilg toši (vismaz 24 nedēļas) (salīdzinājumā ar īslaicīgu lietošanu).

Katrā biežuma grupā blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības pakāpes samazinājumatas

secībā.

Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (no ≥ 1/100 līdzē< 1/10).

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

Ļoti bieži: svara pieaugums13, paaugstināts triglicerīdu līmenis14, pastiprināta ēstgriba.

 

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

istr

 

ğ

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

Ļoti bieži: sedācija (t.sk. hypersomnia, letarģija, miegainība)re.

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

Bieži: sausa mute

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējuminav

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotranvairsfe āžu (AlAT/AsAT) līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Izmeklējumi

Ļoti bieži: pazemināts kopējā bilirubīna līmenis, paaugstināts GGT, paaugstināts prolaktīna līmenis plazmā16.

13 Pēc īslaicīgas (vidēji les22 di nas ilgas) terapijas svara pieaugums par ≥ 7% no ķermeņa masas (kg)

pētījuma sākumā bija ļoti bi ži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (7,1% gadījumu)āun par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu).

Lietojot preparātuZilgstoši (vismaz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%, 55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā.

14Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15Bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam

(≥ 5,17 mmol/l).

16Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

4.9Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži vērojami simptomi (>10% gadījumu) pārdozēšanas gadījumā ir tahikardija, uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis, kas variē no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu funkcijas pārtraukšana. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu .

Ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Var būt indicētas standarta pārdozēšanas ārstēšanas procedūras (t.i., kuņģa skalošana, aktivētās ogles lietošana). Vienlaikus aktivētās ogles lietošana mazina olanzapīna bioloģisko pieejamību pēc perorālas lietošanas par 50 – 60 %.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, to vidū hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uzturēšana. Nelietojiet epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar beta agonista d rbību, jo beta receptoru stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Jāveic sirds un asinsvadu sistēmas nepār r ukta novērošana, lai

noteiktu iespējamas aritmijas rašanos. Rūpīga medicīniska uzraudzība un nov rošana jāturpina līdz

pacients atveseļojas.

 

tas

ē

 

istr

 

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

ğ

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

 

 

nav

re

 

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa:diazepīni,oksazepīni un ti zepīni, ATĶ kods: N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

vairs

 

 

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmān jas un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša

farmakoloģiska iedarbība uz daudzām eceptoru sistēmām.

Pirmsklīniskos pētījumos olanzapīns izrādīja afinitāti (Ki<100 nM) pret serotonīna 5-HT2A/2C, 5HT3, 5HT6 receptoriem, dopamīna D1, D2, D3, D4, D5 receptoriem, muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M1-M5

receptoriem, 1 adrenor c ptoriem un histamīna H1 receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar olanzapīnu tika atklāts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar

receptoriem. Olanzapīnam in vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT2 receptoriem,

 

les

salīdzinot ar afinitātiāpret dopamīna D2 receptoriem, kā arī in vivo modeļos lielāka 5HT2 aktivitāte,

salīdzinot ar D2 aktivitāti. Elektrofizioloģiskie pētījumi pierādīja, ka olanzapīns selektīvi mazina

Z

 

mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem

(A9) mehānismiem, kas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju (tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti), lietojot to tādās mazākās devās, kas neizraisa katalepsiju – izpausmi, kas liecina par motorām blakusparādībām. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgiem cilvēkiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas tika atklāts, ka olanzapīns vairāk saista 5HT2A receptorus, salīdzinot ar dopamīna D2 receptoriem. Turklāt SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika atklāts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D2 receptoru saistīšana, salīdzinot ar dažiem citiem pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi vai risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmu medikamentu kontrolētiem pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientu, kam bija raksturīgi gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns izraisīja statistiski daudz izteiktāku gan “negatīvo”, gan “pozitīvo” simptomu mazināšanos.

Daudznacionālā, dubultaklā, salīdzinošā pētījumā par šizofrēniju, šizoafektīviem un ar tiem saistītiem traucējumiem, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomery-Asberg Depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundāras analīzes pierādīja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001) un olanzapīna (-6,0) pārākumu, salīdzinot ar haloperidolu (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam novēroja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus pacientu daļas ziņā, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu

vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar

litiju vai valproātu) izraisīja labāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai

valproāta monoterapija.

tas

 

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kamēr ol nz pīnu tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placebo terapijai, olanzapīns statistiski labāk nekā placebo ietekmēja primāros bipolāru traucējumu recidīva raksistru lielumus. Olanzapīns arī statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo novērsa gan recidīvu līdz mānijai vai recidīvu līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijasğepizodē, kam ar olanzapīna un litija kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti i dalīti olanzapīna vai litija

monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāks par litijureietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumiem (olanzapīns 30,0%, litijs 38,3%; p = 0,055).

stabilizēts ar olanzapīnu kopā ar garastāvokļa stabilizētājunav (litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un litija vai valproāta vienlaicīga lietošanavairsnebija tatistiski pārāka par litiju vai valproātu, aizkavējot bipolāru traucējumu recidīvu, kas def nēts saskaņā ar sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacie tiem mānijas vai jauktā epizodē, kuru stāvoklis

Pediatriskā populācija

Pieredze par lietošanu pusaudžiem ( ecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežota līdz īstermiņā apkopotai informācijai parlesefektivitāti šizofrēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I traucējumiem saistītas mānijas ārstēšanā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīns tika lietots dažādāsādev no 2,5 līdz pat 20 mg dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem salīdzinājumā arZpieaugušajiem svara pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinot ar pieaugušajiem, pusaudžiem bija vairāk izmaiņu kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī tukšā dūšā (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus). Nav datu par iedarbības uzturēšanu, un dati par drošību ilgtermiņā ir ierobežoti (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus).

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5 – 8 stundu laikā. Uzsūkšanos neietekmē uzturs. Absolūtā perorālā bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar intravenozu lietošanu, nav noteikta.

Sadalījums

Koncentrācijas diapazonā aptuveni 7–1 000 ng/ml ar plazmas proteīniem saistās aptuveni 93% olanzapīna. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīniem un skābajiem α1 glikoproteīniem.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas veidā. Galvenais cirkulējošais

metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N-dezmetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos, kuriem pētījumos ar dzīvniekiem in vivo noteikta izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem (sākot no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 un 33,8 stundas) un klīrenss bija samazināts (17,5 un 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas vecāka gadagājuma pacientiem, bija cita vecuma pacientiem novērotās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma 5 – 20 mg dienas devas lietošana neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 un 32,3 stundas) un klīrenss bija samazināts (18,9 un 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5 – 20 mg) pierādīta līdzīga lietošanas drošība kā sieviešu kārtas (n=467), tā arī vīriešu kārtas pacientiem (n=869).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem

 

 

tas

nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 un 32,4 h) vaiēklīrensa (21,2 un 25,0 l/h)

atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā noskaidrots, ka apmēram 57% radioak īvi iezīmētā olanzapīna

izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

istr

 

Smēķētāji

 

ğ

 

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildzināts eliminācijas pusperiods (39,3 h)

 

nav

reeseliem cilvēkiem (attiecīgi 48,8 h un

un samazināts klīrenss (18,0 l/h), līdzīgi nesmēķējošiem

14,1 l/h).

 

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem (vīriešiem un sievietēm) vidējais eliminācijas pusperiods bija ilgāks (38,6 un 30,4 h) un klīrenssvairsbija mazāks (18,6 un 27,7 l/h).

Olanzapīna plazmas klīrenss ir m zāks g dos vecākām personām, sievietēm un nesmēķētājiem, attiecīgi salīdzinot ar jauniem cil ēkiem, vīriešiem un smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma un smēķēšanas ietekmes uz olanzapīna klīrensu un eliminācijas pusperiodu nozīmīgums ir niecīgs, salīdzinot ar vispārējāmlesindividuālām atšķirībām pacientu vidū.

Pētījumā ar baltās rasesāp rstāvju, japāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna farmakokinētikasZraksturlielumi neatšķīrās.

Pediatriskā populācija

Pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika ir līdzīga pusaudžiem un pieaugušajiem. Klīniskajos pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šie faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kura tika novērota pusaudžiem.

5.3Preklīniskie dati par drošumu

Akūts (pēc vienreizējas devas) toksiskums

Grauzējiem perorāla toksiskuma izpausmes bija tādas pašas, kādas vērojamas spēcīgu neiroleptisko līdzekļu grupā: hipoaktivitāte, koma, tremors, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām). Suņiem pēc vienreizēju perorālu līdz 100 mg/kg devu lietošanas nāve neiestājās. Klīniskās izpausmes bija sedācija, ataksija, tremors, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija.

Pērtiķiem vienreizēju līdz 100 mg/kg devu lietošana izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksiskums

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskas izpausmes un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu radās tolerance. Lielu devu lietošana izraisīja samazinātus augšanas rādītājus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, radās pārejošas izpausmes, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskais toksiskums

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika novērota visām sugām, to vidū no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika atklāta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8 – 10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna ietekme [LZL] bija 12 – 15 reizes lielāka par to, kāda rodas cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) radās pārejoša neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nelabvēlīga ietekme uz cilmes vai proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs neradās.

Toksiska ietekme uz vairošanos

istr

tas

Pētījumos ar dzīvniekiem olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācijaē traucēja žurku tēviņu

pārošanos. Riesta cikli tika traucēti, lietojot 1,1 mg/kg (deva, kas 3 reizes pārsniedz maksimālo devu

cilvēkiem), reprodukcijas rādītāji tika ietekmēti žurkām, lietojot 3 mg/kg (deva, kas 9 reizes pārsniedz

maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, kurām tika dots olanzapīns, konstatēja augļa

attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju aktivitātes samazināšanos.ğ

Mutagēna ietekme

 

 

re

Olanzapīns neradīja mutagēnu vai klastogēnu ietekmi pilna apjoma standarttestos, tajā skaitā arī

baktēriju mutācijas testos un zīdītāju testos in vitro un in vivo.

Kancerogēna ietekme

 

nav

 

Ņemot vērā rezultātus, kas iegūti pētījumos ar žurkām un pelēm, tika secināts, ka olanzapīns nav

kancerogēns.

vairs

 

 

6.

 

 

 

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

 

 

les

 

 

 

 

ā

 

 

 

Tabletes kodolsZ

Laktozes monohidrāts

Kukurūzas ciete

Hidroksipropilceluloze

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Opadry II White, kas satur šādas vielas:

Hipromeloze (E464)

Titāna dioksīds (E171)

Laktozes monohidrāts

Polietilēnglikols 3000

Gliceroltriacetāts

6.2Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 30 C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā presētos alumīnija blisteros; kartona kastītēs pa 28 vai 56 tabletēm

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

tas

Nav īpašu prasību.

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

ğ

 

Cipla (EU) Limited

 

 

 

Hillbrow House

 

 

 

Hillbrow Road

 

nav

re

 

 

Esher

 

 

 

 

Surrey

 

 

 

 

 

KT10 9NW

 

 

 

 

 

Lielbritānija

vairs

 

 

 

 

8.

 

 

 

 

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

 

 

EU/1/07/426/003 - Olanzapine Cipla - 5 mg - apvalkotās tabletes - 28 tabletes kastītē. EU/1/07/426/004 - Olanzapine Cipla - 5 mg - apvalkotās tabletes - 56 tabletes kastītē.

ā

 

Z

DATUMS

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJASles

Reģistrācijas datums: 2007. gada 14. Novembris

Pārreģistrācijas datums: 2012. gada 01. oktobris

10.EKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Olanzapine Cipla 7,5 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Katra apvalkotā tablete satur 7,5 mg olanzapīna (Olanzapine)
Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra apvalkotā tablete satur 242 mg laktozes monohidrāta. Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA Apvalkotā tablete

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

ētas

 

 

 

4.1

Terapeitiskās indikācijas

 

 

istr

Pieaugušie

 

 

 

ğ

Olanzapīns indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

re

 

 

 

 

 

Olanzapīns ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlaboš nās uzturēšanā ilgstošas terapijas laikā pacientiem,

kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.

smagas mānijasnavepizodes ārstēšanai.

Olanzapīns indicēts vidēji smagas

 

vairs

 

 

Baltas, apaļas, abpusēji izliektas, apvalkotās tabletes ar iespiestu “OLZ 7,5” vienā pu ē un “NEO” – otrā pusē.

Pacientiem, kam mānijas epizodi izdev es mazināt ar olanzapīnu, tas ir indicēts recidīvu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).

 

les

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie

ā

Šizofrēnija: IeteicamāZ olanzapīna sākuma deva ir 10 mg dienā.

Mānijas epizode: Sākuma deva ir 15 mg vienā dienas devā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1 apakšpunktu).

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: Ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kas olanzapīnu saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, turpiniet terapiju recidīvu profilaksei tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, olanzapīna lietošana ir jāturpina (pielāgojot devu, kā nepieciešams), izmantojot papildterapiju, lai saskaņā ar klīniskām indikācijām novērstu garastāvokļa simptomus.

Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5 - 20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Pārsniegt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas. Devu drīkst palielināt ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām. Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošību un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem biežāk tika novērots svara pieaugums, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4, 4.8, 5.1 un 5.2 apakšpunktus).

Vecāka gadagājuma pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg un tā jāpalielina piesardzīgi.

Dzimums:

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešu kārtas pacientiem, sākuma deva un devas robežas parasti netiek

mainītas.

tas

Smēķētāji

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem, sākuma deva un devas robežas p r i netiek mainītas.

Mazākas sākuma devas nepieciešamība jāapsver pacientiem, kam ir vai ēāku faktoru kombinācija (sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas var palēnināt me abolismu. Ja šiem pacientiem indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

(Skatīt 4.5 un 5.2 apakšpunktus).

 

 

istr

 

ğ

4.3.

Kontrindikācijas

 

re

 

nav

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

 

 

4.4.

vairs

 

 

 

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

 

 

Antipsihotisko līdzekļu terapijas l ikā p cienta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā laikā pacients rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihozelesun/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīns nav reģistrētsā ar demenci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, un to nav ieteicams izmantotZ šīs konkrētās pacientu grupas ārstēšanai sakarā ar palielināto mirstību un lielāku cerebrovaskulāro traucējumu iespējamību. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos (6 – 12 nedēļas) gados veciem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5 % un 1,5 %). Palielinātais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu grupu palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepareizs uzturs, kā arī dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošiem išēmiskiem smadzeņu asinsrites traucējumiem), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kam radās cerebrovaskulāri traucējumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums

> 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par riska faktoriem, kas ārstēšanas ar olanzapīnu laikā var izraisīt CVBP. Olanzapīna iedarbība šajos pētījumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana dopamīna agonistu izraisītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8 apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklis vispirms tika stabilizēts ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļa (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekli un tā devu nedrīkstēja mainīt. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg dienā pēc pētnieka ieskatiem.

Ļaundabīgais neiroleptiskais simptoms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa antipsihotiski līdzekļi. Lietojot olanzapīnu, retos gadījumos arī ziņots par ĻNS rašanos. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiski traucējumi un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (mainīgs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirds ritma traucējumi). Citas izpausmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja

Hiperglikēmija un diabēts

pacientam tiek konstatētas ĻNS pazīmes vai simptomi vai neskaidras cilmes izteikts drudzis bez citām ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī olanzapīna,taslietošana.

Retāk ziņots par hiperglikēmiju un/vai jau esoša cukura diabēta paasinājumu,ēkas reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, to vidū arī par dažiem letāliem gadījumiem (ska īt 4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekš bijušu palielinātu ķermeņa masu, kas var būt predisponējošs faktors.

Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām antipsihotisko līdzekļu lietošanas

vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms,12istrnedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar

olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ā stēti arğj bkuru antipsihotisku līdzekli, arī

OLANZAPINE CIPLA, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijas pazīmes un simptomi (piemēram,

 

 

nav

polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientusrear cukura diabētu vai cukura diabēta riska

faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa

masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 nedēļas pēc ter pij s uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos

mēnešos pēc tam.

vairs

 

 

 

Lipīdu izmaiņas

Ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8 p kšpunktu Nevēlamās blakusparādības). Lipīdu izmaiņu gadījumā jārīkojas atbilstoši klīniskajai ainai, īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un cilvēkiem ar dislipidēmijas riska faktoriem.lesPacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkuriem antipsihotiskiem līdzekļiem, arī OLANZAPINE CIPLA, r gulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas āvad īnijām, piemēram, pirms, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēcZtam.

Antiholīnerģiska aktivitāte

Olanzapīnam in vitro pierādīta antiholīnerģiska aktivitāte, tomēr klīnisko pētījumu pieredze atklāja retas ar šo darbību saistītas izpausmes. Taču, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, ordinējot medikamentu pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, konstatēta pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, AlAT un AsAT līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm un simptomiem, iepriekš bijušām slimībām, kas saistītas ar funkcionāliem aknu traucējumiem, un pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem preparātiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (ieskaitot hepatocelulārus, holestātiskus vai jauktus aknu bojājumus), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkuras cilmes mazu leikocītu un/vai neitrofīlo skaitu, pacientiem, kas saņem zināmas neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti ((≥ 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu (salīdzinot ar placebo grupu), reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF]≥500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF<500 msec). Tomēr, tāpat kā citu antipsihotisku līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu kopā ar medikamentiem, kas pagarina QTc intervālu, īpaši vecāka gadagājuma pacientiem,

pacientiem ar iedzimtu gara QT sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju

vai hipomagniēmiju.

 

 

 

tas

 

 

 

 

Trombembolija

 

istr

 

Retāk (≥ 0.1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp olanzapīna te apiju un venozo

trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombembolijuēun olanzapīna terapiju.

Tomēr, ņemot vērā to, ka šizofrēnijas pacientiem bieži ir novērojami iegū venozās trombembolijas

 

 

ğ

īt venozo trombemboliju (piem.,

riska faktori, ir jāapzina visi iespējamie riska faktori, kas varētu zra

pacienta imobilizācija), un jānodrošina atbilstoša profilakse.

 

 

 

Vispārīgā ietekme uz CNS

nav

 

 

 

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāie ēro piesardzība,re

ja to lieto kombinācijā ar citiem

centrālas darbības līdzekļiem un alkoholu. Tā kā ol nz pīnam in vitro raksturīgs dopamīna antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un etiešu dopamīna agonistu iedarbībai.

pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientvairsem, kas lieto olanzapīnu, par krampju rašanos ziņots retak. Lielākai daļai šo pacientu tika ziņots p krampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Krampji

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacient em, kam anamnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni

Tardīvā diskinēzija les

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga vienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešamaā ārstēšana. Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas terapijas laikā, tādēļZj apsver devas mazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja pacientam olanzapīna terapijas laikā rodas tardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprināties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskos pētījumos ar vecāka gadagājuma pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, dažkārt tika novērota posturāla hipotensija. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams regulāri mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp svara pieaugums, metabolisko rādītāju izmaiņas un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Šo blakusparādību ietekme ilgtermiņā nav pētīta un nav zināma (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktus).

Laktoze

OLANZAPINE CIPLA tabletes satur laktozi. Pacienti ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes trūkumu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju nedrīkst lietot šīs zāles.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Pediatriskā populācija

Pētījumi par mijiedarbību ir veikti tikai ar pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

 

tas

 

 

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izr isīt olanzapīna

koncentrācijas pazemināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni izteikta olanzapīna klīrensa

 

istr

 

palielināšanās. Klīniskās sekas varētu būt nelielas, taču nepieciešamībasēgadījumā ieteicama klīniska novērošana un olanzapīna devas palielināšana (skatīt 4.2 apakšpunk u).

CYP1A2 inhibīcijağ

fluvoksamīna lietošanas olanzapīna Cmax palielinājās vidējirepar 54% nesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna LZL navpalielinājās attiecīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 inhibitoru, piemēram, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas

Novērots, ka fluvoksamīns – specifisks CYP1A2 inhibito s – stipri kavē olanzapīna metabolismu. Pēc

olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēš na ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna devas samazināšanas nepieciešamība.

Samazināta bioloģiskā pieejamībavairs

Aktivētā ogle samazina iekšķīgi lietota olanzapīna bioloģisko pieejamību par 50 – 60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc ol nz pīna lietošanas.

Nav novērots, ka fluoksetīnsles(CYP2D6 inhibitors), atsevišķas antacīdu (alumīnija, magnija) vai

cimetidīna devas nozīmīgi i t kmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Olanzapīna spējaZietekmētā citas zāles

Olanzapīns var darboties pretēji tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem.

Olanzapīns in vitro neinhibē galvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tāpēc nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika novērota šādu aktīvo vielu metabolisma kavēšana: tricikliskie antidepresanti (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu), varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav novērota mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārīga ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai medikamentus, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt 4.4 apakšpunktu).

QTc intervāls

Jāuzmanās, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, šīs zāles grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais terapijas guvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots

par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem traucējumiem un

barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

tas

 

Barošana ar krūti

Pētījumā veselām sievietēm zīdīšanas periodā olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka vidējā

līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadī ās olanzapīnaē devas (mg/kg).

Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt zīdīšanu.

 

ğ

4.7

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpotistrmehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā

olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacientiemrejāiesaka uzmanīties, strādājot ar

mehānismiem, arī vadot transportlīdzekļus.

nav

4.8

Nevēlamās blakusparādības

Pieaugušie

Visbiežāk ( 1% pacientu) novērotāsvairsbl kusparādības, kas radās olanzapīna lietošanas laikā klīniskos pētījumos, bija miegainība, ķermeņa m sas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna,

holesterīna, glikozes un triglicerīdu līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta apetīte, reibonis, akatīzija, parkinlesoni m , leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4 apakšpunktu), diskinēzija, ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiskas ietekmes, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, artralģija, paaugstināta sārmainZs fosfatāzes koncentrācija, augsta gamma glutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija, augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Tabulā uzskaitītas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā biežuma grupā blakusparādības uzskaitītas to

nopietnības samazinājuma secībā. Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži ( 1/10), bieži ( 1/100 līdz

1/10), retāk ( 1/1 000 līdz 1/100), reti ( 1/10 000 līdz 1/1 000), ļoti reti ( 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

 

Retāk

Reti

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Eozinofilija

 

 

Trombocitopēnija11

 

Leikopēnija10

 

 

 

 

Neitropēnija10

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība11

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

Bieži

 

 

Retāk

 

 

 

 

Reti

Svara pieaugums1

Paaugstināts

 

 

Diabēta attīstīšanās vai

 

Hipotermija12

 

holesterīna līmenis2,3

 

paasinājums, kas

 

 

 

 

Paaugstināts glikozes

 

dažkārt saistīts ar

 

 

 

 

līmenis4

 

 

ketoacidozi vai komu,

 

 

 

Paaugstināts

 

 

ieskaitot dažus

 

 

 

 

triglicerīdu līmenis2,5

 

gadījumus ar letālu

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

iznākumu (skatīt 4.4

 

 

 

Pastiprināta ēstgriba

 

apakšpunktu)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Miegainība

Reibonis

 

 

Krampji, kur lielākajā

 

Ļaundabīgais

 

Akatīzija6

 

 

daļā gadījumu tika

 

 

neiroleptiskais

 

Parkinsonisms6

 

 

ziņots par krampjiem

 

simptoms (skatīt 4.4

 

Diskinēzija6

 

 

vai krampju riska

 

 

apakšpunktu)12

 

 

 

 

faktoriem anamnēzē11

 

Pārtraukšanas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

simptomi7,12

 

 

 

 

Distonija (tostarp acs

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ābola neapzinātas

ē

 

 

 

 

 

kustības)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tardīvā diskinēzija11

 

 

 

 

 

 

Amnēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

 

 

Dizartrija

 

istr

 

 

 

 

 

 

re

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un viden s slimības

 

 

 

 

 

 

 

Asiņošana no deguna9

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Br dikardija

 

 

 

Ventrikulāra

 

 

 

 

QTc intervāla

 

 

 

tahikardija/fibrilācija,

 

 

navpagarināšanās (skatīt

 

pēkšņa nāve (skatīt 4.4

 

 

 

 

4.4 apakšpunktu)

 

 

apakšpunktu)11

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Ortostatiska

vairs

 

 

Trombembolija (t.sk.

 

 

hipotensija10

 

 

plaušu embolija un

 

 

 

 

 

 

dziļo vēnu tromboze)

 

 

 

les

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

Z

Viegla pārejoša

 

 

Uzpūsts vēders9

 

 

Pankreatīts11

antiholīnerģiska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ietekme, t.sk.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

aizcietējums un sausa

 

 

 

 

 

 

 

 

mute

 

 

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārejoša,

 

 

 

 

 

 

 

Hepatīts (t.sk.

 

asimptomātiska aknu

 

 

 

 

 

 

hepatocelulāri,

 

aminotransferāžu

 

 

 

 

 

 

 

holestātiski vai jaukti

 

(AlAT, AsAT) līmeņa

 

 

 

 

 

 

aknu bojājumi)11

 

paaugstināšanās, īpaši

 

 

 

 

 

 

 

 

ārstēšanas sākumā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi

 

 

Fotosensitivitātes

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

Bieži

 

 

Retāk

 

 

Reti

 

 

 

 

 

Matu izkrišana

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

Artralģija9

 

 

 

 

 

 

Rabdomiolīze11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Urīna nesaturēšana,

 

 

 

 

 

 

 

urīna aizture

 

 

 

 

 

 

 

 

Pavājināta urīna

 

 

 

 

 

 

 

plūsma11

 

 

 

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

 

 

Erektilā disfunkcija

 

 

Amenoreja

 

 

Priapisms12

 

 

vīriešiem

 

 

Krūšu palielināšanās

 

 

 

Samazināta

 

 

Galaktoreja sievietēm

 

 

 

dzimumtieksme

 

 

Ginekomastija/krūšu

 

 

 

vīriešiem un sievietēm

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

 

Astēnija

 

 

 

 

 

ē

tas

 

 

Nogurums

 

 

 

 

 

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

istr

 

Paaugstināts proaktīna

 

Paaugstināts sārmainās

 

Paaugstināts kopējā

 

 

līmenis plazmā8

 

fosfatāzes līmenis10

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

bili ubīna līmenis

 

 

 

 

Augsts kreatīna

 

 

 

re

 

 

 

 

 

fosfokināzes līmenis11

 

 

 

 

 

 

 

Augsts gamma

nav

 

 

 

 

 

 

glutamiltransferāzes

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vairs

 

Nav zināmi

Traucējumi grūtniecība , pēcdzemdību un perinatālajā periodā

 

 

ā

les

 

 

 

 

 

 

Zāļu abstinences

 

 

 

 

 

 

sindroms

 

 

 

 

 

 

jaundzimušajiem

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.6

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

1Tika novērota klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no

sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

3Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

4Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

5Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

6 Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroja skaitliski vairāk gadījumos, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētu haloperidola devu ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns mazāk izraisa tardīvo diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

8 Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pārsniedza normas

augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sāko nējo prolaktīna līmeni.

 

tas

Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un no mas augšējo robežu

nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

ē

9 Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kasistriekļauti olanzapīna integrētajā

datubāzē.

ğ

10 Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīnareintegrētajā datubāzē, noteiktajām

 

vērtībām.

 

 

11 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļunavreģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums noteikts, izmantojot olanzapīna integ ēto datubāzi.

12 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

noteikts atbilstoši 95% ticamībvairsintervāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana

Laika gaitā palielin j s to pacientu īpatsvars, kuriem tika konstatētas nelabvēlīgas, klīniski nozīmīgas

 

les

svara, kā arī glikozes,ākopējā/ZBL/ABL holesterīna vai triglicerīdu līmeņa palielināšanās izmaiņas.

Z

 

Pieaugušajiem pēc 9-12 mēnešu ārstniecības kursa vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc aptuveni 6 mēnešiem.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku miršanas gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti bieži (> 10 %) šiem pacientiem saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži (1 – 10 %) tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi Parkinsona slimības gadījumā ļoti bieži, un biežāk nekā lietojot placebo, ziņots par parkinsonisma simptomu pastiprināšanos un halucinācijām.

Vienā klīniskā pētījumā pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija

4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju. Iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (>10%) izraisīja trīci, mutes sausumu, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem (1 – 10%). Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās par >7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par >7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai arī nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, pētījumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kura tika iegūta pētījumos ar pieaugušajiem.

Zemāk esošajā tabulā ir apkopotas blakusparādības par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), salīdzinot ar pieaugušajiem, kā arī blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%) ir biežāk novērojama pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuri preparātu lietoja līdzīgi ilgi. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un to pusaudžu īp tsv r , kuriem bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja preparāts tika lieto s ilgs oši (vismaz 24

nedēļas) (salīdzinājumā ar īslaicīgu lietošanu).

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

Katrā biežuma grupā blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības pakāpes samazinājuma secībā.

Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10).

 

 

 

istr

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

ğ

 

Ļoti bieži: svara pieaugums13, paaugstināts triglicerīdu līmenis14, pastiprināta ēstgriba.

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

 

re

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Ļoti bieži: sedācija (t.sk. hypersomnia, letarģija, mieg inība).

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

nav

 

 

 

Bieži: sausa mute

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas t aucējumi

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotr nsferāžu (AlAT/AsAT) līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu).

plazmā16.

vairs

Izmeklējumi

 

Ļoti bieži: pazemināts kopējā bilirubīna līmenis, paaugstināts GGT, paaugstināts prolaktīna līmenis

 

les

ā

13 Pēc īslaicīgas (vidēji 22 dienas ilgas) terapijas svara pieaugums par ≥ 7% no ķermeņa masas (kg)

Z

 

pētījuma sākumā bija ļoti bieži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (7,1% gadījumu) un par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu). Lietojot preparātu ilgstoši (vismaz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%, 55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā.

14Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15Bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam

(≥ 5,17 mmol/l).

16Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

4.9Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži vērojami simptomi (>10% gadījumu) pārdozēšanas gadījumā ir tahikardija, uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis, kas variē no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu funkcijas pārtraukšana. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu .

Ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Var būt indicētas standarta pārdozēšanas ārstēšanas procedūras (t.i., kuņģa skalošana, aktivētās ogles lietošana). Vienlaikus aktivētās ogles lietošana mazina olanzapīna bioloģisko pieejamību pēc perorālas lietošanas par 50 – 60 %.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, to vidū hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uz urēš na. Nelietojiet

epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar beta agonista darbību, jo beta receptoru

 

 

 

 

 

tas

stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Jāveic sirds un asinsvadu sis ēmasēnepārtraukta novērošana, lai

noteiktu iespējamas aritmijas rašanos. Rūpīga medicīniska uzraudzība un novērošana jāturpina līdz

pacients atveseļojas.

 

 

istr

 

 

 

 

 

 

5.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

ğ

 

re

 

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

 

 

 

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa:diazepīni,oksazepī i un tiazepīni, ATĶ kods: N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

nav

 

 

 

 

 

 

 

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmān jas un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša

farmakoloģiska iedarbība uz daudzām receptoru sistēmām.

 

 

Pirmsklīniskos pētījumos olanzapīns izrādīja afinitāti (Ki<100 nM) pret serotonīna 5-HT2A/2C, 5HT3,

les

vairs

5HT6 receptoriem, dopamīna D1, D2, D3, D4, D5 receptoriem, muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M1-M5

receptoriem, 1 adrenorāc ptoriem un histamīna H1 receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar olanzapīnu tika atkl ts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar receptoriem. OlanzapīnamZ in vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT2 receptoriem, salīdzinot ar afinitāti pret dopamīna D2 receptoriem, kā arī in vivo modeļos lielāka 5HT2 aktivitāte, salīdzinot ar D2 aktivitāti. Elektrofizioloģiskie pētījumi pierādīja, ka olanzapīns selektīvi mazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem (A9) mehānismiem, kas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju (tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti), lietojot to tādās mazākās devās, kas neizraisa katalepsiju – izpausmi, kas liecina par motorām blakusparādībām. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgiem cilvēkiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas tika atklāts, ka olanzapīns vairāk saista 5HT2A receptorus, salīdzinot ar dopamīna D2 receptoriem. Turklāt SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika atklāts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D2 receptoru saistīšana, salīdzinot ar dažiem citiem pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi vai risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmu medikamentu kontrolētiem pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientu, kam bija raksturīgi gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns izraisīja statistiski daudz izteiktāku gan “negatīvo”, gan “pozitīvo” simptomu mazināšanos.

Daudznacionālā, dubultaklā, salīdzinošā pētījumā par šizofrēniju, šizoafektīviem un ar tiem saistītiem traucējumiem, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomery-Asberg Depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundāras analīzes pierādīja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001) un olanzapīna (-6,0) pārākumu, salīdzinot ar haloperidolu (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam novēroja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus pacientu daļas ziņā, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu

vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar

litiju vai valproātu) izraisīja labāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai

valproāta monoterapija.

tas

 

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kamēr ol nz pīnu tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placebo terapijai, olanzapīns statistiski labāk nekā placebo ietekmēja primāros bipolāru traucējumu recidīva raksistru lielumus. Olanzapīns arī statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo novērsa gan recidīvu līdz mānijai vai recidīvu līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijasğepizodē, kam ar olanzapīna un litija kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti i dalīti olanzapīna vai litija

monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāks par litijureietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumiem (olanzapīns 30,0%, litijs 38,3%; p = 0,055).

stabilizēts ar olanzapīnu kopā ar garastāvokļa stabilizētājunav (litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un litija vai valproāta vienlaicīga lietošanavairsnebija tatistiski pārāka par litiju vai valproātu, aizkavējot bipolāru traucējumu recidīvu, kas def nēts saskaņā ar sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacie tiem mānijas vai jauktā epizodē, kuru stāvoklis

Pediatriskā populācija

Pieredze par lietošanu pusaudžiem ( ecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežota līdz īstermiņā apkopotai informācijai parlesefektivitāti šizofrēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I traucējumiem saistītas mānijas ārstēšanā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīns tika lietots dažādāsādev no 2,5 līdz pat 20 mg dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem salīdzinājumā arZpieaugušajiem svara pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinot ar pieaugušajiem, pusaudžiem bija vairāk izmaiņu kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī tukšā dūšā (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus). Nav datu par iedarbības uzturēšanu, un dati par drošību ilgtermiņā ir ierobežoti (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus).

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5 – 8 stundu laikā. Uzsūkšanos neietekmē uzturs. Absolūtā perorālā bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar intravenozu lietošanu, nav noteikta.

Sadalījums

Koncentrācijas diapazonā aptuveni 7–1 000 ng/ml ar plazmas proteīniem saistās aptuveni 93% olanzapīna. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīniem un skābajiem α1 glikoproteīniem.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas veidā. Galvenais cirkulējošais

metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N-dezmetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos, kuriem pētījumos ar dzīvniekiem in vivo noteikta izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem (sākot no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 un 33,8 stundas) un klīrenss bija samazināts (17,5 un 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas vecāka gadagājuma pacientiem, bija cita vecuma pacientiem novērotās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma 5 – 20 mg dienas devas lietošana neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 un 32,3 stundas) un klīrenss bija samazināts (18,9 un 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5 – 20 mg) pierādīta līdzīga lietošanas drošība kā sieviešu kārtas (n=467), tā arī vīriešu kārtas pacientiem (n=869).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem

 

 

tas

nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 un 32,4 h) vaiēklīrensa (21,2 un 25,0 l/h)

atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā noskaidrots, ka apmēram 57% radioak īvi iezīmētā olanzapīna

izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

istr

 

Smēķētāji

 

ğ

 

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildzināts eliminācijas pusperiods (39,3 h)

 

nav

reeseliem cilvēkiem (attiecīgi 48,8 h un

un samazināts klīrenss (18,0 l/h), līdzīgi nesmēķējošiem

14,1 l/h).

 

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem (vīriešiem un sievietēm) vidējais eliminācijas pusperiods bija ilgāks (38,6 un 30,4 h) un klīrenssvairsbija mazāks (18,6 un 27,7 l/h).

Olanzapīna plazmas klīrenss ir m zāks g dos vecākām personām, sievietēm un nesmēķētājiem, attiecīgi salīdzinot ar jauniem cil ēkiem, vīriešiem un smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma un smēķēšanas ietekmes uz olanzapīna klīrensu un eliminācijas pusperiodu nozīmīgums ir niecīgs, salīdzinot ar vispārējāmlesindividuālām atšķirībām pacientu vidū.

Pētījumā ar baltās rasesāp rstāvju, japāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna farmakokinētikasZraksturlielumi neatšķīrās.

Pediatriskā populācija

Pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika ir līdzīga pusaudžiem un pieaugušajiem. Klīniskajos pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šie faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kura tika novērota pusaudžiem.

5.3Preklīniskie dati par drošumu

Akūts (pēc vienreizējas devas) toksiskums

Grauzējiem perorāla toksiskuma izpausmes bija tādas pašas, kādas vērojamas spēcīgu neiroleptisko līdzekļu grupā: hipoaktivitāte, koma, tremors, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām). Suņiem pēc vienreizēju perorālu līdz 100 mg/kg devu lietošanas nāve neiestājās. Klīniskās izpausmes bija sedācija, ataksija, tremors, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija.

Pērtiķiem vienreizēju līdz 100 mg/kg devu lietošana izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksiskums

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskas izpausmes un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu radās tolerance. Lielu devu lietošana izraisīja samazinātus augšanas rādītājus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, radās pārejošas izpausmes, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskais toksiskums

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika novērota visām sugām, to vidū no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika atklāta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8 – 10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna ietekme [LZL] bija 12 – 15 reizes lielāka par to, kāda rodas cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) radās pārejoša neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nelabvēlīga ietekme uz cilmes vai proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs neradās.

Toksiska ietekme uz vairošanos

istr

tas

Pētījumos ar dzīvniekiem olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācijaē traucēja žurku tēviņu

pārošanos. Riesta cikli tika traucēti, lietojot 1,1 mg/kg (deva, kas 3 reizes pārsniedz maksimālo devu

cilvēkiem), reprodukcijas rādītāji tika ietekmēti žurkām, lietojot 3 mg/kg (deva, kas 9 reizes pārsniedz

maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, kurām tika dots olanzapīns, konstatēja augļa

attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju aktivitātes samazināšanos.ğ

Mutagēna ietekme

 

 

re

Olanzapīns neradīja mutagēnu vai klastogēnu ietekmi pilna apjoma standarttestos, tajā skaitā arī

baktēriju mutācijas testos un zīdītāju testos in vitro un in vivo.

Kancerogēna ietekme

vairs

nav

 

Ņemot vērā rezultātus, kas iegūti pētījumos ar žurkām un pelēm, tika secināts, ka olanzapīns nav

kancerogēns.

 

 

 

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

6.1 Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

les

 

ā

Laktozes monohidrātsZ

Kukurūzas ciete

Hidroksipropilceluloze

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Opadry II White, kas satur šādas vielas:

Hipromeloze (E464)

Titāna dioksīds (E171)

Laktozes monohidrāts

Polietilēnglikols 3000

Gliceroltriacetāts

6.2Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 30 C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā presētos alumīnija blisteros, kartona kastītēs pa 28 vai 56 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

tas

Nav īpašu prasību.

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

ğ

 

Cipla (EU) Limited

 

 

 

Hillbrow House

 

 

 

Hillbrow Road

 

 

 

Esher

 

 

nav

re

 

 

Surrey

 

 

 

KT10 9NW

 

 

 

 

 

Lielbritānija

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

 

 

EU/1/07/426/005 - Olanzapine Cipla - 7.5 mg - apvalkotās tabletes - 28 tabletes kastītē.

EU/1/07/426/006 - Olanzapine Cipla - 7.5 mg - apvalkotās tabletes - 56 tabletes kastītē.

 

les

ā

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Z

 

Reģistrācijas datums: 2007. gada 14. Novembris

Pārreģistrācijas datums: 2012. gada 01. oktobris

10 TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Olanzapine Cipla 10 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 10 mg olanzapīna (Olanzapine)

Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra apvalkotā tablete satur 322.6 mg laktozes monohidrāta. Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA Apvalkotā tablete

Baltas, apaļas, abpusēji izliektas, apvalkotās tabletes ar iespiestu “OLZ 10”tasvienā pu ē un “NEO” -otrā pusē. ē

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

Pacientiem, kam mānijas epizodi izdev es mazināt ar olanzapīnu, tas ir indicēts recidīvu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).

4.1 Terapeitiskās indikācijas

 

 

istr

Pieaugušie

 

 

 

ğ

Olanzapīns indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

re

 

 

 

 

Olanzapīns ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlaboš nās uzturēšanā ilgstošas terapijas laikā pacientiem,

kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.

smagas mānijasnavepizodes ārstēšanai.

Olanzapīns indicēts vidēji smagas

vairs

 

 

 

les

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie

ā

Šizofrēnija: IeteicamāZ olanzapīna sākuma deva ir 10 mg dienā.

Mānijas epizode: Sākuma deva ir 15 mg vienā dienas devā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1 apakšpunktu).

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: Ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kas olanzapīnu saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, turpiniet terapiju recidīvu profilaksei tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, olanzapīna lietošana ir jāturpina (pielāgojot devu, kā nepieciešams), izmantojot papildterapiju, lai saskaņā ar klīniskām indikācijām novērstu garastāvokļa simptomus.

Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5 - 20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Pārsniegt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas. Devu drīkst palielināt ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām. Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošību un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem biežāk tika novērots svara pieaugums, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4, 4.8, 5.1 un 5.2 apakšpunktus).

Vecāka gadagājuma pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg un tā jāpalielina piesardzīgi.

Dzimums:

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešu kārtas pacientiem, sākuma deva un devas robežas parasti netiek

mainītas.

tas

Smēķētāji

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem, sākuma deva un devas robežas p r i netiek mainītas.

Mazākas sākuma devas nepieciešamība jāapsver pacientiem, kam ir vai ēāku faktoru kombinācija (sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas var palēnināt me abolismu. Ja šiem pacientiem indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

(Skatīt 4.5 un 5.2 apakšpunktus).

 

 

istr

 

ğ

4.3.

Kontrindikācijas

 

re

 

nav

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

 

 

4.4.

vairs

 

 

 

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

 

 

Antipsihotisko līdzekļu terapijas l ikā p cienta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā laikā pacients rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihozelesun/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīns nav reģistrētsā ar demenci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, un to nav ieteicams izmantotZ šīs konkrētās pacientu grupas ārstēšanai sakarā ar palielināto mirstību un lielāku cerebrovaskulāro traucējumu iespējamību. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos (6 – 12 nedēļas) gados veciem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5 % un 1,5 %). Palielinātais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu grupu palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepareizs uzturs, kā arī dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošiem išēmiskiem smadzeņu asinsrites traucējumiem), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kam radās cerebrovaskulāri traucējumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums

> 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par riska faktoriem, kas ārstēšanas ar olanzapīnu laikā var izraisīt CVBP. Olanzapīna iedarbība šajos pētījumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana dopamīna agonistu izraisītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8 apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklis vispirms tika stabilizēts ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļa (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekli un tā devu nedrīkstēja mainīt. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg dienā pēc pētnieka ieskatiem.

Ļaundabīgais neiroleptiskais simptoms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa antipsihotiski līdzekļi. Lietojot olanzapīnu, retos gadījumos arī ziņots par ĻNS rašanos. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiski traucējumi un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (mainīgs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirds ritma traucējumi). Citas izpausmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja

pacientam tiek konstatētas ĻNS pazīmes vai simptomi vai neskaidras cilmes izteikts drudzis bez citām ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī olanzapīna, lietošana.

Retak gadījumos ziņots par hiperglikēmiju un/vai jau esoša cukura diab ēta paasinājumu,tas kas reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, to vidū arī par dažiem letāliem gadījumiem (skatīt 4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekš bijušu palielinātu ķermeņa ma u, kas var būt predisponējošs

Hiperglikēmija un diabēts

lietošanas vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšanağasinīsistrpirms,12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ārstēti ar jebkuru antipsihotisku

faktors. Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām antipsihotisko līdzekļu

līdzekli, arī OLANZAPINE CIPLA, jānovēro, vai nerodasrehiperglikēmijas pazīmes un simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientus ar cukura diabētu vai cukura diabēta riska faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nep sliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 edēļ s pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos mēnešos pēc tam.

nav Lipīdu izmaiņas

Ar placebo kontrolētos klīniskosvairspētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8 p kšpunktu Nevēlamās blakusparādības). Lipīdu izmaiņu

gadījumā jārīkojas atbilstoši klīniskajai ainai, īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un cilvēkiem ar dislipidēmijas riska faktoriem.lesPacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkuriem antipsihotiskiem līdzekļiem, arī OLANZAPINE CIPLA, r gulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas āvad īnijām, piemēram, pirms, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēcZtam.

Antiholīnerģiska aktivitāte

Olanzapīnam in vitro pierādīta antiholīnerģiska aktivitāte, tomēr klīnisko pētījumu pieredze atklāja retas ar šo darbību saistītas izpausmes. Taču, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, ordinējot medikamentu pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, konstatēta pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, AlAT un AsAT līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm un simptomiem, iepriekš bijušām slimībām, kas saistītas ar funkcionāliem aknu traucējumiem, un pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem preparātiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (ieskaitot hepatocelulārus, holestātiskus vai jauktus aknu bojājumus), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkuras cilmes mazu leikocītu un/vai neitrofīlo skaitu, pacientiem, kas saņem zināmas neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti (≥ 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu (salīdzinot ar placebo grupu), reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF]≥500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF<500 msec). Tomēr, tāpat kā citu antipsihotisku līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu kopā ar medikamentiem, kas pagarina QTc intervālu, īpaši vecāka gadagājuma pacientiem,

pacientiem ar iedzimtu gara QT sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju

vai hipomagniēmiju.

 

 

 

tas

 

 

 

 

Trombembolija

 

istr

 

Retāk (≥ 0.1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp olanzapīna te apiju un venozo

trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombembolijuē un olanzapīna terapiju.

Tomēr, ņemot vērā to, ka šizofrēnijas pacientiem bieži ir novērojami iegū venozās trombembolijas

 

 

ğ

īt venozo trombemboliju (piem.,

riska faktori, ir jāapzina visi iespējamie riska faktori, kas varētu zra

pacienta imobilizācija), un jānodrošina atbilstoša profilakse.

 

 

 

Vispārīgā ietekme uz CNS

nav

 

 

 

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāie ēro piesardzība,re

ja to lieto kombinācijā ar citiem

centrālas darbības līdzekļiem un alkoholu. Tā kā ol nz pīnam in vitro raksturīgs dopamīna antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un etiešu dopamīna agonistu iedarbībai.

pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientvairsem, kas lieto olanzapīnu, par krampju rašanos ziņots retak. Lielākai daļai šo pacientu tika ziņots p krampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Krampji

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacient em, kam anamnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni

Tardīvā diskinēzija les

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga vienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešamaā ārstēšana. Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas terapijas laikā, tādēļZj apsver devas mazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja pacientam olanzapīna terapijas laikā rodas tardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprināties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskos pētījumos ar vecāka gadagājuma pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, dažkārt tika novērota posturāla hipotensija. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams regulāri mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp svara pieaugums, metabolisko rādītāju izmaiņas un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Šo blakusparādību ietekme ilgtermiņā nav pētīta un nav zināma (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktus).

Laktoze

OLANZAPINE CIPLA tabletes satur laktozi. Pacienti ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes trūkumu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju nedrīkst lietot šīs zāles.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Pediatriskā populācija

Pētījumi par mijiedarbību ir veikti tikai ar pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

 

tas

 

 

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izr isīt olanzapīna

koncentrācijas pazemināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni izteikta olanzapīna klīrensa

 

istr

 

palielināšanās. Klīniskās sekas varētu būt nelielas, taču nepieciešamībasēgadījumā ieteicama klīniska novērošana un olanzapīna devas palielināšana (skatīt 4.2 apakšpunk u).

CYP1A2 inhibīcijağ

fluvoksamīna lietošanas olanzapīna Cmax palielinājās vidējirepar 54% nesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna LZL navpalielinājās attiecīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 inhibitoru, piemēram, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas

Novērots, ka fluvoksamīns – specifisks CYP1A2 inhibito s – stipri kavē olanzapīna metabolismu. Pēc

olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēš na ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna devas samazināšanas nepieciešamība.

Samazināta bioloģiskā pieejamībavairs

Aktivētā ogle samazina iekšķīgi lietota olanzapīna bioloģisko pieejamību par 50 – 60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc ol nz pīna lietošanas.

Nav novērots, ka fluoksetīnsles(CYP2D6 inhibitors), atsevišķas antacīdu (alumīnija, magnija) vai

cimetidīna devas nozīmīgi i t kmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Olanzapīna spējaZietekmētācitas zāles

Olanzapīns var darboties pretēji tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem.

Olanzapīns in vitro neinhibē galvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tāpēc nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika novērota šādu aktīvo vielu metabolisma kavēšana: tricikliskie antidepresanti (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu), varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav novērota mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārīga ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai medikamentus, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt 4.4 apakšpunktu).

QTc intervāls

Jāuzmanās, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, šīs zāles grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais terapijas guvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots

par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem traucējumiem un

barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

tas

 

Barošana ar krūti

Pētījumā veselām sievietēm zīdīšanas periodā olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka vidējā

līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadī ās olanzapīnaē devas (mg/kg).

Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt zīdīšanu.

 

ğ

4.7

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpotistrmehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā

olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacientiemrejāiesaka uzmanīties, strādājot ar

mehānismiem, arī vadot transportlīdzekļus.

nav

4.8

Nevēlamās blakusparādības

Pieaugušie

Visbiežāk ( 1% pacientu) novērotāsvairsbl kusparādības, kas radās olanzapīna lietošanas laikā klīniskos pētījumos, bija miegainība, ķermeņa m sas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna,

holesterīna, glikozes un triglicerīdu līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta apetīte, reibonis, akatīzija, parkinlesoni m , leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4 apakšpunktu), diskinēzija, ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiskas ietekmes, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, artralģija, paaugstināta sārmainZs fosfatāzes koncentrācija, augsta gamma glutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija, augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Tabulā uzskaitītas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā biežuma grupā blakusparādības uzskaitītas to

nopietnības samazinājuma secībā. Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži ( 1/10), bieži ( 1/100 līdz

1/10), retāk ( 1/1 000 līdz 1/100), reti (no 1/10 000 līdz 1/1 000), ļoti reti ( 10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

 

Retāk

Reti

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Eozinofilija

 

 

Trombocitopēnija11

 

Leikopēnija10

 

 

 

 

Neitropēnija10

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība11

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

Bieži

 

 

Retāk

 

 

 

 

Reti

Svara pieaugums1

Paaugstināts

 

 

Diabēta attīstīšanās vai

 

Hipotermija12

 

holesterīna līmenis2,3

 

paasinājums, kas

 

 

 

 

Paaugstināts glikozes

 

dažkārt saistīts ar

 

 

 

 

līmenis4

 

 

ketoacidozi vai komu,

 

 

 

Paaugstināts

 

 

ieskaitot dažus

 

 

 

 

triglicerīdu līmenis2,5

 

gadījumus ar letālu

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

iznākumu (skatīt 4.4

 

 

 

Pastiprināta ēstgriba

 

apakšpunktu)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Miegainība

Reibonis

 

 

Krampji, kur lielākajā

 

Ļaundabīgais

 

Akatīzija6

 

 

daļā gadījumu tika

 

 

neiroleptiskais

 

Parkinsonisms6

 

 

ziņots par krampjiem

 

simptoms (skatīt 4.4

 

Diskinēzija6

 

 

vai krampju riska

 

 

apakšpunktu)12

 

 

 

 

faktoriem anamnēzē11

 

Pārtraukšanas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

simptomi7,12

 

 

 

 

Distonija (tostarp acs

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ābola neapzinātas

ē

 

 

 

 

 

kustības)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tardīvā diskinēzija11

 

 

 

 

 

 

Amnēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

 

 

Dizartrija

 

istr

 

 

 

 

 

 

re

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un viden s slimības

 

 

 

 

 

 

 

Asiņošana no deguna9

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Br dikardija

 

 

 

Ventrikulāra

 

 

 

 

QTc intervāla

 

 

 

tahikardija/fibrilācija,

 

 

navpagarināšanās (skatīt

 

pēkšņa nāve (skatīt 4.4

 

 

 

 

4.4 apakšpunktu)

 

 

apakšpunktu)11

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Ortostatiska

vairs

 

 

Trombembolija (t.sk.

 

 

hipotensija10

 

 

plaušu embolija un

 

 

 

 

 

 

dziļo vēnu tromboze)

 

 

 

les

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

Z

Viegla pārejoša

 

 

Uzpūsts vēders9

 

 

Pankreatīts11

antiholīnerģiska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ietekme, t.sk.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

aizcietējums un sausa

 

 

 

 

 

 

 

 

mute

 

 

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārejoša,

 

 

 

 

 

 

 

Hepatīts (t.sk.

 

asimptomātiska aknu

 

 

 

 

 

 

hepatocelulāri,

 

aminotransferāžu

 

 

 

 

 

 

 

holestātiski vai jaukti

 

(AlAT, AsAT) līmeņa

 

 

 

 

 

 

aknu bojājumi)11

 

paaugstināšanās, īpaši

 

 

 

 

 

 

 

 

ārstēšanas sākumā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi

 

 

Fotosensitivitātes

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

Bieži

 

 

 

Retāk

 

 

Reti

 

 

 

 

 

 

Matu izkrišana

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

Artralģija9

 

 

 

 

 

 

Rabdomiolīze11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Urīna nesaturēšana,

 

 

 

 

 

 

 

 

urīna aizture

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pavājināta urīna

 

 

 

 

 

 

 

 

plūsma11

 

 

 

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

 

 

Erektilā disfunkcija

 

 

Amenoreja

 

 

Priapisms12

 

 

vīriešiem

 

 

Krūšu palielināšanās

 

 

 

Samazināta

 

 

Galaktoreja sievietēm

 

 

 

dzimumtieksme

 

 

Ginekomastija/krūšu

 

 

 

vīriešiem un sievietēm

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

 

Astēnija

 

 

 

 

 

ē

tas

 

 

Nogurums

 

 

 

 

 

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

Paaugstināts proaktīna

 

Paaugstināts sārmainās

 

Paaugstināts kopējā

 

Paaugstināts sārmainās

līmenis plazmā8

 

fosfatāzes līmenis10

 

 

 

ğ

 

fosfatāzes līmenis

 

 

 

bili ubīna līmenis

 

 

 

Augsts kreatīna

 

 

 

re

 

 

 

 

 

fosfokināzes līmenis11

 

 

 

 

 

 

 

Augsts gamma

nav

 

 

 

 

 

 

glutamiltransferāzes

 

 

 

 

 

 

līmeni

 

 

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi

Traucējumi grūtniecība , pēcdzemdību un perinatālajā periodā

 

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

ā

les

 

 

 

 

 

 

 

Zāļu abstinences

 

 

 

 

 

 

 

sindroms

 

 

 

 

 

 

 

jaundzimušajiem

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.6

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

1Tika novērota klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no

sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

3Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

4Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

5Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

6 Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroja skaitliski vairāk gadījumos, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētu haloperidola devu ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns mazāk izraisa tardīvo diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

8 Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pārsniedza normas

augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sāko nējo prolaktīna līmeni.

 

tas

Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un no mas augšējo robežu

nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

ē

9 Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kasistriekļauti olanzapīna integrētajā

datubāzē.

ğ

10 Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīnareintegrētajā datubāzē, noteiktajām

 

vērtībām.

 

 

11 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļunavreģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums noteikts, izmantojot olanzapīna integ ēto datubāzi.

12 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

noteikts atbilstoši 95% ticamībvairsintervāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana

Laika gaitā palielin j s to pacientu īpatsvars, kuriem tika konstatētas nelabvēlīgas, klīniski nozīmīgas

 

les

svara, kā arī glikozes,ākopējā/ZBL/ABL holesterīna vai triglicerīdu līmeņa palielināšanās izmaiņas.

Z

 

Pieaugušajiem pēc 9-12 mēnešu ārstniecības kursa vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc aptuveni 6 mēnešiem.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku miršanas gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti bieži (> 10 %) šiem pacientiem saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži (1 – 10 %) tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi Parkinsona slimības gadījumā ļoti bieži, un biežāk nekā lietojot placebo, ziņots par parkinsonisma simptomu pastiprināšanos un halucinācijām.

Vienā klīniskā pētījumā pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija 4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju. Iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta

līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (>10%) izraisīja trīci, mutes sausumu, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem (1 – 10%). Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās par >7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par >7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai arī nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, pētījumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kura tika iegūta pētījumos ar pieaugušajiem.

Zemāk esošajā tabulā ir apkopotas blakusparādības par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), salīdzinot ar pieaugušajiem, kā arī blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas

palielināšanās (≥ 7%) ir biežāk novērojama pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuri preparātu lietoja līdzīgi ilgi. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un to pusaudžu īpatsvar , kuriem bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja preparāts tika lietots ilg toši (vismaz 24 nedēļas) (salīdzinājumā ar īslaicīgu lietošanu).

 

 

 

 

 

 

tas

Katrā biežuma grupā blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības pakāpesēsamazinājuma secībā.

Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (≥ 100 līdz < 1/10).

 

 

 

istr

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

ğ14

 

Ļoti bieži: svara pieaugums

 

 

 

 

, paaugstināts triglicerīdu līm nis , pastiprināta ēstgriba.

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

 

re

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Ļoti bieži: sedācija (t.sk. hypersomnia, letarģij

, mieg inība).

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

nav

 

 

 

Bieži: sausa mute

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas t aucējumi

 

 

 

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotransfevairsāžu (AlAT/AsAT) līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Izmeklējumi

Ļoti bieži: pazemināts kopējā bilirubīna līmenis, paaugstināts GGT, paaugstināts prolaktīna līmenis

plazmā16.

les

 

13 Pēc īslaicīgas (vidēji 22 di nas ilgas) terapijas svara pieaugums par ≥ 7% no ķermeņa masas (kg) pētījuma sākumā bijaāļoti bieži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (7,1% gadījumu)Z un par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu).

Lietojot preparātu ilgstoši (vismaz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%, 55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā.

14 Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15Bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam

(≥ 5,17 mmol/l).

16Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

4.9Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži vērojami simptomi (>10% gadījumu) pārdozēšanas gadījumā ir tahikardija, uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis, kas variē no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu funkcijas pārtraukšana. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu .

Ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Var būt indicētas standarta pārdozēšanas ārstēšanas procedūras (t.i., kuņģa skalošana, aktivētās ogles lietošana). Vienlaikus aktivētās ogles lietošana mazina olanzapīna bioloģisko pieejamību pēc perorālas lietošanas par 50 – 60 %.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, to vidū hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uz urēš na. Nelietojiet

epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar beta agonista darbību, jo beta receptoru

 

 

 

 

 

tas

stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Jāveic sirds un asinsvadu sis ēmasēnepārtraukta novērošana, lai

noteiktu iespējamas aritmijas rašanos. Rūpīga medicīniska uzraudzība un novērošana jāturpina līdz

pacients atveseļojas.

 

 

istr

 

 

 

 

 

 

5.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

ğ

 

re

 

 

5.1

Farmakodinamiskās īpašības

 

 

 

 

 

 

 

Farmakoterapeitiskā grupa:diazepīni,oksazepī i un tiazepīni, ATĶ kods: N05A H03.

 

 

nav

 

 

 

Farmakodinamiskā iedarbība

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmānij un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša

farmakoloģiska iedarbība uz daudzām receptoru sistēmām.

 

vairs

Pirmsklīniskos pētījumos olanzapīns izrādīja afinitāti (Ki<100 nM) pret serotonīna 5-HT2A/2C, 5HT3,

les

 

5HT receptoriem, dopamīna D , D , D , D , D receptoriem, muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M -M

6ā 1 2 3 4 51 5

receptoriem, adrenoreceptoriem un histamīna H receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar

1Z 1

olanzapīnu tika atklāts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar receptoriem. Olanzapīnam in vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT2 receptoriem, salīdzinot ar afinitāti pret dopamīna D2 receptoriem, kā arī in vivo modeļos lielāka 5HT2 aktivitāte, salīdzinot ar D2 aktivitāti. Elektrofizioloģiskie pētījumi pierādīja, ka olanzapīns selektīvi mazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem (A9) mehānismiem, kas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju (tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti), lietojot to tādās mazākās devās, kas neizraisa katalepsiju – izpausmi, kas liecina par motorām blakusparādībām. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgiem cilvēkiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas tika atklāts, ka olanzapīns vairāk saista 5HT2A receptorus, salīdzinot ar dopamīna D2 receptoriem. Turklāt SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika atklāts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D2 receptoru saistīšana, salīdzinot ar dažiem citiem pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi vai risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmu medikamentu kontrolētiem pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientu, kam bija raksturīgi gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns izraisīja statistiski daudz izteiktāku gan “negatīvo”, gan “pozitīvo” simptomu mazināšanos.

Daudznacionālā, dubultaklā, salīdzinošā pētījumā par šizofrēniju, šizoafektīviem un ar tiem saistītiem traucējumiem, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomery-Asberg Depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundāras analīzes pierādīja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001) un olanzapīna (-6,0) pārākumu, salīdzinot ar haloperidolu (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam novēroja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus pacientu daļas ziņā, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu

vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar tas

litiju vai valproātu) izraisīja labāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai valproāta monoterapija.

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kamēar olanzapīnu tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placeboistrterapijai, olanzapīns statistiski labāk nekā placebo ietekmēja primāros bipolāru traucējumu recidīva rak urlielumus. Olanzapīns arī

statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo novērsa gan recidīvu līdzğmānijai vai recidīvu līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiemremānijas epizodē, kam ar olanzapīna un litija kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai litija monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāksnavpar litiju ietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumiem (olanzapīns 30,0%, litijs 38,3%; p = 0,055).

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacie tiem mānijas vai jauktā epizodē, kuru stāvoklis stabilizēts ar olanzapīnu kopā arvairsgarastāvokļa tabilizētāju (litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un litija vai valproāta vienlaicīga lietošana nebija statistiski pārāka par litiju vai valproātu, aizkavējot bipolāru traucējumu recidīvu, kas def nēts saskaņā ar sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

Pediatriskā populācija

Pieredze par lietošanu pu audžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežota līdz īstermiņā apkopotai informācijai par f ktivitāti šizofrēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I traucējumiem saistītasām nijas ārstēšanā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīns tika lietots dažādāsZdevlesno 2,5 līdz pat 20 mg dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem svara pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinot ar pieaugušajiem, pusaudžiem bija vairāk izmaiņu kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī tukšā dūšā (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus). Nav datu par iedarbības uzturēšanu, un dati par drošību ilgtermiņā ir ierobežoti (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus).

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5 – 8 stundu laikā. Uzsūkšanos neietekmē uzturs. Absolūtā perorālā bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar intravenozu lietošanu, nav noteikta.

Sadalījums

Koncentrācijas diapazonā aptuveni 7–1 000 ng/ml ar plazmas proteīniem saistās aptuveni 93% olanzapīna. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīniem un skābajiem α1 glikoproteīniem.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas veidā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N-dezmetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos, kuriem pētījumos ar dzīvniekiem in vivo noteikta izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem (sākot no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 un 33,8 stundas) un klīrenss bija samazināts (17,5 un 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas vecāka gadagājuma pacientiem, bija cita vecuma pacientiem novērotās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma 5 – 20 mg dienas devas lietošana neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 un 32,3

stundas) un klīrenss bija samazināts (18,9 un 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5 – 20 mg) pierādīta

līdzīga lietošanas drošība kā sieviešu kārtas (n=467), tā arī vīriešu kārtas pacien iem (n=869).

Nieru darbības traucējumi

 

tas

ē

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem

 

istr

 

nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 un 32,4 h) vai klīrensa (21,2 un 25,0 l/h)

atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā noskaidrots, ka apmēram 57% radioaktīvi iezīmētā olanzapīna

izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

ğ

Smēķētāji

 

 

nav

re

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildzināts eliminācijas pusperiods (39,3 h)

un samazināts klīrenss (18,0 l/h), līdzīgi nesmēķējošiem veseliem cilvēkiem (attiecīgi 48,8 h un

14,1 l/h).

 

vairs

 

 

 

 

 

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētāj em (vīriešiem un sievietēm) vidējais eliminācijas pusperiods

bija ilgāks (38,6 un 30,4 h) un klīrenss b ja mazāks (18,6 un 27,7 l/h).

Olanzapīna plazmas klīrenss ir mazāks gados vecākām personām, sievietēm un nesmēķētājiem,

 

les

 

 

 

attiecīgi salīdzinot ar jauniem cilvēkiem, vīriešiem un smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma un

smēķēšanas ietekmes uz o anzapīna klīrensu un eliminācijas pusperiodu nozīmīgums ir niecīgs,

 

ā

 

 

 

salīdzinot ar vispārēj m individuālām atšķirībām pacientu vidū.

Pētījumā ar baltāsZrases pārstāvju, japāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna farmakokinētikas raksturlielumi neatšķīrās.

Pediatriskā populācija

Pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika ir līdzīga pusaudžiem un pieaugušajiem. Klīniskajos pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šie faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kura tika novērota pusaudžiem.

5.3Preklīniskie dati par drošumu

Akūts (pēc vienreizējas devas) toksiskums

Grauzējiem perorāla toksiskuma izpausmes bija tādas pašas, kādas vērojamas spēcīgu neiroleptisko līdzekļu grupā: hipoaktivitāte, koma, tremors, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām).

Suņiem pēc vienreizēju perorālu līdz 100 mg/kg devu lietošanas nāve neiestājās. Klīniskās izpausmes bija sedācija, ataksija, tremors, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija. Pērtiķiem vienreizēju līdz 100 mg/kg devu lietošana izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksiskums

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskas izpausmes un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu radās tolerance. Lielu devu lietošana izraisīja samazinātus augšanas rādītājus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, radās pārejošas izpausmes, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskais toksiskums

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika novērota visām sugām, to vidū no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika atklāta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8 – 10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna ietekme [LZL] bija 12 – 15 reizes lielāka par to, kāda rodas cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) radās pārejoša neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nelabvēlīga ietekme uz cilmes vai proliferējošām

šūnām kaulu smadzenēs neradās.

tas

 

Toksiska ietekme uz vairošanos

ē

pārošanos. Riesta cikli tika traucēti, lietojot 1,1 mg/kg (deva,ğkas 3istrreizes pārsniedz maksimālo devu cilvēkiem), reprodukcijas rādītāji tika ietekmēti žurkām, reli tojot 3 mg/kg (deva, kas 9 reizes pārsniedz maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, ku ām tika dots olanzapīns, konstatēja augļa attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju akti itātes samazināšanos.

Pētījumos ar dzīvniekiem olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācija traucēja žurku tēviņu

Olanzapīns neradīja mutagēnu vai klastogēnunavietekmi pilna apjoma standarttestos, tajā skaitā arī baktēriju mutācijas testos un zīdītāju te tos in vitro un in vivo.

Mutagēna ietekme

Kancerogēna ietekme

Ņemot vērā rezultātus, kas iegūti pētījumos ar žurkām un pelēm, tika secināts, ka olanzapīns nav

kancerogēns.

 

 

vairs

 

 

 

 

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

 

 

les

 

6.1

 

ā

 

Palīgvielu saraksts

 

 

 

Z

 

 

Tabletes kodols

Laktozes monohidrāts

Kukurūzas ciete

Hidroksipropilceluloze

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Opadry II White, kas satur šādas vielas:

Hipromeloze (E464)

Titāna dioksīds (E171)

Laktozes monohidrāts

Polietilēnglikols 3000

Gliceroltriacetāts

6.2Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 30 C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā presētos alumīnija blisteros, kartona kastītēs pa 7, 28 vai 56 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

 

 

tas

 

 

 

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

istr

 

 

 

 

 

 

 

Nav īpašu prasību.

 

 

 

ē

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

ğ

 

Cipla (EU) Limited

 

 

 

Hillbrow House

 

 

 

Hillbrow Road

 

nav

re

 

 

Esher

 

 

 

 

Surrey

 

 

 

 

 

KT10 9NW

 

 

 

 

 

Lielbritānija

vairs

 

 

 

 

8.

 

 

 

 

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

 

 

EU/1/07/426/007 - Olanzapine Cipla – 10 mg - apvalkotās tabletes - 7 tabletes kastītē. EU/1/07/426/008 - OlanzapinelesCipla – 10 mg – apvalkotās tabletes - 28 tabletes kastītē.

EU/1/07/426/009 - O anzapine Cipla – 10 mg - apvalkotās tabletes - 56 tabletes kastītē. ā

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS

Z DATUMS

Reģistrācijas datums: 2007. gada 14. Novembris Pārreģistrācijas datums: 2012. gada 01. oktobris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: Ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kas olanzapīnu saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, turpiniet terapiju recidīvu profilaksei tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, olanzapīna lietošana ir jāturpina (pielāgojot devu, kā nepieciešams), izmantojot papildterapiju, lai saskaņā ar klīniskām indikācijām novērstu garastāvokļa simptomus.
Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5 - 20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Pārsniegt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas. Devu drīkst palielināt ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām. Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.
Pediatriskā populācija
62
Pieaugušie
Olanzapīns indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.
4.1 Terapeitiskās indikācijas
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
Zilas, elipsveida, izliektas, apvalkotās tabletes
ar iespiestu “NEO” vienā pusētasun gludas no otras puses.
ē ğistr re Olanzapīns ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlabošanāsnavuzturēšanā ilgstošas terapijas laikā pacientiem,
kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.
Olanzapīns indicēts vidēji smagas vai smagas mā ijas epizodes ārstēšanai.
Pacientiem, kam mānijas epizodivairsizdev es mazināt ar olanzapīnu, tas ir indicēts recidīvu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).
4.2. Devas un lietošanas veids
Pieaugušie les
Šizofrēnija: Ieteicamāāo anzapīna sākuma deva ir 10 mg dienā.
Mānijas epizode:ZSākuma deva ir 15 mg vienā dienas devā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1 apakšpunktu).
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Olanzapine Cipla 15 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Katra apvalkotā tablete satur 15 mg olanzapīna (Olanzapine)
Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra apvalkotā tablete satur 315 mg laktozes monohidrāta. Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA Apvalkotā tablete

Olanzapīns nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošību un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem biežāk tika novērots svara pieaugums, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4, 4.8, 5.1 un 5.2 apakšpunktus).

Vecāka gadagājuma pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg un tā jāpalielina piesardzīgi.

Dzimums:

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešu kārtas pacientiem, sākuma deva un devas robežas parasti netiek mainītas.

Smēķētāji

tas

 

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem, sākuma deva un devas robežas p r ti netiek mainītas.

Mazākas sākuma devas nepieciešamība jāapsver pacientiem, kam ir vai āku faktoru kombinācija

(sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas var palēnināt me abolismu.ē Ja šiem pacientiem

indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

istr

(Skatīt 4.5 un 5.2 apakšpunktus).

ğ

4.3.

Kontrindikācijas

re

 

 

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

 

 

vairs

 

4.4.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanānav

 

Antipsihotisko līdzekļu terapijas l ikā p c enta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā l ikā p cients rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihozelesun/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīns nav reģistrēts ar d menci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, un to nav ieteicams izmantotāšīs konkrētās pacientu grupas ārstēšanai sakarā ar palielināto mirstību un lielāku cerebrovaskulZ ro traucējumu iespējamību. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos (6 – 12 nedēļas) gados veciem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5 % un 1,5 %). Palielinātais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu grupu palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepareizs uzturs, kā arī dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošiem išēmiskiem smadzeņu asinsrites traucējumiem), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kam radās cerebrovaskulāri traucējumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums

> 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par riska faktoriem, kas ārstēšanas ar olanzapīnu laikā var izraisīt CVBP. Olanzapīna iedarbība šajos pētījumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana dopamīna agonistu izraisītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8 apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklis vispirms tika stabilizēts ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļa (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekli un tā devu nedrīkstēja mainīt. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg dienā pēc pētnieka ieskatiem.

Ļaundabīgais neiroleptiskais simptoms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, ko izraisa antipsihotiski līdzekļi. Lietojot olanzapīnu, retos gadījumos arī ziņots par ĻNS rašanos. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiski traucējumi un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (mainīgs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirds ritma traucējumi). Citas izpausmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja

pacientam tiek konstatētas ĻNS pazīmes vai simptomi vai neskaidras cilmes izteikts drudzis bez citām

ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī olanzapīna, lietošana.

Hiperglikēmija un diabēts

tas

 

Retak ziņots par hiperglikēmiju un/vai jau esoša cukura diabēta paasinājumu, k reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, to vidū arī par dažiem letāliem gadījumiem (skatītē4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekš bijušu palielinātu ķermeņa masu, kasistrvar būt predisponējošs faktors.

Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām an ipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms,12ğnedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ārstēti ar jebkuru antipsihotisku līdzekli, arī OLANZAPINE CIPLA, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijasrepazīmes un simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientus ar cukura diabētu vai cukura diabēta riska faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 nedēļas pēc ter pij s uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos mēnešos pēc tam.

Lipīdu izmaiņas

nav

Ar placebo kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja

nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8

p kšpunktu Nevēlamās blakusparādības). Lipīdu izmaiņu

gadījumā jārīkojas atbilstoši klīnisk j

inai, īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un cilvēkiem ar

dislipidēmijas riska faktoriem. Pacientiem,vairskas tiek ārstēti ar jebkuriem antipsihotiskiem līdzekļiem, arī OLANZAPINE CIPLA, regulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vad īnijām, piemēram, pirms, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēc tam.

āles AntiholīnerģiskaZaktivitāte

Olanzapīnam in vitro pierādīta antiholīnerģiska aktivitāte, tomēr klīnisko pētījumu pieredze atklāja retas ar šo darbību saistītas izpausmes. Taču, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, ordinējot medikamentu pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, konstatēta pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, AlAT un AsAT līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm un simptomiem, iepriekš bijušām slimībām, kas saistītas ar funkcionāliem aknu traucējumiem, un pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem preparātiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (ieskaitot hepatocelulārus, holestātiskus vai jauktus aknu bojājumus), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkuras cilmes mazu leikocītu un/vai neitrofīlo skaitu, pacientiem, kas saņem zināmas neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas

nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti ((≥ 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu (salīdzinot ar placebo grupu), reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF]≥500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF<500 msec). Tomēr, tāpat kā citu antipsihotisku līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu kopā ar medikamentiem, kas pagarina QTc intervālu, īpaši vecāka gadagājuma pacientiem, pacientiem ar iedzimtu gara QT sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju vai hipomagniēmiju.

Trombembolija

tas

 

Retāk (≥ 0.1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp olanzapīna terapiju un venozo trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombemboliju un olanzapīna terapiju.

Tomēr, ņemot vērā to, ka šizofrēnijas pacientiem bieži ir novērojami iegūti venozās trombembolijas

riska faktori, ir jāapzina visi iespējamie riska faktori, kas varētu izraisīt venozoē trombemboliju (piem.,

pacienta imobilizācija), un jānodrošina atbilstoša profilakse.

istr

Vispārīgā ietekme uz CNS

 

 

 

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāievēro pi sardzība,ğ ja to lieto kombinācijā ar citiem

centrālas darbības līdzekļiem un alkoholu. Tā kā olanzapīnam in vitro raksturīgs dopamīna

 

 

nav

 

antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un netiešu dopamīnare agonistu iedarbībai.

Krampji

 

 

 

 

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kam

amnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni

 

vairs

 

 

 

pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientiem, kas lieto olanzapīnu, par krampju rašanos ziņots retak. Lielākai daļai šo pacientu tika ziņots par k ampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Tardīvā diskinēzija

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga ienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešamales ārstēšana. Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas terapijas laikā, tādēļ jāapsv r devas mazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja pacientam olanzapīna terapijas laikā rodasātardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprinZties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskos pētījumos ar vecāka gadagājuma pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, dažkārt tika novērota posturāla hipotensija. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams regulāri mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp svara pieaugums, metabolisko rādītāju

izmaiņas un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Šo blakusparādību ietekme ilgtermiņā nav pētīta un nav zināma (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktus).

Laktoze

OLANZAPINE CIPLA tabletes satur laktozi. Pacienti ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes trūkumu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju nedrīkst lietot šīs zāles.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Pediatriskā populācija

Pētījumi par mijiedarbību ir veikti tikai ar pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izrai īt olanzapīna koncentrācijas pazemināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni izteikta olanz pīna klīrensa

palielināšanās. Klīniskās sekas varētu būt nelielas, taču nepieciešamības gadījumā ieteicama klīniska

novērošana un olanzapīna devas palielināšana (skatīt 4.2 apakšpunktu).

tas

CYP1A2 inhibīcija

ē

fluvoksamīna lietošanas olanzapīna Cmax palielinājās vidēji parğ54%istrnesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna LZL palielinājās atti cīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas

Novērots, ka fluvoksamīns – specifisks CYP1A2 inhibitors – st pri kavē olanzapīna metabolismu. Pēc

lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 inhibitoru, piemēream, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēšana ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna devas samazināšanas nepieciešamība.

Samazināta bioloģiskā pieejamība nav

Nav novērots, ka fluoksetīns (CYP2D6vairsinhibitors), atsevišķas antacīdu (alumīnija, magnija) vai cimetidīna devas nozīmīgi ietekmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Aktivētā ogle samazina iekšķīgi lietota olanzapīna bioloģisko pieejamību par 50 – 60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc olanzapīna lietošanas.

Olanzapīna spēja ietekmēt citas zāles

Olanzapīns var darboties pretēji tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem.

Olanzapīns in vitro neinhibēlesgalvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4).

ā

 

Tāpēc nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika novērota šādu

aktīvo vielu metabolismaZ

kavēšana: tricikliskie antidepresanti (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu),

varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav novērota mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārīga ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai medikamentus, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt 4.4 apakšpunktu).

QTc intervāls

Jāuzmanās, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, šīs zāles grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais terapijas guvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem traucējumiem un barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

Barošana ar krūti

tas

 

Pētījumā veselām sievietēm zīdīšanas periodā olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka vidējā

līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadītās olanz pīna devas (mg/kg).

Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt zīdīšanu.

ē

4.7

istr

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā

 

 

re

olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacientiem jāi sakağuzmanīties, strādājot ar

mehānismiem, arī vadot transportlīdzekļus.

 

4.8

Nevēlamās blakusparādības

 

Pieaugušienav

holesterīna, glikozes un triglicerīduvairslīmen (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta apetīte,

Visbiežāk ( 1% pacientu) novērotās blaku parādības, kas radās olanzapīna lietošanas laikā klīniskos pētījumos, bija miegainība, ķermeņa masas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna,

reibonis, akatīzija, parkinsonisms, leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4 apakšpunktu), diskinēzija,

ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiskas ietekmes, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanāsles( katīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, artralģija,

paaugstināta sārmainās fosfatāzes koncentrācija, augsta gammaglutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija,ā augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādībuZ saraksts tabulas veidā

Tabulā uzskaitītas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā biežuma grupā blakusparādības uzskaitītas to nopietnības samazinājuma secībā. Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži ( 1/10), bieži ( 1/100 līdz1/10), retāk ( 1/1 000 līdz 1/100), reti ( 1/10 000 līdz 1/1 000), ļoti reti ( 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

 

Retāk

Reti

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Eozinofilija

 

 

Trombocitopēnija

 

Leikopēnija10

 

 

 

 

Neitropēnija10

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Paaugstināta jutība11

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

Svara pieaugums1

Paaugstināts

 

Diabēta attīstīšanās vai

Hipotermija12

 

holesterīna līmenis2,3

 

paasinājums, kas

 

 

 

 

Ļoti bieži

 

Bieži

 

 

Retāk

 

 

 

 

Reti

 

 

Paaugstināts glikozes

 

dažkārt saistīts ar

 

 

 

 

 

līmenis4

 

 

ketoacidozi vai komu,

 

 

 

 

Paaugstināts

 

 

ieskaitot dažus

 

 

 

 

 

triglicerīdu līmenis2,5

 

gadījumus ar letālu

 

 

 

 

 

Glikozūrija

 

 

iznākumu (skatīt 4.4

 

 

 

 

Pastiprināta ēstgriba

 

apakšpunktu)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Miegainība

 

Reibonis

 

 

Krampji, kur lielākajā

 

Ļaundabīgais

 

 

Akatīzija6

 

 

daļā gadījumu tika

 

 

neiroleptiskais

 

 

Parkinsonisms6

 

 

ziņots par krampjiem

 

simptoms (skatīt 4.4

 

 

Diskinēzija6

 

 

vai krampju riska

 

 

apakšpunktu)12

 

 

 

 

 

faktoriem anamnēzē11

 

Pārtraukšanas

 

 

 

 

 

Distonija (tostarp acs

 

simptomi7,12

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ābola neapzinātas

 

 

tas

 

 

 

 

 

kustības)11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tardīvā diskinēzija11

 

 

 

 

 

 

 

Amnēzija

 

ē

 

 

 

 

 

 

Dizartrija

 

istr9

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

 

 

 

 

 

 

 

 

re

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Asiņošanağno deguna

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bradikardija

 

 

 

Ventrikulāra

 

 

 

 

 

QTc intervāla

 

 

 

tahikardija/fibrilācija,

 

 

 

 

 

p garināšanās (skatīt

 

pēkšņa nāve (skatīt 4.4

 

 

 

 

 

4.4 apakšpunktu)

 

 

apakšpunktu)11

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ortostatiska

 

vairs

 

 

Trombembolija (t.sk.

 

 

hipotensija10

 

 

 

plaušu embolija un

 

 

 

 

 

 

 

dziļo vēnu tromboze)

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

Viegla pārejoša

 

 

Uzpūsts vēders9

 

 

Pankreatīts

Z

 

lesantiholīnerģiska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ietekme, t.sk.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

aizcietējums un sausa

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

mute

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārejoša,

 

 

 

 

 

 

 

 

Hepatīts (t.sk.

 

 

asimptomātiska aknu

 

 

 

 

 

 

 

hepatocelulāri,

 

 

aminotransferāžu

 

 

 

 

 

 

 

 

holestātiski vai jaukti

 

 

(AlAT, AsAT) līmeņa

 

 

 

 

 

 

 

aknu bojājumi)11

 

 

paaugstināšanās, īpaši

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ārstēšanas sākumā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi

 

 

Fotosensitivitātes

 

 

 

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Matu izkrišana

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži

Bieži

 

 

Retāk

 

Reti

 

Artralģija9

 

 

 

 

Rabdomiolīze11

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Urīna nesaturēšana,

 

 

 

 

 

urīna aizture

 

 

 

 

 

 

Pavājināta urīna

 

 

 

 

 

plūsma11

 

 

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

Erektilā disfunkcija

 

Amenoreja

 

Priapisms12

 

vīriešiem

 

Krūšu palielināšanās

 

 

Samazināta

 

Galaktoreja sievietēm

 

 

dzimumtieksme

 

Ginekomastija/krūšu

 

 

vīriešiem un sievietēm

palielināšanās

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Astēnija

 

 

 

 

tas

 

Nogurums

 

 

 

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

 

Paaugstināts proaktīna

Paaugstināts sārmainās

Paaugstināts kopējā

 

līmenis plazmā8

fosfatāzes līmenis10

 

bilirubīna līmen

 

 

Augsts kreatīna

 

 

 

istr

 

 

fosfokināzes līmenis11

 

ğ

 

 

 

re

 

 

 

Augsts gamma

nav

 

 

 

glutamiltransferāzes

 

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

 

 

les

vairs

 

 

 

 

Zāļu abstinences

 

 

 

 

 

sindroms

ā

 

 

 

 

 

jaundzimušajiem

 

 

 

 

 

(skatīt 4.6

 

 

 

 

 

apakšpunktu)

1Tika novērota klīniskiZ nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas

palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no

sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

3Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

4Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz

augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

5Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

6 Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroja skaitliski vairāk gadījumos, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētu haloperidola devu ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns mazāk izraisa tardīvo diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

8 Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pār niedza normas augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sākotnējo prolaktīna līmeni.

Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un

normas ugšējo robežu

nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

 

 

ē

 

 

tas

 

 

istr

9 Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kas iekļau i olanzapīna integrētajā

datubāzē.

re

 

 

10 Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīna ğint grētajā datubāzē, noteiktajām vērtībām.

nav 12 Nevēlamā blakusparādība identificētavairspēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

11 Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums

noteikts, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

noteikts atbilstoši 95% ticamības inte vāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana

Laika gaitā palielinājās to pacientu īpatsvars, kuriem tika konstatētas nelabvēlīgas, klīniski nozīmīgas svara, kā arī glikozes, kopējā/ZBL/ABLles holesterīna vai triglicerīdu līmeņa palielināšanās izmaiņas. Pieaugušajiem pēc 9-12 mēn šu ārstniecības kursa vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc aptuveniā6 mēnešiem.

Papildu informācijaZpar īpašām pacientu grupām

Klīniskos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku miršanas gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti bieži (> 10 %) šiem pacientiem saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži (1 – 10 %) tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi Parkinsona slimības gadījumā ļoti bieži, un biežāk nekā lietojot placebo, ziņots par parkinsonisma simptomu pastiprināšanos un halucinācijām.

Vienā klīniskā pētījumā pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija 4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju. Iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (>10%) izraisīja trīci, mutes sausumu, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem (1 – 10%). Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās

par >7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par >7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai arī nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, pētījumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kura tika iegūta pētījumos ar pieaugušajiem.

Zemāk esošajā tabulā ir apkopotas blakusparādības par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), salīdzinot ar pieaugušajiem, kā arī blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%) ir biežāk novērojama pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuri preparātu lietoja līdzīgi ilgi. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un to pusaudžu īpatsvars, kuriem bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja preparāts tika lietots ilgstoši (vismaz 24 nedēļas) (salīdzinājumā ar īslaicīgu lietošanu).

 

 

 

 

tas

Katrā biežuma grupā blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības pakāpes samazinājuma secībā.

Biežuma kategorijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10).

 

 

 

ē

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

Ļoti bieži: svara pieaugums13, paaugstināts triglicerīdu līmenis14, pas ip ināta stgriba.

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

 

 

 

 

 

 

ğ

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

istr

 

Ļoti bieži: sedācija (t.sk. hypersomnia, letarģija, miegainība).

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

Bieži: sausa mute

 

 

 

 

plazmā16.

nav

re

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotransferāžu (AlAT/AsAT) līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Izmeklējumi

Ļoti bieži: pazemināts kopējā bilirubīna līme is, paaugstināts GGT, paaugstināts prolaktīna līmenis

13 Pēc īslaicīgas (vidēji 22 dienasvairsilg s) terapijas svara pieaugums par ≥ 7% no ķermeņa masas (kg)

pētījuma sākumā bija ļoti bieži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija

bieži (7,1% gadījumu) un par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu). Lietojot preparātu ilgstošiles(vi maz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%,

55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 25% no ķermeņaāmasas pētījuma sākumā.

14 Novērots normālsZlīmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15 Bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži tika konstatētas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam

(≥ 5,17 mmol/l).

16 Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

4.9Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži vērojami simptomi (>10% gadījumu) pārdozēšanas gadījumā ir tahikardija, uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis, kas variē no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu funkcijas pārtraukšana. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu .

Pārdozēšanas ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Var būt indicētas standarta pārdozēšanas ārstēšanas procedūras (t.i., kuņģa skalošana, aktivētās ogles lietošana). Vienlaikus aktivētās ogles lietošana mazina olanzapīna bioloģisko pieejamību pēc perorālas lietošanas par 50 – 60 %.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, to vidū hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uzturēšana. Nelietojiet epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar beta agonista darbību, jo beta receptoru stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Jāveic sirds un asinsvadu sistēmas nepārtraukta novērošana, lai noteiktu iespējamas aritmijas rašanos. Rūpīga medicīniska uzraudzība un novērošanatas jāturpina līdz pacients atveseļojas. ē

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

 

 

re

istr

Farmakoterapeitiskā grupa:diazepīni,oksazepīni un tiazepīni,ğATĶ kods: N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

nav

 

 

 

 

 

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmānijas un gar stāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša farmakoloģiska iedarbība uz daudzām receptoru sistēmām.

Pirmsklīniskos pētījumos olanzapīnsvairsz ādīja afinitāti (Ki<100 nM) pret serotonīna 5-HT2A/2C, 5HT3,

5HT6 receptoriem, dopamīna D1, D2, D3, D4, D5 receptoriem, muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M1-M5

receptoriem, 1 adrenoreceptoriem un histamīna H1 receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar olanzapīnu tika atklāts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar receptoriem. Olanzapīnamlesin vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT2 receptoriem,

salīdzinot ar afinitāti pr t dopamīna D2 receptoriem, kā arī in vivo modeļos lielāka 5HT2 aktivitāte, salīdzinot ar D2 aktivitāti.ā El ktrofizioloģiskie pētījumi pierādīja, ka olanzapīns selektīvi mazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem (A9) mehānismiem,Zkas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju (tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti), lietojot to tādās mazākās devās, kas neizraisa katalepsiju – izpausmi, kas liecina par motorām blakusparādībām. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgiem cilvēkiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas tika atklāts, ka olanzapīns vairāk saista 5HT2A receptorus, salīdzinot ar dopamīna D2 receptoriem. Turklāt SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika atklāts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D2 receptoru saistīšana, salīdzinot ar dažiem citiem pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi vai risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmu medikamentu kontrolētiem pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientu, kam bija raksturīgi gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns izraisīja statistiski daudz izteiktāku gan “negatīvo”, gan “pozitīvo” simptomu mazināšanos.

Daudznacionālā, dubultaklā, salīdzinošā pētījumā par šizofrēniju, šizoafektīviem un ar tiem saistītiem traucējumiem, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomery-Asberg Depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundāras analīzes pierādīja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001) un olanzapīna (-6,0) pārākumu, salīdzinot ar haloperidolu (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam novēroja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus pacientu daļas ziņā, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar litiju vai valproātu) izraisīja labāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai valproāta monoterapija.

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kam ar olanzapīnu tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placebo terapijai, olanzapīns statistiski labāk nekā placebo ietekmēja primāros bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumus. Olanzapīns arī statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo novērsa gan recidīvu līdz mānijai vai recidīvu līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizod , kam ar olanzapīna un litija

 

 

tas

kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalī olanzapīnaē vai litija

monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāks par litiju ietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva

raksturlielumiem (olanzapīns 30,0%, litijs 38,3%; p = 0,055).

istr

 

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacientiem mānijasğvai jauktā epizodē, kuru stāvoklis

stabilizēts ar olanzapīnu kopā ar garastāvokļa stabilizētājure(litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un litija vai valproāta vienlaicīga lietošana nebija statistiski pārāka par litiju vai valproātu, aizkavējot bipolāru traucējumu recidīvu, kas definēts sask ņā r sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

Pediatriskā populācijanav

salīdzinājumā ar pieaugušajiem svairsara pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinot ar pieaugušajiem, pusaudžiem bija vairāk izmaiņu kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī

Pieredze par lietošanu pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežota līdz īstermiņā apkopotai informācijai par efektivitāti š zof ēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I

traucējumiem saistītas mānijas ārstēš nā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīns tika lietots dažādās devās no 2,5 līdz p t 20 mg dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem

tukšā dūšā (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus). Nav datu par iedarbības uzturēšanu, un dati par drošību

ilgtermiņā ir ierobežoti (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktus).

 

 

les

5.2

ā

Farmakokinētiskās īpašības

 

Z

 

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5 – 8 stundu laikā. Uzsūkšanos neietekmē uzturs. Absolūtā perorālā bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar intravenozu lietošanu, nav noteikta.

Sadalījums

Koncentrācijas diapazonā aptuveni 7–1 000 ng/ml ar plazmas proteīniem saistās aptuveni 93% olanzapīna. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīniem un skābajiem α1 glikoproteīniem.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas veidā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N-dezmetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos, kuriem pētījumos ar dzīvniekiem in vivo noteikta izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem (sākot no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 un 33,8 stundas) un klīrenss bija samazināts (17,5 un 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas vecāka gadagājuma pacientiem, bija cita vecuma pacientiem novērotās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma 5 – 20 mg dienas devas lietošana neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 un 32,3 stundas) un klīrenss bija samazināts (18,9 un 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5 – 20 mg) pierādīta līdzīga lietošanas drošība kā sieviešu kārtas (n=467), tā arī vīriešu kārtas pacientiem (n=869).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 un 32,4 h) vai klīren (21,2 un 25,0 l/h)

atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā noskaidrots, ka apmēram 57% radioaktīvi iezīmētā olanzapīna

izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

istr

tas

Smēķētāji

 

ē

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildz nā

eliminācijas pusperiods (39,3 h)

 

ğ

 

 

un samazināts klīrenss (18,0 l/h), līdzīgi nesmēķējošiem veseliem c lvēkiem (attiecīgi 48,8 h un 14,1 l/h).

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem (vīriešiem un sievietēm)re vidējais eliminācijas pusperiods bija ilgāks (38,6 un 30,4 h) un klīrenss bija mazāksnav(18,6 un 27,7 l/h).

Olanzapīna plazmas klīrenss ir mazāks gados vecākām personām, sievietēm un nesmēķētājiem, attiecīgi salīdzinot ar jauniem cilvēkiem, vīriešiem un smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma un smēķēšanas ietekmes uz olanzapīnavairsklī en u un eliminācijas pusperiodu nozīmīgums ir niecīgs, salīdzinot ar vispārējām individuālām atšķ ībām pacientu vidū.

Pētījumā ar baltās rases pārstā ju, j pāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna farmakokinētikas raksturlielumi neatšķīrās.

Pediatriskā populācija les

Pusaudži (vecumā noā13 īdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika ir līdzīga pusaudžiem un pieaugušajiem. KlīniskajosZ pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šie faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kura tika novērota pusaudžiem.

5.3 Preklīniskie dati par drošumu

Akūts (pēc vienreizējas devas) toksiskums

Grauzējiem perorāla toksiskuma izpausmes bija tādas pašas, kādas vērojamas spēcīgu neiroleptisko līdzekļu grupā: hipoaktivitāte, koma, tremors, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām). Suņiem pēc vienreizēju perorālu līdz 100 mg/kg devu lietošanas nāve neiestājās. Klīniskās izpausmes bija sedācija, ataksija, tremors, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija. Pērtiķiem vienreizēju līdz 100 mg/kg devu lietošana izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksiskums

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskas izpausmes un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu radās tolerance. Lielu devu lietošana izraisīja samazinātus augšanas rādītājus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, radās pārejošas izpausmes, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskais toksiskums

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika novērota visām sugām, to vidū no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika atklāta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8 – 10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna ietekme [LZL] bija 12 – 15 reizes lielāka par to, kāda rodas cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) radās pārejoša neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nelabvēlīga ietekme uz cilmes vai proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs neradās.

Toksiska ietekme uz vairošanos

Pētījumos ar dzīvniekiem olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācijatastraucēja žurku tēviņu

pārošanos. Riesta cikli tika traucēti, lietojot 1,1 mg/kg (deva, kas 3 reizes pārsniedz maksimālo devu

Mutagēna ietekmeğ

cilvēkiem), reprodukcijas rādītāji tika ietekmēti žurkām, lietojot 3 mg/kg (dev , k 9 reizes pārsniedz maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, kurām tika dots olanzapīns,ē konstatēja augļa attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju aktivitātes samazināšanos.istr

Olanzapīns neradīja mutagēnu vai klastogēnu ietekmi pilna apjoma standarttestos, tajā skaitā arī baktēriju mutācijas testos un zīdītāju testos in vitro un in vivo.

Kancerogēna ietekme

nav

re

Ņemot vērā rezultātus, kas iegūti pētījumos ar žurkām un pelēm, tika secināts, ka olanzapīns nav kancerogēns.

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1

Palīgvielu saraksts

vairs

Tabletes kodols

 

Laktozes monohidrāts

 

Kukurūzas ciete

 

 

Hidroksipropilceluloze les

 

 

 

ā

 

Magnija stearāts

 

 

Z

 

Tabletes apvalks

Opadry II Blue, kas satur šādas vielas:

Hipromeloze (E464)

Titāna dioksīds (E171)

Polietilēnglikols 6000

Indigokarmīna alumīnija laka (E132)

Briljantzilā FCF alumīnija laka (E133)

Dzelzs oksīds, melnais (E172)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

2 gadi

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 30 C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā presētos alumīnija blisteros, kartona kastītēs pa 28 vai 56 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

 

 

 

 

tas

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

istr

 

 

 

 

 

 

 

 

Cipla (EU) Limited

 

 

 

ē

Hillbrow House

 

 

ğ

 

Hillbrow Road

 

 

 

Esher

 

 

 

 

Surrey

 

 

 

KT10 9NW

 

nav

re

 

 

Lielbritānija

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

EU/1/07/426/010 - Olanzapine Cipla – 15 mg – apvalkotās tabletes - 28 tabletes kastītē. EU/1/07/426/011 - Olanzapine Cipla – 15 mg – apvalkotās tabletes - 56 tabletes kastītē.

 

les

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

ā

Reģistrācijas datums: 2007. gada 14. Novembris

Z

 

Pārreģistrācijas datums: 2012. gada 01. oktobris

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas