Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Sprimeo HCT (aliskiren / hydrochlorothiazide) – Zāļu apraksts - C09XA52

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsSprimeo HCT
ATĶ kodsC09XA52
Vielaaliskiren / hydrochlorothiazide
RažotājsNovartis Europharm Ltd.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sprimeo HCT 150 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 150 mg aliskirēna (aliskiren) (hemifumarāta formā) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgvielas: Katra tablete satur 25 mg laktozes monohidrāta un 24,5 mg kviešu cietes.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete

 

 

 

tas

Baltas, abpusēji izliektas, ovālas formas apvalkotās tabletes ar uzdrukātu “LCI” uz vienas puses un

“NVR” uz otras puses.

 

ē

 

 

 

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

4.1

Terapeitiskās indikācijas

re

 

 

 

 

nav

 

 

Esenciālas hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

 

 

Sprimeo HCT ir indicēts pacientiem, kuriem asi sspiediena adekvāta kontrole nav iespējama, lietojot aliskirēnu vai hidrohlortiazīdu monoterapijas veidā.

Sprimeo HCT ir indicēts aizstājterapij i p cientiem, kuriem panākta adekvāta kontrole, vienlaikus

lietojot aliskirēnu un hidrohlortiazīdu, ja devu līmenis ir tāds pats kā kombinētajā preparātā.

 

 

vairs

4.2 Devas un lietošanas v ids

 

 

les

 

ā

 

Sprimeo HCT ieteicamā deva ir viena tablete dienā. Sprimeo HCT ieteicams lietot vienu reizi dienā

Z

 

 

kopā ar vieglu maltīti, vēlams vienā un tajā pašā laikā katru dienu. Greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Antihipertensīvā darbība lielākoties izpaužas 1 nedēļas laikā, un maksimālu iedarbību novēro 4 nedēļu laikā.

Devas pacientiem, kuriem nav iespējama pienācīga kontrole ar aliskirēna vai hidrohlortiazīda monoterapiju

Pirms pārejas uz fiksētu kombināciju ieteicama individuāla devu titrēšana ar katru no komponentiem. Ja tas ir klīniski pieņemami, var apsvērt iespēju nepastarpināti pāriet no monoterapijas uz fiksētas kombinācijas izmantošanu.

Sprimeo HCT 150 mg /12,5 mg var lietot pacienti, kuriem asinsspiediena pienācīga kontrole nav iespējama ar 150 mg aliskirēna vai 12,5 mg hidrohlortiazīda, lietojot tos monoterapijas veidā.

Ja asinsspiedienu neizdodas noregulēt pēc 2-4 nedēļu terapijas, devu var titrēt līdz Sprimeo HCT maksimālajai devai 300 mg/25 mg dienā. Deva jānosaka individuāli atbilstoši pacienta klīniskajai atbildreakcijai.

Devas aizstājterapijas gadījumā

Ērtības labad pacienti, kuri lieto aliskirēnu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz fiksētas kombinācijas Sprimeo HCT tabletēm, kuras satur identiskas atsevišķo sastāvdaļu devas.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktus 4.4 un 5.2). Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar anūriju un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) < 30 ml/min/1,73 m2). Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB) vai angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.2).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktu 5.2). Sprimeo HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)

tas

 

Gados vecākiem pacientiem ieteicamā aliskirēna sākumdeva ir 150 mg. Lielākajai daļai gados vecāku

pacientu, devu palielinot līdz 300 mg, nenovēroja klīniski nozīmīgu papildus asinsspiediena

pazemināšanos.

 

ē

 

istr

Bērni

 

 

 

 

ğ

Sprimeo HCT nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas

informācijas par drošību un efektivitāti (skatīt apakšpunktu 5.2).

 

re

 

4.3 Kontrindikācijas

 

 

vairs

nav

Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām vai jebkuru no palīgvielām (skatīt apakšpunktu 6.1),

 

vai pret citiem sulfonamīdu atv s nājumiem.

 

Angioneirotiskā tūska pēc aliskirēna lietošanas anamnēzē.

 

Iedzimta vai idiopātiska angioneirotiskā tūska.

 

Grūtniecības otrais un tr šais trimestris (skatīt apakšpunktu 4.6).

 

Anūrija.

ā

 

 

 

Z

 

 

Smagi nieru darbības lestraucējumi (GFĀ < 30 ml/min/1,73 m2).

 

Refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalcēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

 

Smagi aknu darbības traucējumi.

 

 

Aliskirēna vienlaicīga lietošana ar ciklosporīnu un itrakonazolu, kuri abi ir spēcīgi P-gp

 

(glikoproteīna) inhibitori, un citiem spēcīgiem P-gp inhibitoriem (piemēram, hinidīnu), ir

 

kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.5).

 

 

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2)

 

aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.2, 4.4, 4.5 un

 

5.1).

 

 

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Pacientiem ar paaugstinātu jutību ziņots par hipotensijas, sinkopes, insulta, hiperkaliēmijas gadījumiem un izmaiņām nieru funkcijā (ieskaitot akūtu nieru mazspēju), it īpaši lietojot kombinācijā zāles, kas ietekmē šo sistēmu (skatīt apakšpunktu 5.1). Tādēļ renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde, lietojot aliskirēnu kopā ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) vai angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB), nav ieteicama.

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Sirds mazspēja

Aliskirēns jālieto piesardzīgi pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju (Ņujorkas Sirds asociācijas (NYHA) III-IV funkcionālā klase). Tā kā dati par klīnisko efektivitāti un drošību ir ierobežoti, Sprimeo HCT piesardzīgi jālieto pacientiem ar sirds mazspēju.

Angioneirotiskā tūska

angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīklestasun/v i mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku, pacientiem, kuri tika ārstēti ar aliskirēnu.

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, aņemti ziņojumi par

Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā ūskaēvai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos r kon tatēti pēc citu angioneirotisko

tūsku izraisošu zāļu, tostarp RAAS blokatoru (angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru vai

 

 

istr

 

ğ

angiotenzīna II receptoru blokatoru), lietošanas (skatīt apakšpunktu 4.8).

 

re

 

Aliskirēna terapijas laikā pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē var būt palielināts

nav

 

 

angioneirotiskās tūskas attīstības risks (skatīt ap kšpunktus 4.3 un 4.8). Tāpēc aliskirēna ordinēšana

pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē jāveic piesardzīgi, kā arī terapijas laikā un it sevišķi terapijas sākumā šie pacienti ir rūpīgi jānovē o (skatīt apakšpunktu 4.8).

Ja attīstās angioneirotiskā tūska, Sprimeo HCT lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jānodrošina

atbilstoša ārstēšana un uzraudzība līdz pilnīgai un ilgstošai simptomu izzušanai. Ja tūska skar mēli,

 

 

vairs

balss spraugu vai balseni, n pi ciešams ievadīt adrenalīnu. Turklāt jāveic visi nepieciešamie

pasākumi, lai nodrošinātu, ka pacienta elpceļi ir atbrīvoti.

 

les

 

ā

 

Pacienti ar nātrija un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos

Z

 

 

Pacientiem ar hiponatriēmiju un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos, piemēram, tādiem, kuri saņem lielas diurētiku devas, uzsākot lietot Sprimeo HCT, var novērot simptomātisku hipotensiju. Sprimeo HCT jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas un/vai intravaskulāra tilpuma korekcijas.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Ārstēšana ar Sprimeo HCT jāuzsāk tikai pēc hipokaliēmijas un līdztekus esošas hipomagniēmijas korekcijas.Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hipokaliēmijas rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hipokaliēmiju. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus pacientiem ar pastiprinātu kālija zudumu, piemēram, sāļu zudumu izraisošu nefropātiju vai pre-renāliem (kardiogēniem) nieru funkcijas traucējumiem. Ja hipokaliēmija attīstās terapijas laikā ar hidrohlortiazīdu, Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, kāmēr netiek sasniegts stabīls kalija līmenis. Lai gan tiazīdu diurētiku lietošanas laikā var rasties hipokaliēmija, aliskirēna vienlaicīga lietošana var mazināt diurētiku inducētu hipokaliēmiju. Lielāks hipokaliēmiajas risks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem ar lielu diurēzi, pacientiem, kuri nepietiekamā daudzumā iekšķīgi uzņem elektrolītus, un pacientiem, kuri saņem vienlaicīgu kortikosteroīdu vai adrenokortikotropā hormona (AKTH) terapiju (skatīt apakšpunktu 4.5 un 4.8).

Tā kā pēcreģistrācijas periodā pēc aliskirēna lietošanas novērota kālija līmeņa paaugstināšanās serumā, un to var pastiprināt aliskirēna lietošana kopā ar citām RAAS ietekmējošām zālēm vai nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL). Saskaņā ar standarta medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, ieteicams regulāri kontrolēt nieru funkciju, tai skaitā elektrolītu līmeni

serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2)

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hiponatriēmijas un hipohlorēmiskāstas alkalozes rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hiponatriēmiju. Hiponatriēmiju, kuēu pavadīja neiroloģiski simptomi (slikta dūša, progresējoša dezorientācija, apātija). Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu jāuzsāk

aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.5 un 4.8).

tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas korekcijas. Gadījumā, ja terapijas laikā ar Sprimeo HCT

 

istr

attīstās smaga vai strauja hiponatriēmija, ārstēšana jāpārtrauc līdz natrija līmenis asinīs normalizējies.

 

ğ

Nav pierādījumu, ka Sprimeo HCT varētu mazināt vai novērst diurētiku izraisītu hiponatriēmiju.

Hlorīdu deficīts parasti ir viegli izteikts un nav jāārstē.

re

nav

 

Visiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, periodiski jākontrolē elektrolītu (it īpaši kālija, nātrija, magnija) līmeņavairspā maiņas.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izv dīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija

līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiplesrkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas

hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas ā laikā. Ārstēšanas laikāZar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis

serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt azotēmijas rašanos pacientiem ar hronisku nieru slimību. Ja Sprimeo HCT tiek lietots pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska elektorolītu kontrole serumā, tai skaitā kālija, kreatinīna un urīnskābes līmeņa. Sprimeo HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem vai anūriju (skatīt apakšpunktu

4.3).

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ ir ≥ 30 ml/min/1,73 m2) devas pielāgošana nav nepieciešama.

Nav pieredzes par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem, kuriem nesen veikta nieres transplantācija.

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, piesardzība jāievēro lietojot aliskirēnu pacientiem ar nieru darbības traucējumu predisponējošiem riska faktoriem, tādiem kā hipovolēmija (piemēram, asins zudums, smaga un ilgstoša caureja, ilgstoša vemšana utt.), sirds slimība, aknu slimība, cukura diabēts vai nieru slimība. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta. Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par akūtas nieru mazspējas, kas parasti bija atgriezeniska līdz ar ārstēšanas pārtraukšanu, gadījumiem riska grupas pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu. Ja attīstās jebkādi nieru mazspējas simptomi, aliskirēna lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Aknu darbības traucējumi

Tiazīdu grupas līdzekļi pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai progresējošu aknu slimību jālieto piesardzīgi, jo šķidruma un elektrolītu līmeņa nelielas izmaiņas var veicināt aknu komu. Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Nav pieejami dati par Razilez HCT lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktus 4.3 un 5.2).

Nav klīniskās pieredzes, lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori

tas

 

300 mg aliskirēna vienlaicīga lietošana ar 200 mg ketokonazola vai 240 mg verapamila attiecīgi par

 

 

 

ē

76% vai 97% palielināja aliskirēna AUC. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar vidēji

 

 

 

istr

spēcīgiem P-gp inhibitoriem, piemēram, ketokonazolu vai verapamilu (skatīt apakšpunktu 4.5).

 

 

ğ

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija

 

 

re

 

Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāi vēro attiecībā uz pacientiem, kuri slimo ar

aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.

 

nav

 

 

Nieru artērijas stenoze un renovaskulāra hiperte sija

 

 

Nav pieejami klīnisko pētījumu dati par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem ar vienpusēju vai

vairs

 

 

 

abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi. Tomēr, tāpat kā lietojot citas zāles,

kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, kad šie pacienti ar nieru artēriju stenozi tiek ārstēti ar

aliskirēnu, pastāv paaugstināts nieru d rbības traucējumu, tai skaitā akūtas nieru mazspējas, risks. Tādēļ šiem pacientiem jāievēro piesardzība. Ja attīstās nieru mazspēja, ārstēšana nekavējoties jāpārtrauc.

Sistēmiska sarkanā vilkēde

les

 

ā

Ir saņemti ziņojumi par sistēmiskās sarkanās vilkēdes saasinājumiem vai aktivēšanos tiazīdu grupas

Z

 

diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošanas laikā.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno funkciju

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mainīt glikozes toleranci un paaugstināt holesterīna un triglicerīdu un urīnskābes līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešama insulīna vai perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas korekcija. Pacientiem ar cukura diabētu Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas simptomātiskas hiperurikēmijas gadījumā (skatīt 4.3 apakšpunktu). Hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā samazinātā urīnskābes klīrensa dēļ un izraisīt vai pastiprināt hiperurikēmiju, kā arī veicināt podagras lēkmes rašanos jūtīgiem pacientiem.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Fotosensibilizācija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietotājiem radušās fotosensibilizācijas reakcijas (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja terapijas ar Sprimeo HCT laikā rodas fotosensibilizācijas reakcija, ieteicams ārstēšanu pārtraukt. Ja nepieciešams atsākt diurētiskā līdzekļa lietošanu, ķermeņa virsmu ieteicams pasargāt no saules vai mākslīga UVA starojuma iedarbības.

Akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīda, kas pieder sulfonamīdu grupai, lietošana ir saistīta ar idiosinkrātiskām reakcijām, kuru rezultātā attīstās akūta pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ir akūta redzes asuma samazināšanās vai acu sāpes, turklāt parasti tie parādās vairākas stundas līdz nedēļas pēc preparāta lietošanas sākuma. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var novest pie pastāvīga redzes zuduma. Primārā ārstēšana ir pēc iespējas ātrāka hidrohlortiazīda lietošanas pārtraukšana. Ja intraokulārais spiediens joprojām netiek kontrolēts, jāapsver iespēja veikt ne tliekamu konservatīvu

ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos. Kā riska faktorus akūtas slēgta kakta glaukomas attīstībai var

 

 

 

 

 

tas

minēt alerģiju pret sulfonamīdu un penicilīnu grupas līdzekļiem.

ē

Vispārīgi brīdinājumi

 

 

istr

 

 

 

 

 

 

 

ğ

 

 

Ja attīstās smaga un nepārejoša caureja, terapija ar Sp im o HCT jāpārtrauc.

 

 

re

 

 

 

Tāpat kā ar jebkuru antihipertensīvu līdzekli, pārāk izteikts asinsspiediena pazeminājums pacientiem

 

nav

 

 

 

 

ar išēmisku kardiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var būt par iemeslu miokarda infarktam

vai insultam.

 

 

 

 

 

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlo tiazīdu var attīstīties pacientiem, taču vairāk iespējamas

pacientiem ar alerģijas vai bronhiāl s stmas gadījumiem anamnēzē.

Palīgvielas

 

 

vairs

 

 

 

Sprimeo HCT satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes

nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

 

 

les

 

 

ā

 

 

Z

 

 

Sprimeo HCT satur kviešu cieti. Piemērots cilvēkiem ar celiakiju. Nevajadzētu lietot pacientiem ar kviešu alerģiju (atšķirīgu no celiakijas).

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Informācija par Sprimeo HCT mijiedarbību

Zāles, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā: Hidrohlortiazīda kāliju mazinošo darbību vājina aliskirēna kāliju aizturošā darbība. Tomēr hidrohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā varētu pastiprināt citas zāles, kas saistītas ar kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citi kālija izdalīšanos veicinoši diurētiskie līdzekļi, kortikosteroīdi, caurejas līdzekļi, adrenokortikotropais hormons (AKTH), amfotericīns, karbenoksolons, G penicilīns, salicilskābes atvasinājumi). Lietojot kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, NPL vai zālēm, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā (piemēram, kāliju aizturošām diurētikām, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem, heparīnu), var paaugstināt kālija koncentrāciju serumā. Ja šādu zāļu, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā, vienlaikus lietošana ir nepieciešama, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Zāles, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības: Ja Sprimeo HCT lieto kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi, antiaritmiski līdzekļi), ieteicams periodiski pārbaudīt kālija koncentrāciju serumā.

 

 

tas

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), tostarp selektīvie ciklooksigenāzes 2 inhibītori (COX-2

inhibitori), acetilsalicilskābe un neselektīvi NPL: Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz

 

ē

istr

 

renīna-angiotenzīna sistēmu, NPL var samazināt aliskirēna antihipe tensīvo iedarbību. NPL var arī

pavājināt diurētisko un antihipertensīvo hidrohlortiazīda aktivitā i.

 

 

ğ

 

 

Dažiem pacientiem ar nomāktu nieru funkciju (pacientiem ar dehidratāciju vai gados vecākiem

re

 

 

pacientiem) aliskirēna un hidrohlortiazīda lietošana kopā ar NPL var izraisīt tālāku nieru funkciju

pasliktināšanos, tai skaitā iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ, lietojot Razilez HCT kopā ar NPL, it īpaši gados vecākiem p cientiem, jāievēro piesardzība.

Citi antihipertensīvi līdzekļi: Sprimeo HCT a tihipertensīvā darbība var pastiprināties, ja vienlaikus

lieto citus antihipertensīvus līdzekļus.

nav

 

Papildu informācija par aliskirēna mijied rbību

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna

 

 

vairs

lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt

apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

 

 

les

 

ā

 

Aliskirēna klīniskos farmakokinētikas pētījumos tika iekļauti tādi medikamenti kā acenokumarols,

Z

 

 

atenolols, celekoksibs, fenofibrāts, pioglitazons, allopurinols, izosorbīda-5-mononitrāts, digoksīns, metformīns, amlodipīns, atorvastatīns, cimetidīns un hidrohlortiazīds. Klīniski nozīmīga mijiedarbība ar šiem medikamentiem netika konstatēta. Rezultātā aliskirēna vai minēto vienlaikus lietoto zāļu devas pielāgošana nav nepieciešama.

Mijiedarbība ar P-glikoproteīnu: Preklīniskajos pētījumos konstatēts, ka MDR1/Mdr1a/1b (P-gp) ir galvenā sistēma, kas atbild par aliskirēna uzsūkšanos zarnu traktā un izdalīšanos ar žulti. Klīniskajā pētījumā rifampicīns, kas ir P-gp induktors, samazināja aliskirēna biopieejamību par aptuveni 50%. Citi P-gp induktori (asinszāles preparāti) var samazināt aliskirēna biopieejamību. Lai gan nav pierādīts pētījumos ar aliskirēnu, tomēr zināms, ka P-gp regulē arī vairāku substrātu nonākšanu audos un P-gp inhibitori var palielināt attiecību starp koncentrāciju audos un koncentrāciju plazmā. Tādēļ P- gp inhibitori koncentrāciju audos var palielināt vairāk nekā koncentrāciju plazmā. Zāļu mijiedarbības iespējamība P-gp sistēmā ir tieši atkarīga no šī transportmehānisma inhibīcijas pakāpes.

Spēcīgi P-gp inhibitori: Vienas devas zāļu mijiedarbības pētījumā ar veseliem indivīdiem pierādīts, ka ciklosporīns (200 un 600 mg) palielina aliskirēna 75 mg Cmax aptuveni 2,5-reizes un AUC aptuveni 5- reizes. Lietojot lielākas aliskirēna devas, iespējams lielāks koncentrācijas pieaugums. Veseliem brīvprātīgajiem itrakonazols (100 mg) palielināja aliskirēna (150 mg) AUC un Cmax attiecīgi 6,5 un 5,8 reizes. Tādēļ aliskirēna un spēcīgu P-gp inhibitoru lietošana vienlaicīgi ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori: Lietojot ketokonazolu (200 mg) vai verapamilu (240 mg) kopā ar aliskirēnu (300 mg), aliskirēna AUC palielinājās attiecīgi par 76% vai 97%. Sagaidāms, ka aliskirēna koncentrācijas izmaiņas plazmā, lietojot to kopā ar ketokonazolu vai verapamilu nepārsniegs robežas, kas tiktu sasniegtas, lietojot dubultu aliskirēna devu. Kontrolētos klīniskos pētījumos pierādīts, ka aliskirēna devām līdz 600 mg vai devām, kas divas reizes pārsniedz augstāko ieteicamo terapeitisko devu, ir laba panesamība. Preklīniskie pētījumi liecina, ka vienlaicīga aliskirēna un ketokonazola lietošana uzlabo aliskirēna uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā un mazina izdalīšanos ar žulti. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar ketokonazolu, verapamilu vai citiem vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem (klaritromicīnu, telitromicīnu, eritromicīnu, amiodaronu).

P-gp substrāti vai vāji inhibitori: Nav novērota izteikta mijiedarbība ar atenololu, digoksīnu,

 

 

tas

amlodipīnu vai cimetidīnu. Lietojot kopā ar atorvastatīnu (80 mg), līdzsvara tāvoklī aliskirēna

(300 mg) AUC un Cmax palielinājās par 50%.

 

ē

 

 

Organisko anjonu transporta polipeptīdu (OATP) inhibitori: Preklīniskajos pētījumos pierādīts, ka

 

 

istr

aliskirēns varētu būt organisko anjonu transporta polipeptīdu subs ā s. Tādēļ, lietojot aliskirēnu kopā

OATP inhibitoriem, iespējama mijiedarbība (skatīt apakšpunktu „Greipfrūtu sula”).

 

ğ

 

re

 

Greipfrūtu sula: Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar aliski ēnu samazināja aliskirēna AUC un Cmax.

Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar 150 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 61% un lietošana kopā ar 300 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 38%. Šis samazinājums iespējams saistīts ar greipfrūtu sulas izraisītu transporta polipeptīdu mediētas organisko anjonu uzsūkšanās inhibīciju

kuņģa-zarnu traktā. Tāpēc paaugstināta terapeitiskas neveiksmes riska dēļ greipfrūtu sulu nedrīkst

lietot kopā ar Sprimeo HCT.

vairs

nav

 

 

 

Furosemīds: Lietojot aliskirēnu vienl ikus ar furosemīdu, tā AUC un Cmax samazinājās par attiecīgi

Varfarīns: Aliskirēna ietekme uz varfarīna farmakokinētiku nav pētīta.

28% un 49%. Tādēļ, uzsākot un pielāgojot furosemīda terapiju, ieteicams kontrolēt iedarbību, lai

 

les

izvairītos no iespējamas nepi ti kamas devas lietošanas klīniskās situācijās ar šķidruma pārslodzi.

ā

Z

 

Mijiedarbība ar pārtikas produktiem: Uzturs ar augstu tauku saturu būtiski samazina aliskirēna uzsūkšanos.

Papildu informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību

Vienlaicīgas lietošanas gadījumā ar tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem var mijiedarboties šādas zāles.

Litijs: tiazīdi samazina litija renālo klīrensu, tādēļ, lietojot hidrohlortiazīdu, var palielināties litija toksicitātes risks. Litija un hidrohlortiazīda vienlaicīga lietošana nav ieteicama. Ja šādu kombināciju uzskata par būtiski nepieciešamu, vienlaicīgas lietošanas laikā rūpīgi jākontrolē litija koncentrācija serumā.

Zāles, kas var ierosināt torsades de pointes: Saistībā ar hipokaliēmijas risku, piesardzība jāievēro lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar zālēm, kas var ierosināt torsades de pointes, atsevišķi Ia un III klases antiaritmiskie un daži antipsihotiskie līdzekļi.

Zāles, kas ietekmē nātrija līmeni serumā: Diurētisko līdzekļu izraisītu hiponatriēmiju var pastiprināt lietošana kopā ar tādām zālēm kā antidepresanti, antipsihotiskie un pretepilepsijas līdzekļi utt. Ilgstošas ārstēšanas ar šīm zālēm laikā jāievēro piesardzība.

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns, adrenalīns): Hidrohlortiazīds var samazināt atbildes reakciju uz asinsspiedienu paaugstinošiem amīniem tādiem kā noradrenalīns. Šīs iedarbības klīniskā nozīme nav zināma un reakcijas samazinājums nav tik izteikts, lai tos nelietotu vispār.

Digoksīns un citi uzpirkstītes glikozīdi: Nevēlama ietekme var būt tiazīda ierosinātas hipokaliēmijas vai hipomagnēmijas veidošanās, kas veicina uzpirkstītes preparātu ierosinātas sirds aritmijas rašanos.

D vitamīns un kalcija sāļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana kopā ar D vitamīnu vai kalcija sāļiem var pastiprināt kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā. Vienlaikus tiazīda grupas diurētisko līdzekļu lietošana var izraisīt hiperkalciēmiju pacientiem, kuri ir tendēti uz hiperkalciēmiju (piemēram, hiperparatiroidisms, audzēji vai ar D vitamīnu stārpnecību notiekošo procesu traucējumi), palielinot kalcija tubulāro reabsorbciju.

Pretdiabēta līdzekļi (piemēram, insulīns un perorālie pretdiabēta līdzekļi): Tiazīdu grupas līdzekļi var izmainīt glikozes toleranci. Var būt nepieciešama pretdiabēta līdzekļa dev pielāgošana (skatīt apakšpunktu 4.4). Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlor i zīdu saistītas iespējamas

funkcionālas nieru mazspējas ierosinātas laktātacidozes risks.

tas

 

 

ē

Beta blokatori un diazoksīds: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana

vienlaikus ar beta blokatoriem var palielināt hiperglikēmijas risku. Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi,

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

arī hidrohlortiazīds, var pastiprināt diazoksīda hiperglikēmisko ietekmi.

 

 

 

re

 

Podagras ārstēšanai lietotas zāles: Var būt nepiecieš ma urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo

hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līme

i serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai

sulfīnpirazona devas palielināšana. Lietošana vie

laikus ar tiazīdu grupas līdzekļiem, arī

 

nav

 

 

hidrohlortiazīdu, var palielināt paaugstinātas jutības reakciju pret alopurinolu rašanās biežumu.

vairs

 

 

 

 

Antiholīnerģiskie līdzekļi un citas zāles, kuras ietekmē kunģa motilitāti: Antiholīnerģiskie līdzekļi

(piemēram, atropīns, biperidēns) ar palielināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību acīmredzot tādēļ, ka mazinās kuņģa-zarnu trakta kustīgums un kuņģa iztukšošanās ātrums. Savukārt, ir paredzams, ka prokinētiskie īdz kļi tādi kā cisaprīds var samazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu

biopieejamību.

 

les

 

 

 

ā

 

Z

 

Amantadīns: Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var palielināt amantadīna nevēlamo blakusparādību risku.

Jonu apmaiņas sveķi: Holestiramīns un kolestipols samazina tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, tai skaitā arī hidrohlortiazīda, uzsūkšanos. Rezultātā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var sasniegt tikai subterapeitisko iedarbas līmeni. Tomēr mijiedarbību iespējams samazināt, izmainot hidrohlortiazīda un jonu apmaiņas sveķu lietošanas laika intervālu, lai hidrohlortiazīds tiktu lietots vismaz 4 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc jonu apmaiņas sveķu lietošanas.

Citotoksiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mazināt citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīda, metotreksāta) izvadīšanu caur nierēm un pastiprināt to nomācošo iedarbību uz kaulu smadzenēm.

Nedepolarizējošie miorelaksanti: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, pastiprina miorelaksantu, piemēram, kurāres atvasinājumu darbību.

Alkoholiskie dzērieni, barbiturāti vai narkotiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošana kopā ar vielām, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošais efekts (piemēram, samazinot simpatiskas nervu sistēmas aktivitati vai ar tiešas vazodilatācijas palīdzību), var pastiprināt ortostatisko hipotensiju.

Metildopa: Saņemti atsevišķi ziņojumi par hemolītisko anēmiju, kas radusies pēc hidrohlortiazīda lietošanas vienlaikus ar metildopu.

Jodu saturošas kontrastvielas: Diurētisko līdzekļu ierosinātas dehidratācijas gadījumā ir palielināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši tad, ja lietotas lielas jodu saturoša līdzekļa devas. Tādēļ pirms šādu savienojumu ievadīšanas pacientiem jānovērš dehidratācija.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav datu par aliskirēna lietošanu grūtniecēm. Aliskirēns nebija teratogēns žurkām vai trušiem (skatīt apakšpunktu 5.3). Citas vielas, kas darbojas tieši uz RAAS, izraisīja nopietn augļa kroplības un jaundzimušo nāvi, ja tās lietoja otrajā un trešajā trimestrī. Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu

grūtniecības, īpaši tās pirmā trimestra, laikā ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami.

 

 

tas

 

ē

Hidrohlortiazīds šķērso placentu. Pamatojoties uz hidrohlortiazīda farmakoloģiskās darbības

 

istr

 

mehānismu, tā lietošana otrā un trešā grūtniecības trimestrī var radīt augļa-placentas apasiņošanas

 

ğ

 

traucējumus un tam var būt nevēlama ietekme uz augli un jaundzimušo, piemēram, dzelte, elektrolītu

līdzsvara traucējumi un trombocitopēnija.

re

 

 

 

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūsk s, grūtniecības hipertensijas vai preeklampsijas

ārstēšanai, samazināta plazmas tilpuma un place tāras hipoperfūzijas riska dēļ, bez labvelīgas

ietekmes uz slimības gaitu.

 

nav

 

 

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot esenciāl s hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus

gadījumus, kad cita ārstēšana nevar tikt lietota.

 

 

vairs

 

Specifiski pētījumi ar šādu kombināciju nav veikti, tādēļ Sprimeo HCT nedrīkst lietot grūtniecības

pirmajā trimestrī un sievietēm, kuras plāno grūtniecību, kā arī tā lietošana ir kontrindicēta otrajā un

 

les

ā

trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3). Plānojot grūtniecību, jau iepriekš jāizmanto

Z

 

piemērota alternatīva terapija. Ja terapijas laikā tiek atklāta grūtniecība, Sprimeo HCT lietošana attiecīgi jāpārtrauca, cik drīz vien iespējams.

Zīdīšanas periods

Nav zināms, vai aliskirēns izdalās cilvēka mātes pienā. Aliskirēns izdalījās pienā žurkām laktācijas laikā.

Hidrohlortiazīds tiek izvadīts ar mātes pienu nelielos daudzumos. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus lielās devās, tie izraisa intensīvu diurēzi, kas, savukārt, var kavēt piena produkciju.

Sprimeo HCT lietošana zīdīšanas laikā nav ieteicama. Ja Sprimeo HCT tiek lietots zīdīšanas laikā, jālieto pēc iespējas mazāka deva.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Maz ticams, ka Sprimeo HCT varētu ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāatceras, ka jebkuru antihipertensīvo līdzekļu terapijas laikā dažkārt var rasties reibonis vai nespēks.

4.8 Nevēlamās blakusparādības

 

tas

 

 

Aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija

ē

 

Sprimeo HCT nekaitīgums novērtēts 9 klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās vairāk nekā

 

istr

 

3 900 pacienti, tostarp 700 pacienti, kuri ārstēti ilgāk par 6 mēnešiem, un 190 pacienti, kuri ārstēti

ilgāk par 1 gadu. Nevēlamo blakusparādību saistība ar dzimumu, vecumu, ķermeņa masas indeksu,

 

ğ

rasi vai etnisko piederību netika novērota. Kopumā, veicot ārstēšanu ar Sprimeo HCT devās līdz

 

re

300 mg/25 mg, nevēlamo blakusparādību biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Nevēlamās

blakusparādības parasti bija viegli izteiktas un pārejošas, un tikai retos gadījumos to dēļ bija

nav

 

nepieciešama terapijas pārtraukšana. Biežākā novērotā Sprimeo HCT nevēlamā blakusparādība ir caureja. Lietojot Sprimeo HCT, var rasties nevēl mās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā ar vienu vai otru Sprimeo HCT sastāvdaļu (aliskirē u un hidrohlortiazīdu), un kuras aprakstītas zemāk attiecīgajos atsevišķo komponentu parag āfos.

Tālāk minēto nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži

(≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000);

 

 

 

vairs

ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības

biežuma grupā nevēlamās b akusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

 

 

les

 

 

ā

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

Bieži:

Z

Caureja

 

Caureja: caureja ir aliskirēna nevēlamā blakusparādība, kas atkarīga no devas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos caurejas biežums Sprimeo HCT pacientu grupā bija 1,3%, salīdzinot ar 1,4% aliskirēna pacientu grupā vai 1,9% hidrohlortiazīda pacientu grupā.

Kālija koncentrācija serumā: lielā, placebo kontrolētā klīniskajā pētījumā daudziem pacientiem aliskirēna (150 mg vai 300 mg) un hidrohlortiazīda (12,5 mg vai 25 mg) pretējā iedarbība uz kālija līmeni savstarpēji sabalansējās. Citiem pacientiem var dominēt viens vai otrs efekts. Riska grupas pacientiem periodiski, ar atbilstīgu intervālu jāpārbauda kālija līmenis serumā, lai noteiktu iespējamos elektrolītu līdzsvara traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5).

Papildu informācija par atsevišķām sastāvdaļām

Lietojot Sprimeo HCT, var rasties citas nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā ar vienu vai otru sastāvdaļu, pat tad, ja tās nav novērotas klīniskajos pētījumos.

Aliskirēns

Veicot ārstēšanu ar aliskirēnu līdz 300 mg devā, nevēlamo blakusparādību kopējais biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Blakusparādības parasti bija vieglas un pārejošas, un to dēļ terapija bija jāpārtrauc tikai retos gadījumos. Biežākā nevēlamā blakusparādība bija caureja.

Zināmās aliskirēna nevēlamās blakusparādības uzskaitītas tabulā zemāk, izmantojot tos pašus nosacījumus, kas izmantoti pirms tam fiksētās kombinācijas aprakstā.

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

tas

Bieži:

 

 

Reibonis

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Hipotensija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

Bieži:

 

 

Caureja

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

Paaugstinātas jutības reakcijas

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

re

 

 

 

Retāk:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi, smagas ād s blakusparādības (SĀB) tai skaitā toksiska

 

 

 

epidermāla nekrolīze (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijas

Reti:

 

 

Angioneirotiskā tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Artralģija

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas tr ucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Akūta nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un r akcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

Retāk:

 

 

P rifēra tūska

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

les

 

 

 

 

 

 

Bieži:

ā

Hiperkaliēmija

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

Pazemināts hemoglobīna līmenis, samazināts hematokrīts

 

 

Reti:

 

 

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

 

 

Terapijas laikā ar aliskirēnu konstatēti angioneirotiskās tūskas gadījumi un paaugstinātas jutības reakcijas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos, terapijas laikā ar aliskirēnu, angioneirotiskā tūska un paaugstinātas jutības reakcijas attīstījās retos gadījumos, un tās biežums bija līdzīgs kā placebo vai salīdzinājuma zāļu grupā.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku. Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā tūska vai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos ir konstatēti pēc citu, angioneirotisko tūsku izraisošu, zāļu, tostarp RAAS blokatoru (AKE inhibitoru vai ARB), lietošanas.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par paaugstinātas jutības reakcijām.

Gadījumā, ja attīstās jebkādi simptomi, kas liecina par paaugstinātas jutības reakciju/angioneirotisku tūsku (īpaši jāpievērš uzmanība apgrūtinātai elpošanai vai apgrūtinātai rīšanai, izsitumiem, niezei, nātrenei vai sejas, ekstremitāšu, acu, lūpu un/vai mēles tūskai, reibonim), pacientiem jāpārtrauc ārstēšana un jāsazinās ar savu ārstu (skatīt apakšpunktu 4.4).

Pēc-reģistrācijas periodā ziņots ar artralģijas gadījumiem. Atsevišķos gadījumos tā attīstījās ar paaugstinātas jutības reakcijas sastāvdaļa.

Hemoglobīns un hematokrīts: tika novērota neliela hemoglobīna un hematokrīta līmeņa mazināšanās (vidējā samazināšanās attiecīgi par aptuveni 0,05 mmol/l un 0,16 tilp.%). Neviens pacients nepārtrauca terapiju anēmijas dēļ. Šāda ietekme novērojama arī lietojot ci us līdzekļus, kas ietekmē

renīna-angiotenzīna sistēmu, piemēram, AKEI un ARB.

tas

 

 

ē

Kālija līmenis serumā: kālija līmeņa palielināšanās serumā novērota pēc aliskirēna lietošanas un to

var paasināt lietošana kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, vai NPL. Saskaņā ar standarta

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, i t icams regulāri kontrolēt nieru funkciju,

 

 

re

 

tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cuku a diabētu vai nieru darbības traucējumiem

 

 

nav

 

 

(GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav

ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.1).

 

vairs

 

 

 

Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par nieru funkcijas traucējumiem un akūtas nieru mazspējas gadījumiem riska grupas pacientiem (sk tīt apakšpunktu 4.4). Saņemti arī ziņojumi par perifēras tūskas, kreatinīna koncentrācijas asinīs p ugstināšanās gadījumiem un smagām ādas

blakusparādībām (SĀB), tai skaitā toksisku epidermālu nekrolīzi (TEN) un mutes dobuma gļotādas

reakcijām.

 

les

 

 

 

ā

 

Z

 

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds tiek plaši parakstīts daudzu gadu garumā, bieži lielākās devās nekā tās, kuras satur Razilez HCT. Par sekojošām blakusparādībām tika ziņots pacientiem, ārstētiem tikai ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem, tai skaitā ar hidrohlortiazīdu.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Trombocitopēnija, dažkārt ar purpuru

 

 

Ļoti reti:

 

 

Agranulocitoze, kaulu smadzeņu nomākums, hemolītiskā anēmija,

 

 

 

leikopēnija

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Aplastiskā anēmija

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Paaugstināta jutība

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži:

 

 

Hipokaliēmija

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Hiperurikēmija, hipomagniēmija, hiponatriēmija

Reti:

 

 

Hiperkalcēmija, hiperglikēmija, diabētiskā metaboliskā stāvokļa

 

 

 

pasliktināšanās

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Hipohlorēmiskā alkaloze

 

 

 

 

 

Psihiskie traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

Reti:

 

 

Depresija, miega traucējumi

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Reibonis, galvassāpes, parestēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Acu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

Reti:

 

 

Redzes traucējumi

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Akūta slēgta kakta glaukoma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

re

 

 

 

Reti:

 

 

Sirds aritmija

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ortostatiska hipote sija

 

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

Ļoti reti:

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

Respiratorai di tress (tostarp pneimonīts un plaušu tūska)

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ēstgrib s zudums, viegli slikta duša, vemšana

Reti:

 

 

Diskomforta sajūta vēderā, aizcietējums, caureja

Ļoti reti:

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

Pankreatīts

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvad s sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Intrahepātiska holestāze, dzelte

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

Bieži:

Z

 

Nātrene un cita veida izsitumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Fotosensibilizācijas reakcijas

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Ādas sarkanajai vilkēdei līdzīgas reakcijas, ādas sarkanās vilkēdes

 

 

 

saasinājums, nekrotizējošs vaskulīts un toksiskā epidermālā nekrolīze

Nav zināmi:

 

 

Erythema multiforme

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Muskuļa spazmas

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Nieru darbības traucējumi, akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Impotence

 

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Astēnija, pireksija

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

Ļoti bieži:Paaugstināts holesterola un triglicerīdu līmenis

Reti:Glikozūrija

4.9 Pārdozēšana

Informācija par ārstēšanu Sprimeo HCT pārdozēšanas gadījumā nav pieejama. Iespējamākā pārdozēšanas izpausme varētu būt hipotensija, ko izraisa aliskirēna antihipertensīvā darbība.
Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmija, hipohlorēmija, hiponatriēmija) un dehidratāciju pārmērīgas diurēzes rezultātā. Pārdozēšanas iespējamākās pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmijas rezultātā var būt muskuļu spazmas un/vai izteikta sirds aritmija, kas saistīta ar uzpirkstītes glikozīdu vai noteiktu antiaritmisku līdzekļu vienlaicīgu lietošanu. Ja rodas simptomātiska hipotensija, jāsāk uzturoša terapija.
Pētījumā, kurš tika veikts ar pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (end-stage renal disease - ESRD), kuriem tiek veikta dialīze, aliskirēna dialīzes klīrenss bija zems (< 2% no perorālā klīrensa). Tāpēc dialīzes veikšana nav piemērota aliskirēna pārdozēšanas efekta ārstēšanai.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: renīna inhibitoru (aliskirēns) kombinācijas tasr diurētiskiem līdzekļiem (hidrohlortiazīds), ATĶ kods: C09XA52.ē
Sprimeo HCT apvienotas divas antihipertensīvas zāles, lai kontrolētuistrasinsspiedienu pacientiem ar esenciālu hipertensiju: aliskirēns pieder tiešas darbības renīnağinhibitoru grupai, bet hidrohlortiazīds - tiazīdu diurētisko līdzekļu grupai. Šo virelu kombinācija ar savstarpēji papildinošu iedarbību nodrošina papildu antihipertensīvo darbību, samazinot asinsspiedienu izteiktāk nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.nav
Aliskirēns
Aliskirēns ir iekšķīgi lietojams, aktīvs,vairsnepeptīdu, spēcīgs un selektīvs tiešs cilvēka renīna inhibitors.
Inhibējot enzīmu renīnu, aliskirēns inhibē RAAS aktivēšanās brīdī, bloķējot angiotenzinogēna pārvēršanos par angiotenzīnu I un samazinot angiotenzīna I un angiotenzīna II līmeņus. Citi līdzekļi, kas inhibē RAAS (angiotenzīnuleskonvertējošā enzīma inhibitori (AKEI) un angiotenzīna II receptoru
blokatori (ARB)), izraisa komp nsatoru renīna aktivitātes palielināšanos plazmā (PRA), bet terapija ar ā aliskirēnu mazina PRAZhipertensijas slimniekiem par aptuveni 50-80%. Līdzīga mazināšanās tika
atklāta, kombinējot aliskirēnu ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem. Šobrīd iedarbības uz PRA klīniskā nozīme nav zināma.
Hipertensijas slimniekiem 150 mg un 300 mg lielu aliskirēna devu lietošana vienu reizi dienā nodrošināja no devas atkarīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena mazināšanos, kas saglabājās visu 24 stundu ilgo devas lietošanas starplaiku (saglabājot terapeitisko ieguvumu agri no rīta) ar vidējās maksimālās pret minimālās diastoliskās atbildes reakcijas attiecību līdz 98% pēc 300 mg devas lietošanas. Pēc 2 nedēļām novēroja 85-90% no maksimālās asinsspiedienu mazinošās iedarbības. Asinsspiedienu mazinošā iedarbība saglabājās ilgstošas terapijas laikā un nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.
16

Ir pieejami kombinētas terapijas pētījumi, kad aliskirēns pievienots diurētiskajam līdzeklim hidrohlortiazīdam, kalcija kanālu blokatoram amlodipīnam un bēta adrenoreceptoru blokatoram atenololam. Minētās kombinācijas bija efektīvas un labi panesamas.

9 mēnešu nepietiekamas efektivitātes pētījumā, kurā piedalījās 901 gados vecāks pacients

(≥65 gadiem) ar esenciālu sistolisku hipertensiju, ārstēšanas ar aliskirēnu efektivitāti un drošumu salīdzināja ar ārstēšanu ar ramiprilu. 36 nedēļu laikā pacienti saņēma aliskirēnu 150 mg vai 300 mg dienā, vai ramiprilu 5 mg vai 10 mg dienā, un viņiem bija iespēja saņemt papildus ārstēšanu -

12. nedēļā ar hidrohlortiazīdu (12,5 mg vai 25 mg) un 22. nedēļā ar amlodipīnu (5 mg vai 10 mg). 12 nedēļu laikā monoterapija ar aliskirēnu pazemināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 14,0/5,1 mmHg, salīdzinot ar 11,6/3,6 mmHg, lietojot ramiprilu. Izvēlētajā devu diapazonā netika pierādīts aliskirēna pārākums par ramiprilu. Gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena rādītāju atšķirības bija statistiski nozīmīgas. Abās ārstēšanas grupās panesamība bija līdzīga, tomēr par klepu biežāk ziņoja pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, salīdzinot pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu (14,2% vs. 4,4%). Pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu, visbiežāk novērotā blakusparādība bija caureja (6,6% vs. 5,0% pacientu, kuri lietoja ramiprilu).

8 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 754 gados vecāki (≥65 gadiem) un ļoti veci pacienti (30%

≥75 gadiem) ar hipertensiju, aliskirēna devu 75 mg, 150 mg un 300 mg lietošana izraisīja statistiski nozīmīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, s līdzinot ar placebo grupu.

Salīdzinot aliskirēna 300 mg devas lietošanu ar 150 mg devu, nekonsta ēja p pildus asinsspiedienu

pazeminošu iedarbību. Visām trim devām bija laba panesamība gan gados vecāku, gan ļoti vecu

 

tas

pacientu grupā.

ē

 

Kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem nenovēroja pirmās devas izraisītu hipotensiju un ietekmi

 

 

 

istr

 

 

ğ

uz pulsa ātrumu. Pēc terapijas pārtraukšanas asinsspiedi ns pakāpeniski vairāku nedēļu laikā atgriezās

sākumstāvoklī, neradot asinsspiediena vai PRA atsitiena efektu.

 

 

re

 

36 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 820 pacie

ti r išēmisku kreisā kambara disfunkciju, aliskirēna

 

nav

 

 

lietošana papildus standarta terapijai, salīdzi

ot ar placebo, nesniedza ieguvumu attiecībā uz sirds

kambara remodelēšanas novērtējumu, no akot irds kreisā kambara sistolisko beigu tilpumu.

Kombinētie kardiovaskulāra cēloņa izr isītas mirstības, hospitalizācijas sakarā ar sirds mazspēju,

miokarda infarkta recidīva, insulta un pēkšņas nāves gadījumu skaita rādītāji aliskirēna un placebo

 

 

vairs

 

grupās bija līdzīgi. Tomēr paci ntiem, kuri saņēma aliskirēnu, salīdzinot ar placebo grupu, ievērojami

biežāk attīstījās hiperkaliēmija, hipotensija un nieru darbības traucējumi.

 

 

les

 

 

ā

 

 

Dubultmaskētā, placebo kontrolētā nejaušinātā pētījumā, kurā piedalījās 8 606 pacienti ar 2. tipa

Z

 

 

diabētu un hronisku nieru slimību (kritēriji proteīnūrija un/vai GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) ar vai bez

kardiovaskulāras slimības, tika pētīts kardiovaskulārais un/vai nieru darbības ieguvums pēc aliskirēna lietošanas. Lielākajai daļai pacientu sākumstāvoklī asinsspiediens tika adekvāti kontrolēts. Primārais pētījuma mērķis bija kompleksas kardiovaskulārās un ar nierēm saistītās komplikācijas noteikšana.

Šajā pētījumā aliskirēna 300 mg deva tika salīdzināta ar placebo, lietojot papildus standarta terapijai, kas sevī ietvēra vai nu ārstēšanu ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts, jo pētījuma dalībniekiem netika konstatēts ieguvums no aliskirēna lietošanas. Sākotnējie pētījuma rezultāti liecina par primārā pētījuma mērķa riska attiecību 1,09 par labu placebo (95% Ticamības intervāls: 0,97, 1,22, 2-pusējs p=0,17). Turklāt aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, tika novērots palielināts nevēlamo blakusparādību nieru komplikāciju (4,7% pret 3,3%), hiperkaliēmijas (36,9% pret 27,1%), hipotensijas (18,4% pret 14,6%) un insulta (2,7% pret 2,0%) biežums. Insultu bez letāla iznākuma skaita pieaugums bija lielāks pacientiem ar nieru mazspēju.

Hidrohlortiazīds

Tiazīdu diurētisko līdzekļu galvenā darbības vieta ir nieru distālie izlocītie kanāliņi. Ir pierādīts, ka nieru garozā atrodas augstas afinitātes receptori, kas kalpo kā primārā saistīšanās vieta tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem, nodrošinot to iedarbību un NaCl transporta inhibēšanu distālajos izlocītajos kanāliņos. Tiazīdu darbības mehānismu nodrošina Na+Cl- simporters, konkurējot uz Cl- vietu un tādējādi ietekmējot elektrolītu atpakaļ uzsūkšanās mehānismus: tiešā veidā, pastiprinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā apjomā, un netieši, ar šīs diurētiskās darbības palīdzību mazinot plazmas tilpumu, kā sekas ir renīna aktivitātes palielināšanas plazmā, aldosterona sekrēcija un kālija zudums ar urīnu, kā arī kālija daudzuma samazināšanās plazmā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Klīniskajos pētījumos vairāk nekā 3 900 pacienti ar hipertensiju saņēma Sprimeo HCT vienu reizi dienā.

Pacientiem ar hipertensiju Sprimeo HCT lietošana vienu reizi dienā atkarībā no devas lieluma pazemināja sistolisko un diastolisko asinsspiedienu, un šis efekts saglabājās visā 24 stundu dozēšanas intervālā. Antihipertensīvā darbība lielākoties parādās 1 nedēļas laikā, un maksimālu efektu parasti

novēro 4 nedēļu laikā. Asinsspiedienu pazeminošā darbība saglabājās arī ilgstošas ārstēšanas

ārstēšanu ar aliskirēnu (aliskirēns bez papildu zālēm aliskirēna), asinsspiedienatasatgriešanās sākotnējā līmeni bija pakāpeniska (3-4 nedēļas), un “atsitiena efektu” nenovē oja.ē

gadījumā, un tā nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indek a un etniskās piederības.

Šādas kombinācijas vienreizējas devas antihipertensīvā darbība saglabājās 24 tundas. Pārtraucot

Sprimeo HCT tika pētīts placebo kontrolētā pētījumā, kurā p edalījās 2 762 pacienti ar hipertensiju,

 

 

 

istr

kuriem diastoliskais asinsspiediens bija ≥ 95 mm Hg un < 110 mm Hg (vidējā sākotnējā

 

 

 

ğ

asinsspiediena vērtība 153,6/99,2 mm Hg). Šajā pētījumā Sprimeo HCT devā 150 mg/12,5 mg–

300 mg/25 mg izraisīja no devas atkarīgu asinsspiediena (sistoliskā/diastoliskā) pazemināšanos

 

 

 

re

attiecīgi par 17,6/11,9 mm Hg un 21,2/14,3 mm Hg; s līdzinājumam, placebo gadījumā šis rādītājs

 

 

nav

 

bija 7,5/6,9 mm Hg. Lietojot šādas kombinācijas, bija arī izteiktāks asinsspiediena pazeminājums,

nekā bija iespējams panākt ar attiecīgajām aliskirē a un hidrohlortiazīda devām, lietojot šīs zāles

 

vairs

 

 

atsevišķi. Aliskirēna un hidrohlortiazīda kombinācija neitralizēja hidrohlortiazīda izraisīto PRA

pieaugumu.

 

 

 

Lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar izteikti paaugstinātu asinsspiedienu (sistoliskais asinsspiediens ≥ 160 mm Hg un/vai diastoliskais a insspiediens ≥ 100 mm Hg), ar devām no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg, lietojot bez titrēšanas no monoterapijas, tika panākta būtiski labāk

sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena kontrole (< 140/90 mm Hg), salīdzinot ar atbilstīgu monoterapiju.

 

les

ā

Šajā populācijā Sprimeo HCT devās no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg izraisīja no devas

Z

 

atkarīgu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājumu par 20,6/12,4 mm Hg līdz 24,8/14,5 mm

Hg, kas bija būtiski labāks rādītājs, nekā bija iespējams panākt ar atbilstīgu monoterapiju. Kombinētās terapijas nekaitīgums bija līdzīgs kā atbilstīgajiem monoterapijas veidiem, neatkarīgi no hipertensijas smaguma pakāpes vai papildu kardiovaskulārā riska esamības. Ar kombinēto terapiju retāk novēroja hipotensiju un ar to saistītās nevēlamās blakusparādības, un gados vecākiem pacientiem tās neradās biežāk.

Pētījumā, kurā piedalījās 880 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar aliskirēnu 300 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 15,8/11,0 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar aliskirēna 300 mg monoterapiju. Pētījumā, kurā

piedalījās 722 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu 25 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 16,78/10,7 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar hidrohlortiazīda 25 mg monoterapiju.

Citā klīniskajā pētījumā Sprimeo HCT iedarbīgums un nekaitīgums tika novērtēts arī 489 pacientiem, kuri cieta no aptaukošanās un kam nebija vērojama atbildreakcija uz ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu

25 mg devā (sākotnējais sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens 149,4/96,8 mm Hg). Šajā grūti ārstējamajā populācijā Sprimeo HCT pazemināja asinsspiedienu (sistolisko/diastolisko) par 15,8/11,9 mm Hg; salīdzinājumam, ar irbesartāna/hidrohlortiazīdu šis rādītājs bija 15,4/11,3 mm Hg, ar amlodipīnu/hidrohlortiazīdu - 13,6/10,3 mm Hg, bet ar hidrohlortiazīda monoterapiju - 8,6/7,9 mm Hg, savukārt nekaitīgums bija līdzīgs kā hidrohlortiazīda monoterapijai.

Pētījumā, kurā piedalījās 183 randomizācijai pakļauti pacienti ar smagu hipertensiju (vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus pozīcijā ≥ 105 un < 120 mm Hg), tika pierādīts, ka terapija ar aliskirēnu, pēc izvēles pievienojot 25 mg hidrohlortiazīda, asinsspiediena pazemināšanas nolūkā ir nekaitīga un iedarbīga.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Aliskirēns

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas uzsūkšanās aliskirēna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc 1-3 stundām. Aliskirēna absolūtā biopieejamība ir aptuveni 2-3%. Uzturs ar augstu tauku aturu samazina Cmax par 85% un AUC par 70%. Koncentrācija plazmā līdzsvara stāvoklī tiek sasniegta 5-7 dienas pēc

lietošanas vienu reizi dienā, un koncentrācija līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 2 reizes lielāka nekā pēc

sākumdevas lietošanas.

tas

ē

 

Izkliede

Pēc intravenozas lietošanas vidējais izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 135 litri, kas

 

istr

ğ

liecina par aliskirēna plašo izplatīšanos ekstravaskulārajā t lpā. Aliskirēns mēreni (47-51%) un

neatkarīgi no koncentrācijas saistās ar plazmas olbaltumvielām.

re

 

Metabolisms un eliminācija

 

 

Eliminācijas vidējais pusperiods ir aptuveni 40 stu das (34-41 stundu robežās). Aliskirēns

 

 

nav

galvenokārt izdalās nesaistītā veidā ar izkā nījumiem (iekšķīgi lietojot radioaktīvi iezīmētu devu, ar

 

vairs

 

izkārnījumiem izdalās 91%). Aptuveni 1,4% no kopējās iekšķīgi lietotās devas tiek metabolizēti. Par

šo metabolismu ir atbildīgs enzīms CYP3A4. Pēc iekšķīgas lietošanas aptuveni 0,6% no devas

atrodami urīnā. Pēc intravenozas lietošanas vidējais plazmas klīrenss ir aptuveni 9 l/h.

 

 

les

Lineārā kinētika

ā

 

 

Z

 

Aliskirēna iedarbības pieaugums ir nedaudz lielāks nekā proporcionāla devas palielināšana. Pēc vienreizējas devas 75-600 mg robežās ievadīšanas, 2-kārtīga devas palielināšana izraisīja attiecīgi

~2,3 un 2,6 kārtīgu AUC un Cmax pieaugumu. Mehānisms, kas atbildīgs par devu proporcionalitātes novirzēm, nav noskaidrots. Iespējamais mehānisms ir mediatoru piesātinājums absorbcijas vietā vai aknu un žultsceļu klīrensa piesātinājums.

Hidrohlortiazīds

Uzsūkšanās

Hidrohlortiazīda pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas strauji (Tmax ir aptuveni 2 h). Vidējā AUC palielināšanās ir lineāra un terapeitiskā intervālā – proporcionāla devai.

Ēdiena ietiekmei uz hidrohlortiazīda uzsūkšanos, ja tā vispar pastāv, ir maza klīniskā nozīme. Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīda absolūtā biopieejamība ir 70%.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir 4-8 l/kg. Cirkulējošais hidrohlortiazīds ir saistījies ar seruma olbaltumvielām (40-70%), galvenokārt ar seruma albumīnu. Hidrohlortiazīds arī uzkrājas eritrocītos, kur aptuveni 3 reizes pārsniedz koncentrāciju plazmā.

Metabolisms un eliminācija

Hidrohlortiazīds tiek pārsvarā izvadīts nemainītā formā. Terminālā eliminācijas fāzē hidrohlortiazīds tiek izvadīts no plazmas ar vidējo eliminācijas pusperiodu 6-15 h. Pēc atkārtotu devu lietošanas hidrohlortiazīda kinētika nemainās, un, lietojot vienu reizi dienā, akumulācija ir minimāla. Vairāk nekā 95% absorbētās hidrohlortiazīda devas tiek izvadīti nemainītā formā ar urīnu. Renālo klīrensu veido pasīva filtrācija un aktīva sekrēcija nieres kanāliņā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Pēc Sprimeo HCT tablešu iekšķīgas lietošanas aliskirēna vidējā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1 stundas laikā, bet hidrohlortiazīda - 2,5 stundu laikā.

Sprimeo HCT uzsūkšanās ātrums un apjoms ir pielīdzināms aliskirēna un hidrohlortiazīda biopieejamībai, lietojot šīs zāles atsevišķi monoterapijas veidā. Uztura ietekme uz Sprimeo HCT bija līdzīga kā atsevišķas monoterapijas gadījumā.

Pacientu raksturojums

Ir pierādīts, ka Sprimeo HCT ir efektīva, reizi dienā lietojama antihipertensīva terapija pieaugušiem pacientiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.

Pacientiem ar viegli izteiktu līdz mērenu aknu slimību aliskirēna farmakokinētika būtiski nemainās. Tādēļ pacientiem ar viegli izteiktiem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem nav nepieciešams

pielāgot sākumdevu. Nav pieejami dati par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem, kuri

 

 

 

tas

 

 

ē

ārstēti ar Sprimeo HCT. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības

traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3).

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

 

Pacientiem ar vieglas līdz mēreniem nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav

 

re

 

 

nepieciešama (skatīt apakšpunktu 4.2 un 4.4). Nieru da bības traucējumu gadījumā hidrohlortiazīda

hidrohlortiazīda AUC palielināšanās 3 reizēs. Pacientiemnav ar smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota AUC palielināšanās 8 reizēs. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar anūriju vai

vidējais maksimālais plazmas līmenis un AUC vērtīb s palielinās, un izdalīšanas ātrums ar urīnu

samazinās. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji sm giem nieru darbības traucējumiem tika novērota

traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73vairsm2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

smagiem nieru darbības traucējumiem (GFR < 30 ml/min/1,73 m2) un pacientiem ar nieru darbības

Aliskirēna farmakokinētika tika izvērtēta pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (ESRD), kuriem

tiek veikta dialīze. Vienas perorālas aliskirēna 300 mg devas lietošana izraisīja pavisam nelielas

 

les

ā

izmaiņas aliskirēna farmakokinētikā (Cmax izmaiņas bija mazāk nekā 1,2 reizēs; AUC palielinājums

Z

 

bija līdz pat 1,6 reizēm) salīdzinājumā ar atbilstošiem veseliem indivīdiem. Hemodialīzes veikšanas

laiks būtiski neizmainīja aliskirēna farmakokinētiku pacientiem ar ESRD. Tāpēc, ja aliskirēna lietošana pacientiem ar ESRD, kuriem tiek veikta dialīze, tiek uzskatīta par nepieciešamu, devu pielāgošana nav attaisnojama šiem pacientiem. Tomēr aliskirēna lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem nav ieteicama (skatīt apakšpunktu 4.4).

Gados vecākiem pacientiem Sprimeo HCT sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Ierobežoti dati liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem gados vecākiem pacientiem, gan gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Dati par farmakokinētiku bērniem nav pieejami.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Aliskirēna pētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību neuzrādīja nekādas centrālās nervu sistēmas, elpošanas sistēmas vai sirds-asinsvadu sistēmas nevēlamās blakusparādības. Rezultāti atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem bija saistīti ar jau zināmo lokāla kairinājuma iespējamību vai paredzamo aliskirēna farmakoloģisko iedarbību. 2 gadu pētījumā ar žurkām un

6 mēnešu pētījumā ar transgēnām pelēm aliskirēnam netika konstatēts kancerogenitātes potenciāls. Viens konstatētais resnās zarnas adenomas un viens aklās zarnas adenokarcinomas gadījums žurkām, lietojot devu 1 500 mg/kg dienā, nebija statistiski ticami. Aliskirēnam nekonstatēja nekādu mutagenitātes, embiofetālas toksicitātes vai teratogenitātes potenciālu. Netika ietekmēta žurku auglība, prenatālā attīstība vai postnatālā attīstība.

Preklīniskie novērtējumi, lai apstiprinātu hidrohlortiazīda lietošanu cilvēkiem, ietvēra genotoksicitātes pārbaudes in vitro un reproduktīvās toksicitātes un kancerogenitātes pētījumus grauzējiem. Par hidrohlortiazīdu ir pieejama plaša klīniskā informācija, kas norādīta nākamajās daļās.

2 un 13 nedēļu toksicitātes pētījumos konstatētās atrades bija līdzīgas iepriekš aliskirēna un hidrohlortiazīda monoterapijā novērotajām atradēm. Netika konstatētas jaunas negaidītas atrades, kas būtu svarīgas attiecībā uz terapeitisku lietošanu cilvēkiem. 13 nedēļu toksicitātes pētījumā ar žurkām tika konstatēta virsnieru dziedzeru zona glomerulosa šūnu pastiprināta v kuolizācija. Šīs atrades tika

konstatētas dzīvniekiem, kuri saņēma hidrohlortiazīdu, bet nekonstatēja dzīvniekiem, kuri saņēma

 

 

 

 

 

 

tas

tikai aliskirēnu vai placebo. Nav pierādījumu, ka šo atradņu biežums var tu pieaugt lietojot

 

 

 

 

 

 

ē

aliskirēna/hidrohlortiazīda zāļu kombinācijā, jo tās novēroja visiem dzīvniekiem tikai vieglā formā.

 

 

 

 

 

 

ğistr

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

re

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

nav

 

 

 

Tabletes kodols:

 

 

vairs

 

Mikrokristāliskā celuloze

 

 

 

 

 

Krospovidons

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Kviešu ciete

 

 

 

 

Povidons

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

 

 

 

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

les

 

 

 

Talks

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apvalks:

Talks

Hipromeloze

Makrogols

Titāna dioksīds (E 171)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

24 mēneši.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

PA/Alu/PVH – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50 vai 56 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 90, 98 vai 280 tabletes.

PVH/polihlorotrifluoretilēna (PHTFE) – Alumīnija blisteri: Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50, 56, 90 vai 98 tabletes.

Iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur ar 56 x 1 tabletes. Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 280 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur 98 x 1 tabletes.

Visi iepakojuma lielumi vai stiprumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

7.

 

 

 

 

 

ğ

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

Novartis Europharm Limited

 

nav

re

 

 

 

 

 

 

Wimblehurst Road

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Horsham

 

 

 

 

 

 

 

West Sussex, RH12 5AB

 

vairs

 

 

 

 

Lielbritānija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

 

 

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

EU/1/11/683/001-020

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

9. REĢISTRĀCIJAS

DATUMS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS

23.06.2011

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sprimeo HCT 150 mg/25 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 150 mg aliskirēna (aliskiren) (hemifumarāta formā) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgvielas: Katra tablete satur 50 mg laktozes monohidrāta un 49 mg kviešu cietes.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete

 

 

 

 

tas

Bāli dzeltenas, abpusēji izliektas, ovālas formas apvalkotās tabletes ar uzdrukātu “CLL” uz vienas

puses un “NVR” uz otras puses.

 

ē

 

 

 

 

 

 

istr

 

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

ğ

 

 

 

 

4.1

Terapeitiskās indikācijas

re

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

Esenciālas hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

 

 

 

Sprimeo HCT ir indicēts pacientiem, kuriem asi sspiediena adekvāta kontrole nav iespējama, lietojot aliskirēnu vai hidrohlortiazīdu monoterapijas veidā.

Sprimeo HCT ir indicēts aizstājterapij i p cientiem, kuriem panākta adekvāta kontrole, vienlaikus

lietojot aliskirēnu un hidrohlortiazīdu, ja devu līmenis ir tāds pats kā kombinētajā preparātā.

 

 

vairs

4.2 Devas un lietošanas v ids

 

 

les

 

ā

 

Sprimeo HCT ieteicamā deva ir viena tablete dienā. Sprimeo HCT ieteicams lietot vienu reizi dienā

Z

 

 

kopā ar vieglu maltīti, vēlams vienā un tajā pašā laikā katru dienu. Greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Antihipertensīvā darbība lielākoties izpaužas 1 nedēļas laikā, un maksimālu iedarbību novēro 4 nedēļu laikā.

Devas pacientiem, kuriem nav iespējama pienācīga kontrole ar aliskirēna vai hidrohlortiazīda monoterapiju

Pirms pārejas uz fiksētu kombināciju ieteicama individuāla devu titrēšana ar katru no komponentiem. Ja tas ir klīniski pieņemami, var apsvērt iespēju nepastarpināti pāriet no monoterapijas uz fiksētas kombinācijas izmantošanu.

Sprimeo HCT 150 mg /25 mg var lietot pacienti, kuriem asinsspiediena pienācīga kontrole nav iespējama ar 150 mg aliskirēna vai 25 mg hidrohlortiazīda, lietojot tos monoterapijas veidā, vai ar

Sprimeo HCT 150 mg/12,5 mg.

Ja asinsspiedienu neizdodas noregulēt pēc 2-4 nedēļu terapijas, devu var titrēt līdz Sprimeo HCT maksimālajai devai 300 mg/25 mg dienā. Deva jānosaka individuāli atbilstoši pacienta klīniskajai atbildreakcijai.

Devas aizstājterapijas gadījumā

Ērtības labad pacienti, kuri lieto aliskirēnu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz fiksētas kombinācijas Sprimeo HCT tabletēm, kuras satur identiskas atsevišķo sastāvdaļu devas.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktus 4.4 un 5.2). Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar anūriju un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) < 30 ml/min/1,73 m2). Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB) vai angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.2).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktu 5.2). Sprimeo HCT ir kontrindicētas p cientiem ar smagiem aknu

darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

 

tas

 

 

Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)

 

ē

 

istr

 

 

Gados vecākiem pacientiem ieteicamā aliskirēna sākumdeva r 150 mg. Lielākajai daļai gados vecāku

 

ğ

pacientu, devu palielinot līdz 300 mg, nenovēroja klīniski nozīmīgu papildus asinsspiediena

pazemināšanos.

re

 

 

 

Bērni

Sprimeo HCT nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas

informācijas par drošību un efektivitāti (skatīt apakšpunktunav

5.2).

Paaugstināta jutība pret aktī vairsajām vielām vai jebkuru no palīgvielām (skatīt apakšpunktu 6.1), vai pret citiem sulfonamīdulesatvasinājumiem.

Angioneirotiskā tūskaāpēc aliskirēna lietošanas anamnēzē.

Iedzimta vai idiopZtiska angioneirotiskā tūska.

Grūtniecības otrais un trešais trimestris (skatīt apakšpunktu 4.6).

Anūrija.

Smagi nieru darbības traucējumi (GFĀ < 30 ml/min/1,73 m2).

Refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalcēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

Smagi aknu darbības traucējumi.

Aliskirēna vienlaicīga lietošana ar ciklosporīnu un itrakonazolu, kuri abi ir spēcīgi P-gp (glikoproteīna) inhibitori, un citiem spēcīgiem P-gp inhibitoriem (piemēram, hinidīnu), ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.2, 4.4, 4.5 un 5.1).

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Pacientiem ar paaugstinātu jutību ziņots par hipotensijas, sinkopes, insulta, hiperkaliēmijas gadījumiem un izmaiņām nieru funkcijā (ieskaitot akūtu nieru mazspēju), it īpaši lietojot kombinācijā zāles, kas ietekmē šo sistēmu (skatīt apakšpunktu 5.1). Tādēļ renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde, lietojot aliskirēnu kopā ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) vai angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB), nav ieteicama.

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Sirds mazspēja

Aliskirēns jālieto piesardzīgi pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju (Ņujorkas Sirds asociācijas (NYHA) III-IV funkcionālā klase). Tā kā dati par klīnisko efektivitāti un drošību ir ierobežoti, Sprimeo HCT piesardzīgi jālieto pacientiem ar sirds mazspēju.

Angioneirotiskā tūska

angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīklestasun/v i mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku, pacientiem, kuri tika ārstēti ar aliskirēnu.

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, aņemti ziņojumi par

Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā ūskaēvai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos r kon tatēti pēc citu angioneirotisko

tūsku izraisošu zāļu, tostarp RAAS blokatoru (angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru vai

 

 

istr

 

ğ

angiotenzīna II receptoru blokatoru), lietošanas (skatīt apakšpunktu 4.8).

 

re

 

Aliskirēna terapijas laikā pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē var būt palielināts

nav

 

 

angioneirotiskās tūskas attīstības risks (skatīt ap kšpunktus 4.3 un 4.8). Tāpēc aliskirēna ordinēšana

pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē jāveic piesardzīgi, kā arī terapijas laikā un it sevišķi terapijas sākumā šie pacienti ir rūpīgi jānovē o (skatīt apakšpunktu 4.8).

Ja attīstās angioneirotiskā tūska, Sprimeo HCT lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jānodrošina

atbilstoša ārstēšana un uzraudzība līdz pilnīgai un ilgstošai simptomu izzušanai. Ja tūska skar mēli,

 

 

vairs

balss spraugu vai balseni, n pi ciešams ievadīt adrenalīnu. Turklāt jāveic visi nepieciešamie

pasākumi, lai nodrošinātu, ka pacienta elpceļi ir atbrīvoti.

 

les

 

ā

 

Pacienti ar nātrija un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos

Z

 

 

Pacientiem ar hiponatriēmiju un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos, piemēram, tādiem, kuri saņem lielas diurētiku devas, uzsākot lietot Sprimeo HCT, var novērot simptomātisku hipotensiju. Sprimeo HCT jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas un/vai intravaskulāra tilpuma korekcijas.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Ārstēšana ar Sprimeo HCT jāuzsāk tikai pēc hipokaliēmijas un līdztekus esošas hipomagniēmijas korekcijas.Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hipokaliēmijas rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hipokaliēmiju. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus pacientiem ar pastiprinātu kālija zudumu, piemēram, sāļu zudumu izraisošu nefropātiju vai pre-renāliem (kardiogēniem) nieru funkcijas traucējumiem. Ja hipokaliēmija attīstās terapijas laikā ar hidrohlortiazīdu, Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, kāmēr netiek sasniegts stabīls kalija līmenis. Lai gan tiazīdu diurētiku lietošanas laikā var rasties hipokaliēmija, aliskirēna vienlaicīga lietošana var mazināt diurētiku inducētu hipokaliēmiju. Lielāks hipokaliēmiajas risks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem ar lielu diurēzi, pacientiem, kuri nepietiekamā daudzumā iekšķīgi uzņem elektrolītus, un pacientiem, kuri saņem vienlaicīgu kortikosteroīdu vai adrenokortikotropā hormona (AKTH) terapiju (skatīt apakšpunktu 4.5 un 4.8).

Tā kā pēcreģistrācijas periodā pēc aliskirēna lietošanas novērota kālija līmeņa paaugstināšanās serumā, un to var pastiprināt aliskirēna lietošana kopā ar citām RAAS ietekmējošām zālēm vai nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL). Saskaņā ar standarta medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, ieteicams regulāri kontrolēt nieru funkciju, tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.5 un 4.8).

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hiponatriēmijas un hipohlorēmiskās alkalozes rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hiponatriēmiju. Hiponatriēmiju, kuru pavadīja neiroloģiski simptomi (slikta dūša, progresējoša dezorientācija, apātija). Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu jāuzsāk tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas korekcijas. Gadījumā, ja terapijas laikā ar Sprimeo HCT attīstās smaga vai strauja hiponatriēmija, ārstēšana jāpārtrauc līdz natrija līmenis asinīs normalizējies.

Nav pierādījumu, ka Sprimeo HCT varētu mazināt vai novērst diurētiku izraisītu hiponatriēmiju. Hlorīdu deficīts parasti ir viegli izteikts un nav jāārstē.

Visiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, periodiski jākontrolē elektrolītu (it īpaši kālija, nātrija, magnija) līmeņa pārmaiņas.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīttasperiodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepēiekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hipe kalciēmija attīstās ārstēšanas

laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis

 

istr

serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms

 

ğ

epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

re

 

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātri āt zotēmijas rašanos pacientiem ar hronisku nieru

nav

 

slimību. Ja Sprimeo HCT tiek lietots pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska

 

 

vairs

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji magiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ ir

≥ 30 ml/min/1,73 m2) devas pi lāgošana nav nepieciešama.

 

les

 

ā

 

Nav pieredzes par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem, kuriem nesen veikta nieres transplantācija.

Z

 

 

elektorolītu kontrole serumā, tai skaitā kālija, kreatinīna un urīnskābes līmeņa. Sprimeo HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem n e u darbības traucējumiem vai anūriju (skatīt apakšpunktu

4.3).

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, piesardzība jāievēro lietojot aliskirēnu pacientiem ar nieru darbības traucējumu predisponējošiem riska faktoriem, tādiem kā hipovolēmija (piemēram, asins zudums, smaga un ilgstoša caureja, ilgstoša vemšana utt.), sirds slimība, aknu slimība, cukura diabēts vai nieru slimība. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta. Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par akūtas nieru mazspējas, kas parasti bija atgriezeniska līdz ar ārstēšanas pārtraukšanu, gadījumiem riska grupas pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu. Ja attīstās jebkādi nieru mazspējas simptomi, aliskirēna lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Aknu darbības traucējumi

Tiazīdu grupas līdzekļi pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai progresējošu aknu slimību jālieto piesardzīgi, jo šķidruma un elektrolītu līmeņa nelielas izmaiņas var veicināt aknu komu. Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Nav pieejami dati par Razilez HCT lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktus 4.3 un 5.2).

Nav klīniskās pieredzes, lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori

300 mg aliskirēna vienlaicīga lietošana ar 200 mg ketokonazola vai 240 mg verapamila attiecīgi par 76% vai 97% palielināja aliskirēna AUC. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem, piemēram, ketokonazolu vai verapamilu (skatīt apakšpunktu 4.5).

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija

Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro attiecībā uz pacientiem, kuri slimo ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.

Nieru artērijas stenoze un renovaskulāra hipertensija

Nav pieejami klīnisko pētījumu dati par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem ar vienpusēju vai abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi. Tomēr, tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, kad šie pacienti ar nieru artēriju stenozi tiek ārstēti ar aliskirēnu, pastāv paaugstināts nieru darbības traucējumu, tai skaitā akūtas nieru mazspējas, risks. Tādēļ šiem pacientiem jāievēro piesardzība. Ja attīstās nieru mazspēja, ārstēšana nekavējoties jāpārtrauc.

Sistēmiska sarkanā vilkēde

tas

 

Ir saņemti ziņojumi par sistēmiskās sarkanās vilkēdes saasinājumiem v i ktivēšanos tiazīdu grupas

diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošanas laikā.

 

ē

 

 

 

istr

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīno funkciju

 

ğ

 

 

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mainīt glikozes toleranci un paaugstināt

 

re

 

holesterīna un triglicerīdu un urīnskābes līmeni serumā. Paci ntiem ar cukura diabētu var būt

nepieciešama insulīna vai perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas korekcija. Pacientiem ar cukura diabētu Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vnavi AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas simptomātiskas hiperurikēmijas gadījumā (skatīt 4.3 apakšpunktu). vairsHidrohlo tiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā

samazinātā urīnskābes klīrensa dēļ un z sīt vai pastiprināt hiperurikēmiju, kā arī veicināt podagras lēkmes rašanos jūtīgiem pacientiem.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazinaleskalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija

līmeņa paaugstināšanos serumā b z zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir ā kontrindicēts pacientiemZar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas

hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Fotosensibilizācija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietotājiem radušās fotosensibilizācijas reakcijas (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja terapijas ar Sprimeo HCT laikā rodas fotosensibilizācijas reakcija, ieteicams ārstēšanu pārtraukt. Ja nepieciešams atsākt diurētiskā līdzekļa lietošanu, ķermeņa virsmu ieteicams pasargāt no saules vai mākslīga UVA starojuma iedarbības.

Akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīda, kas pieder sulfonamīdu grupai, lietošana ir saistīta ar idiosinkrātiskām reakcijām, kuru rezultātā attīstās akūta pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ir akūta redzes asuma samazināšanās vai acu sāpes, turklāt parasti tie parādās vairākas stundas līdz nedēļas pēc preparāta lietošanas sākuma. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var novest pie pastāvīga redzes zuduma. Primārā ārstēšana ir pēc iespējas ātrāka hidrohlortiazīda lietošanas pārtraukšana. Ja intraokulārais spiediens joprojām netiek kontrolēts, jāapsver iespēja veikt neatliekamu konservatīvu ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos. Kā riska faktorus akūtas slēgta kakta glaukomas attīstībai var minēt alerģiju pret sulfonamīdu un penicilīnu grupas līdzekļiem.

Vispārīgi brīdinājumi

Ja attīstās smaga un nepārejoša caureja, terapija ar Sprimeo HCT jāpārtrauc.

Tāpat kā ar jebkuru antihipertensīvu līdzekli, pārāk izteikts asinsspiediena pazeminājums pacientiem ar išēmisku kardiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var būt par iemeslu miokarda infarktam vai insultam.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu var attīstīties pacientiem, taču vairāk iespējamas pacientiem ar alerģijas vai bronhiālas astmas gadījumiem anamnēzē.

Palīgvielas

Sprimeo HCT satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar etu iedzimtu galaktozes

 

 

 

tas

 

 

ē

nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabso bciju.

 

 

istr

 

Sprimeo HCT satur kviešu cieti. Piemērots cilvēkiem ar celiakiju. Nevajadzētu lietot pacientiem ar

kviešu alerģiju (atšķirīgu no celiakijas).

 

ğ

 

 

re

 

 

 

 

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijied rbības veidi

 

Informācija par Sprimeo HCT mijiedarbību

nav

 

 

 

 

 

Zāles, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā: Hidrohlortiazīda kāliju mazinošo darbību vājina

aliskirēna kāliju aizturošā darbība. Tomērvairsh drohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā varētu

pastiprināt citas zāles, kas saistītas r kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citi kālija izdalīšanos veicinoši diurētiskie līdzekļi, kortikosteroīdi, caurejas līdzekļi, adrenokortikotropais hormons (AKTH), amfotericīnles, karbenoksolons, G penicilīns, salicilskābes atvasinājumi). Lietojot

kopā ar citām zālēm, kas iet kmē RAAS, NPL vai zālēm, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā ā (piemēram, kāliju aizturošZ m diurētikām, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem,

heparīnu), var paaugstināt kālija koncentrāciju serumā. Ja šādu zāļu, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā, vienlaikus lietošana ir nepieciešama, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Zāles, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības: Ja Sprimeo HCT lieto kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi, antiaritmiski līdzekļi), ieteicams periodiski pārbaudīt kālija koncentrāciju serumā.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), tostarp selektīvie ciklooksigenāzes 2 inhibītori (COX-2 inhibitori), acetilsalicilskābe un neselektīvi NPL: Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, NPL var samazināt aliskirēna antihipertensīvo iedarbību. NPL var arī pavājināt diurētisko un antihipertensīvo hidrohlortiazīda aktivitāti.

Dažiem pacientiem ar nomāktu nieru funkciju (pacientiem ar dehidratāciju vai gados vecākiem pacientiem) aliskirēna un hidrohlortiazīda lietošana kopā ar NPL var izraisīt tālāku nieru funkciju pasliktināšanos, tai skaitā iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ, lietojot Razilez HCT kopā ar NPL, it īpaši gados vecākiem pacientiem, jāievēro piesardzība.

Citi antihipertensīvi līdzekļi: Sprimeo HCT antihipertensīvā darbība var pastiprināties, ja vienlaikus lieto citus antihipertensīvus līdzekļus.

Papildu informācija par aliskirēna mijiedarbību

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Aliskirēna klīniskos farmakokinētikas pētījumos tika iekļauti tādi medikamenti kā acenokumarols, atenolols, celekoksibs, fenofibrāts, pioglitazons, allopurinols, izosorbīda-5-mononitrāts, digoksīns, metformīns, amlodipīns, atorvastatīns, cimetidīns un hidrohlortiazīds. Klīniski nozīmīga mijiedarbība ar šiem medikamentiem netika konstatēta. Rezultātā aliskirēna vai minēto vienlaikus lietoto zāļu devas pielāgošana nav nepieciešama.

pētījumā rifampicīns, kas ir P-gp induktors, samazināja aliskirēna biopieejamībuētas par aptuveni 50%. Citi P-gp induktori (asinszāles preparāti) var samazināt aliskirēna biopieejamību. Lai gan nav

Mijiedarbība ar P-glikoproteīnu: Preklīniskajos pētījumos konstatēts, ka MDR1/Mdr1a/1b (P-gp) ir

galvenā sistēma, kas atbild par aliskirēna uzsūkšanos zarnu traktā un izd līš nos ar žulti. Klīniskajā

pierādīts pētījumos ar aliskirēnu, tomēr zināms, ka P-gp regulē arī vairāku substrātu nonākšanu audos

un P-gp inhibitori var palielināt attiecību starp koncentrāciju audos un koncentrāciju plazmā. Tādēļ P-

 

istr

ğ

gp inhibitori koncentrāciju audos var palielināt vairāk n kā koncentrāciju plazmā. Zāļu mijiedarbības

iespējamība P-gp sistēmā ir tieši atkarīga no šī transpo tmehānisma inhibīcijas pakāpes.

re

 

Spēcīgi P-gp inhibitori: Vienas devas zāļu mijiednavrbības pētījumā ar veseliem indivīdiem pierādīts, ka ciklosporīns (200 un 600 mg) palielina aliskirē a 75 mg Cmax aptuveni 2,5-reizes un AUC aptuveni 5- reizes. Lietojot lielākas aliskirēna devas, ie pējams lielāks koncentrācijas pieaugums. Veseliem

brīvprātīgajiem itrakonazols (100 mg) p l elināja aliskirēna (150 mg) AUC un Cmax attiecīgi 6,5 un 5,8 reizes. Tādēļ aliskirēna un spēcīgu P-gp inhibitoru lietošana vienlaicīgi ir kontrindicēta (skatīt

apakšpunktu 4.3).

vairs

 

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori: Li tojot ketokonazolu (200 mg) vai verapamilu (240 mg) kopā ar

aliskirēnu (300 mg), aliskirēna AUC palielinājās attiecīgi par 76% vai 97%. Sagaidāms, ka aliskirēna

 

les

ā

koncentrācijas izmaiņas plazmā, lietojot to kopā ar ketokonazolu vai verapamilu nepārsniegs robežas,

Z

 

kas tiktu sasniegtas, lietojot dubultu aliskirēna devu. Kontrolētos klīniskos pētījumos pierādīts, ka aliskirēna devām līdz 600 mg vai devām, kas divas reizes pārsniedz augstāko ieteicamo terapeitisko devu, ir laba panesamība. Preklīniskie pētījumi liecina, ka vienlaicīga aliskirēna un ketokonazola lietošana uzlabo aliskirēna uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā un mazina izdalīšanos ar žulti. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar ketokonazolu, verapamilu vai citiem vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem (klaritromicīnu, telitromicīnu, eritromicīnu, amiodaronu).

P-gp substrāti vai vāji inhibitori: Nav novērota izteikta mijiedarbība ar atenololu, digoksīnu, amlodipīnu vai cimetidīnu. Lietojot kopā ar atorvastatīnu (80 mg), līdzsvara stāvoklī aliskirēna (300 mg) AUC un Cmax palielinājās par 50%.

Organisko anjonu transporta polipeptīdu (OATP) inhibitori: Preklīniskajos pētījumos pierādīts, ka aliskirēns varētu būt organisko anjonu transporta polipeptīdu substrāts. Tādēļ, lietojot aliskirēnu kopā OATP inhibitoriem, iespējama mijiedarbība (skatīt apakšpunktu „Greipfrūtu sula”).

Greipfrūtu sula: Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar aliskirēnu samazināja aliskirēna AUC un Cmax. Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar 150 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 61% un lietošana kopā ar 300 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 38%. Šis samazinājums iespējams saistīts ar greipfrūtu sulas izraisītu transporta polipeptīdu mediētas organisko anjonu uzsūkšanās inhibīciju kuņģa-zarnu traktā. Tāpēc paaugstināta terapeitiskas neveiksmes riska dēļ greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Furosemīds: Lietojot aliskirēnu vienlaikus ar furosemīdu, tā AUC un Cmax samazinājās par attiecīgi 28% un 49%. Tādēļ, uzsākot un pielāgojot furosemīda terapiju, ieteicams kontrolēt iedarbību, lai izvairītos no iespējamas nepietiekamas devas lietošanas klīniskās situācijās ar šķidruma pārslodzi.

Varfarīns: Aliskirēna ietekme uz varfarīna farmakokinētiku nav pētīta.

Mijiedarbība ar pārtikas produktiem: Uzturs ar augstu tauku saturu būtiski samazina aliskirēna uzsūkšanos.

Papildu informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību

Vienlaicīgas lietošanas gadījumā ar tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem var mijiedarboties šādas zāles.

Litijs: tiazīdi samazina litija renālo klīrensu, tādēļ, lietojot hidrohlortiazīdu, v r palielināties litija toksicitātes risks. Litija un hidrohlortiazīda vienlaicīga lietošana nav ie eic ma. Ja šādu kombināciju

uzskata par būtiski nepieciešamu, vienlaicīgas lietošanas laikā rūpīgi jākontrolē litija koncentrācija

 

tas

serumā.

ē

 

Zāles, kas var ierosināt torsades de pointes: Saistībā ar hipokaliēmijas risku, piesardzība jāievēro

 

 

istr

 

ğ

lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar zālēm, kas var ierosināt to sades de pointes, atsevišķi Ia un III klases

antiaritmiskie un daži antipsihotiskie līdzekļi.

re

 

 

 

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns, adrenalīns): Hidrohlortiazīds var

Zāles, kas ietekmē nātrija līmeni serumā: Diurētisko līdzekļu izraisītu hiponatriēmiju var pastiprināt

lietošana kopā ar tādām zālēm kā antidepresa ti, a tipsihotiskie un pretepilepsijas līdzekļi utt.

 

nav

Ilgstošas ārstēšanas ar šīm zālēm laikā jāievē o piesardzība.

vairs

 

samazināt atbildes reakciju uz asinsspiedienu paaugstinošiem amīniem tādiem kā noradrenalīns. Šīs

 

 

les

iedarbības klīniskā nozīme nav zināma un reakcijas samazinājums nav tik izteikts, lai tos nelietotu

vispār.

ā

 

 

Z

 

Digoksīns un citi uzpirkstītes glikozīdi: Nevēlama ietekme var būt tiazīda ierosinātas hipokaliēmijas

vai hipomagnēmijas veidošanās, kas veicina uzpirkstītes preparātu ierosinātas sirds aritmijas rašanos.

D vitamīns un kalcija sāļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana kopā ar D vitamīnu vai kalcija sāļiem var pastiprināt kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā. Vienlaikus tiazīda grupas diurētisko līdzekļu lietošana var izraisīt hiperkalciēmiju pacientiem, kuri ir tendēti uz hiperkalciēmiju (piemēram, hiperparatiroidisms, audzēji vai ar D vitamīnu stārpnecību notiekošo procesu traucējumi), palielinot kalcija tubulāro reabsorbciju.

Pretdiabēta līdzekļi (piemēram, insulīns un perorālie pretdiabēta līdzekļi): Tiazīdu grupas līdzekļi var izmainīt glikozes toleranci. Var būt nepieciešama pretdiabēta līdzekļa devas pielāgošana (skatīt apakšpunktu 4.4). Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlortiazīdu saistītas iespējamas funkcionālas nieru mazspējas ierosinātas laktātacidozes risks.

Beta blokatori un diazoksīds: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana vienlaikus ar beta blokatoriem var palielināt hiperglikēmijas risku. Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var pastiprināt diazoksīda hiperglikēmisko ietekmi.

Podagras ārstēšanai lietotas zāles: Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpirazona devas palielināšana. Lietošana vienlaikus ar tiazīdu grupas līdzekļiem, arī hidrohlortiazīdu, var palielināt paaugstinātas jutības reakciju pret alopurinolu rašanās biežumu.

Antiholīnerģiskie līdzekļi un citas zāles, kuras ietekmē kunģa motilitāti: Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropīns, biperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību acīmredzot tādēļ, ka mazinās kuņģa-zarnu trakta kustīgums un kuņģa iztukšošanās ātrums. Savukārt, ir paredzams, ka prokinētiskie līdzekļi tādi kā cisaprīds var samazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību.

Amantadīns: Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var palielināt amantadīna nevēlamo blakusparādību risku.

Jonu apmaiņas sveķi: Holestiramīns un kolestipols samazina tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, tai skaitā arī hidrohlortiazīda, uzsūkšanos. Rezultātā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var sasniegt tikai subterapeitisko iedarbas līmeni. Tomēr mijiedarbību iespējams samazināt, izmainot hidrohlortiazīda un jonu apmaiņas sveķu lietošanas laika intervālu, lai hidrohlortiazīds tiktu lietots vismaz 4 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc jonu apmaiņas sveķu lietošanas.

 

 

 

 

 

tas

Citotoksiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var m zināt citotoksisko līdzekļu

(piemēram, ciklofosfamīda, metotreksāta) izvadīšanu caur nierēm un pas iprināt to nomācošo

iedarbību uz kaulu smadzenēm.

 

 

 

ē

 

 

 

 

istr

 

Nedepolarizējošie miorelaksanti: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī h drohlortiazīds, pastiprina

 

 

 

ğ

 

miorelaksantu, piemēram, kurāres atvasinājumu darbību.

 

 

 

 

 

re

 

 

Alkoholiskie dzērieni, barbiturāti vai narkotiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošana

 

 

nav

 

 

 

kopā ar vielām, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošais efekts (piemēram, samazinot simpatiskas

nervu sistēmas aktivitati vai ar tiešas vazodilatācij s palīdzību), var pastiprināt ortostatisko

hipotensiju.

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Metildopa: Saņemti atsevišķi ziņojumi p hemolītisko anēmiju, kas radusies pēc hidrohlortiazīda

lietošanas vienlaikus ar metildopu.

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

Jodu saturošas kontrastvielas: Diurētisko līdzekļu ierosinātas dehidratācijas gadījumā ir palielināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši tad, ja lietotas lielas jodu saturoša līdzekļa devas. Tādēļ pirms šādu savienojumu ievadīšanaspacientiem jānovērš dehidratācija.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav datu par aliskirēna lietošanu grūtniecēm. Aliskirēns nebija teratogēns žurkām vai trušiem (skatīt apakšpunktu 5.3). Citas vielas, kas darbojas tieši uz RAAS, izraisīja nopietnas augļa kroplības un jaundzimušo nāvi, ja tās lietoja otrajā un trešajā trimestrī. Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu grūtniecības, īpaši tās pirmā trimestra, laikā ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami.

Hidrohlortiazīds šķērso placentu. Pamatojoties uz hidrohlortiazīda farmakoloģiskās darbības mehānismu, tā lietošana otrā un trešā grūtniecības trimestrī var radīt augļa-placentas apasiņošanas traucējumus un tam var būt nevēlama ietekme uz augli un jaundzimušo, piemēram, dzelte, elektrolītu līdzsvara traucējumi un trombocitopēnija.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūskas, grūtniecības hipertensijas vai preeklampsijas ārstēšanai, samazināta plazmas tilpuma un placentāras hipoperfūzijas riska dēļ, bez labvelīgas ietekmes uz slimības gaitu.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot esenciālas hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus gadījumus, kad cita ārstēšana nevar tikt lietota.

Specifiski pētījumi ar šādu kombināciju nav veikti, tādēļ Sprimeo HCT nedrīkst lietot grūtniecības pirmajā trimestrī un sievietēm, kuras plāno grūtniecību, kā arī tā lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3). Plānojot grūtniecību, jau iepriekš jāizmanto piemērota alternatīva terapija. Ja terapijas laikā tiek atklāta grūtniecība, Sprimeo HCT lietošana attiecīgi jāpārtrauca, cik drīz vien iespējams.

Zīdīšanas periods

Nav zināms, vai aliskirēns izdalās cilvēka mātes pienā. Aliskirēns izdalījās pienā žurkām laktācijas laikā.

Hidrohlortiazīds tiek izvadīts ar mātes pienu nelielos daudzumos. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus lielās devās, tie izraisa intensīvu diurēzi, kas, savukārt, var kavēt piena produkciju.

Sprimeo HCT lietošana zīdīšanas laikā nav ieteicama. Ja Sprimeo HCT tiek lietots zīdīšanas laikā, jālieto pēc iespējas mazāka deva.

 

tas

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

ē

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

istr

 

Maz ticams, ka Sprimeo HCT varētu ietekmēt spēju vadīt transpo līdzekļus un apkalpot mehānismus.

Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāatceras, ka jebkuru antihipertensīvo

līdzekļu terapijas laikā dažkārt var rasties reibonis vai nespēks.

 

ğ

4.8 Nevēlamās blakusparādības

re

 

Aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija

 

Sprimeo HCT nekaitīgums novērtēts 9 klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās vairāk nekā

 

nav

3 900 pacienti, tostarp 700 pacienti, kuri ā tēti ilgāk par 6 mēnešiem, un 190 pacienti, kuri ārstēti

vairs

 

ilgāk par 1 gadu. Nevēlamo blakusp rādību saistība ar dzimumu, vecumu, ķermeņa masas indeksu,

rasi vai etnisko piederību netika no ērota. Kopumā, veicot ārstēšanu ar Sprimeo HCT devās līdz 300 mg/25 mg, nevēlamo blakusparādību biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Nevēlamās blakusparādības parasti bijalesvi gli izteiktas un pārejošas, un tikai retos gadījumos to dēļ bija

nepieciešama terapijas pārtraukšana. Biežākā novērotā Sprimeo HCT nevēlamā blakusparādība ir ā caureja. Lietojot SprimeoZHCT, var rasties nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā

ar vienu vai otru Sprimeo HCT sastāvdaļu (aliskirēnu un hidrohlortiazīdu), un kuras aprakstītas zemāk attiecīgajos atsevišķo komponentu paragrāfos.

Tālāk minēto nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000); ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži:Caureja

Caureja: caureja ir aliskirēna nevēlamā blakusparādība, kas atkarīga no devas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos caurejas biežums Sprimeo HCT pacientu grupā bija 1,3%, salīdzinot ar 1,4% aliskirēna pacientu grupā vai 1,9% hidrohlortiazīda pacientu grupā.

Kālija koncentrācija serumā: lielā, placebo kontrolētā klīniskajā pētījumā daudziem pacientiem aliskirēna (150 mg vai 300 mg) un hidrohlortiazīda (12,5 mg vai 25 mg) pretējā iedarbība uz kālija līmeni savstarpēji sabalansējās. Citiem pacientiem var dominēt viens vai otrs efekts. Riska grupas pacientiem periodiski, ar atbilstīgu intervālu jāpārbauda kālija līmenis serumā, lai noteiktu iespējamos elektrolītu līdzsvara traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5).

Papildu informācija par atsevišķām sastāvdaļām

Lietojot Sprimeo HCT, var rasties citas nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā ar vienu vai otru sastāvdaļu, pat tad, ja tās nav novērotas klīniskajos pētījumos.

Aliskirēns

Veicot ārstēšanu ar aliskirēnu līdz 300 mg devā, nevēlamo blakusparādību kopējais biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Blakusparādības parasti bija vieglas un pārejošas, un to dēļ terapija bija jāpārtrauc tikai retos gadījumos. Biežākā nevēlamā blakusparādība bija caureja.

Zināmās aliskirēna nevēlamās blakusparādības uzskaitītas tabulā zemāk, izmantojot tos pašus nosacījumus, kas izmantoti pirms tam fiksētās kombinācijas aprakstā.

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

tas

Bieži:

 

 

Reibonis

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Hipotensija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

Bieži:

 

 

Caureja

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

Paaugstinātas jutības reakcijas

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

re

 

 

 

Retāk:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi, smagas ād s blakusparādības (SĀB) tai skaitā toksiska

 

 

 

epidermāla nekrolīze (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijas

Reti:

 

 

Angioneirotiskā tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Artralģija

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas tr ucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Akūta nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un r akcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

Retāk:

 

 

P rifēra tūska

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

les

 

 

 

 

 

 

Bieži:

ā

Hiperkaliēmija

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

Pazemināts hemoglobīna līmenis, samazināts hematokrīts

 

 

Reti:

 

 

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

 

 

Terapijas laikā ar aliskirēnu konstatēti angioneirotiskās tūskas gadījumi un paaugstinātas jutības reakcijas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos, terapijas laikā ar aliskirēnu, angioneirotiskā tūska un paaugstinātas jutības reakcijas attīstījās retos gadījumos, un tās biežums bija līdzīgs kā placebo vai salīdzinājuma zāļu grupā.

āles Z

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku. Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā tūska vai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos ir konstatēti pēc citu, angioneirotisko tūsku izraisošu, zāļu, tostarp RAAS blokatoru (AKE inhibitoru vai ARB), lietošanas.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par paaugstinātas jutības reakcijām.

Gadījumā, ja attīstās jebkādi simptomi, kas liecina par paaugstinātas jutības reakciju/angioneirotisku tūsku (īpaši jāpievērš uzmanība apgrūtinātai elpošanai vai apgrūtinātai rīšanai, izsitumiem, niezei, nātrenei vai sejas, ekstremitāšu, acu, lūpu un/vai mēles tūskai, reibonim), pacientiem jāpārtrauc ārstēšana un jāsazinās ar savu ārstu (skatīt apakšpunktu 4.4).

Pēc-reģistrācijas periodā ziņots ar artralģijas gadījumiem. Atsevišķos gadījumos tā attīstījās ar paaugstinātas jutības reakcijas sastāvdaļa.

Hemoglobīns un hematokrīts: tika novērota neliela hemoglobīna un hematokrīta līmeņa mazināšanās

(vidējā samazināšanās attiecīgi par aptuveni 0,05 mmol/l un 0,16 tilp.%). Neviens pacients

 

tas

nepārtrauca terapiju anēmijas dēļ. Šāda ietekme novērojama arī lietojot citus līdzekļus, kas ietekmē

renīna-angiotenzīna sistēmu, piemēram, AKEI un ARB.

ē

 

Kālija līmenis serumā: kālija līmeņa palielināšanās serumā novērota p c aliskirēna lietošanas un to

 

istr

var paasināt lietošana kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, vai NPL. Saskaņā ar standarta

medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, iete cams regulāri kontrolēt nieru funkciju,

 

 

 

ğ

tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem

 

 

re

(GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav

ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.1).

 

 

nav

 

Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par ieru funkcijas traucējumiem un akūtas nieru mazspējas

gadījumiem riska grupas pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4). Saņemti arī ziņojumi par perifēras

 

vairs

 

 

tūskas, kreatinīna koncentrācijas asinīs paaug tināšanās gadījumiem un smagām ādas blakusparādībām (SĀB), tai skaitā toks sku epidermālu nekrolīzi (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijām.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds tiek plaši parakstīts daudzu gadu garumā, bieži lielākās devās nekā tās, kuras satur Razilez HCT. Par sekojošām blakusparādībām tika ziņots pacientiem, ārstētiem tikai ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem, tai skaitā ar hidrohlortiazīdu.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Trombocitopēnija, dažkārt ar purpuru

 

 

Ļoti reti:

 

 

Agranulocitoze, kaulu smadzeņu nomākums, hemolītiskā anēmija,

 

 

 

leikopēnija

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Aplastiskā anēmija

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Paaugstināta jutība

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži:

 

 

Hipokaliēmija

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Hiperurikēmija, hipomagniēmija, hiponatriēmija

Reti:

 

 

Hiperkalcēmija, hiperglikēmija, diabētiskā metaboliskā stāvokļa

 

 

 

pasliktināšanās

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Hipohlorēmiskā alkaloze

 

 

 

 

 

Psihiskie traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

Reti:

 

 

Depresija, miega traucējumi

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Reibonis, galvassāpes, parestēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Acu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

Reti:

 

 

Redzes traucējumi

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Akūta slēgta kakta glaukoma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

re

 

 

 

Reti:

 

 

Sirds aritmija

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ortostatiska hipote sija

 

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

Ļoti reti:

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

Respirato ais di tress (tostarp pneimonīts un plaušu tūska)

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ēstgrib s zudums, viegli slikta duša, vemšana

Reti:

 

 

Diskomforta sajūta vēderā, aizcietējums, caureja

Ļoti reti:

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

Pankreatīts

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvad s sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Intrahepātiska holestāze, dzelte

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

Bieži:

Z

 

Nātrene un cita veida izsitumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Fotosensibilizācijas reakcijas

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Ādas sarkanajai vilkēdei līdzīgas reakcijas, ādas sarkanās vilkēdes

 

 

 

saasinājums, nekrotizējošs vaskulīts un toksiskā epidermālā nekrolīze

Nav zināmi:

 

 

Erythema multiforme

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Muskuļa spazmas

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Nieru darbības traucējumi, akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Impotence

 

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Astēnija, pireksija

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

Ļoti bieži:Paaugstināts holesterola un triglicerīdu līmenis

Reti:Glikozūrija

4.9 Pārdozēšana
Informācija par ārstēšanu Sprimeo HCT pārdozēšanas gadījumā nav pieejama. Iespējamākā pārdozēšanas izpausme varētu būt hipotensija, ko izraisa aliskirēna antihipertensīvā darbība.
Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmija, hipohlorēmija, hiponatriēmija) un dehidratāciju pārmērīgas diurēzes rezultātā. Pārdozēšanas iespējamākās pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmijas rezultātā var būt muskuļu spazmas un/vai izteikta sirds aritmija, kas saistīta ar uzpirkstītes glikozīdu vai noteiktu antiaritmisku līdzekļu vienlaicīgu lietošanu. Ja rodas simptomātiska hipotensija, jāsāk uzturoša terapija.
Pētījumā, kurš tika veikts ar pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (end-stage renal disease - ESRD), kuriem tiek veikta dialīze, aliskirēna dialīzes klīrenss bija zems (< 2% no perorālā klīrensa). Tāpēc dialīzes veikšana nav piemērota aliskirēna pārdozēšanas efekta ārstēšanai.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1 Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: renīna inhibitoru (aliskirēns) kombinācijas tasr diurētiskiem līdzekļiem (hidrohlortiazīds), ATĶ kods: C09XA52.ē
Sprimeo HCT apvienotas divas antihipertensīvas zāles, lai kontrolētuistrasinsspiedienu pacientiem ar esenciālu hipertensiju: aliskirēns pieder tiešas darbības renīnağinhibitoru grupai, bet hidrohlortiazīds - tiazīdu diurētisko līdzekļu grupai. Šo virelu kombinācija ar savstarpēji papildinošu iedarbību nodrošina papildu antihipertensīvo darbību, samazinot asinsspiedienu izteiktāk nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.nav
Aliskirēns
Aliskirēns ir iekšķīgi lietojams, aktīvs,vairsnepeptīdu, spēcīgs un selektīvs tiešs cilvēka renīna inhibitors.
Inhibējot enzīmu renīnu, aliskirēns inhibē RAAS aktivēšanās brīdī, bloķējot angiotenzinogēna pārvēršanos par angiotenzīnu I un samazinot angiotenzīna I un angiotenzīna II līmeņus. Citi līdzekļi, kas inhibē RAAS (angiotenzīnuleskonvertējošā enzīma inhibitori (AKEI) un angiotenzīna II receptoru
blokatori (ARB)), izraisa komp nsatoru renīna aktivitātes palielināšanos plazmā (PRA), bet terapija ar ā aliskirēnu mazina PRAZhipertensijas slimniekiem par aptuveni 50-80%. Līdzīga mazināšanās tika
atklāta, kombinējot aliskirēnu ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem. Šobrīd iedarbības uz PRA klīniskā nozīme nav zināma.
Hipertensijas slimniekiem 150 mg un 300 mg lielu aliskirēna devu lietošana vienu reizi dienā nodrošināja no devas atkarīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena mazināšanos, kas saglabājās visu 24 stundu ilgo devas lietošanas starplaiku (saglabājot terapeitisko ieguvumu agri no rīta) ar vidējās maksimālās pret minimālās diastoliskās atbildes reakcijas attiecību līdz 98% pēc 300 mg devas lietošanas. Pēc 2 nedēļām novēroja 85-90% no maksimālās asinsspiedienu mazinošās iedarbības. Asinsspiedienu mazinošā iedarbība saglabājās ilgstošas terapijas laikā un nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.
Ir pieejami kombinētas terapijas pētījumi, kad aliskirēns pievienots diurētiskajam līdzeklim hidrohlortiazīdam, kalcija kanālu blokatoram amlodipīnam un bēta adrenoreceptoru blokatoram atenololam. Minētās kombinācijas bija efektīvas un labi panesamas.
36

9 mēnešu nepietiekamas efektivitātes pētījumā, kurā piedalījās 901 gados vecāks pacients

(≥65 gadiem) ar esenciālu sistolisku hipertensiju, ārstēšanas ar aliskirēnu efektivitāti un drošumu salīdzināja ar ārstēšanu ar ramiprilu. 36 nedēļu laikā pacienti saņēma aliskirēnu 150 mg vai 300 mg dienā, vai ramiprilu 5 mg vai 10 mg dienā, un viņiem bija iespēja saņemt papildus ārstēšanu -

12. nedēļā ar hidrohlortiazīdu (12,5 mg vai 25 mg) un 22. nedēļā ar amlodipīnu (5 mg vai 10 mg). 12 nedēļu laikā monoterapija ar aliskirēnu pazemināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 14,0/5,1 mmHg, salīdzinot ar 11,6/3,6 mmHg, lietojot ramiprilu. Izvēlētajā devu diapazonā netika pierādīts aliskirēna pārākums par ramiprilu. Gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena rādītāju atšķirības bija statistiski nozīmīgas. Abās ārstēšanas grupās panesamība bija līdzīga, tomēr par klepu biežāk ziņoja pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, salīdzinot pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu (14,2% vs. 4,4%). Pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu, visbiežāk novērotā blakusparādība bija caureja (6,6% vs. 5,0% pacientu, kuri lietoja ramiprilu).

8 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 754 gados vecāki (≥65 gadiem) un ļoti veci pacienti (30%

≥75 gadiem) ar hipertensiju, aliskirēna devu 75 mg, 150 mg un 300 mg lietošana izraisīja statistiski nozīmīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, salīdzinot ar placebo grupu. Salīdzinot aliskirēna 300 mg devas lietošanu ar 150 mg devu, nekonstatēja papildus asinsspiedienu pazeminošu iedarbību. Visām trim devām bija laba panesamība gan gados vecāku, gan ļoti vecu pacientu grupā.

 

 

 

 

 

 

tas

Kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem nenovēroja pirmās devas izr isītu hipotensiju un ietekmi

 

 

 

 

 

ē

uz pulsa ātrumu. Pēc terapijas pārtraukšanas asinsspiediens pakāpeniski vairāku nedēļu laikā atgriezās

 

 

 

 

istr

 

sākumstāvoklī, neradot asinsspiediena vai PRA atsitiena efektu.

 

 

 

 

 

ğ

 

 

36 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 820 pacienti ar išēmisku kreisā kambara disfunkciju, aliskirēna

 

 

 

re

 

 

 

lietošana papildus standarta terapijai, salīdzinot ar plac bo, n sniedza ieguvumu attiecībā uz sirds

kambara remodelēšanas novērtējumu, nosakot sirds kreisā kambara sistolisko beigu tilpumu.

 

 

nav

 

 

 

 

Kombinētie kardiovaskulāra cēloņa izraisītas mirstīb s, hospitalizācijas sakarā ar sirds mazspēju,

miokarda infarkta recidīva, insulta un pēkšņas

āves gadījumu skaita rādītāji aliskirēna un placebo

 

vairs

 

 

 

 

grupās bija līdzīgi. Tomēr pacientiem, ku i aņēma aliskirēnu, salīdzinot ar placebo grupu, ievērojami

biežāk attīstījās hiperkaliēmija, hipotens ja un nieru darbības traucējumi.

Dubultmaskētā, placebo kontrolētā nejaušinātā pētījumā, kurā piedalījās 8 606 pacienti ar 2. tipa

les

 

 

 

 

 

 

diabētu un hronisku nieru slimību (kritēriji proteīnūrija un/vai GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) ar vai bez

kardiovaskulāras slimības, tika pētīts kardiovaskulārais un/vai nieru darbības ieguvums pēc aliskirēna lietošanas. Lielākajai Zdaļaiāpacientu sākumstāvoklī asinsspiediens tika adekvāti kontrolēts. Primārais pētījuma mērķis bija kompleksas kardiovaskulārās un ar nierēm saistītās komplikācijas noteikšana.

Šajā pētījumā aliskirēna 300 mg deva tika salīdzināta ar placebo, lietojot papildus standarta terapijai, kas sevī ietvēra vai nu ārstēšanu ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts, jo pētījuma dalībniekiem netika konstatēts ieguvums no aliskirēna lietošanas. Sākotnējie pētījuma rezultāti liecina par primārā pētījuma mērķa riska attiecību 1,09 par labu placebo (95% Ticamības intervāls: 0,97, 1,22, 2-pusējs p=0,17). Turklāt aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, tika novērots palielināts nevēlamo blakusparādību nieru komplikāciju (4,7% pret 3,3%), hiperkaliēmijas (36,9% pret 27,1%), hipotensijas (18,4% pret 14,6%) un insulta (2,7% pret 2,0%) biežums. Insultu bez letāla iznākuma skaita pieaugums bija lielāks pacientiem ar nieru mazspēju.

Hidrohlortiazīds

Tiazīdu diurētisko līdzekļu galvenā darbības vieta ir nieru distālie izlocītie kanāliņi. Ir pierādīts, ka nieru garozā atrodas augstas afinitātes receptori, kas kalpo kā primārā saistīšanās vieta tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem, nodrošinot to iedarbību un NaCl transporta inhibēšanu distālajos izlocītajos kanāliņos. Tiazīdu darbības mehānismu nodrošina Na+Cl- simporters, konkurējot uz Cl- vietu un tādējādi ietekmējot elektrolītu atpakaļ uzsūkšanās mehānismus: tiešā veidā, pastiprinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā apjomā, un netieši, ar šīs diurētiskās darbības palīdzību mazinot plazmas tilpumu, kā sekas ir renīna aktivitātes palielināšanas plazmā, aldosterona sekrēcija un kālija zudums ar urīnu, kā arī kālija daudzuma samazināšanās plazmā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Klīniskajos pētījumos vairāk nekā 3 900 pacienti ar hipertensiju saņēma Sprimeo HCT vienu reizi dienā.

Pacientiem ar hipertensiju Sprimeo HCT lietošana vienu reizi dienā atkarībā no devas lieluma pazemināja sistolisko un diastolisko asinsspiedienu, un šis efekts saglabājās visā 24 stundu dozēšanas intervālā. Antihipertensīvā darbība lielākoties parādās 1 nedēļas laikā, un maksimālu efektu parasti

novēro 4 nedēļu laikā. Asinsspiedienu pazeminošā darbība saglabājās arī ilgstošas ārstēšanas

ārstēšanu ar aliskirēnu (aliskirēns bez papildu zālēm aliskirēna), asinsspiedienatasatgriešanās sākotnējā līmeni bija pakāpeniska (3-4 nedēļas), un “atsitiena efektu” nenovē oja.ē

gadījumā, un tā nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indek a un etniskās piederības.

Šādas kombinācijas vienreizējas devas antihipertensīvā darbība saglabājās 24 tundas. Pārtraucot

Sprimeo HCT tika pētīts placebo kontrolētā pētījumā, kurā p edalījās 2 762 pacienti ar hipertensiju,

 

 

 

istr

kuriem diastoliskais asinsspiediens bija ≥ 95 mm Hg un < 110 mm Hg (vidējā sākotnējā

 

 

 

ğ

asinsspiediena vērtība 153,6/99,2 mm Hg). Šajā pētījumā Sprimeo HCT devā 150 mg/12,5 mg–

300 mg/25 mg izraisīja no devas atkarīgu asinsspiediena (sistoliskā/diastoliskā) pazemināšanos

 

 

 

re

attiecīgi par 17,6/11,9 mm Hg un 21,2/14,3 mm Hg; s līdzinājumam, placebo gadījumā šis rādītājs

 

 

nav

 

bija 7,5/6,9 mm Hg. Lietojot šādas kombinācijas, bija arī izteiktāks asinsspiediena pazeminājums,

nekā bija iespējams panākt ar attiecīgajām aliskirē a un hidrohlortiazīda devām, lietojot šīs zāles

 

vairs

 

 

atsevišķi. Aliskirēna un hidrohlortiazīda kombinācija neitralizēja hidrohlortiazīda izraisīto PRA

pieaugumu.

 

 

 

Lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar izteikti paaugstinātu asinsspiedienu (sistoliskais asinsspiediens ≥ 160 mm Hg un/vai diastoliskais a insspiediens ≥ 100 mm Hg), ar devām no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg, lietojot bez titrēšanas no monoterapijas, tika panākta būtiski labāk

sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena kontrole (< 140/90 mm Hg), salīdzinot ar atbilstīgu monoterapiju.

 

les

ā

Šajā populācijā Sprimeo HCT devās no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg izraisīja no devas

Z

 

atkarīgu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājumu par 20,6/12,4 mm Hg līdz 24,8/14,5 mm

Hg, kas bija būtiski labāks rādītājs, nekā bija iespējams panākt ar atbilstīgu monoterapiju. Kombinētās terapijas nekaitīgums bija līdzīgs kā atbilstīgajiem monoterapijas veidiem, neatkarīgi no hipertensijas smaguma pakāpes vai papildu kardiovaskulārā riska esamības. Ar kombinēto terapiju retāk novēroja hipotensiju un ar to saistītās nevēlamās blakusparādības, un gados vecākiem pacientiem tās neradās biežāk.

Pētījumā, kurā piedalījās 880 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar aliskirēnu 300 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 15,8/11,0 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar aliskirēna 300 mg monoterapiju. Pētījumā, kurā

piedalījās 722 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu 25 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 16,78/10,7 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar hidrohlortiazīda 25 mg monoterapiju.

Citā klīniskajā pētījumā Sprimeo HCT iedarbīgums un nekaitīgums tika novērtēts arī 489 pacientiem, kuri cieta no aptaukošanās un kam nebija vērojama atbildreakcija uz ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu

25 mg devā (sākotnējais sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens 149,4/96,8 mm Hg). Šajā grūti ārstējamajā populācijā Sprimeo HCT pazemināja asinsspiedienu (sistolisko/diastolisko) par 15,8/11,9 mm Hg; salīdzinājumam, ar irbesartāna/hidrohlortiazīdu šis rādītājs bija 15,4/11,3 mm Hg, ar amlodipīnu/hidrohlortiazīdu - 13,6/10,3 mm Hg, bet ar hidrohlortiazīda monoterapiju - 8,6/7,9 mm Hg, savukārt nekaitīgums bija līdzīgs kā hidrohlortiazīda monoterapijai.

Pētījumā, kurā piedalījās 183 randomizācijai pakļauti pacienti ar smagu hipertensiju (vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus pozīcijā ≥ 105 un < 120 mm Hg), tika pierādīts, ka terapija ar aliskirēnu, pēc izvēles pievienojot 25 mg hidrohlortiazīda, asinsspiediena pazemināšanas nolūkā ir nekaitīga un iedarbīga.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Aliskirēns

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas uzsūkšanās aliskirēna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc 1-3 stundām. Aliskirēna absolūtā biopieejamība ir aptuveni 2-3%. Uzturs ar augstu tauku aturu samazina Cmax par 85% un AUC par 70%. Koncentrācija plazmā līdzsvara stāvoklī tiek sasniegta 5-7 dienas pēc

lietošanas vienu reizi dienā, un koncentrācija līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 2 reizes lielāka nekā pēc

sākumdevas lietošanas.

tas

ē

 

Izkliede

Pēc intravenozas lietošanas vidējais izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 135 litri, kas

 

istr

ğ

liecina par aliskirēna plašo izplatīšanos ekstravaskulā ajā t lpā. Aliskirēns mēreni (47-51%) un

neatkarīgi no koncentrācijas saistās ar plazmas olbaltumvielām.

re

 

Metabolisms un eliminācija

 

 

Eliminācijas vidējais pusperiods ir aptuveni 40 stu das (34-41 stundu robežās). Aliskirēns

 

 

nav

galvenokārt izdalās nesaistītā veidā ar izkā nījumiem (iekšķīgi lietojot radioaktīvi iezīmētu devu, ar

 

vairs

 

izkārnījumiem izdalās 91%). Aptuveni 1,4% no kopējās iekšķīgi lietotās devas tiek metabolizēti. Par

šo metabolismu ir atbildīgs enzīms CYP3A4. Pēc iekšķīgas lietošanas aptuveni 0,6% no devas

atrodami urīnā. Pēc intravenozas lietošanas vidējais plazmas klīrenss ir aptuveni 9 l/h.

 

 

les

Lineārā kinētika

ā

 

 

Z

 

Aliskirēna iedarbības pieaugums ir nedaudz lielāks nekā proporcionāla devas palielināšana. Pēc vienreizējas devas 75-600 mg robežās ievadīšanas, 2-kārtīga devas palielināšana izraisīja attiecīgi

~2,3 un 2,6 kārtīgu AUC un Cmax pieaugumu. Mehānisms, kas atbildīgs par devu proporcionalitātes novirzēm, nav noskaidrots. Iespējamais mehānisms ir mediatoru piesātinājums absorbcijas vietā vai aknu un žultsceļu klīrensa piesātinājums.

Hidrohlortiazīds

Uzsūkšanās

Hidrohlortiazīda pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas strauji (Tmax ir aptuveni 2 h). Vidējā AUC palielināšanās ir lineāra un terapeitiskā intervālā – proporcionāla devai.

Ēdiena ietiekmei uz hidrohlortiazīda uzsūkšanos, ja tā vispar pastāv, ir maza klīniskā nozīme. Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīda absolūtā biopieejamība ir 70%.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir 4-8 l/kg. Cirkulējošais hidrohlortiazīds ir saistījies ar seruma olbaltumvielām (40-70%), galvenokārt ar seruma albumīnu. Hidrohlortiazīds arī uzkrājas eritrocītos, kur aptuveni 3 reizes pārsniedz koncentrāciju plazmā.

Metabolisms un eliminācija

Hidrohlortiazīds tiek pārsvarā izvadīts nemainītā formā. Terminālā eliminācijas fāzē hidrohlortiazīds tiek izvadīts no plazmas ar vidējo eliminācijas pusperiodu 6-15 h. Pēc atkārtotu devu lietošanas hidrohlortiazīda kinētika nemainās, un, lietojot vienu reizi dienā, akumulācija ir minimāla. Vairāk nekā 95% absorbētās hidrohlortiazīda devas tiek izvadīti nemainītā formā ar urīnu. Renālo klīrensu veido pasīva filtrācija un aktīva sekrēcija nieres kanāliņā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Pēc Sprimeo HCT tablešu iekšķīgas lietošanas aliskirēna vidējā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1 stundas laikā, bet hidrohlortiazīda - 2,5 stundu laikā.

Sprimeo HCT uzsūkšanās ātrums un apjoms ir pielīdzināms aliskirēna un hidrohlortiazīda biopieejamībai, lietojot šīs zāles atsevišķi monoterapijas veidā. Uztura ietekme uz Sprimeo HCT bija līdzīga kā atsevišķas monoterapijas gadījumā.

Pacientu raksturojums

Ir pierādīts, ka Sprimeo HCT ir efektīva, reizi dienā lietojama antihipertensīva terapija pieaugušiem pacientiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.

Pacientiem ar viegli izteiktu līdz mērenu aknu slimību aliskirēna farmakokinētika būtiski nemainās. Tādēļ pacientiem ar viegli izteiktiem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem nav nepieciešams

pielāgot sākumdevu. Nav pieejami dati par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem, kuri

 

 

 

tas

 

 

ē

ārstēti ar Sprimeo HCT. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības

traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3).

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

 

Pacientiem ar vieglas līdz mēreniem nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav

 

re

 

 

nepieciešama (skatīt apakšpunktu 4.2 un 4.4). Nieru da bības traucējumu gadījumā hidrohlortiazīda

hidrohlortiazīda AUC palielināšanās 3 reizēs. Pacientiemnav ar smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota AUC palielināšanās 8 reizēs. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar anūriju vai

vidējais maksimālais plazmas līmenis un AUC vērtīb s palielinās, un izdalīšanas ātrums ar urīnu

samazinās. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji sm giem nieru darbības traucējumiem tika novērota

traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73vairsm2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

smagiem nieru darbības traucējumiem (GFR < 30 ml/min/1,73 m2) un pacientiem ar nieru darbības

Aliskirēna farmakokinētika tika izvērtēta pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (ESRD), kuriem

tiek veikta dialīze. Vienas perorālas aliskirēna 300 mg devas lietošana izraisīja pavisam nelielas

 

les

ā

izmaiņas aliskirēna farmakokinētikā (Cmax izmaiņas bija mazāk nekā 1,2 reizēs; AUC palielinājums

Z

 

bija līdz pat 1,6 reizēm) salīdzinājumā ar atbilstošiem veseliem indivīdiem. Hemodialīzes veikšanas

laiks būtiski neizmainīja aliskirēna farmakokinētiku pacientiem ar ESRD. Tāpēc, ja aliskirēna lietošana pacientiem ar ESRD, kuriem tiek veikta dialīze, tiek uzskatīta par nepieciešamu, devu pielāgošana nav attaisnojama šiem pacientiem. Tomēr aliskirēna lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem nav ieteicama (skatīt apakšpunktu 4.4).

Gados vecākiem pacientiem Sprimeo HCT sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Ierobežoti dati liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem gados vecākiem pacientiem, gan gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Dati par farmakokinētiku bērniem nav pieejami.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Aliskirēna pētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību neuzrādīja nekādas centrālās nervu sistēmas, elpošanas sistēmas vai sirds-asinsvadu sistēmas nevēlamās blakusparādības. Rezultāti atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem bija saistīti ar jau zināmo lokāla kairinājuma iespējamību vai paredzamo aliskirēna farmakoloģisko iedarbību. 2 gadu pētījumā ar žurkām un

6 mēnešu pētījumā ar transgēnām pelēm aliskirēnam netika konstatēts kancerogenitātes potenciāls. Viens konstatētais resnās zarnas adenomas un viens aklās zarnas adenokarcinomas gadījums žurkām, lietojot devu 1 500 mg/kg dienā, nebija statistiski ticami. Aliskirēnam nekonstatēja nekādu mutagenitātes, embiofetālas toksicitātes vai teratogenitātes potenciālu. Netika ietekmēta žurku auglība, prenatālā attīstība vai postnatālā attīstība.

Preklīniskie novērtējumi, lai apstiprinātu hidrohlortiazīda lietošanu cilvēkiem, ietvēra genotoksicitātes pārbaudes in vitro un reproduktīvās toksicitātes un kancerogenitātes pētījumus grauzējiem. Par hidrohlortiazīdu ir pieejama plaša klīniskā informācija, kas norādīta nākamajās daļās.

2 un 13 nedēļu toksicitātes pētījumos konstatētās atrades bija līdzīgas iepriekš aliskirēna un hidrohlortiazīda monoterapijā novērotajām atradēm. Netika konstatētas jaunas negaidītas atrades, kas būtu svarīgas attiecībā uz terapeitisku lietošanu cilvēkiem. 13 nedēļu toksicitātes pētījumā ar žurkām tika konstatēta virsnieru dziedzeru zona glomerulosa šūnu pastiprināta v kuolizācija. Šīs atrades tika

konstatētas dzīvniekiem, kuri saņēma hidrohlortiazīdu, bet nekonstatēja dzīvniekiem, kuri saņēma

 

 

 

 

 

 

tas

tikai aliskirēnu vai placebo. Nav pierādījumu, ka šo atradņu biežums var tu pieaugt lietojot

 

 

 

 

 

 

ē

aliskirēna/hidrohlortiazīda zāļu kombinācijā, jo tās novēroja visiem dzīvniekiem tikai vieglā formā.

 

 

 

 

 

 

ğistr

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

re

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

nav

 

 

 

Tabletes kodols:

 

 

vairs

 

Mikrokristāliskā celuloze

 

 

 

 

 

Krospovidons

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Kviešu ciete

 

 

 

 

Povidons

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

 

 

 

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

les

 

 

 

Talks

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apvalks:

Talks

Hipromeloze

Makrogols

Titāna dioksīds (E 171)

Sarkanais dzelzs oksīds (E 172)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E 172)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

24 mēneši.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

PA/Alu/PVH – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50 vai 56 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 90, 98 vai 280 tabletes.

PVH/polihlorotrifluoretilēna (PHTFE) – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50, 56, 90 vai 98 tabletes.

Iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur ar 56 x 1 tabletes. Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 280 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur 98 x 1 tabletes.

Visi iepakojuma lielumi vai stiprumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

7.

 

 

 

 

 

ğ

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

Novartis Europharm Limited

 

nav

re

 

 

 

 

 

 

Wimblehurst Road

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Horsham

 

 

 

 

 

 

 

West Sussex, RH12 5AB

 

vairs

 

 

 

 

Lielbritānija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

 

 

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

EU/1/11/683/021-040

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

9. REĢISTRĀCIJASDATUMS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS

23.06.2011

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sprimeo HCT 300 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 300 mg aliskirēna (aliskiren) (hemifumarāta formā) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgvielas: Katra tablete satur 25 mg laktozes monohidrāta un 24,5 mg kviešu cietes.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete

 

 

 

tas

Violeti baltas, abpusēji izliektas, ovālas formas apvalkotās tabletes ar uzdrukātu “CVI” uz vienas

puses un “NVR” uz otras puses.

 

ē

 

 

 

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

4.1

Terapeitiskās indikācijas

re

 

 

 

 

nav

 

 

Esenciālas hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

 

 

Sprimeo HCT ir indicēts pacientiem, kuriem asi sspiediena adekvāta kontrole nav iespējama, lietojot aliskirēnu vai hidrohlortiazīdu monoterapijas veidā.

Sprimeo HCT ir indicēts aizstājterapij i p cientiem, kuriem panākta adekvāta kontrole, vienlaikus

lietojot aliskirēnu un hidrohlortiazīdu, ja devu līmenis ir tāds pats kā kombinētajā preparātā.

 

 

vairs

4.2 Devas un lietošanas v ids

 

 

les

 

ā

 

Sprimeo HCT ieteicamā deva ir viena tablete dienā. Sprimeo HCT ieteicams lietot vienu reizi dienā

Z

 

 

kopā ar vieglu maltīti, vēlams vienā un tajā pašā laikā katru dienu. Greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Antihipertensīvā darbība lielākoties izpaužas 1 nedēļas laikā, un maksimālu iedarbību novēro 4 nedēļu laikā.

Devas pacientiem, kuriem nav iespējama pienācīga kontrole ar aliskirēna vai hidrohlortiazīda monoterapiju

Pirms pārejas uz fiksētu kombināciju ieteicama individuāla devu titrēšana ar katru no komponentiem. Ja tas ir klīniski pieņemami, var apsvērt iespēju nepastarpināti pāriet no monoterapijas uz fiksētas kombinācijas izmantošanu.

Sprimeo HCT 300 mg /12,5 mg var lietot pacienti, kuriem asinsspiediena pienācīga kontrole nav iespējama ar 300 mg aliskirēna vai 12,5 mg hidrohlortiazīda, lietojot tos monoterapijas veidā, vai ar

Sprimeo HCT 150 mg/12,5 mg.

Ja asinsspiedienu neizdodas noregulēt pēc 2-4 nedēļu terapijas, devu var titrēt līdz Sprimeo HCT maksimālajai devai 300 mg/25 mg dienā. Deva jānosaka individuāli atbilstoši pacienta klīniskajai atbildreakcijai.

Devas aizstājterapijas gadījumā

Ērtības labad pacienti, kuri lieto aliskirēnu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz fiksētas kombinācijas Sprimeo HCT tabletēm, kuras satur identiskas atsevišķo sastāvdaļu devas.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktus 4.4 un 5.2). Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar anūriju un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) < 30 ml/min/1,73 m2). Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB) vai angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.2).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktu 5.2). Sprimeo HCT ir kontrindicētas p cientiem ar smagiem aknu

darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

 

tas

 

 

Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)

 

ē

 

istr

 

 

Gados vecākiem pacientiem ieteicamā aliskirēna sākumdeva r 150 mg. Lielākajai daļai gados vecāku

 

ğ

pacientu, devu palielinot līdz 300 mg, nenovēroja klīniski nozīmīgu papildus asinsspiediena

pazemināšanos.

re

 

 

 

Bērni

Sprimeo HCT nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas

informācijas par drošību un efektivitāti (skatīt apakšpunktunav

5.2).

Paaugstināta jutība pret aktī vairsajām vielām vai jebkuru no palīgvielām (skatīt apakšpunktu 6.1), vai pret citiem sulfonamīdulesatvasinājumiem.

Angioneirotiskā tūskaāpēc aliskirēna lietošanas anamnēzē.

Iedzimta vai idiopZtiska angioneirotiskā tūska.

Grūtniecības otrais un trešais trimestris (skatīt apakšpunktu 4.6).

Anūrija.

Smagi nieru darbības traucējumi (GFĀ < 30 ml/min/1,73 m2).

Refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalcēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

Smagi aknu darbības traucējumi.

Aliskirēna vienlaicīga lietošana ar ciklosporīnu un itrakonazolu, kuri abi ir spēcīgi P-gp (glikoproteīna) inhibitori, un citiem spēcīgiem P-gp inhibitoriem (piemēram, hinidīnu), ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.2, 4.4, 4.5 un 5.1).

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Pacientiem ar paaugstinātu jutību ziņots par hipotensijas, sinkopes, insulta, hiperkaliēmijas gadījumiem un izmaiņām nieru funkcijā (ieskaitot akūtu nieru mazspēju), it īpaši lietojot kombinācijā zāles, kas ietekmē šo sistēmu (skatīt apakšpunktu 5.1). Tādēļ renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde, lietojot aliskirēnu kopā ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) vai angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB), nav ieteicama.

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Sirds mazspēja

Aliskirēns jālieto piesardzīgi pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju (Ņujorkas Sirds asociācijas (NYHA) III-IV funkcionālā klase). Tā kā dati par klīnisko efektivitāti un drošību ir ierobežoti, Sprimeo HCT piesardzīgi jālieto pacientiem ar sirds mazspēju.

Angioneirotiskā tūska

angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīklestasun/v i mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku, pacientiem, kuri tika ārstēti ar aliskirēnu.

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, aņemti ziņojumi par

Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā ūskaēvai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos r kon tatēti pēc citu angioneirotisko

tūsku izraisošu zāļu, tostarp RAAS blokatoru (angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru vai

 

 

istr

 

ğ

angiotenzīna II receptoru blokatoru), lietošanas (skatīt apakšpunktu 4.8).

 

re

 

Aliskirēna terapijas laikā pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē var būt palielināts

nav

 

 

angioneirotiskās tūskas attīstības risks (skatīt ap kšpunktus 4.3 un 4.8). Tāpēc aliskirēna ordinēšana

pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē jāveic piesardzīgi, kā arī terapijas laikā un it sevišķi terapijas sākumā šie pacienti ir rūpīgi jānovē o (skatīt apakšpunktu 4.8).

Ja attīstās angioneirotiskā tūska, Sprimeo HCT lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jānodrošina

atbilstoša ārstēšana un uzraudzība līdz pilnīgai un ilgstošai simptomu izzušanai. Ja tūska skar mēli,

 

 

vairs

balss spraugu vai balseni, n pi ciešams ievadīt adrenalīnu. Turklāt jāveic visi nepieciešamie

pasākumi, lai nodrošinātu, ka pacienta elpceļi ir atbrīvoti.

 

les

 

ā

 

Pacienti ar nātrija un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos

Z

 

 

Pacientiem ar hiponatriēmiju un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos, piemēram, tādiem, kuri saņem lielas diurētiku devas, uzsākot lietot Sprimeo HCT, var novērot simptomātisku hipotensiju. Sprimeo HCT jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas un/vai intravaskulāra tilpuma korekcijas.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Ārstēšana ar Sprimeo HCT jāuzsāk tikai pēc hipokaliēmijas un līdztekus esošas hipomagniēmijas korekcijas.Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hipokaliēmijas rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hipokaliēmiju. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus pacientiem ar pastiprinātu kālija zudumu, piemēram, sāļu zudumu izraisošu nefropātiju vai pre-renāliem (kardiogēniem) nieru funkcijas traucējumiem. Ja hipokaliēmija attīstās terapijas laikā ar hidrohlortiazīdu, Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, kāmēr netiek sasniegts stabīls kalija līmenis. Lai gan tiazīdu diurētiku lietošanas laikā var rasties hipokaliēmija, aliskirēna vienlaicīga lietošana var mazināt diurētiku inducētu hipokaliēmiju. Lielāks hipokaliēmiajas risks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem ar lielu diurēzi, pacientiem, kuri nepietiekamā daudzumā iekšķīgi uzņem elektrolītus, un pacientiem, kuri saņem vienlaicīgu kortikosteroīdu vai adrenokortikotropā hormona (AKTH) terapiju (skatīt apakšpunktu 4.5 un 4.8).

Tā kā pēcreģistrācijas periodā pēc aliskirēna lietošanas novērota kālija līmeņa paaugstināšanās serumā, un to var pastiprināt aliskirēna lietošana kopā ar citām RAAS ietekmējošām zālēm vai nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL). Saskaņā ar standarta medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, ieteicams regulāri kontrolēt nieru funkciju, tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.5 un 4.8).

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hiponatriēmijas un hipohlorēmiskās alkalozes rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hiponatriēmiju. Hiponatriēmiju, kuru pavadīja neiroloģiski simptomi (slikta dūša, progresējoša dezorientācija, apātija). Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu jāuzsāk tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas korekcijas. Gadījumā, ja terapijas laikā ar Sprimeo HCT attīstās smaga vai strauja hiponatriēmija, ārstēšana jāpārtrauc līdz natrija līmenis asinīs normalizējies.

Nav pierādījumu, ka Sprimeo HCT varētu mazināt vai novērst diurētiku izraisītu hiponatriēmiju. Hlorīdu deficīts parasti ir viegli izteikts un nav jāārstē.

Visiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, periodiski jākontrolē elektrolītu (it īpaši kālija, nātrija, magnija) līmeņa pārmaiņas.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīttasperiodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepēiekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hipe kalciēmija attīstās ārstēšanas

laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis

 

istr

serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms

 

ğ

epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

re

 

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātri āt zotēmijas rašanos pacientiem ar hronisku nieru

nav

 

slimību. Ja Sprimeo HCT tiek lietots pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska

 

 

vairs

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji magiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ ir

≥ 30 ml/min/1,73 m2) devas pi lāgošana nav nepieciešama.

 

les

 

ā

 

Nav pieredzes par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem, kuriem nesen veikta nieres transplantācija.

Z

 

 

elektorolītu kontrole serumā, tai skaitā kālija, kreatinīna un urīnskābes līmeņa. Sprimeo HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem n e u darbības traucējumiem vai anūriju (skatīt apakšpunktu

4.3).

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, piesardzība jāievēro lietojot aliskirēnu pacientiem ar nieru darbības traucējumu predisponējošiem riska faktoriem, tādiem kā hipovolēmija (piemēram, asins zudums, smaga un ilgstoša caureja, ilgstoša vemšana utt.), sirds slimība, aknu slimība, cukura diabēts vai nieru slimība. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta. Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par akūtas nieru mazspējas, kas parasti bija atgriezeniska līdz ar ārstēšanas pārtraukšanu, gadījumiem riska grupas pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu. Ja attīstās jebkādi nieru mazspējas simptomi, aliskirēna lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Aknu darbības traucējumi

Tiazīdu grupas līdzekļi pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai progresējošu aknu slimību jālieto piesardzīgi, jo šķidruma un elektrolītu līmeņa nelielas izmaiņas var veicināt aknu komu. Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Nav pieejami dati par Razilez HCT lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktus 4.3 un 5.2).

Nav klīniskās pieredzes, lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori

300 mg aliskirēna vienlaicīga lietošana ar 200 mg ketokonazola vai 240 mg verapamila attiecīgi par 76% vai 97% palielināja aliskirēna AUC. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem, piemēram, ketokonazolu vai verapamilu (skatīt apakšpunktu 4.5).

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija

Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro attiecībā uz pacientiem, kuri slimo ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.

Nieru artērijas stenoze un renovaskulāra hipertensija

 

tas

 

 

Nav pieejami klīnisko pētījumu dati par Sprimeo HCT lietošanu pacien iem r vienpusēju vai

 

ē

abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi. Tom r, tāpat kā lietojot citas zāles,

 

istr

 

kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, kad šie pacienti ar nieru a ē iju stenozi tiek ārstēti ar

aliskirēnu, pastāv paaugstināts nieru darbības traucējumu, tai ka tā akūtas nieru mazspējas, risks.

 

 

ğ

Tādēļ šiem pacientiem jāievēro piesardzība. Ja attīstās nieru mazspēja, ārstēšana nekavējoties

jāpārtrauc.

nav

re

 

Sistēmiska sarkanā vilkēde

 

 

 

Ir saņemti ziņojumi par sistēmiskās sarkanās vilkēdes saasinājumiem vai aktivēšanos tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietoša as laikā.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīnovairsfunkc ju

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, rī hidrohlortiazīds, var mainīt glikozes toleranci un paaugstināt holesterīna un triglicerīdu un urīnskābes līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešama insulīna vai p lesrorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas korekcija. Pacientiem ar cukura

diabētu Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3). ā Tā kā Sprimeo HCT sastāvāZ ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas simptomātiskas hiperurikēmijas

gadījumā (skatīt 4.3 apakšpunktu). Hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā samazinātā urīnskābes klīrensa dēļ un izraisīt vai pastiprināt hiperurikēmiju, kā arī veicināt podagras lēkmes rašanos jūtīgiem pacientiem.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Fotosensibilizācija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietotājiem radušās fotosensibilizācijas reakcijas (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja terapijas ar Sprimeo HCT laikā rodas fotosensibilizācijas reakcija, ieteicams ārstēšanu pārtraukt. Ja nepieciešams atsākt diurētiskā līdzekļa lietošanu, ķermeņa virsmu ieteicams pasargāt no saules vai mākslīga UVA starojuma iedarbības.

Akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīda, kas pieder sulfonamīdu grupai, lietošana ir saistīta ar idiosinkrātiskām reakcijām, kuru rezultātā attīstās akūta pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ir akūta redzes asuma samazināšanās vai acu sāpes, turklāt parasti tie parādās vairākas stundas līdz nedēļas pēc preparāta lietošanas sākuma. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var novest pie pastāvīga redzes zuduma. Primārā ārstēšana ir pēc iespējas ātrāka hidrohlortiazīda lietošanas pārtraukšana. Ja intraokulārais spiediens joprojām netiek kontrolēts, jāapsver iespēja veikt neatliekamu konservatīvu ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos. Kā riska faktorus akūtas slēgta kakta glaukomas attīstībai var minēt alerģiju pret sulfonamīdu un penicilīnu grupas līdzekļiem.

Vispārīgi brīdinājumi

Ja attīstās smaga un nepārejoša caureja, terapija ar Sprimeo HCT jāpārtrauc.

Tāpat kā ar jebkuru antihipertensīvu līdzekli, pārāk izteikts asinsspiediena pazeminājums pacientiem ar išēmisku kardiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var būt par iemeslu miokarda infarktam vai insultam.

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu var attīstīties pacientiem, taču vairāk iespējamas pacientiem ar alerģijas vai bronhiālas astmas gadījumiem anamnēzē.

Palīgvielas

Sprimeo HCT satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar etu iedzimtu galaktozes

 

 

 

tas

 

 

ē

nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabso bciju.

 

 

istr

 

Sprimeo HCT satur kviešu cieti. Piemērots cilvēkiem ar celiakiju. Nevajadzētu lietot pacientiem ar

kviešu alerģiju (atšķirīgu no celiakijas).

 

ğ

 

 

re

 

 

 

 

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijied rbības veidi

 

Informācija par Sprimeo HCT mijiedarbību

nav

 

 

 

 

 

Zāles, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā: Hidrohlortiazīda kāliju mazinošo darbību vājina

aliskirēna kāliju aizturošā darbība. Tomērvairsh drohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā varētu

pastiprināt citas zāles, kas saistītas r kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citi kālija izdalīšanos veicinoši diurētiskie līdzekļi, kortikosteroīdi, caurejas līdzekļi, adrenokortikotropais hormons (AKTH), amfotericīnles, karbenoksolons, G penicilīns, salicilskābes atvasinājumi). Lietojot

kopā ar citām zālēm, kas iet kmē RAAS, NPL vai zālēm, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā ā (piemēram, kāliju aizturošZ m diurētikām, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem,

heparīnu), var paaugstināt kālija koncentrāciju serumā. Ja šādu zāļu, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā, vienlaikus lietošana ir nepieciešama, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Zāles, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības: Ja Sprimeo HCT lieto kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi, antiaritmiski līdzekļi), ieteicams periodiski pārbaudīt kālija koncentrāciju serumā.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), tostarp selektīvie ciklooksigenāzes 2 inhibītori (COX-2 inhibitori), acetilsalicilskābe un neselektīvi NPL: Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, NPL var samazināt aliskirēna antihipertensīvo iedarbību. NPL var arī pavājināt diurētisko un antihipertensīvo hidrohlortiazīda aktivitāti.

Dažiem pacientiem ar nomāktu nieru funkciju (pacientiem ar dehidratāciju vai gados vecākiem pacientiem) aliskirēna un hidrohlortiazīda lietošana kopā ar NPL var izraisīt tālāku nieru funkciju pasliktināšanos, tai skaitā iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ, lietojot Razilez HCT kopā ar NPL, it īpaši gados vecākiem pacientiem, jāievēro piesardzība.

Citi antihipertensīvi līdzekļi: Sprimeo HCT antihipertensīvā darbība var pastiprināties, ja vienlaikus lieto citus antihipertensīvus līdzekļus.

Papildu informācija par aliskirēna mijiedarbību

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Aliskirēna klīniskos farmakokinētikas pētījumos tika iekļauti tādi medikamenti kā acenokumarols, atenolols, celekoksibs, fenofibrāts, pioglitazons, allopurinols, izosorbīda-5-mononitrāts, digoksīns, metformīns, amlodipīns, atorvastatīns, cimetidīns un hidrohlortiazīds. Klīniski nozīmīga mijiedarbība ar šiem medikamentiem netika konstatēta. Rezultātā aliskirēna vai minēto vienlaikus lietoto zāļu devas pielāgošana nav nepieciešama.

Mijiedarbība ar P-glikoproteīnu: Preklīniskajos pētījumos konstatēts, ka MDR1/Mdr1a/1b (P-gp) ir galvenā sistēma, kas atbild par aliskirēna uzsūkšanos zarnu traktā un izdalīšanos ar žulti. Klīniskajā pētījumā rifampicīns, kas ir P-gp induktors, samazināja aliskirēna biopieejamību par aptuveni 50%.

Citi P-gp induktori (asinszāles preparāti) var samazināt aliskirēna biopieejamību. Lai gan nav

gp inhibitori koncentrāciju audos var palielināt vairāk nekā koncentrācijutaspl zmā. Zāļu mijiedarbības iespējamība P-gp sistēmā ir tieši atkarīga no šī transportmehānisma inhibīcijasē pakāpes.

pierādīts pētījumos ar aliskirēnu, tomēr zināms, ka P-gp regulē arī vairāku ub trātu nonākšanu audos

un P-gp inhibitori var palielināt attiecību starp koncentrāciju audos un koncentrāciju plazmā. Tādēļ P-

Spēcīgi P-gp inhibitori: Vienas devas zāļu mijiedarbības pētījumā ar veseliem indivīdiem pierādīts, ka

ciklosporīns (200 un 600 mg) palielina aliskirēna 75 mg Cmax aptuveni 2,5-reizes un AUC aptuveni 5-

 

 

 

 

istr

 

 

 

ğ

reizes. Lietojot lielākas aliskirēna devas, iespējams lielāks koncentrācijas pieaugums. Veseliem

 

 

 

re

 

brīvprātīgajiem itrakonazols (100 mg) palielināja aliski ēna (150 mg) AUC un Cmax attiecīgi 6,5 un

 

 

nav

 

 

5,8 reizes. Tādēļ aliskirēna un spēcīgu P-gp inhibitoru lietošana vienlaicīgi ir kontrindicēta (skatīt

apakšpunktu 4.3).

vairs

 

 

 

 

 

 

 

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori: Lietojot ketokonazolu (200 mg) vai verapamilu (240 mg) kopā ar aliskirēnu (300 mg), aliskirēna AUC p l el nājās attiecīgi par 76% vai 97%. Sagaidāms, ka aliskirēna koncentrācijas izmaiņas plazmā, lietojot to kopā ar ketokonazolu vai verapamilu nepārsniegs robežas,

kas tiktu sasniegtas, lietojot dubultu aliskirēna devu. Kontrolētos klīniskos pētījumos pierādīts, ka aliskirēna devām līdz 600 mglesvai devām, kas divas reizes pārsniedz augstāko ieteicamo terapeitisko

devu, ir laba panesamība. Pr k īniskie pētījumi liecina, ka vienlaicīga aliskirēna un ketokonazola ā lietošana uzlabo aliskirēnaZ uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā un mazina izdalīšanos ar žulti. Tādēļ

jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar ketokonazolu, verapamilu vai citiem vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem (klaritromicīnu, telitromicīnu, eritromicīnu, amiodaronu).

P-gp substrāti vai vāji inhibitori: Nav novērota izteikta mijiedarbība ar atenololu, digoksīnu, amlodipīnu vai cimetidīnu. Lietojot kopā ar atorvastatīnu (80 mg), līdzsvara stāvoklī aliskirēna

(300 mg) AUC un Cmax palielinājās par 50%.

Organisko anjonu transporta polipeptīdu (OATP) inhibitori: Preklīniskajos pētījumos pierādīts, ka aliskirēns varētu būt organisko anjonu transporta polipeptīdu substrāts. Tādēļ, lietojot aliskirēnu kopā OATP inhibitoriem, iespējama mijiedarbība (skatīt apakšpunktu „Greipfrūtu sula”).

Greipfrūtu sula: Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar aliskirēnu samazināja aliskirēna AUC un Cmax. Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar 150 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 61% un lietošana kopā ar 300 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 38%. Šis samazinājums iespējams saistīts ar greipfrūtu sulas izraisītu transporta polipeptīdu mediētas organisko anjonu uzsūkšanās inhibīciju kuņģa-zarnu traktā. Tāpēc paaugstināta terapeitiskas neveiksmes riska dēļ greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Furosemīds: Lietojot aliskirēnu vienlaikus ar furosemīdu, tā AUC un Cmax samazinājās par attiecīgi 28% un 49%. Tādēļ, uzsākot un pielāgojot furosemīda terapiju, ieteicams kontrolēt iedarbību, lai izvairītos no iespējamas nepietiekamas devas lietošanas klīniskās situācijās ar šķidruma pārslodzi.

Varfarīns: Aliskirēna ietekme uz varfarīna farmakokinētiku nav pētīta.

Mijiedarbība ar pārtikas produktiem: Uzturs ar augstu tauku saturu būtiski samazina aliskirēna uzsūkšanos.

Papildu informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību

Vienlaicīgas lietošanas gadījumā ar tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem var mijiedarboties šādas zāles.

Litijs: tiazīdi samazina litija renālo klīrensu, tādēļ, lietojot hidrohlortiazīdu, var palielināties litija toksicitātes risks. Litija un hidrohlortiazīda vienlaicīga lietošana nav ieteicama. Ja šādu kombināciju uzskata par būtiski nepieciešamu, vienlaicīgas lietošanas laikā rūpīgi jākontrolē litija koncentrācija serumā.

Zāles, kas var ierosināt torsades de pointes: Saistībā ar hipokaliēmijas risku, piesardzība jāievēro

 

 

tas

lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar zālēm, kas var ierosināt torsades de pointe , at evišķi Ia un III klases

antiaritmiskie un daži antipsihotiskie līdzekļi.

 

ē

 

 

Zāles, kas ietekmē nātrija līmeni serumā: Diurētisko līdzekļu izraisītu hiponatriēmiju var pastiprināt

 

 

istr

lietošana kopā ar tādām zālēm kā antidepresanti, antipsihotiskie un p etepilepsijas līdzekļi utt.

Ilgstošas ārstēšanas ar šīm zālēm laikā jāievēro piesardzība.

 

 

ğ

 

re

 

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, norad enalīns, adrenalīns): Hidrohlortiazīds var

samazināt atbildes reakciju uz asinsspiedienu paaugstinošiem amīniem tādiem kā noradrenalīns. Šīs

 

 

nav

iedarbības klīniskā nozīme nav zināma un reakcij s s mazinājums nav tik izteikts, lai tos nelietotu

vispār.

vairs

 

 

 

Digoksīns un citi uzpirkstītes glikozīdi: Nevēlama ietekme var būt tiazīda ierosinātas hipokaliēmijas vai hipomagnēmijas veidošanās, kas ve c na uzpirkstītes preparātu ierosinātas sirds aritmijas rašanos.

D vitamīns un kalcija sāļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana kopā ar D vitamīnu vai kalcija sāļiemlesvar pastiprināt kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā. Vienlaikus

tiazīda grupas diurētisko līdz kļu lietošana var izraisīt hiperkalciēmiju pacientiem, kuri ir tendēti uz ā hiperkalciēmiju (piemēram,Z hiperparatiroidisms, audzēji vai ar D vitamīnu stārpnecību notiekošo

procesu traucējumi), palielinot kalcija tubulāro reabsorbciju.

Pretdiabēta līdzekļi (piemēram, insulīns un perorālie pretdiabēta līdzekļi): Tiazīdu grupas līdzekļi var izmainīt glikozes toleranci. Var būt nepieciešama pretdiabēta līdzekļa devas pielāgošana (skatīt apakšpunktu 4.4). Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlortiazīdu saistītas iespējamas funkcionālas nieru mazspējas ierosinātas laktātacidozes risks.

Beta blokatori un diazoksīds: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana vienlaikus ar beta blokatoriem var palielināt hiperglikēmijas risku. Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var pastiprināt diazoksīda hiperglikēmisko ietekmi.

Podagras ārstēšanai lietotas zāles: Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpirazona devas palielināšana. Lietošana vienlaikus ar tiazīdu grupas līdzekļiem, arī hidrohlortiazīdu, var palielināt paaugstinātas jutības reakciju pret alopurinolu rašanās biežumu.

Antiholīnerģiskie līdzekļi un citas zāles, kuras ietekmē kunģa motilitāti: Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropīns, biperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību acīmredzot tādēļ, ka mazinās kuņģa-zarnu trakta kustīgums un kuņģa iztukšošanās ātrums. Savukārt, ir paredzams, ka prokinētiskie līdzekļi tādi kā cisaprīds var samazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību.

Amantadīns: Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var palielināt amantadīna nevēlamo blakusparādību risku.

Jonu apmaiņas sveķi: Holestiramīns un kolestipols samazina tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, tai skaitā arī hidrohlortiazīda, uzsūkšanos. Rezultātā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var sasniegt tikai subterapeitisko iedarbas līmeni. Tomēr mijiedarbību iespējams samazināt, izmainot hidrohlortiazīda un jonu apmaiņas sveķu lietošanas laika intervālu, lai hidrohlortiazīds tiktu lietots vismaz 4 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc jonu apmaiņas sveķu lietošanas.

Citotoksiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var mazināt citotoksisko līdzekļu (piemēram, ciklofosfamīda, metotreksāta) izvadīšanu caur nierēm un pastiprināt to nomācošo iedarbību uz kaulu smadzenēm.

 

 

 

tas

Nedepolarizējošie miorelaksanti: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīd , pastiprina

miorelaksantu, piemēram, kurāres atvasinājumu darbību.

 

 

 

 

ē

 

 

istr

Alkoholiskie dzērieni, barbiturāti vai narkotiskie līdzekļi: Tiazīdu g upas diurētisko līdzekļu lietošana

kopā ar vielām, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošais efekts (piemēram, samazinot simpatiskas

nervu sistēmas aktivitati vai ar tiešas vazodilatācijas palīdzību), var pastiprināt ortostatisko

hipotensiju.

 

ğ

 

 

 

re

 

Metildopa: Saņemti atsevišķi ziņojumi par hemolītisko anēmiju, kas radusies pēc hidrohlortiazīda

lietošanas vienlaikus ar metildopu.

nav

 

 

 

 

 

Jodu saturošas kontrastvielas: Diurētisko līdzekļu ierosinātas dehidratācijas gadījumā ir palielināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši tad,vairsja lietotas lielas jodu saturoša līdzekļa devas. Tādēļ pirms šādu savienojumu ievadīšanas pacientiem jānovē š dehidratācija.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav datu par aliskirēna lietošanu grūtniecēm. Aliskirēns nebija teratogēns žurkām vai trušiem (skatīt

 

les

ā

apakšpunktu 5.3). Citas vielas, kas darbojas tieši uz RAAS, izraisīja nopietnas augļa kroplības un

Z

 

jaundzimušo nāvi, ja tās lietoja otrajā un trešajā trimestrī. Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu

grūtniecības, īpaši tās pirmā trimestra, laikā ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami.

Hidrohlortiazīds šķērso placentu. Pamatojoties uz hidrohlortiazīda farmakoloģiskās darbības mehānismu, tā lietošana otrā un trešā grūtniecības trimestrī var radīt augļa-placentas apasiņošanas traucējumus un tam var būt nevēlama ietekme uz augli un jaundzimušo, piemēram, dzelte, elektrolītu līdzsvara traucējumi un trombocitopēnija.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūskas, grūtniecības hipertensijas vai preeklampsijas ārstēšanai, samazināta plazmas tilpuma un placentāras hipoperfūzijas riska dēļ, bez labvelīgas ietekmes uz slimības gaitu.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot esenciālas hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus gadījumus, kad cita ārstēšana nevar tikt lietota.

Specifiski pētījumi ar šādu kombināciju nav veikti, tādēļ Sprimeo HCT nedrīkst lietot grūtniecības pirmajā trimestrī un sievietēm, kuras plāno grūtniecību, kā arī tā lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3). Plānojot grūtniecību, jau iepriekš jāizmanto piemērota alternatīva terapija. Ja terapijas laikā tiek atklāta grūtniecība, Sprimeo HCT lietošana attiecīgi jāpārtrauca, cik drīz vien iespējams.

Zīdīšanas periods

Nav zināms, vai aliskirēns izdalās cilvēka mātes pienā. Aliskirēns izdalījās pienā žurkām laktācijas laikā.

Hidrohlortiazīds tiek izvadīts ar mātes pienu nelielos daudzumos. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus lielās devās, tie izraisa intensīvu diurēzi, kas, savukārt, var kavēt piena produkciju.

Sprimeo HCT lietošana zīdīšanas laikā nav ieteicama. Ja Sprimeo HCT tiek lietots zīdīšanas laikā, jālieto pēc iespējas mazāka deva.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Maz ticams, ka Sprimeo HCT varētu ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāatceras, ka jebkuru antihipertensīvo

līdzekļu terapijas laikā dažkārt var rasties reibonis vai nespēks.

tas

 

 

ē

4.8 Nevēlamās blakusparādības

 

 

 

istr

 

 

ğ

Aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija

 

re

 

 

 

 

Sprimeo HCT nekaitīgums novērtēts 9 klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās vairāk nekā

 

nav

 

 

3 900 pacienti, tostarp 700 pacienti, kuri ārstēti ilgāk par 6 mēnešiem, un 190 pacienti, kuri ārstēti

ilgāk par 1 gadu. Nevēlamo blakusparādību saistība r dzimumu, vecumu, ķermeņa masas indeksu, rasi vai etnisko piederību netika novērota. Kopumā, veicot ārstēšanu ar Sprimeo HCT devās līdz 300 mg/25 mg, nevēlamo blakusparādību biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Nevēlamās blakusparādības parasti bija viegli izte kt s un pārejošas, un tikai retos gadījumos to dēļ bija nepieciešama terapijas pārtraukšana. Biežākā novērotā Sprimeo HCT nevēlamā blakusparādība ir

caureja. Lietojot Sprimeo HCT, var rasties nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā

 

 

vairs

ar vienu vai otru Sprimeo HCT a tāvdaļu (aliskirēnu un hidrohlortiazīdu), un kuras aprakstītas zemāk

attiecīgajos atsevišķo kompon ntu paragrāfos.

 

les

 

ā

 

Tālāk minēto nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži

Z

 

 

(≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000); ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži:Caureja

Caureja: caureja ir aliskirēna nevēlamā blakusparādība, kas atkarīga no devas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos caurejas biežums Sprimeo HCT pacientu grupā bija 1,3%, salīdzinot ar 1,4% aliskirēna pacientu grupā vai 1,9% hidrohlortiazīda pacientu grupā.

Kālija koncentrācija serumā: lielā, placebo kontrolētā klīniskajā pētījumā daudziem pacientiem aliskirēna (150 mg vai 300 mg) un hidrohlortiazīda (12,5 mg vai 25 mg) pretējā iedarbība uz kālija līmeni savstarpēji sabalansējās. Citiem pacientiem var dominēt viens vai otrs efekts. Riska grupas pacientiem periodiski, ar atbilstīgu intervālu jāpārbauda kālija līmenis serumā, lai noteiktu iespējamos elektrolītu līdzsvara traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5).

Papildu informācija par atsevišķām sastāvdaļām

Lietojot Sprimeo HCT, var rasties citas nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā ar vienu vai otru sastāvdaļu, pat tad, ja tās nav novērotas klīniskajos pētījumos.

Aliskirēns

Veicot ārstēšanu ar aliskirēnu līdz 300 mg devā, nevēlamo blakusparādību kopējais biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Blakusparādības parasti bija vieglas un pārejošas, un to dēļ terapija bija jāpārtrauc tikai retos gadījumos. Biežākā nevēlamā blakusparādība bija caureja.

Zināmās aliskirēna nevēlamās blakusparādības uzskaitītas tabulā zemāk, izmantojot tos pašus nosacījumus, kas izmantoti pirms tam fiksētās kombinācijas aprakstā.

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

tas

Bieži:

 

 

Reibonis

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Hipotensija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

Bieži:

 

 

Caureja

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

Paaugstinātas jutības reakcijas

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

re

 

 

 

Retāk:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi, smagas ād s blakusparādības (SĀB) tai skaitā toksiska

 

 

 

epidermāla nekrolīze (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijas

Reti:

 

 

Angioneirotiskā tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Artralģija

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas tr ucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Akūta nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un r akcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

Retāk:

 

 

P rifēra tūska

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

les

 

 

 

 

 

 

Bieži:

ā

Hiperkaliēmija

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

Pazemināts hemoglobīna līmenis, samazināts hematokrīts

 

 

Reti:

 

 

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

 

 

Terapijas laikā ar aliskirēnu konstatēti angioneirotiskās tūskas gadījumi un paaugstinātas jutības reakcijas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos, terapijas laikā ar aliskirēnu, angioneirotiskā tūska un paaugstinātas jutības reakcijas attīstījās retos gadījumos, un tās biežums bija līdzīgs kā placebo vai salīdzinājuma zāļu grupā.

āles Z

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku. Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā tūska vai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos ir konstatēti pēc citu, angioneirotisko tūsku izraisošu, zāļu, tostarp RAAS blokatoru (AKE inhibitoru vai ARB), lietošanas.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par paaugstinātas jutības reakcijām.

Gadījumā, ja attīstās jebkādi simptomi, kas liecina par paaugstinātas jutības reakciju/angioneirotisku tūsku (īpaši jāpievērš uzmanība apgrūtinātai elpošanai vai apgrūtinātai rīšanai, izsitumiem, niezei, nātrenei vai sejas, ekstremitāšu, acu, lūpu un/vai mēles tūskai, reibonim), pacientiem jāpārtrauc ārstēšana un jāsazinās ar savu ārstu (skatīt apakšpunktu 4.4).

Pēc-reģistrācijas periodā ziņots ar artralģijas gadījumiem. Atsevišķos gadījumos tā attīstījās ar paaugstinātas jutības reakcijas sastāvdaļa.

Hemoglobīns un hematokrīts: tika novērota neliela hemoglobīna un hematokrīta līmeņa mazināšanās

(vidējā samazināšanās attiecīgi par aptuveni 0,05 mmol/l un 0,16 tilp.%). Neviens pacients

 

 

 

 

tas

nepārtrauca terapiju anēmijas dēļ. Šāda ietekme novērojama arī lietojot citus līdzekļus, kas ietekmē

renīna-angiotenzīna sistēmu, piemēram, AKEI un ARB.

 

ē

 

 

 

 

 

istr

 

Kālija līmenis serumā: kālija līmeņa palielināšanās serumā novēro a pēc aliskirēna lietošanas un to

var paasināt lietošana kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, vai NPL. Saskaņā ar standarta

 

ğ

 

 

medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, ieteicams regulāri kontrolēt nieru funkciju,

 

re

 

 

 

tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cuku a diabētu vai nieru darbības traucējumiem

(GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav

nav

 

 

 

 

ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.1).

 

 

Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par ieru funkcijas traucējumiem un akūtas nieru mazspējas gadījumiem riska grupas pacientiemvairs(skatīt apakšpunktu 4.4). Saņemti arī ziņojumi par perifēras tūskas, kreatinīna koncentrācijas asinīs p ugstināšanās gadījumiem un smagām ādas blakusparādībām (SĀB), tai skaitā toksisku epidermālu nekrolīzi (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijām.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds tiek plaši parakstīts daudzu gadu garumā, bieži lielākās devās nekā tās, kuras satur Razilez HCT. Par sekojošām blakusparādībām tika ziņots pacientiem, ārstētiem tikai ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem, tai skaitā ar hidrohlortiazīdu.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Trombocitopēnija, dažkārt ar purpuru

 

 

Ļoti reti:

 

 

Agranulocitoze, kaulu smadzeņu nomākums, hemolītiskā anēmija,

 

 

 

leikopēnija

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Aplastiskā anēmija

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Paaugstināta jutība

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži:

 

 

Hipokaliēmija

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Hiperurikēmija, hipomagniēmija, hiponatriēmija

Reti:

 

 

Hiperkalcēmija, hiperglikēmija, diabētiskā metaboliskā stāvokļa

 

 

 

pasliktināšanās

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Hipohlorēmiskā alkaloze

 

 

 

 

 

Psihiskie traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

Reti:

 

 

Depresija, miega traucējumi

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Reibonis, galvassāpes, parestēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Acu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

Reti:

 

 

Redzes traucējumi

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Akūta slēgta kakta glaukoma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

re

 

 

 

Reti:

 

 

Sirds aritmija

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ortostatiska hipote sija

 

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

Ļoti reti:

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

Respirato ais di tress (tostarp pneimonīts un plaušu tūska)

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ēstgrib s zudums, viegli slikta duša, vemšana

Reti:

 

 

Diskomforta sajūta vēderā, aizcietējums, caureja

Ļoti reti:

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

Pankreatīts

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvad s sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Intrahepātiska holestāze, dzelte

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

Bieži:

Z

 

Nātrene un cita veida izsitumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Fotosensibilizācijas reakcijas

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Ādas sarkanajai vilkēdei līdzīgas reakcijas, ādas sarkanās vilkēdes

 

 

 

saasinājums, nekrotizējošs vaskulīts un toksiskā epidermālā nekrolīze

Nav zināmi:

 

 

Erythema multiforme

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Muskuļa spazmas

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Nieru darbības traucējumi, akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Impotence

 

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Astēnija, pireksija

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

Ļoti bieži:Paaugstināts holesterola un triglicerīdu līmenis

Reti:Glikozūrija

4.9 Pārdozēšana
Informācija par ārstēšanu Sprimeo HCT pārdozēšanas gadījumā nav pieejama. Iespējamākā pārdozēšanas izpausme varētu būt hipotensija, ko izraisa aliskirēna antihipertensīvā darbība.
Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmija, hipohlorēmija, hiponatriēmija) un dehidratāciju pārmērīgas diurēzes rezultātā. Pārdozēšanas iespējamākās pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmijas rezultātā var būt muskuļu spazmas un/vai izteikta sirds aritmija, kas saistīta ar uzpirkstītes glikozīdu vai noteiktu antiaritmisku līdzekļu vienlaicīgu lietošanu. Ja rodas simptomātiska hipotensija, jāsāk uzturoša terapija.
Pētījumā, kurš tika veikts ar pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (end-stage renal disease - ESRD), kuriem tiek veikta dialīze, aliskirēna dialīzes klīrenss bija zems (< 2% no perorālā klīrensa). Tāpēc dialīzes veikšana nav piemērota aliskirēna pārdozēšanas efekta ārstēšanai.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1 Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: renīna inhibitoru (aliskirēns) kombinācijas tasr diurētiskiem līdzekļiem (hidrohlortiazīds), ATĶ kods: C09XA52.ē
Sprimeo HCT apvienotas divas antihipertensīvas zāles, lai kontrolētuistrasinsspiedienu pacientiem ar esenciālu hipertensiju: aliskirēns pieder tiešas darbības renīnağinhibitoru grupai, bet hidrohlortiazīds - tiazīdu diurētisko līdzekļu grupai. Šo virelu kombinācija ar savstarpēji papildinošu iedarbību nodrošina papildu antihipertensīvo darbību, samazinot asinsspiedienu izteiktāk nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.nav
Aliskirēns
Aliskirēns ir iekšķīgi lietojams, aktīvs,vairsnepeptīdu, spēcīgs un selektīvs tiešs cilvēka renīna inhibitors.
Inhibējot enzīmu renīnu, aliskirēns inhibē RAAS aktivēšanās brīdī, bloķējot angiotenzinogēna pārvēršanos par angiotenzīnu I un samazinot angiotenzīna I un angiotenzīna II līmeņus. Citi līdzekļi, kas inhibē RAAS (angiotenzīnuleskonvertējošā enzīma inhibitori (AKEI) un angiotenzīna II receptoru
blokatori (ARB)), izraisa komp nsatoru renīna aktivitātes palielināšanos plazmā (PRA), bet terapija ar ā aliskirēnu mazina PRAZhipertensijas slimniekiem par aptuveni 50-80%. Līdzīga mazināšanās tika
atklāta, kombinējot aliskirēnu ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem. Šobrīd iedarbības uz PRA klīniskā nozīme nav zināma.
Hipertensijas slimniekiem 150 mg un 300 mg lielu aliskirēna devu lietošana vienu reizi dienā nodrošināja no devas atkarīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena mazināšanos, kas saglabājās visu 24 stundu ilgo devas lietošanas starplaiku (saglabājot terapeitisko ieguvumu agri no rīta) ar vidējās maksimālās pret minimālās diastoliskās atbildes reakcijas attiecību līdz 98% pēc 300 mg devas lietošanas. Pēc 2 nedēļām novēroja 85-90% no maksimālās asinsspiedienu mazinošās iedarbības. Asinsspiedienu mazinošā iedarbība saglabājās ilgstošas terapijas laikā un nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.
Ir pieejami kombinētas terapijas pētījumi, kad aliskirēns pievienots diurētiskajam līdzeklim hidrohlortiazīdam, kalcija kanālu blokatoram amlodipīnam un bēta adrenoreceptoru blokatoram atenololam. Minētās kombinācijas bija efektīvas un labi panesamas.
56

9 mēnešu nepietiekamas efektivitātes pētījumā, kurā piedalījās 901 gados vecāks pacients

(≥65 gadiem) ar esenciālu sistolisku hipertensiju, ārstēšanas ar aliskirēnu efektivitāti un drošumu salīdzināja ar ārstēšanu ar ramiprilu. 36 nedēļu laikā pacienti saņēma aliskirēnu 150 mg vai 300 mg dienā, vai ramiprilu 5 mg vai 10 mg dienā, un viņiem bija iespēja saņemt papildus ārstēšanu -

12. nedēļā ar hidrohlortiazīdu (12,5 mg vai 25 mg) un 22. nedēļā ar amlodipīnu (5 mg vai 10 mg). 12 nedēļu laikā monoterapija ar aliskirēnu pazemināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 14,0/5,1 mmHg, salīdzinot ar 11,6/3,6 mmHg, lietojot ramiprilu. Izvēlētajā devu diapazonā netika pierādīts aliskirēna pārākums par ramiprilu. Gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena rādītāju atšķirības bija statistiski nozīmīgas. Abās ārstēšanas grupās panesamība bija līdzīga, tomēr par klepu biežāk ziņoja pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, salīdzinot pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu (14,2% vs. 4,4%). Pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu, visbiežāk novērotā blakusparādība bija caureja (6,6% vs. 5,0% pacientu, kuri lietoja ramiprilu).

8 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 754 gados vecāki (≥65 gadiem) un ļoti veci pacienti (30%

≥75 gadiem) ar hipertensiju, aliskirēna devu 75 mg, 150 mg un 300 mg lietošana izraisīja statistiski nozīmīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, salīdzinot ar placebo grupu. Salīdzinot aliskirēna 300 mg devas lietošanu ar 150 mg devu, nekonstatēja papildus asinsspiedienu pazeminošu iedarbību. Visām trim devām bija laba panesamība gan gados vecāku, gan ļoti vecu pacientu grupā.

 

 

 

 

 

 

tas

Kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem nenovēroja pirmās devas izr isītu hipotensiju un ietekmi

 

 

 

 

 

ē

uz pulsa ātrumu. Pēc terapijas pārtraukšanas asinsspiediens pakāpeniski vairāku nedēļu laikā atgriezās

 

 

 

 

istr

 

sākumstāvoklī, neradot asinsspiediena vai PRA atsitiena efektu.

 

 

 

 

 

ğ

 

 

36 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 820 pacienti ar išēmisku kreisā kambara disfunkciju, aliskirēna

 

 

 

re

 

 

 

lietošana papildus standarta terapijai, salīdzinot ar plac bo, n sniedza ieguvumu attiecībā uz sirds

kambara remodelēšanas novērtējumu, nosakot sirds kreisā kambara sistolisko beigu tilpumu.

 

 

nav

 

 

 

 

Kombinētie kardiovaskulāra cēloņa izraisītas mirstīb s, hospitalizācijas sakarā ar sirds mazspēju,

miokarda infarkta recidīva, insulta un pēkšņas

āves gadījumu skaita rādītāji aliskirēna un placebo

 

vairs

 

 

 

 

grupās bija līdzīgi. Tomēr pacientiem, ku i aņēma aliskirēnu, salīdzinot ar placebo grupu, ievērojami

biežāk attīstījās hiperkaliēmija, hipotens ja un nieru darbības traucējumi.

Dubultmaskētā, placebo kontrolētā nejaušinātā pētījumā, kurā piedalījās 8 606 pacienti ar 2. tipa

les

 

 

 

 

 

 

diabētu un hronisku nieru slimību (kritēriji proteīnūrija un/vai GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) ar vai bez

kardiovaskulāras slimības, tika pētīts kardiovaskulārais un/vai nieru darbības ieguvums pēc aliskirēna lietošanas. Lielākajai Zdaļaiāpacientu sākumstāvoklī asinsspiediens tika adekvāti kontrolēts. Primārais pētījuma mērķis bija kompleksas kardiovaskulārās un ar nierēm saistītās komplikācijas noteikšana.

Šajā pētījumā aliskirēna 300 mg deva tika salīdzināta ar placebo, lietojot papildus standarta terapijai, kas sevī ietvēra vai nu ārstēšanu ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts, jo pētījuma dalībniekiem netika konstatēts ieguvums no aliskirēna lietošanas. Sākotnējie pētījuma rezultāti liecina par primārā pētījuma mērķa riska attiecību 1,09 par labu placebo (95% Ticamības intervāls: 0,97, 1,22, 2-pusējs p=0,17). Turklāt aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, tika novērots palielināts nevēlamo blakusparādību nieru komplikāciju (4,7% pret 3,3%), hiperkaliēmijas (36,9% pret 27,1%), hipotensijas (18,4% pret 14,6%) un insulta (2,7% pret 2,0%) biežums. Insultu bez letāla iznākuma skaita pieaugums bija lielāks pacientiem ar nieru mazspēju.

Hidrohlortiazīds

Tiazīdu diurētisko līdzekļu galvenā darbības vieta ir nieru distālie izlocītie kanāliņi. Ir pierādīts, ka nieru garozā atrodas augstas afinitātes receptori, kas kalpo kā primārā saistīšanās vieta tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem, nodrošinot to iedarbību un NaCl transporta inhibēšanu distālajos izlocītajos kanāliņos. Tiazīdu darbības mehānismu nodrošina Na+Cl- simporters, konkurējot uz Cl- vietu un tādējādi ietekmējot elektrolītu atpakaļ uzsūkšanās mehānismus: tiešā veidā, pastiprinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā apjomā, un netieši, ar šīs diurētiskās darbības palīdzību mazinot plazmas tilpumu, kā sekas ir renīna aktivitātes palielināšanas plazmā, aldosterona sekrēcija un kālija zudums ar urīnu, kā arī kālija daudzuma samazināšanās plazmā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Klīniskajos pētījumos vairāk nekā 3 900 pacienti ar hipertensiju saņēma Sprimeo HCT vienu reizi dienā.

Pacientiem ar hipertensiju Sprimeo HCT lietošana vienu reizi dienā atkarībā no devas lieluma pazemināja sistolisko un diastolisko asinsspiedienu, un šis efekts saglabājās visā 24 stundu dozēšanas intervālā. Antihipertensīvā darbība lielākoties parādās 1 nedēļas laikā, un maksimālu efektu parasti

novēro 4 nedēļu laikā. Asinsspiedienu pazeminošā darbība saglabājās arī ilgstošas ārstēšanas

ārstēšanu ar aliskirēnu (aliskirēns bez papildu zālēm aliskirēna), asinsspiedienatasatgriešanās sākotnējā līmeni bija pakāpeniska (3-4 nedēļas), un “atsitiena efektu” nenovē oja.ē

gadījumā, un tā nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indek a un etniskās piederības.

Šādas kombinācijas vienreizējas devas antihipertensīvā darbība saglabājās 24 tundas. Pārtraucot

Sprimeo HCT tika pētīts placebo kontrolētā pētījumā, kurā p edalījās 2 762 pacienti ar hipertensiju,

 

 

 

istr

kuriem diastoliskais asinsspiediens bija ≥ 95 mm Hg un < 110 mm Hg (vidējā sākotnējā

 

 

 

ğ

asinsspiediena vērtība 153,6/99,2 mm Hg). Šajā pētījumā Sprimeo HCT devā 150 mg/12,5 mg–

300 mg/25 mg izraisīja no devas atkarīgu asinsspiediena (sistoliskā/diastoliskā) pazemināšanos

 

 

 

re

attiecīgi par 17,6/11,9 mm Hg un 21,2/14,3 mm Hg; s līdzinājumam, placebo gadījumā šis rādītājs

 

 

nav

 

bija 7,5/6,9 mm Hg. Lietojot šādas kombinācijas, bija arī izteiktāks asinsspiediena pazeminājums,

nekā bija iespējams panākt ar attiecīgajām aliskirē a un hidrohlortiazīda devām, lietojot šīs zāles

 

vairs

 

 

atsevišķi. Aliskirēna un hidrohlortiazīda kombinācija neitralizēja hidrohlortiazīda izraisīto PRA

pieaugumu.

 

 

 

Lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar izteikti paaugstinātu asinsspiedienu (sistoliskais asinsspiediens ≥ 160 mm Hg un/vai diastoliskais a insspiediens ≥ 100 mm Hg), ar devām no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg, lietojot bez titrēšanas no monoterapijas, tika panākta būtiski labāk

sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena kontrole (< 140/90 mm Hg), salīdzinot ar atbilstīgu monoterapiju.

 

les

ā

Šajā populācijā Sprimeo HCT devās no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg izraisīja no devas

Z

 

atkarīgu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājumu par 20,6/12,4 mm Hg līdz 24,8/14,5 mm

Hg, kas bija būtiski labāks rādītājs, nekā bija iespējams panākt ar atbilstīgu monoterapiju. Kombinētās terapijas nekaitīgums bija līdzīgs kā atbilstīgajiem monoterapijas veidiem, neatkarīgi no hipertensijas smaguma pakāpes vai papildu kardiovaskulārā riska esamības. Ar kombinēto terapiju retāk novēroja hipotensiju un ar to saistītās nevēlamās blakusparādības, un gados vecākiem pacientiem tās neradās biežāk.

Pētījumā, kurā piedalījās 880 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar aliskirēnu 300 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 15,8/11,0 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar aliskirēna 300 mg monoterapiju. Pētījumā, kurā

piedalījās 722 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu 25 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 16,78/10,7 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar hidrohlortiazīda 25 mg monoterapiju.

Citā klīniskajā pētījumā Sprimeo HCT iedarbīgums un nekaitīgums tika novērtēts arī 489 pacientiem, kuri cieta no aptaukošanās un kam nebija vērojama atbildreakcija uz ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu

25 mg devā (sākotnējais sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens 149,4/96,8 mm Hg). Šajā grūti ārstējamajā populācijā Sprimeo HCT pazemināja asinsspiedienu (sistolisko/diastolisko) par 15,8/11,9 mm Hg; salīdzinājumam, ar irbesartāna/hidrohlortiazīdu šis rādītājs bija 15,4/11,3 mm Hg, ar amlodipīnu/hidrohlortiazīdu - 13,6/10,3 mm Hg, bet ar hidrohlortiazīda monoterapiju - 8,6/7,9 mm Hg, savukārt nekaitīgums bija līdzīgs kā hidrohlortiazīda monoterapijai.

Pētījumā, kurā piedalījās 183 randomizācijai pakļauti pacienti ar smagu hipertensiju (vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus pozīcijā ≥ 105 un < 120 mm Hg), tika pierādīts, ka terapija ar aliskirēnu, pēc izvēles pievienojot 25 mg hidrohlortiazīda, asinsspiediena pazemināšanas nolūkā ir nekaitīga un iedarbīga.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Aliskirēns

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas uzsūkšanās aliskirēna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc 1-3 stundām. Aliskirēna absolūtā biopieejamība ir aptuveni 2-3%. Uzturs ar augstu tauku aturu samazina Cmax par 85% un AUC par 70%. Koncentrācija plazmā līdzsvara stāvoklī tiek sasniegta 5-7 dienas pēc

lietošanas vienu reizi dienā, un koncentrācija līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 2 reizes lielāka nekā pēc

sākumdevas lietošanas.

tas

ē

 

Izkliede

Pēc intravenozas lietošanas vidējais izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 135 litri, kas

 

istr

ğ

liecina par aliskirēna plašo izplatīšanos ekstravaskulārajā t lpā. Aliskirēns mēreni (47-51%) un

neatkarīgi no koncentrācijas saistās ar plazmas olbaltumvielām.

re

 

Metabolisms un eliminācija

 

 

Eliminācijas vidējais pusperiods ir aptuveni 40 stu das (34-41 stundu robežās). Aliskirēns

 

 

nav

galvenokārt izdalās nesaistītā veidā ar izkā nījumiem (iekšķīgi lietojot radioaktīvi iezīmētu devu, ar

 

vairs

 

izkārnījumiem izdalās 91%). Aptuveni 1,4% no kopējās iekšķīgi lietotās devas tiek metabolizēti. Par

šo metabolismu ir atbildīgs enzīms CYP3A4. Pēc iekšķīgas lietošanas aptuveni 0,6% no devas

atrodami urīnā. Pēc intravenozas lietošanas vidējais plazmas klīrenss ir aptuveni 9 l/h.

 

 

les

Lineārā kinētika

ā

 

 

Z

 

Aliskirēna iedarbības pieaugums ir nedaudz lielāks nekā proporcionāla devas palielināšana. Pēc vienreizējas devas 75-600 mg robežās ievadīšanas, 2-kārtīga devas palielināšana izraisīja attiecīgi

~2,3 un 2,6 kārtīgu AUC un Cmax pieaugumu. Mehānisms, kas atbildīgs par devu proporcionalitātes novirzēm, nav noskaidrots. Iespējamais mehānisms ir mediatoru piesātinājums absorbcijas vietā vai aknu un žultsceļu klīrensa piesātinājums.

Hidrohlortiazīds

Uzsūkšanās

Hidrohlortiazīda pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas strauji (Tmax ir aptuveni 2 h). Vidējā AUC palielināšanās ir lineāra un terapeitiskā intervālā – proporcionāla devai.

Ēdiena ietiekmei uz hidrohlortiazīda uzsūkšanos, ja tā vispar pastāv, ir maza klīniskā nozīme. Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīda absolūtā biopieejamība ir 70%.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir 4-8 l/kg. Cirkulējošais hidrohlortiazīds ir saistījies ar seruma olbaltumvielām (40-70%), galvenokārt ar seruma albumīnu. Hidrohlortiazīds arī uzkrājas eritrocītos, kur aptuveni 3 reizes pārsniedz koncentrāciju plazmā.

Metabolisms un eliminācija

Hidrohlortiazīds tiek pārsvarā izvadīts nemainītā formā. Terminālā eliminācijas fāzē hidrohlortiazīds tiek izvadīts no plazmas ar vidējo eliminācijas pusperiodu 6-15 h. Pēc atkārtotu devu lietošanas hidrohlortiazīda kinētika nemainās, un, lietojot vienu reizi dienā, akumulācija ir minimāla. Vairāk nekā 95% absorbētās hidrohlortiazīda devas tiek izvadīti nemainītā formā ar urīnu. Renālo klīrensu veido pasīva filtrācija un aktīva sekrēcija nieres kanāliņā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Pēc Sprimeo HCT tablešu iekšķīgas lietošanas aliskirēna vidējā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1 stundas laikā, bet hidrohlortiazīda - 2,5 stundu laikā.

Sprimeo HCT uzsūkšanās ātrums un apjoms ir pielīdzināms aliskirēna un hidrohlortiazīda biopieejamībai, lietojot šīs zāles atsevišķi monoterapijas veidā. Uztura ietekme uz Sprimeo HCT bija līdzīga kā atsevišķas monoterapijas gadījumā.

Pacientu raksturojums

Ir pierādīts, ka Sprimeo HCT ir efektīva, reizi dienā lietojama antihipertensīva terapija pieaugušiem pacientiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.

Pacientiem ar viegli izteiktu līdz mērenu aknu slimību aliskirēna farmakokinētika būtiski nemainās. Tādēļ pacientiem ar viegli izteiktiem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem nav nepieciešams

pielāgot sākumdevu. Nav pieejami dati par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem, kuri

 

 

 

tas

 

 

ē

ārstēti ar Sprimeo HCT. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības

traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3).

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

 

Pacientiem ar vieglas līdz mēreniem nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav

 

re

 

 

nepieciešama (skatīt apakšpunktu 4.2 un 4.4). Nieru da bības traucējumu gadījumā hidrohlortiazīda

hidrohlortiazīda AUC palielināšanās 3 reizēs. Pacientiemnav ar smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota AUC palielināšanās 8 reizēs. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar anūriju vai

vidējais maksimālais plazmas līmenis un AUC vērtīb s palielinās, un izdalīšanas ātrums ar urīnu

samazinās. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji sm giem nieru darbības traucējumiem tika novērota

traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73vairsm2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

smagiem nieru darbības traucējumiem (GFR < 30 ml/min/1,73 m2) un pacientiem ar nieru darbības

Aliskirēna farmakokinētika tika izvērtēta pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (ESRD), kuriem

tiek veikta dialīze. Vienas perorālas aliskirēna 300 mg devas lietošana izraisīja pavisam nelielas

 

les

ā

izmaiņas aliskirēna farmakokinētikā (Cmax izmaiņas bija mazāk nekā 1,2 reizēs; AUC palielinājums

Z

 

bija līdz pat 1,6 reizēm) salīdzinājumā ar atbilstošiem veseliem indivīdiem. Hemodialīzes veikšanas

laiks būtiski neizmainīja aliskirēna farmakokinētiku pacientiem ar ESRD. Tāpēc, ja aliskirēna lietošana pacientiem ar ESRD, kuriem tiek veikta dialīze, tiek uzskatīta par nepieciešamu, devu pielāgošana nav attaisnojama šiem pacientiem. Tomēr aliskirēna lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem nav ieteicama (skatīt apakšpunktu 4.4).

Gados vecākiem pacientiem Sprimeo HCT sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Ierobežoti dati liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem gados vecākiem pacientiem, gan gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Dati par farmakokinētiku bērniem nav pieejami.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Aliskirēna pētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību neuzrādīja nekādas centrālās nervu sistēmas, elpošanas sistēmas vai sirds-asinsvadu sistēmas nevēlamās blakusparādības. Rezultāti atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem bija saistīti ar jau zināmo lokāla kairinājuma iespējamību vai paredzamo aliskirēna farmakoloģisko iedarbību. 2 gadu pētījumā ar žurkām un

6 mēnešu pētījumā ar transgēnām pelēm aliskirēnam netika konstatēts kancerogenitātes potenciāls. Viens konstatētais resnās zarnas adenomas un viens aklās zarnas adenokarcinomas gadījums žurkām, lietojot devu 1 500 mg/kg dienā, nebija statistiski ticami. Aliskirēnam nekonstatēja nekādu mutagenitātes, embiofetālas toksicitātes vai teratogenitātes potenciālu. Netika ietekmēta žurku auglība, prenatālā attīstība vai postnatālā attīstība.

Preklīniskie novērtējumi, lai apstiprinātu hidrohlortiazīda lietošanu cilvēkiem, ietvēra genotoksicitātes pārbaudes in vitro un reproduktīvās toksicitātes un kancerogenitātes pētījumus grauzējiem. Par hidrohlortiazīdu ir pieejama plaša klīniskā informācija, kas norādīta nākamajās daļās.

2 un 13 nedēļu toksicitātes pētījumos konstatētās atrades bija līdzīgas iepriekš aliskirēna un hidrohlortiazīda monoterapijā novērotajām atradēm. Netika konstatētas jaunas negaidītas atrades, kas būtu svarīgas attiecībā uz terapeitisku lietošanu cilvēkiem. 13 nedēļu toksicitātes pētījumā ar žurkām tika konstatēta virsnieru dziedzeru zona glomerulosa šūnu pastiprināta v kuolizācija. Šīs atrades tika

konstatētas dzīvniekiem, kuri saņēma hidrohlortiazīdu, bet nekonstatēja dzīvniekiem, kuri saņēma

 

 

 

 

 

 

tas

tikai aliskirēnu vai placebo. Nav pierādījumu, ka šo atradņu biežums var tu pieaugt lietojot

 

 

 

 

 

 

ē

aliskirēna/hidrohlortiazīda zāļu kombinācijā, jo tās novēroja visiem dzīvniekiem tikai vieglā formā.

 

 

 

 

 

 

ğistr

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

re

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

nav

 

 

 

Tabletes kodols:

 

 

vairs

 

Mikrokristāliskā celuloze

 

 

 

 

 

Krospovidons

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Kviešu ciete

 

 

 

 

Povidons

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

 

 

 

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

les

 

 

 

Talks

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apvalks:

Talks

Hipromeloze

Makrogols

Titāna dioksīds (E 171)

Sarkanais dzelzs oksīds (E 172)

Melnais dzelzs oksīds (E 172)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

24 mēneši.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

PA/Alu/PVH – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50 vai 56 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 90, 98 vai 280 tabletes.

PVH/polihlorotrifluoretilēna (PHTFE) – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50, 56, 90 vai 98 tabletes.

Iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur ar 56 x 1 tabletes. Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 280 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur 98 x 1 tabletes.

Visi iepakojuma lielumi vai stiprumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

7.

 

 

 

 

 

ğ

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

Novartis Europharm Limited

 

nav

re

 

 

 

 

 

 

Wimblehurst Road

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Horsham

 

 

 

 

 

 

 

West Sussex, RH12 5AB

 

vairs

 

 

 

 

Lielbritānija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

 

 

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

EU/1/11/683/041-060

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

9. REĢISTRĀCIJASDATUMS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS

23.06.2011

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sprimeo HCT 300 mg/25 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 300 mg aliskirēna (aliskiren) (hemifumarāta formā) un 25 mg hidrohlortiazīda (hydrochlorothiazide).

Palīgvielas: Katra tablete satur 50 mg laktozes monohidrāta un 49 mg kviešu cietes.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete

 

 

 

tas

Gaiši dzeltenas, abpusēji izliektas, ovālas formas apvalkotās tabletes ar uzdrukātu “CVV” uz vienas

puses un “NVR” uz otras puses.

 

ē

 

 

 

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

4.1

Terapeitiskās indikācijas

re

 

 

 

 

nav

 

 

Esenciālas hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

 

 

Sprimeo HCT ir indicēts pacientiem, kuriem asi sspiediena adekvāta kontrole nav iespējama, lietojot aliskirēnu vai hidrohlortiazīdu monoterapijas veidā.

Sprimeo HCT ir indicēts aizstājterapij i p cientiem, kuriem panākta adekvāta kontrole, vienlaikus

lietojot aliskirēnu un hidrohlortiazīdu, ja devu līmenis ir tāds pats kā kombinētajā preparātā.

 

 

vairs

4.2 Devas un lietošanas v ids

 

 

les

 

ā

 

Sprimeo HCT ieteicamā deva ir viena tablete dienā. Sprimeo HCT ieteicams lietot vienu reizi dienā

Z

 

 

kopā ar vieglu maltīti, vēlams vienā un tajā pašā laikā katru dienu. Greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Antihipertensīvā darbība lielākoties izpaužas 1 nedēļas laikā, un maksimālu iedarbību novēro 4 nedēļu laikā.

Devas pacientiem, kuriem nav iespējama pienācīga kontrole ar aliskirēna vai hidrohlortiazīda monoterapiju

Pirms pārejas uz fiksētu kombināciju ieteicama individuāla devu titrēšana ar katru no komponentiem. Ja tas ir klīniski pieņemami, var apsvērt iespēju nepastarpināti pāriet no monoterapijas uz fiksētas kombinācijas izmantošanu.

Sprimeo HCT 300 mg /25 mg var lietot pacienti, kuriem asinsspiediena pienācīga kontrole nav iespējama ar 300 mg aliskirēna vai 25 mg hidrohlortiazīda, lietojot tos monoterapijas veidā, vai ar

Sprimeo HCT 300 mg/12,5 mg vai ar Sprimeo HCT 150 mg/25 mg.

Ja asinsspiedienu neizdodas noregulēt pēc 2-4 nedēļu terapijas, devu var titrēt līdz Sprimeo HCT maksimālajai devai 300 mg/25 mg dienā. Deva jānosaka individuāli atbilstoši pacienta klīniskajai atbildreakcijai.

Devas aizstājterapijas gadījumā

Ērtības labad pacienti, kuri lieto aliskirēnu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz fiksētas kombinācijas Sprimeo HCT tabletēm, kuras satur identiskas atsevišķo sastāvdaļu devas.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktus 4.4 un 5.2). Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar anūriju un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) < 30 ml/min/1,73 m2). Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB) vai angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.2).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt apakšpunktu 5.2). Sprimeo HCT ir kontrindicētas p cientiem ar smagiem aknu

darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4).

 

tas

 

 

Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)

 

ē

 

istr

 

 

Gados vecākiem pacientiem ieteicamā aliskirēna sākumdeva r 150 mg. Lielākajai daļai gados vecāku

 

ğ

pacientu, devu palielinot līdz 300 mg, nenovēroja klīniski nozīmīgu papildus asinsspiediena

pazemināšanos.

re

 

 

 

Bērni

Sprimeo HCT nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas

informācijas par drošību un efektivitāti (skatīt apakšpunktunav

5.2).

Paaugstināta jutība pret aktī vairsajām vielām vai jebkuru no palīgvielām (skatīt apakšpunktu 6.1), vai pret citiem sulfonamīdulesatvasinājumiem.

Angioneirotiskā tūskaāpēc aliskirēna lietošanas anamnēzē.

Iedzimta vai idiopZtiska angioneirotiskā tūska.

Grūtniecības otrais un trešais trimestris (skatīt apakšpunktu 4.6).

Anūrija.

Smagi nieru darbības traucējumi (GFĀ < 30 ml/min/1,73 m2).

Refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalcēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

Smagi aknu darbības traucējumi.

Aliskirēna vienlaicīga lietošana ar ciklosporīnu un itrakonazolu, kuri abi ir spēcīgi P-gp (glikoproteīna) inhibitori, un citiem spēcīgiem P-gp inhibitoriem (piemēram, hinidīnu), ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.5).

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.2, 4.4, 4.5 un 5.1).

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Pacientiem ar paaugstinātu jutību ziņots par hipotensijas, sinkopes, insulta, hiperkaliēmijas gadījumiem un izmaiņām nieru funkcijā (ieskaitot akūtu nieru mazspēju), it īpaši lietojot kombinācijā zāles, kas ietekmē šo sistēmu (skatīt apakšpunktu 5.1). Tādēļ renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde, lietojot aliskirēnu kopā ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem (AKEI) vai angiotenzīna II receptoru blokatoriem (ARB), nav ieteicama.

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

Sirds mazspēja

Aliskirēns jālieto piesardzīgi pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju (Ņujorkas Sirds asociācijas (NYHA) III-IV funkcionālā klase). Tā kā dati par klīnisko efektivitāti un drošību ir ierobežoti, Sprimeo HCT piesardzīgi jālieto pacientiem ar sirds mazspēju.

Angioneirotiskā tūska

angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīklestasun/v i mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku, pacientiem, kuri tika ārstēti ar aliskirēnu.

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, aņemti ziņojumi par

Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā ūskaēvai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos r kon tatēti pēc citu angioneirotisko

tūsku izraisošu zāļu, tostarp RAAS blokatoru (angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru vai

 

 

istr

 

ğ

angiotenzīna II receptoru blokatoru), lietošanas (skatīt apakšpunktu 4.8).

 

re

 

Aliskirēna terapijas laikā pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē var būt palielināts

nav

 

 

angioneirotiskās tūskas attīstības risks (skatīt ap kšpunktus 4.3 un 4.8). Tāpēc aliskirēna ordinēšana

pacientiem ar angioneirotisko tūsku anamnēzē jāveic piesardzīgi, kā arī terapijas laikā un it sevišķi terapijas sākumā šie pacienti ir rūpīgi jānovē o (skatīt apakšpunktu 4.8).

Ja attīstās angioneirotiskā tūska, Sprimeo HCT lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jānodrošina

atbilstoša ārstēšana un uzraudzība līdz pilnīgai un ilgstošai simptomu izzušanai. Ja tūska skar mēli,

 

 

vairs

balss spraugu vai balseni, n pi ciešams ievadīt adrenalīnu. Turklāt jāveic visi nepieciešamie

pasākumi, lai nodrošinātu, ka pacienta elpceļi ir atbrīvoti.

 

les

 

ā

 

Pacienti ar nātrija un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos

Z

 

 

Pacientiem ar hiponatriēmiju un/vai intravaskulāra tilpuma samazināšanos, piemēram, tādiem, kuri saņem lielas diurētiku devas, uzsākot lietot Sprimeo HCT, var novērot simptomātisku hipotensiju. Sprimeo HCT jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas un/vai intravaskulāra tilpuma korekcijas.

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Ārstēšana ar Sprimeo HCT jāuzsāk tikai pēc hipokaliēmijas un līdztekus esošas hipomagniēmijas korekcijas.Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hipokaliēmijas rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hipokaliēmiju. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus pacientiem ar pastiprinātu kālija zudumu, piemēram, sāļu zudumu izraisošu nefropātiju vai pre-renāliem (kardiogēniem) nieru funkcijas traucējumiem. Ja hipokaliēmija attīstās terapijas laikā ar hidrohlortiazīdu, Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, kāmēr netiek sasniegts stabīls kalija līmenis. Lai gan tiazīdu diurētiku lietošanas laikā var rasties hipokaliēmija, aliskirēna vienlaicīga lietošana var mazināt diurētiku inducētu hipokaliēmiju. Lielāks hipokaliēmiajas risks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem ar lielu diurēzi, pacientiem, kuri nepietiekamā daudzumā iekšķīgi uzņem elektrolītus, un pacientiem, kuri saņem vienlaicīgu kortikosteroīdu vai adrenokortikotropā hormona (AKTH) terapiju (skatīt apakšpunktu 4.5 un 4.8).

Tā kā pēcreģistrācijas periodā pēc aliskirēna lietošanas novērota kālija līmeņa paaugstināšanās serumā, un to var pastiprināt aliskirēna lietošana kopā ar citām RAAS ietekmējošām zālēm vai nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL). Saskaņā ar standarta medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, ieteicams regulāri kontrolēt nieru funkciju, tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.5 un 4.8).

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātrināt hiponatriēmijas un hipohlorēmiskās alkalozes rašanos no jauna vai pastiprināt jau esošo hiponatriēmiju. Hiponatriēmiju, kuru pavadīja neiroloģiski simptomi (slikta dūša, progresējoša dezorientācija, apātija). Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu jāuzsāk tikai pēc iepriekš pastāvošas hiponatriēmijas korekcijas. Gadījumā, ja terapijas laikā ar Sprimeo HCT attīstās smaga vai strauja hiponatriēmija, ārstēšana jāpārtrauc līdz natrija līmenis asinīs normalizējies.

Nav pierādījumu, ka Sprimeo HCT varētu mazināt vai novērst diurētiku izraisītu hiponatriēmiju. Hlorīdu deficīts parasti ir viegli izteikts un nav jāārstē.

Visiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, periodiski jākontrolē elektrolītu (it īpaši kālija, nātrija, magnija) līmeņa pārmaiņas.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīttasperiodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepēiekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hipe kalciēmija attīstās ārstēšanas

laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis

 

istr

serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms

 

ğ

epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

re

 

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paātri āt zotēmijas rašanos pacientiem ar hronisku nieru

nav

 

slimību. Ja Sprimeo HCT tiek lietots pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska

 

 

vairs

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji magiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ ir

≥ 30 ml/min/1,73 m2) devas pi lāgošana nav nepieciešama.

 

les

 

ā

 

Nav pieredzes par Sprimeo HCT lietošanu pacientiem, kuriem nesen veikta nieres transplantācija.

Z

 

 

elektorolītu kontrole serumā, tai skaitā kālija, kreatinīna un urīnskābes līmeņa. Sprimeo HCT ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem n e u darbības traucējumiem vai anūriju (skatīt apakšpunktu

4.3).

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, piesardzība jāievēro lietojot aliskirēnu pacientiem ar nieru darbības traucējumu predisponējošiem riska faktoriem, tādiem kā hipovolēmija (piemēram, asins zudums, smaga un ilgstoša caureja, ilgstoša vemšana utt.), sirds slimība, aknu slimība, cukura diabēts vai nieru slimība. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar AKEI vai ARB ir kontrindicēta. Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par akūtas nieru mazspējas, kas parasti bija atgriezeniska līdz ar ārstēšanas pārtraukšanu, gadījumiem riska grupas pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu. Ja attīstās jebkādi nieru mazspējas simptomi, aliskirēna lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Aknu darbības traucējumi

Tiazīdu grupas līdzekļi pacientiem ar pavājinātu nieru darbību vai progresējošu aknu slimību jālieto piesardzīgi, jo šķidruma un elektrolītu līmeņa nelielas izmaiņas var veicināt aknu komu. Pacientiem ar vieglas līdz vidēji smagas pakāpes aknu darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Nav pieejami dati par Razilez HCT lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Tā kā Sprimeo HCT sastāvā ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktus 4.3 un 5.2).

Nav klīniskās pieredzes, lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori

300 mg aliskirēna vienlaicīga lietošana ar 200 mg ketokonazola vai 240 mg verapamila attiecīgi par 76% vai 97% palielināja aliskirēna AUC. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem, piemēram, ketokonazolu vai verapamilu (skatīt apakšpunktu 4.5).

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija

Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro attiecībā uz pacientiem, kuri slimo ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.

Nieru artērijas stenoze un renovaskulāra hipertensija

 

tas

 

 

Nav pieejami klīnisko pētījumu dati par Sprimeo HCT lietošanu pacien iem r vienpusēju vai

 

ē

abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi. Tom r, tāpat kā lietojot citas zāles,

 

istr

 

kas ietekmē renīna-angiotenzīna sistēmu, kad šie pacienti ar nieru a ē iju stenozi tiek ārstēti ar

aliskirēnu, pastāv paaugstināts nieru darbības traucējumu, tai ka tā akūtas nieru mazspējas, risks.

 

 

ğ

Tādēļ šiem pacientiem jāievēro piesardzība. Ja attīstās nieru mazspēja, ārstēšana nekavējoties

jāpārtrauc.

nav

re

 

Sistēmiska sarkanā vilkēde

 

 

 

Ir saņemti ziņojumi par sistēmiskās sarkanās vilkēdes saasinājumiem vai aktivēšanos tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietoša as laikā.

Ietekme uz vielmaiņu un endokrīnovairsfunkc ju

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, rī hidrohlortiazīds, var mainīt glikozes toleranci un paaugstināt holesterīna un triglicerīdu un urīnskābes līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu var būt nepieciešama insulīna vai p lesrorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas korekcija. Pacientiem ar cukura

diabētu Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3). ā Tā kā Sprimeo HCT sastāvāZ ir hidrohlortiazīds, tās ir kontrindicētas simptomātiskas hiperurikēmijas

gadījumā (skatīt 4.3 apakšpunktu). Hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā samazinātā urīnskābes klīrensa dēļ un izraisīt vai pastiprināt hiperurikēmiju, kā arī veicināt podagras lēkmes rašanos jūtīgiem pacientiem.

Tiazīdu grupas līdzekļi mazina kalcija izvadīšanos ar urīnu un var izraisīt periodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar hiperkalciēmiju, un to jālieto tikai pēc iepriekš pastāvošas hiperkalciēmijas korekcijas. Sprimeo HCT lietošana jāpārtrauc, ja hiperkalciēmija attīstās ārstēšanas laikā. Ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem periodiski jākontrolē kalcija līmenis serumā. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par slēptu, traucējumus izraisošu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Fotosensibilizācija

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietotājiem radušās fotosensibilizācijas reakcijas (skatīt apakšpunktu 4.8). Ja terapijas ar Sprimeo HCT laikā rodas fotosensibilizācijas reakcija, ieteicams ārstēšanu pārtraukt. Ja nepieciešams atsākt diurētiskā līdzekļa lietošanu, ķermeņa virsmu ieteicams pasargāt no saules vai mākslīga UVA starojuma iedarbības.

Akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīda, kas pieder sulfonamīdu grupai, lietošana ir saistīta ar idiosinkrātiskām reakcijām, kuru rezultātā attīstās akūta pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ir akūta redzes asuma samazināšanās vai acu sāpes, turklāt parasti tie parādās vairākas stundas līdz nedēļas pēc preparāta lietošanas sākuma. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var novest pie pastāvīga redzes zuduma. Primārā ārstēšana ir pēc iespējas ātrāka hidrohlortiazīda lietošanas pārtraukšana. Ja intraokulārais spiediens joprojām netiek kontrolēts, jāapsver iespēja veikt neatliekamu konservatīvu ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos. Kā riska faktorus akūtas slēgta kakta glaukomas attīstībai var minēt alerģiju pret sulfonamīdu un penicilīnu grupas līdzekļiem.

Vispārīgi brīdinājumi

Ja attīstās smaga un nepārejoša caureja, terapija ar Sprimeo HCT jāpārtrauc.

Tāpat kā ar jebkuru antihipertensīvu līdzekli, pārāk izteikts asinsspiediena p zeminājums pacientiem ar išēmisku kardiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var būt p r iemeslu miokarda infarktam

vai insultam.

tas

 

 

ē

Paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu var attīstīt es pacientiem, taču vairāk iespējamas

pacientiem ar alerģijas vai bronhiālas astmas gadījumiem anamnēzē.

 

 

 

istr

 

 

ğ

Palīgvielas

 

re

 

 

 

 

Sprimeo HCT satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes

nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-g l ktozes malabsorbciju.

 

nav

 

 

Sprimeo HCT satur kviešu cieti. Piemē ots cilvēkiem ar celiakiju. Nevajadzētu lietot pacientiem ar

kviešu alerģiju (atšķirīgu no celiakij s).

 

 

 

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

vairs

 

 

 

Informācija par Sprimeo HCT mijiedarbību

Zāles, kas var ietekmēt k lija līmeni serumā: Hidrohlortiazīda kāliju mazinošo darbību vājina

 

les

ā

aliskirēna kāliju aizturošā darbība. Tomēr hidrohlortiazīda ietekmi uz kālija līmeni serumā varētu

Z

 

pastiprināt citas zāles, kas saistītas ar kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, citi kālija

izdalīšanos veicinoši diurētiskie līdzekļi, kortikosteroīdi, caurejas līdzekļi, adrenokortikotropais hormons (AKTH), amfotericīns, karbenoksolons, G penicilīns, salicilskābes atvasinājumi). Lietojot kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, NPL vai zālēm, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā (piemēram, kāliju aizturošām diurētikām, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem, heparīnu), var paaugstināt kālija koncentrāciju serumā. Ja šādu zāļu, kas var ietekmēt kālija līmeni serumā, vienlaikus lietošana ir nepieciešama, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Zāles, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības: Ja Sprimeo HCT lieto kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija koncentrācijas serumā svārstības (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi, antiaritmiski līdzekļi), ieteicams periodiski pārbaudīt kālija koncentrāciju serumā.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), tostarp selektīvie ciklooksigenāzes 2 inhibītori (COX-2 inhibitori), acetilsalicilskābe un neselektīvi NPL: Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna sistēmu, NPL var samazināt aliskirēna antihipertensīvo iedarbību. NPL var arī pavājināt diurētisko un antihipertensīvo hidrohlortiazīda aktivitāti.

Dažiem pacientiem ar nomāktu nieru funkciju (pacientiem ar dehidratāciju vai gados vecākiem pacientiem) aliskirēna un hidrohlortiazīda lietošana kopā ar NPL var izraisīt tālāku nieru funkciju pasliktināšanos, tai skaitā iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ, lietojot Razilez HCT kopā ar NPL, it īpaši gados vecākiem pacientiem, jāievēro piesardzība.

Citi antihipertensīvi līdzekļi: Sprimeo HCT antihipertensīvā darbība var pastiprināties, ja vienlaikus lieto citus antihipertensīvus līdzekļus.

Papildu informācija par aliskirēna mijiedarbību

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.3, 4.4 un 5.1).

Aliskirēna klīniskos farmakokinētikas pētījumos tika iekļauti tādi medikamenti kā acenokumarols, atenolols, celekoksibs, fenofibrāts, pioglitazons, allopurinols, izosorbīda-5-mononitrāts, digoksīns,

metformīns, amlodipīns, atorvastatīns, cimetidīns un hidrohlortiazīds. Klīniski nozīmīga mijiedarbība ar šiem medikamentiem netika konstatēta. Rezultātā aliskirēna vai minēto vienlaikus lietoto zāļu devas pielāgošana nav nepieciešama.

galvenā sistēma, kas atbild par aliskirēna uzsūkšanos zarnu traktā unēizdalīšanostas ar žulti. Klīniskajā pētījumā rifampicīns, kas ir P-gp induktors, samazināja aliskirēna biopieejamību par aptuveni 50%.

Mijiedarbība ar P-glikoproteīnu: Preklīniskajos pētījumos konstatēts, ka MDR1/Mdr1a/1b (P-gp) ir

Citi P-gp induktori (asinszāles preparāti) var samazināt alisk rēna biopieejamību. Lai gan nav

pierādīts pētījumos ar aliskirēnu, tomēr zināms, ka P-gp regulē arī vairāku substrātu nonākšanu audos

 

istr

ğ

un P-gp inhibitori var palielināt attiecību starp koncent āciju audos un koncentrāciju plazmā. Tādēļ P-

re

 

gp inhibitori koncentrāciju audos var palielināt vairāk nekā koncentrāciju plazmā. Zāļu mijiedarbības

iespējamība P-gp sistēmā ir tieši atkarīga no šī tr nsportmehānisma inhibīcijas pakāpes.

Spēcīgi P-gp inhibitori: Vienas devas zāļu mijiedarbībasnav pētījumā ar veseliem indivīdiem pierādīts, ka ciklosporīns (200 un 600 mg) palielina ali ki ēna 75 mg Cmax aptuveni 2,5-reizes un AUC aptuveni 5- reizes. Lietojot lielākas aliskirēna dev s, espējams lielāks koncentrācijas pieaugums. Veseliem

brīvprātīgajiem itrakonazols (100 mg) p lielināja aliskirēna (150 mg) AUC un Cmax attiecīgi 6,5 un

5,8 reizes. Tādēļ aliskirēna un spēcīgu P-gp inhibitoru lietošana vienlaicīgi ir kontrindicēta (skatīt

apakšpunktu 4.3).

 

 

vairs

 

 

 

Vidēji spēcīgi P-gp inhibitori: Lietojot ketokonazolu (200 mg) vai verapamilu (240 mg) kopā ar

 

 

les

 

 

ā

 

aliskirēnu (300 mg), aliskirēna AUC palielinājās attiecīgi par 76% vai 97%. Sagaidāms, ka aliskirēna

 

Z

 

 

koncentrācijas izmaiņas plazmā, lietojot to kopā ar ketokonazolu vai verapamilu nepārsniegs robežas, kas tiktu sasniegtas, lietojot dubultu aliskirēna devu. Kontrolētos klīniskos pētījumos pierādīts, ka aliskirēna devām līdz 600 mg vai devām, kas divas reizes pārsniedz augstāko ieteicamo terapeitisko devu, ir laba panesamība. Preklīniskie pētījumi liecina, ka vienlaicīga aliskirēna un ketokonazola lietošana uzlabo aliskirēna uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā un mazina izdalīšanos ar žulti. Tādēļ jāievēro piesardzība, aliskirēnu lietojot kopā ar ketokonazolu, verapamilu vai citiem vidēji spēcīgiem P-gp inhibitoriem (klaritromicīnu, telitromicīnu, eritromicīnu, amiodaronu).

P-gp substrāti vai vāji inhibitori: Nav novērota izteikta mijiedarbība ar atenololu, digoksīnu, amlodipīnu vai cimetidīnu. Lietojot kopā ar atorvastatīnu (80 mg), līdzsvara stāvoklī aliskirēna (300 mg) AUC un Cmax palielinājās par 50%.

Organisko anjonu transporta polipeptīdu (OATP) inhibitori: Preklīniskajos pētījumos pierādīts, ka aliskirēns varētu būt organisko anjonu transporta polipeptīdu substrāts. Tādēļ, lietojot aliskirēnu kopā OATP inhibitoriem, iespējama mijiedarbība (skatīt apakšpunktu „Greipfrūtu sula”).

Greipfrūtu sula: Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar aliskirēnu samazināja aliskirēna AUC un Cmax. Greipfrūtu sulas lietošana kopā ar 150 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 61% un lietošana kopā ar 300 mg aliskirēna samazināja aliskirēna AUC par 38%. Šis samazinājums iespējams saistīts ar greipfrūtu sulas izraisītu transporta polipeptīdu mediētas organisko anjonu uzsūkšanās inhibīciju kuņģa-zarnu traktā. Tāpēc paaugstināta terapeitiskas neveiksmes riska dēļ greipfrūtu sulu nedrīkst lietot kopā ar Sprimeo HCT.

Furosemīds: Lietojot aliskirēnu vienlaikus ar furosemīdu, tā AUC un Cmax samazinājās par attiecīgi 28% un 49%. Tādēļ, uzsākot un pielāgojot furosemīda terapiju, ieteicams kontrolēt iedarbību, lai izvairītos no iespējamas nepietiekamas devas lietošanas klīniskās situācijās ar šķidruma pārslodzi.

Varfarīns: Aliskirēna ietekme uz varfarīna farmakokinētiku nav pētīta.

Mijiedarbība ar pārtikas produktiem: Uzturs ar augstu tauku saturu būtiski samazina aliskirēna uzsūkšanos.

Papildu informācija par hidrohlortiazīda mijiedarbību

Vienlaicīgas lietošanas gadījumā ar tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem var mijiedarboties šādas zāles.

Litijs: tiazīdi samazina litija renālo klīrensu, tādēļ, lietojot hidrohlortiazīdu, v r palielināties litija toksicitātes risks. Litija un hidrohlortiazīda vienlaicīga lietošana nav ie eic ma. Ja šādu kombināciju

uzskata par būtiski nepieciešamu, vienlaicīgas lietošanas laikā rūpīgi jākontrolē litija koncentrācija

 

tas

serumā.

ē

 

Zāles, kas var ierosināt torsades de pointes: Saistībā ar hipokaliēmijas risku, piesardzība jāievēro

 

 

istr

 

ğ

lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar zālēm, kas var ierosināt to sades de pointes, atsevišķi Ia un III klases

antiaritmiskie un daži antipsihotiskie līdzekļi.

re

 

 

 

Asinsspiedienu paaugstinoši amīni (piemēram, noradrenalīns, adrenalīns): Hidrohlortiazīds var

Zāles, kas ietekmē nātrija līmeni serumā: Diurētisko līdzekļu izraisītu hiponatriēmiju var pastiprināt

lietošana kopā ar tādām zālēm kā antidepresa ti, a tipsihotiskie un pretepilepsijas līdzekļi utt.

 

nav

Ilgstošas ārstēšanas ar šīm zālēm laikā jāievē o piesardzība.

vairs

 

samazināt atbildes reakciju uz asinsspiedienu paaugstinošiem amīniem tādiem kā noradrenalīns. Šīs

 

 

les

iedarbības klīniskā nozīme nav zināma un reakcijas samazinājums nav tik izteikts, lai tos nelietotu

vispār.

ā

 

 

Z

 

Digoksīns un citi uzpirkstītes glikozīdi: Nevēlama ietekme var būt tiazīda ierosinātas hipokaliēmijas

vai hipomagnēmijas veidošanās, kas veicina uzpirkstītes preparātu ierosinātas sirds aritmijas rašanos.

D vitamīns un kalcija sāļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana kopā ar D vitamīnu vai kalcija sāļiem var pastiprināt kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā. Vienlaikus tiazīda grupas diurētisko līdzekļu lietošana var izraisīt hiperkalciēmiju pacientiem, kuri ir tendēti uz hiperkalciēmiju (piemēram, hiperparatiroidisms, audzēji vai ar D vitamīnu stārpnecību notiekošo procesu traucējumi), palielinot kalcija tubulāro reabsorbciju.

Pretdiabēta līdzekļi (piemēram, insulīns un perorālie pretdiabēta līdzekļi): Tiazīdu grupas līdzekļi var izmainīt glikozes toleranci. Var būt nepieciešama pretdiabēta līdzekļa devas pielāgošana (skatīt apakšpunktu 4.4). Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlortiazīdu saistītas iespējamas funkcionālas nieru mazspējas ierosinātas laktātacidozes risks.

Beta blokatori un diazoksīds: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, lietošana vienlaikus ar beta blokatoriem var palielināt hiperglikēmijas risku. Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var pastiprināt diazoksīda hiperglikēmisko ietekmi.

Podagras ārstēšanai lietotas zāles: Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā. Var būt nepieciešama probenecīda vai sulfīnpirazona devas palielināšana. Lietošana vienlaikus ar tiazīdu grupas līdzekļiem, arī hidrohlortiazīdu, var palielināt paaugstinātas jutības reakciju pret alopurinolu rašanās biežumu.

Antiholīnerģiskie līdzekļi un citas zāles, kuras ietekmē kunģa motilitāti: Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropīns, biperidēns) var palielināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību acīmredzot tādēļ, ka mazinās kuņģa-zarnu trakta kustīgums un kuņģa iztukšošanās ātrums. Savukārt, ir paredzams, ka prokinētiskie līdzekļi tādi kā cisaprīds var samazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu biopieejamību.

Amantadīns: Tiazīdi, arī hidrohlortiazīds, var palielināt amantadīna nevēlamo blakusparādību risku.

Jonu apmaiņas sveķi: Holestiramīns un kolestipols samazina tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, tai skaitā arī hidrohlortiazīda, uzsūkšanos. Rezultātā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var sasniegt tikai subterapeitisko iedarbas līmeni. Tomēr mijiedarbību iespējams samazināt, izmainot hidrohlortiazīda un jonu apmaiņas sveķu lietošanas laika intervālu, lai hidrohlortiazīds tiktu lietots vismaz 4 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc jonu apmaiņas sveķu lietošanas.

 

 

 

 

 

tas

Citotoksiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī hidrohlortiazīds, var m zināt citotoksisko līdzekļu

(piemēram, ciklofosfamīda, metotreksāta) izvadīšanu caur nierēm un pas iprināt to nomācošo

iedarbību uz kaulu smadzenēm.

 

 

 

ē

 

 

 

 

istr

 

Nedepolarizējošie miorelaksanti: Tiazīdu grupas līdzekļi, arī h drohlortiazīds, pastiprina

 

 

 

ğ

 

miorelaksantu, piemēram, kurāres atvasinājumu darbību.

 

 

 

 

 

re

 

 

Alkoholiskie dzērieni, barbiturāti vai narkotiskie līdzekļi: Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošana

 

 

nav

 

 

 

kopā ar vielām, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošais efekts (piemēram, samazinot simpatiskas

nervu sistēmas aktivitati vai ar tiešas vazodilatācij s palīdzību), var pastiprināt ortostatisko

hipotensiju.

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Metildopa: Saņemti atsevišķi ziņojumi p hemolītisko anēmiju, kas radusies pēc hidrohlortiazīda

lietošanas vienlaikus ar metildopu.

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

Jodu saturošas kontrastvielas: Diurētisko līdzekļu ierosinātas dehidratācijas gadījumā ir palielināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši tad, ja lietotas lielas jodu saturoša līdzekļa devas. Tādēļ pirms šādu savienojumu ievadīšanaspacientiem jānovērš dehidratācija.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav datu par aliskirēna lietošanu grūtniecēm. Aliskirēns nebija teratogēns žurkām vai trušiem (skatīt apakšpunktu 5.3). Citas vielas, kas darbojas tieši uz RAAS, izraisīja nopietnas augļa kroplības un jaundzimušo nāvi, ja tās lietoja otrajā un trešajā trimestrī. Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu grūtniecības, īpaši tās pirmā trimestra, laikā ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami.

Hidrohlortiazīds šķērso placentu. Pamatojoties uz hidrohlortiazīda farmakoloģiskās darbības mehānismu, tā lietošana otrā un trešā grūtniecības trimestrī var radīt augļa-placentas apasiņošanas traucējumus un tam var būt nevēlama ietekme uz augli un jaundzimušo, piemēram, dzelte, elektrolītu līdzsvara traucējumi un trombocitopēnija.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūskas, grūtniecības hipertensijas vai preeklampsijas ārstēšanai, samazināta plazmas tilpuma un placentāras hipoperfūzijas riska dēļ, bez labvelīgas ietekmes uz slimības gaitu.

Hidrohlortiazīdu nedrīkst lietot esenciālas hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus gadījumus, kad cita ārstēšana nevar tikt lietota.

Specifiski pētījumi ar šādu kombināciju nav veikti, tādēļ Sprimeo HCT nedrīkst lietot grūtniecības pirmajā trimestrī un sievietēm, kuras plāno grūtniecību, kā arī tā lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3). Plānojot grūtniecību, jau iepriekš jāizmanto piemērota alternatīva terapija. Ja terapijas laikā tiek atklāta grūtniecība, Sprimeo HCT lietošana attiecīgi jāpārtrauca, cik drīz vien iespējams.

Zīdīšanas periods

Nav zināms, vai aliskirēns izdalās cilvēka mātes pienā. Aliskirēns izdalījās pienā žurkām laktācijas laikā.

Hidrohlortiazīds tiek izvadīts ar mātes pienu nelielos daudzumos. Lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus lielās devās, tie izraisa intensīvu diurēzi, kas, savukārt, var kavēt piena produkciju.

Sprimeo HCT lietošana zīdīšanas laikā nav ieteicama. Ja Sprimeo HCT tiek lietots zīdīšanas laikā, jālieto pēc iespējas mazāka deva.

 

tas

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

ē

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

istr

 

Maz ticams, ka Sprimeo HCT varētu ietekmēt spēju vadīt transpo līdzekļus un apkalpot mehānismus.

Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāatceras, ka jebkuru antihipertensīvo

līdzekļu terapijas laikā dažkārt var rasties reibonis vai nespēks.

 

ğ

4.8 Nevēlamās blakusparādības

re

 

Aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija

 

Sprimeo HCT nekaitīgums novērtēts 9 klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās vairāk nekā

 

nav

3 900 pacienti, tostarp 700 pacienti, kuri ā tēti ilgāk par 6 mēnešiem, un 190 pacienti, kuri ārstēti

vairs

 

ilgāk par 1 gadu. Nevēlamo blakusp rādību saistība ar dzimumu, vecumu, ķermeņa masas indeksu,

rasi vai etnisko piederību netika no ērota. Kopumā, veicot ārstēšanu ar Sprimeo HCT devās līdz 300 mg/25 mg, nevēlamo blakusparādību biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Nevēlamās blakusparādības parasti bijalesvi gli izteiktas un pārejošas, un tikai retos gadījumos to dēļ bija

nepieciešama terapijas pārtraukšana. Biežākā novērotā Sprimeo HCT nevēlamā blakusparādība ir ā caureja. Lietojot SprimeoZHCT, var rasties nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā

ar vienu vai otru Sprimeo HCT sastāvdaļu (aliskirēnu un hidrohlortiazīdu), un kuras aprakstītas zemāk attiecīgajos atsevišķo komponentu paragrāfos.

Tālāk minēto nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000); ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži:Caureja

Caureja: caureja ir aliskirēna nevēlamā blakusparādība, kas atkarīga no devas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos caurejas biežums Sprimeo HCT pacientu grupā bija 1,3%, salīdzinot ar 1,4% aliskirēna pacientu grupā vai 1,9% hidrohlortiazīda pacientu grupā.

Kālija koncentrācija serumā: lielā, placebo kontrolētā klīniskajā pētījumā daudziem pacientiem aliskirēna (150 mg vai 300 mg) un hidrohlortiazīda (12,5 mg vai 25 mg) pretējā iedarbība uz kālija līmeni savstarpēji sabalansējās. Citiem pacientiem var dominēt viens vai otrs efekts. Riska grupas pacientiem periodiski, ar atbilstīgu intervālu jāpārbauda kālija līmenis serumā, lai noteiktu iespējamos elektrolītu līdzsvara traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.5).

Papildu informācija par atsevišķām sastāvdaļām

Lietojot Sprimeo HCT, var rasties citas nevēlamās blakusparādības, par ko iepriekš ziņots saistībā ar vienu vai otru sastāvdaļu, pat tad, ja tās nav novērotas klīniskajos pētījumos.

Aliskirēns

Veicot ārstēšanu ar aliskirēnu līdz 300 mg devā, nevēlamo blakusparādību kopējais biežums bija līdzīgs kā ar placebo. Blakusparādības parasti bija vieglas un pārejošas, un to dēļ terapija bija jāpārtrauc tikai retos gadījumos. Biežākā nevēlamā blakusparādība bija caureja.

Zināmās aliskirēna nevēlamās blakusparādības uzskaitītas tabulā zemāk, izmantojot tos pašus nosacījumus, kas izmantoti pirms tam fiksētās kombinācijas aprakstā.

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

tas

Bieži:

 

 

Reibonis

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Hipotensija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

ē

 

 

 

istr

 

Bieži:

 

 

Caureja

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

Paaugstinātas jutības reakcijas

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

re

 

 

 

Retāk:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izsitumi, smagas ād s blakusparādības (SĀB) tai skaitā toksiska

 

 

 

epidermāla nekrolīze (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijas

Reti:

 

 

Angioneirotiskā tūska

 

 

 

 

 

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Artralģija

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas tr ucējumi

 

 

 

 

 

Retāk:

 

 

Akūta nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi

 

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un r akcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

Retāk:

 

 

P rifēra tūska

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

les

 

 

 

 

 

 

Bieži:

ā

Hiperkaliēmija

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

Pazemināts hemoglobīna līmenis, samazināts hematokrīts

 

 

Reti:

 

 

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

 

 

Terapijas laikā ar aliskirēnu konstatēti angioneirotiskās tūskas gadījumi un paaugstinātas jutības reakcijas. Kontrolētos klīniskajos pētījumos, terapijas laikā ar aliskirēnu, angioneirotiskā tūska un paaugstinātas jutības reakcijas attīstījās retos gadījumos, un tās biežums bija līdzīgs kā placebo vai salīdzinājuma zāļu grupā.

āles Z

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par angioneirotiskās tūskas gadījumiem vai simptomiem (sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles tūsku), kas liecina par angioneirotisko tūsku. Vairākiem no šiem pacientiem anamnēzē ir bijusi angioneirotiskā tūska vai ir novēroti ar angioneirotisko tūsku saistīti simptomi, kuri dažos gadījumos ir konstatēti pēc citu, angioneirotisko tūsku izraisošu, zāļu, tostarp RAAS blokatoru (AKE inhibitoru vai ARB), lietošanas.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots arī par paaugstinātas jutības reakcijām.

Gadījumā, ja attīstās jebkādi simptomi, kas liecina par paaugstinātas jutības reakciju/angioneirotisku tūsku (īpaši jāpievērš uzmanība apgrūtinātai elpošanai vai apgrūtinātai rīšanai, izsitumiem, niezei, nātrenei vai sejas, ekstremitāšu, acu, lūpu un/vai mēles tūskai, reibonim), pacientiem jāpārtrauc ārstēšana un jāsazinās ar savu ārstu (skatīt apakšpunktu 4.4).

Pēc-reģistrācijas periodā ziņots ar artralģijas gadījumiem. Atsevišķos gadījumos tā attīstījās ar paaugstinātas jutības reakcijas sastāvdaļa.

Hemoglobīns un hematokrīts: tika novērota neliela hemoglobīna un hematokrīta līmeņa mazināšanās

(vidējā samazināšanās attiecīgi par aptuveni 0,05 mmol/l un 0,16 tilp.%). Neviens pacients

 

tas

nepārtrauca terapiju anēmijas dēļ. Šāda ietekme novērojama arī lietojot citus līdzekļus, kas ietekmē

renīna-angiotenzīna sistēmu, piemēram, AKEI un ARB.

ē

 

Kālija līmenis serumā: kālija līmeņa palielināšanās serumā novērota p c aliskirēna lietošanas un to

 

istr

var paasināt lietošana kopā ar citām zālēm, kas ietekmē RAAS, vai NPL. Saskaņā ar standarta

medicīnisko praksi, ja šīs zāles nepieciešams lietot kopā, iete cams regulāri kontrolēt nieru funkciju,

 

 

 

ğ

tai skaitā elektrolītu līmeni serumā. Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem

 

 

re

(GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) aliskirēna lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta un nav

ieteicama citiem pacientiem (skatīt apakšpunktus 4.3, 4.4 un 5.1).

 

 

nav

 

Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par ieru funkcijas traucējumiem un akūtas nieru mazspējas

gadījumiem riska grupas pacientiem (skatīt apakšpunktu 4.4). Saņemti arī ziņojumi par perifēras

 

vairs

 

 

tūskas, kreatinīna koncentrācijas asinīs paaug tināšanās gadījumiem un smagām ādas blakusparādībām (SĀB), tai skaitā toks sku epidermālu nekrolīzi (TEN) un mutes dobuma gļotādas reakcijām.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds tiek plaši parakstīts daudzu gadu garumā, bieži lielākās devās nekā tās, kuras satur Razilez HCT. Par sekojošām blakusparādībām tika ziņots pacientiem, ārstētiem tikai ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem, tai skaitā ar hidrohlortiazīdu.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Trombocitopēnija, dažkārt ar purpuru

 

 

Ļoti reti:

 

 

Agranulocitoze, kaulu smadzeņu nomākums, hemolītiskā anēmija,

 

 

 

leikopēnija

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Aplastiskā anēmija

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Paaugstināta jutība

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

 

 

 

Ļoti bieži:

 

 

Hipokaliēmija

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Hiperurikēmija, hipomagniēmija, hiponatriēmija

Reti:

 

 

Hiperkalcēmija, hiperglikēmija, diabētiskā metaboliskā stāvokļa

 

 

 

pasliktināšanās

 

 

 

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Hipohlorēmiskā alkaloze

 

 

 

 

 

Psihiskie traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

Reti:

 

 

Depresija, miega traucējumi

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Reibonis, galvassāpes, parestēzija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Acu bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

 

ē

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

Reti:

 

 

Redzes traucējumi

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Akūta slēgta kakta glaukoma

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

 

 

ğ

 

 

 

 

 

re

 

 

 

Reti:

 

 

Sirds aritmija

 

 

 

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ortostatiska hipotensija

 

 

 

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

Ļoti reti:

 

 

 

 

nav

 

 

 

 

 

 

 

Respirato ais di tress (tostarp pneimonīts un plaušu tūska)

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Ēstgrib s zudums, viegli slikta duša, vemšana

Reti:

 

 

Diskomforta sajūta vēderā, aizcietējums, caureja

Ļoti reti:

 

 

 

vairs

 

 

 

 

 

 

 

 

Pankreatīts

 

 

 

 

 

 

Aknu un/vai žults izvad s sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Intrahepātiska holestāze, dzelte

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

 

 

 

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

 

 

Bieži:

Z

 

Nātrene un cita veida izsitumi

 

 

 

 

 

 

 

 

Reti:

 

 

Fotosensibilizācijas reakcijas

 

 

 

Ļoti reti:

 

 

Ādas sarkanajai vilkēdei līdzīgas reakcijas, ādas sarkanās vilkēdes

 

 

 

saasinājums, nekrotizējošs vaskulīts un toksiskā epidermālā nekrolīze

Nav zināmi:

 

 

Erythema multiforme

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Muskuļa spazmas

 

 

 

 

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Nieru darbības traucējumi, akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

 

 

 

Bieži:

 

 

Impotence

 

 

 

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Nav zināmi:

 

 

Astēnija, pireksija

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

Ļoti bieži:Paaugstināts holesterola un triglicerīdu līmenis

Reti:Glikozūrija

4.9 Pārdozēšana
Informācija par ārstēšanu Sprimeo HCT pārdozēšanas gadījumā nav pieejama. Iespējamākā pārdozēšanas izpausme varētu būt hipotensija, ko izraisa aliskirēna antihipertensīvā darbība.
Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmija, hipohlorēmija, hiponatriēmija) un dehidratāciju pārmērīgas diurēzes rezultātā. Pārdozēšanas iespējamākās pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmijas rezultātā var būt muskuļu spazmas un/vai izteikta sirds aritmija, kas saistīta ar uzpirkstītes glikozīdu vai noteiktu antiaritmisku līdzekļu vienlaicīgu lietošanu. Ja rodas simptomātiska hipotensija, jāsāk uzturoša terapija.
Pētījumā, kurš tika veikts ar pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (end-stage renal disease - ESRD), kuriem tiek veikta dialīze, aliskirēna dialīzes klīrenss bija zems (< 2% no perorālā klīrensa). Tāpēc dialīzes veikšana nav piemērota aliskirēna pārdozēšanas efekta ārstēšanai.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1 Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: renīna inhibitoru (aliskirēns) kombinācijas tasr diurētiskiem līdzekļiem (hidrohlortiazīds), ATĶ kods: C09XA52.ē
Sprimeo HCT apvienotas divas antihipertensīvas zāles, lai kontrolētuistrasinsspiedienu pacientiem ar esenciālu hipertensiju: aliskirēns pieder tiešas darbības renīnağinhibitoru grupai, bet hidrohlortiazīds - tiazīdu diurētisko līdzekļu grupai. Šo virelu kombinācija ar savstarpēji papildinošu iedarbību nodrošina papildu antihipertensīvo darbību, samazinot asinsspiedienu izteiktāk nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.nav
Aliskirēns
Aliskirēns ir iekšķīgi lietojams, aktīvs,vairsnepeptīdu, spēcīgs un selektīvs tiešs cilvēka renīna inhibitors.
Inhibējot enzīmu renīnu, aliskirēns inhibē RAAS aktivēšanās brīdī, bloķējot angiotenzinogēna pārvēršanos par angiotenzīnu I un samazinot angiotenzīna I un angiotenzīna II līmeņus. Citi līdzekļi, kas inhibē RAAS (angiotenzīnuleskonvertējošā enzīma inhibitori (AKEI) un angiotenzīna II receptoru
blokatori (ARB)), izraisa komp nsatoru renīna aktivitātes palielināšanos plazmā (PRA), bet terapija ar ā aliskirēnu mazina PRAZhipertensijas slimniekiem par aptuveni 50-80%. Līdzīga mazināšanās tika
atklāta, kombinējot aliskirēnu ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem. Šobrīd iedarbības uz PRA klīniskā nozīme nav zināma.
Hipertensijas slimniekiem 150 mg un 300 mg lielu aliskirēna devu lietošana vienu reizi dienā nodrošināja no devas atkarīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena mazināšanos, kas saglabājās visu 24 stundu ilgo devas lietošanas starplaiku (saglabājot terapeitisko ieguvumu agri no rīta) ar vidējās maksimālās pret minimālās diastoliskās atbildes reakcijas attiecību līdz 98% pēc 300 mg devas lietošanas. Pēc 2 nedēļām novēroja 85-90% no maksimālās asinsspiedienu mazinošās iedarbības. Asinsspiedienu mazinošā iedarbība saglabājās ilgstošas terapijas laikā un nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.
Ir pieejami kombinētas terapijas pētījumi, kad aliskirēns pievienots diurētiskajam līdzeklim hidrohlortiazīdam, kalcija kanālu blokatoram amlodipīnam un bēta adrenoreceptoru blokatoram atenololam. Minētās kombinācijas bija efektīvas un labi panesamas.
76

9 mēnešu nepietiekamas efektivitātes pētījumā, kurā piedalījās 901 gados vecāks pacients

(≥65 gadiem) ar esenciālu sistolisku hipertensiju, ārstēšanas ar aliskirēnu efektivitāti un drošumu salīdzināja ar ārstēšanu ar ramiprilu. 36 nedēļu laikā pacienti saņēma aliskirēnu 150 mg vai 300 mg dienā, vai ramiprilu 5 mg vai 10 mg dienā, un viņiem bija iespēja saņemt papildus ārstēšanu -

12. nedēļā ar hidrohlortiazīdu (12,5 mg vai 25 mg) un 22. nedēļā ar amlodipīnu (5 mg vai 10 mg). 12 nedēļu laikā monoterapija ar aliskirēnu pazemināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 14,0/5,1 mmHg, salīdzinot ar 11,6/3,6 mmHg, lietojot ramiprilu. Izvēlētajā devu diapazonā netika pierādīts aliskirēna pārākums par ramiprilu. Gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena rādītāju atšķirības bija statistiski nozīmīgas. Abās ārstēšanas grupās panesamība bija līdzīga, tomēr par klepu biežāk ziņoja pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, salīdzinot pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu (14,2% vs. 4,4%). Pacientiem, kuri lietoja aliskirēnu, visbiežāk novērotā blakusparādība bija caureja (6,6% vs. 5,0% pacientu, kuri lietoja ramiprilu).

8 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 754 gados vecāki (≥65 gadiem) un ļoti veci pacienti (30%

≥75 gadiem) ar hipertensiju, aliskirēna devu 75 mg, 150 mg un 300 mg lietošana izraisīja statistiski nozīmīgu gan sistoliskā, gan diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, salīdzinot ar placebo grupu. Salīdzinot aliskirēna 300 mg devas lietošanu ar 150 mg devu, nekonstatēja papildus asinsspiedienu pazeminošu iedarbību. Visām trim devām bija laba panesamība gan gados vecāku, gan ļoti vecu pacientu grupā.

 

 

 

 

 

 

tas

Kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem nenovēroja pirmās devas izr isītu hipotensiju un ietekmi

 

 

 

 

 

ē

uz pulsa ātrumu. Pēc terapijas pārtraukšanas asinsspiediens pakāpeniski vairāku nedēļu laikā atgriezās

 

 

 

 

istr

 

sākumstāvoklī, neradot asinsspiediena vai PRA atsitiena efektu.

 

 

 

 

 

ğ

 

 

36 nedēļu pētījumā, kurā piedalījās 820 pacienti ar išēmisku kreisā kambara disfunkciju, aliskirēna

 

 

 

re

 

 

 

lietošana papildus standarta terapijai, salīdzinot ar plac bo, n sniedza ieguvumu attiecībā uz sirds

kambara remodelēšanas novērtējumu, nosakot sirds kreisā kambara sistolisko beigu tilpumu.

 

 

nav

 

 

 

 

Kombinētie kardiovaskulāra cēloņa izraisītas mirstīb s, hospitalizācijas sakarā ar sirds mazspēju,

miokarda infarkta recidīva, insulta un pēkšņas

āves gadījumu skaita rādītāji aliskirēna un placebo

 

vairs

 

 

 

 

grupās bija līdzīgi. Tomēr pacientiem, ku i aņēma aliskirēnu, salīdzinot ar placebo grupu, ievērojami

biežāk attīstījās hiperkaliēmija, hipotens ja un nieru darbības traucējumi.

Dubultmaskētā, placebo kontrolētā nejaušinātā pētījumā, kurā piedalījās 8 606 pacienti ar 2. tipa

les

 

 

 

 

 

 

diabētu un hronisku nieru slimību (kritēriji proteīnūrija un/vai GFĀ < 60 ml/min/1,73 m ) ar vai bez

kardiovaskulāras slimības, tika pētīts kardiovaskulārais un/vai nieru darbības ieguvums pēc aliskirēna lietošanas. Lielākajai Zdaļaiāpacientu sākumstāvoklī asinsspiediens tika adekvāti kontrolēts. Primārais pētījuma mērķis bija kompleksas kardiovaskulārās un ar nierēm saistītās komplikācijas noteikšana.

Šajā pētījumā aliskirēna 300 mg deva tika salīdzināta ar placebo, lietojot papildus standarta terapijai, kas sevī ietvēra vai nu ārstēšanu ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts, jo pētījuma dalībniekiem netika konstatēts ieguvums no aliskirēna lietošanas. Sākotnējie pētījuma rezultāti liecina par primārā pētījuma mērķa riska attiecību 1,09 par labu placebo (95% Ticamības intervāls: 0,97, 1,22, 2-pusējs p=0,17). Turklāt aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, tika novērots palielināts nevēlamo blakusparādību nieru komplikāciju (4,7% pret 3,3%), hiperkaliēmijas (36,9% pret 27,1%), hipotensijas (18,4% pret 14,6%) un insulta (2,7% pret 2,0%) biežums. Insultu bez letāla iznākuma skaita pieaugums bija lielāks pacientiem ar nieru mazspēju.

Hidrohlortiazīds

Tiazīdu diurētisko līdzekļu galvenā darbības vieta ir nieru distālie izlocītie kanāliņi. Ir pierādīts, ka nieru garozā atrodas augstas afinitātes receptori, kas kalpo kā primārā saistīšanās vieta tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem, nodrošinot to iedarbību un NaCl transporta inhibēšanu distālajos izlocītajos kanāliņos. Tiazīdu darbības mehānismu nodrošina Na+Cl- simporters, konkurējot uz Cl- vietu un tādējādi ietekmējot elektrolītu atpakaļ uzsūkšanās mehānismus: tiešā veidā, pastiprinot nātrija un hlorīdu izdalīšanos aptuveni vienādā apjomā, un netieši, ar šīs diurētiskās darbības palīdzību mazinot plazmas tilpumu, kā sekas ir renīna aktivitātes palielināšanas plazmā, aldosterona sekrēcija un kālija zudums ar urīnu, kā arī kālija daudzuma samazināšanās plazmā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Klīniskajos pētījumos vairāk nekā 3 900 pacienti ar hipertensiju saņēma Sprimeo HCT vienu reizi dienā.

Pacientiem ar hipertensiju Sprimeo HCT lietošana vienu reizi dienā atkarībā no devas lieluma pazemināja sistolisko un diastolisko asinsspiedienu, un šis efekts saglabājās visā 24 stundu dozēšanas intervālā. Antihipertensīvā darbība lielākoties parādās 1 nedēļas laikā, un maksimālu efektu parasti

novēro 4 nedēļu laikā. Asinsspiedienu pazeminošā darbība saglabājās arī ilgstošas ārstēšanas

ārstēšanu ar aliskirēnu (aliskirēns bez papildu zālēm aliskirēna), asinsspiedienatasatgriešanās sākotnējā līmeni bija pakāpeniska (3-4 nedēļas), un “atsitiena efektu” nenovē oja.ē

gadījumā, un tā nebija atkarīga no vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indek a un etniskās piederības.

Šādas kombinācijas vienreizējas devas antihipertensīvā darbība saglabājās 24 tundas. Pārtraucot

Sprimeo HCT tika pētīts placebo kontrolētā pētījumā, kurā p edalījās 2 762 pacienti ar hipertensiju,

 

 

 

istr

kuriem diastoliskais asinsspiediens bija ≥ 95 mm Hg un < 110 mm Hg (vidējā sākotnējā

 

 

 

ğ

asinsspiediena vērtība 153,6/99,2 mm Hg). Šajā pētījumā Sprimeo HCT devā 150 mg/12,5 mg–

300 mg/25 mg izraisīja no devas atkarīgu asinsspiediena (sistoliskā/diastoliskā) pazemināšanos

 

 

 

re

attiecīgi par 17,6/11,9 mm Hg un 21,2/14,3 mm Hg; s līdzinājumam, placebo gadījumā šis rādītājs

 

 

nav

 

bija 7,5/6,9 mm Hg. Lietojot šādas kombinācijas, bija arī izteiktāks asinsspiediena pazeminājums,

nekā bija iespējams panākt ar attiecīgajām aliskirē a un hidrohlortiazīda devām, lietojot šīs zāles

 

vairs

 

 

atsevišķi. Aliskirēna un hidrohlortiazīda kombinācija neitralizēja hidrohlortiazīda izraisīto PRA

pieaugumu.

 

 

 

Lietojot Sprimeo HCT pacientiem ar izteikti paaugstinātu asinsspiedienu (sistoliskais asinsspiediens

≥ 160 mm Hg un/vai diastoliskais a insspiediens ≥ 100 mm Hg), ar devām no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg, lietojot bez titrēšanas no monoterapijas, tika panākta būtiski labāk

sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena kontrole (< 140/90 mm Hg), salīdzinot ar atbilstīgu monoterapiju.

 

les

ā

Šajā populācijā Sprimeo HCT devās no 150 mg/12,5 mg līdz 300 mg/25 mg izraisīja no devas

Z

 

atkarīgu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazeminājumu par 20,6/12,4 mm Hg līdz 24,8/14,5 mm

Hg, kas bija būtiski labāks rādītājs, nekā bija iespējams panākt ar atbilstīgu monoterapiju. Kombinētās terapijas nekaitīgums bija līdzīgs kā atbilstīgajiem monoterapijas veidiem, neatkarīgi no hipertensijas smaguma pakāpes vai papildu kardiovaskulārā riska esamības. Ar kombinēto terapiju retāk novēroja hipotensiju un ar to saistītās nevēlamās blakusparādības, un gados vecākiem pacientiem tās neradās biežāk.

Pētījumā, kurā piedalījās 880 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar aliskirēnu 300 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 15,8/11,0 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar aliskirēna 300 mg monoterapiju. Pētījumā, kurā

piedalījās 722 randomizācijai pakļauti pacienti, kuriem nebija vērojama atbilstīga atbildreakcija pret ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu 25 mg devā, aliskirēna/hidrohlortiazīda kombinācija 300 mg/25 mg devā samazināja sistolisko/diastolisko asinsspiedienu par 16,78/10,7 mm Hg, un šis samazinājums bija būtiski izteiktāks nekā ar hidrohlortiazīda 25 mg monoterapiju.

Citā klīniskajā pētījumā Sprimeo HCT iedarbīgums un nekaitīgums tika novērtēts arī 489 pacientiem, kuri cieta no aptaukošanās un kam nebija vērojama atbildreakcija uz ārstēšanu ar hidrohlortiazīdu

25 mg devā (sākotnējais sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens 149,4/96,8 mm Hg). Šajā grūti ārstējamajā populācijā Sprimeo HCT pazemināja asinsspiedienu (sistolisko/diastolisko) par 15,8/11,9 mm Hg; salīdzinājumam, ar irbesartāna/hidrohlortiazīdu šis rādītājs bija 15,4/11,3 mm Hg, ar amlodipīnu/hidrohlortiazīdu - 13,6/10,3 mm Hg, bet ar hidrohlortiazīda monoterapiju - 8,6/7,9 mm Hg, savukārt nekaitīgums bija līdzīgs kā hidrohlortiazīda monoterapijai.

Pētījumā, kurā piedalījās 183 randomizācijai pakļauti pacienti ar smagu hipertensiju (vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus pozīcijā ≥ 105 un < 120 mm Hg), tika pierādīts, ka terapija ar aliskirēnu, pēc izvēles pievienojot 25 mg hidrohlortiazīda, asinsspiediena pazemināšanas nolūkā ir nekaitīga un iedarbīga.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Aliskirēns

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas uzsūkšanās aliskirēna maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc 1-3 stundām. Aliskirēna absolūtā biopieejamība ir aptuveni 2-3%. Uzturs ar augstu tauku aturu samazina Cmax par 85% un AUC par 70%. Koncentrācija plazmā līdzsvara stāvoklī tiek sasniegta 5-7 dienas pēc

lietošanas vienu reizi dienā, un koncentrācija līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 2 reizes lielāka nekā pēc

sākumdevas lietošanas.

tas

ē

 

Izkliede

Pēc intravenozas lietošanas vidējais izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī ir aptuveni 135 litri, kas

 

istr

ğ

liecina par aliskirēna plašo izplatīšanos ekstravaskulārajā t lpā. Aliskirēns mēreni (47-51%) un

neatkarīgi no koncentrācijas saistās ar plazmas olbaltumvielām.

re

 

Metabolisms un eliminācija

 

 

Eliminācijas vidējais pusperiods ir aptuveni 40 stu das (34-41 stundu robežās). Aliskirēns

 

 

nav

galvenokārt izdalās nesaistītā veidā ar izkā nījumiem (iekšķīgi lietojot radioaktīvi iezīmētu devu, ar

 

vairs

 

izkārnījumiem izdalās 91%). Aptuveni 1,4% no kopējās iekšķīgi lietotās devas tiek metabolizēti. Par

šo metabolismu ir atbildīgs enzīms CYP3A4. Pēc iekšķīgas lietošanas aptuveni 0,6% no devas

atrodami urīnā. Pēc intravenozas lietošanas vidējais plazmas klīrenss ir aptuveni 9 l/h.

 

 

les

Lineārā kinētika

ā

 

 

Z

 

Aliskirēna iedarbības pieaugums ir nedaudz lielāks nekā proporcionāla devas palielināšana. Pēc vienreizējas devas 75-600 mg robežās ievadīšanas, 2-kārtīga devas palielināšana izraisīja attiecīgi

~2,3 un 2,6 kārtīgu AUC un Cmax pieaugumu. Mehānisms, kas atbildīgs par devu proporcionalitātes novirzēm, nav noskaidrots. Iespējamais mehānisms ir mediatoru piesātinājums absorbcijas vietā vai aknu un žultsceļu klīrensa piesātinājums.

Hidrohlortiazīds

Uzsūkšanās

Hidrohlortiazīda pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas strauji (Tmax ir aptuveni 2 h). Vidējā AUC palielināšanās ir lineāra un terapeitiskā intervālā – proporcionāla devai.

Ēdiena ietiekmei uz hidrohlortiazīda uzsūkšanos, ja tā vispar pastāv, ir maza klīniskā nozīme. Pēc iekšķīgas lietošanas hidrohlortiazīda absolūtā biopieejamība ir 70%.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir 4-8 l/kg. Cirkulējošais hidrohlortiazīds ir saistījies ar seruma olbaltumvielām (40-70%), galvenokārt ar seruma albumīnu. Hidrohlortiazīds arī uzkrājas eritrocītos, kur aptuveni 3 reizes pārsniedz koncentrāciju plazmā.

Metabolisms un eliminācija

Hidrohlortiazīds tiek pārsvarā izvadīts nemainītā formā. Terminālā eliminācijas fāzē hidrohlortiazīds tiek izvadīts no plazmas ar vidējo eliminācijas pusperiodu 6-15 h. Pēc atkārtotu devu lietošanas hidrohlortiazīda kinētika nemainās, un, lietojot vienu reizi dienā, akumulācija ir minimāla. Vairāk nekā 95% absorbētās hidrohlortiazīda devas tiek izvadīti nemainītā formā ar urīnu. Renālo klīrensu veido pasīva filtrācija un aktīva sekrēcija nieres kanāliņā.

Aliskirēns/hidrohlortiazīds

Pēc Sprimeo HCT tablešu iekšķīgas lietošanas aliskirēna vidējā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1 stundas laikā, bet hidrohlortiazīda - 2,5 stundu laikā.

Sprimeo HCT uzsūkšanās ātrums un apjoms ir pielīdzināms aliskirēna un hidrohlortiazīda biopieejamībai, lietojot šīs zāles atsevišķi monoterapijas veidā. Uztura ietekme uz Sprimeo HCT bija līdzīga kā atsevišķas monoterapijas gadījumā.

Pacientu raksturojums

Ir pierādīts, ka Sprimeo HCT ir efektīva, reizi dienā lietojama antihipertensīva terapija pieaugušiem pacientiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, ķermeņa masas indeksa un tautības.

Pacientiem ar viegli izteiktu līdz mērenu aknu slimību aliskirēna farmakokinētika būtiski nemainās. Tādēļ pacientiem ar viegli izteiktiem līdz mēreniem aknu darbības traucējumiem nav nepieciešams

pielāgot sākumdevu. Nav pieejami dati par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem, kuri

 

 

 

tas

 

 

ē

ārstēti ar Sprimeo HCT. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības

traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3).

 

istr

 

 

 

 

 

ğ

 

Pacientiem ar vieglas līdz mēreniem nieru darbības traucējumiem sākumdevas pielāgošana nav

 

re

 

 

nepieciešama (skatīt apakšpunktu 4.2 un 4.4). Nieru da bības traucējumu gadījumā hidrohlortiazīda

hidrohlortiazīda AUC palielināšanās 3 reizēs. Pacientiemnav ar smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota AUC palielināšanās 8 reizēs. Sprimeo HCT ir kontrindicēts pacientiem ar anūriju vai

vidējais maksimālais plazmas līmenis un AUC vērtīb s palielinās, un izdalīšanas ātrums ar urīnu

samazinās. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji sm giem nieru darbības traucējumiem tika novērota

traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73vairsm2) Sprimeo HCT lietošana kopā ar ARB vai AKEI ir kontrindicēta (skatīt apakšpunktu 4.3).

smagiem nieru darbības traucējumiem (GFR < 30 ml/min/1,73 m2) un pacientiem ar nieru darbības

Aliskirēna farmakokinētika tika izvērtēta pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (ESRD), kuriem

tiek veikta dialīze. Vienas perorālas aliskirēna 300 mg devas lietošana izraisīja pavisam nelielas

 

les

ā

izmaiņas aliskirēna farmakokinētikā (Cmax izmaiņas bija mazāk nekā 1,2 reizēs; AUC palielinājums

Z

 

bija līdz pat 1,6 reizēm) salīdzinājumā ar atbilstošiem veseliem indivīdiem. Hemodialīzes veikšanas

laiks būtiski neizmainīja aliskirēna farmakokinētiku pacientiem ar ESRD. Tāpēc, ja aliskirēna lietošana pacientiem ar ESRD, kuriem tiek veikta dialīze, tiek uzskatīta par nepieciešamu, devu pielāgošana nav attaisnojama šiem pacientiem. Tomēr aliskirēna lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem nav ieteicama (skatīt apakšpunktu 4.4).

Gados vecākiem pacientiem Sprimeo HCT sākumdevas pielāgošana nav nepieciešama. Ierobežoti dati liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem gados vecākiem pacientiem, gan gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Dati par farmakokinētiku bērniem nav pieejami.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Aliskirēna pētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību neuzrādīja nekādas centrālās nervu sistēmas, elpošanas sistēmas vai sirds-asinsvadu sistēmas nevēlamās blakusparādības. Rezultāti atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem bija saistīti ar jau zināmo lokāla kairinājuma iespējamību vai paredzamo aliskirēna farmakoloģisko iedarbību. 2 gadu pētījumā ar žurkām un

6 mēnešu pētījumā ar transgēnām pelēm aliskirēnam netika konstatēts kancerogenitātes potenciāls. Viens konstatētais resnās zarnas adenomas un viens aklās zarnas adenokarcinomas gadījums žurkām, lietojot devu 1 500 mg/kg dienā, nebija statistiski ticami. Aliskirēnam nekonstatēja nekādu mutagenitātes, embiofetālas toksicitātes vai teratogenitātes potenciālu. Netika ietekmēta žurku auglība, prenatālā attīstība vai postnatālā attīstība.

Preklīniskie novērtējumi, lai apstiprinātu hidrohlortiazīda lietošanu cilvēkiem, ietvēra genotoksicitātes pārbaudes in vitro un reproduktīvās toksicitātes un kancerogenitātes pētījumus grauzējiem. Par hidrohlortiazīdu ir pieejama plaša klīniskā informācija, kas norādīta nākamajās daļās.

2 un 13 nedēļu toksicitātes pētījumos konstatētās atrades bija līdzīgas iepriekš aliskirēna un hidrohlortiazīda monoterapijā novērotajām atradēm. Netika konstatētas jaunas negaidītas atrades, kas būtu svarīgas attiecībā uz terapeitisku lietošanu cilvēkiem. 13 nedēļu toksicitātes pētījumā ar žurkām tika konstatēta virsnieru dziedzeru zona glomerulosa šūnu pastiprināta v kuolizācija. Šīs atrades tika

konstatētas dzīvniekiem, kuri saņēma hidrohlortiazīdu, bet nekonstatēja dzīvniekiem, kuri saņēma

 

 

 

 

 

 

tas

tikai aliskirēnu vai placebo. Nav pierādījumu, ka šo atradņu biežums var tu pieaugt lietojot

 

 

 

 

 

 

ē

aliskirēna/hidrohlortiazīda zāļu kombinācijā, jo tās novēroja visiem dzīvniekiem tikai vieglā formā.

 

 

 

 

 

 

ğistr

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

 

re

6.1

Palīgvielu saraksts

 

 

nav

 

 

 

Tabletes kodols:

 

 

vairs

 

Mikrokristāliskā celuloze

 

 

 

 

 

Krospovidons

 

 

 

 

Laktozes monohidrāts

 

 

 

Kviešu ciete

 

 

 

 

Povidons

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Magnija stearāts

 

 

 

 

 

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds

 

 

 

 

 

les

 

 

 

Talks

 

ā

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apvalks:

Talks

Hipromeloze

Makrogols

Titāna dioksīds (E 171)

Sarkanais dzelzs oksīds (E 172)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E 172)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

24 mēneši.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no mitruma.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

PA/Alu/PVH – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50 vai 56 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 90, 98 vai 280 tabletes.

PVH/polihlorotrifluoretilēna (PHTFE) – Alumīnija blisteri:

Iepakojumi, kas satur 7, 14, 28, 30, 50, 56, 90 vai 98 tabletes.

Iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur ar 56 x 1 tabletes. Vairāku kastīšu iepakojumi, kas satur 280 tabletes.

Vairāku kastīšu iepakojumi (perforēti blisteri ar atsevišķām devām), kas satur 98 x 1 tabletes.

Visi iepakojuma lielumi vai stiprumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

 

 

 

 

 

 

 

 

tas

 

 

 

 

 

 

 

ē

Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

 

 

 

 

 

 

 

istr

 

7.

 

 

 

 

 

ğ

 

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

 

 

Novartis Europharm Limited

 

nav

re

 

 

 

 

 

 

Wimblehurst Road

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Horsham

 

 

 

 

 

 

 

West Sussex, RH12 5AB

 

vairs

 

 

 

 

Lielbritānija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

 

 

 

 

 

 

 

les

 

 

 

 

 

EU/1/11/683/061-080

ā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Z

 

 

 

 

 

 

9. REĢISTRĀCIJASDATUMS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS

23.06.2011

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas