Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Telmisartan Actavis (telmisartan) – Zāļu apraksts - C09CA07

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsTelmisartan Actavis
ATĶ kodsC09CA07
Vielatelmisartan
RažotājsActavis Group PTC ehf

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Telmisartan Actavis 20 mg tabletes

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 20 mg telmisartāna (Telmisartanum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Tabletes

Baltas, apaļas, plakanas tabletes ar logo T vienā pusē.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Hipertensija

Esenciālās hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Kardiovaskulārās saslimstības samazināšanai pieaugušajiem ar:

-simptomātisku aterotrombotisku kardiovaskulāru slimību (koronārā sirds slimība, insults vai perifēro artēriju slimība anamnēzē) vai

-2. tipa cukura diabētu ar pierādītu mērķorgānu bojājumu.

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Parastā efektīvā deva ir 40 mg vienu reizi dienā. Dažiem pacientiem pietiek arī ar 20 mg devu dienā. Gadījumā, ja mērķa asinsspiediens netiek sasniegts, telmisartāna devu var palielināt maksimāli līdz 80 mg vienu reizi dienā. Alternatīva iespēja ir nozīmēt telmisartānu kombinācijā ar tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, hidrohlorotiazīdu, jo, lietojot kopā ar telmisartānu, tam pierādīta papildinoša hipotensīva iedarbība. Ja apsver devas palielināšanas iespējas, jāatceras, ka maksimāla hipotensīvā iedarbība parasti tiek sasniegta četras līdz astoņas nedēļas pēc terapijas sākuma (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Ieteicamā deva ir 80 mg vienu reizi dienā. Nav zināms, vai par 80 mg mazākas telmisartāna devas ir efektīvas kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai.

Uzsākot terapiju ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, ieteicama rūpīga asinsspiediena kontrole, un attiecīgi var būt nepieciešama asinsspiedienu pazeminošo zāļu devas pielāgošana.

Īpašas pacientu grupas

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pieejama neliela pieredze par pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un hemodialīzes pacientiem. Šiem pacientiem ieteicama mazāka sākuma deva – 20 mg (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Telmisartan Actavis ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem deva nedrīkst pārsniegt 40 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Gados vecāki pacienti

Gados vecākiem pacientiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Pašlaik pieejamā informācija ir sniegta 5.1. un 5.2. apakšpunktā, bet nav iespējams sniegt ieteikumus par devām.

Lietošanas veids

Telmisartāna tabletes paredzētas lietošanai vienu reizi dienā un tās jālieto uzdzerot ūdeni, neatkarīgi no ēdienreizēm.

4.3.Kontrindikācijas

-Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām

-Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu)

-Obstruktīvas žultsceļu slimības

-Smagi aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Telmisartan Actavis lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Grūtniecība

Grūtniecības laikā nav ieteicams uzsākt angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošanu. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Telmisartan Actavis nedrīkst lietot pacienti ar holestāzi, obstruktīvām žultsceļu slimībām vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu), jo telmisartāns izdalās galvenokārt ar žulti. Šiem pacientiem var būt samazināts telmisartāna aknu klīrenss. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Telmisartan Actavis jālieto piesardzīgi.

Renovaskulāra hipertensija

Pacientiem ar bilaterālu nieru artērijas stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, kuri saņem zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, pastāv palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

Ja Telmisartan Actavis lieto pacienti ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska kālija un kreatinīna seruma līmeņa kontrole. Nav pieredzes par Telmisartan Actavis lietošanu pacientiem pēc nieres transplantācijas.

Intravaskulāra hipovolēmija

Pacientiem, kuriem pēc intensīvas terapijas ar diurētiskajiem līdzekļiem, sāls ierobežošanas pārtikā, caurejas vai vemšanas konstatē samazinātu cirkulējošā intravaskulāra šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos, var novērot simptomātisku hipotensiju, it īpaši pēc pirmās Telmisartan Actavis devas. Šāds stāvoklis jākoriģē pirms Telmisartan Actavis nozīmēšanas. Cirkulējošo intravaskulāro šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos jākoriģē pirms Telmisartan Actavis lietošanas.

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotenzīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un nieru darbības traucējumu (tajā skaitā akūta nieru mazspēja) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru darbība, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.

AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

Citi stāvokļi, kad aktivizēta renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēma

Pacientiem, kuriem asinsvadu tonuss un nieru darbība ir atkarīga galvenokārt no renīna-angiontenzīna- aldosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacienti ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieru slimībām, tai skaitā nieru artērijas stenozi) terapija ar zālēm, kas ietekmē šo sistēmu, telmisartānu ieskaitot, var izraisīt akūtu hipotensiju, hiperazotēmiju, oligūriju vai retos gadījumos akūtu nieru mazspēju (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Primārais aldosteronisms

Pacientiem ar primāru aldosteronismu hipotensīvie līdzekļi, kuru darbības mehānisma pamatā ir renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas nomākšana, parasti ir neefektīvi. Tāpēc telmisartāna lietošana šādos gadījumos nav ieteicama.

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva kardiomiopātija

Pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu kardiomiopātiju, šīs zāles, tāpat kā citus vazodilatatorus, ieteicams lietot, ievērojot piesardzību.

Diabēta pacienti, kuri lieto insulīnu vai zāles diabēta ārstēšanai

Šādiem pacientiem telmisartāna lietošanas laikā var rasties hipoglikēmija. Tādēļ, šiem pacientiem ieteicama glikozes līmeņa kontrole asinīs; ja indicēts, var būt nepieciešama insulīna vai pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.

Hiperkaliēmija

Zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, lietošana var izraisīt hiperkaliēmiju.

Gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar nieru mazspēju, diabēta pacientiem, pacientiem, kuri vienlaicīgi tiek ārstēti ar citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni, un/vai pacientiem ar vienlaicīgiem notikumiem, hiperkaliēmija var būt letāla.

Pirms vienlaicīgas renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanas apsvēršanas jānovērtē ieguvuma un riska attiecība.

Galvenie hiperkaliēmijas riska faktori, kas jāņem vērā:

-Cukura diabēts, nieru darbības traucējumi, vecums (> 70 gadi)

-Vienu vai vairāku citu zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, un/vai kāliju saturošu uztura bagātinātāju vienlaicīga lietošana. Zāles vai zāļu grupas, kas var izraisīt hiperkaliēmiju

ir kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolīms) un trimetoprims.

- Vienlaicīgi notikumi, it īpaši dehidratācija, akūta sirds dekompensācija, metaboliska acidoze, nieru darbības pasliktināšanās, pēkšņa nieru darbības pasliktināšanās (piemēram, infekcijas slimību gadījumā), šūnu sabrukšana (piemēram, akūta ekstremitātes išēmija, rabdomiolīze, plaša trauma). Riska grupas pacientiem ieteicama rūpīga kālija līmeņa kontrole serumā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Etniskās atšķirības

Telmisartāns un citi angiotenzīna antagonisti, tāpat kā angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitori, melnās rases pārstāvjiem pazemina asinsspiedienu mazāk efektīvi nekā baltajiem, iespējams, to var izskaidrot ar mazo renīna aktivitāti, ko biežāk novēro hipertensīvajiem melnās rases pārstāvjiem.

Citi

Līdzīgi kā ar citiem hipotensīviem līdzekļiem, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku sirds slimību vai išēmisku cerebrovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Digoksīns

Lietojot telmisartānu vienlaicīgi ar digoksīnu, tika novērota vidējās digoksīna plazmas koncentrācijas (49%) un minimālās koncentrācijas (20%) paaugstināšanās. Uzsākot, pielāgojot vai pārtraucot telmisartāna terapiju, jānovēro digoksīna koncentrācija, lai saglabātu koncentrāciju terapeitiskajās robežās.

Tāpat kā citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, telmisartāns var izraisīt hiperkaliēmiju (skatīt 4.4. apakšpunktu). Risks var palielināties, ja terapijā tiek kombinētas citas zāles, kas arī var izraisīt hiperkaliēmiju (kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolims) un trimetoprims.

Hiperkaliēmijas rašanās atkarīga no ar to saistītiem riska faktoriem. Risks palielinās iepriekš minēto terapiju kombinācijas gadījumā. Risks ir īpaši liels, lietojot vienlaicīgi ar kāliju saudzējošiem diurētiskajiem līdzekļiem un vienlaicīgi lietojot kāliju saturošus sāls aizstājējus. Piemēram, kombinācijai ar AKE inhibitoru vai NPL ir mazāks risks, ja lietošanas piesardzība tiek stingri ievērota.

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

Kāliju saudzējoši diurētiskie līdzekļi vai kāliju saturoši uztura bagātinātāji

Angiotenzīna II receptoru antagonisti, piemēram, telmisartāns, samazina diurētisko līdzekļu izraisītu kālija zudumu. Kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, piemēram, spirinolaktons, eplerenons, triamterēns vai amilorīds, kāliju saturoši uztura bagātinātāji vai kāliju saturoši sāls aizstājēji var nozīmīgi palielināt kālija līmeni serumā. Ja indicēta vienlaicīga lietošana diagnosticētas hipokaliēmijas dēļ, tos jālieto piesardzīgi un bieži kontrolējot kālija līmeni serumā.

Litijs

Litija un angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un angiotenzīna II receptoru antagonistu, arī telmisartāna, vienlaicīgas lietošanas gadījumā ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Ja kombinācijas lietošana atzīta par nepieciešamu, ieteicams rūpīgi kontrolēt litija līmeni serumā.

Vienlaicīga lietošana, ievērojot piesardzību

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi

NPL (piemēram, acetilsalicilskābe, lietojot pretiekaisuma terapijas devas, COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var samazināt angiotenzīna II receptoru antagonistu antihipertensīvo iedarbību. Dažiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (piemēram, dehidratētiem pacientiem vai gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem) vienlaicīga angiotenzīna II receptoru antagonistu un ciklooksigenāzi inhibējošu līdzekļu lietošana var izraisīt turpmāku nieru darbības traucējumu pastiprināšanos, arī iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ šāda kombinācija jālieto piesardzīgi, it īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jālieto atbilstošs šķidruma daudzums un jāapsver nieru darbības kontroles nepieciešamība terapiju uzsākot un pēc tam periodiski.

Vienā pētījumā telmisartāna un ramiprila kombinēta terapija izraisīja ramiprila un ramiprilāta AUC0-24 un Cmax palielināšanos līdz pat 2,5 reizēm. Šī novērojuma klīniskā nozīme nav zināma.

Diurētiskie līdzekļi (tiazīdu grupas vai cilpas diurētiski līdzekļi)

Uzsākot terapiju ar telmisartānu, iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām, piemēram, furosemīda (cilpas diurētiskais līdzeklis) un hidrohlortiazīda (tiazīdu gripas diurētiskais līdzeklis), var izraisīt šķidruma daudzuma samazināšanos organismā un hipotensijas risku.

Vienlaicīga lietošana, kam jāpievērš uzmanība

Citas antihipertensīvas zāles

Telmisartāna asinsspiedienu samazinošā darbība var pastiprināties, vienlaicīgi lietojot citas antihipertensīvas zāles.

Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību, kā hipotensija, hiperkaliēmija un nieru darbības traucējumi (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Balstoties uz farmakoloģiskajām īpašībām, sagaidāms, ka turpmāk minētās zāles var pastiprināt visu antihipertensīvo zāļu, tai skaitā arī telmisartāna hipotensīvo iedarbību: baklofēns, amifostīns.

Bez tam ortostatisku hipotensiju var saasināt alkohola, barbiturātu, narkotisku līdzekļu vai antidepresantu lietošana.

Kortikosteroīdi (sistēmiska lietošana)

Antihipertensīvās iedarbības samazināšanās.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības pirmajā trimestrī nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī ir kontrindicēta (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Nav adekvātu datu par Telmisartan Actavis lietošanu grūtniecēm. Pētījumos ar dzīvniekiem konstatēja reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Epidemioloģiski pierādījumi par AKE inhibitoru radītu teratogenitātes risku grūtniecības pirmajā trimestrī nav pārliecinoši. Tomēr nav iespējams izslēgt nelielu riska palielināšanos. Lai gan par angiotenzīna II receptoru antagonistu teratogenitātes risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiskie dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, līdzšinējā terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku.

Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā cilvēkiem izraisa fetotoksicitāti (nieru darbības pasliktināšanos, oligohidramniju, aizkavētu galvaskausa pārkaulošanos) un neonatālo toksicitāti (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju). (Skatīt 5.3. apakšpunktu).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi angiotenzīna II receptoru antagonistus, ieteicams veikt augļa nieru darbības un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas angiotenzīna II receptoru antagonistus, rūpīgi jānovēro hipotensijas riska dēļ (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Sakarā ar informācijas trūkumu par Telmisartan Actavis lietošanu zīdīšanas laikā, Telmisartan Actavis lietošana nav ieteicama un ieteicams piemeklēt alternatīvu terapijas veidu ar labāk zināmu drošuma profilu, it īpaši, ja tiek barots jaundzimušais vai priekšlaicīgi dzimis zīdainis.

Fertilitāte

Neklīniskajos pētījumos nav novērota telmisartāna ietekme uz vīriešu vai sieviešu auglību.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāņem vērā, ka antihipertensīvās terapijas laikā, piemēram, lietojot Telmisartan Actavis, atsevišķos gadījumos var rasties reibonis un miegainība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila apkopojums

Nopietnas zāļu blakusparādības ietver anafilaktisku reakciju un angioneirotisko tūsku, kas var parādīties retākos gadījumos (≥1/10000 līdz <1/1000), un akūta nieru mazspēja.

Placebo kontrolētos pētījumos ar pacientiem ārstējot hipertensiju blakusparādību vidējais biežums telmisartāna lietošanas laikā parasti bija salīdzināms ar placebo (41,4% salīdzinājumā ar 43,9%). Blakusparādību sastopamības biežums nebija atkarīgs no devas un nenovēroja saistību ar pacienta dzimumu, vecumu vai rasi. Telmisartāna drošuma īpašības, lietojot pacientiem kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, bija tādas pašas kā pacientiem ar hipertensiju.

Informācija par zemāk uzskaitītajām blakusparādībām apkopota no kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem pacientiem, kuriem ārstēta hipertensija, un no pēcreģistrācijas ziņojumiem. Sarakstā ir ņemtas vērā arī nopietnas nevēlamās blakusparādības un blakusparādības, kuru dēļ bija jāpārtrauc terapija un par kurām ziņots trijos ilgtermiņa klīniskajos pētījumos ar 21642 pacientiem, kuriem telmisartāns lietots kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai līdz pat sešus gadus ilgi.

Blakusparādību uzskaitījums tabulas veidā

Blakusparādības sakārtotas atbilstoši to sastopamības biežumam: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10000 līdz < 1/1000); ļoti reti (< 1/10000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Infekcijas un infestācijas

 

Retāk:

Urīnceļu infekcijas, tai skaitā cistīts, augšējo elpceļu infekcija, tai

 

skaitā faringīts un sinusīts

Reti:

Sepse, tai skaitā ar letālu iznākumu1

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk:

Anēmija

Reti:

Eozinofīlija, trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

 

Reti:

Anafilaktiska reakcija, paaugstināta jutība

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

Retāk:

Hiperkaliēmija

Reti:

Hipoglikēmija (diabēta pacientiem)

Psihiskie traucējumi

 

Retāk:

Bezmiegs, depresija

Reti:

Trauksme

Nervu sistēmas traucējumi

 

Retāk:

Sinkope

Reti

Miegainība

Acu bojājumi

 

Reti:

Redzes traucējumi

Ausu un labirinta bojājumi

 

Retāk:

Vertigo

Sirds funkcijas traucējumi

 

Retāk:

Bradikardija

Reti:

Tahikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija2, ortostatiska hipotensija

Retāk:

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Retāk:

Dispnoja, klepus

Ļoti reti:

Intersticiāla plaušu slimība4

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

Retāk:

Sāpes vēderā, caureja, dispepsija, meteorisms, vemšana

Reti:

Sausuma sajūta mutē, nepatīkama sajūta vēderā, dizgeizija

Aknu un/vai žults izvades

 

sistēmas traucējumi

Izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi3

Reti:

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

Retāk:

Nieze, hiperhidroze, izsitumi

Reti:

Angioedēma (arī ar letāliem iznākumiem), ekzēma, apsārtums,

 

nātrene, zāļu izraisīti izsitumi, toksiski izsitumi uz ādas

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Retāk:

Sāpes mugurā (piemēram, išialģija), muskuļu krampji, mialģija

Reti:

Artralģija, sāpes ekstremitātēs, cīpslu sāpes (tendinītam līdzīgi

 

simptomi)

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

traucējumi

 

Retāk:

Pavājināta nieru darbība, tai skaitā akūta nieru mazspēja

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Retāk:

Sāpes krūtīs, astēnija (vājums)

Reti:

Gripai līdzīgi simptomi

Izmeklējumi

 

Retāk:

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

Reti:

Samazināts hemoglobīna līmenis, paaugstināts urīnskābes līmenis

 

asinīs, paaugstināts aknu enzīmu līmenis, paaugstināts

 

kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs

1,2,3,4: sīkāku informāciju lūdzu skatīt apakšpunktā ”Atsevišķu blakusparādību apraksts”.

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Sepse

PRoFESS pētījumā tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo. Šie gadījumi var būt sagadīšanās vai saistīti ar līdz šim nezināmu mehānismu (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Hipotensija

Par šo blakusparādību bieži ziņots pacientiem ar kontrolētu asinsspiedienu, kuri ārstēti ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, lietojot to papildus standarta terapijai.

Izmainīta aknu darbība / aknu darbības traucējumi

Visbiežāk izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi novēroti pēcreģistrācijas pētījumos japāņu izcelsmes pacientiem. Japāņu izcelsmes pacientiem ir iespējams lielāks šo blakusparādību risks.

Intersticiāla plaušu slimība

Pētījumos pēc zāļu nonākšanas tirgū, saistībā ar īslaicīgu telmisartāna lietošanu, ir novēroti intersticiālas plaušu slimības gadījumi. Tomēr cēloniska saistība nav pierādīta.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Par pārdozēšanu cilvēkiem pieejamā informācija ir ierobežota.

Simptomi: Pamanāmākie telmisartāna pārdozēšanas simptomi bija hipotensija un tahikardija; ziņots arī par bradikardiju, reiboni, kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā un akūtu nieru mazspēju.

Ārstēšana: Telmisartānu nevar izvadīt ar hemodialīzes palīdzību. Pacients rūpīgi jānovēro un terapijai jābūt simptomātiskai un atbalstošai. Ārstēšana ir atkarīga no laika, kas pagājis pēc zāļu lietošanas un

simptomu smaguma pakāpes. Ieteicams izraisīt vemšanu un/vai veikt kuņģa skalošanu. Pārdozēšanas ārstēšanai var būt noderīga aktivētā ogle. Nepieciešama bieža seruma kreatinīna un elektrolītu kontrole. Ja attīstās hipotensija, pacientu jānogulda un ātri jāievada sāls un šķidruma aizvietotāji.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Angiotenzīna II antagonisti, monopreparāts, ATĶ kods: C09CA07.

Darbības mehānisms

Telmisartāns, lietojot iekšķīgi, ir aktīvs un specifisks angiotenzīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Telmisartāns ar ļoti augstu afinitāti izspiež angiotenzīnu II no tā piesaistes vietas ar AT1 apakštipa receptoriem; no šīs piesaistes ir atkarīga zināmā angiotenzīna II iedarbība. Telmisartānam nepiemīt daļēja agonista aktivitāte uz AT1 receptoriem. Telmisartāns selektīvi saistās ar AT1 receptoriem. Piesaiste ir ilgstoša. Telmisartānam nav afinitātes pret citiem receptoriem, ieskaitot AT2 un citus mazāk pētītos AT receptorus. Nav zināma šo receptoru funkcionālā loma, kā arī to iespējamās superstimulācijas efekts ar angiotenzīnu II, kura līmeni palielina telmisartāns. Telmisartāns samazina aldosterona līmeni plazmā. Telmisartāns neinhibē cilvēka plazmas renīnu un nebloķē jonu kanālus. Telmisartāns neinhibē angiotenzīnu konvertējošo enzīmu (kinināzi II), tas ir enzīms, kas arī noārda bradikinīnu. Tāpēc nav sagaidāms, ka telmisartāns varētu pastiprināt ar bradikinīnu saistītos nevēlamos efektus.

Cilvēkam 80 mg telmisartāna deva gandrīz pilnīgi inhibē angiotenzīna II izraisīto asinsspiediena paaugstināšanos. Inhibējošā iedarbība saglabājas vairāk kā 24 stundas, to var novērot līdz pat 48 stundas ilgi.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Pēc pirmās telmisartāna devas antihipertensīvā iedarbība pakāpeniski parādās 3 stundu laikā. Maksimālā asinsspiediena pazemināšanās parasti tiek sasniegta 4 līdz 8 nedēļās pēc terapijas sākuma un saglabājas ilgstošas terapijas laikā.

Antihipertensīvā iedarbība stabili saglabājas ilgāk nekā 24 stundas pēc devas lietošanas, ieskaitot pēdējās 4 stundas pirms nākošās devas; tas pierādīts veicot ambulatorus asinsspiediena mērījumus. To apstiprina minimālās un maksimālās koncentrācijas attiecība, kas placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos pēc 40 mg un 80 mg telmisartāna devu lietošanas konstanti turējās virs 80%.

Tā ir neapšaubāma tendence, ka sistoliskā asinsspiediena (SAS) atgriešanās izejas līmenī ir saistīta ar devas un laika attiecību. Attiecībā uz diastolisko asinsspiedienu (DAS), šie dati bija nepārliecinoši.

Pacientiem ar hipertensiju telmisartāns samazina gan sistolisko, gan diastolisko asinsspiedienu, neietekmējot pulsa frekvenci. Zāļu diurētiskās un nātrijurētiskās aktivitātes nozīme hipotensīvās iedarbības nodrošināšanā vēl nav noteikta. Telmisartāna hipotensīvā iedarbība ir salīdzināma ar citu antihipertensīvo līdzekļu grupu zāļu hipotensīvo iedarbību (to pierāda klīniskie pētījumi, kuros salīdzināti telmisartāns ar amlodipīnu, atenololu, enalaprilu, hidrohlorotiazīdu un lizinoprilu).

Pēkšņi pārtraucot terapiju ar telmisartānu, asinsspiediens pakāpeniski vairāku dienu laikā atgriežas pirmsterapijas līmenī, bez novērotas atsitiena efekta hipertensijas.

Klīniskajā pētījumā, kurā tieši salīdzināja divus hipotensīvās terapijas veidus, konstatēja, ka sauss klepus daudz retāk bija sastopams telmisartāna grupā nekā angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru grupā.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

ONTARGET pētījumā (Klīniskais pētījums par nepārtrauktas telmisartāna monoterapijas vai kombinācijas ar ramiprilu ietekmi uz vispārējo vērtēto raksturlielumu – ONgoing Telmisartan Alone and in Combination with Ramipril Global Endpoint Trial) tika salīdzināta telmisartāna, ramiprila un telmisartāna un ramiprila kombinācijas ietekme uz kardiovaskulāro galarezultātu 25620 pacientiem, kuri vecāki par 55 gadiem, kuriem anamnēzē bija koronāra artēriju slimība, insults, TIL, perifēro artēriju slimība vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu (piemēram, retinopātiju, sirds kreisā kambara hipertrofiju, makro- vai mikroalbuminūriju), kas atspoguļo kardiovaskulārās slimības riska populāciju.

Pacientus nejaušināti iekļāva vienā no šādām trim terapijas grupām: 80 mg telmisartāna (n = 8542), 10 mg ramiprila (n = 8576) vai 80 mg telmisartāna un 10 mg ramiprila kombinācija (n = 8502), un viņus novēroja vidēji 4,5 gadus ilgi.

Kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas primāro salikto vērtēto raksturlielumu samazināšanā, telmisartāns bija līdzvērtīgs ramiprilam. Primārā vērtētā raksturlieluma sastopamības biežums telmisartāna (16,7%) un ramiprila (16,5%) grupā bija līdzīgs. Salīdzinot ar ramiprila lietotājiem, pacientiem telmisartāna terapijas grupā riska attiecība bija 1,01 (97,5% TI 0,93 - 1,10, p (līdzvērtīguma) = 0,0019 pie robežvērtības 1,13). Visu cēloņu mirstības biežums bija attiecīgi 11,6% un 11,8% pacientiem, kas ārstēti attiecīgi ar telmisartānu vai ramiprilu.

Telmisartāna un ramiprila efektivitāte bija vienāda, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā vērtētā raksturlieluma – kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,99 (97,5% TI 0,90 - 1,08, p (līdzvērtīguma) = 0,0004)], kas bija primārais vērtētais raksturlielums atsauces pētījumā HOPE (Sirds galarezultātu profilakses vērtējuma pētījums – The Heart Outcomes Prevention Evaluation Study), kurā ramiprila iedarbība tika salīdzināta ar placebo.

TRANSCEND pētījumā pacienti ar AKE-I nepanesību, bet pārējiem iekļaušanas kritērijiem tādiem pašiem kā ONTARGET pētījumā, tika randomizēti iedalīti grupās, lai lietotu 80 mg telmisartānu (n = 2954) vai placebo (n = 2972) papildus standarta terapijai. Vidējais novērošanas periods bija

4 gadi un 8 mēneši. Netika atklātas statistiski nozīmīgas primārā saliktā vērtētā raksturlieluma (kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas) sastopamības atšķirības (15,7% telmisartāna un 17,0% placebo grupā ar riska attiecību 0,92 (95% TI 0,81–1,05, p = 0,22)). Netika iegūti pierādījumi par telmisartāna lietošanas ieguvumu, salīdzinot ar placebo, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā saliktā vērtētā raksturlieluma - kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,87 (95% TI 0,76–1,00, p = 0,048)]. Netika iegūti pierādījumi par ieguvumu attiecībā uz kardiovaskulāro mirstību (riska attiecība 1,03, 95% TI 0,85–1,24).

Divos lielos randomizētos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir sirds - asinsvadu sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.

Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai sirds-asinsvadu sistēmas iznākumiem un mirstību, turpretim novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

Tādēļ AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar

AKE inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, sirds - asinsvadu sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja gan kardiovaskulāras nāves, gan insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).

Pacientiem, kuri lietoja telmisartānu, par klepu un angioedēmu ziņoja retāk nekā pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, savukārt par hipotensiju biežāk ziņoja telmisartāna terapijas grupā.

Telmisartāna lietošana kombinācijā ar ramiprilu neradīja papildu ieguvumu, salīdzinot ar ramiprila vai telmisartāna monoterapiju. KV cēloņu un visu cēloņu izraisītā mirstība kombinētās terapijas grupā bija skaitliski lielāka. Bez tam kombinētās terapijas grupā tika novērots nozīmīgi lielāks hiperkaliēmijas, nieru mazspējas, hipotensijas un sinkopes biežums. Tādēļ šai pacientu grupā telmisartāna un ramiprila kombinācijas lietošana nav ieteicama.

PRoFESS („Prevention Regimen for Effectively avoiding Secondary Strokes”) pētījumā pacientiem 50 gadu vecumā un vecākiem, kuriem nesen bijis insults, tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo, 0,70% pret 0,49% [RR 1,43 (95% ticamības intervāls 1,00- 2,06)]; letālas sepses sastopamības biežums bija lielāks telmisartāna grupas pacientiem (0,33%) salīdzinājumā ar placebo grupas pacientiem (0,16%) [RR 2,07% (95% ticamības intervāls 1,14 -3,76)]. Novērotais palielinātais sepses gadījumu sastopamības biežums telmisartāna lietotājiem var būt sagadīšanās vai arī saistīts ar līdz šim nezināmu mehānismu.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta.

Asinsspiediena pazeminošais efekts divām telmisartāna devām tika novērtēts 76 hipertensijas pacientiem ar izteiktu lieko svaru vecumā no 6 līdz < 18 gadiem (ķermeņa masa ≥ 20 kg un ≤ 120 kg, vidēji 74,6 kg) pēc telmisartāna 1 mg/kg (n=29 ārstētie) vai 2 mg/kg (n=31 ārstētie) lietošanas četras nedēļas. Pētījuma pacientiem netika izmeklēta sekundāra hipertensija. Dažiem pētījuma pacientiem tika lietotas lielākas devas nekā ieteicams hipertensijas ārstēšanai pieaugušajiem pacientiem, sasniedzot dienas devu, kas atbilst 160 mg devai, kāda tika pētīta pieaugušajiem. Pielāgojot vecuma grupu efektiem, vidējās SAS izmaiņas no sākuma punkta (primārais mērķis) bija -14,5 (1,7) mm Hg telmisartāna 2 mg/kg grupā, -9,7 (1,7) mm Hg telmisartāna 1 mg/kg grupā un -6,0 (2,4) placebo grupā. Pielāgotās DAS izmaiņas no sākuma punkta bija attiecīgi -8,4 (1,5) mm Hg, -4,5 (1,6) mm Hg un -3,5 (2,1) mm Hg. Izmaiņas bija atkarīgas no lietotās devas. Šajā pētījumā iegūtā drošuma informācija pacientiem vecumā no 6 līdz < 18 gadiem kopumā bija līdzīgi tai, kāda novērota pieaugušajiem. Telmisartāna drošums ilgstošas ārstēšanas laikā bērniem un pusaudžiem netika novērtēta.

Palielināts eozinofilu skaits, kas tika ziņota šajā pacientu populācijā, nav novērots pieaugušajiem. Tās klīniskais nozīmīgums un saistība nav zināma.

Šī klīniskā informācija neļauj izdarīt secinājumus par telmisartāna efektivitāti un drošumu bērniem ar paaugstinātu asinsspiedienu.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Telmisartāna uzsūkšanās ir ātra, lai gan absorbētais daudzums ir mainīgs. Telmisartāna vidējā absolūtā biopieejamība ir apmēram 50%.

Lietojot telmisartānu ēšanas laikā, telmisartāna plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukuma (AUC0-∞) samazināšanās mainās no apmēram 6% (40 mg devai) līdz apmēram 19% (160 mg devai). 3 stundas pēc lietošanas koncentrācija plazmā, lietojot ēšanas laikā un tukšā dūšā, ir līdzīga.

Linearitāte/nelinearitāte

Maz ticams, ka neliela AUC samazināšanās varētu izraisīt terapeitiskās iedarbības samazināšanos.

Nav lineāras sakarības starp lietoto devu un koncentrāciju plazmā. Lietojot devas, kutas lielākas par 40 mg, Cmax un mazākā mērā AUC palielinās neproporcionāli.

Izkliede

Telmisartāns lielā mērā saistās ar plazmas olbaltumvielām (> 99,5%), galvenokārt ar albumīnu un alfa-

1 skābo glikoproteīnu. Vidējais šķietamais izkliedes tilpums (Vdss) līdzsvara koncentrācijā ir apmēram 500 l.

Biotransformācija

Telmisartāns metabolizējas pirmējam savienojumam saistoties pie glikuronīda. Konjugātam nav konstatēta farmakoloģiskā aktivitāte.

Eliminācija

Telmisartānam raksturīga bieksponenciāla noārdīšanās farmakokinētika ar terminālo eliminācijas pusperiodu > 20 stundām. Maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) un mazākā mērā plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukums (AUC) palielinās neproporcionāli devai. Lietojot telmisartānu ieteicamās devās, nav pierādījumu par klīniski nozīmīgu akumulāciju. Sievietēm novēroja lielāku koncentrāciju plazmā nekā vīriešiem, bez būtiskas ietekmes uz efektivitāti.

Pēc iekšķīgas (un intravenozas) ievadīšanas telmisartāns gandrīz pilnīgi izdalās ar izkārnījumiem, galvenokārt neizmainītā veidā. Kumulatīvā izdalīšanās ar urīnu ir < 1% no devas. Kopējais plazmas

klīrenss (Cltot) ir liels (apmēram 1000 ml/min) salīdzinot ar aknu asins plūsmu (apmēram 1500 ml/min).

Īpašas pacientu grupas

Pediatriskā populācija

Divu telmisartāna devu farmakokinētika tika pētīta kā sekundārais mērķis hipertensijas pacientiem (n=57) vecumā no 6 līdz < 18 gadiem, četras nedēļas lietojot 1 mg/kg vai 2 mg/kg telmisartāna. Farmakokinētiskie mērķi ietvēra telmisartāna līdzsvara stāvokļa noteikšanu bērniem un pusaudžiem, un ar vecumu saistītu izmaiņu izpēti. Lai arī pētījums bija pārāk mazs nozīmīgiem farmakokinētiskiem izvērtējumiem par bērniem līdz 12 gadu vecumam, rezultāti ir lielā mērā līdzīgi ar pieaugušo datiem un apstiprina telmisartāna nelineāro kinētiku, it īpaši Cmax.

Dzimums

Novēroja plazmas koncentrācijas atšķirību starp dzimumiem, Cmax un AUC sievietēm bija apmēram 3 un attiecīgi 2 reizes augstāka nekā vīriešiem.

Gados vecāki pacienti

Telmisartāna farmakokinētika neatšķiras gados vecākiem pacientiem un pacientiem, kuri jaunāki par 65 gadiem.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota plazmas koncentrācijas dubultošanās. Tomēr pacientiem ar nieru mazspēju, kuriem tika veikta dialīze, novēroja mazāku koncentrāciju plazmā. Pacientiem ar nieru mazspēju telmisartāns cieši saistās ar plazmas olbaltumvielām, tāpēc to nevar izvadīt ar dialīzi. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nemainās.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem farmakokinētiskajos pētījumos novēroja absolūtās biopieejamības palielināšanos līdz pat gandrīz 100 %. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nemainās.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskajos drošuma pētījumos devas, kas bija salīdzināmas ar klīniskajām terapeitiskajām devām, normotensīviem dzīvniekiem samazināja sarkano asins šūnu rādītājus (eritrocītus, hemoglobīnu, hematokrītu), izmainīja nieru hemodinamiku (palielināja asins urīnvielas slāpekli un kreatinīnu), kā arī palielināja kālija līmeni serumā. Suņiem novēroja nieru tubulāro dilatāciju un atrofiju. Suņiem un žurkām novēroja arī kuņģa gļotādas bojājumus (erozijas, čūlas vai iekaisumu). Šīs farmakoloģiskā rakstura blakusparādības, kas pazīstamas no preklīniskajiem pētījumiem ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru antagonistiem, novērsa papildus iekšķīgi ordinējot sāli.

Abām sugām novēroja palielinātu plazmas renīna aktivitāti un nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofiju/hiperplāziju. Šīm izmaiņām, kā arī angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un citu angiotenzīna II receptoru antagonistu grupas efektam šķiet nav klīniskas nozīmes.

Nav skaidru pierādījumu par teratogēnu iedarbību, taču ar toksiska līmeņa devām pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka telmisartānam piemīt potenciālas nelabvēlīgas ietekmes risks uz pēcnācēju postnatālo attīstību, piemēram, novērota ķermeņa masas samazināšanās un novēlota acu atvēršanās.

In vitro pētījumos mutagenitāte un būtiska klastrogēnā aktivitāte netika pierādīta un netika pierādīta karcinogenitāte žurkām un pelēm.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Magnija stearāts

Kroskarmelozes nātrija sāls

Mannīts

Povidons

Kālija hidroksīda granulas

6.2.Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3.Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Al/Al blisteri:

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

ABPE tablešu konteiners ar ZBPE vāciņu:

Uzglabāt cieši noslēgtā konteinerā. Sargāt no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Al/Al blisteri:

Iepakojumi: 14, 28, 30, 56, 84, 90, 98 vai 100 tabletes.

ABPE konteineri ar ZBPE vāciņu un desikantu

Iepakojumi: 30 vai 250 tabletes

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Actavis Group PTC ehf. Reykjavíkurvegi 76-78 220 Hafnarfjörður Īsalnde

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

EU/1/10/639/001 (14 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/002 (28 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/003 (30 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/004 (56 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/005 (84 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/006 (90 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/007 (98 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/008 (100 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/009 (30 tabletes konteinerā)

EU/1/10/639/010 (250 tabletes konteinerā)

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 30.09.2010

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu/.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Telmisartan Actavis 40 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 40 mg telmisartāna (Telmisartanum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tabletes

Baltas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar dalījuma līniju un logo T vienā pusē. Tableti var sadalīt vienādās daļās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Hipertensija

Esenciālās hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Kardiovaskulārās saslimstības samazināšanai pieaugušajiem ar:

-simptomātisku aterotrombotisku kardiovaskulāru slimību (koronārā sirds slimība, insults vai perifēro artēriju slimība anamnēzē) vai

-2. tipa cukura diabētu ar pierādītu mērķorgānu bojājumu.

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Parastā efektīvā deva ir 40 mg vienu reizi dienā. Dažiem pacientiem pietiek arī ar 20 mg devu dienā. Gadījumā, ja mērķa asinsspiediens netiek sasniegts, telmisartāna devu var palielināt maksimāli līdz 80 mg vienu reizi dienā. Alternatīva iespēja ir nozīmēt telmisartānu kombinācijā ar tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, hidrohlorotiazīdu, jo, lietojot kopā ar telmisartānu, tam pierādīta papildinoša hipotensīva iedarbība. Ja apsver devas palielināšanas iespējas, jāatceras, ka maksimāla hipotensīvā iedarbība parasti tiek sasniegta četras līdz astoņas nedēļas pēc terapijas sākuma (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Ieteicamā deva ir 80 mg vienu reizi dienā. Nav zināms, vai par 80 mg mazākas telmisartāna devas ir efektīvas kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai.

Uzsākot terapiju ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, ieteicama rūpīga asinsspiediena kontrole, un attiecīgi var būt nepieciešama asinsspiedienu pazeminošo zāļu devas pielāgošana.

Īpašas pacientu grupas

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pieejama neliela pieredze par pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un hemodialīzes pacientiem. Šiem pacientiem ieteicama mazāka sākuma deva – 20 mg (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Telmisartan Actavis ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem deva nedrīkst pārsniegt 40 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Gados vecāki pacienti

Gados vecākiem pacientiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Pašlaik pieejamā informācija ir sniegta 5.1. un 5.2. apakšpunktā, bet nav iespējams sniegt ieteikumus par devām.

Lietošanas veids

Telmisartāna tabletes paredzētas lietošanai vienu reizi dienā un tās jālieto uzdzerot ūdeni, neatkarīgi no ēdienreizēm.

4.3.Kontrindikācijas

-Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām

-Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu)

-Obstruktīvas žultsceļu slimības

-Smagi aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Telmisartan Actavis lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Grūtniecība

Grūtniecības laikā nav ieteicams uzsākt angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošanu. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Telmisartan Actavis nedrīkst lietot pacienti ar holestāzi, obstruktīvām žultsceļu slimībām vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu), jo telmisartāns izdalās galvenokārt ar žulti. Šiem pacientiem var būt samazināts telmisartāna aknu klīrenss. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Telmisartan Actavis jālieto piesardzīgi.

Renovaskulāra hipertensija

Pacientiem ar bilaterālu nieru artērijas stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, kuri saņem zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, pastāv palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

Ja Telmisartan Actavis lieto pacienti ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska kālija un kreatinīna seruma līmeņa kontrole. Nav pieredzes par Telmisartan Actavis lietošanu pacientiem pēc nieres transplantācijas.

Intravaskulāra hipovolēmija

Pacientiem, kuriem pēc intensīvas terapijas ar diurētiskajiem līdzekļiem, sāls ierobežošanas pārtikā, caurejas vai vemšanas konstatē samazinātu cirkulējošā intravaskulārā šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos, var novērot simptomātisku hipotensiju, it īpaši pēc pirmās Telmisartan Actavis devas. Šāds stāvoklis jākoriģē pirms Telmisartan Actavis nozīmēšanas. Cirkulējošo intravaskulāro šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos jākoriģē pirms Telmisartan Actavis lietošanas.

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotenzīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un nieru darbības traucējumu (tajā skaitā akūta nieru mazspēja) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru darbība, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.

AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

Citi stāvokļi, kad aktivizēta renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēma

Pacientiem, kuriem asinsvadu tonuss un nieru darbība ir atkarīga galvenokārt no renīna-angiontenzīna- aldosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacienti ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieru slimībām, tai skaitā nieru artērijas stenozi) terapija ar zālēm, kas ietekmē šo sistēmu, telmisartānu ieskaitot, var izraisīt akūtu hipotensiju, hiperazotēmiju, oligūriju vai retos gadījumos akūtu nieru mazspēju (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Primārais aldosteronisms

Pacientiem ar primāru aldosteronismu hipotensīvie līdzekļi, kuru darbības mehānisma pamatā ir renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas nomākšana, parasti ir neefektīvi. Tāpēc telmisartāna lietošana šādos gadījumos nav ieteicama.

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīvā kardiomiopātija

Pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu kardiomiopātiju, šīs zāles, tāpat kā citus vazodilatatorus, ieteicams lietot, ievērojot piesardzību.

Diabēta pacienti, kuri lieto insulīnu vai zāles diabēta ārstēšanai

Šādiem pacientiem telmisartāna lietošanas laikā var rasties hipoglikēmija. Tādēļ, šiem pacientiem ieteicama glikozes līmeņa kontrole asinīs; ja indicēts, var būt nepieciešama insulīna vai pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.

Hiperkaliēmija

Zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, lietošana var izraisīt hiperkaliēmiju.

Gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar nieru mazspēju, diabēta pacientiem, pacientiem, kuri vienlaicīgi tiek ārstēti ar citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni, un/vai pacientiem ar vienlaicīgiem notikumiem, hiperkaliēmija var būt letāla.

Pirms vienlaicīgas renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanas apsvēršanas jānovērtē ieguvuma un riska attiecība.

Galvenie hiperkaliēmijas riska faktori, kas jāņem vērā:

-Cukura diabēts, nieru darbības traucējumi, vecums (> 70 gadi)

-Vienu vai vairāku citu zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, un/vai kāliju saturošu uztura bagātinātāju vienlaicīga lietošana. Zāles vai zāļu grupas, kas var izraisīt hiperkaliēmiju

ir kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolīms) un trimetoprims.

- Vienlaicīgi notikumi, it īpaši dehidratācija, akūta sirds dekompensācija, metaboliska acidoze, nieru darbības pasliktināšanās, pēkšņa nieru darbības pasliktināšanās (piemēram, infekcijas slimību gadījumā), šūnu sabrukšana (piemēram, akūta ekstremitātes išēmija, rabdomiolīze, plaša trauma). Riska grupas pacientiem ieteicama rūpīga kālija līmeņa kontrole serumā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Etniskās atšķirības

Telmisartāns un citi angiotenzīna antagonisti, tāpat kā angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitori, melnās rases pārstāvjiem pazemina asinsspiedienu mazāk efektīvi nekā baltajiem, iespējams, to var izskaidrot ar mazo renīna aktivitāti, ko biežāk novēro hipertensīvajiem melnās rases pārstāvjiem.

Citi

Līdzīgi kā ar citiem hipotensīviem līdzekļiem, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku sirds slimību vai išēmisku cerebrovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Digoksīns

Lietojot telmisartānu vienlaicīgi ar digoksīnu, tika novērota vidējās digoksīna plazmas koncentrācijas (49%) un minimālās koncentrācijas (20%) paaugstināšanās. Uzsākot, pielāgojot vai pārtraucot telmisartāna terapiju, jānovēro digoksīna koncentrācija, lai saglabātu koncentrāciju terapeitiskajās robežās.

Tāpat kā citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, telmisartāns var izraisīt hiperkaliēmiju (skatīt 4.4. apakšpunktu). Risks var palielināties, ja terapijā tiek kombinētas citas zāles, kas arī var izraisīt hiperkaliēmiju (kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolims) un trimetoprims.

Hiperkaliēmijas rašanās atkarīga no ar to saistītiem riska faktoriem. Risks palielinās iepriekš minēto terapiju kombinācijas gadījumā. Risks ir īpaši liels, lietojot vienlaicīgi ar kāliju saudzējošiem diurētiskajiem līdzekļiem un vienlaicīgi lietojot kāliju saturošus sāls aizstājējus. Piemēram, kombinācijai ar AKE inhibitoru vai NPL ir mazāks risks, ja lietošanas piesardzība tiek stingri ievērota.

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

Kāliju saudzējoši diurētiskie līdzekļi vai kāliju saturoši uztura bagātinātāji

Angiotenzīna II receptoru antagonisti, piemēram, telmisartāns, samazina diurētisko līdzekļu izraisītu kālija zudumu. Kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, piemēram, spirinolaktons, eplerenons, triamterēns vai amilorīds, kāliju saturoši uztura bagātinātāji vai kāliju saturoši sāls aizstājēji var nozīmīgi palielināt kālija līmeni serumā. Ja indicēta vienlaicīga lietošana diagnosticētas hipokaliēmijas dēļ, tos jālieto piesardzīgi un bieži kontrolējot kālija līmeni serumā.

Litijs

Litija un angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un angiotenzīna II receptoru antagonistu, arī telmisartāna, vienlaicīgas lietošanas gadījumā ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Ja kombinācijas lietošana atzīta par nepieciešamu, ieteicams rūpīgi kontrolēt litija līmeni serumā.

Vienlaicīga lietošana, ievērojot piesardzību

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi

NPL (piemēram, acetilsalicilskābe, lietojot pretiekaisuma terapijas devas, COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var samazināt angiotenzīna II receptoru antagonistu antihipertensīvo iedarbību. Dažiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (piemēram, dehidratētiem pacientiem vai gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem) vienlaicīga angiotenzīna II receptoru antagonistu un ciklooksigenāzi inhibējošu līdzekļu lietošana var izraisīt turpmāku nieru darbības traucējumu pastiprināšanos, arī iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ šāda kombinācija jālieto piesardzīgi, it īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jālieto atbilstošs šķidruma daudzums un jāapsver nieru darbības kontroles nepieciešamība terapiju uzsākot un pēc tam periodiski.

Vienā pētījumā telmisartāna un ramiprila kombinēta terapija izraisīja ramiprila un ramiprilāta AUC0-24 un Cmax palielināšanos līdz pat 2,5 reizēm. Šī novērojuma klīniskā nozīme nav zināma.

Diurētiskie līdzekļi (tiazīdu grupas vai cilpas diurētiski līdzekļi)

Uzsākot terapiju ar telmisartānu, iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām, piemēram, furosemīda (cilpas diurētiskais līdzeklis) un hidrohlortiazīda (tiazīdu gripas diurētiskais līdzeklis), var izraisīt šķidruma daudzuma samazināšanos organismā un hipotensijas risku.

Vienlaicīga lietošana, kam jāpievērš uzmanība

Citas antihipertensīvas zāles

Telmisartāna asinsspiedienu samazinošā darbība var pastiprināties, vienlaicīgi lietojot citas antihipertensīvas zāles.

Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību, kā hipotensija, hiperkaliēmija un nieru darbības traucējumi (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Balstoties uz farmakoloģiskajām īpašībām, sagaidāms, ka turpmāk minētās zāles var pastiprināt visu antihipertensīvo zāļu, tai skaitā arī telmisartāna hipotensīvo iedarbību: baklofēns, amifostīns.

Bez tam ortostatisku hipotensiju var saasināt alkohola, barbiturātu, narkotisku līdzekļu vai antidepresantu lietošana.

Kortikosteroīdi (sistēmiska lietošana)

Antihipertensīvās iedarbības samazināšanās.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības pirmajā trimestrī nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī ir kontrindicēta (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Nav adekvātu datu par Telmisartan Actavis lietošanu grūtniecēm. Pētījumos ar dzīvniekiem konstatēja reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Epidemioloģiski pierādījumi par AKE inhibitoru radītu teratogenitātes risku grūtniecības pirmajā trimestrī nav pārliecinoši. Tomēr nav iespējams izslēgt nelielu riska palielināšanos. Lai gan par angiotenzīna II receptoru antagonistu teratogenitātes risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiskie dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, līdzšinējā terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku.

Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā cilvēkiem izraisa fetotoksicitāti (nieru darbības pasliktināšanos, oligohidramniju, aizkavētu galvaskausa pārkaulošanos) un neonatālo toksicitāti (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju). (Skatīt 5.3. apakšpunktu).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi angiotenzīna II receptoru antagonistus, ieteicams veikt augļa nieru darbības un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas angiotenzīna II receptoru antagonistus, rūpīgi jānovēro hipotensijas riska dēļ (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Sakarā ar informācijas trūkumu par Telmisartan Actavis lietošanu zīdīšanas laikā, Telmisartan Actavis lietošana nav ieteicama un ieteicams piemeklēt alternatīvu terapijas veidu ar labāk zināmu drošuma profilu, it īpaši, ja tiek barots jaundzimušais vai priekšlaicīgi dzimis zīdainis.

Fertilitāte

Neklīniskajos pētījumos nav novērota telmisartāna ietekme uz vīriešu vai sieviešu auglību.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāņem vērā, ka antihipertensīvās terapijas laikā, piemēram, lietojot Telmisartan Actavis, atsevišķos gadījumos var rasties reibonis un miegainība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila apkopojums

Nopietnas zāļu blakusparādības ietver anafilaktisku reakciju un angioneirotisko tūsku, kas var parādīties retākos gadījumos (≥1/10000 līdz <1/1000), un akūta nieru mazspēja.

Placebo kontrolētos pētījumos ar pacientiem ārstējot hipertensiju blakusparādību vidējais biežums telmisartāna lietošanas laikā parasti bija salīdzināms ar placebo (41,4% salīdzinājumā ar 43,9%). Blakusparādību sastopamības biežums nebija atkarīgs no devas un nenovēroja saistību ar pacienta dzimumu, vecumu vai rasi. Telmisartāna drošuma īpašības, lietojot pacientiem kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, bija tādas pašas kā pacientiem ar hipertensiju.

Informācija par zemāk uzskaitītajām blakusparādībām apkopota no kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem pacientiem, kuriem ārstēta hipertensija, un no pēcreģistrācijas ziņojumiem. Sarakstā ir ņemtas vērā arī nopietnas nevēlamās blakusparādības un blakusparādības, kuru dēļ bija jāpārtrauc terapija un par kurām ziņots trijos ilgtermiņa klīniskajos pētījumos ar 21642 pacientiem, kuriem telmisartāns lietots kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai līdz pat sešus gadus ilgi.

Blakusparādību uzskaitījums tabulas veidā

Blakusparādības sakārtotas atbilstoši to sastopamības biežumam: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10000 līdz < 1/1000); ļoti reti (< 1/10000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Infekcijas un infestācijas

 

Retāk:

Urīnceļu infekcijas, tai skaitā cistīts, augšējo elpceļu infekcija, tai

 

skaitā faringīts un sinusīts

Reti:

Sepse, tai skaitā ar letālu iznākumu1

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk:

Anēmija

Reti:

Eozinofīlija, trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

 

Reti:

Anafilaktiska reakcija, paaugstināta jutība

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

Retāk:

Hiperkaliēmija

Reti:

Hipoglikēmija (diabēta pacientiem)

Psihiskie traucējumi

 

Retāk:

Bezmiegs, depresija

Reti:

Trauksme

Nervu sistēmas traucējumi

 

Retāk:

Sinkope

Reti

Miegainība

Acu bojājumi

 

Reti:

Redzes traucējumi

Ausu un labirinta bojājumi

 

Retāk:

Vertigo

Sirds funkcijas traucējumi

 

Retāk:

Bradikardija

Reti:

Tahikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija2, ortostatiska hipotensija

Retāk:

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Retāk:

Dispnoja, klepus

Ļoti reti:

Intersticiāla plaušu slimība4

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

Retāk:

Sāpes vēderā, caureja, dispepsija, meteorisms, vemšana

Reti:

Sausuma sajūta mutē, nepatīkama sajūta vēderā, dizgeizija

Aknu un/vai žults izvades

 

sistēmas traucējumi

Izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi3

Reti:

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

Retāk:

Nieze, hiperhidroze, izsitumi

Reti:

Angioedēma(arī ar letāliem iznākumiem), ekzēma, apsārtums,

 

nātrene, zāļu izraisīti izsitumi, toksiski izsitumi uz ādas

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Retāk:

Sāpes mugurā (piemēram, išialģija), muskuļu krampji, mialģija

Reti:

Artralģija, sāpes ekstremitātēs, cīpslu sāpes (tendinītam līdzīgi

 

simptomi)

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

traucējumi

 

Retāk:

Pavājināta nieru darbība, tai skaitā akūta nieru mazspēja

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Retāk:

Sāpes krūtīs, astēnija (vājums)

Reti:

Gripai līdzīgi simptomi

Izmeklējumi

 

Retāk:

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

Reti:

Samazināts hemoglobīna līmenis, paaugstināts urīnskābes līmenis

 

asinīs, paaugstināts aknu enzīmu līmenis, paaugstināts

 

kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs

1,2,3,4: sīkāku informāciju lūdzu skatīt apakšpunktā ”Atsevišķu blakusparādību apraksts”.

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Sepse

PRoFESS pētījumā tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo. Šie gadījumi var būt sagadīšanās vai saistīti ar līdz šim nezināmu mehānismu (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Hipotensija

Par šo blakusparādību bieži ziņots pacientiem ar kontrolētu asinsspiedienu, kuri ārstēti ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, lietojot to papildus standarta terapijai.

Izmainīta aknu darbība / aknu darbības traucējumi

Visbiežāk izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi novēroti pēcreģistrācijas pētījumos japāņu izcelsmes pacientiem. Japāņu izcelsmes pacientiem ir iespējams lielāks šo blakusparādību risks.

Intersticiāla plaušu slimība

Pētījumos pēc zāļu nonākšanas tirgū, saistībā ar īslaicīgu telmisartāna lietošanu, ir novēroti intersticiālas plaušu slimības gadījumi. Tomēr cēloniska saistība nav pierādīta.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Par pārdozēšanu cilvēkiem pieejamā informācija ir ierobežota.

Simptomi: Pamanāmākie telmisartāna pārdozēšanas simptomi bija hipotensija un tahikardija; ziņots arī par bradikardiju, reiboni, kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā un akūtu nieru mazspēju.

Ārstēšana: Telmisartānu nevar izvadīt ar hemodialīzes palīdzību. Pacients rūpīgi jānovēro un terapijai jābūt simptomātiskai un atbalstošai. Ārstēšana ir atkarīga no laika, kas pagājis pēc zāļu lietošanas un

simptomu smaguma pakāpes. Ieteicams izraisīt vemšanu un/vai veikt kuņģa skalošanu. Pārdozēšanas ārstēšanai var būt noderīga aktivētā ogle. Nepieciešama bieža seruma kreatinīna un elektrolītu kontrole. Ja attīstās hipotensija, pacientu jānogulda un ātri jāievada sāls un šķidruma aizvietotāji.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Angiotenzīna II antagonisti, monopreparāts, ATĶ kods: C09CA07.

Darbības mehānisms

Telmisartāns, lietojot iekšķīgi, ir aktīvs un specifisks angiotenzīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Telmisartāns ar ļoti augstu afinitāti izspiež angiotenzīnu II no tā piesaistes vietas ar AT1 apakštipa receptoriem; no šīs piesaistes ir atkarīga zināmā angiotenzīna II iedarbība. Telmisartānam nepiemīt daļēja agonista aktivitāte uz AT1 receptoriem. Telmisartāns selektīvi saistās ar AT1 receptoriem. Piesaiste ir ilgstoša. Telmisartānam nav afinitātes pret citiem receptoriem, ieskaitot AT2 un citus mazāk pētītos AT receptorus. Nav zināma šo receptoru funkcionālā loma, kā arī to iespējamās superstimulācijas efekts ar angiotenzīnu II, kura līmeni palielina telmisartāns. Telmisartāns samazina aldosterona līmeni plazmā. Telmisartāns neinhibē cilvēka plazmas renīnu un nebloķē jonu kanālus. Telmisartāns neinhibē angiotenzīnu konvertējošo enzīmu (kinināzi II), tas ir enzīms, kas arī noārda bradikinīnu. Tāpēc nav sagaidāms, ka telmisartāns varētu pastiprināt ar bradikinīnu saistītos nevēlamos efektus.

Cilvēkam 80 mg telmisartāna deva gandrīz pilnīgi inhibē angiotenzīna II izraisīto asinsspiediena paaugstināšanos. Inhibējošā iedarbība saglabājas vairāk kā 24 stundas, to var novērot līdz pat 48 stundas ilgi.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Pēc pirmās telmisartāna devas antihipertensīvā iedarbība pakāpeniski parādās 3 stundu laikā. Maksimālā asinsspiediena pazemināšanās parasti tiek sasniegta 4 līdz 8 nedēļās pēc terapijas sākuma un saglabājas ilgstošas terapijas laikā.

Antihipertensīvā iedarbība stabili saglabājas ilgāk nekā 24 stundas pēc devas lietošanas, ieskaitot pēdējās 4 stundas pirms nākošās devas; tas pierādīts veicot ambulatorus asinsspiediena mērījumus. To apstiprina minimālās un maksimālās koncentrācijas attiecība, kas placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos pēc 40 mg un 80 mg telmisartāna devu lietošanas konstanti turējās virs 80%.

Tā ir neapšaubāma tendence, ka sistoliskā asinsspiediena (SAS) atgriešanās izejas līmenī ir saistīta ar devas un laika attiecību. Attiecībā uz diastolisko asinsspiedienu (DAS), šie dati bija nepārliecinoši.

Pacientiem ar hipertensiju telmisartāns samazina gan sistolisko, gan diastolisko asinsspiedienu, neietekmējot pulsa frekvenci. Zāļu diurētiskās un nātrijurētiskās aktivitātes nozīme hipotensīvās iedarbības nodrošināšanā vēl nav noteikta. Telmisartāna hipotensīvā iedarbība ir salīdzināma ar citu antihipertensīvo līdzekļu grupu zāļu hipotensīvo iedarbību (to pierāda klīniskie pētījumi, kuros salīdzināti telmisartāns ar amlodipīnu, atenololu, enalaprilu, hidrohlorotiazīdu un lizinoprilu).

Pēkšņi pārtraucot terapiju ar telmisartānu, asinsspiediens pakāpeniski vairāku dienu laikā atgriežas pirmsterapijas līmenī, bez novērotas atsitiena efekta hipertensijas.

Klīniskajā pētījumā, kurā tieši salīdzināja divus hipotensīvās terapijas veidus, konstatēja, ka sauss klepus daudz retāk bija sastopams telmisartāna grupā nekā angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru grupā.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

ONTARGET pētījumā (Klīniskais pētījums par nepārtrauktas telmisartāna monoterapijas vai kombinācijas ar ramiprilu ietekmi uz vispārējo vērtēto raksturlielumu – ONgoing Telmisartan Alone and in Combination with Ramipril Global Endpoint Trial) tika salīdzināta telmisartāna, ramiprila un telmisartāna un ramiprila kombinācijas ietekme uz kardiovaskulāro galarezultātu 25620 pacientiem, kuri vecāki par 55 gadiem, kuriem anamnēzē bija koronāra artēriju slimība, insults, TIL, perifēro artēriju slimība vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu (piemēram, retinopātiju, sirds kreisā kambara hipertrofiju, makro- vai mikroalbuminūriju), kas atspoguļo kardiovaskulārās slimības riska populāciju.

Pacientus nejaušināti iekļāva vienā no šādām trim terapijas grupām: 80 mg telmisartāna (n = 8542), 10 mg ramiprila (n = 8576) vai 80 mg telmisartāna un 10 mg ramiprila kombinācija (n = 8502), un viņus novēroja vidēji 4,5 gadus ilgi.

Kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas primāro salikto vērtēto raksturlielumu samazināšanā, telmisartāns bija līdzvērtīgs ramiprilam. Primārā vērtētā raksturlieluma sastopamības biežums telmisartāna (16,7%) un ramiprila (16,5%) grupā bija līdzīgs. Salīdzinot ar ramiprila lietotājiem, pacientiem telmisartāna terapijas grupā riska attiecība bija 1,01 (97,5% TI 0,93 - 1,10, p (līdzvērtīguma) = 0,0019 pie robežvērtības 1,13). Visu cēloņu mirstības biežums bija attiecīgi 11,6% un 11,8% pacientiem, kas ārstēti attiecīgi ar telmisartānu vai ramiprilu.

Telmisartāna un ramiprila efektivitāte bija vienāda, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā vērtētā raksturlieluma – kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,99 (97,5% TI 0,90 - 1,08, p (līdzvērtīguma) = 0,0004)], kas bija primārais vērtētais raksturlielums atsauces pētījumā HOPE (Sirds galarezultātu profilakses vērtējuma pētījums – The Heart Outcomes Prevention Evaluation Study), kurā ramiprila iedarbība tika salīdzināta ar placebo.

TRANSCEND pētījumā pacienti ar AKE-I nepanesību, bet pārējiem iekļaušanas kritērijiem tādiem pašiem kā ONTARGET pētījumā, tika randomizēti iedalīti grupās, lai lietotu 80 mg telmisartānu (n = 2954) vai placebo (n = 2972) papildus standarta terapijai. Vidējais novērošanas periods bija

4 gadi un 8 mēneši. Netika atklātas statistiski nozīmīgas primārā saliktā vērtētā raksturlieluma (kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas) sastopamības atšķirības (15,7% telmisartāna un 17,0% placebo grupā ar riska attiecību 0,92 (95% TI 0,81–1,05, p = 0,22)). Netika iegūti pierādījumi par telmisartāna lietošanas ieguvumu, salīdzinot ar placebo, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā saliktā vērtētā raksturlieluma - kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,87 (95% TI 0,76–1,00, p = 0,048)]. Netika iegūti pierādījumi par ieguvumu attiecībā uz kardiovaskulāro mirstību (riska attiecība 1,03, 95% TI 0,85–1,24).

Divos lielos randomizētos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir sirds - asinsvadu sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.

Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai sirds-asinsvadu sistēmas iznākumiem un mirstību, turpretim novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

Tādēļ AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar

AKE inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, sirds - asinsvadu sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja gan kardiovaskulāras nāves, gan insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).

Pacientiem, kuri lietoja telmisartānu, par klepu un angiodēmu ziņoja retāk nekā pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, savukārt par hipotensiju biežāk ziņoja telmisartāna terapijas grupā.

Telmisartāna lietošana kombinācijā ar ramiprilu neradīja papildu ieguvumu, salīdzinot ar ramiprila vai telmisartāna monoterapiju. KV cēloņu un visu cēloņu izraisītā mirstība kombinētās terapijas grupā bija skaitliski lielāka. Bez tam kombinētās terapijas grupā tika novērots nozīmīgi lielāks hiperkaliēmijas, nieru mazspējas, hipotensijas un sinkopes biežums. Tādēļ šai pacientu grupā telmisartāna un ramiprila kombinācijas lietošana nav ieteicama.

PRoFESS („Prevention Regimen for Effectively avoiding Secondary Strokes”) pētījumā pacientiem 50 gadu vecumā un vecākiem, kuriem nesen bijis insults, tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo, 0,70% pret 0,49% [RR 1,43 (95% ticamības intervāls 1,00- 2,06)]; letālas sepses sastopamības biežums bija lielāks telmisartāna grupas pacientiem (0,33%) salīdzinājumā ar placebo grupas pacientiem (0,16%) [RR 2,07% (95% ticamības intervāls 1,14 -3,76)]. Novērotais palielinātais sepses gadījumu sastopamības biežums telmisartāna lietotājiem var būt sagadīšanās vai arī saistīts ar līdz šim nezināmu mehānismu.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta.

Asinsspiediena pazeminošais efekts divām telmisartāna devām tika novērtēts 76 hipertensijas pacientiem ar izteiktu lieko svaru vecumā no 6 līdz < 18 gadiem (ķermeņa masa ≥ 20 kg un ≤ 120 kg, vidēji 74,6 kg) pēc telmisartāna 1 mg/kg (n=29 ārstētie) vai 2 mg/kg (n=31 ārstētie) lietošanas četras nedēļas. Pētījuma pacientiem netika izmeklēta sekundāra hipertensija. Dažiem pētījuma pacientiem tika lietotas lielākas devas nekā ieteicams hipertensijas ārstēšanai pieaugušajiem pacientiem, sasniedzot dienas devu, kas atbilst 160 mg devai, kāda tika pētīta pieaugušajiem. Pielāgojot vecuma grupu efektiem, vidējās SAS izmaiņas no sākuma punkta (primārais mērķis) bija -14,5 (1,7) mm Hg telmisartāna 2 mg/kg grupā, -9,7 (1,7) mm Hg telmisartāna 1 mg/kg grupā un -6,0 (2,4) placebo grupā. Pielāgotās DAS izmaiņas no sākuma punkta bija attiecīgi -8,4 (1,5) mm Hg, -4,5 (1,6) mm Hg un -3,5 (2,1) mm Hg. Izmaiņas bija atkarīgas no lietotās devas. Šajā pētījumā iegūtā drošuma informācija pacientiem vecumā no 6 līdz < 18 gadiem kopumā bija līdzīgi tai, kāda novērota pieaugušajiem. Telmisartāna drošums ilgstošas ārstēšanas laikā bērniem un pusaudžiem netika novērtēta.

Palielināts eozinofilu skaits, kas tika ziņota šajā pacientu populācijā, nav novērots pieaugušajiem. Tās klīniskais nozīmīgums un saistība nav zināma.

Šī klīniskā informācija neļauj izdarīt secinājumus par telmisartāna efektivitāti un drošumu bērniem ar paaugstinātu asinsspiedienu.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Telmisartāna uzsūkšanās ir ātra, lai gan absorbētais daudzums ir mainīgs. Telmisartāna vidējā absolūtā biopieejamība ir apmēram 50%.

Lietojot telmisartānu ēšanas laikā, telmisartāna plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukuma (AUC0-∞) samazināšanās mainās no apmēram 6% (40 mg devai) līdz apmēram 19% (160 mg devai). 3 stundas pēc lietošanas koncentrācija plazmā, lietojot ēšanas laikā un tukšā dūšā, ir līdzīga.

Linearitāte/nelinearitāte

Maz ticams, ka neliela AUC samazināšanās varētu izraisīt terapeitiskās iedarbības samazināšanos. Nav lineāras sakarības starp lietoto devu un koncentrāciju plazmā. Lietojot devas, kutas lielākas par 40 mg, Cmax un mazākā mērā AUC palielinās neproporcionāli.

Izkliede

Telmisartāns lielā mērā saistās ar plazmas olbaltumvielām (> 99,5%), galvenokārt ar albumīnu un alfa-

1 skābo glikoproteīnu. Vidējais šķietamais izkliedes tilpums (Vdss) līdzsvara koncentrācijā ir apmēram 500 l.

Biotransformācija

Telmisartāns metabolizējas pirmējam savienojumam saistoties pie glikuronīda. Konjugātam nav konstatēta farmakoloģiskā aktivitāte.

Eliminācija

Telmisartānam raksturīga bieksponenciāla noārdīšanās farmakokinētika ar terminālo eliminācijas pusperiodu > 20 stundām. Maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) un mazākā mērā plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukums (AUC) palielinās neproporcionāli devai. Lietojot telmisartānu ieteicamās devās, nav pierādījumu par klīniski nozīmīgu akumulāciju. Sievietēm novēroja lielāku koncentrāciju plazmā nekā vīriešiem, bez būtiskas ietekmes uz efektivitāti.

Pēc iekšķīgas (un intravenozas) ievadīšanas telmisartāns gandrīz pilnīgi izdalās ar izkārnījumiem, galvenokārt neizmainītā veidā. Kumulatīvā izdalīšanās ar urīnu ir < 1% no devas. Kopējais plazmas

klīrenss (Cltot) ir liels (apmēram 1000 ml/min) salīdzinot ar aknu asins plūsmu (apmēram 1500 ml/min).

Īpašas pacientu grupas

Pediatriskā populācija

Divu telmisartāna devu farmakokinētika tika pētīta kā sekundārais mērķis hipertensijas pacientiem (n=57) vecumā no 6 līdz < 18 gadiem, četras nedēļas lietojot 1 mg/kg vai 2 mg/kg telmisartāna. Farmakokinētiskie mērķi ietvēra telmisartāna līdzsvara stāvokļa noteikšanu bērniem un pusaudžiem, un ar vecumu saistītu izmaiņu izpēti. Lai arī pētījums bija pārāk mazs nozīmīgiem farmakokinētiskiem izvērtējumiem par bērniem līdz 12 gadu vecumam, rezultāti ir lielā mērā līdzīgi ar pieaugušo datiem un apstiprina telmisartāna nelineāro kinētiku, it īpaši Cmax.

Dzimums

Novēroja plazmas koncentrācijas atšķirību starp dzimumiem, Cmax un AUC sievietēm bija apmēram 3 un attiecīgi 2 reizes augstāka nekā vīriešiem.

Gados vecāki pacienti

Telmisartāna farmakokinētika neatšķiras gados vecākiem pacientiem un pacientiem, kuri jaunāki par 65 gadiem.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota plazmas koncentrācijas dubultošanās. Tomēr pacientiem ar nieru mazspēju, kuriem tika veikta dialīze, novēroja mazāku koncentrāciju plazmā. Pacientiem ar nieru mazspēju telmisartāns cieši saistās ar plazmas olbaltumvielām, tāpēc to nevar izvadīt ar dialīzi. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nemainās.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem farmakokinētiskajos pētījumos novēroja absolūtās biopieejamības palielināšanos līdz pat gandrīz 100 %. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nemainās.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskajos drošuma pētījumos devas, kas bija salīdzināmas ar klīniskajām terapeitiskajām devām, normotensīviem dzīvniekiem samazināja sarkano asins šūnu rādītājus (eritrocītus, hemoglobīnu, hematokrītu), izmainīja nieru hemodinamiku (palielināja asins urīnvielas slāpekli un kreatinīnu), kā arī palielināja kālija līmeni serumā. Suņiem novēroja nieru tubulāro dilatāciju un atrofiju. Suņiem un žurkām novēroja arī kuņģa gļotādas bojājumus (erozijas, čūlas vai iekaisumu). Šīs farmakoloģiskā rakstura blakusparādības, kas pazīstamas no preklīniskajiem pētījumiem ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru antagonistiem, novērsa papildus iekšķīgi ordinējot sāli.

Abām sugām novēroja palielinātu plazmas renīna aktivitāti un nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofiju/hiperplāziju. Šīm izmaiņām, kā arī angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un citu angiotenzīna II receptoru antagonistu grupas efektam šķiet nav klīniskas nozīmes.

Nav skaidru pierādījumu par teratogēnu iedarbību, taču ar toksiska līmeņa devām pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka telmisartānam piemīt potenciālas nelabvēlīgas ietekmes risks uz pēcnācēju postnatālo attīstību, piemēram, novērota ķermeņa masas samazināšanās un novēlota acu atvēršanās.

In vitro pētījumos mutagenitāte un būtiska klastrogēnā aktivitāte netika pierādīta un netika pierādīta karcinogenitāte žurkām un pelēm.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Magnija stearāts

Kroskarmelozes nātrija sāls

Mannīts

Povidons

Kālija hidroksīda granulas

6.2.Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3.Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Al/Al blisteri:

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

ABPE tablešu konteiners ar ZBPE vāciņu:

Uzglabāt cieši noslēgtā konteinerā. Sargāt no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Al/Al blisteri:

Iepakojumi: 14, 28, 30, 56, 84, 90, 98 vai 100 tabletes.

ABPE konteineri ar ZBPE vāciņu un desikantu

Iepakojumi: 30 vai 250 tabletes

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Actavis Group PTC ehf. Reykjavíkurvegi 76-78 220 Hafnarfjörður Īsalnde

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

EU/1/10/639/011 (14 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/012 (28 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/013 (30 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/014 (56 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/015 (84 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/016 (90 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/017 (98 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/018 (100 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/019 (30 tabletes konteinerā)

EU/1/10/639/020 (250 tabletes konteinerā)

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 30.09.2010

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu/.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Telmisartan Actavis 80 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 80 mg telmisartāna (Telmisartanum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tabletes

Baltas, ovālas, abpusēji izliektas tabletes ar logo T1 vienā pusē.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Hipertensija

Esenciālās hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Kardiovaskulārās saslimstības samazināšanai pieaugušajiem ar:

-simptomātisku aterotrombotisku kardiovaskulāru slimību (koronārā sirds slimība, insults vai perifēro artēriju slimība anamnēzē) vai

-2. tipa cukura diabētu ar pierādītu mērķorgānu bojājumu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Parastā efektīvā deva ir 40 mg vienu reizi dienā. Dažiem pacientiem pietiek arī ar 20 mg devu dienā. Gadījumā, ja mērķa asinsspiediens netiek sasniegts, telmisartāna devu var palielināt maksimāli līdz 80 mg vienu reizi dienā. Alternatīva iespēja ir nozīmēt telmisartānu kombinācijā ar tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, hidrohlorotiazīdu, jo, lietojot kopā ar telmisartānu, tam pierādīta papildinoša hipotensīva iedarbība. Ja apsver devas palielināšanas iespējas, jāatceras, ka maksimāla hipotensīvā iedarbība parasti tiek sasniegta četras līdz astoņas nedēļas pēc terapijas sākuma (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

Ieteicamā deva ir 80 mg vienu reizi dienā. Nav zināms, vai par 80 mg mazākas telmisartāna devas ir efektīvas kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai.

Uzsākot terapiju ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, ieteicama rūpīga asinsspiediena kontrole, un attiecīgi var būt nepieciešama asinsspiedienu pazeminošo zāļu devas pielāgošana.

Īpašas pacientu grupas

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pieejama neliela pieredze par pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un hemodialīzes pacientiem. Šiem pacientiem ieteicama mazāka sākuma deva – 20 mg (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Telmisartan Actavis ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem deva nedrīkst pārsniegt 40 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Gados vecāki pacienti

Gados vecākiem pacientiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Pašlaik pieejamā informācija ir sniegta 5.1. un 5.2. apakšpunktā, bet nav iespējams sniegt ieteikumus par devām.

Lietošanas veids

Telmisartāna tabletes paredzētas lietošanai vienu reizi dienā un tās jālieto uzdzerot ūdeni, neatkarīgi no ēdienreizēm.

4.3.Kontrindikācijas

-Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām

-Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu)

-Obstruktīvas žultsceļu slimības

-Smagi aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Telmisartan Actavis lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Grūtniecība

Grūtniecības laikā nav ieteicams uzsākt angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošanu. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku. Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Telmisartan Actavis nedrīkst lietot pacienti ar holestāzi, obstruktīvām žultsceļu slimībām vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu), jo telmisartāns izdalās galvenokārt ar žulti. Šiem pacientiem var būt samazināts telmisartāna aknu klīrenss. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Telmisartan Actavis jālieto piesardzīgi.

Renovaskulāra hipertensija

Pacientiem ar bilaterālu nieru artērijas stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, kuri saņem zāles, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, pastāv palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.

Nieru darbības traucējumi un nieru transplantācija

Ja Telmisartan Actavis lieto pacienti ar nieru darbības traucējumiem, ieteicama periodiska kālija un kreatinīna seruma līmeņa kontrole. Nav pieredzes par Telmisartan Actavis lietošanu pacientiem pēc nieres transplantācijas.

Intravaskulāra hipovolēmija

Pacientiem, kuriem pēc intensīvas terapijas ar diurētiskajiem līdzekļiem, sāls ierobežošanas pārtikā, caurejas vai vemšanas konstatē samazinātu cirkulējošā intravaskulārā šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos, var novērot simptomātisku hipotensiju, it īpaši pēc pirmās Telmisartan Actavis devas. Šāds stāvoklis jākoriģē pirms Telmisartan Actavis nozīmēšanas. Cirkulējošo intravaskulāro šķidruma tilpumu un/vai nātrija samazināšanos jākoriģē pirms Telmisartan Actavis lietošanas.

Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotenzīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un nieru darbības traucējumu (tajā skaitā akūta nieru mazspēja) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru darbība, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.

AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

Citi stāvokļi, kad aktivizēta renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēma

Pacientiem, kuriem asinsvadu tonuss un nieru darbība ir atkarīga galvenokārt no renīna-angiontenzīna- aldosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacienti ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieru slimībām, tai skaitā nieru artērijas stenozi) terapija ar zālēm, kas ietekmē šo sistēmu, telmisartānu ieskaitot, var izraisīt akūtu hipotensiju, hiperazotēmiju, oligūriju vai retos gadījumos akūtu nieru mazspēju (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Primārais aldosteronisms

Pacientiem ar primāru aldosteronismu hipotensīvie līdzekļi, kuru darbības mehānisma pamatā ir renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas nomākšana, parasti ir neefektīvi. Tāpēc telmisartāna lietošana šādos gadījumos nav ieteicama.

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīvā kardiomiopātija

Pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu kardiomiopātiju, šīs zāles, tāpat kā citus vazodilatatorus, ieteicams lietot, ievērojot piesardzību.

Diabēta pacienti, kuri lieto insulīnu vai zāles diabēta ārstēšanai

Šādiem pacientiem telmisartāna lietošanas laikā var rasties hipoglikēmija. Tādēļ, šiem pacientiem ieteicama glikozes līmeņa kontrole asinīs; ja indicēts, var būt nepieciešama insulīna vai pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.

Hiperkaliēmija

Zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, lietošana var izraisīt hiperkaliēmiju.

Gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar nieru mazspēju, diabēta pacientiem, pacientiem, kuri vienlaicīgi tiek ārstēti ar citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni, un/vai pacientiem ar vienlaicīgiem notikumiem, hiperkaliēmija var būt letāla.

Pirms vienlaicīgas renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu ietekmējošu zāļu lietošanas apsvēršanas jānovērtē ieguvuma un riska attiecība.

Galvenie hiperkaliēmijas riska faktori, kas jāņem vērā:

-Cukura diabēts, nieru darbības traucējumi, vecums (> 70 gadi)

-Vienu vai vairāku citu zāļu, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, un/vai kāliju saturošu uztura bagātinātāju vienlaicīga lietošana. Zāles vai zāļu grupas, kas var izraisīt hiperkaliēmiju

ir kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolīms) un trimetoprims.

- Vienlaicīgi notikumi, it īpaši dehidratācija, akūta sirds dekompensācija, metaboliska acidoze, nieru darbības pasliktināšanās, pēkšņa nieru darbības pasliktināšanās (piemēram, infekcijas slimību gadījumā), šūnu sabrukšana (piemēram, akūta ekstremitātes išēmija, rabdomiolīze, plaša trauma). Riska grupas pacientiem ieteicama rūpīga kālija līmeņa kontrole serumā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Etniskās atšķirības

Telmisartāns un citi angiotenzīna antagonisti, tāpat kā angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitori, melnās rases pārstāvjiem pazemina asinsspiedienu mazāk efektīvi nekā baltajiem, iespējams, to var izskaidrot ar mazo renīna aktivitāti, ko biežāk novēro hipertensīvajiem melnās rases pārstāvjiem.

Citi

Līdzīgi kā ar citiem hipotensīviem līdzekļiem, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar išēmisku sirds slimību vai išēmisku cerebrovaskulāru slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Digoksīns

Lietojot telmisartānu vienlaicīgi ar digoksīnu, tika novērota vidējās digoksīna plazmas koncentrācijas (49%) un minimālās koncentrācijas (20%) paaugstināšanās. Uzsākot, pielāgojot vai pārtraucot telmisartāna terapiju, jānovēro digoksīna koncentrācija, lai saglabātu koncentrāciju terapeitiskajās robežās.

Tāpat kā citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, telmisartāns var izraisīt hiperkaliēmiju (skatīt 4.4. apakšpunktu). Risks var palielināties, ja terapijā tiek kombinētas citas zāles, kas arī var izraisīt hiperkaliēmiju (kāliju saturoši sāls aizstājēji, kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, arī selektīvi COX-2 inhibitori), heparīns, imūnsistēmu nomācošas zāles (ciklosporīns vai takrolims) un trimetoprims.

Hiperkaliēmijas rašanās atkarīga no ar to saistītiem riska faktoriem. Risks palielinās iepriekš minēto terapiju kombinācijas gadījumā. Risks ir īpaši liels, lietojot vienlaicīgi ar kāliju saudzējošiem diurētiskajiem līdzekļiem un vienlaicīgi lietojot kāliju saturošus sāls aizstājējus. Piemēram, kombinācijai ar AKE inhibitoru vai NPL ir mazāks risks, ja lietošanas piesardzība tiek stingri ievērota.

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

Kāliju saudzējoši diurētiskie līdzekļi vai kāliju saturoši uztura bagātinātāji

Angiotenzīna II receptoru antagonisti, piemēram, telmisartāns, samazina diurētisko līdzekļu izraisītu kālija zudumu. Kāliju saudzējoši diurētiski līdzekļi, piemēram, spirinolaktons, eplerenons, triamterēns vai amilorīds, kāliju saturoši uztura bagātinātāji vai kāliju saturoši sāls aizstājēji var nozīmīgi palielināt kālija līmeni serumā. Ja indicēta vienlaicīga lietošana diagnosticētas hipokaliēmijas dēļ, tos jālieto piesardzīgi un bieži kontrolējot kālija līmeni serumā.

Litijs

Litija un angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un angiotenzīna II receptoru antagonistu, arī telmisartāna, vienlaicīgas lietošanas gadījumā ziņots par atgriezenisku litija koncentrācijas palielināšanos serumā un toksicitāti. Ja kombinācijas lietošana atzīta par nepieciešamu, ieteicams rūpīgi kontrolēt litija līmeni serumā.

Vienlaicīga lietošana, ievērojot piesardzību

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi

NPL (piemēram, acetilsalicilskābe, lietojot pretiekaisuma terapijas devas, COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var samazināt angiotenzīna II receptoru antagonistu antihipertensīvo iedarbību. Dažiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (piemēram, dehidratētiem pacientiem vai gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem) vienlaicīga angiotenzīna II receptoru antagonistu un ciklooksigenāzi inhibējošu līdzekļu lietošana var izraisīt turpmāku nieru darbības traucējumu pastiprināšanos, arī iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ šāda kombinācija jālieto piesardzīgi, it īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jālieto atbilstošs šķidruma daudzums un jāapsver nieru darbības kontroles nepieciešamība terapiju uzsākot un pēc tam periodiski.

Vienā pētījumā telmisartāna un ramiprila kombinēta terapija izraisīja ramiprila un ramiprilāta AUC0-24 un Cmax palielināšanos līdz pat 2,5 reizēm. Šī novērojuma klīniskā nozīme nav zināma.

Diurētiskie līdzekļi (tiazīdu grupas vai cilpas diurētiski līdzekļi)

Uzsākot terapiju ar telmisartānu, iepriekšēja ārstēšana ar lielām diurētisko līdzekļu devām, piemēram, furosemīda (cilpas diurētiskais līdzeklis) un hidrohlortiazīda (tiazīdu gripas diurētiskais līdzeklis), var izraisīt šķidruma daudzuma samazināšanos organismā un hipotensijas risku.

Vienlaicīga lietošana, kam jāpievērš uzmanība

Citas antihipertensīvas zāles

Telmisartāna asinsspiedienu samazinošā darbība var pastiprināties, vienlaicīgi lietojot citas antihipertensīvas zāles.

Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotenzīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību, kā hipotensija, hiperkaliēmija un nieru darbības traucējumi (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Balstoties uz farmakoloģiskajām īpašībām, sagaidāms, ka turpmāk minētās zāles var pastiprināt visu antihipertensīvo zāļu, tai skaitā arī telmisartāna hipotensīvo iedarbību: baklofēns, amifostīns.

Bez tam ortostatisku hipotensiju var saasināt alkohola, barbiturātu, narkotisku līdzekļu vai antidepresantu lietošana.

Kortikosteroīdi (sistēmiska lietošana)

Antihipertensīvās iedarbības samazināšanās.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības pirmajā trimestrī nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī ir kontrindicēta (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Nav adekvātu datu par Telmisartan Actavis lietošanu grūtniecēm. Pētījumos ar dzīvniekiem konstatēja reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Epidemioloģiski pierādījumi par AKE inhibitoru radītu teratogenitātes risku grūtniecības pirmajā trimestrī nav pārliecinoši. Tomēr nav iespējams izslēgt nelielu riska palielināšanos. Lai gan par angiotenzīna II receptoru antagonistu teratogenitātes risku nav pieejami kontrolēti epidemioloģiskie dati, šai zāļu grupai varētu būt līdzīgs risks. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, līdzšinējā terapija jāmaina pret alternatīvu antihipertensīvu terapiju ar vispāratzītu drošuma raksturojumu lietošanai grūtniecības laikā, ja vien turpmāka angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana netiek uzskatīta par būtisku.

Tiklīdz ir diagnosticēta grūtniecība, angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā cilvēkiem izraisa fetotoksicitāti (nieru darbības pasliktināšanos, oligohidramniju, aizkavētu galvaskausa pārkaulošanos) un neonatālo toksicitāti (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju). (Skatīt 5.3. apakšpunktu).

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi angiotenzīna II receptoru antagonistus, ieteicams veikt augļa nieru darbības un galvaskausa ultraskaņas izmeklējumus.

Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas angiotenzīna II receptoru antagonistus, rūpīgi jānovēro hipotensijas riska dēļ (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Sakarā ar informācijas trūkumu par Telmisartan Actavis lietošanu zīdīšanas laikā, Telmisartan Actavis lietošana nav ieteicama un ieteicams piemeklēt alternatīvu terapijas veidu ar labāk zināmu drošuma profilu, it īpaši, ja tiek barots jaundzimušais vai priekšlaicīgi dzimis zīdainis.

Fertilitāte

Neklīniskajos pētījumos nav novērota telmisartāna ietekme uz vīriešu vai sieviešu auglību.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vadot transportlīdzekļus un apkalpojot mehānismus, jāņem vērā, ka antihipertensīvās terapijas laikā, piemēram, lietojot Telmisartan Actavis, atsevišķos gadījumos var rasties reibonis un miegainība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila apkopojums

Nopietnas zāļu blakusparādības ietver anafilaktisku reakciju un angioneirotisko tūsku, kas var parādīties retākos gadījumos (≥1/10000 līdz <1/1000), un akūta nieru mazspēja.

Placebo kontrolētos pētījumos ar pacientiem ārstējot hipertensiju blakusparādību vidējais biežums telmisartāna lietošanas laikā parasti bija salīdzināms ar placebo (41,4% salīdzinājumā ar 43,9%). Blakusparādību sastopamības biežums nebija atkarīgs no devas un nenovēroja saistību ar pacienta dzimumu, vecumu vai rasi. Telmisartāna drošuma īpašības, lietojot pacientiem kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, bija tādas pašas kā pacientiem ar hipertensiju.

Informācija par zemāk uzskaitītajām blakusparādībām apkopota no kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem pacientiem, kuriem ārstēta hipertensija, un no pēcreģistrācijas ziņojumiem. Sarakstā ir ņemtas vērā arī nopietnas nevēlamās blakusparādības un blakusparādības, kuru dēļ bija jāpārtrauc terapija un par kurām ziņots trijos ilgtermiņa klīniskajos pētījumos ar 21642 pacientiem, kuriem telmisartāns lietots kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai līdz pat sešus gadus ilgi.

Blakusparādību uzskaitījums tabulas veidā

Blakusparādības sakārtotas atbilstoši to sastopamības biežumam: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100); reti (≥ 1/10000 līdz < 1/1000); ļoti reti (< 1/10000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Infekcijas un infestācijas

 

Retāk:

Urīnceļu infekcijas, tai skaitā cistīts, augšējo elpceļu infekcija, tai

 

skaitā faringīts un sinusīts

Reti:

Sepse, tai skaitā ar letālu iznākumu1

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk:

Anēmija

Reti:

Eozinofīlija, trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

 

Reti:

Anafilaktiska reakcija, paaugstināta jutība

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

Retāk:

Hiperkaliēmija

Reti:

Hipoglikēmija (diabēta pacientiem)

Psihiskie traucējumi

 

Retāk:

Bezmiegs, depresija

Reti:

Trauksme

Nervu sistēmas traucējumi

 

Retāk:

Sinkope

Reti

Miegainība

Acu bojājumi

 

Reti:

Redzes traucējumi

Ausu un labirinta bojājumi

 

Retāk:

Vertigo

Sirds funkcijas traucējumi

 

Retāk:

Bradikardija

Reti:

Tahikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija2, ortostatiska hipotensija

Retāk:

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Retāk:

Dispnoja, klepus

Ļoti reti:

Intersticiāla plaušu slimība4

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

Retāk:

Sāpes vēderā, caureja, dispepsija, meteorisms, vemšana

Reti:

Sausuma sajūta mutē, nepatīkama sajūta vēderā, dizgeizija

Aknu un/vai žults izvades

 

sistēmas traucējumi

Izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi3

Reti:

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

Retāk:

Nieze, hiperhidroze, izsitumi

Reti:

Angioedēma (arī ar letāliem iznākumiem), ekzēma, apsārtums,

 

nātrene, zāļu izraisīti izsitumi, toksiski izsitumi uz ādas

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Retāk:

Sāpes mugurā (piemēram, išialģija), muskuļu krampji, mialģija

Reti:

Artralģija, sāpes ekstremitātēs, cīpslu sāpes (tendinītam līdzīgi

 

simptomi)

Nieru un urīnizvades sistēmas

 

traucējumi

 

Retāk:

Pavājināta nieru darbība, tai skaitā akūta nieru mazspēja

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Retāk:

Sāpes krūtīs, astēnija (vājums)

Reti:

Gripai līdzīgi simptomi

Izmeklējumi

 

Retāk:

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

Reti:

Samazināts hemoglobīna līmenis, paaugstināts urīnskābes līmenis

 

asinīs, paaugstināts aknu enzīmu līmenis, paaugstināts

 

kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs

1,2,3,4: sīkāku informāciju lūdzu skatīt apakšpunktā ”Atsevišķu blakusparādību apraksts”.

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Sepse

PRoFESS pētījumā tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo. Šie gadījumi var būt sagadīšanās vai saistīti ar līdz šim nezināmu mehānismu (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Hipotensija

Par šo blakusparādību bieži ziņots pacientiem ar kontrolētu asinsspiedienu, kuri ārstēti ar telmisartānu kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, lietojot to papildus standarta terapijai.

Izmainīta aknu darbība / aknu darbības traucējumi

Visbiežāk izmainīta aknu darbība/aknu darbības traucējumi novēroti pēcreģistrācijas pētījumos japāņu izcelsmes pacientiem. Japāņu izcelsmes pacientiem ir iespējams lielāks šo blakusparādību risks.

Intersticiāla plaušu slimība

Pētījumos pēc zāļu nonākšanas tirgū, saistībā ar īslaicīgu telmisartāna lietošanu, ir novēroti intersticiālas plaušu slimības gadījumi. Tomēr cēloniska saistība nav pierādīta.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Par pārdozēšanu cilvēkiem pieejamā informācija ir ierobežota.

Simptomi: Pamanāmākie telmisartāna pārdozēšanas simptomi bija hipotensija un tahikardija; ziņots arī par bradikardiju, reiboni, kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā un akūtu nieru mazspēju.

Ārstēšana: Telmisartānu nevar izvadīt ar hemodialīzes palīdzību. Pacients rūpīgi jānovēro un terapijai jābūt simptomātiskai un atbalstošai. Ārstēšana ir atkarīga no laika, kas pagājis pēc zāļu lietošanas un

simptomu smaguma pakāpes. Ieteicams izraisīt vemšanu un/vai veikt kuņģa skalošanu. Pārdozēšanas ārstēšanai var būt noderīga aktivētā ogle. Nepieciešama bieža seruma kreatinīna un elektrolītu kontrole. Ja attīstās hipotensija, pacientu jānogulda un ātri jāievada sāls un šķidruma aizvietotāji.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Angiotenzīna II antagonisti, monopreparāts, ATĶ kods: C09CA07.

Darbības mehānisms

Telmisartāns, lietojot iekšķīgi, ir aktīvs un specifisks angiotenzīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Telmisartāns ar ļoti augstu afinitāti izspiež angiotenzīnu II no tā piesaistes vietas ar AT1 apakštipa receptoriem; no šīs piesaistes ir atkarīga zināmā angiotenzīna II iedarbība. Telmisartānam nepiemīt daļēja agonista aktivitāte uz AT1 receptoriem. Telmisartāns selektīvi saistās ar AT1 receptoriem. Piesaiste ir ilgstoša. Telmisartānam nav afinitātes pret citiem receptoriem, ieskaitot AT2 un citus mazāk pētītos AT receptorus. Nav zināma šo receptoru funkcionālā loma, kā arī to iespējamās superstimulācijas efekts ar angiotenzīnu II, kura līmeni palielina telmisartāns. Telmisartāns samazina aldosterona līmeni plazmā. Telmisartāns neinhibē cilvēka plazmas renīnu un nebloķē jonu kanālus. Telmisartāns neinhibē angiotenzīnu konvertējošo enzīmu (kinināzi II), tas ir enzīms, kas arī noārda bradikinīnu. Tāpēc nav sagaidāms, ka telmisartāns varētu pastiprināt ar bradikinīnu saistītos nevēlamos efektus.

Cilvēkam 80 mg telmisartāna deva gandrīz pilnīgi inhibē angiotenzīna II izraisīto asinsspiediena paaugstināšanos. Inhibējošā iedarbība saglabājas vairāk kā 24 stundas, to var novērot līdz pat 48 stundas ilgi.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Esenciālās hipertensijas ārstēšana

Pēc pirmās telmisartāna devas antihipertensīvā iedarbība pakāpeniski parādās 3 stundu laikā. Maksimālā asinsspiediena pazemināšanās parasti tiek sasniegta 4 līdz 8 nedēļās pēc terapijas sākuma un saglabājas ilgstošas terapijas laikā.

Antihipertensīvā iedarbība stabili saglabājas ilgāk nekā 24 stundas pēc devas lietošanas, ieskaitot pēdējās 4 stundas pirms nākošās devas; tas pierādīts veicot ambulatorus asinsspiediena mērījumus. To apstiprina minimālās un maksimālās koncentrācijas attiecība, kas placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos pēc 40 mg un 80 mg telmisartāna devu lietošanas konstanti turējās virs 80%.

Tā ir neapšaubāma tendence, ka sistoliskā asinsspiediena (SAS) atgriešanās izejas līmenī ir saistīta ar devas un laika attiecību. Attiecībā uz diastolisko asinsspiedienu (DAS), šie dati bija nepārliecinoši.

Pacientiem ar hipertensiju telmisartāns samazina gan sistolisko, gan diastolisko asinsspiedienu, neietekmējot pulsa frekvenci. Zāļu diurētiskās un nātrijurētiskās aktivitātes nozīme hipotensīvās iedarbības nodrošināšanā vēl nav noteikta. Telmisartāna hipotensīvā iedarbība ir salīdzināma ar citu antihipertensīvo līdzekļu grupu zāļu hipotensīvo iedarbību (to pierāda klīniskie pētījumi, kuros salīdzināti telmisartāns ar amlodipīnu, atenololu, enalaprilu, hidrohlorotiazīdu un lizinoprilu).

Pēkšņi pārtraucot terapiju ar telmisartānu, asinsspiediens pakāpeniski vairāku dienu laikā atgriežas pirmsterapijas līmenī, bez novērotas atsitiena efekta hipertensijas.

Klīniskajā pētījumā, kurā tieši salīdzināja divus hipotensīvās terapijas veidus, konstatēja, ka sauss klepus daudz retāk bija sastopams telmisartāna grupā nekā angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru grupā.

Kardiovaskulāro notikumu riska mazināšana

ONTARGET pētījumā (Klīniskais pētījums par nepārtrauktas telmisartāna monoterapijas vai kombinācijas ar ramiprilu ietekmi uz vispārējo vērtēto raksturlielumu – ONgoing Telmisartan Alone and in Combination with Ramipril Global Endpoint Trial) tika salīdzināta telmisartāna, ramiprila un telmisartāna un ramiprila kombinācijas ietekme uz kardiovaskulāro galarezultātu 25620 pacientiem, kuri vecāki par 55 gadiem, kuriem anamnēzē bija koronāra artēriju slimība, insults, TIL, perifēro artēriju slimība vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu (piemēram, retinopātiju, sirds kreisā kambara hipertrofiju, makro- vai mikroalbuminūriju), kas atspoguļo kardiovaskulārās slimības riska populāciju.

Pacientus nejaušināti iekļāva vienā no šādām trim terapijas grupām: 80 mg telmisartāna (n = 8542), 10 mg ramiprila (n = 8576) vai 80 mg telmisartāna un 10 mg ramiprila kombinācija (n = 8502), un viņus novēroja vidēji 4,5 gadus ilgi.

Kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas primāro salikto vērtēto raksturlielumu samazināšanā, telmisartāns bija līdzvērtīgs ramiprilam. Primārā vērtētā raksturlieluma sastopamības biežums telmisartāna (16,7%) un ramiprila (16,5%) grupā bija līdzīgs. Salīdzinot ar ramiprila lietotājiem, pacientiem telmisartāna terapijas grupā riska attiecība bija 1,01 (97,5% TI 0,93 - 1,10, p (līdzvērtīguma) = 0,0019 pie robežvērtības 1,13). Visu cēloņu mirstības biežums bija attiecīgi 11,6% un 11,8% pacientiem, kas ārstēti attiecīgi ar telmisartānu vai ramiprilu.

Telmisartāna un ramiprila efektivitāte bija vienāda, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā vērtētā raksturlieluma – kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,99 (97,5% TI 0,90 - 1,08, p (līdzvērtīguma) = 0,0004)], kas bija primārais vērtētais raksturlielums atsauces pētījumā HOPE (Sirds galarezultātu profilakses vērtējuma pētījums – The Heart Outcomes Prevention Evaluation Study), kurā ramiprila iedarbība tika salīdzināta ar placebo.

TRANSCEND pētījumā pacienti ar AKE-I nepanesību, bet pārējiem iekļaušanas kritērijiem tādiem pašiem kā ONTARGET pētījumā, tika randomizēti iedalīti grupās, lai lietotu 80 mg telmisartānu (n = 2954) vai placebo (n = 2972) papildus standarta terapijai. Vidējais novērošanas periods bija

4 gadi un 8 mēneši. Netika atklātas statistiski nozīmīgas primārā saliktā vērtētā raksturlieluma (kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas hospitalizācijas) sastopamības atšķirības (15,7% telmisartāna un 17,0% placebo grupā ar riska attiecību 0,92 (95% TI 0,81–1,05, p = 0,22)). Netika iegūti pierādījumi par telmisartāna lietošanas ieguvumu, salīdzinot ar placebo, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā saliktā vērtētā raksturlieluma - kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,87 (95% TI 0,76–1,00, p = 0,048)]. Netika iegūti pierādījumi par ieguvumu attiecībā uz kardiovaskulāro mirstību (riska attiecība 1,03, 95% TI 0,85–1,24).

Divos lielos randomizētos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir sirds - asinsvadu sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.

Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai sirds-asinsvadu sistēmas iznākumiem un mirstību, turpretim novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru blokatoriem.

Tādēļ AKE inhibitorus un angiotenzīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar

AKE inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, sirds - asinsvadu sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja gan kardiovaskulāras nāves, gan insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).

Pacientiem, kuri lietoja telmisartānu, par klepu un angioedēmu ziņoja retāk nekā pacientiem, kuri lietoja ramiprilu, savukārt par hipotensiju biežāk ziņoja telmisartāna terapijas grupā.

Telmisartāna lietošana kombinācijā ar ramiprilu neradīja papildu ieguvumu, salīdzinot ar ramiprila vai telmisartāna monoterapiju. KV cēloņu un visu cēloņu izraisītā mirstība kombinētās terapijas grupā bija skaitliski lielāka. Bez tam kombinētās terapijas grupā tika novērots nozīmīgi lielāks hiperkaliēmijas, nieru mazspējas, hipotensijas un sinkopes biežums. Tādēļ šai pacientu grupā telmisartāna un ramiprila kombinācijas lietošana nav ieteicama.

PRoFESS („Prevention Regimen for Effectively avoiding Secondary Strokes”) pētījumā pacientiem 50 gadu vecumā un vecākiem, kuriem nesen bijis insults, tika novērots palielināts sepses sastopamības biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo, 0,70% pret 0,49% [RR 1,43 (95% ticamības intervāls 1,00- 2,06)]; letālas sepses sastopamības biežums bija lielāks telmisartāna grupas pacientiem (0,33%) salīdzinājumā ar placebo grupas pacientiem (0,16%) [RR 2,07% (95% ticamības intervāls 1,14 -3,76)]. Novērotais palielinātais sepses gadījumu sastopamības biežums telmisartāna lietotājiem var būt sagadīšanās vai arī saistīts ar līdz šim nezināmu mehānismu.

Pediatriskā populācija

Telmisartāna drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta.

Asinsspiediena pazeminošais efekts divām telmisartāna devām tika novērtēts 76 hipertensijas pacientiem ar izteiktu lieko svaru vecumā no 6 līdz < 18 gadiem (ķermeņa masa ≥ 20 kg un ≤ 120 kg, vidēji 74,6 kg) pēc telmisartāna 1 mg/kg (n=29 ārstētie) vai 2 mg/kg (n=31 ārstētie) lietošanas četras nedēļas. Pētījuma pacientiem netika izmeklēta sekundāra hipertensija. Dažiem pētījuma pacientiem tika lietotas lielākas devas nekā ieteicams hipertensijas ārstēšanai pieaugušajiem pacientiem, sasniedzot dienas devu, kas atbilst 160 mg devai, kāda tika pētīta pieaugušajiem. Pielāgojot vecuma grupu efektiem, vidējās SAS izmaiņas no sākuma punkta (primārais mērķis) bija -14,5 (1,7) mm Hg telmisartāna 2 mg/kg grupā, -9,7 (1,7) mm Hg telmisartāna 1 mg/kg grupā un -6,0 (2,4) placebo grupā. Pielāgotās DAS izmaiņas no sākuma punkta bija attiecīgi -8,4 (1,5) mm Hg, -4,5 (1,6) mm Hg un -3,5 (2,1) mm Hg. Izmaiņas bija atkarīgas no lietotās devas. Šajā pētījumā iegūtā drošuma informācija pacientiem vecumā no 6 līdz < 18 gadiem kopumā bija līdzīgi tai, kāda novērota pieaugušajiem. Telmisartāna drošums ilgstošas ārstēšanas laikā bērniem un pusaudžiem netika novērtēta.

Palielināts eozinofilu skaits, kas tika ziņota šajā pacientu populācijā, nav novērots pieaugušajiem. Tās klīniskais nozīmīgums un saistība nav zināma.

Šī klīniskā informācija neļauj izdarīt secinājumus par telmisartāna efektivitāti un drošumu bērniem ar paaugstinātu asinsspiedienu.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Telmisartāna uzsūkšanās ir ātra, lai gan absorbētais daudzums ir mainīgs. Telmisartāna vidējā absolūtā biopieejamība ir apmēram 50%.

Lietojot telmisartānu ēšanas laikā, telmisartāna plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukuma (AUC0-∞) samazināšanās mainās no apmēram 6% (40 mg devai) līdz apmēram 19% (160 mg devai). 3 stundas pēc lietošanas koncentrācija plazmā, lietojot ēšanas laikā un tukšā dūšā, ir līdzīga.

Linearitāte/nelinearitāte

Maz ticams, ka neliela AUC samazināšanās varētu izraisīt terapeitiskās iedarbības samazināšanos. Nav lineāras sakarības starp lietoto devu un koncentrāciju plazmā. Lietojot devas, kutas lielākas par 40 mg, Cmax un mazākā mērā AUC palielinās neproporcionāli.

Izkliede

Telmisartāns lielā mērā saistās ar plazmas olbaltumvielām (> 99,5%), galvenokārt ar albumīnu un alfa-

1 skābo glikoproteīnu. Vidējais šķietamais izkliedes tilpums (Vdss) līdzsvara koncentrācijā ir apmēram 500 l.

Biotransformācija

Telmisartāns metabolizējas pirmējam savienojumam saistoties pie glikuronīda. Konjugātam nav konstatēta farmakoloģiskā aktivitāte.

Eliminācija

Telmisartānam raksturīga bieksponenciāla noārdīšanās farmakokinētika ar terminālo eliminācijas pusperiodu > 20 stundām. Maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) un mazākā mērā plazmas koncentrācijas-laika zemlīknes laukums (AUC) palielinās neproporcionāli devai. Lietojot telmisartānu ieteicamās devās, nav pierādījumu par klīniski nozīmīgu akumulāciju. Sievietēm novēroja lielāku koncentrāciju plazmā nekā vīriešiem, bez būtiskas ietekmes uz efektivitāti.

Pēc iekšķīgas (un intravenozas) ievadīšanas telmisartāns gandrīz pilnīgi izdalās ar izkārnījumiem, galvenokārt neizmainītā veidā. Kumulatīvā izdalīšanās ar urīnu ir < 1% no devas. Kopējais plazmas

klīrenss (Cltot) ir liels (apmēram 1000 ml/min) salīdzinot ar aknu asins plūsmu (apmēram 1500 ml/min).

Īpašas pacientu grupas

Pediatriskā populācija

Divu telmisartāna devu farmakokinētika tika pētīta kā sekundārais mērķis hipertensijas pacientiem (n=57) vecumā no 6 līdz < 18 gadiem, četras nedēļas lietojot 1 mg/kg vai 2 mg/kg telmisartāna. Farmakokinētiskie mērķi ietvēra telmisartāna līdzsvara stāvokļa noteikšanu bērniem un pusaudžiem, un ar vecumu saistītu izmaiņu izpēti. Lai arī pētījums bija pārāk mazs nozīmīgiem farmakokinētiskiem izvērtējumiem par bērniem līdz 12 gadu vecumam, rezultāti ir lielā mērā līdzīgi ar pieaugušo datiem un apstiprina telmisartāna nelineāro kinētiku, it īpaši Cmax.

Dzimums

Novēroja plazmas koncentrācijas atšķirību starp dzimumiem, Cmax un AUC sievietēm bija apmēram 3 un attiecīgi 2 reizes augstāka nekā vīriešiem.

Gados vecāki pacienti

Telmisartāna farmakokinētika neatšķiras gados vecākiem pacientiem un pacientiem, kuri jaunāki par 65 gadiem.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota plazmas koncentrācijas dubultošanās. Tomēr pacientiem ar nieru mazspēju, kuriem tika veikta dialīze, novēroja mazāku koncentrāciju plazmā. Pacientiem ar nieru mazspēju telmisartāns cieši saistās ar plazmas olbaltumvielām, tāpēc to nevar izvadīt ar dialīzi. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nemainās.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem farmakokinētiskajos pētījumos novēroja absolūtās biopieejamības palielināšanos līdz pat gandrīz 100 %. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nemainās.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskajos drošuma pētījumos devas, kas bija salīdzināmas ar klīniskajām terapeitiskajām devām, normotensīviem dzīvniekiem samazināja sarkano asins šūnu rādītājus (eritrocītus, hemoglobīnu, hematokrītu), izmainīja nieru hemodinamiku (palielināja asins urīnvielas slāpekli un kreatinīnu), kā arī palielināja kālija līmeni serumā. Suņiem novēroja nieru tubulāro dilatāciju un atrofiju. Suņiem un žurkām novēroja arī kuņģa gļotādas bojājumus (erozijas, čūlas vai iekaisumu). Šīs farmakoloģiskā rakstura blakusparādības, kas pazīstamas no preklīniskajiem pētījumiem ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru antagonistiem, novērsa papildus iekšķīgi ordinējot sāli.

Abām sugām novēroja palielinātu plazmas renīna aktivitāti un nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofiju/hiperplāziju. Šīm izmaiņām, kā arī angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un citu angiotenzīna II receptoru antagonistu grupas efektam šķiet nav klīniskas nozīmes.

Nav skaidru pierādījumu par teratogēnu iedarbību, taču ar toksiska līmeņa devām pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka telmisartānam piemīt potenciālas nelabvēlīgas ietekmes risks uz pēcnācēju postnatālo attīstību, piemēram, novērota ķermeņa masas samazināšanās un novēlota acu atvēršanās.

In vitro pētījumos mutagenitāte un būtiska klastrogēnā aktivitāte netika pierādīta un netika pierādīta karcinogenitāte žurkām un pelēm.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Magnija stearāts

Kroskarmelozes nātrija sāls

Mannīts

Povidons

Kālija hidroksīda granulas

6.2.Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3.Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Al/Al blisteri:

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

ABPE tablešu konteiners ar ZBPE vāciņu:

Uzglabāt cieši noslēgtā konteinerā. Sargāt no gaismas.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

Al/Al blisteri:

Iepakojumi: 14, 28, 30, 56, 84, 90, 98 vai 100 tabletes.

ABPE konteineri ar ZBPE vāciņu un desikantu

Iepakojumi: 30 vai 250 tabletes

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Actavis Group PTC ehf. Reykjavíkurvegi 76-78 220 Hafnarfjörður Īsalnde

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

EU/1/10/639/021 (14 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/022 (28 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/023 (30 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/024 (56 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/025 (84 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/026 (90 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/027 (98 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/028 (100 tabletes blisterī)

EU/1/10/639/029 (30 tabletes konteinerā)

EU/1/10/639/030 (250 tabletes konteinerā)

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 30.09.2010

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10.TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras mājas lapā http://www.ema.europa.eu/.

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas