Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z

Sialanar (glycopyrronium bromide) – Zāļu apraksts - A03AB02

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsSialanar
ATĶ kodsA03AB02
Vielaglycopyrronium bromide
RažotājsProveca Limited

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Sialanar 320 mikrogrami/ml šķīdums iekšķīgai lietošanai

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viens ml satur 400 mikrogramus glikopironija bromīda, kas atbilst 320 mikrogramiem glikopironija (glycopyrronium).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Šķīdums iekšķīgai lietošanai. Dzidrs, bezkrāsains šķīdums.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Smagas sialorejas (hroniskas patoloģiskas siekalošanās) simptomātiskai ārstēšanai bērniem un pusaudžiem no 3 gadu vecuma ar hroniskiem neiroloģiskiem traucējumiem.

4.2.Devas un lietošanas veids

Sialanar izraksta ārsti, kam ir pieredze pediatrisko pacientu ar neiroloģiskiem traucējumiem ārstēšanā.

Devas

Tā kā trūkst datu par drošumu ilgtermiņā, Sialanar ieteicams lietot īslaicīgi ar pārtraukumiem (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija — bērni un pusaudži no 3 gadu vecuma

Glikopironija dozēšanas shēma ir balstīta uz bērna ķermeņa masu; sākuma deva ir apmēram

12,8 mikrogrami/kg vienā devā (atbilst 16 mikrogramiem/kg glikopironija bromīda vienā devā) trīs reizes dienā, un ik pēc 7 dienām devu pakāpeniski paaugstina, kā norādīts tālāk 1. tabulā. Devas titrēšana jāturpina, līdz panākts līdzsvars starp efektivitāti un nevēlamām blakusparādībām, un deva, to atbilstoši palielinot vai samazinot, jāpielāgo līdz maksimālajai glikopironija devai pa

64 mikrogramiem/kg ķermeņa masas vai 6 ml (1,9 mg glikopironija, kas atbilst 2,4 mg glikopironija bromīda) trīs reizes dienā, izvēloties mazāko no šīm devām. Devas titrēšana jāveic, apspriežoties ar bērna aprūpētāju, lai izvērtētu gan efektivitāti, gan nevēlamās blakusparādības, līdz ir sasniegta pieņemama uzturošā deva.

Nevēlamās blakusparādības var mazināt, lietojot viszemāko iedarbīgo devu, kas nodrošina vajadzīgo simptomātisko kontroli. Svarīgi, lai bērna aprūpētājs pirms zāļu ievadīšanas pārbaudītu devas daudzumu šļircē. Maksimālais lielākās devas tilpums ir 6 ml. Ja, paaugstinot devu, rodas kāda zināma antiholīnerģiska nevēlamā blakusparādība, deva jāsamazina līdz iepriekšējai zemākai devai, un šīs blakusparādības attīstība jāuzrauga. Ja nevēlamā blakusparādība nepazūd, ārstēšana ir jāpārtrauc. Aizcietējumu, urīna aiztures vai pneimonijas gadījumā ārstēšana jāpārtrauc un jāsazinās ar ārstu, kas izrakstīja zāles.

Jaunāki bērni var būt uzņēmīgāki pret nevēlamām blakusparādībām, un tas jāņem vērā, pielāgojot devu.

Pēc devas titrēšanas perioda kopīgi ar aprūpētāju jāapseko bērna sialorejas stāvoklis ne retāk kā reizi 3 mēnešos, lai novērtētu efektivitātes un/vai panesības izmaiņas laika gaitā un atbilstīgi pielāgotu devu.

1. tabulā norādītas šķīduma devas ml, kas paredzētas katram ķermeņa masas diapazonam un katrai devas palielināšanas reizei.

1. tabula. Tabula ar devām bērniem un pusaudžiem ar normālu nieru darbību.

Ķermeņa

1. devas

2. devas

3. devas

4. devas

5. devas

masa

līmenis

līmenis

līmenis

līmenis

līmenis

kg

(~12,8 µg/kg)

(~25,6 µg/kg)

(~38,4 µg/kg)

(~51,2 µg/kg)

(~64 µg/kg) 1

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ml

ml

ml

ml

ml

13-17

0,6

1,2

1,8

2,4

18-22

0,8

1,6

2,4

3,2

23-27

28-32

1,2

2,4

3,6

4,8

6*

33-37

1,4

2,8

4,2

5,6

38-42

1,6

3,2

4,8

6*

43-47

1,8

3,6

5,4

≥48

6*

1 Attiecas uz µg/kg glikopironija

* Maksimālā vienas reizes deva šajā ķermeņa masas diapazonā

Pediatriskā populācija — bērni vecumā līdz 3 gadiem

Sialanar nav ieteicams lietot sialorejas (hroniskas patoloģiskas siekalošanās) simptomātiskai ārstēšanai bērniem, kas jaunāki par 3 gadiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pieaugušie

Sialanar ir indicēts lietošanai tikai pediatriskajā populācijā. Klīniskos pētījumos gūti pierādījumi par glikopironija lietošanu pieaugušajiem ar patoloģisku siekalošanos ir ierobežoti.

Vecāka gadagājuma pacienti

Sialanar ir indicēts lietošanai tikai pediatriskajā populācijā. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir ilgāks eliminācijas pusperiods un samazināts zāļu klīrenss, turklāt īslaicīgas lietošanas efektivitāti pamatojošie dati ir ierobežoti. Tādēļ Sialanar nevajadzētu lietot pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem.

Aknu darbības traucējumi

Nav veikti klīniskie pētījumi ar pacientiem, kam ir aknu darbības traucējumi. Glikopironijs no asinsrites lielākoties izdalās nieru ekskrēcijas ceļā, un tiek uzskatīts, ka aknu darbības traucējumu gadījumā nevarētu rasties klīniski nozīmīgs glikopironija sistēmiskās iedarbības pieaugums.

Nieru darbības traucējumi

Smagi nieru darbības traucējumi (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Viegli līdz vidēji smagi nieru darbības traucējumi (eGFĀ <90 – ≥30 ml/min/1,73 m2): deva jāsamazina par 30 % (skatīt 2. tabulu).

2. tabula. Tabula ar devām bērniem un pusaudžiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem.

Ķermeņa

1. devas

2. devas

3. devas

4. devas

5. devas

masa

līmenis

līmenis

līmenis

līmenis

līmenis

kg

(~8,8 µg/kg) 1

(~17,6 µg/kg)

(~27,2 µg/kg)

(~36 µg/kg) 1

(~44,8 µg/kg)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ml

ml

ml

ml

ml

13-17

0,4

0,8

1,2

1,7

2,1

18-22

0,6

1,1

1,7

2,2

2,8

23-27

0,7

1,4

2,1

2,8

3,5

28-32

0,8

1,7

2,5

3,4

4,2

33-37

2,9

3,9

4,2

38-42

1,1

2,2

3,4

4,2

4,2

43-47

1,2

2,5

3,8

4,2

4,2

≥48

2,8

4,2

4,2

4,2

1 Attiecas uz µg/kg glikopironija

Lietošanas veids

Tikai iekšķīgai lietošanai.

Lietošana vienlaicīgi ar uzturu ievērojami samazina zāļu sistēmisko iedarbību. Zāles jālieto vismaz vienu stundu pirms vai vismaz divas stundas pēc ēšanas vai vienā un tajā pašā laikā attiecībā pret pārtikas uzņemšanu. Jāizvairās no ļoti trekniem ēdieniem. Ja bērna specifisko vajadzību dēļ zāles nepieciešams lietot vienlaicīgi ar uzturu, zāles konsekventi jālieto ēšanas laikā.

Ja izmanto nazogastrālās/barošanas caurulītes, tās uzreiz pēc zāļu ievadīšanas jāizskalo ar 10 ml ūdens.

Lietošanas norādījumus skatiet 6.6. apakšpunktā.

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Grūtniecība un barošana ar krūti.

Glaukoma.

Urīna aizture.

Smagi nieru darbības traucējumi (eGFĀ <30 ml/min/1,73 m2), tostarp terminālas stadijas nieru slimība, kad nepieciešama dialīze.

Anamnēzē zarnu nosprostojums, čūlainais kolīts, paralītisks ileuss, vārtnieka (pylorus) stenoze un miastēnija (myasthenia gravis).

Vienlaicīga ārstēšana ar (skatīt 4.5. apakšpunktu):

kālija hlorīdu iekšķīgi lietojamas cietas devas formā; antiholīnerģiskiem līdzekļiem.

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Antiholīnerģiskā ietekme

Antiholīnerģiskā ietekme, piemēram, urīna aizture, aizcietējumi vai pārkaršana kavētas svīšanas dēļ, var būt atkarīga no devas, un to ir grūti izvērtēt bērniem ar invaliditāti. Ārstiem un bērna aprūpētājiem ir jāveic pacienta uzraudzība, ievērojot tālāk sniegtos norādījumus par blakusparādību pārvaldību.

Nozīmīgu antiholīnerģisko blakusparādību pārvaldība

Aprūpētājam jāpārtrauc bērna terapija un jākonsultējas ar zāles izrakstījušo ārstu šādos uz pacientu attiecināmos gadījumos:

aizcietējums;

urīna aizture;

pneimonija;

alerģiska reakcija;

pireksija;

ļoti karsti laika apstākļi;

uzvedības izmaiņas.

Pēc epizodes izvērtēšanas zāles izrakstījušais ārsts izlems, vai ārstēšanu neatsākt vai arī to turpināt ar zemāku devu.

Ilgtermiņa drošuma datu trūkums

Nav pieejamas publikācijas ar drošuma datiem par ārstēšanu, kas ilgāka par 24 nedēļām. Tā kā ir pieejami tikai ierobežoti dati par ilgtermiņa drošumu un ir neskaidrības par potenciālo kancerogenitātes risku, kopējam ārstēšanas ilgumam jābūt pēc iespējas īsākam. Ja nepieciešama pastāvīga ārstēšana (piemēram, paliatīvās aprūpes ietvaros) vai ārstēšana tiek atkārtota ar pārtraukumiem (piemēram, hronisku slimību ārstēšanā ārpus paliatīvās aprūpes), katrā individuālajā gadījumā rūpīgi jāizvērtē ieguvumi un riski, un ārstēšana rūpīgi jāuzrauga.

Viegla līdz vidēji smaga sialoreja

Ņemot vērā zemo ieguvumu iespējamību un zināmo nevēlamo blakusparādību profilu, Sialanar nevajadzētu lietot bērniem ar vieglu līdz vidēji smagu sialoreju.

Sirdsdarbības traucējumi

Jāievēro piesardzība, lietojot glikopironiju pacientiem ar akūtu miokarda infarktu, hipertensiju, koronāro artēriju slimību, sirds aritmiju un stāvokļiem, kam raksturīga tahikardija (tostarp tireotoksikozi, sirds mazspēju, sirds ķirurģiskajām operācijām), jo šo zāļu lietošana var potenciāli paātrināt sirdsdarbību, paaugstināt asinsspiedienu un izraisīt sirds ritma traucējumus. Aprūpētājam jāiesaka izmērīt bērna pulsa ātrumu, ja šķiet, ka bērns nejūtas labi, un ziņot par ļoti ātru vai ļoti lēnu sirdsdarbību.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Antimuskarīnie līdzekļi, piemēram, glikopironijs, jālieto piesardzīgi pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību, iepriekšējiem aizcietējumiem un caureju.

Zobu slimības

Tā kā samazināts siekalu daudzums var veicināt zobu kavitāšu veidošanos un smaganu slimību risku, svarīgi, lai pacientiem tiktu nodrošināta pienācīga zobu higiēna ikdienā, kā arī regulāras zobu veselības pārbaudes.

Elpošanas orgānu slimības

Glikopironijs var izraisīt sekrētu sabiezēšanu, kas savukārt var palielināt elpceļu infekciju un pneimonijas risku. Pneimonijas gadījumā glikopironija lietošana jāpārtrauc.

Ar CNS saistītas nevēlamās blakusparādības

Klīniskajos pētījumos ziņots par pastiprinātu ietekmi uz centrālo nervu sistēmu, tostarp šādu: aizkaitināmība, miegainība, nemiers, hiperaktivitāte, uzmanības nenoturība, neapmierinātība,

garastāvokļa svārstības, dusmu lēkmes vai eksplozīva uzvedība, pārmērīgs jūtīgums, nopietnība vai skumjas, bieža raudāšana, bailīgums. Uzvedības izmaiņas ir jāuzrauga.

Tā kā glikopironijam ir četraizvietots lādiņš, tā spēja šķērsot asins-smadzeņu (hematoencefālisko) barjeru ir ierobežota, taču caurkļuves apmērs nav zināms. Jāievēro piesardzība, ārstējot bērnus ar pasliktinātu asins-smadzeņu barjeru, piemēram, intraventrikulārā šunta, smadzeņu audzēju vai encefalīta gadījumā.

Bērni, kas jaunāki par 3 gadiem

Sialanar nav ieteicams lietot bērniem, kas jaunāki par 3 gadiem, jo dati par glikopironija efektivitāti un drošumu šajā vecuma grupā ir ļoti ierobežoti.

Augšana un attīstība

Glikopironija ietekme uz reproduktīvo sistēmu nav pētīta.

Lai gan klīniskajos pētījumos nav ziņots par glikopironija ietekmi uz neiroloģisko attīstību vai augšanu īstermiņā vai ilgtermiņā, nav veikts neviens pētījums, kas īpaši veltīts šiem konkrētajiem aspektiem.

Nātrijs

Zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) maksimālajā devā, būtībā tās ir nātriju nesaturošas.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Nav veikti mijiedarbības pētījumi.

Pediatriskā populācija

Pieejami ierobežoti dati par mijiedarbību ar citām zālēm pediatrisko pacientu populācijā. Tālāk sniegtā informācija par zāļu mijiedarbību attiecas uz glikopironiju.

Kontrindikācijas vienlaicīgai lietošanai

Vienlaicīga lietošana ar tālāk minētajām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Kālija hlorīds iekšķīgi lietojamas cietas devas formā. Glikopironijs var pastiprināt ar iekšķīgi lietojamiem cietas formas kālija hlorīda preparātiem saistīto augšējā kuņģa-zarnu trakta bojājumu risku, jo paildzinās gastrointestinālā tranzīta laiks, radot augstu, lokalizētu kālija jonu koncentrāciju. Novērota saistība starp augšējā kuņģa-zarnu trakta asiņošanu un tievās zarnas čūlām, stenozi, perforāciju un obstrukciju.

Antiholīnerģiskie līdzekļi. Vienlaicīga lietošana ar antiholīnerģiskajiem līdzekļiem var pastiprināt antiholīnerģisko blakusparādību risku. Antiholīnerģiskie līdzekļi var aizkavēt citu iekšķīgi lietotu antiholīnerģisko līdzekļu uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā, kā arī pastiprināt antiholīnerģisko blakusparādību risku.

Vienlaicīga lietošana jāizvērtē piesardzīgi

Vienlaicīga lietošana ar tālāk minētajām zālēm jāizvērtē piesardzīgi.

Spazmolītiskie līdzekļi. Glikopironijs var antagonizēt kuņģa-zarnu traktā prokinētiski aktīvu vielu, piemēram, domperidona un metoklopramīda, iedarbību.

Topiramāts. Glikopironijs var pastiprināt ar topiramāta lietošanu saistīto oligohidrozi un hipertermiju, it īpaši pediatriskiem pacientiem.

Antihistamīni ar sedatīvu iedarbību. Var radīt papildu antiholīnerģisku iedarbību. Var būt nepieciešams samazināt antiholīnerģisko līdzekļu un/vai antihistamīnu devu.

Neiroleptiskie/antipsihotiskie līdzekļi. Var pastiprināties tādu aktīvo sastāvdaļu kā fenotiazīnu, klozapīna un haloperidola iedarbība. Var būt nepieciešams samazināt antiholīnerģisko līdzekļu un/vai neiroleptisko/antipsihotisko līdzekļu devu.

Skeleta muskulatūras relaksanti. Antiholīnerģisko līdzekļu lietošana pēc botulīna toksīnu ievadīšanas var pastiprināt sistēmisko antiholīnerģisko iedarbību.

Tricikliskie antidepresanti un MAOI. Var radīt papildu antiholīnerģisko iedarbību. Var būt nepieciešams samazināt antiholīnerģisko līdzekļu un/vai triciklisko antidepresantu un MAOI devu.

Opioīdi. Tādas aktīvās vielas kā petidīns un kodeīns var pastiprināt centrālās nervu sistēmas un kuņģa- zarnu trakta blakusparādības, kā arī paaugstināt smagu aizcietējumu vai paralītiskā ileusa un CNS nomākuma risku. Ja nevar izvairīties no vienlaicīgas lietošanas, jāuzrauga, vai pacientiem nerodas potenciāls pārmērīgs vai paildzināts CNS nomākums un aizcietējumi.

Kortikosteroīdi. Lietojot topiskus, inhalējamus, iekšķīgi lietojamus vai intravenozi ievadāmus steroīdus, var attīstīties steroīdu izraisīta glaukoma. Vienlaicīgas lietošanas dēļ var paaugstināties acs iekšējais spiediens, kas saistīts ar atvērtā vai slēgtā kakta mehānismu.

Citi

Zāles ar antiholīnerģiskām īpašībām (piemēram, antihistamīni, antidepresanti) var izraisīt kumulatīvu parasimpatolītisko iedarbību, piemēram, sausu muti, urīna aizturi, aizcietējumus un apjukumu, kā arī paaugstinātu antiholīnerģiskās intoksikācijas sindroma risku.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Sievietes reproduktīvā vecumā

Sievietēm reproduktīvā vecumā pirms ārstēšanas piemērojamos gadījumos jāapsver efektīvas kontracepcijas metodes lietošana.

Grūtniecība

Nav datu par Sialanar lietošanu grūtniecēm. Glikopironija reproduktīvo gala uzstādījumu izvērtējums ir ierobežots (skatīt 5.3. apakšpunktu). Glikopironijs ir kontrindicēts grūtniecības laikā (skatīt

4.3. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Drošums attiecībā uz barošanu ar krūti nav noteikts. Lietošana, barojot ar krūti, ir kontrindicēta (skatīt

4.3. apakšpunktu).

Fertilitāte

Nav datu par Sialanar ietekmi uz vīriešu vai sieviešu fertilitāti. Reproduktīvās funkcijas izvērtējums žurkām, kas saņēma glikopironiju, norāda uz pasliktinātu apaugļošanās spēju un zemākiem izdzīvošanas rādītājiem pēc atnešanās. Publiski pieejamie dati nav pietiekami, lai pienācīgi izvērtētu ietekmi uz jauniešu reproduktīvo sistēmu (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Sialanar mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Glikopironija antiholīnerģiskā iedarbība var izraisīt redzes miglošanos, reiboni un cita veida ietekmi, kas var pasliktināt pacienta spēju veikt tādus kvalificētus uzdevumus kā vadīt transportlīdzekli, braukt ar velosipēdu un apkalpot mehānismus. Nevēlamā ietekme palielinās proporcionāli devai.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Lietojot glikopironiju, bieži rodas nevēlamas blakusparādības, un tas saistīts ar šīs vielas zināmo farmakodinamisko antiholīnerģisko iedarbību. Jāpanāk līdzsvars starp zāļu efektivitāti un nevēlamām blakusparādībām, un deva regulāri jāuzrauga un pēc vajadzības jāpielāgo. Biežākās antiholīnerģiskās nevēlamās blakusparādības ar placebo kontrolētos pētījumos (skatīt 5.1. apakšpunktu) bija saistītas ar kuņģa-zarnu traktu un izpaudās kā sausa mute, aizcietējumi, caureja un vemšana, un to visu rādītājs

bija ≥15 %. Drošuma profilu raksturo arī citi ar antiholīnerģisko iedarbību saistīti simptomi, kuru rādītājs ir ≥15 %, un tie ietver urīna aizturi, pietvīkumu un aizliktu degunu.

Nevēlamās blakusparādības biežāk rodas ar lielākām zāļu devām un ilgstošas lietošanas gadījumā.

Nevēlamo blakusparādību kopsavilkums tabulas veidā

Nevēlamās blakusparādības, par kurām ziņots literatūras avotos par pētījumiem, kur glikopironijs tika lietots sialorejas ārstēšanai pediatriskajā populācijā (tostarp 2 ar placebo kontrolētos pētījumos, vienā nekontrolētā drošuma pētījumā, kur glikopironiju lietoja 6 mēnešus, un 3 atbalsta pētījumos ar nevēlamo notikumu datiem mērķa populācijā), ir uzskaitītas saskaņā ar MedDRA orgānu sistēmu klasifikāciju (3. tabula). Katrā orgānu sistēmu klasē nevēlamās blakusparādības norādītas pēc to biežuma, sākot ar visbiežākajām. Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības norādītas to nopietnības samazinājuma secībā. Nevēlamo blakusparādību sastopamības biežuma iedalījums ir šāds: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).

3. tabula. Nevēlamo blakusparādību uzskaitījums pēc biežuma

Nevēlamās blakusparādības

Biežuma kategorija

Infekcijas un infestācijas

 

Augšējo elpceļu infekcijas

Bieži

Pneimonija

Bieži

Urīnceļu infekcija

Bieži

Psihiskie traucējumi

 

Aizkaitināmība

Ļoti bieži

Uzbudinājums

Bieži

Miegainība

Bieži

Nemiers

Nav zināmi

Hiperaktivitāte

Nav zināmi

Uzmanības nenoturība

Nav zināmi

Neapmierinātība

Nav zināmi

Garastāvokļa svārstības

Nav zināmi

Dusmu lēkmes

Nav zināmi

Intermitējoši eksplozīvi traucējumi

Nav zināmi

Jūtīgums, kautrīgums un sociālās izolēšanās sindroms,

Nav zināmi

kas raksturīgs bērniem vai pusaudžiem

 

Skumjas

Nav zināmi

Raudāšana

Nav zināmi

Baiļu sajūta

Nav zināmi

Nervu sistēmas traucējumi

 

Galvassāpes

Retāk

Bezmiegs

Nav zināmi

Acu bojājumi

 

Midriāze

Retāk

Nistagms

Retāk

Slēgtā kakta glaukoma

Nav zināmi

Fotofobija

Nav zināmi

Acu sausums

Nav zināmi

Sirdsdarbības traucējumi

 

Pietvīkums

Ļoti bieži

Pārejoša bradikardija

Nav zināmi

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un

 

videnes slimības

 

Aizlikts deguns

Ļoti bieži

Deguna asiņošana

Bieži

Samazināts bronhu sekrētu daudzums

Ļoti bieži

Sinusīts

Nav zināmi

Nevēlamās blakusparādības

Biežuma kategorija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

Sausa mute

Ļoti bieži

Aizcietējums

Ļoti bieži

Caureja

Ļoti bieži

Vemšana

Ļoti bieži

Halitoze

Retāk

Barības vada kandidāze

Retāk

Kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi

Retāk

Pseidoobstrukcija

Retāk

Slikta dūša

Nav zināmi

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

Izsitumi

Bieži

Sausa āda

Nav zināmi

Kavēta svīšana

Nav zināmi

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

Urīna aizture

Ļoti bieži

Neatliekama vajadzība urinēt

Nav zināmi

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

Pireksija

Bieži

Dehidratācija

Retāk

Slāpes karstā laikā

Retāk

Angioedēma

Nav zināmi

Alerģiska reakcija

Nav zināmi

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību raksturojums

Urīna aizture

Urīna aizture ir zināma nevēlama blakusparādība, kas saistīta ar antiholīnerģiskām zālēm (15 %). Ārstēšana ar glikopironiju jāpārtrauc, līdz urīna aizture ir novērsta.

Pneimonija

Pneimonija ir zināma nevēlama blakusparādība, kas saistīta ar antiholīnerģiskām zālēm (7,9 %). Ārstēšana ar glikopironiju jāpārtrauc, līdz pneimonija ir novērsta.

Aizcietējums

Aizcietējums ir zināma nevēlama blakusparādība, kas saistīta ar antiholīnerģiskām zālēm (30 %). Ārstēšana ar glikopironiju jāpārtrauc, līdz aizcietējums pazūd.

Centrālā nervu sistēma

Lai gan glikopironija spēja šķērsot asins-smadzeņu barjeru ir ierobežota, klīniskajos pētījumos ziņots par pastiprinātu ietekmi uz centrālo nervu sistēmu (23 %). Šāda ietekme jāpārrunā ar pacienta aprūpētāju, pārskatot ārstēšanu, un jāapsver devas samazināšana.

Sirdsdarbības traucējumi

Zināms, ka glikopironijs devās, ko lieto anestēzijas laikā, ietekmē sirdsdarbības ātrumu un asinsspiedienu, taču klīniskajos pētījumos ar bērniem, kam ir hroniska siekalošanās, šāda ietekme netika novērota. Ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu vajadzētu apsvērt, kad izvērtē panesību.

Hematoloģija un ķīmiskās analīzes

Novērots neitrofilu absolūtā skaita (11,2 %) un eritrocītu skaita (11,1%) samazinājums par >10 % no normālā atsauces diapazona bāzlīnijā, kā arī monocītu skaita (16,7 %) un monocītu absolūtā skaita (11,2 %) pieaugums par >10 % no normālā atsauces diapazona bāzlīnijā. Novērots arī oglekļa dioksīda (15,1 %), bikarbonāta (13,3 %) un kreatinīna (10,7 %) koncentrācijas samazinājums par >10 % no normālā atsauces diapazona bāzlīnijā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Simptomi

Glikopironija pārdozēšana var izraisīt antiholīnerģisko sindromu, ko ierosina holīnerģiskās neirotransmisijas inhibēšana pie muskarīnu receptoriem. Klīniskās izpausmes izraisa ietekme uz CNS, perifēro nervu sistēmu vai tām abām. Bieži izplatītas izpausmes ietver pietvīkumu, sausu ādu un gļotādas, midriāzi ar akomodācijas zudumu, izmainītu garīgo stāvokli un drudzi. Citas izpausmes ir, piemēram, sinusa tahikardija, samazināti trokšņi zarnās, funkcionāls ileuss, urīna aizture, hipertensija, trīce un miokloniski krampji.

Ārstēšana

Pacienti ar antiholīnerģisku toksicitāti jānogādā tuvākajā neatliekamās medicīniskās palīdzības punktā, kur pieejams specializēts dzīvības uzturēšanas aprīkojums. Pirms hospitalizācijas nav ieteicams veikt kuņģa-zarnu trakta attīrīšanu ar aktivētu ogli, jo tas var izraisīt miegainību un krampjus, kā arī no tā izrietošu plaušu aspirācijas risku. Slimnīcā aktivēto ogli pacientam var dot tad, ja iespējams atbilstoši aizsargāt pacienta elpceļus. Ieteicams ievadīt fizostigmīna salicilātu, ja pacientam ir tahiaritmija ar tai sekojošu hemodinamikas pasliktināšanos, nepārejošiem krampjiem, smagas pakāpes uzbudinājumu vai psihozi.

Pacienti un/vai pacientu vecāki/aprūpētāji jākonsultē, lai nodrošinātu, ka vienmēr tiek dota pareiza deva, un lai tādējādi novērstu glikopironija antiholīnerģisko reakciju nevēlamās sekas, kādas novērotas nepareizas devas vai pārdozēšanas gadījumā.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Zāles funkcionālu kuņģa un zarnu traucējumu ārstēšanai, sintētiskie antiholīnerģiskie līdzekļi, četraizvietotie amonija sāļi. ATĶ kods: A03AB02.

Glikopironijs ir četraizvietotā amonija antimuskarīns līdzeklis ar līdzīgu perifēro iedarbību kā atropīnam.

Antimuskarīnie līdzekļi konkurējoši inhibē acetilholīna iedarbību tādu autonomo efektoru muskarīnu receptoros, kurus inervē parasimpātiskie (holīnerģiskie pēcgangliju) nervi. Šie līdzekļi arī inhibē acetilholīna iedarbību, ja gludajai muskulatūrai trūkst holīnerģiskās inervācijas.

Siekalu izstrādi primāri mediē siekalu dziedzeru parasimpātiskā inervācija. Glikopironijs konkurējoši inhibē holīnerģiskos muskarīnu receptorus siekalu dziedzeros un citos perifērajos audos, tādējādi netieši mazinot siekalu ražošanās apmēru. Glikopironijam ir neliela ietekme uz holīnerģiskajiem stimuliem nikotīna acetilholīna receptoros, uz struktūrām ar holīnerģisko pēcgangliju neironu inervāciju un uz gludajiem muskuļiem, kas reaģē uz acetilholīnu, bet kam nav holīnerģiskas inervācijas.

Perifērā antimuskarīnā iedarbība, kas rodas devas palielināšanas rezultātā, izpaužas kā samazināta sekrētu ražošanās siekalu dziedzeros, bronhos un sviedru dziedzeros, acu zīlīšu paplašināšanās (midriāze) un akomodācijas paralīze (cikloplēģija), palielināts sirdsdarbības ātrums, kavēta urinācija un kuņģa-zarnu trakta tonusa samazināšanās, kā arī kuņģa skābes sekrēcijas nomākums.

Dati par efektivitāti gūti ar placebo kontrolētos pētījumos, kur pacienti saņēma 8 nedēļas ilgu ārstēšanu. Nav datu no pētījumiem, kas kontrolēti ar placebo vai salīdzinājumzālēm un ilgst vairāk par 8 nedēļām.

Zeller et al (2012) izvērtēja iekšķīgi lietojama glikopironija bromīda šķīduma (1 mg/5 ml) efektivitāti ar cerebrālo trieku un citām neiroloģiskām saslimšanām saistītas problemātiskas siekalošanās ārstēšanā. Trīsdesmit astoņi 3–23 gadus veci pacienti ar ķermeņa masu vismaz 12,2 kg (27 mārciņas), ar smagas pakāpes siekalošanos (mitrs apģērbs 5–7 dienas/nedēļā), tika nejaušināti iedalīti grupās, kas astoņas nedēļas trīs reizes dienā saņēma glikopironiju (n = 20), 20-100 μg/kg (nepārsniedzot kopumā 3 mg), vai atbilstošu placebo (n = 18). Pirmās četras nedēļas notika individuāla devu titrēšana ar fiksētu soli atkarībā no pacienta reakcijas, un pēc tam četras nedēļas pacienti saņēma ārstēšanu ar uzturošo devu. Primārais efektivitātes mērķa kritērijs bija reaģējušo pacientu rādītājs, kas bija definēts kā procentuālais skaits pacientu, kam novērots uzlabojums par ≥3 punktiem saskaņā ar modificēto Tīčera siekalošanās skalu (modified Teacher’s Drooling Scale — mTDS). Primārā analizējamā populācija tika pārskatīta, tajā iekļaujot tikai 3–16 gadus vecus pacientus, līdz ar to iekšķīgi lietojamā glikopironija šķīduma grupā bija 19 pacienti, bet placebo grupā — 17 pacienti. Reaģējušo pacientu rādītājs tika definēts kā uzlabojums par vismaz 3 punktiem saskaņā ar modificēto Tīčera siekalošanās skalu (mTDS).

Reaģējušo pacientu rādītājs

Uzlabojums par vismaz

Vidējais uzlabojums saskaņā ar

8. nedēļā

3 punktiem saskaņā ar mTDS

mTDS

Glikopironijs

14 no 19 pacientiem (73,7 %)

3,94 punkti

 

 

(SN: 1,95; 95 %; TI: 2,97–4,91)

Placebo

3 no 17 pacientiem (17,6%)

0,71 punkts

 

 

(SN: 2,14; 95 % TI: -0,43–1,84)

p vērtība

p = 0,0011

p <0,0001

Turklāt 84 % ārstu un 100 % pacientu vecāku/aprūpētāju uzskatīja glikopirolātu par noderīgu, salīdzinot ar attiecīgi 41 % un 56 % jautājumā par placebo (p≤0,014). Visbiežāk ziņotās ārstēšanas laikā radušās nevēlamās blakusparādības (glikopirolātu salīdzinot ar placebo) bija sausa mute, aizcietējumi, vemšana un aizlikts deguns.

Glikopironija drošums un efektivitāte ir pētīta 24 nedēļu ilgā atvērtā tipa pētījumā bez kontroles grupas, piedaloties bērniem vecumā no 3 līdz 18 gadiem. 24. nedēļā/pētījuma beigu vizītē 52,3 % (95 % ticamības intervāls, 43,7–60,9) pacientu (n = 130) mTDS rādītājs bija samazinājies par vismaz trim punktiem, salīdzinot ar bāzlīniju, un šie pacienti tika klasificēti kā reaģējuši uz ārstēšanu ar iekšķīgi lietojamo glikopirolāta šķīdumu. Nevēlamo blakusparādību profils atbilda tam, kas novērots ar antiholīnerģiskiem līdzekļiem (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu).

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Glikopironija vidējā absolūtā iekšķīgās lietošanas biopieejamība, salīdzinot vienu 50 µg/kg iekšķīgi lietojamu devu un vienu 5 µg/kg intravenozi ievadītu devu, bija zema – apmēram 3 % (1,3–13,3 % diapazonā), 7 līdz 14 gadus veciem bērniem, kam veica intraokulāru ķirurģisko operāciju (n = 6), jo šīm zālēm ir vāja šķīdība taukos. Dati no retu FK paraugu atlases pediatriskajā populācijā liecina par devai proporcionālu FK.

Iekšķīgi lietota glikopironija biopieejamība bērniem bija starp biopieejamības rādītājiem, kas pieaugušajiem novērota pēc ēšanas un tukšā dūšā. Lietošana vienlaicīgi ar uzturu ievērojami samazina glikopironija sistēmisko iedarbību.

Pieaugušajiem glikopironija izkliede pēc vienas intravenozi ievadītas 6 µg/kg devas bija strauja, un izkliedes pusperiods bija 2,2 ±1,3 minūtes. Ievadot ar 3H iezīmētu glikopironiju, 90 % no radioiezīmētā preparāta no plazmas pazuda 5 minūšu laikā, un gandrīz 100 % pazuda 30 minūšu laikā pēc ievadīšanas, kas liecina par strauju izkliedi. Populācijas farmakokinētisko datu analīzēs, kur veseli pieaugušie un bērni, kam ir ar cerebrālo trieku saistīta hroniska vidēji smaga līdz smaga siekalošanās,

saņēma glikopironiju (lietošanas veids un devas nav precizētas), netika konstatēta zāļu lineāra farmakokinētika.

Izkliedes apmērs 0,64 ± 0,29 l/kg pieaugušajiem ir līdzīgs kopējam ūdens izkliedes apmēram organismā. Izkliedes apmērs pediatriskajā(s) populācijā(s) ir nedaudz augstāks, proti, diapazonā no 1,31 līdz 1,83 l/kg.

Konstatēts, ka glikopironija FK lielākoties ir atkarīgs no vecuma bērniem 0,19–14 gadu vecuma grupā, kuri saņēma vienu devu 5 µg/kg intravenozi. Ziņots, ka vairākumam pediatrisko pētāmo personu glikopironija koncentrācija plazmā laikā gaitā veido trieksponenciālo līkni, savukārt pieaugušajiem tā parasti veido bieskponenciālo līkni. 1 līdz 3 gadus veciem bērniem tika novērotas mērenas izkliedes apmēra (Vss) un klīrensa (Cl) izmaiņas, kas izraisa statistiski nozīmīgi īsāku eliminācijas pusperiodu (t½, z), nekā novērots jaunāku (<1 g. v.; p = 0,037) vai vecāku (>3 g. v.; p = 0,042) pacientu grupās.

Pētījumā ar veseliem pieaugušajiem vienreizēja 2000 µg glikopironija bromīda deva izraisīja AUC 2,39 µg.h/l (tukšā dūšā). AUC0-6 h 8,64 µg.h/l tika novērots pēc glikopironija 6 µg/kg devas intravenozas ievadīšanas.

Balstoties uz teorētiskajiem fizioķīmiskajiem apsvērumiem, paredzams, ka četraizvietotā amonija sālim glikopironijam būs zema centrālā biopieejamība; anestezētiem ķirurģijas pacientiem vai pacientiem, kam tiek veikts ķeizargrieziens, pēc 6–8 µg/kg vienreizējas intravenozi ievadītas devas glikopironijs cerebrospinālajā šķidrumā (CSŠ) nebija konstatējams. Pediatriskajā populācijā intravenozi ievadītai glikopironija 5 µg/kg devai ir zema centrālā biopieejamība, izņemot, ja pacientam ir pasliktināta asins-smadzeņu barjera (piemēram, šunta infekcijas dēļ).

Glikopironija primārais eliminācijas ceļš ir ekskrēcija caur nierēm, un lielākoties zāles tiek izvadītas neizmainītā formā. Apmēram 65 % no intravenozi ievadītās devas izvadās caur nierēm pirmo

24 stundu laikā. Neliels daudzums (~5 %) izvadās ar žulti.

Glikopironija eliminācijas pusperiods varētu būt atkarīgs no ievadīšanas veida, un tas ir 0,83 ± 0,27 stundas pēc intravenozas ievadīšanas, 75 minūtes pēc intramuskulāras ievadīšanas, un 2,5–4 h

pēc iekšķīgas (šķīduma) lietošanas, taču šis rādītājs bija ļoti svārstīgs. Pēdējie divi minētie eliminācijas pusperiodi, jo īpaši pēc iekšķīgas lietošanas, ir ilgāki nekā pēc intravenozas ievadīšanas, un tas varētu liecināt par glikopironija komplekso uzsūkšanās un izkliedes mehānismu, kas raksturīgs katram ievadīšanas veidam. Iespējams, ka ilgāka zāļu uzsūkšanās pēc iekšķīgas lietošanas ir iemesls tam, kāpēc eliminācija noris ātrāk par uzsūkšanos (tā sauktā trigerveida kinētika, ko raksturo ar nevienādību

Ka < Ke).

Kopējais klīrenss no organisma pēc zāļu intravenozas ievadīšanas ir relatīvi augsts, robežās no

0,54 ± 0,14 l/h/kg līdz 1,14 ± 0,31 l/h/kg. Tā kā šis rādītājs pārsniedz glomerulārās filtrācijas ātrumu un, šķiet, ka vairāk nekā 50 % devas tiek neizmainītā formā izvadīti ar urīnu, iespējams, glikopironija eliminācija nierēs ietver gan glomerulāro filtrāciju, gan nieru proksimālo caurulīšu sekrēciju, ko nosaka pamata sekrēcijas mehānisms.

Pieaugušajiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ

≥30 ml/min/1,73m2) tika novērots kopējās sistēmiskās iedarbības vidējais pieaugums (AUClast) līdz 1,4 reizēm, savukārt pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem vai terminālās stadijas nieru slimību (aprēķinātais GFĀ <30 ml/min/1,73 m2) tika novērots pieaugums līdz 2,2 reizēm. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem deva jāsamazina par 30 % (skatīt

2. tabulu). Glikopironijs ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem.

Sākotnējie pacienta raksturlielumi (vecums, ķermeņa masa, dzimums un rase) neietekmē glikopironija farmakokinētiku.

Paredzams, ka aknu darbības traucējumi neietekmē glikopironija farmakokinētiku, jo šīs zāles lielākoties izvadās caur nierēm.

Lietošana vienlaicīgi ar uzturu ievērojami samazina glikopironija sistēmisko iedarbību (skatīt

4.2.apakšpunktu).

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Par Sialanar nav iegūti neklīniskie dati, kā arī nav veikti pētījumi par genotoksicitāti vai kancerogenitāti.

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie ierobežotie dati par farmakoloģisko drošumu vai atkārtotas devas toksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Glikopironija vienreizējās devas toksicitāte ir pētīta dažādos izmeklējumos, taču ir pieejama tika ierobežota informācija par eksperimentiem. Ziņots par augstiem LD50 rādītājiem 550 mg/kg apmērā pelēm un virs 1000 mg/kg žurkām pēc iekšķīgas preparāta lietošanas. Saņemot augstākas devas (1500–2000 mg/kg), žurkām tika novērota trīce, kloniski un hroniski krampji un apgrūtināta elpošana, pirms tām iestājās nāve elpošanas mazspējas rezultātā.

Līdz 27 nedēļām ilga hroniska iekšķīga glikopironija lietošana 4, 16 un 64 mg/kg devās suņiem izraisīja midriāzi, cikloplēģiju, kserostomiju, vemšanu, neregulāru asarošanu, vajadzību pēc injekcijas sklērā un rinoreju.

Drošuma robežas nav iespējams attiecināt uz pediatrisko populāciju, jo nav pieejami dati no atkārtotas devas toksikoloģijas pētījumiem, kā arī nav veikti glikopironija pētījumi ar dzīvnieku mazuļiem.

Dati par glikopironija reproduktīvajiem mērķa kritērijiem ir ļoti ierobežoti. Žurku mātītēm, kas saņēma glikopironiju, novērota dzeltenā ķermeņa (corpus luteum) samazināšanās. Netika novērota nekāda ietekme uz žurku tēviņu fertilitāti. Reproduktīvās funkcijas izvērtējums žurkām, kas saņēma glikopironiju, norāda uz pasliktinātu apaugļošanās spēju un zemākiem izdzīvošanas rādītājiem pēc atnešanās. Neklīnisko pētījumu nozīmīgums attiecībā uz cilvēkiem nav skaidrs, un, tā kā trūkst šādu datu attiecībā uz cilvēkiem, glikopironijs ir kontrindicēts grūtniecēm. Publiskotie dati nav pietiekami, lai varētu adekvāti izvērtēt ietekmi uz jauniešu reproduktīvo sistēmu, un drošums attiecībā uz cilvēku grūtniecību nav noteikts.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Nātrija benzoāts (E211)

Aveņu aromatizētājs (satur propilēnglikolu E1520)

Sukraloze (E955)

Citronskābe (E330)

Attīrīts ūdens

6.2.Nesaderība

Saderības pētījumu trūkuma dēļ šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

6.3.Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

2 mēneši pēc pirmās atvēršanas.

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

Dzintara krāsas stikla pudelīte ar bērniem neatveramu augsta blīvuma polietilēna vāciņu un ar platāku zema blīvuma polietilēna pārklājumu. Pudelīte satur 250 ml iekšķīgi lietojama šķīduma.

Iepakojums: viena pudelīte, viena 8 ml zema blīvuma polietilēna šļirce perorālai ievadīšanai(ar 0,1 ml iedaļām) un viens šļirces adapteris.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Norādījumi par lietošanu

Ievietojiet šļirces adapteri pudelītes kakliņā. Ievietojiet šļirces perorālai ievadīšanai galu šļirces adapterī un nodrošiniet, ka tas ir stingrs. Apgrieziet pudelīti otrādi. Uzmanīgi velciet šļirces virzuli uz leju līdz vajadzīgajam līmenim (pareizo devu skatīt 1. un 2. tabulā). Apgrieziet pudelīti ar kakliņu uz augšu. Izņemiet šļirci perorālai ievadīšanai. Ievietojiet šļirci bērna mutē un lēnām spiediet šļirces virzuli uz leju, lai uzmanīgi ievadītu zāles. Ja zāles bērnam dod caur barošanas caurulīti, pēc zāļu ievadīšanas izskalojiet caurulīti ar 10 ml ūdens.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Proveca Limited

Daresbury Innovation Centre

Keckwick Lane

Daresbury

Halton

Cheshire

WA4 4FS

Apvienotā Karaliste

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/1/16/1135/001

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2016. gada 15. septembris.

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

MM/GGGG

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas