Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z

Prialt (ziconotide) – Zāļu apraksts - N02BG08

Updated on site: 09-Oct-2017

Zāļu nosaukumsPrialt
ATĶ kodsN02BG08
Vielaziconotide
RažotājsEisai Ltd

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Prialt 25 mikrogrami/ml šķīdums infūzijām

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viens ml šķīduma satur 25 μg zikonotīda (ziconotide) (acetāta veidā).

Katrs 20 ml flakons satur 500 μg zikonotīda (acetāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Šķīdums infūzijām (infūzijām). Caurspīdīgs, bezkrāsains šķīdums.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Zikonotīds ir paredzēts stipru, hronisku sāpju ārstēšanai pieaugušajiem, kuriem nepieciešama intratekalā (IT) anestēzija.

4.2.Devas un lietošanas veids

Ārstēšanu ar zikonotīdu var veikt tikai intratekālajā zāļu ievadīšanā pieredzējuši ārsti.

Devas

Pieaugušie (ieskaitot vecākus pacientus ≥ 65 g.v.)

Ieteicamā sākotnējā zikonotīda deva ir 2,4 μg/dienā un tā ir jātitrē katram pacientam individuāli atkarībā no pacienta analgētisko līdzekļu atbildes reakcijas un blakusparādībām. Pacientiem var palielināt devu par ≤ 2,4 μg/dienā, līdz maksimālai devai 21,6 μg/dienā. Minimālais intervāls starp devu palielināšanām ir 24 stundas, ieteicamais intervāls drošuma apsvērumu dēļ ir 48 stundas un vairāk. Nepieciešamības gadījumā devu var samazināt par jebkuru daudzumu (ieskaitot infūzijas pārtraukšanu) blakusparādību ārstēšanai. Apmēram 75% pacientu ar apmierinošu reakciju uz ārstēšanu, ir nepieciešama deva ≤ 9,6 μg/dienā.

Nieru darbības traucējumi

Nav veikti pētījumi pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Ievadot zikonotīdu pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, jāievēro piesardzības pasākumi.

Aknu darbības traucējumi

Nav veikti pētījumi pacientiem ar aknu darbības traucējumiem. Ievadot zikonotīdu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem, jāievēro piesardzības pasākumi.

Pediatriskā populācija

Zikonotīda drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā no 0 līdz 18 gadiem, nav pierādīta.

Dati nav pieejami.

Lietošanas veids

Intratekālai lietošanai.

Zikonotīds jāievada kā nepārtraukta infūzija caur intratekālo katetru, izmantojot ārējo vai iekšējo implantēto mehānisko infūzijas sūkni, kas spēj ievadīt precīzu infūzijas daudzumu. Tā kā sekundārā meningīta risks pēc ilgstošas intratekālās telpas katetrizācijas ir lielāks, lietojot ārējā katetra infūzijas sistēmu, ieteicams izmantot iekšējās sistēmas zikonotīda ievadīšanai ilgākajos periodos (skatīt

4.4. apakšpunktu). Ārējā katetra sistēmu vajadzētu lietot tikai tad, ja nevar implantēt iekšējo sistēmu.

Kad jāievada neliela zikonotīda deva, piemēram, sākot titrēšanu, zikonotīds pirms lietošanas jāatšķaida ar nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām bez konservantiem (skatīt

6.6. apakšpunktu).

Ieteikumus par zāļu atšķaidīšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Lietošana kopā ar IT ķīmijterapiju (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Ilgstoša lietošana

Kaut arī zikonotīds tika pētīts ilgtermiņa, atklātos efektivitātes un drošuma klīniskajos pētījumos, netika veikti kontrolēti pētījumi, kas ilga vairāk par 3 nedēļām (skatīt 5.1. apakšpunktu). Netika izslēgta ilgstoša vietējā toksiskā iedarbība uz muguras smadzenēm, ar to saistīti klīniskie dati ir ierobežoti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Tāpēc ilgstošas ārstēšanas gadījumā jāievēro piesardzības pasākumi.

Infekciju risks

Zāļu ievadīšana intratekālajā (IT) ceļā ietver potenciāli smagu infekciju risku, tādu kā meningīts, kas var apdraudēt dzīvību. Sakarā ar mikroorganismu iekļūšanu caur katetru vai infūzijas sistēmu nejaušu inficēšanu, meningīts ir zināma komplikācija zāļu intratekālai ievadīšanai, īpaši lietojot ārējās sistēmas.

Pacientiem un ārstiem jāuzmanās, ja parādās meningīta tipiskie simptomi un pazīmes.

Katetra gala zemāks novietojums var samazināt ar zikonotīdu saistītu neiroloģisku blakusparādību biežumu. Rūpīgi jāapsver katetra gala novietojums, lai nodrošinātu adekvātu pieeju muguras nociceptīviem segmentiem, samazinot zāļu koncentrāciju smadzeņu līmeņos.

Tikai neliels skaits pacientu vienlaicīgi saņēma sistēmisko ķīmijterapiju un IT zikonotīdu. Jāievēro piesardzības pasākumi, ievadot zikonotīdu pacientiem, kas saņem sistēmisko ķīmijterapiju (skatīt

4.5. apakšpunktu).

Kreatīnkināzes līmeņa paaugstināšanās

Kreatīnkināzes līmeņa paaugstināšanos, kas parasti norit bez simptomiem, bieži novēro pacientiem, kuri lieto intratekālo zikonotīdu. Kreatīnkināzes līmeņa strauju paaugstināšanos novēro reti. Tomēr ieteicama kreatīnkināzes līmeņa novērošana. Kreatīnkināzes līmeņa straujas paaugstināšanās vai

klīniski nozīmīgas paaugstināšanās gadījumā vienlaicīgi ar miopātijas vai rabdomiolīzes klīniskām pazīmēm jāapsver zikonotīda lietošanas pārtraukšana.

Paaugstinātas jutības reakcijas

Paaugstinātas jutības reakcijas, ieskaitot anafilaktisko šoku, netika novērotas klīniskos pētījumos un IT ceļā ievadīta zikonotīda imunogenitāte ir zema. Tomēr nevar izslēgt smago alerģisko reakciju iespēju un ir saņemti spontāni ziņojumi par anafilaktiskām reakcijām.

Kognitīvas un neiropsihiskas blakusparādības

Bieži novēro kognitīvās un neiropsihiskās blakusparādības pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu. Kognitīvie traucējumi parasti parādās pēc dažām ārstēšanas nedēļām. Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, novērotas akūto psihisko traucējumu epizodes, tādas kā halucinācijas, paranoidālās reakcijas, naidīgums, agresivitāte, delīrijs, psihoze un maniakālās reakcijas. Ja attīstās kognitīvo traucējumu vai neiropsihisko blakusparādību pazīmes vai simptomi, zikonotīda deva jāsamazina vai tā lietošana jāpārtrauc, bet jāizvērtē arī citi veicinošie iemesli. Zikonotīda kognitīvas reakcijas ir atgriezeniskas 1–4 nedēļu laikā pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas, bet dažos gadījumos tās var saglabāties. Pirms un pēc zikonotīda intratekālo infūziju sākšanas ieteicams, ka pacientus novērtē neiropsihiatrijas speciālists.

Pacientiem ar stiprām hroniskām sāpēm ir lielāks pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu biežums, nekā vidēji populācijā. Jutīgiem pacientiem zikonotīds var izraisīt vai pastiprināt depresiju, kas saistīta ar pašnāvības risku.

Centrālās nervu sistēmas (CNS) nomākums

Pacientiem zikonotīda lietošanas laikā tika novērota apziņas nomākšana. Pacients parasti paliek pie samaņas un elpošana nav nomākta. Lēkme var pāriet pati, bet zikonotīda lietošana ir jāpārtrauc, kamēr beidzas lēkme. Šādiem pacientiem turpmākā zikonotīda lietošana nav ieteicama. Jāapsver CNS nomācošo zāļu vienlaicīgas lietošanas pārtraukšana, jo tas var novest pie uzbudinājuma samazināšanās.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Formāli mijiedarbības klīniskie pētījumi starp zikonotīdu un citām zālēm nav veikti. Tomēr zema zikonotīda koncentrācija plazmā, universālās peptidāzes metabolisms un relatīvi zems plazmas saistošais proteīns (skatīt 5.2. apakšpunktu) padara neiespējamu uz metabolisma balstītu mijiedarbību vai plazmas proteīna aizstāšanas tipa mijiedarbību starp zikonotīdu un citām zālēm.

Nav klīnisko datu par IT ķīmijterapiju un IT zikonotīda mijiedarbību. Zikonotīds ir kontrindicēts vienlaicīgai lietošanai ar IT ķīmijterapiju (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Tikai neliels skaits pacientu saņēma sistēmisko ķīmijterapiju un IT zikonotīdu. Jāievēro piesardzības pasākumi, ievadot zikonotīdu pacientiem, kas saņem sistēmisko ķīmijterapiju (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Zāles, kas ietekmē īpašas peptidāzes/proteāzes, neietekmē zikonotīda plazmas iedarbību. Balstoties uz ļoti ierobežotiem klīniskiem pētījumiem, angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoriem (piem., benazeprils, lizinoprils un moeksiprils) un HIV proteāzes inhibitoriem (piem., ritonavīrs, sakinavīrs, indinavīrs) nav izteiktas ietekmes uz plazmas zikonotīda iedarbību.

Zikonotīds neiedarbojas uz opiātu receptoriem. Ja, uzsākot zikonotīda terapiju, pārtrauc opiātu lietošanu, opiātu lietošanas pārtraukšanai jābūt pakāpeniskai. Pacientiem, kuriem atceļ IT opiātus, dažu nedēļu laikā pakāpeniski jāsamazina IT opiātu infūzijas deva un tā jāaizstāj ar iekšējās lietošanas opiātu līdzvērtīgu devu. IT morfija devu stabilizēšanai iespējama IT zikonotīda pievienošana (skatīt 5.1. apakšpunktu), bet tam nepieciešams pievērst īpašu uzmanību, jo pētījumā 202, neskatoties uz zemajām zikonotīda devām, tika novērota augsta nevēlamu neiropsihiatrisko reakciju (kur dažas no

tām bija smagas) incidence (apjukums/anormāla domāšana, paranoidālas reakcijas un halucinācijas, anormāla gaita). Pievienojot IT zikonotīdu IT morfijam, tika novērota vemšana un anoreksija, kā arī perifērā tūska. IT morfija pievienošana IT zikonotīda devu stabilizēšanai ir labāk panesama (ir ticis ziņots par niezi) (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Novērota miegainības biežuma palielināšanās, ievadot zikonotīdu vienlaicīgi ar sistēmisko baklofēnu, klonidīnu, bupivakaīnu vai propofolu, tādēļ pagaidām šo zāļu vienlaicīga lietošana būtu jāizslēdz.

Nav klīnisko datu par daļējo opioīdu agonistu (piem., buprenorfīna) vienlaicīgu lietošanu ar zikonotīdu.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dati par zikonotīda lietošanu grūtniecības laikā ir ierobežoti vai nav pieejami.

Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Zikonotīdu grūtniecības laikā un sievietēm reproduktīvā vecumā, neizmantojot kontracepcijas līdzekļus, lietot nav ieteicams.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai zikonotīds/metabolīti izdalās cilvēka pienā.

Nevar izslēgt risku jaundzimušajiem/zīdaiņiem.

Lēmums pārtraukt barošanu ar krūti vai pārtraukt/atturēties no terapijas ar zikonotīdu jāpieņem, izvērtējot ieguvumu no barošanas ar krūti bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

Fertilitāte

Īpaši pētījumi, lai novērtētu zikonotīda lietošanas ietekmi uz cilvēku fertilitāti, nav veikti. Pētījumā par žurku tēviņu un mātīšu fertilitāti ietekmi tēviņiem nenovēroja, turpretī mātītēm samazinājās corpora lutea (dzelteno ķermeņu), implantācijas vietu un dzīvo embriju skaits (skatīt

5.3. apakšpunktu).

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Zikonotīds mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

Zikonotīds var izraisīt apjukumu, miegainību un citas neiroloģiskās blakusparādības, tāpēc pacientiem jāiesaka nevadīt transportlīdzekli un nestrādāt ar mehānismiem.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Nepārtrauktas intratekālās infūzijas veidā ievadīta zikonotīda drošums ir novērtēts vairāk nekā 1400 pacientiem, kas piedalījās akūto un hronisko sāpju klīniskos pētījumos. Ārstēšanas ilgums svārstījās no vienas stundas bolus infūzijas līdz vairāk nekā 6 gadu ilgstošai lietošanai. Vidējais iedarbības laiks bija 43 dienas. Infūzijas devas bija 0,03–912 μg/dienā, ar vidējo beigu devu 7,2 μg/dienā.

Klīniskos pētījumos 88% pacientu novēroja blakusparādības. Visbiežākās blakusparādības, kas novērotas ilglaicīgos klīniskos pētījumos, bija reibonis (42%), slikta dūša (30%), nistagms (23%),

apjukuma stāvoklis (25%), anormāla gaita (16%), atmiņas traucējumi (13%), neskaidra redze (14%), galvassāpes (12%), astēnija (13%), vemšana (11%) un miegainība (10%). Lielākā daļa blakusparādību bija nelielas vai mērenas un ar laiku pārgāja.

Nevēlamo blakusparādību apkopojums tabulas veidā

Nevēlamās blakusparādības, kas novērotas intratekālajos klīniskajos pētījumos ar zikonotīdu (īslaicīgas un ilgstošas iedarbības), tabulā apkopotas pēc sastopamības rādītājiem, ja vien nav norādīts citādi. Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to biežuma samazinājuma secībā.

Ļoti bieži (≥ 1/10)

Bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10) Retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100) Reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000)

Ļoti reti (< 1/10 000)

Nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

Infekcijas un

 

 

sepse, meningīts

 

infestācijas

 

 

 

 

Imūnās sistēmas

 

 

 

Anafilaktiska

traucējumi

 

 

 

reakcijaa

Vielmaiņas un

 

samazināta ēstgriba,

 

 

uztures

 

anoreksija

 

 

traucējumi

 

 

 

 

Psihiskie

apjukuma

trauksme, dzirdes

delīrijs, psihotiskie

 

traucējumi

stāvoklis

halucinācijas,

traucējumi, domas par

 

 

 

bezmiegs,

pašnāvību, pašnāvības

 

 

 

uzbudināmība,

mēģinājums, bloķētas

 

 

 

dezorientācija,

domas, anormāli

 

 

 

halucinācijas, redzes

sapņi, agresivitāte

 

 

 

halucinācijas,

 

 

 

 

depresija, paranoja,

 

 

 

 

aizkaitināmība,

 

 

 

 

depresijas

 

 

 

 

saasinājums,

 

 

 

 

nervozitāte, afekta

 

 

 

 

labilitāte, izmaiņas

 

 

 

 

psihiskajā stāvoklī,

 

 

 

 

palielināta trauksme,

 

 

 

 

palielināts apjukums

 

 

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

Nervu sistēmas

reibonis,

dizartrija, amnēzija,

nesakarīgums,

 

traucējumi

nistagms,

garšas traucējumi,

bezsamaņa, koma,

 

 

atmiņas

tremors, līdzsvara

stupors, konvulsijas,

 

 

traucējumi,

traucējumi, ataksija,

cerebrovaskulārie

 

 

galvassāpes,

afāzija, dedzinoša

traucējumi,

 

 

miegainība

sajūta,

encefalopātija

 

 

 

nomierināšanās,

 

 

 

 

parestēzijas,

 

 

 

 

hipoestēzija,

 

 

 

 

uzmanības

 

 

 

 

traucējumi, runas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

arefleksija,

 

 

 

 

koordinācijas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

posturālais reibonis,

 

 

 

 

kognitīvie

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

hiperestēzija,

 

 

 

 

hiporefleksija, garšas

 

 

 

 

zudums, nomākta

 

 

 

 

apziņa, jutīguma

 

 

 

 

traucējumi, ožas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

intelektuālās darbības

 

 

 

 

traucējumi

 

 

Acu bojājumi

neskaidra

diplopija, redzes

 

 

 

redze

traucējumi,

 

 

 

 

fotofobija

 

 

Ausu un labirinta

 

vertigo, tinīts

 

 

bojājumi

 

 

 

 

Sirds funkcijas

 

 

priekškambaru

 

traucējumi

 

 

fibrilācija

 

Asinsvadu

 

ortostatiskā

 

 

sistēmas

 

hipotensija,

 

 

traucējumi

 

hipotensija

 

 

Elpošanas

 

aizdusa

respiratorais distress

 

sistēmas

 

 

 

 

traucējumi, krūšu

 

 

 

 

kurvja un videnes

 

 

 

 

slimības

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu

slikta dūša,

caureja, sausums

dispepsija

 

trakta traucējumi

vemšana

mutē, aizcietējums,

 

 

 

 

slikta dūša, sāpes

 

 

 

 

vēdera augšdaļā

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas

 

nieze, pastiprināta

izsitumi

 

audu bojājumi

 

svīšana

 

 

Skeleta-muskuļu

 

sāpes locekļos,

rabdomiolīze, miozīts,

 

un saistaudu

 

mialģija, spazmas

muguras sāpes,

 

sistēmas bojājumi

 

muskuļos, krampji

muskuļu raustīšanās,

 

 

 

muskuļos, muskuļu

kakla sāpes

 

 

 

vājums, artralģija,

 

 

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

 

 

perifērā tūska

 

 

Nieru un

 

urīna retence, urīna

akūta nieru mazspēja

 

urīnizvades

 

aizture, sāpīga un

 

 

sistēmas

 

apgrūtināta

 

 

traucējumi

 

urinēšana, urīna

 

 

 

 

nesaturēšana

 

 

Vispārēji

gaitas

nogurums,

apgrūtināta staigāšana

 

traucējumi un

traucējumi,

hipertermija,

 

 

reakcijas

astēnija

letarģija, perifērā

 

 

ievadīšanas vietā

 

tūska, drebuļi,

 

 

 

 

ģībonis, sāpes krūtīs,

 

 

 

 

aukstuma sajūta,

 

 

 

 

sāpes, nervozitātes

 

 

 

 

sajūta, pastiprinātas

 

 

 

 

sāpes

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

paaugstināts kreatīna

elektrokardiogrammas

 

 

 

fosfokināzes līmenis

anormalitātes,

 

 

 

asinīs, samazināta

paaugstināts aspartāta

 

 

 

ķermeņa masa

aminotransferāzes un

 

 

 

 

kreatīna fosfokināzes

 

 

 

 

MM līmenis asinīs,

 

 

 

 

paaugstināta ķermeņa

 

 

 

 

temperatūra

 

a. No spontāniem

ziņojumiem

 

 

 

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts

Meningīts

Zāļu ievadīšanai intratekālā ceļā ir potenciāli smagu infekciju risks, tādu kā meningīts, kas var apdraudēt dzīvību. Pacientiem un ārstiem jāuzmanās, ja parādās meningīta tipiskie simptomi un pazīmes (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kreatīna fosfokināzes līmeņa paaugstināšanās

Kreatīna fosfokināzes līmeņa paaugstināšanās parasti noritēja bez simptomiem. Kreatīnkināzes līmeni ieteicams kontrolēt. Kreatīna fosfokināzes līmeņa straujas vai nozīmīgas paaugstināšanās un vienlaikus novērotu miopātijas vai rabdomiolīzes klīnisku pazīmju gadījumā jāapsver zikonotīda lietošanas pārtraukšana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ar CNS saistītās nevēlamās blakusparādības

Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, bieži novēro kognitīvās un neiropsihiskās blakusparādības. Kognitīvie traucējumi parasti parādās pēc dažām ārstēšanas nedēļām. Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, novērotas akūtu psihisku traucējumu epizodes, piemēram, halucinācijas, paranoidālās reakcijas, naidīgums, agresivitāte, delīrijs, psihoze un maniakālās reakcijas. Ja attīstās kognitīvo traucējumu vai neiropsihisko blakusparādību pazīmes vai simptomi, zikonotīda deva jāsamazina vai tā lietošana jāpārtrauc, bet jāizvērtē arī citi veicinošie cēloņi. Zikonotīda kognitīvā iedarbība ir atgriezeniska parasti 1–4 nedēļu laikā pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas, bet dažos gadījumos tā var saglabāties. Pirms un pēc zikonotīda intratekālo infūziju sākšanas ieteicams, ka pacientus novērtē neiropsihiatrijas speciālists (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Pētījumos ar intravenozu infūziju veseli vīrieši – brīvprātīgie saņēma zikonotīdu devās līdz 70000 μg/dienā vai 3200 reizes maksimālo ieteicamo dienas intratekālās infūzijas devu. Gandrīz

visiem pacientiem, kas saņēma lielas zikonotīda devas intravenozi, tika novērota posturālā hipotensija.

Maksimālā ieteicamā intratekālā deva ir 21,6 μg/dienā. Maksimālā paredzētā intratekālā zikonotīda deva klīniskos pētījumos sastādīja 912 μg/dienā pēc pieaugošas titrēšanas 7 dienu laikā.

Simptomi

Vienā klīniskā pētījumā vīrietis – vēža slimnieks saņēma nejaušu IT zikonotīda pārdozēšanu 744 μg 24 stundu laikā (31 μg/stundā) un atsāka ārstēšanu ar paredzēto devu pēc sāpju intensitātes vizuālā analoga skala (SIVAS) samazināšanas no 82 līdz 2,5 mm. Dažiem pacientiem, kas saņēma intratekālās devas, kuras pārsniedza maksimālo ieteicamo devu, novēroja pastiprinātus farmakoloģiskos efektus, piem., ataksiju, nistagmu, reiboni, stuporu, nomāktu apziņu, muskuļu spazmas, apjukuma stāvokli, sedāciju, hipotensiju, afāziju, runas traucējumus, sliktu dūšu un vemšanu. Nebija norādījumu par respiratoru nomākšanu. Lielākā daļa novērotu pacientu atguvās 24 stundu laikā pēc zāļu atcelšanas.

Kontrole

Pacientiem pēc pārdozēšanas jāveic vispārējie medicīniskie atbalsta pasākumi, kamēr netiks likvidēts zāļu pastiprinātais farmakoloģiskais efekts.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretsāpju līdzekļi, citi pretsāpju un pretdrudža līdzekļi, ATĶ kods:

N02BG08

Darbības mehānisms

Zikonotīds ir ω-konopeptīda sintētiskais analogs, MVIIA, kas tika atrasts Conus magus jūras gliemeža indē. Tas ir N-tipa kalcija kanālu blokators NKKB (NCCB – N-type calcium channel blocker). NKK regulē neiromediatoru izdali specifiskos neironos, kuri atbild par sāpju apstrādi muguras smadzenēs. Savienojumā ar šiem neirāliem NKK zikonotīds inhibē pret spriegumu jutīgu kalcija plūsmas primāros centrtieces nociceptoros, kas beidzas muguras smadzeņu mugurējā raga virspusējos slāņos. Savukārt, tas inhibē to neiromediatoru izdali (ieskaitot vielu P) un tādējādi muguras smadzeņu sāpju signāla parādīšanos.

Farmakodinamiskā iedarbība

Kaut gan tika novērotas statistiski nozīmīgas saistības un pieņemama korelācija starp iedarbību uz cerebrospinālo šķidrumu CSŠ (CSF – cerebrospinal fluid) un (ASC, Cmax) klīnisko reakciju pakāpi 1 stundu pēc IT ievadīšanas, tomēr netika noteiktas labi definētas saistības starp devu, koncentrāciju un atbildi. Daudzi pret terapiju uzņēmīgi pacienti saņem gandrīz maksimālo pretsāpju līdzekļu devu dažu stundu laikā pēc piemērotas devas iedošanas. Tomēr, dažiem pacientiem maksimālie efekti var tikt aizkavēti apmēram uz 24 stundām. Ņemot vērā atsāpināšanu un blakusparādības pie līdzīgām devām, ieteicamais intervāls starp devu palielināšanos ir 48 stundas vai vairāk. Ja nepieciešams, devu var samazināt par jebkuru daudzumu (ieskaitot infūzijas pārtraukšanu), lai novērstu blakusparādības.

Nervu sistēmas blakusparādības, īpaši reibonis, slikta dūša un gaitas traucējumi korelē ar iedarbību uz CSŠ, kaut gan noteikta saistība netika definēta.

Zema plazmas iedarbība notiek IT infūzijas laika sakarā ar zemu ieteiktu IT infūzijas rādītāju un relatīvi ātru plazmas attīrīšanos (skatīt 5.2. apakšpunktu). Tādējādi ar sistēmisko iedarbību saistītiem farmakoloģiskiem efektiem jābūt minimāliem.

Vidējā deva pie reakcijas ir apmēram 6,0 μg/dienā un apmēram 75% pacientiem, kuriem ir reakcija, ir nepieciešama deva ≤ 9,6 μg/dienā. Lai ierobežotu nopietnu blakusparādību biežumu, ir ieteicama maksimālā deva 21,6 μg/dienā. Tomēr, klīniskos pētījumos tika novērots, ka pacienti, kas panes devas 21,6 μg/dienā pēc lēnas titrēšanas 3 – 4 nedēļu periodā, galvenokārt panes lielākas devas līdz pat 48,0 μg/dienā.

Nav pierādījumu par farmakoloģiskās tolerances attīstību pret zikonotīdu pacientiem. Tomēr, ņemot vērā ierobežotus datus, nevar izslēgt tolerances attīstību. Jāveic intratekālā katetra caurlaidības pārbaude, ja nepieciešama zikonotīda deva pakāpeniski pieaug un nav ieguvuma vai blakusparādību pieauguma.

Alternatīvi devu režīmi, piemēram, mazāku zikonotīda devu ievades sākšana un ievadīšana bolus injekciju veidā, izpētīti tikai dažos pētījumos, par kuriem pieejami dati literatūrā.

Mazāku devu lietošana nepārtrauktā ievadīšanā tika pierādīta nolūkā sasniegt labāku iedarbību, bet ar mazāku skaitu blakusparādību.

Pētījumi par bolus ievadi liecina, ka devu ievadīšana bolus veidā var noderēt to pacientu noteikšanā, kam varētu būt ieguvumi no zikonotīda lietošanas ilgtermiņā, tomēr tad var rasties vairāk blakusparādību nekā pēc nepārtrauktām infūzijām.

Šie pētījumi vedina domāt, ka šie alternatīvie zikonotīda ievadīšanas paņēmieni ir iespējami, tomēr ierobežotā pacientu skaita dēļ rezultāti ir nepārliecinoši un šobrīd nav pieejami pietiekami pierādījumi, lai izteiktu galīgus ieteikumus šādiem alternatīviem devu ievades režīmiem.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Tika veikti trīs placebo kontrolēti IT zikonotīda klīniskie pētījumi.

Divi īstermiņa pētījumi, 95-001 (ļaundabīgās sāpes) un 96-002 (neļaundabīgās sāpes), kas iekļauj 366 pacientus, pierādīja intratekālā zikonotīda efektivitāti stipru hronisku sāpju ārstēšanā, izmantojot procentu izmaiņas sāpju intensitātes vizuālā analoga skalā SIVAS (VASPI – visual analog scale of pain intensity) kā pirmo efektivitātes mērījumu. Šie pētījumi bija īstermiņa, 5 un 6 dienas attiecīgi, un tajos lietoja ātrāku devu palielināšanu un lielākās devas nekā ieteikts 4.2. apakšpunktā.

Pētījuma 95-001 efektivitātes rezultāti

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 71)

Placebo (n = 40)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

74,1 (± 13,82)

77,9 (± 13,60)

_

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

35,7 (± 33,27)

61,0 (± 22,91)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas

51,4 (± 43,63)

18,1 (± 28,28)

< 0,001

% sākotnējās titrēšanas

 

 

 

beigās (SN)

 

 

 

Reaģējušie pacientia n (%)

34 (47,9%)

7 (17,5%)

0,001

Deva titrēšanas beigās (μg/st)

 

 

 

Vidēji

0,91

 

 

Mediāna

0,60

 

 

Diapazons

0,074 – 9,36

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem 1) novēroja ≥ 30% SIVAS (sāpju intensitātes vizuālā analoga skala) rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu; 2) vienlaicīgi saņēma stabilus vai samazinātus opioīdu pretsāpju līdzekļus; un 3) bija nemainīgs opiātu tips no preinfūzijas, ja saņēma opiātus.

SN – standarta novirze.

Efektivitātes rezultāti no pētījuma 96-002

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 169)b

Placebo (n = 86)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

80,1 (± 15,10)

76,9 (± 14,58)

_

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

54,4 (± 29,30)

71,9 (± 30,93)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas

31,2 (± 38,69)

6,0 (± 42,84)

< 0,001

% sākotnējās titrēšanas

 

 

 

beigās (SN)

 

 

 

Reaģējuši pacientia n (%)

57 (33,7%)

11 (12,8%)

< 0,001

Deva titrēšanas beigās (μg/hr)

 

 

 

Vidēji

1.02

 

 

Mediāna

0.50

 

 

Diapazons

0,019 – 9,60

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem 1) novēroja ≥ 30% SIVAS rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu; 2) vienlaicīgi saņēma stabilus vai samazinātus opioīdu pretsāpju līdzekļus; un 3) bija nemainīgs opiātu tips no preinfūzijas, ja saņēma opiātus.

b164 pacientiem bija zikonotīda SIVAS rezultāti titrēšanas beigās.

SN – standarta novirze.

Sāpju etioloģija pētījumos 95-001 (ļaundabīgas sāpes) un 96-002 (neļaundabīgas sāpes) bija dažādas un ietvēra sāpes kaulos (n = 38), galvenokārt kaulu metastāžu dēļ (n = 34), mielopātiju (n = 38), pusei no viņiem bija mugurkaula ievainojums ar paralīzi (n = 19), neiropātiju (n = 79), radikulopātiju

(n = 24), sāpes mugurkaulā (n = 91), galvenokārt neveiksmīgas mugurkaula operācijas dēļ (n = 82), un citas etioloģijas (n = 82). Dažiem pacientiem bija vairāk par vienu sāpju cēloni. IT zikonotīda efektivitāte bija acīmredzama visās grupās.

Pētījums 301 (n = 220) bija ilgstošs (21 dienu), kas iekļāva piesardzīgāku titrēšanu un IT zikonotīda zemākas devas, tajā piedalījās visgrūtāk ārstējamo pacientu grupa no trīs pētījumiem. Visiem pacientiem pētījumā 301 IT terapija kopā ar pretsāpju līdzekļiem bija neveiksmīga un viņu ārsti uzskatīja, ka 97% pacientu bija grūti ārstējami, lietojot pašlaik pieejamas ārstēšanas metodes. Lielākai daļai bija sāpes mugurkaulā (n = 134), īpaši pēc neveiksmīgas mugurkaula operācijas (n = 110); mazākam skaitam bija neiropātija (n = 36). Tikai pieciem pacientiem bija ļaundabīgas sāpes. Primārais kritiskais punkts bija procentu izmaiņas SIVAS skalā. IT zikonotīda efektivitāte pētījumā 301 bija zemāka nekā divos iepriekšējos īslaicīgos pētījumos. Blakusparādību biežums un smagums arī bija zemāki.

Efektivitātes rezultāti no pētījuma 301

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 112)

Placebo (n = 108)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

80,7 (± 14,98)

80,7 (± 14,91)

-

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

67,9 (± 22,89)

74,1 (± 21,28)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas %

14,7 (± 27,71)

7,2 (± 24,98)

0,0360

sākotnējās titrēšanas beigās

 

 

 

(SN)

 

 

 

Reaģējuši pacientia n (%)

18 (16,1%)

13 (12,0%)

0,390

Deva titrēšanas beigās (μg/hr)

 

 

 

Vidēji

0,29

 

 

Mediāna

0,25

 

 

Diapazons

0,0 – 0,80

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem novēroja ≥ 30% SIVAS rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu.

SN – standarta novirze.

Kombināciju pētījumi ar IT morfiju.

Klīniskie pētījumi 201 un 202 norādīja, ka IT zikonotīda un IT morfija kombinācija var efektīvi samazināt sāpes un samazināt sistēmisko opioīdu lietošanu ilgstošā laika periodā pacientiem, kuru sāpes nav iespējams adekvāti kontrolēt, izmantojot viņu maksimāli panesamo IT zikonotīda devu (mediānā 8,7 µg/dienā, vidējā 25,7 µg/dienā – pētījums 201) vai kombinējot ar tikai ar IT morfiju (pētījums 202). Ja tiek pievienots IT zikonotīds IT morfija devu stabilizēšanai, tāpat kā uzsākot IT zikonotīda monoterapiju, iespējama psihopātisku blakusparādību izpausme (piemēram, halucinācijas, paranoīdas reakcijas) vai arī var būt nepieciešama medikamentu lietošanas pārtraukšana sakarā ar blakusparādību pastiprināšanos (skatīt 4.5. apakšpunktu).

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Zikonotīda CSŠ farmakokinētiskās īpašības tika pētītas vienu stundu pēc IT infūzijas 1–10 μg zikonotīda pacientiem ar hroniskām sāpēm. Vēl tika pētītās plazmas farmakokinētiskās īpašības pēc intravenozām devām (0,3–10 μg/kg/24 st). IT un intravenozie farmakokinētiskie dati ir apkopoti zemāk.

Zikonotīda CSŠ un plazmas farmakokinētiskās īpašības [vidēji ± SD (vidēji)]

Ievadīšanas

Šķidru

Pacientu

KL (ml/min)

Sd (ml)

t½ (st)

ceļš

ma

skaits

 

 

 

 

matri

 

 

 

 

 

kss

 

 

 

 

Intratekālais

CSŠ

0,38 ± 0,56

155 ± 263

4,6 ± 0,9

 

 

 

(0,26)

(99)

(4,5)

Intravenozais

Plazma

270 ± 44

30460 ± 6366

1,3 ± 0,3

 

 

 

(260)

(29320)

(1,3)

KL = klīrenss; Sd = sadales daudzums; t½ = sadale

Uzsūkšanās

Pēc vienas stundas IT ievadīšanas (1–10 μg), gan kumulatīvās iedarbības (ASC; diapazons: 83,6– 608 ng/h/ml) un lielākās iedarbības (Cmax; diapazons: 16,4–132 ng/ml) vērtības bija mainīgas un atkarīgas no devas, bet parādījās tikai aptuveni proporcionāli devām. Plazmas koncentrācijas pēc nepārtrauktām (≥ 48 st) IT infūzijām (≤ 21,6 μg/dienā) bija relatīvi zemas un parasti nediagnosticējamas (piem., apmēram 80% no plazmas paraugiem, kas paņemti no pacientiem ar sāpēm, nesatur mērāmās zāles; < 0,04 ng/ml). Netika novērota zikonotīda uzkrāšana plazmā pēc ilgstošās IT ievadīšanas (līdz 9 mēnešiem).

Izkliede

Vidējais zikonotīda CSŠ izkliedes tilpums (Sd: 99 ml) ir starp muguras smadzeņu CSŠ daudzumu (apmēram 75 ml) un kopējo CSŠ daudzumu (apmēram 130 ml). Zikonotīds tiek sadalīts galvenokārt CSŠ, pirms tas ieiet sistēmiskā cirkulācijā. Sasniedzot sistēmisko cirkulāciju, zikonotīds tiek sadalīts plašāk, balstoties uz plazmas izkliedes tilpumu kas sastāda apmēram 30 l, un sastāda tikai 53% no robežas (nespecifiskā) cilvēku plazmas proteīna.

Biotransformācija

Zikonotīds ir peptīds, kas sastāv no 25 dabiskām L-konfigurācijas aminoskābēm, un ievērojami nemetabolizējas CSŠ. Pēc iziešanas sistēmiskajā cirkulācijā, zikonotīds pirmkārt ir jutīgs proteolitiskai šķelšanai, ko veic dažādas universālās peptidāzes/proteāzes, kas atrodas lielākajā daļā orgānu (piem., nierēs, aknās, plaušās, muskuļos utt.), un tādējādi tiek sadalīts peptīdu fragmentos un individuālās brīvās aminoskābēs. Ražotās brīvas aminoskābes uznesīs šūnu nesējsistēmas un tās tiks pakļautas normālam starpmetabolismam vai izmantotas kā pamats būtiskiem biosintētiskiem procesiem. Sakarā ar šo peptidāžu plašu izplatīšanu aknu vai nieru bojājumiem nevajadzētu skart zikonotīda sistēmisko klīrensu. Dažādu proteolitiskās šķelšanas produktu bioloģiskā aktivitāte netika novērtēta. Maz iespējams, ka zikonotīda šķelšanas produktiem būs ievērojama bioloģiskā aktivitāte, jo peptīdiem, kas sastāv no atsevišķām peptīdu cilpu struktūrām, kā tika atklāts, ir saistošā līdzība ar N-tipa sprieguma jūtīgiem kalcija kanāliem, kuri ir par dažām lieluma pakāpēm zemāki nekā pamatsastāvdaļa (zikonotīda).

Eliminācija

Vidējais zikonotīda KL (0,38 ml/min) aptuveni atbilst pieaugušā cilvēka CSŠ apgrozījuma koeficentam (0,3 – 0,4 ml/min). Tādējādi, zikonotīds tiks izvadīts no CSŠ (vidējais t½ = 4,6 st.) ar CSŠ tilpuma plūsmu no CNS caur arahnoidālā apvalka bārkstiņām ar turpmāko pārnesi sistēmiskajā cirkulācijā. Ļoti lēni cirkulējošās plazmas zikonotīda koncentrācijas var novērot pēc IT ievadīšanas sakarā ar zemu IT infūzijas koeficentu un relatīvi ātru plazmas klīrensu. Vidējais plazmas eliminācijas pusperiods (t½) ir 1,3 st. Zikonotīds ir peptīds ar relatīvi mazu molekulāro masu (MS = 2639) un to filtrē nieru kamoliņi, bet tikai minimālais zikonotīda daudzums (< 1%) ir atrodams cilvēka urīnā pēc intravenozās ievadīšanas. Tas notiek tāpēc, ka lielākā daļa izfiltrētās aktīvas vielas ir ātri uzsūkta šūnās un tiek ātri transportēta atpakaļ uz sistēmisko cirkulāciju.

Nieru un aknu darbības traucējumi

Nav ticis veikts neviens formāls pētījums, kas novērtētu ietekmi nieru vai aknu traucējumu gadījumā; tomēr, ņemot vērā to, ka peptidāzes atrodas dažādos ķermeņa orgānos, nav paredzams, ka nieru vai aknu traucējumi ievērojami ietekmēs zikonotīda iedarbību.

Citas īpašas pacientu grupas

Kaut gan ir pieejami tikai ierobežoti dati, nav nepārprotamu rases, auguma, ķermeņa masas, dzimuma vai vecuma efektu uz CSŠ zikonotīda iedarbību pēc IT ievadīšanas.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iedarbību novēroja vienīgi tad, ja izmantotās devas un iedarbības ilgums pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamos. Tas liecina, ka klīniskajā praksē šī iedarbība nav būtiska.

Subhroniskās nepārtrauktas intratekālās infūzijas pētījumos žurkām un suņiem tika novērota iedarbība uz uzvedību pie devām ≥ 8 reizēs lielākām nekā maksimāli ieteicamā klīniskās intratekālās infūzijas deva 21,6 μg/dienā (uz mg/kg pamata). Šie efekti tika noteikti, pārsniedzot zikonotīda farmakoloģisko devu, nevis neirotoksisko bojājumu vai mērķorgānu toksicitātes dēļ. Novērojumi iekļāva pārejošus un atgriezeniskus neiroloģiskus efektus, kas ietvēra tremoru, nekoordinētas kustības un hiper- un hipoaktivitāti.

Ilgstošā N-tipa kalcija kanālu bloka neirālo funkciju ilgstošas sekas netika novērotas eksperimentos ar dzīvniekiem. Eksperimentos ar dzīvniekiem netika pētītas neiroloģiskā signāla izmaiņas. Zikonotīds neinducēja bakteriālo gēnu mutāciju un nebija genotoksisks. Netika veikti ilgstoši pētījumi uz dzīvniekiem, lai izvērtētu zikonotīda kancerogēno potenciālu. Tomēr, zikonotīds neinducēja šūnu transformāciju in vitro pārbaudē Sīrijas kāmju embrijiem (SKE) un nepaaugstināja šūnu proliferāciju (pirmsaudzēja bojājuma veidošanās) vai apoptozi pēc subhroniskās intratekālās iedarbības suņiem.

Reproduktivitātes pētījumos žurkām netika novērota iedarbība uz tēviņiem, mātītēm tika novērotas corpora lutea, implantācijas vietu un dzīvo embriju skaita samazināšanās. Netika novērotas blakusparādības mātīšu vairošanās vai postnatālai attīstībai žurkām pie sistēmiskās iedarbības līdz pat 2300 reizēm cilvēka iedarbības pie maksimāli ieteicamās intratekālās devas.

Zikonotīds nebija teratogēns žurkām un trušiem pie iedarbības < 100 reizes cilvēka plazmas līmeņa.

Šie rezultāti nenorāda uz ievērojamu risku cilvēkiem sakarā ar relatīvi augstu sistēmisko iedarbību, kuru efektus uz žurkām un trušiem nepieciešams noskaidrot.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Metionīns Nātrija hlorīds Ūdens injekcijām

Sālsskābe (pH regulētājs) Nātrija hidroksīds (pH regulētājs)

6.2.Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3.Uzglabāšanas laiks

4 gadi

Uzglabāšana lietošanas laikā (atšķaidītas zāles)

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 60 dienas pie 37°C.

No mikrobioloģiskā viedokļa, ja zāles ir atšķaidītas, tās nekavējoties jāievada infūzijas sūknī. Ja tās netiek lietotas nekavējoties, par zāļu uzglabāšanas laiku un nosacījumiem pirms lietošanas ir atbildīgs lietotājs, un šis laiks nedrīkst pārsniegt 24 stundas pie 2°C – 8°C, ja vien atšķaidīšana nav notikusi kontrolētā aseptiskā vidē.

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C – 8°C). Nesasaldēt. Uzglabāt flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu to no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

I klases stikla flakons ar butilgumijas aizbāzni, kas pārklāts ar fluoru saturošu polimēru.

Katrs flakons satur 20 ml šķīduma infūzijām.

Viens flakons iepakojumā.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Ja nepieciešama atšķaidīšana, pirms lietošanas Prialt jāatšķaida aseptiski ar konservantu nesaturošu nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām. Infūzijas sūknī izmantojamā šķīduma koncentrācija nedrīkst būt mazāka par 5 μg/ml zikonotīda ārējam sūknim un 25 μg/ml iekšējam sūknim.

Jāievēro stingras aseptiskas procedūras infūzijas šķīduma pagatavošanas un sūkņa uzpildes laikā. Pacientam un veselības speciālistam jāzina, kā sagatavot ārējās un iekšējās infūzijas sistēmu un jāievēro piesardzības pasākumi pret infekciju.

Sūkņu lietošanai no ražotāja jāsaņem īpašas instrukcijas.

Pierādīta Prialt ķīmiskā un fizikālā saderība ar implantējamo Synchromed sūkni un ārējo CADD-mikrosūkni ar augstāk norādīto koncentrācijas pakāpi. Ķīmiskā un fizioloģiskā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 14 dienas pie 37ºC Synchromed sūknī, kad sūknis iepriekš netika pakļauts zāļu iedarbībai. Tāpēc sākotnēji ievadītais šķīdums jānomaina pēc 14 dienām.

Prialt ir stabils 60 dienas pie 37°C Synchromed sūknī, kurš iepriekš tika pakļauts zāļu iedarbībai. Stabilitāte tika pierādīta 21 dienu istabas temperatūrā CADD-mikrosūknī.

Tehniskie dati ir sniegti tikai kā informācija, un tiem nav jāierobežo veselības aprūpes speciālistu izvēle. Prialt ievadīšanai jāizmanto CE iezīmēti sūkņi, kas ir līdzvērtīgi Synchromed un CADD-mikrosūkņiem.

Sūkņi, kas iepriekš lietoti citu zāļu ievadīšanai, jāizmazgā trīs reizes ar nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām (bez konservantiem) pirms uzpildīt ar Prialt. Pēc iespējas jāsamazina gaisa ievadīšana sūkņa rezervuārā vai kārtridžā, jo skābeklis var sabojāt zikonotīdu.

Pirms uzsākt ārstēšanu, iekšējais sūknis jāizskalo trīs reizes ar 2 ml Prialt koncentrācijā 25 μg/ml. Prialt koncentrācija sākotnējā sūknī var samazināties adsorbcijas dēļ uz ierīces virsmām, un/vai atšķaidīšanas dēļ ierīces starptelpā. Tāpēc pēc Prialt pirmās lietošanas rezervuārs jāiztukšo un jāuzpilda pēc 14 dienām. Vēlāk sūknis jāiztukšo un jāuzpilda ik pēc 60 dienām.

Prialt pirms ievadīšanas vizuāli jāpārbauda, vai nav daļiņu un krāsas maiņas. Šķīdumu nedrīkst lietot, ja šķīduma krāsa izmainījusies, tas kļuvis duļķains vai redzamas daļiņas.

Tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Eisai Ltd.,

European Knowledge Centre

Mosquito Way

Hatfield

Herts

AL10 9SN

Lielbritānija

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/1/04/302/004 – 20 ml šķīdums infūzijām

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2005. gada 21. februāris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2014. gada 18. septembris

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Prialt 100 mikrogrami/ml šķīdums infūzijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viens ml šķīduma satur 100 μg zikonotīda (ziconotide) (acetāta veidā).

Katrs 1 ml flakons satur 100 μg zikonotīda (acetāta veidā).

Katrs 2 ml flakons satur 200 μg zikonotīda (acetāta veidā).

Katrs 5 ml flakons satur 500 μg zikonotīda (acetāta veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums infūzijām (infūzijām).

Caurspīdīgs, bezkrāsains šķīdums.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Zikonotīds ir paredzēts stipru, hronisku sāpju ārstēšanai pieaugušajiem, kuriem nepieciešama intratekalā (IT) anestēzija.

4.2. Devas un lietošanas veids

Ārstēšanu ar zikonotīdu var veikt tikai intratekālajā zāļu ievadīšanā pieredzējuši ārsti.

Devas

Pieaugušie (ieskaitot vecākus pacientus ≥ 65 g.v.)

Ieteicamā sākotnējā zikonotīda deva ir 2,4 μg/dienā un tā ir jātitrē katram pacientam individuāli atkarībā no pacienta analgētisko līdzekļu atbildes reakcijas un blakusparādībām. Pacientiem var palielināt devu par ≤ 2,4 μg/dienā, līdz maksimālai devai 21,6 μg/dienā. Minimālais intervāls starp devu palielināšanām ir 24 stundas, ieteicamais intervāls drošuma apsvērumu dēļ ir 48 stundas un vairāk. Nepieciešamības gadījumā devu var samazināt par jebkuru daudzumu (ieskaitot infūzijas pārtraukšanu) blakusparādību ārstēšanai. Apmēram 75% pacientu ar apmierinošu reakciju uz ārstēšanu, ir nepieciešama deva ≤ 9,6 μg/dienā.

Nieru darbības traucējumi

Nav veikti pētījumi pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Ievadot zikonotīdu pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, jāievēro piesardzības pasākumi.

Aknu darbības traucējumi

Nav veikti pētījumi pacientiem ar aknu darbības traucējumiem. Ievadot zikonotīdu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem, jāievēro piesardzības pasākumi.

Pediatriskā populācija

Zikonotīda drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā no 0 līdz 18 gadiem, nav pierādīta.

Dati nav pieejami.

Lietošanas veids

Intratekālai lietošanai.

Zikonotīds jāievada kā nepārtraukta infūzija caur intratekālo katetru, izmantojot ārējo vai iekšējo implantēto mehānisko infūzijas sūkni, kas spēj ievadīt precīzu infūzijas daudzumu. Tā kā sekundārā meningīta risks pēc ilgstošas intratekālās telpas katetrizācijas ir lielāks, lietojot ārējā katetra infūzijas sistēmu, ieteicams izmantot iekšējās sistēmas zikonotīda ievadīšanai ilgākajos periodos (skatīt

4.4. apakšpunktu). Ārējā katetra sistēmu vajadzētu lietot tikai tad, ja nevar implantēt iekšējo sistēmu.

Kad jāievada neliela zikonotīda deva, piemēram, sākot titrēšanu, zikonotīds pirms lietošanas jāatšķaida ar nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām bez konservantiem (skatīt

6.6. apakšpunktu).

Ieteikumus par zāļu atšķaidīšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Lietošana kopā ar IT ķīmijterapiju (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Ilgstoša lietošana

Kaut arī zikonotīds tika pētīts ilgtermiņa, atklātos efektivitātes un drošuma klīniskajos pētījumos, netika veikti kontrolēti pētījumi, kas ilga vairāk par 3 nedēļām (skatīt 5.1. apakšpunktu). Netika izslēgta ilgstoša vietējā toksiskā iedarbība uz muguras smadzenēm ar to saistīti klīniskie dati ir ierobežoti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Tāpēc ilgstošas ārstēšanas gadījumā jāievēro piesardzības pasākumi.

Infekciju risks

Zāļu ievadīšana intratekālajā (IT) ceļā ietver potenciāli smagu infekciju risku, tādu kā meningīts, kas var apdraudēt dzīvību. Sakarā ar mikroorganismu iekļūšanu caur katetru vai infūzijas sistēmu nejaušu inficēšanu, meningīts ir zināma komplikācija zāļu intratekālai ievadīšanai, īpaši lietojot ārējās sistēmas.

Pacientiem un ārstiem jāuzmanās, ja parādās meningīta tipiskie simptomi un pazīmes.

Katetra gala zemāks novietojums var samazināt ar zikonotīdu saistītu neiroloģisku blakusparādību biežumu. Rūpīgi jāapsver katetra gala novietojums, lai nodrošinātu adekvātu pieeju muguras nociceptīviem segmentiem, samazinot zāļu koncentrāciju smadzeņu līmeņos.

Tikai neliels skaits pacientu vienlaicīgi saņēma sistēmisko ķīmijterapiju un IT zikonotīdu. Jāievēro piesardzības pasākumi, ievadot zikonotīdu pacientiem, kas saņem sistēmisko ķīmijterapiju (skatīt

4.5. apakšpunktu).

Kreatīnkināzes līmeņa paaugstināšanās

Kreatīnkināzes līmeņa paaugstināšanos, kas parasti norit bez simptomiem, bieži novēro pacientiem, kuri lieto intratekālo zikonotīdu. Kreatīnkināzes līmeņa strauju paaugstināšanos novēro reti. Tomēr ieteicama kreatīnkināzes līmeņa novērošana. Kreatīnkināzes līmeņa straujas paaugstināšanās vai klīniski nozīmīgas paaugstināšanās gadījumā vienlaicīgi ar miopātijas vai rabdomiolīzes klīniskām pazīmēm jāapsver zikonotīda lietošanas pārtraukšana.

Paaugstinātas jutības reakcijas

Paaugstinātas jutības reakcijas, ieskaitot anafilaktisko šoku, netika novērotas klīniskos pētījumos un IT ceļā ievadīta zikonotīda imunogenitāte ir zema. Tomēr nevar izslēgt smago alerģisko reakciju iespēju un ir saņemti spontāni ziņojumi par anafilaktiskām reakcijām.

Kognitīvas un neiropsihiskas blakusparādības

Bieži novēro kognitīvās un neiropsihiskās blakusparādības pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu. Kognitīvie traucējumi parasti parādās pēc dažām ārstēšanas nedēļām. Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, novērotas akūto psihisko traucējumu epizodes, tādas kā halucinācijas, paranoidālās reakcijas, naidīgums, agresivitāte, delīrijs, psihoze un maniakālās reakcijas. Ja attīstās kognitīvo traucējumu vai neiropsihisko blakusparādību pazīmes vai simptomi, zikonotīda deva jāsamazina vai tā lietošana jāpārtrauc, bet jāizvērtē arī citi veicinošie iemesli. Zikonotīda kognitīvas reakcijas ir atgriezeniskas 1–4 nedēļu laikā pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas, bet dažos gadījumos tās var saglabāties. Pirms un pēc zikonotīda intratekālo infūziju sākšanas ieteicams, ka pacientus novērtē neiropsihiatrijas speciālists.

Pacientiem ar stiprām hroniskām sāpēm ir lielāks pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu biežums, nekā vidēji populācijā. Jutīgiem pacientiem zikonotīds var izraisīt vai pastiprināt depresiju, kas saistīta ar pašnāvības risku.

Centrālās nervu sistēmas (CNS) nomākums

Pacientiem zikonotīda lietošanas laikā tika novērota apziņas nomākšana. Pacients parasti paliek pie samaņas un elpošana nav nomākta. Lēkme var pāriet pati, bet zikonotīda lietošana ir jāpārtrauc, kamēr beidzas lēkme. Šādiem pacientiem turpmākā zikonotīda lietošana nav ieteicama. Jāapsver CNS nomācošo zāļu vienlaicīgas lietošanas pārtraukšana, jo tas var novest pie uzbudinājuma samazināšanās.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Formāli mijiedarbības klīniskie pētījumi starp zikonotīdu un citām zālēm nav veikti. Tomēr zema zikonotīda koncentrācija plazmā, universālās peptidāzes metabolisms un relatīvi zems plazmas saistošais proteīns (skatīt 5.2. apakšpunktu) padara neiespējamu uz metabolisma balstītu mijiedarbību vai plazmas proteīna aizstāšanas tipa mijiedarbību starp zikonotīdu un citām zālēm.

Nav klīnisko datu par IT ķīmijterapiju un IT zikonotīda mijiedarbību. Zikonotīds ir kontrindicēts vienlaicīgai lietošanai ar IT ķīmijterapiju (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Tikai neliels skaits pacientu saņēma sistēmisko ķīmijterapiju un IT zikonotīdu. Jāievēro piesardzības pasākumi, ievadot zikonotīdu pacientiem, kas saņem sistēmisko ķīmijterapiju (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Zāles, kas ietekmē īpašas peptidāzes/proteāzes, neietekmē zikonotīda plazmas iedarbību. Balstoties uz ļoti ierobežotiem klīniskiem pētījumiem, angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoriem (piem., benazeprils, lizinoprils un moeksiprils) un HIV proteāzes inhibitoriem (piem., ritonavīrs, sakinavīrs, indinavīrs) nav izteiktas ietekmes uz plazmas zikonotīda iedarbību.

Zikonotīds neiedarbojas uz opiātu receptoriem. Ja, uzsākot zikonotīda terapiju, pārtrauc opiātu lietošanu, opiātu lietošanas pārtraukšanai jābūt pakāpeniskai. Pacientiem, kuriem atceļ IT opiātus, dažu nedēļu laikā pakāpeniski jāsamazina IT opiātu infūzijas deva un tā jāaizstāj ar iekšējās lietošanas opiātu līdzvērtīgu devu. IT morfija devu stabilizēšanai iespējama IT zikonotīda pievienošana (skatīt 5.1. apakšpunktu), bet tam nepieciešams pievērst īpašu uzmanību, jo pētījumā 202, neskatoties uz zemajām zikonotīda devām, tika novērota augsta nevēlamu neiropsihiatrisko reakciju (kur dažas no tām bija smagas) incidence (apjukums/anormāla domāšana, paranoidālas reakcijas un halucinācijas, anormāla gaita). Pievienojot IT zikonotīdu IT morfijam, tika novērota vemšana un anoreksija, kā arī perifērā tūska. IT morfija pievienošana IT zikonotīda devu stabilizēšanai ir labāk panesama (ir ticis ziņots par niezi) (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Novērota miegainības biežuma palielināšanās, ievadot zikonotīdu vienlaicīgi ar sistēmisko baklofēnu, klonidīnu, bupivakaīnu vai propofolu, tādēļ pagaidām šo zāļu vienlaicīga lietošana būtu jāizslēdz.

Nav klīnisko datu par daļējo opioīdu agonistu (piem., buprenorfīna) vienlaicīgu lietošanu ar zikonotīdu.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dati par zikonotīda lietošanu grūtniecības laikā ir ierobežoti vai nav pieejami.

Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Zikonotīdu grūtniecības laikā un sievietēm reproduktīvā vecumā, neizmantojot kontracepcijas līdzekļus, lietot nav ieteicams.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai zikonotīds/metabolīti izdalās cilvēka pienā.

Nevar izslēgt risku jaundzimušajiem/zīdaiņiem.

Lēmums pārtraukt barošanu ar krūti vai pārtraukt/atturēties no terapijas ar zikonotīdu jāpieņem, izvērtējot ieguvumu no barošanas ar krūti bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

Fertilitāte

Īpaši pētījumi, lai novērtētu zikonotīda lietošanas ietekmi uz cilvēku fertilitāti, nav veikti. Pētījumā par žurku tēviņu un mātīšu fertilitāti ietekmi tēviņiem nenovēroja, turpretī mātītēm samazinājās corpora lutea (dzelteno ķermeņu), implantācijas vietu un dzīvo embriju skaits (skatīt

5.3. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Zikonotīds mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

Zikonotīds var izraisīt apjukumu, miegainību un citas neiroloģiskās blakusparādības, tāpēc pacientiem jāiesaka nevadīt transportlīdzekli un nestrādāt ar mehānismiem.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Nepārtrauktas intratekālās infūzijas veidā ievadīta zikonotīda drošums ir novērtēts vairāk nekā 1400 pacientiem, kas piedalījās akūto un hronisko sāpju klīniskos pētījumos. Ārstēšanas ilgums svārstījās no vienas stundas bolus infūzijas līdz vairāk nekā 6 gadu ilgstošai lietošanai. Vidējais iedarbības laiks bija 43 dienas. Infūzijas devas bija 0,03–912 μg/dienā, ar vidējo beigu devu 7,2 μg/dienā.

Klīniskos pētījumos 88% pacientu novēroja blakusparādības. Visbiežākās blakusparādības, kas novērotas ilglaicīgos klīniskos pētījumos, bija reibonis (42%), slikta dūša (30%), nistagms (23%), apjukuma stāvoklis (25%), anormāla gaita (16%), atmiņas traucējumi (13%), neskaidra redze (14%), galvassāpes (12%), astēnija (13%), vemšana (11%) un miegainība (10%). Lielākā daļa blakusparādību bija nelielas vai mērenas un ar laiku pārgāja.

Nevēlamo blakusparādību apkopojums tabulas veidā

Nevēlamās blakusparādības, kas novērotas intratekālajos klīniskajos pētījumos ar zikonotīdu (īslaicīgas un ilgstošas iedarbības), tabulā apkopotas pēc sastopamības rādītājiem, ja vien nav norādīts citādi. Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to biežuma samazinājuma secībā.

Ļoti bieži (≥ 1/10)

Bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10) Retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100) Reti (1/10 000 līdz < 1/1 000)

Ļoti reti (< 1/10 000)

Nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

Infekcijas un

 

 

sepse, meningīts

 

infestācijas

 

 

 

 

Imūnās sistēmas

 

 

 

Anafilaktiska

traucējumi

 

 

 

reakcijaa

Vielmaiņas un

 

samazināta ēstgriba,

 

 

uztures

 

anoreksija

 

 

traucējumi

 

 

 

 

Psihiskie

apjukuma

trauksme, dzirdes

delīrijs, psihotiskie

 

traucējumi

stāvoklis

halucinācijas,

traucējumi, domas par

 

 

 

bezmiegs,

pašnāvību, pašnāvības

 

 

 

uzbudināmība,

mēģinājums, bloķētas

 

 

 

dezorientācija,

domas, anormāli

 

 

 

halucinācijas, redzes

sapņi, agresivitāte

 

 

 

halucinācijas,

 

 

 

 

depresija, paranoja,

 

 

 

 

aizkaitināmība,

 

 

 

 

depresijas

 

 

 

 

saasinājums,

 

 

 

 

nervozitāte, afekta

 

 

 

 

labilitāte, izmaiņas

 

 

 

 

psihiskajā stāvoklī,

 

 

 

 

palielināta trauksme,

 

 

 

 

palielināts apjukums

 

 

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

Nervu sistēmas

reibonis,

dizartrija, amnēzija,

nesakarīgums,

 

traucējumi

nistagms,

garšas traucējumi,

bezsamaņa, koma,

 

 

atmiņas

tremors, līdzsvara

stupors, konvulsijas,

 

 

traucējumi,

traucējumi, ataksija,

cerebrovaskulārie

 

 

galvassāpes,

afāzija, dedzinoša

traucējumi,

 

 

miegainība

sajūta,

encefalopātija

 

 

 

nomierināšanās,

 

 

 

 

parestēzijas,

 

 

 

 

hipoestēzija,

 

 

 

 

uzmanības

 

 

 

 

traucējumi, runas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

arefleksija,

 

 

 

 

koordinācijas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

posturālais reibonis,

 

 

 

 

kognitīvie

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

hiperestēzija,

 

 

 

 

hiporefleksija, garšas

 

 

 

 

zudums, nomākta

 

 

 

 

apziņa, jutīguma

 

 

 

 

traucējumi, ožas

 

 

 

 

traucējumi,

 

 

 

 

intelektuālās darbības

 

 

 

 

traucējumi

 

 

Acu bojājumi

neskaidra

diplopija, redzes

 

 

 

redze

traucējumi,

 

 

 

 

fotofobija

 

 

Ausu un labirinta

 

vertigo, tinīts

 

 

bojājumi

 

 

 

 

Sirds funkcijas

 

 

priekškambaru

 

traucējumi

 

 

fibrilācija

 

Asinsvadu

 

ortostatiskā

 

 

sistēmas

 

hipotensija,

 

 

traucējumi

 

hipotensija

 

 

Elpošanas

 

aizdusa

respiratorais distress

 

sistēmas

 

 

 

 

traucējumi, krūšu

 

 

 

 

kurvja un videnes

 

 

 

 

slimības

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu

slikta dūša,

caureja, sausums

dispepsija

 

trakta traucējumi

vemšana

mutē, aizcietējums,

 

 

 

 

slikta dūša, sāpes

 

 

 

 

vēdera augšdaļā

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas

 

nieze, pastiprināta

izsitumi

 

audu bojājumi

 

svīšana

 

 

Skeleta-muskuļu

 

sāpes locekļos,

rabdomiolīze, miozīts,

 

un saistaudu

 

mialģija, spazmas

muguras sāpes,

 

sistēmas bojājumi

 

muskuļos, krampji

muskuļu raustīšanās,

 

 

 

muskuļos, muskuļu

kakla sāpes

 

 

 

vājums, artralģija,

 

 

Orgānu sistēmu

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Nav zināms

klasifikācija

 

 

 

 

 

 

perifērā tūska

 

 

Nieru un

 

urīna retence, urīna

akūta nieru mazspēja

 

urīnizvades

 

aizture, sāpīga un

 

 

sistēmas

 

apgrūtināta

 

 

traucējumi

 

urinēšana, urīna

 

 

 

 

nesaturēšana

 

 

Vispārēji

gaitas

nogurums,

apgrūtināta staigāšana

 

traucējumi un

traucējumi,

hipertermija,

 

 

reakcijas

astēnija

letarģija, perifērā

 

 

ievadīšanas vietā

 

tūska, drebuļi,

 

 

 

 

ģībonis, sāpes krūtīs,

 

 

 

 

aukstuma sajūta,

 

 

 

 

sāpes, nervozitātes

 

 

 

 

sajūta, pastiprinātas

 

 

 

 

sāpes

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

paaugstināts kreatīna

elektrokardiogrammas

 

 

 

fosfokināzes līmenis

anormalitātes,

 

 

 

asinīs, samazināta

paaugstināts aspartāta

 

 

 

ķermeņa masa

aminotransferāzes un

 

 

 

 

kreatīna fosfokināzes

 

 

 

 

MM līmenis asinīs,

 

 

 

 

paaugstināta ķermeņa

 

 

 

 

temperatūra

 

a. No spontāniem

ziņojumiem

 

 

 

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts

Meningīts

Zāļu ievadīšanai intratekālā ceļā ir potenciāli smagu infekciju risks, tādu kā meningīts, kas var apdraudēt dzīvību. Pacientiem un ārstiem jāuzmanās, ja parādās meningīta tipiskie simptomi un pazīmes (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kreatīna fosfokināzes līmeņa paaugstināšanās

Kreatīna fosfokināzes līmeņa paaugstināšanās parasti noritēja bez simptomiem. Kreatīnkināzes līmeni ieteicams kontrolēt. Kreatīna fosfokināzes līmeņa straujas vai nozīmīgas paaugstināšanās un vienlaikus novērotu miopātijas vai rabdomiolīzes klīnisku pazīmju gadījumā jāapsver zikonotīda lietošanas pārtraukšana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ar CNS saistītās nevēlamās blakusparādības

Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, bieži novēro kognitīvās un neiropsihiskās blakusparādības. Kognitīvie traucējumi parasti parādās pēc dažām ārstēšanas nedēļām. Pacientiem, kurus ārstē ar zikonotīdu, novērotas akūtu psihisku traucējumu epizodes, piemēram, halucinācijas, paranoidālās reakcijas, naidīgums, agresivitāte, delīrijs, psihoze un maniakālās reakcijas. Ja attīstās kognitīvo traucējumu vai neiropsihisko blakusparādību pazīmes vai simptomi, zikonotīda deva jāsamazina vai tā lietošana jāpārtrauc, bet jāizvērtē arī citi veicinošie cēloņi. Zikonotīda kognitīvā iedarbība ir atgriezeniska parasti 1–4 nedēļu laikā pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas, bet dažos gadījumos tā var saglabāties. Pirms un pēc zikonotīda intratekālo infūziju sākšanas ieteicams, ka pacientus novērtē neiropsihiatrijas speciālists (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9. Pārdozēšana

Pētījumos ar intravenozu infūziju veseli vīrieši – brīvprātīgie saņēma zikonotīdu devās līdz 70000 μg/dienā vai 3200 reizes maksimālo ieteicamo dienas intratekālās infūzijas devu. Gandrīz

visiem pacientiem, kas saņēma lielas zikonotīda devas intravenozi, tika novērota posturālā hipotensija.

Maksimālā ieteicamā intratekālā deva ir 21,6 μg/dienā. Maksimālā paredzētā intratekālā zikonotīda deva klīniskos pētījumos sastādīja 912 μg/dienā pēc pieaugošas titrēšanas 7 dienu laikā.

Simptomi

Vienā klīniskā pētījumā vīrietis – vēža slimnieks saņēma nejaušu IT zikonotīda pārdozēšanu 744 μg 24 stundu laikā (31 μg/stundā) un atsāka ārstēšanu ar paredzēto devu pēc sāpju intensitātes vizuālā analoga skala (SIVAS) samazināšanas no 82 līdz 2,5 mm. Dažiem pacientiem, kas saņēma intratekālās devas, kuras pārsniedza maksimālo ieteicamo devu, novēroja pastiprinātus farmakoloģiskos efektus, piem., ataksiju, nistagmu, reiboni, stuporu, nomāktu apziņu, muskuļu spazmas, apjukuma stāvokli, sedāciju, hipotensiju, afāziju, runas traucējumus, sliktu dūšu un vemšanu. Nebija norādījumu par respiratoru nomākšanu. Lielākā daļa novērotu pacientu atguvās 24 stundu laikā pēc zāļu atcelšanas.

Kontrole

Pacientiem pēc pārdozēšanas jāveic vispārējie medicīniskie atbalsta pasākumi, kamēr netiks likvidēts zāļu pastiprinātais farmakoloģiskais efekts.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretsāpju līdzekļi, citi pretsāpju un pretdrudža līdzekļi, ATĶ kods:

N02BG08

Darbības mehānisms

Zikonotīds ir ω-konopeptīda sintētiskais analogs, MVIIA, kas tika atrasts Conus magus jūras gliemeža indē. Tas ir N-tipa kalcija kanālu blokators NKKB (NCCB – N-type calcium channel blocker). NKK regulē neiromediatoru izdali specifiskos neironos, kuri atbild par sāpju apstrādi muguras smadzenēs. Savienojumā ar šiem neirāliem NKK zikonotīds inhibē pret spriegumu jutīgu kalcija plūsmas primāros centrtieces nociceptoros, kas beidzas muguras smadzeņu mugurējā raga virspusējos slāņos. Savukārt, tas inhibē to neiromediatoru izdali (ieskaitot vielu P) un tādējādi muguras smadzeņu sāpju signāla parādīšanos.

Farmakodinamiskā iedarbība

Kaut gan tika novērotas statistiski nozīmīgas saistības un pieņemama korelācija starp iedarbību uz cerebrospinālo šķidrumu CSŠ (CSF – cerebrospinal fluid) un (ASC, Cmax) klīnisko reakciju pakāpi 1 stundu pēc IT ievadīšanas, tomēr netika noteiktas labi definētas saistības starp devu, koncentrāciju un atbildi. Daudzi pret terapiju uzņēmīgi pacienti saņem gandrīz maksimālo pretsāpju līdzekļu devu dažu stundu laikā pēc piemērotas devas iedošanas. Tomēr, dažiem pacientiem maksimālie efekti var tikt aizkavēti apmēram uz 24 stundām. Ņemot vērā atsāpināšanu un blakusparādības pie līdzīgām

devām, ieteicamais intervāls starp devu palielināšanos ir 48 stundas vai vairāk. Ja nepieciešams, devu var samazināt par jebkuru daudzumu (ieskaitot infūzijas pārtraukšanu), lai novērstu blakusparādības.

Nervu sistēmas blakusparādības, īpaši reibonis, slikta dūša un gaitas traucējumi korelē ar iedarbību uz CSŠ, kaut gan noteikta saistība netika definēta.

Zema plazmas iedarbība notiek IT infūzijas laika sakarā ar zemu ieteiktu IT infūzijas rādītāju un relatīvi ātru plazmas attīrīšanos (skatīt 5.2. apakšpunktu). Tādējādi ar sistēmisko iedarbību saistītiem farmakoloģiskiem efektiem jābūt minimāliem.

Vidējā deva pie reakcijas ir apmēram 6,0 μg/dienā un apmēram 75% pacientiem, kuriem ir reakcija, ir nepieciešama deva ≤ 9,6 μg/dienā. Lai ierobežotu nopietnu blakusparādību biežumu, ir ieteicama maksimālā deva 21,6 μg/dienā. Tomēr, klīniskos pētījumos tika novērots, ka pacienti, kas panes devas 21,6 μg/dienā pēc lēnas titrēšanas 3 – 4 nedēļu periodā, galvenokārt panes lielākas devas līdz pat 48,0 μg/dienā.

Nav pierādījumu par farmakoloģiskās tolerances attīstību pret zikonotīdu pacientiem. Tomēr, ņemot vērā ierobežotus datus, nevar izslēgt tolerances attīstību. Jāveic intratekālā katetra caurlaidības pārbaude, ja nepieciešama zikonotīda deva pakāpeniski pieaug un nav ieguvuma vai blakusparādību pieauguma.

Alternatīvi devu režīmi, piemēram, mazāku zikonotīda devu ievades sākšana un ievadīšana bolus injekciju veidā, izpētīti tikai dažos pētījumos, par kuriem pieejami dati literatūrā.

Mazāku devu lietošana nepārtrauktā ievadīšanā tika pierādīta nolūkā sasniegt labāku iedarbību, bet ar mazāku skaitu blakusparādību.

Pētījumi par bolus ievadi liecina, ka devu ievadīšana bolus veidā var noderēt to pacientu noteikšanā, kam varētu būt ieguvumi no zikonotīda lietošanas ilgtermiņā, tomēr tad var rasties vairāk blakusparādību nekā pēc nepārtrauktām infūzijām.

Šie pētījumi vedina domāt, ka šie alternatīvie zikonotīda ievadīšanas paņēmieni ir iespējami, tomēr ierobežotā pacientu skaita dēļ rezultāti ir nepārliecinoši un šobrīd nav pieejami pietiekami pierādījumi, lai izteiktu galīgus ieteikumus šādiem alternatīviem devu ievades režīmiem.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Tika veikti trīs placebo kontrolēti IT zikonotīda klīniskie pētījumi.

Divi īstermiņa pētījumi, 95-001 (ļaundabīgās sāpes) un 96-002 (neļaundabīgās sāpes), kas iekļauj 366 pacientus, pierādīja intratekālā zikonotīda efektivitāti stipru hronisku sāpju ārstēšanā, izmantojot procentu izmaiņas sāpju intensitātes vizuālā analoga skalā SIVAS (VASPI – visual analog scale of pain intensity) kā pirmo efektivitātes mērījumu. Šie pētījumi bija īstermiņa, 5 un 6 dienas attiecīgi, un tajos lietoja ātrāku devu palielināšanu un lielākās devas nekā ieteikts 4.2. apakšpunktā.

Pētījuma 95-001 efektivitātes rezultāti

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 71)

Placebo (n = 40)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

74,1 (± 13,82)

77,9 (± 13,60)

_

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

35,7 (± 33,27)

61,0 (± 22,91)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas

51,4 (± 43,63)

18,1 (± 28,28)

< 0,001

% sākotnējās titrēšanas

 

 

 

beigās (SN)

 

 

 

Reaģējušie pacientia n (%)

34 (47,9%)

7 (17,5%)

0,001

Deva titrēšanas beigās (μg/st)

 

 

 

Vidēji

0,91

 

 

Mediāna

0,60

 

 

Diapazons

0,074 – 9,36

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem 1) novēroja ≥ 30% SIVAS (sāpju intensitātes vizuālā analoga skala) rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu; 2) vienlaicīgi saņēma stabilus vai samazinātus opioīdu pretsāpju līdzekļus; un 3) bija nemainīgs opiātu tips no preinfūzijas, ja saņēma opiātus.

SN – standarta novirze.

Efektivitātes rezultāti no pētījuma 96-002

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 169)b

Placebo (n = 86)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

80,1 (± 15,10)

76,9 (± 14,58)

_

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

54,4 (± 29,30)

71,9 (± 30,93)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas

31,2 (± 38,69)

6,0 (± 42,84)

< 0,001

% sākotnējās titrēšanas

 

 

 

beigās (SN)

 

 

 

Reaģējuši pacientia n (%)

57 (33,7%)

11 (12,8%)

< 0,001

Deva titrēšanas beigās (μg/hr)

 

 

 

Vidēji

1.02

 

 

Mediāna

0.50

 

 

Diapazons

0,019 – 9,60

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem 1) novēroja ≥ 30% SIVAS rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu; 2) vienlaicīgi saņēma stabilus vai samazinātus opioīdu pretsāpju līdzekļus; un 3) bija nemainīgs opiātu tips no preinfūzijas, ja saņēma opiātus.

b164 pacientiem bija zikonotīda SIVAS rezultāti titrēšanas beigās.

SN – standarta novirze.

Sāpju etioloģija pētījumos 95-001 (ļaundabīgas sāpes) un 96-002 (neļaundabīgas sāpes) bija dažādas un ietvēra sāpes kaulos (n = 38), galvenokārt kaulu metastāžu dēļ (n = 34), mielopātiju (n = 38), pusei no viņiem bija mugurkaula ievainojums ar paralīzi (n = 19), neiropātiju (n = 79), radikulopātiju

(n = 24), sāpes mugurkaulā (n = 91), galvenokārt neveiksmīgas mugurkaula operācijas dēļ (n = 82), un citas etioloģijas (n = 82). Dažiem pacientiem bija vairāk par vienu sāpju cēloni. IT zikonotīda efektivitāte bija acīmredzama visās grupās.

Pētījums 301 (n = 220) bija ilgstošs (21 dienu), kas iekļāva piesardzīgāku titrēšanu un IT zikonotīda zemākas devas, tajā piedalījās visgrūtāk ārstējamo pacientu grupa no trīs pētījumiem. Visiem pacientiem pētījumā 301 IT terapija kopā ar pretsāpju līdzekļiem bija neveiksmīga un viņu ārsti uzskatīja, ka 97% pacientu bija grūti ārstējami, lietojot pašlaik pieejamas ārstēšanas metodes. Lielākai daļai bija sāpes mugurkaulā (n = 134), īpaši pēc neveiksmīgas mugurkaula operācijas (n = 110); mazākam skaitam bija neiropātija (n = 36). Tikai pieciem pacientiem bija ļaundabīgas sāpes. Primārais kritiskais punkts bija procentu izmaiņas SIVAS skalā. IT zikonotīda efektivitāte pētījumā 301 bija zemāka nekā divos iepriekšējos īslaicīgos pētījumos. Blakusparādību biežums un smagums arī bija zemāki.

Efektivitātes rezultāti no pētījuma 301

 

Sākotnējā rezultāta nozīmējums

 

Parametrs

Zikonotīds (n = 112)

Placebo (n = 108)

p-vērtība

Vidējais SIVAS rezultāts

80,7 (± 14,98)

80,7 (± 14,91)

-

sākumpunktā, mm (SN)

 

 

 

Vidējais SIVAS rezultāts

67,9 (± 22,89)

74,1 (± 21,28)

_

sākotnējas titrēšanas beigās,

 

 

 

mm (SN)

 

 

 

SIVAS rezultāta uzlabošanas %

14,7 (± 27,71)

7,2 (± 24,98)

0,0360

sākotnējās titrēšanas beigās

 

 

 

(SN)

 

 

 

Reaģējuši pacientia n (%)

18 (16,1%)

13 (12,0%)

0,390

Deva titrēšanas beigās (μg/hr)

 

 

 

Vidēji

0,29

 

 

Mediāna

0,25

 

 

Diapazons

0,0 – 0,80

 

 

aReaģējuši pacienti tika noteikti kā pacienti, kuriem novēroja ≥ 30% SIVAS rezultātu samazināšanos salīdzinājumā ar sākumpunktu.

SN – standarta novirze.

Kombināciju pētījumi ar IT morfiju.

Klīniskie pētījumi 201 un 202 norādīja, ka IT zikonotīda un IT morfija kombinācija var efektīvi samazināt sāpes un samazināt sistēmisko opioīdu lietošanu ilgstošā laika periodā pacientiem, kuru sāpes nav iespējams adekvāti kontrolēt, izmantojot viņu maksimāli panesamo IT zikonotīda devu (mediānā 8,7 µg/dienā, vidējā 25,7 µg/dienā – pētījums 201) vai kombinējot ar tikai ar IT morfiju (pētījums 202). Ja tiek pievienots IT zikonotīds IT morfija devu stabilizēšanai, tāpat kā uzsākot IT zikonotīda monoterapiju, iespējama psihopātisku blakusparādību izpausme (piemēram, halucinācijas, paranoīdas reakcijas) vai arī var būt nepieciešama medikamentu lietošanas pārtraukšana sakarā ar blakusparādību pastiprināšanos (skatīt 4.5. apakšpunktu).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Zikonotīda CSŠ farmakokinētiskās īpašības tika pētītas vienu stundu pēc IT infūzijas 1–10 μg zikonotīda pacientiem ar hroniskām sāpēm. Vēl tika pētītās plazmas farmakokinētiskās īpašības pēc intravenozām devām (0,3–10 μg/kg/24 st). IT un intravenozie farmakokinētiskie dati ir apkopoti zemāk.

Zikonotīda CSŠ un plazmas farmakokinētiskās īpašības [vidēji ± SD (vidēji)]

Ievadīšanas

Šķidru

Pacientu

KL (ml/min)

Sd (ml)

t½ (st)

ceļš

ma

skaits

 

 

 

 

matri

 

 

 

 

 

kss

 

 

 

 

Intratekālais

CSŠ

0,38 ± 0,56

155 ± 263

4,6 ± 0,9

 

 

 

(0,26)

(99)

(4,5)

Intravenozais

Plazma

270 ± 44

30460 ± 6366

1,3 ± 0,3

 

 

 

(260)

(29320)

(1,3)

KL = klīrenss; Sd = sadales daudzums; t½ = sadale

Uzsūkšanās

Pēc vienas stundas IT ievadīšanas (1–10 μg), gan kumulatīvās iedarbības (ASC; diapazons: 83,6– 608 ng/h/ml) un lielākās iedarbības (Cmax; diapazons: 16,4–132 ng/ml) vērtības bija mainīgas un atkarīgas no devas, bet parādījās tikai aptuveni proporcionāli devām. Plazmas koncentrācijas pēc nepārtrauktām (≥ 48 st) IT infūzijām (≤ 21,6 μg/dienā) bija relatīvi zemas un parasti nediagnosticējamas (piem., apmēram 80% no plazmas paraugiem, kas paņemti no pacientiem ar sāpēm, nesatur mērāmās zāles; < 0,04 ng/ml). Netika novērota zikonotīda uzkrāšana plazmā pēc ilgstošās IT ievadīšanas (līdz 9 mēnešiem).

Izkliede

Vidējais zikonotīda CSŠ izkliedes tilpums (Sd: 99 ml) ir starp muguras smadzeņu CSŠ daudzumu (apmēram 75 ml) un kopējo CSŠ daudzumu (apmēram 130 ml). Zikonotīds tiek sadalīts galvenokārt CSŠ, pirms tas ieiet sistēmiskā cirkulācijā. Sasniedzot sistēmisko cirkulāciju, zikonotīds tiek sadalīts plašāk, balstoties uz plazmas izkliedes tilpumu, kas sastāda apmēram 30 l, un sastāda tikai 53% no robežas (nespecifiskā) cilvēku plazmas proteīna.

Biotransformācija

Zikonotīds ir peptīds, kas sastāv no 25 dabiskām L-konfigurācijas aminoskābēm, un ievērojami nemetabolizējas CSŠ. Pēc iziešanas sistēmiskajā cirkulācijā, zikonotīds pirmkārt ir jutīgs proteolitiskai šķelšanai, ko veic dažādas universālās peptidāzes/proteāzes, kas atrodas lielākajā daļā orgānu (piem., nierēs, aknās, plaušās, muskuļos utt.), un tādējādi tiek sadalīts peptīdu fragmentos un individuālās brīvās aminoskābēs. Ražotās brīvas aminoskābes uznesīs šūnu nesējsistēmas un tās tiks pakļautas normālam starpmetabolismam vai izmantotas kā pamats būtiskiem biosintētiskiem procesiem. Sakarā ar šo peptidāžu plašu izplatīšanu aknu vai nieru bojājumiem nevajadzētu skart zikonotīda sistēmisko klīrensu. Dažādu proteolitiskās šķelšanas produktu bioloģiskā aktivitāte netika novērtēta. Maz iespējams, ka zikonotīda šķelšanas produktiem būs ievērojama bioloģiskā aktivitāte, jo peptīdiem, kas sastāv no atsevišķām peptīdu cilpu struktūrām, kā tika atklāts, ir saistošā līdzība ar N-tipa sprieguma jūtīgiem kalcija kanāliem, kuri ir par dažām lieluma pakāpēm zemāki nekā pamatsastāvdaļa (zikonotīda).

Eliminācija

Vidējais zikonotīda KL (0,38 ml/min) aptuveni atbilst pieaugušā cilvēka CSŠ apgrozījuma koeficentam (0,3–0,4 ml/min). Tādējādi, zikonotīds tiks izvadīts no CSŠ (vidējais t½ = 4,6 st.) ar CSŠ tilpuma plūsmu no CNS caur arahnoidālā apvalka bārkstiņām ar turpmāko pārnesi sistēmiskajā cirkulācijā. Ļoti lēni cirkulējošās plazmas zikonotīda koncentrācijas var novērot pēc IT ievadīšanas sakarā ar zemu IT infūzijas koeficentu un relatīvi ātru plazmas klīrensu. Vidējais plazmas eliminācijas pusperiods (t½) ir 1,3 st. Zikonotīds ir peptīds ar relatīvi mazu molekulāro masu (MS = 2639) un to filtrē nieru kamoliņi, bet tikai minimālais zikonotīda daudzums (< 1%) ir atrodams cilvēka urīnā pēc intravenozās ievadīšanas. Tas notiek tāpēc, ka lielākā daļa izfiltrētās aktīvas vielas ir ātri uzsūkta šūnās un tiek ātri transportēta atpakaļ uz sistēmisko cirkulāciju.

Nieru un aknu darbības traucējumi

Nav ticis veikts neviens formāls pētījums, kas novērtētu ietekmi nieru vai aknu traucējumu gadījumā; tomēr, ņemot vērā to, ka peptidāzes atrodas dažādos ķermeņa orgānos, nav paredzams, ka nieru vai aknu traucējumi ievērojami ietekmēs zikonotīda iedarbību.

Citas īpašas pacientu grupas

Kaut gan ir pieejami tikai ierobežoti dati, nav nepārprotamu rases, auguma, ķermeņa masas, dzimuma vai vecuma efektu uz CSŠ zikonotīda iedarbību pēc IT ievadīšanas.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iedarbību novēroja vienīgi tad, ja izmantotās devas un iedarbības ilgums pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamos. Tas liecina, ka klīniskajā praksē šī iedarbība nav būtiska.

Subhroniskās nepārtrauktas intratekālās infūzijas pētījumos žurkām un suņiem tika novērota iedarbība uz uzvedību pie devām ≥ 8 reizēs lielākām nekā maksimāli ieteicamā klīniskās intratekālās infūzijas deva 21,6 μg/dienā (uz mg/kg pamata). Šie efekti tika noteikti, pārsniedzot zikonotīda farmakoloģisko devu, nevis neirotoksisko bojājumu vai mērķorgānu toksicitātes dēļ. Novērojumi iekļāva pārejošus un atgriezeniskus neiroloģiskus efektus, kas ietvēra tremoru, nekoordinētas kustības un hiper- un hipoaktivitāti.

Ilgstošā N-tipa kalcija kanālu bloka neirālo funkciju ilgstošas sekas netika novērotas eksperimentos ar dzīvniekiem. Eksperimentos ar dzīvniekiem netika pētītas neiroloģiskā signāla izmaiņas. Zikonotīds neinducēja bakteriālo gēnu mutāciju un nebija genotoksisks. Netika veikti ilgstoši pētījumi uz dzīvniekiem, lai izvērtētu zikonotīda kancerogēno potenciālu. Tomēr, zikonotīds neinducēja šūnu transformāciju in vitro pārbaudē Sīrijas kāmju embrijiem (SKE) un nepaaugstināja šūnu proliferāciju (pirmsaudzēja bojājuma veidošanās) vai apoptozi pēc subhroniskās intratekālās iedarbības suņiem.

Reproduktivitātes pētījumos žurkām netika novērota iedarbība uz tēviņiem, mātītēm tika novērotas corpora lutea, implantācijas vietu un dzīvo embriju skaita samazināšanās. Netika novērotas blakusparādības mātīšu vairošanās vai postnatālai attīstībai žurkām pie sistēmiskās iedarbības līdz pat 2300 reizēm cilvēka iedarbības pie maksimāli ieteicamās intratekālās devas.

Zikonotīds nebija teratogēns žurkām un trušiem pie iedarbības < 100 reizes cilvēka plazmas līmeņa.

Šie rezultāti nenorāda uz ievērojamu risku cilvēkiem sakarā ar relatīvi augstu sistēmisko iedarbību, kuru efektus uz žurkām un trušiem nepieciešams noskaidrot.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Metionīns Nātrija hlorīds Ūdens injekcijām

Sālsskābe (pH regulētājs) Nātrija hidroksīds (pH regulētājs)

6.2. Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3. Uzglabāšanas laiks

4 gadi

Uzglabāšana lietošanas laikā (atšķaidītas zāles)

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 60 dienas pie 37°C.

No mikrobioloģiskā viedokļa, ja zāles ir atšķaidītas, tās nekavējoties jāievada infūzijas sūknī. Ja tās netiek lietotas nekavējoties, par zāļu uzglabāšanas laiku un nosacījumiem pirms lietošanas ir atbildīgs lietotājs, un šis laiks nedrīkst pārsniegt 24 stundas pie 2°C – 8°C, ja vien atšķaidīšana nav notikusi kontrolētā aseptiskā vidē.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C – 8°C). Nesasaldēt. Uzglabāt flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu to no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

I klases stikla flakons ar butilgumijas aizbāzni, kas pārklāts ar fluoru saturošu polimēru.

Katrs flakons satur 1, 2 vai 5 ml šķīduma infūzijām.

Viens flakons iepakojumā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Ja nepieciešama atšķaidīšana, pirms lietošanas Prialt jāatšķaida aseptiski ar konservantu nesaturošu nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām. Infūzijas sūknī izmantojamā šķīduma koncentrācija nedrīkst būt mazāka par 5 μg/ml zikonotīda ārējam sūknim un 25 μg/ml iekšējam sūknim.

Jāievēro stingras aseptiskas procedūras infūzijas šķīduma pagatavošanas un sūkņa uzpildes laikā. Pacientam un veselības speciālistam jāzina, kā sagatavot ārējās un iekšējās infūzijas sistēmu un jāievēro piesardzības pasākumi pret infekciju.

Sūkņu lietošanai no ražotāja jāsaņem īpašas instrukcijas.

Pierādīta Prialt ķīmiskā un fizikālā saderība ar implantējamo Synchromed sūkni un ārējo CADD-mikrosūkni ar augstāk norādīto koncentrācijas pakāpi. Ķīmiskā un fizioloģiskā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 14 dienas pie 37ºC Synchromed sūknī, kad sūknis iepriekš netika pakļauts zāļu iedarbībai. Tāpēc sākotnēji ievadītais šķīdums jānomaina pēc 14 dienām.

Prialt ir stabils 60 dienas pie 37°C Synchromed sūknī, kurš iepriekš tika pakļauts zāļu iedarbībai. Stabilitāte tika pierādīta 21 dienu istabas temperatūrā CADD-mikrosūknī.

Tehniskie dati ir sniegti tikai kā informācija, un tiem nav jāierobežo veselības aprūpes speciālistu izvēle. Prialt ievadīšanai jāizmanto CE iezīmēti sūkņi, kas ir līdzvērtīgi Synchromed un CADD-mikrosūkņiem.

Sūkņi, kas iepriekš lietoti citu zāļu ievadīšanai, jāizmazgā trīs reizes ar nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9%) šķīdumu injekcijām (bez konservantiem) pirms uzpildīt ar Prialt. Pēc iespējas jāsamazina gaisa ievadīšana sūkņa rezervuārā vai kārtridžā, jo skābeklis var sabojāt zikonotīdu.

Pirms uzsākt ārstēšanu, iekšējais sūknis jāizskalo trīs reizes ar 2 ml Prialt koncentrācijā 25 μg/ml. Prialt koncentrācija sākotnējā sūknī var samazināties adsorbcijas dēļ uz ierīces virsmām, un/vai atšķaidīšanas dēļ ierīces starptelpā. Tāpēc pēc Prialt pirmās lietošanas rezervuārs jāiztukšo un jāuzpilda pēc 14 dienām. Vēlāk sūknis jāiztukšo un jāuzpilda ik pēc 60 dienām.

Prialt pirms ievadīšanas vizuāli jāpārbauda, vai nav daļiņu un krāsas maiņas. Šķīdumu nedrīkst lietot, ja šķīduma krāsa izmainījusies, tas kļuvis duļķains vai redzamas daļiņas.

Tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Eisai Ltd.,

European Knowledge Centre

Mosquito Way

Hatfield

Herts

AL10 9SN

Lielbritānija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/1/04/302/001 – 1 ml šķīdums infūzijām.

EU/1/04/302/002 – 2 ml šķīdums infūzijām.

EU/1/04/302/003 – 5 ml šķīdums infūzijām.

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2005. gada 21. februāris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2014. gada 18. septembris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas