Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
Atlasīt vietnes valodu

Toujeo (Optisulin) (insulin glargine) – Zāļu apraksts - A10AE04

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsToujeo (Optisulin)
ATĶ kodsA10AE04
Vielainsulin glargine
Ražotājssanofi-aventis Deutschland GmbH

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Toujeo 300 vienības/ml šķīdums injekcijām pildspalvveida pilnšļircē

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs mililitrs satur 300 vienību glargīna insulīna (Insulinum glarginum)* (atbilst 10,91 mg).

Katrā pildspalvveida pilnšļircē ir 1,5 ml šķīduma injekcijām, kas atbilst 450 vienībām.

*Glargīna insulīns iegūts ar rekombinantās DNS tehnoloģijas palīdzību, izmantojot Escherichia coli.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām (injekcija). SoloStar

Dzidrs, bezkrāsains šķīdums.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Cukura diabēta ārstēšana pieaugušajiem.

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Toujeo ir bazālais insulīns lietošanai vienu reizi dienā jebkurā dienas laikā, vēlams, katru dienu vienā un tajā pašā laikā.

Lietošanas shēma (deva un lietošanas laiks) jāpielāgo atkarībā no individuālās atbildreakcijas.

Pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu Toujeo jālieto kombinācijā ar īsas/ātras darbības insulīnu, lai nodrošinātu nepieciešamo insulīna daudzumu ēdienreižu laikā.

Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu Toujeo var lietot arī kopā ar citām hipoglikemizējošām zālēm.

Šo zāļu stiprums ir izteikts vienībās. Šādas vienības tiek lietotas tikai Toujeo, un tās neatbilst SV vai vienībām, kuras izmanto citu insulīna analogu stipruma izteikšanai (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Lietošanas laika pielāgojamība

Ja nepieciešams, pacienti var lietot Toujeo līdz 3 stundas pirms vai pēc ierastā zāļu lietošanas laika (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Pacientiem, kuri aizmirsuši ievadīt zāļu devu, ieteicams noteikt cukura līmeni asinīs un pēc tam atsākt lietot zāles vienu reizi dienā, kā ierasts. Pacienti jāinformē, ka nedrīkst injicēt dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.

Terapijas sākšana

Pacienti ar 1. tipa cukura diabētu

Toujeo jālieto vienu reizi dienā kopā ar ēdienreižu laikā lietojamo insulīnu, un deva jāpielāgo individuāli.

Pacienti ar 2. tipa cukura diabētu

Ieteicamā sākumdeva ir 0,2 vienības/kg dienā, un pēc tam deva jāpielāgo individuāli.

100 vienības/ml glargīna insulīna un Toujeo savstarpējā nomaiņa

Glargīna insulīns 100 vienības/ml nav bioekvivalents Toujeo, un šīs insulīna formas nav tieši savstarpēji aizstājamas.

-Kad glargīna insulīns 100 vienības/ml tiek aizstāts ar Toujeo, to ir iespējams darīt pēc principa “vienība pret vienību”, tomēr tam, lai plazmā sasniegtu glikozes mērķa līmeņa diapazonu, var būt nepieciešama par aptuveni 10–18 % lielāka Toujeo deva.

-Kad Toujeo tiek aizstāts ar glargīna insulīnu 100 vienības/ml, hipoglikēmijas riska mazināšanai tā deva jāsamazina par aptuveni 20 %.

Terapijas aizstāšanas laikā un pirmajās nedēļas pēc tās ieteicama rūpīga metabolisma kontrole.

Citu bazālo insulīnu nomaiņa uzToujeo

Kad ārstēšana shēma, kurai tiek izmantots vidēji ilgas līdz ilgstošas iedarbības insulīns, tiek aizstāta ar Toujeo shēmu, var būt jāmaina bazālā insulīna deva un jāpielāgo vienlaicīgā hipoglikemizējošā terapija (papildus lietojamā parastā (regulārā) insulīna vai ātras iedarbības insulīna analogu devas lielums un ievadīšanas laiks vai neinsulīna tipa hipoglikemizējošo zāļu devas).

-Vienu reizi dienā lietojamās bazālā insulīna formas aizstāšana ar vienu reizi dienā lietojamo Toujeo var notikt pēc principa “vienība pret vienību”, ņemot vērā iepriekš izmantoto bazālā insulīna devu.

-Aizstājot divas reizes dienā lietojamu bazālā insulīna formu ar vienu reizi dienā lietojamo Toujeo, tā ieteicamā sākumdeva ir 80 % no aizstājamā bazālā insulīna kopējās dienas devas.

Pacientiem, kam cilvēka insulīna antivielu rašanās dēļ jālieto lielas insulīna devas, Toujeo lietošanas laikā var uzlaboties atbildreakcija uz insulīnu.

Aizstāšanas laikā un vēlāk terapijas pirmajās nedēļās ir ieteicams rūpīgi kontrolēt pacienta vielmaiņu.

Pēc vielmaiņas kontroles uzlabošanās un tās izraisītās palielinātās jutības pret insulīnu var būt nepieciešama devu shēmas papildu pielāgošana. Devas pielāgošana var būt nepieciešama, piemēram, arī tad, ja ir mainījusies pacienta ķermeņa masa vai dzīvesveids, ja ir mainījies insulīna devu ievadīšanas laiks vai ja ir radušies citi apstākļi, kas palielina noslieci uz hipoglikēmiju vai hiperglikēmiju (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Toujeo nomaiņa uzcitām bazālā insulīna formām

Aizstāšanas laikā un vēlāk terapijas pirmajās nedēļās ir ieteicama klīniska uzraudzība un rūpīga pacienta vielmaiņas kontrole.

Skatīt informāciju par aizstāšanai izmantojamo zāļu lietošanu.

Īpašas pacientu grupas

Toujeo var lietot gados vecākiem cilvēkiem un pacientiem ar nieru vai aknu darbības traucējumiem.

Gados vecāki pacienti (vecumā ≥ 65 gadiem)

Tā kā gados vecākiem cilvēkiem pakāpeniski pavājinās nieru darbība, viņiem nepieciešamais insulīna daudzums var pastāvīgi samazināties (skatīt 4.8. un 5.1. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem kavēta insulīna metabolisma dēļ nepieciešamais insulīna daudzums var būt mazāks (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nepieciešamais insulīna daudzums var būt mazāks, jo viņiem ir samazināta glikoneoģenēzes spēja un kavēts insulīna metabolisms.

Pediatriskā populācija

Toujeo drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem, nav pierādīta.

Dati nav pieejami.

Lietošanas veids

Toujeo paredzēts tikai subkutānai lietošanai.

Toujeo ar subkutānu injekciju ievada vēdera sienā, deltveida muskulī vai augšstilbā. Injekcijas vietas noteiktā injekciju zonā katru reizi jāmaina (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Toujeo nedrīkst ievadīt intravenozi. Toujeo ilgstošā darbība ir atkarīga no tā ievadīšanas zemādas audos. Parastās subkutānās devas ievadīšana intravenozi var izraisīt smagu hipoglikēmiju. Toujeo nedrīkst lietot insulīna infūzijas sūkņos.

Izmantojot Toujeo SoloStar pildspalvveida pilnšļirci, ar vienu injekciju var ievadīt devu no 1 līdz 80 vienībām ar 1 vienības soli. Injicējamo Toujeo vienību skaits redzams devas lodziņā. Toujeo SoloStar pildspalvveida pilnšļirce izstrādāta īpaši Toujeo, tāpēc nav nepieciešama devas pārrēķināšana.

Toujeo no SoloStar pildspalvveida pilnšļirces kārtridža nedrīkst ievilkt šļircē, citādi ir iespējama smaga pārdozēšana (skatīt 4.9. un 6.6. apakšpunktu).

Pirms katras injekcijas šļircei jāpievieno jauna sterila adata. Atkārtota adatu lietošana palielina aizsērējušu adatu risku, un tādēļ var tikt ievadīta pārāk maza vai pārāk liela deva (skatīt

6.6. apakšpunktu).

Lai nepieļautu citu cilvēku iespējamu inficēšanos, katru insulīna pilnšļirci drīkst lietot tikai viens cilvēks pat tad, ja tiek nomainīta adata (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Pirms Toujeo SoloStar pildspalvveida pilnšļirces lietošanas uzmanīgi jāizlasa lietošanas instrukcijā ietvertā lietošanas pamācība (skatīt 6.6. apakšpunktu).

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Toujeo nav izvēles insulīns diabētiskās ketoacidozes ārstēšanai. Šādos gadījumos ieteicams intravenozi ievadīt parasto (regulāro) insulīnu.

Ja glikozes līmeņa kontrole nav pietiekama vai pacientam ir nosliece uz hiperglikēmijas vai hipoglikēmijas epizodēm, pirms devas pielāgošanas jāpārbauda, kā pacients ievēro nozīmēto ārstēšanas shēmu, kā arī injekcijas vietas, pareiza injekcijas tehnika un citi būtiskie faktori.

Hipoglikēmija

Hipoglikēmijas rašanās laiks ir atkarīgs no lietoto insulīnu darbības īpašībām, tādēļ var mainīties, mainoties ārstēšanas shēmai.

Pacientiem, kuriem hipoglikēmijas epizodes varētu būt klīniski īpaši nozīmīgas, piemēram, pacientiem ar nozīmīgu koronāro artēriju vai galvas smadzenes apasiņojošo asinsvadu stenozi (ar sirdi vai galvas smadzenēm saistīto hipoglikēmijas komplikāciju risks), kā arī pacientiem ar proliferatīvu retinopātiju, īpaši tad, ja nav veikta ārstēšana ar fotokoagulāciju (pārejoša redzes zuduma [amaurozes] risks pēc hipoglikēmijas), jāievēro īpaša piesardzība un intensīvāk jākontrolē glikozes līmenis asinīs.

Pacientiem jābūt informētiem par gadījumiem, kad hipoglikēmijas brīdinājuma simptomi ir vājāki. Noteiktās riska grupās hipoglikēmijas brīdinājuma simptomi var būt izmainīti vai mazāk izteikti vai arī to var nebūt vispār. Šāds risks ir pacientiem:

-kuriem ir izteikti uzlabojusies glikēmijas kontrole;

-kuriem hipoglikēmija rodas pakāpeniski;

-kuri ir gados vecāki;

-kuriem dzīvnieku insulīna lietošana aizstāta ar cilvēka insulīna lietošanu;

-kuriem ir autonomās nervu sistēmas neiropātija;

-kuriem cukura diabēts ir ilgstoši;

-kuriem ir psihiskas slimības;

-kuri vienlaikus lieto citas noteiktu grupu zāles (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Šādos gadījumos var rasties smaga hipoglikēmija (un iespējams apziņas zudums), pirms pacients sajutis hipoglikēmiju.

Glargīna insulīna ilgstošā darbība var aizkavēt hipoglikēmijas mazināšanos.

Konstatējot normālu vai samazinātu glikozētā hemoglobīna daudzumu, jāņem vērā atkārtotu, neatpazītu (īpaši nakts laikā) hipoglikēmijas epizožu iespējamība.

Hipoglikēmijas riska mazināšanai ir būtiski, lai pacients ievērotu devu shēmu un diētu, pareizi ievadītu insulīnu un būtu informēts par hipoglikēmijas simptomiem. Īpaši rūpīgi jākontrolē faktori, kas palielina uzņēmību pret hipoglikēmiju, un to gadījumā var būt nepieciešama devas pielāgošana. Šādi faktori ir, piemēram:

-injekcijas zonas maiņa;

-labāka jutība pret insulīnu (piemēram, pēc stresa faktoru novēršanas);

-neierasta, pastiprināta vai ilgstoša fiziskā aktivitāte;

-papildu saslimšanas (piemēram, vemšana, caureja);

-neatbilstošs ēdiena patēriņš;

-izlaistas ēdienreizes;

-alkohola lietošana;

-daži nekompensēti endokrīnie traucējumi (piemēram, hipotireoze vai adenohipofīzes vai virsnieru mazspēja);

-dažu citu zāļu vienlaicīgas lietošanas gadījumā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Glargīna insulīna 100 vienības/ml un Toujeo savstarpēja aizstāšana

Tā kā glargīna insulīns 100 vienības/ml nav bioekvivalents Toujeo, un šīs insulīna formas nav savstarpēji aizstājamas, savstarpējas aizstāšanas dēļ var būt jāmaina deva, un tas ir atļauts tikai stingras klīniskas uzraudzības apstākļos (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Citu insulīna formu un Toujeo savstarpēja aizstāšana

Ja pacientam cita veida vai zīmola insulīns tiek aizstāts ar Toujeo, tas jādara stingrā klīniskā uzraudzībā. Ja iepriekš lietotā insulīna forma tiek aizstāta ar cita stipruma, zīmola (ražotāja), veida (parasto (regulāro), NPH, lente, ilgstošas darbības utt.), izcelsmes (dzīvnieku, cilvēka vai cilvēka insulīna analogu) un/vai ar citas ražošanas metodes palīdzību iegūtu insulīna formu, var būt jāmaina insulīna deva (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Interkurentas slimības

Interkurentu slimību gadījumā nepieciešama intensīvāka metabolisma kontrole. Daudzos gadījumos indicēta ketonvielu noteikšana urīnā, un bieži nepieciešama insulīna devas pielāgošana. Bieži pacientam nepieciešams lielāks insulīna daudzums. Pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu jāturpina regulāri ar uzturu uzņemt vismaz nelielu daudzumu ogļhidrātu pat tad, ja viņi spēj apēst tikai nedaudz ēdiena vai arī vispār nespēj ēst, vai šiem pacientiem ir vemšana u.c., un viņi nekad nedrīkst pārtraukt insulīna lietošanu.

Antivielas pret insulīnu

Insulīna ievadīšana var izraisīt antivielu veidošanos pret insulīnu. Retos gadījumos šādu insulīna antivielu dēļ var būt nepieciešama insulīna devas pielāgošana, lai kompensētu noslieci uz hiper- vai hipoglikēmiju.

Toujeo lietošana kombinācijā ar pioglitazonu

Gadījumos, kad pioglitazons ir lietots kombinācijā ar insulīnu, saņemti ziņojumi par sirds mazspējas rašanos, īpaši pacientiem ar sirds mazspējas riska faktoriem. Tas jāņem vērā, apsverot kombinētu terapiju ar pioglitazonu un Toujeo. Ja šāda kombinācija tiek lietota, jānovēro, vai pacientiem nerodas sirds mazspējas pazīmes un simptomi, ķermeņa masas palielināšanās un tūska. Ja vērojama jebkāda sirds simptomu pastiprināšanās, pioglitazona lietošana jāpārtrauc.

Zāļu lietošanas kļūdu novēršana

Pirms katras injekcijas vienmēr jāpārbauda insulīna marķējums, lai izvairīts no Toujeo sajaukšanas ar citiem insulīniem (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Pacientiem vizuāli jāpārliecinās par izvēlēto devas vienību skaitu pildspalvveida pilnšļirces devu lodziņā. Akli vai vājredzīgi pacienti jāinformē, ka viņiem jāizmanto cita cilvēka, kam ir laba redze un kas ir apmācīts lietot šo insulīna ievadīšanas ierīci, palīdzība vai atbalsts.

Skatīt arī 4.2. apakšpunktu, “Lietošanas veids”.

Palīgvielas

Zāles satur mazāk par 1 mmol (23 mg) nātrija katrā devā, būtībā tās ir nātriju nesaturošas.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Glikozes metabolismu ietekmē daudzas vielas, un to dēļ var būt nepieciešama glargīna insulīna devas pielāgošana.

Savienojumi, kas var pastiprināt hipoglikemizējošo iedarbību un jutību pret hipoglikēmiju, ir hipoglikemizējoši līdzekļi, angiotensīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori, dizopiramīds, fibrāti, fluoksetīns, monoamīnoksidāzes (MAO) inhibitori, pentoksifilīns, propoksifēns, salicilāti un sulfonamīdu grupas antibiotikas.

Savienojumi, kas var samazināt hipoglikemizējošo iedarbību, ir kortikosteroīdi, danazols, diazoksīds, diurētiskie līdzekļi, glikagons, izoniazīds, estrogēni un progestagēni, fenotiazīna atvasinājumi, somatropīns, simpatomimētiski līdzekļi (piemēram, epinefrīns [adrenalīns], salbutamols, terbutalīns), vairogdziedzera hormoni, atipiski antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, klozapīns un olanzapīns) un proteāzes inhibitori.

Bēta blokatori, klonidīns, litija sāļi vai alkohols insulīna hipoglikemizējošo iedarbību var pastiprināt vai samazināt. Pentamidīns var izraisīt hipoglikēmiju, pēc kuras dažkārt var rasties hiperglikēmija. Turklāt simpatolītisku zāļu, piemēram, bēta blokatoru, klonidīna, guanetidīna vai rezerpīna ietekmē adrenerģiskās kompensējošās regulācijas pazīmes var būt samazinātas vai arī to var nebūt vispār.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Klīniskā pieredze par Toujeo lietošanu grūtniecēm nav pieejama.

Klīniskie dati no kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem par glargīna insulīna lietošanu grūtniecības laikā nav pieejami. Dati par lielu skaitu (vairāk nekā 1000 grūtniecības iznākumu, lietojot zāles, kas satur glargīna insulīnu 100 vienības/ml) sieviešu grūtniecības laikā neuzrāda ne specifiskas nevēlamas blakusparādības, kas ietekmētu grūtniecību, ne specifiskas glargīna insulīna radītas malformācijas, ne toksisku ietekmi uz augli/jaundzimušo.

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par reproduktīvo toksicitāti. Ja ir klīniskas indikācijas, Toujeo var lietot grūtniecības laikā.

Visā grūtniecības laikā pacientēm ar jau bijušu vai grūtniecības cukura diabētu ir būtiski saglabāt labu metabolisko kontroli, lai novērstu ar hiperglikēmiju saistītus nevēlamus galarezultātus. Pirmā trimestrī nepieciešamais insulīna daudzums var samazināties, bet otrā un trešā trimestrī tas parasti palielinās.

Tūlīt pēc dzemdībām nepieciešamais insulīna daudzums strauji samazinās (palielināts hipoglikēmijas risks). Būtiska ir glikozes regulācijas kontrole.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai glargīna insulīns izdalās cilvēka pienā. Tā kā glargīna insulīns ir peptīds un cilvēka kuņģa un zarnu traktā tiek sašķelts līdz aminoskābēm, perorāli uzņemtam glargīna insulīnam nav paredzama metaboliska ietekme uz jaundzimušo vai zīdaini, kurš tiek barots ar krūti.

Mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, var būt nepieciešama insulīna devas un diētas korekcija.

Fertilitāte

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu kaitīgu ietekmi uz fertilitāti.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Hipoglikēmijas vai hiperglikēmijas, vai, piemēram, redzes traucējumu, dēļ var samazināties spēja koncentrēties un reakcijas spēja. Tas var radīt risku gadījumos, kad šīs spējas ir sevišķi svarīgas (piemēram, vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus).

Pacientiem jāieteic ievērot piesardzību, lai izvairītos no hipoglikēmijas transportlīdzekļa vadīšanas laikā. Īpaši svarīgi tas ir pacientiem, kuriem hipoglikēmijas brīdinājuma simptomi ir vājāki vai to nav, vai bieži rodas hipoglikēmija. Jāizvērtē, vai šādos apstākļos ir ieteicams vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Ar Toujeo veiktos klīniskajos pētījumos (skatīt 5.1. apakšpunktu) un klīniskajā pieredzē par glargīna insulīnu 100 vienības/ml novērotas šādas blakusparādības.

Hipoglikēmija, kas kopumā ir insulīnterapijas biežākā blakusparādība, var rasties, ja insulīna deva pārsniedz nepieciešamo tā daudzumu.

Nevēlamo blakusparādību uzskaitījums tabulā

Turpmāk minētās klīniskos pētījumos novērotās blakusparādības sakārtotas atbilstoši orgānu sistēmu klasifikācijai un sastopamības biežumam tā samazināšanās secībā (ļoti bieži: ≥ 1/10; bieži: ≥1/100 līdz < 1/10; retāk: ≥ 1/1 000 līdz < 1/100; reti: ≥ 1/10 000 līdz < 1/1000; ļoti reti: < 1/10 000; nav zināmi: nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības norādītas to būtiskuma samazinājuma secībā.

MedDRA

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Ļoti reti

orgānu sistēmu

 

 

 

 

 

klases

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas

 

 

 

Alerģiskas

 

traucējumi

 

 

 

reakcijas

 

Vielmaiņas un

Hipoglikēmija

 

 

 

 

uztures

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas

 

 

 

 

Disgeizija

traucējumi

 

 

 

 

 

Acu bojājumi

 

 

 

Redzes

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

Retinopātija

 

Ādas un zemādas

 

Lipohipertro-

Lipoatrofija

 

 

audu bojājumi

 

fija

 

 

 

Skeleta-muskuļu

 

 

 

 

Mialģija

un saistaudu

 

 

 

 

 

sistēmas

 

 

 

 

 

bojājumi

 

 

 

 

 

Vispārēji

 

Reakcijas

 

Tūska

 

traucējumi un

 

injekcijas vietā

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

Atsevišķu blakusparādību raksturojums

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Smagas hipoglikēmijas lēkmes, īpaši tad, ja tās rodas atkārtoti, var izraisīt neiroloģiskus bojājumus. Ilgstošas vai smagas hipoglikēmijas epizodes var būt bīstamas dzīvībai.

Daudziem pacientiem pirms neiroglikopēnijas pazīmēm un simptomiem rodas adrenerģiskās pretregulācijas pazīmes un simptomi. Parasti izteiktāk un straujāk pazeminoties glikozes līmenim asinīs, pretregulācijas parādība un tās simptomi ir izteiktāki.

Imūnās sistēmas traucējumi

Tūlītējas alerģiskas reakcijas pret insulīnu rodas reti. Šādas reakcijas pret insulīnu (arī glargīna insulīnu) vai palīgvielām var būt saistītas, piemēram, ar ģeneralizētām ādas reakcijām, angioneirotisko tūsku, bronhospazmu, hipotensiju un šoku, un var būt bīstamas dzīvībai. Toujeo klīniskajos pētījumos alerģisku reakciju sastopamība Toujeo terapijas grupā (5,3 %) un glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā (4,5 %) pieaugušiem pacientiem bija līdzīga.

Acu bojājumi

Izteiktas glikēmijas kontroles izmaiņas var izraisīt pārejošus redzes traucējumus, kuru cēlonis ir īslaicīgas lēcas elastības un gaismas laušanas koeficienta pārmaiņas.

Labāka glikēmijas kontrole ilgtermiņā samazina diabētiskās retinopātijas progresēšanas risku. Taču insulīnterapijas intensificēšana un tās panākts straujš glikēmijas kontroles uzlabojums var būt saistīts ar īslaicīgu diabētiskās retinopātijas pastiprināšanos. Pacientiem ar proliferatīvu retinopātiju, īpaši tad, ja nav veikta terapija ar fotokoagulāciju, smagu hipoglikēmijas epizožu rezultātā var rasties pārejoša amauroze.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Injekcijas vietā var rasties lipodistrofija, kas var kavēt vietēju insulīna uzsūkšanos. Šādas reakcijas var palīdzēt novērst pastāvīga injekcijas vietas mainīšana noteiktajā injekciju zonā.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Reakcijas injekcijas vietā var izpausties ar apsārtumu, sāpēm, niezi, nātreni, pietūkumu vai iekaisumu. Lielākā daļa mazāk būtisko insulīna izraisīto reakciju injekcijas vietā izzūd dažu dienu vai dažu nedēļu laikā. Toujeo klīniskajos pētījumos reakciju sastopamība injekcijas vietā Toujeo grupā (2,5 %) un glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā (2,8 %) pieaugušajiem bija līdzīga.

Retos gadījumos insulīns var izraisīt tūsku, īpaši tad, ja insulīnterapijas intensificēšana panākusi iepriekš nepietiekamas metaboliskās kontroles uzlabošanos.

Pediatriskā populācija

Klīniskie pētījumi par Toujeo pediatriskā populācijā nav veikti. Tāpēc Toujeo drošuma profils nav noskaidrots.

Citas īpašas pacientu grupas

Pamatojoties uz klīnisko pētījumu rezultātiem, Toujeo drošuma profils gados vecākiem pacientiem un pacientiem ar nieru darbības traucējumiem bija līdzīgs tā drošumam vispārējā populācijā (skatīt

5.1. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Simptomi

Insulīna pārdozēšana var izraisīt smagu un dažkārt ilgstošu un dzīvībai bīstamu hipoglikēmiju.

Ārstēšana

Vieglas hipoglikēmijas epizodes parasti var ārstēt ar perorālu ogļhidrātu uzņemšanu. Var būt nepieciešama zāļu devas, maltīšu grafika vai fiziskās aktivitātes pielāgošana.

Smagākas epizodes ar komu, krampjiem vai neiroloģiskiem traucējumiem var ārstēt, intramuskulāri/subkutāni ievadot glikagonu vai intravenozi ievadot koncentrētu glikozes šķīdumu. Pacientam var būt nepieciešams ilgstošs ogļhidrātu patēriņš un novērošana, jo pēc šķietama klīniska uzlabojuma hipoglikēmija var rasties atkārtoti.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretdiabēta līdzekļi, ilgstošas darbības insulīni un to analogi injekcijām. ATĶ kods: A10A E04.

Darbības mehānisms

Insulīna, tai skaitā glargīna insulīna, galvenā darbība ir glikozes vielmaiņas regulācija. Insulīns un tā analogi pazemina glikozes līmeni asinīs, stimulējot glikozes uzņemšanu perifēriskos audos, īpaši skeleta muskuļos un taukaudos, un nomācot glikozes veidošanos aknās. Insulīns nomāc lipolīzi adipocītos, nomāc proteolīzi un veicina proteīnu sintēzi.

Farmakodinamiskā iedarbība

Glargīna insulīns ir cilvēka insulīna analogs, kas izstrādāts tā, lai tā šķīdība vidē ar neitrālu pH būtu zema. Ja vides pH ir 4, glargīna insulīns šķīst pilnīgi. Pēc ievadīšanas zemādas audos skābais šķīdums tiek neitralizēts, tādēļ veidojas nogulsnes, no kurām pastāvīgi atbrīvojas neliels daudzums glargīna insulīna.

Kā novērots pētījumos, kuros izmantoja eiglikēmijas fiksēšanas metodi un kuros piedalījās pacienti ar 1. tipa cukura diabētu, Toujeo hipoglikemizējošā iedarbība pēc subkutānas injekcijas bija stabilāka un

ilgāka nekā glargīna insulīna 100 vienības/ml iedarbība. 1. attēlā redzami rezultāti, kas iegūti krusteniskā pētījumā, kurā piedalījās 18 pacienti ar 1. tipa cukura diabētu un kurā novērojumi veikti ne

vairāk par 36 stundām pēc injekcijas. Toujeo iedarbība pēc klīniski nozīmīgu devu ievadīšanas turpinājās ilgāk par 24 stundām (līdz 36 stundām).

Noturīgāka glargīna insulīna atbrīvošanās no Toujeo nogulsnēm, salīdzinot ar glargīna insulīnu 100 vienības/ml, ir saistīta ar injekcijas tilpuma samazināšanos par divām trešdaļām, jo tādēļ samazinās nogulšņu virsmas laukums.

1. attēls. Darbības līkne līdzsvara fāzē pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu pētījumā, kurā izmantoja eiglikēmijas fiksēšanas metodi

Laiks pēc SC injekcijas (stundas)

*GIĀ: glikozes infūzijas ātrums: izteikts kā ievadītais glikozes daudzums, lai nodrošinātu nemainīgu glikozes koncentrāciju plazmā (reizi stundā noteiktās vidējās vērtības). Novērošanas periods beidzās pēc 36 stundām.

Glargīna insulīns tiek metabolizēts par 2 aktīviem metabolītiem M1 un M2 (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Saistīšanās pie insulīna receptoriem: pētījumi in vitro liecina, ka glargīna insulīna un tā metabolītu M1 un M2 afinitāte pret cilvēka insulīna receptoriem ir līdzīga cilvēka insulīna afinitātei.

Saistīšanās pie IGF-1 receptoriem: glargīna insulīna afinitāte pret cilvēka IGF-1 receptoriem ir aptuveni 5–8 reizes lielāka nekā cilvēka insulīna (bet aptuveni 70–80 reižu mazāka nekā IGF-1)

afinitāte, savukārt M1 un M2 pie IGF-1 receptoriem saistās ar nedaudz mazāku afinitāti nekā cilvēka insulīns.

Kopējā terapeitiskā insulīna koncentrācija (glargīna insulīns un tā metabolīti) pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu bija izteikti mazāka par koncentrāciju, kāda bija nepieciešama, lai saistītu pusi no visiem IGF-1 receptoriem un panāktu IGF-1 receptora ierosināto mitogēni-proliferatīvā signālceļa aktivēšanu. Endogēnais IGF-1 fizioloģiskā koncentrācijā var aktivēt mitogēni-proliferatīvo signālceļu, tomēr terapeitiskā koncentrācija insulīna, tai skaitā Toujeo, lietošanas gadījumā ir ievērojami mazāka par farmakoloģisko koncentrāciju, kāda nepieciešama IGF-1 signālceļa aktivēšanai.

Klīniskās farmakoloģijas pētījumā pierādīts, ka, lietojot vienādas devas, intravenozi ievadīts glargīna insulīns ir tikpat stiprs, kā cilvēka insulīns.

Tāpat kā visiem insulīniem, arī glargīna insulīna darbību laika gaitā var ietekmēt fiziskā aktivitāte un citi mainīgie faktori.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Vienreiz dienā lietota Toujeo (glargīna insulīns, 300 vienības/ml) kopējā efektivitāte un drošums glikēmijas kontroles panākšanā tika salīdzināts ar vienreiz dienā lietotu glargīna insulīnu

100 vienības/ml nemaskētos, nejaušinātos, paralēlu grupu, līdz 26 nedēļas ilgos pētījumos ar aktīvām kontroles zālēm, kuros piedalījās 546 pacienti ar 1. tipa cukura diabētu un 2474 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu (1. un 2. tabula).

Visos Toujeo klīniskajos pētījumos iegūtie rezultāti liecināja, ka, vērtējot pēc HbA1c līmeņa pazemināšanās no pētījuma sākuma līdz beigām, Toujeo bija nepārāks par glargīna insulīnu

100 vienības/ml. Toujeo grupā panāktais glikozes koncentrācijas samazinājums plazmā bija līdzīgs glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā panāktajam, taču devas titrēšanas laikā Toujeo grupā samazinājums bija pakāpeniskāks. Toujeo lietojot vienu reizi dienā no rīta vai vakarā, glikēmijas kontrole bija līdzīga.

HbA1c līmeņa pazeminājums nebija atkarīga no dzimuma, etniskās izcelsmes, vecuma, cukura diabēta ilguma (<10 gadi vai ≥ 10 gadi), HbA1c līmeņa pētījuma sākumā (< 8 % vai ≥ 8 %) vai ķermeņa masas indeksa (ĶMI) pētījuma sākumā.

Kad šie pētījumi par ārstēšanu līdz mērķa sasniegšanai bija pabeigti, atkarībā no pacientu populācijas un vienlaikus lietotajām zālēm, tika novērots, ka Toujeo grupā izmantotā deva bija par 10–18 % lielāka nekā salīdzināmo zāļu grupā (skatīt 1. un 2. tabulu).

Klīnisko pētījumu rezultāti liecina, ka pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuru terapijā tika izmantota kombinācija ar hipoglikemizējošām zālēm, kas nebija insulīns, vai maltīšu insulīnu, Toujeo grupā bija mazāka apstiprinātas hipoglikēmijas (jebkurā dienas laikā un naktī) sastopamība nekā pacientiem, kurus ārstēja ar glargīna insulīnu 100 vienības/ml. Toujeo pārākums par glargīna insulīnu 100 vienības/ml tika novērots pierādītas nakts hipoglikēmijas riska samazināšanā pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuru terapijā tika izmantota bazālā insulīna kombinācija vai nu ar hipoglikemizējošām zālēm, kas nebija insulīns (riska samazinājums par 18 %), vai maltīšu insulīnu (riska samazinājums par 21 %) laika posmā no 9. nedēļas līdz pētījuma beigām.

Kopumā šāda ietekme uz hipoglikēmijas risku pacientiem Toujeo grupā, salīdzinot ar pacientiem glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā, tika novērota neatkarīgi no vecuma, dzimuma, ĶMI un cukura diabēta ilguma (< 10 gadi un ≥10 gadi).

Hipoglikēmijas sastopamība pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu Toujeo grupā un glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā bija līdzīga (3. tabula).

1. tabula. Klīniskos pētījumos par 1. tipa cukura diabētu iegūtie rezultāti

26 nedēļas ilga ārstēšana

 

Toujeo

IGlar

 

 

 

Terapija kombinācijā ar

Ēdienreižu laikā lietojamu insulīna analogu

 

 

 

Ārstēto pacientu skaits (mITTa)

HbA1c

 

 

 

 

 

Vidējā vērtība pētījuma sākumā

8,13

8,12

 

 

 

Koriģētās vidējās izmaiņas, salīdzinot ar sākotnējo

-0,40

-0,44

vērtību

 

 

 

 

 

Koriģētā vidējā atšķirībab

0,04 [-0,098 līdz 0,185]

Kopējā insulīna devac (V/kg)

 

 

Vidējā vērtība pētījuma sākumā

0,32

0,32

 

 

 

Vidējās izmaiņas, salīdzinot ar sākotnējo vērtību

0,15

0,09

 

 

 

Ķermeņa masad (kg)

 

 

Vidējā vērtība pētījuma sākumā

81,89

81,80

Vidējās izmaiņas, salīdzinot ar sākotnējām vērtībām

0,46

1,02

 

 

 

IGlar: glargīna insulīns, 100 vienības/ml

 

 

amITT: modificētā ārstēt paredzēto pacientu grupa

bAtšķirības starp ārstēšanas grupām: Toujeo– glargīna insulīns 100 vienības/ml; [95 % ticamības intervāls]

cIzmaiņas no pētījuma sākuma līdz 6. mēnesim (novērots gadījums)

dIzmaiņas no pētījuma sākuma līdz pēdējai galvenajai vērtībai 6 mēnešu ārstēšanas perioda laikā

2. tabula. Klīniskos pētījumos par 2. tipa cukura diabētu iegūtie rezultāti

26 nedēļas ilga ārstēšana

 

Ar bazālo insulīnu

Ar bazālo insulīnu

Pacienti, kuri

 

iepriekš ārstēti

iepriekš ārstēti

iepriekš nav

 

pacienti

pacienti

lietojuši insulīnu

 

 

 

 

 

Ēdienreižu laikā

 

 

Terapija kombinācijā ar

lietojamu insulīna

Hipoglikemizējošām zālēm, kas nav

analogu+/-

insulīns

 

 

metformīnu

 

 

 

Toujeo

IGlar

Toujeo

IGlar

Toujeo

IGlar

 

 

 

 

 

 

 

Ārstēto pacientu skaitsa

HbA1c

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vidējā vērtība pētījuma

8,13

8,14

8,27

8,22

8,49

8.58

sākumā

 

 

 

 

 

 

Koriģētās vidējās izmaiņas,

-0,90

-0,87

-0,73

-0,70

-1,42

-1.46

salīdzinot ar sākotnējo vērtību

 

 

 

 

 

 

Koriģētā vidējā atšķirībab

 

 

 

 

 

 

-0,03 [-0,144 līdz

-0,03 [-0,168 līdz

0,04 [-0,090 līdz

 

0,083]

0,099]

0,174]

 

 

 

 

 

 

 

Bazālā insulīna devac (V/kg)

 

 

 

 

 

 

Vidējā vērtība pētījuma

0,67

0,67

0,64

0,66

0,19

0,19

sākumā

 

 

 

 

 

 

Vidējās izmaiņas, salīdzinot ar

0,31

0,22

0,30

0,19

0,43

0,34

sākotnējo vērtību

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ķermeņa masad (kg)

 

 

 

 

 

 

Vidējā vērtība pētījuma

106,11

106,50

98,73

98,17

95,14

95,65

sākumā

 

 

 

 

 

 

Vidējās izmaiņas, salīdzinot ar

0,93

0,90

0,08

0,66

0,50

0,71

sākotnējo vērtību

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

IGlar: glargīna insulīns, 100 vienības/ml

amITT: modificētā ārstēt paredzēto pacientu grupa

bAtšķirības starp ārstēšanas grupām: Toujeo– glargīna insulīns 100 vienības/ml; [95 % ticamības intervāls]

cIzmaiņas no pētījuma sākuma līdz 6. mēnesim (novērots gadījums)

dIzmaiņas no pētījuma sākuma līdz pēdējai galvenajai vērtībai 6 mēnešu ārstēšanas perioda laikā

3. tabula. Kopsavilkums par hipoglikēmijas epizodēm klīniskajā pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar

1. tipa un 2. tipa cukura diabētu

Cukura diabēta

1. tipa cukura diabēts

2. tipa cukura diabēts

2. tipa cukura diabēts

slimnieku

Ar bazālo insulīnu

Ar bazālo insulīnu

Pacienti, kuri iepriekš

populācija

iepriekš ārstēti pacienti

iepriekš ārstēti pacienti

nav lietojuši insulīnu vai

 

 

 

 

 

 

 

ir lietojuši bazālo

 

 

 

 

 

 

insulīnu

 

 

 

 

 

 

 

Terapija

Ēdienreižu laikā

Ēdienreižu laikā

Hipoglikemizējošām

lietojamu insulīna

lietojamu insulīna

kombinācijā ar

zālēm, kas nav insulīns

analogu

analogu +/- metformīnu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Toujeo

IGlar

Toujeo

 

IGlar

Toujeo

IGlar

 

 

 

 

 

 

 

 

Smagasa hipoglikēmijas sastopamība (%) (n/ kopējais N)

 

 

 

 

6,6

9,5

5,0

 

5,7

1,0

1,2

Viss pētījuma

(18/274)

(26/275)

(20/404)

 

(23/402)

(8/838)

(10/844)

periodsd

 

 

 

 

 

 

 

 

RA*: 0,69 [0,39;1,23]

RA: 0,87 [0,48;1,55]

RA: 0,82 [0,33;2,00]

 

 

 

 

 

 

Apstiprinātasb hipoglikēmijas sastopamība (%) (n/kopējais N)

 

 

 

93,1

93,5

81,9

 

87,8

57,6

64,5

Viss pētījuma

(255/274)

(257/275)

(331/404)

 

(353/402)

(483/838)

(544/844)

periods

 

 

 

 

 

 

 

 

RA: 1,00 [0,95;1,04]

RA: 0,93 [0,88; 0,99]

RA: 0,89 [0,83; 0,96]

 

 

 

 

 

 

Apstiprinātas naktsc hipoglikēmijas sastopamība (%) (n/N)

 

 

 

No 9. nedēļas

59,3

56,0

36,1

 

46,0

18,4

22,5

 

 

 

 

 

 

 

līdz pētījuma

(162/273)

(153/273)

(146/404)

 

(184/400)

(154/835)

(188/835)

perioda beigām

 

 

 

 

 

 

 

RA*: 1,06 [0,92;1,23]

RA: 0,79 [0,67;0,93]

RA: 0,82 [0,68;0,99]

 

 

 

 

 

 

 

 

 

IGlar: glargīna insulīns, 100 vienības/ml

aSmaga hipoglikēmija: epizode, kad bijusi nepieciešama cita cilvēka palīdzība, lai aktīvi lietotu ogļhidrātus vai glikagonu vai veiktu citas glābšanas darbības.

bApstiprināta hipoglikēmija: jebkāda smaga hipoglikēmija un/vai hipoglikēmija, kas apstiprināta, pierādot, ka glikozes koncentrācija plazmā ≤ 3,9 mmol/l.

cNakts hipoglikēmija: epizode, kas radusies laikā no plkst. 00:00 līdz plkst. 05:59.

d6 mēnešus ilgs ārstēšanas periods

*RA: prognozētā riska attiecība; [95 % ticamības intervāls]

Lietošanas laika pielāgojamība

Divos nejaušinātos, nemaskētos, 3 mēnešu pētījumos vērtēts arī Toujeo drošums un efektivitāte, izmantojot fiksētu vai pielāgojamu lietošanas laiku.

Pacienti ar 2. tipa cukura diabētu (n=194) saņēma Toujeo vienu reizi dienā vakarā: vai nu katru dienu vienā un tajā pašā laikā (fiksēts lietošanas laiks), vai 3 stundas pirms vai pēc ierastā lietošanas laika (pielāgojams lietošanas laiks). Pielāgojams lietošanas laiks neietekmēja glikēmijas kontroli un hipoglikēmijas sastopamību.

Antivielas

Pētījumu, kuros Toujeo salīdzināts ar glargīna insulīnu 100 vienības/ml, rezultāti neliecināja par anti-insulīna antivielu veidošanās atšķirību ietekmi uz efektivitāti, drošumu vai bazālā insulīna devu Toujeo un glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā.

Ķermeņa masa

Ar Toujeo ārstētajiem pacientiem 6 mēnešu perioda beigās novērotās vidējās ķermeņa masas izmaiņas bija mazākas par 1 kg (skatīt 1. un 2. tabulu).

Rezultāti pētījumam par diabētiskās retinopātijas progresēšanu

Glargīna insulīna 100 vienības/ml (vienreiz dienā) ietekme uz diabētisko retinopātiju tika vērtēta nemaskētā, 5 gadu, ar NPH kontrolētā pētījumā (NPH lietoja divas reizes dienā), kurā piedalījās 1024 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, kuriem tika vērtēta retinopātijas progresēšana par 3 vai vairāk pakāpēm pēc Early Treatment Diabetic Retinopathy Study (ETDRS) skalas, izmantojot acs dibena fotografēšanas metodi. Glargīna insulīna 100 vienības/ml un NPH insulīna grupās nozīmīgas diabētiskās retinopātijas progresēšanas atšķirības netika novērotas.

Ilgtermiņa efektivitātes un drošuma galarezultātu pētījums

ORIGIN (Outcome Reduction with Initial Glargine INtervention) pētījums bija nejaušināts daudzcentru pētījums ar 2x2 grupu plānojumu, kurā piedalījās 12 537 dalībnieki ar augstu kardiovaskulārā (KV) riska pakāpi un glikozes līmeņa novirzēm tukšā dūšā (impaired fasting glucose, IFG) vai glikozes tolerances traucējumiem (impaired glucose tolerance, IGT; 12 % dalībnieku) vai

2. tipa cukura diabētu (ārstēti ar ≤ 1 perorālu pretdiabēta līdzekli; 88 % dalībnieku). Dalībnieki tika nejaušināti iedalīti grupās (1:1) glargīna insulīna 100 vienības/ml (n=6264) lietošanai, titrējot devu, lai sasniegtu FPG ≤ 95 mg/dl (5,3 mM), vai standarta aprūpei (n=6273).

Pirmais apvienotais primārais efektivitātes mērķa kritērijs bija laiks līdz pirmajam KV nāves, neletāla miokarda infarkta (MI) vai neletāla insulta gadījumam, bet otrais apvienotais primārais efektivitātes mērķa kritērijs bija laiks līdz pirmajam apvienotā primārā mērķa kritērija gadījumam vai revaskularizācijas (vainagartērijas, miega artērijas vai perifēriskās artērijas) procedūrai, vai hospitalizācijai sirds mazspējas dēļ.

Sekundārie mērķa kritēriji bija mirstība jebkāda cēloņa dēļ un salikts mikrovaskulārais galarezultāts.

Salīdzinot ar standarta aprūpi, glargīna insulīns 100 vienības/ml nemainīja KV slimības un KV mirstības relatīvo risku. Glargīna insulīna un standartās aprūpes grupās neatšķīrās abi saliktie primārie mērķa kritēriji, jebkuru šo mērķa kritēriju komponenti, mirstība jebkāda cēloņa dēļ vai apvienotais mikrovaskulārais galarezultāts.

Glargīna insulīna 100 vienības/ml vidējā deva pētījuma beigās bija 0,42 V/kg. Pētījuma sākumā dalībnieku HbA1c vērtības mediāna bija 6,4 %, bet ārstēšanas laikā visā novērošanas periodā HbA1c vērtības mediāna bija no 5,9 līdz 6,4 % glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā un no 6,2 % līdz 6,6 % standartās aprūpes grupā.

Smagas hipoglikēmijas biežums (pētāmo personu skaits uz 100 personu ekspozīcijgadiem) bija 1,05 glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā un 0,30 standarta aprūpes grupā, bet apstiprinātas hipoglikēmijas, kas nebija smaga, biežums bija 7,71 glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā un 2,44 standartaprūpes grupā. Šī 6 gadu pētījuma laikā 42 % pētāmo personu glargīna insulīna

100 vienības/ml grupā nebija neviena hipoglikēmijas gadījuma.

Pēdējā ārstēšanas perioda vizītē glargīna insulīna 100 vienības/ml grupā ķermeņa masa bija palielinājusies par vidēji 1,4 kg, bet standarta aprūpes grupā tā bija samazinājusies par vidēji 0,8 kg.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās un izkliede

Klīniski veselām pētāmām personām un pacientiem ar cukura diabētu pēc subkutānas Toujeo injekcijas noteiktā insulīna koncentrācija serumā, salīdzinot ar glargīna insulīnu 100 vienības/ml, liecināja par lēnāku un ilgstošāku uzsūkšanos un lēzenāku laika-koncentrācijas līkni.

Farmakokinētiskie profili bija atbilstoši Toujeo farmakodinamiskai iedarbībai.

Lietojot terapeitisku Toujeo devu vienu reizi dienā, līdzsvara fāze tiek sasniegta pēc 3–4 dienām.

Līdzsvara fāzē pēc subkutānas Toujeo injekcijas mainīgums vienai pētāmajai personai, ko definē kā insulīna kopējās iedarbības mainības koeficientu 24 stundu laikā, bija mazs (17,4 %).

Biotransformācija

Pēc subkutānas glargīna insulīna injekcijas tas tiek strauji metabolizēts bēta ķēdes karboksiterminālajā galā un veidojas divi aktīvie metabolīti - M1 (21A-Gly-insulīns) un M2 (21A-Gly-dez-30B-Thr- insulīns). Galvenais savienojums plazmā ir M1 metabolīts. Palielinoties ievadītajai glargīna insulīna devai, palielinās kopējā M1 iedarbība. Farmakokinētiskās un farmakodinamiskās atrades liecina, ka subkutānu glargīna insulīna injekciju kopējo iedarbību nosaka galvenokārt M1 kopējā iedarbība. Glargīna insulīns un M2 metabolīts vairumam pētāmo personu nebija nosakāmi, savukārt gadījumos, kad tie bija nosakāmi, to koncentrācija nebija atkarīga no lietotās glargīna insulīna devas un zāļu formas.

Eliminācija

Pēc intravenozas lietošanas glargīna insulīna un cilvēka insulīna eliminācijas pusperiodi bija līdzīgi.

Pēc Toujeo subkutānas ievadīšanas tā eliminācijas pusperiods ir atkarīgs no uzsūkšanās ātruma no zemādas audiem. Toujeo eliminācijas pusperiods pēc subkutānas injekcijas neatkarīgi no devas ir 18–

19 stundas.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un reproduktīvo toksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Cinka hlorīds

Metakrezols Glicerīns

Sālsskābe (pH regulēšanai)

Nātrija hidroksīds (pH regulēšanai) Ūdens injekcijām

6.2.Nesaderība

Toujeo nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) vai atšķaidīt ar citiem insulīna preparātiem vai citām zālēm. Sajaucot vai atšķaidot Toujeo, mainās tā laika/iedarbības līkne, un sajaukšana izraisa izgulsnēšanos.

6.3.Uzglabāšanas laiks

30 mēneši.

Uzglabāšanas laiks pēc pildspalvveida pilnšļirces pirmās lietošanas reizes

Šīs zāles var uzglabāt ne ilgāk kā 6 nedēļas temperatūrā līdz 30°C un atstatus no tieša karstuma avota vai tiešiem saules stariem. Pildspalvveida pilnšļirces, kuras tiek lietotas, nedrīkst uzglabāt ledusskapī. Lai sargātu no gaismas, pēc katras injekcijas pildspalvveida pilnšļircei jāuzliek atpakaļ pildspalvveida pilnšļirces uzgalis.

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pirms pirmās lietošanas reizes

Uzglabāt ledusskapī (2°C–8°C).

Nesasaldēt un nenovietot saldētavas vai aukstuma elementa tuvumā.

Uzglabāt pildspalvveida pilnšļirci ārējā kastītē, lai pasargātu no gaismas.

Pēc pirmās lietošanas reizes vai izmantojot kā rezervi

Uzglabāšanas nosacījumus pēc šo zāļu pirmās atvēršanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

Pildspalvveida pilnšļirce

1. hidrolītiskās klases bezkrāsaina stikla kārtridžs ar melnu brombutilgumijas virzuli, alumīnija vāciņu ar atlocītām malām un izoprēna/brombutilgumijas lamināta aizbāzni. Kartridžs ir ievietots vienreizējās lietošanas pildspalvveida injektorā. Katrā kārtridžā ir 1,5 ml šķīduma.

Pieejami iepakojumi ar 1, 3, 5 un 10 pildspalvveida pilnšļircēm. Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Adatas iepakojumam nav pievienotas.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Pirms pirmās lietošanas reizes pildspalvveida pilnšļirce vismaz 1 stundu jāglabā istabas temperatūrā.

Pirms lietot Toujeo SoloStar pildspalvveida pilnšļirci, rūpīgi jāizlasa lietošanas instrukcijā iekļautā Lietošanas pamācība. Toujeo SoloStar pildspalvveida pilnšļirce jālieto saskaņā ar šīs Lietošanas pamācības ieteikumiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pirms lietošanas kārtridžs jāpārbauda. To drīkst lietot tikai tad, ja šķīdums ir dzidrs, bezkrāsains un bez redzamām cietām daļiņām un ja tam ir ūdenim līdzīga konsistence. Tā kā Toujeo ir šķīdums, pirms lietošanas tas nav jāsaskalo.

Pirms katras injekcijas vienmēr jāpārbauda insulīna marķējums, lai Toujeo nesajauktu ar citiem insulīniem. Uz marķējuma ar meduszeltainas krāsas cipariem ir izcelts stiprums “300” (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nekādā gadījumā nav atļauts izmantot šļirci, lai tajā no SoloStar pildspalvveida pilnšļirces kārtridža ievilktu Toujeo, jo ir iespējama smaga pārdozēšana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Adatas tūlīt pēc lietošanas ir jāizmet. Pirms katras injekcijas jāpievieno jauna sterila adata. Atkārtota adatu izmantošana palielina adatu aizsprostošanās risku, kas savukārt var palielināt nepietiekami lielas devas ievadīšanas vai pārdozēšanas risku. Ja katrai injekcijai tiek izmantota jauna sterila adata, samazinās arī zāļu piesārņošanas un infekcijas risks. Ja ir aizsprostojusies adata, pacientiem jāievēro lietošanas instrukcijā iekļautās Lietošanas pamācības 3. posmā sniegtie norādījumi (skatīt

4.2. apakšpunktu).

Izmantotās adatas jāizmet necaurduramā traukā vai jāiznīcina saskaņā ar vietējām prasībām.

Tukšas pildspalvveida pilnšļirces nekad nedrīkst izmantot atkārtoti; tās jālikvidē pareizi.

Lai nepieļautu citu cilvēku iespējamu inficēšanos, katru insulīna pildspalvveida pilnšļirci drīkst lietot tikai viens cilvēks pat tad, ja tiek nomainīta adata (skatīt 4.2. apakšpunktu).

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Sanofi-Aventis Deutschland GmbH, D-65926 Frankfurt am Main, Vācija

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/1/00/133/033

EU/1/00/133/034

EU/1/00/133/035

EU/1/00/133/036

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2000. gada 27 jūnijs

Pārreģistrācijas datums: 2015. gada 17. februāris

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) mājas lapā http://www.ema.europa.eu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Toujeo 100 vienības/ml šķīdums injekcijām flakonā Toujeo 100 vienības/ml šķīdums injekcijām kārtridžā

Toujeo 100 vienības/ml šķīdums injekcijām kārtridžā lietošanai ar OptiClik Toujeo OptiSet 100 vienības/ml šķīdums injekcijām pildspalvveida pilnšļircē Toujeo SoloStar 100 vienības/ml šķīdums injekcijām pildspalvveida pilnšļircē

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs mililitrs satur 100 vienības glargīna insulīna (Insulinum glarginum)* (atbilst 3,64 mg).

Flakons

Katrā flakonā ir 5 ml injekciju šķīduma, kas atbilst 500 vienībām, vai 10 ml injekciju šķīduma, kas atbilst 1000 vienībām.

Kārtridžs, kārtridžs lietošanai ar OptiClik, OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce

Katrā kārtridžā ir 3 ml injekciju šķīduma, kas atbilst 300 vienībām.

*Glargīna insulīns ir iegūts ar rekombinanto DNS tehnoloģiju palīdzību, izmantojot Escherichia coli.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, bezkrāsains šķīdums.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Cukura diabēta ārstēšana pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem no 2 gadu vecuma.

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Toujeo satur glargīna insulīnu, insulīna analogu, un tam ir ilgstoša darbība.

Toujeo jāievada reizi dienā jebkurā laikā, bet katru dienu vienā laikā.

Toujeo lietošanas shēma (deva un devas ievadīšanas laiks) jāpielāgo individuāli. Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu Toujeo var lietot arī kopā ar perorāliem pretdiabēta līdzekļiem.

Šo zāļu stiprums noteikts vienībās. Šīs vienības attiecas tieši uz Toujeo un neatbilst SV vai vienībām, ko lieto, lai izteiktu citu insulīna analogu stiprumu (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki (≥65 gadus veci)

Gados vecākiem cilvēkiem progresējoša nieru darbības pavājināšanās var izraisīt pastāvīgu vajadzības pēc insulīna samazināšanos.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem vajadzība pēc insulīna var samazināties pavājināta insulīna metabolisma dēļ.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem vajadzība pēc insulīna var samazināties mazākas glikoneoģenēzes spējas un pavājināta insulīna metabolisma dēļ.

Pediatriskā populācija

Toujeo drošums un efektivitāte noskaidrota pusaudžiem un 2 gadus veciem un vecākiem bērniem (skatīt 5.1. apakšpunktu). Toujeo nav pētīts bērniem līdz 2 gadu vecumam.

Pārejot no citiem insulīna preparātiem uz Toujeo

Mainot ārstēšanas shēmu no vidēji ilgas darbības vai ilgstošas darbības insulīna preparāta uz Toujeo lietošanu, var būt nepieciešama bazālā insulīna devas maiņa, kā arī vienlaikus lietoto pretdiabēta līdzekļu terapijas pielāgošana (papildu parastā (regulārā) insulīna vai ātras darbības insulīna analogu deva un ievadīšanas laiks vai perorālo pretdiabēta zāļu deva).

Lai mazinātu nakts un agro rīta stundu hipoglikēmijas risku, pacientiem, kuri nomaina bazālā insulīna shēmu no NPH insulīna divreiz dienā uz Toujeo lietošanu reizi dienā, pirmajās ārstēšanas nedēļās par 20 – 30% jāsamazina bazālā insulīna dienas deva.

Pirmajās nedēļās devas samazināšana, vismaz daļēji, jākompensē ar ēdienreižu laikā ievadītā insulīna devas palielināšanu, bet vēlāk shēma jāpielāgo individuāli.

Tāpat kā tas mēdz būt ar citiem insulīna analogiem, lietojot Toujeo, pacientiem, kuri lielas insulīna devas lieto sakarā ar antivielām pret cilvēka insulīnu, var uzlaboties reakcija pret insulīnu.

Pārejas periodā un lietošanas pirmajās nedēļās ieteicama rūpīga vielmaiņas kontrole. Uzlabojoties vielmaiņas kompensācijai un līdz ar to palielinoties jutībai pret insulīnu, var būt nepieciešama turpmāka lietošanas shēmas korekcija. Devas pielāgošana var būt nepieciešama arī,

piemēram, ja mainās pacienta ķermeņa masa vai dzīvesveids, insulīna devas ievadīšanas laiks vai citi apstākļi, kas palielina tieksmi uz hipo- vai hiperglikēmiju (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ievadīšanas veids

Toujeo ievada zem ādas.

Toujeo nedrīkst ievadīt intravenozi. Paildzināto Toujeo darbību nosaka injicēšana zemādas audos. Parastās subkutāni ievadāmās devas injicēšana vēnā var izraisīt smagu hipoglikēmiju.

Pēc Toujeo ievadīšanas vēdera apvidū, deltveida muskulī (augšdelmā) vai augšstilbā nav vērojamas klīniski nozīmīgas insulīna vai glikozes līmeņa atšķirības serumā. Injekciju apvidus robežās injekcijas vietas jāmaina.

Toujeo nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citu insulīnu, kā arī nedrīkst to atšķaidīt, kas var izmainīt preparāta laika/ darbības profilu, kā arī var radīt nogulsnes.

Flakons, kārtridžs, kārtridžs lietošanai ar OptiClik

Papildinformācija par rīkošanos ar preparātu minēta 6.6. apakšpunktā.

OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce

Pirms pildspalvveida pilnšļirces lietošanas rūpīgi jāizlasa lietošanas instrukcijā sniegtie norādījumi (skatīt 6.6. apakšpunktu).

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Toujeo nav izvēles insulīna preparāts diabētiskās ketoacidozes ārstēšanai. Šādos gadījumos ieteicama parastā (regulārā) insulīna intravenoza ievadīšana.

Ja pacientam ir neapmierinoša glikēmijas kontrole vai nosliece uz hiper- vai hipoglikēmijas epizodēm, pirms devas koriģēšanas jāpārbauda, kā pacients ievēro ieteikto ārstēšanas shēmu, kā arī jāpārbauda injekcijas vietas, jāpārliecinās par pareizu injicēšanas tehniku, kā arī jāpārskata visi citi nozīmīgie faktori.

Terapijas maiņa pacientam uz cita veida vai zīmola insulīna lietošanu jāveic stingrā medicīniskā uzraudzībā. Izvēloties cita stipruma, zīmola (ražotājs), veida (regulārais, NPH, lente, ilgstošas darbības u.c.), izcelsmes (dzīvnieku, cilvēka, cilvēka insulīna analogs) un/vai ražošanas metodes insulīnu, var būt nepieciešama devas maiņa.

Insulīna lietošana var izraisīt insulīna antivielu veidošanos. Retos gadījumos šo insulīna antivielu klātbūtne var radīt nepieciešamību pielāgot insulīna devu, lai koriģētu hiper- vai hipoglikēmijas rašanās tendenci (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Hipoglikēmija

Hipoglikēmijas rašanās laiks ir atkarīgs no ievadītā insulīna preparāta darbības īpatnībām, tāpēc tas mainās līdz ar ārstēšanas shēmas maiņu. Tā kā Toujeo preparātā bazālā insulīna darbība ir ilgstošāka, hipoglikēmija vairāk iespējama agrīnās rīta stundās nevis naktī.

Īpaša uzmanība un intensīvāka glikozes līmeņa kontrole asinīs ieteicama pacientiem, kuriem hipoglikēmija var būt īpaši klīniski nozīmīga, piemēram, pacientiem ar izteiktu koronāro artēriju vai smadzeņu asinsvadu stenozi (kardiālu vai cerebrālu hipoglikēmijas komplikāciju risks), kā arī pacientiem ar proliferatīvu retinopātiju, īpaši ja netiek veikta fotokoagulācija (pārejošas amaurozes risks pēc hipoglikēmijas).

Pacientiem jāzina par gadījumiem, kad hipoglikēmijas brīdinošie simptomi pavājinās. Noteiktu riska grupu pacientiem hipoglikēmijas brīdinošie simptomi var mainīties, būt vājāk izteikti vai vispār neparādīties. Tas iespējams šādiem pacientiem:

-kam stipri uzlabojas glikēmijas kontrole;

-kam hipoglikēmija attīstās pakāpeniski;

-gados vecākiem cilvēkiem;

-pēc pārejas no dzīvnieku insulīna uz cilvēku insulīnu;

-pacientiem ar autonomo neiropātiju;

-pacientiem ar ilgstošu cukura diabētu;

-psihiski slimiem pacientiem;

-pacientiem, kas vienlaikus lieto dažas citas zāles (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Šādos gadījumos iespējama smaga hipoglikēmija (ar bezsamaņu) pirms pacients sajūt hipoglikēmijas simptomus.

Ilgstošais darbības efekts, ko rada glargīna insulīna subkutāna ievadīšana, var aizkavēt pacienta atgūšanos no hipoglikēmijas stāvokļa.

Konstatējot normālu vai pazeminātu glikozētā hemoglobīna daudzumu, jāapsver atkārtotu, neatklātu (īpaši nakts) hipoglikēmijas epizožu iespējamība.

Lai mazinātu hipoglikēmijas risku, ļoti svarīgi, lai pacients ievērotu ieteikto zāļu devu un diētu, pareizi ievadītu insulīnu un apzinātos hipoglikēmijas simptomus. Īpaša uzmanība jāpievērš faktoriem, kas palielina noslieci uz hipoglikēmiju. Var būt nepieciešama devas pielāgošana. Šādi faktori var būt:

-injicēšanas apvidus maiņa;

-uzlabota jutība pret insulīnu (piemēram, novēršot stresa faktorus);

-nepierasta, pastiprināta vai ilgāka fiziska slodze;

-interkurenta slimība (piemēram, vemšana, caureja);

-nepietiekama uztura uzņemšana;

-izlaista ēdienreize;

-alkohola lietošana;

-noteikti nekompensēti endokrīni traucējumi (piemēram, hipotireoidisms un hipofīzes priekšējās daivas vai virsnieru garozas mazspēja);

-vienlaicīga ārstēšana ar dažām citām zālēm.

Interkurenta slimība

Interkurentas slimības gadījumā nepieciešama intensificēta vielmaiņas kontrole. Daudzos gadījumos jāveic ketonvielu pārbaude urīnā, bieži jāmaina arī insulīna deva. Bieži palielinās nepieciešamība pēc insulīna. Pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu jāturpina regulāri lietot uzturā vismaz nedaudz ogļhidrātu, pat ja pacients spēj apēst tikai nedaudz vai nemaz, vai vemj utt. Nekādā gadījumā nedrīkst vispār neievadīt insulīnu.

Antivielas pret insulīnu

Insulīna ievadīšana var izraisīt tā antivielu veidošanos. Retos gadījumos šādu insulīna antivielu gadījumā var būt nepieciešama insulīna devas pielāgošana, lai koriģētu noslieci uz hiperglikēmiju vai hipoglikēmiju (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kopā ar Toujeo kārtridžiem lietotie pildspalvveida injektori

Toujeo kārtridžus drīkst lietot kopā tikai ar šādiem pildspalvveida injektoriem:

-JuniorSTAR, kas Toujeo devu ļauj palielināt ar 0,5 vienību soli;

-OptiPen, ClikSTAR, Tactipen, Autopen 24 un AllStar, kas Toujeo devu ļauj palielināt ar

1 vienības soli.

Šos kārtridžus nedrīkst lietot kopā ar jebkādiem citiem atkārtoti lietojamiem pildspalvveida injektoriem, jo dozēšanas pareizība ir pierādīta tikai norādītajiem pildspalvveida injektoriem.

Jūsu valstī var nebūt pieejami visi šie pildspalvveida injektori.

Rīkošanās ar OptiSet pildspalvveida pilnšļirci un SoloStar pildspalvveida pilnšļirci

Pirms pildspalvveida pilnšļirces lietošanas rūpīgi jāizlasa iepakojumam pievienotajā lietošanas instrukcijā sniegtie norādījumi. Pildspalvveida pilnšļirces jālieto atbilstoši lietošanas instrukcijā sniegtajiem norādījumiem (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Zāļu lietošanas kļūdas

Ziņots par zāļu lietošanas kļūdām, kuru gadījumā citi insulīni, īpaši īslaicīgas darbības insulīni nejauši lietoti glargīna insulīna vietā. Pirms katras injekcijas vienmēr jāpārbauda insulīna marķējums, lai izvairītos no glargīna insulīna un citu insulīnu kļūdainas lietošanas.

Toujeo kombinācija ar pioglitazonu

Pioglitazonu lietojot kombinācijā ar insulīnu, ziņots par sirds mazspējas gadījumiem, īpaši pacientiem ar kardiālas sirds mazspējas rašanās riska faktoriem. Tas jāņem vērā, ja tiek apsvērta ārstēšana ar pioglitazona un Toujeo kombināciju. Ja šāda kombinācija tiek lietota, jānovēro, vai pacientiem nerodas sirds mazspējas pazīmes un simptomi, ķermeņa masas palielināšanās un tūska. Ja rodas jebkāda sirds simptomātikas pastiprināšanās, pioglitazona lietošana jāpārtrauc.

Palīgvielas

Zāles satur mazāk par 1 mmol (23 mg) nātrija katrā devā, būtībā tās ir nātriju nesaturošas.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Daudzas vielas ietekmē glikozes vielmaiņu un var radīt nepieciešamību koriģēt glargīna insulīna devu.

Vielas, kas var pastiprināt glikozes līmeni pazeminošo darbību un palielināt noslieci uz hipoglikēmiju, ir perorālas pretdiabēta zāles, angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori, dizopiramīds, fibrāti, fluoksetīns, monoamīnoksidāzes (MAO) inhibitori, pentoksifilīns, propoksifēns, salicilāti un sulfanilamīdu grupas antibakteriālie līdzekļi.

Vielas, kas var pavājināt glikozes līmeni pazeminošo darbību, ir kortikosteroīdi, danazols, diazoksīds, diurētikas, glikagons, izoniazīds, estrogēni un progestagēni, fenotiazīna atvasinājumi, somatotropīns, simpatomimētiskas zāles (piemēram, epinefrīns [adrenalīns], salbutamols, terbutalīns), vairogdziedzera hormoni, atipiskie antipsihotiskie zāļu līdzekļi (piemēram, klozapīns un olanzapīns) un proteāzes inhibitori.

Bēta blokatori, klonidīns, litija sāļi un alkohols var vai nu pastiprināt, vai pavājināt insulīna glikozes līmeni pazeminošo darbību. Pentamidīns var izraisīt hipoglikēmiju, pēc kuras reizēm iespējama hiperglikēmija.

Turklāt simpatolītisko zāļu līdzekļu, kā bēta blokatoru, klonidīna, guanetidīna un rezerpīna, ietekmē adrenerģiskās kontrregulācija pazīmes var mazināties vai nebūt.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav klīnisku datu no kontrolētiem klīniskiem pētījumiem par glargīna insulīna ietekmi uz grūtniecību. Liels datu apjoms par grūtniecēm (vairāk nekā 1000 grūtniecības iznākumu) liecina, ka glargīna insulīnam nav specifiskas nevēlamas ietekmes uz grūtniecību un glargīna insulīna lietošanas dēļ neveidojas specifiskas anomālijas un nav vērojama toksiska ietekme uz augli/jaundzimušo.

Dati par dzīvniekiem neliecina par reproduktīvo toksicitāti.

Ja klīniski nepieciešams, var apsvērt Toujeo lietošanu grūtniecības laikā.

Lai novērstu nevēlamu iznākumu, kas saistīts ar hiperglikēmiju, visā grūtniecības laikā pacientēm ar iepriekš eksistējošu vai grūtniecības diabētu, ir būtiski uzturēt pietiekamu vielmaiņas kontroli. Pirmajā trimestrī nepieciešamība pēc insulīna var mazināties, bet otrajā un trešajā trimestrī tā parasti palielinās. Uzreiz pēc dzemdībām nepieciešamība pēc insulīna strauji mazinās (palielināts hipoglikēmijas risks). Ļoti svarīgi ir rūpīgi kontrolēt glikozes līmeni.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai glargīna insulīns izdalās mātes pienā. Nav sagaidāma norīta glargīna insulīna metaboliska ietekme uz jaundzimušo/zīdaini, kas tiek barots ar krūti, jo glargīna insulīns ir peptīds un cilvēka kuņģa-zarnu traktā tiek sagremots par aminoskābēm. Mātēm bērna zīdīšanas periodā var būt nepieciešama insulīna devas un diētas korekcija.

Fertilitāte

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu kaitīgu ietekmi uz fertilitāti.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Hipoglikēmijas vai hiperglikēmijas ietekmē, piemēram, redzes traucējumu dēļ, var pasliktināties pacienta spēja koncentrēties un reaģēt. Tas var radīt risku situācijās, kad šīs spējas ir īpaši svarīgas (piemēram, vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus).

Pacientiem jāiesaka ievērot piesardzību, lai izvairītos no hipoglikēmijas automašīnas vadīšanas laikā. Tas īpaši svarīgi ir pacientiem, kuri hipoglikēmijas raksturīgās brīdinošās pazīmes apzinās mazāk vai nejūt vispār, vai biežas hipoglikēmijas rašanās gadījumā. Jāapsver, vai šādos gadījumos ieteicams vadīt transportlīdzekli un apkalpot mehānismus.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Kopsavilkums par drošuma īpašībām

Hipoglikēmija ir biežāk sastopamā insulīnterapijas blakusparādība, kas var rasties, ja insulīna deva attiecībā pret nepieciešamību ir pārāk liela.

Blakusparādību apkopojums tabulas veidā

Tālāk minētās blakusparādības, kas novērotas klīniskos pētījumos, uzskaitītas atbilstoši orgānu sistēmas grupai un pēc biežuma mazināšanās (ļoti bieži: 1/10; bieži: 1/100 līdz <1/10; retāk: 1/1000 līdz <1/100; reti: 1/10 000 līdz <1/1000; ļoti reti: <1/10 000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

MedDRA

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Ļoti reti

orgānu sistēmu

 

 

 

 

 

grupas

 

 

 

 

 

Imūnās sistēmas

 

 

 

Alerģiskas

 

traucējumi

 

 

 

reakcijas

 

Vielmaiņas un

Hipoglikēmija

 

 

 

 

uztures

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas

 

 

 

 

Garšas

traucējumi

 

 

 

 

sajūtas

 

 

 

 

 

pārmaiņas

Acu bojājumi

 

 

 

Redzes

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

Retinopātija

 

Ādas un

 

Lipohipertrofija

Lipoatrofija

 

 

zemādas audu

 

 

 

 

 

bojājumi

 

 

 

 

 

Skeleta-muskuļu

 

 

 

 

Mialģija

un saistaudu

 

 

 

 

 

sistēmas

 

 

 

 

 

bojājumi

 

 

 

 

 

Vispārēji

 

Reakcijas

 

Tūska

 

traucējumi un

 

injekcijas vietā

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

ievadīšanas vietā

 

 

 

 

 

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Smagas hipoglikēmijas lēkmes, īpaši, ja tās ir recidivējošas, var izraisīt neirālus bojājumus. Ilgstoša vai smaga hipoglikēmija var apdraudēt dzīvību.

Daudziem pacientiem pirms neiroglikopēnijas pazīmēm un simptomiem vērojamas adrenerģiskās kontrregulācijas pazīmes. Parasti, jo stiprāk un straujāk pazeminās glikozes līmenis asinīs, jo izteiktāks ir kontrregulācijas fenomens un tā simptomi.

Imūnās sistēmas traucējumi

Agrīna tipa alerģiskas reakcijas pret insulīnu rodas reti. Šādas reakcijas pret insulīnu (arī glargīna insulīnu) vai palīgvielām varētu, piemēram, būt saistītas ar ģeneralizētām ādas reakcijām, angioneirotisku tūsku, bronhu spazmām, hipotensiju un šoku, un tās var apdraudēt dzīvību.

Lietojot insulīnu, var rasties antivielas pret insulīnu. Klīniskos pētījumos antivielas, kas krusteniski reaģē ar cilvēka insulīnu un glargīna insulīnu, glargīna insulīna terapijas grupā novērotas tikpat bieži kā NPH insulīna terapijas grupā. Retos gadījumos, ja ir šādas insulīna antivielas, var būt nepieciešams pielāgot insulīna devu, lai mazinātu noslieci uz hiper- vai hipoglikēmiju.

Acu bojājumi

Izteiktas glikēmijas kontroles pārmaiņas īslaicīgas lēcas elastības un līdz ar to refrakcijas indeksa pārmaiņu dēļ var radīt īslaicīgus redzes traucējumus.

Ilgstoši laba glikēmijas kontrole mazina diabētiskās retinopātijas progresēšanas risku. Tomēr insulīnterapijas intensifikācija ar pēkšņu glikēmijas kontroles uzlabošanos var izraisīt īslaicīgu diabētiskās retinopātijas paasinājumu. Pacientiem ar proliferatīvu retinopātiju, īpaši ja tā nav ārstēta ar fotokoagulāciju, smaga hipoglikēmija var izraisīt pārejošu amaurozi.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Iespējama lipodistrofija injekcijas vietā un vietējās insulīna uzsūkšanās aizkavēšanās, tāpat kā jebkuras insulīnterapijas gadījumā. Pastāvīga dūriena vietas maiņa vienā injekcijas apvidū var mazināt vai novērst šīs reakcijas.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Reakcijas injekcijas vietā ir apsārtums, sāpes, nieze, nātrene, pietūkums vai iekaisums. Vairums vieglo reakciju pret insulīnu injekcijas vietā parasti izzūd pāris dienās vai nedēļās.

Reti insulīns var izraisīt nātrija aizturi un tūsku, īpaši gadījumā, ja iepriekš nepietiekama metaboliskā kompensācija tiek uzlabota ar intensificētu insulīnterapiju.

Pediatriskā populācija

Kopumā drošuma īpašības bērniem un pusaudžiem (≤18 gadus veciem) ir līdzīgas kā drošuma īpašības pieaugušajiem.

Ziņojumi par blakusparādībām, kas saņemti pēcreģistrācijas uzraudzības laikā, bērniem un pusaudžiem (≤18 gadus veciem) ietver relatīvi biežākas reakcijas injekcijas vietā (sāpes injekcijas vietā, reakcija injekcijas vietā) un ādas reakcijas (izsitumi, nātrene) nekā pieaugušajiem.

Klīnisko pētījumu drošuma dati par bērniem līdz 2 gadu vecumam nav pieejami.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Simptomi

Insulīna pārdozēšana var izraisīt smagas pakāpes un dažreiz ilgstošu un dzīvībai bīstamu hipoglikēmiju.

Ārstēšana

Vieglu hipoglikēmiju parasti var likvidēt ar iekšķīgu ogļhidrātu lietošanu. Var būt nepieciešama zāļu devas, ēšanas ieradumu vai fiziskās aktivitātes pielāgošana.

Smagākos gadījumos, kad ir koma, krampji vai neiroloģiski traucējumi, var intramuskulāri/ subkutāni ievadīt glikagonu vai intravenozi - koncentrētu glikozes šķīdumu. Var būt nepieciešama ilgstoša ogļhidrātu lietošana un pacienta novērošana, jo pēc šķietamas klīniskas uzlabošanās iespējama atkārtota hipoglikēmija.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Zāles cukura diabēta ārstēšanai, ilgstošas darbības insulīni un tā analogi injekcijām. ATĶ kods: A10A E04.

Darbības mehānisms

Glargīna insulīns ir cilvēka insulīna analogs, kas slikti šķīst neitrāla pH apstākļos. Tas pilnībā šķīst Toujeo injekciju šķīduma skābajā vidē (pH 4). Pēc injicēšanas zemādas audos skābais šķīdums tiek

neitralizēts, kas izraisa mikronogulšņu veidošanos, no kurām savukārt nepārtraukti atbrīvojas neliels glargīna insulīna daudzums, nodrošinot vienmērīgu, paredzamu koncentrācijas/ laika profilu ar paildzinātu darbību bez pacēlumiem.

Glargīna insulīns tiek metabolizēts 2 aktīvajos metabolītos, proti, M1 un M2 (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Saistīšanās pie insulīna receptoriem: pētījumi in vitro liecina, ka glargīna insulīna un tā metabolītu M1 un M2 afinitāte pret cilvēka insulīna receptoriem ir līdzīga kā cilvēka insulīnam.

Saistīšanās pie IGF-1 receptoriem: glargīna insulīna afinitāte pret cilvēka IGF-1 receptoriem ir aptuveni 5–8 reizes lielāka nekā cilvēka insulīnam (bet aptuveni 70–80 reižu mazāka nekā IGF-1), savukārt M1 un M2 saistās pie IGF-1 receptoriem ar nedaudz zemāku afinitāti nekā cilvēka insulīns.

Kopējā terapeitiskā insulīna (glargīna insulīna un tā metabolītu) koncentrācija pacientiem ar 1. tipa diabētu bija ievērojami zemāka par to, kāda būtu nepieciešama pusei no maksimālās IGF-1 receptoru aizņemšanas un sekojošai IGF-1 receptoru izraisītai mitogēni-proliferatīvā signālceļa iniciēšanai. Endogēnais IGF-1 fizioloģiskā koncentrācijā var aktivēt mitogēni-proliferatīvo signālceļu, tomēr terapeitiskā koncentrācija insulīna, tostarp Toujeo, terapijas gadījumā, ir ievērojami zemāka par to farmakoloģisko koncentrāciju, kāda nepieciešama IGF-1 signālceļa aktivēšanai.

Insulīna, arī glargīna insulīna, primārā darbība ir glikozes vielmaiņas regulēšana. Insulīns un tā analogi pazemina glikozes līmeni asinīs, stimulējot glikozes izmantošanu perifēros audos, īpaši skeleta muskuļos un taukaudos, kā arī nomācot glikozes veidošanos aknās. Insulīns kavē lipolīzi adipocītos, proteolīzi un pastiprina olbaltumu sintēzi.

Klīniskās farmakoloģijas pētījumos novērots, ka intravenozi ievadītam glargīna insulīnam un cilvēka insulīnam vienādā devā ir vienādi spēcīga iedarbība. Tāpat kā visiem insulīniem, arī glargīna insulīna darbības parametrus var ietekmēt fiziskā aktivitāte un citi mainīgie lielumi.

Eiglikēmisku situāciju pētījumos ar veseliem indivīdiem vai pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu zemādā ievadīta glargīna insulīna darbība sākās vēlāk nekā cilvēka NPH insulīna darbība, darbība bija vienmērīga, bez maksimumiem, un darbība bija ilgstošāka.

Grafikā redzami pētījuma rezultāti pacientiem:

1. attēls. Darbības raksturlielumi pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu

 

 

 

 

izmantošanas (mg/kg/min)

 

 

 

 

 

glargīna insulīns

 

 

 

 

 

 

NPH insulīns

 

 

 

 

Glikozes ātrums*

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laiks (h) pēc s.c. injekcijas

 

Novērošanas

 

 

 

perioda beigas

*noteikts pēc infūzijā ievadītā glikozes daudzuma, kas nepieciešams, lai saglabātu nemainīgu glikozes līmeni plazmā (vidējie parametri ik pa stundai)

Ilgstošākā subkutāni ievadīta glargīna insulīna darbība tieši saistīta ar tā lēnāko uzsūkšanos, tādēļ preparātu var ievadīt reizi dienā. Insulīna un insulīna analogu, piemēram, glargīna insulīna, darbības parametri laikā stipri var mainīties gan salīdzinot dažādiem indivīdiem, gan katram indivīdam atšķirīgās situācijās.

Klīniskā pētījumā novērots, ka hipoglikēmijas simptomi un kontrregulācijas hormonu atbildreakcija veseliem brīvprātīgiem un pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu pēc intravenozas glargīna insulīna un cilvēka insulīna ievadīšanas bija līdzīga.

Glargīna insulīna (lietojot reizi dienā) ietekme uz diabētisku retinopātiju tika vērtēta atklātā 5 gadus ilgā ar NPH kontrolētā pētījumā (NPH insulīnu lietojot divreiz dienā), kurā piedalījās 1024 2. tipa cukura diabēta slimnieki un kurā pēc acs dibena fotografēšanas tika novērtēta retinopātijas progresēšana par 3 vai vairāk soļiem pēc agrīnās diabētiskās retinopātijas ārstēšanas pētījuma (Early Treatment Diabetic Retinopathy Study - ETDRS) skalas. Nav būtiskas atšķirības diabētiskās retinopātijas progresēšanā, ja glargīna insulīns tiek salīdzināts ar NPH insulīnu.

ORIGIN (Outcome Reduction with Initial Glargine INtervention) pētījums bija daudzcentru, randomizēts, 2x2 faktoriāla plānojuma pētījums, kurā piedalījās 12 537 dalībnieki ar augstu kardiovaskulāru (KV) risku un glikozes līmeņa tukšā dūšā novirzēm (GTN) vai glikozes tolerances traucējumiem (GTT) (12% dalībnieku) vai 2. tipa cukura diabētu, kas ārstēts ar ≤1 perorālu pretdiabēta līdzekli (88% dalībnieku). Dalībniekus randomizēja (1:1), lai saņemtu glargīna insulīnu (n=6264), kura deva titrēta, lai sasniegtu glikozes līmeni tukšā dūšā (GTD) ≤95 mg/dl (5,3 mmol), vai standartaprūpi (n=6273).

Pirmais no primāriem efektivitātes iznākumiem bija laiks līdz pirmajam KV nāves, neletāla miokarda infarkta (MI) vai neletāla insulta gadījumam, otrais no primāriem efektivitātes iznākumiem bija laiks līdz jebkuram no pirmajiem gadījumiem vai revaskularizācijas procedūrai (koronārai, karotīdai vai perifērai), vai hospitalizācijai sirds mazspējas dēļ.

Sekundārie vērtētie mērķa kritēriji ietvēra jebkura cēloņa mirstību un saliktu mikrovaskulāru iznākumu.

Glargīna insulīns neietekmēja KV slimības relatīvo risku un KV mirstību, salīdzinot ar standartaprūpi. Starp glargīna insulīnu un standartaprūpi nebija atšķirību attiecībā uz diviem primāriem rezultātiem; jebkuru šos iznākumus ietveroša mērķa kritērija komponenti; jebkura cēloņa mirstību vai saliktu mikrovaskulāru iznākumu.

Glargīna insulīna vidējā deva pētījuma beigās bija 0,42 V/kg. Sākumā dalībniekiem vidējais HbA1c bija 6,4%, vidējais HbA1c ārstēšanas laikā bija 5,9 – 6,4% glargīna insulīna grupā un 6,2 – 6,6% standartaprūpes grupā visā novērošanas laikā.

Smagas hipoglikēmijas biežums (dalībnieku, kam tā radās, skaits uz 100 ārstēšanas pacientgadiem) bija 1,05 glargīna insulīna un 0,30 standartaprūpes grupā, apstiprinātas hipoglikēmijas, kas nebija smaga, biežums bija 7,71 glargīna insulīna un 2,44 standartaprūpes grupā. Šī 6 gadus ilgā pētījuma laikā 42% glargīna insulīna lietotāju neradās neviens hipoglikēmijas gadījums.

Pēdējā ārstēšanas apmeklējuma laikā vidējā ķermeņa masas palielināšanās no sākotnējās glargīna insulīna grupā bija 1,4 kg un vidējā samazināšanās starndartaprūpes grupā bija 0,8 kg.

Pediatriskā populācija

Randomizētā, kontrolētā klīniskā pētījumā bērni (6 - 15 gadus veci) ar 1. tipa cukura diabētu (n = 349) tika ārstēti 28 nedēļas ar bazāla-bolus insulīna shēmu, regulāro cilvēka insulīnu lietojot pirms katras ēdienreizes. Glargīna insulīns tika lietots reizi dienā pirms naktsmiera, un NPH cilvēka insulīns tika lietots reizi vai divas reizes dienā. Abās ārstēšanas grupās tika novērota līdzīga ietekme uz glikozēto hemoglobīnu un simptomātiskas hipoglikēmijas biežumu, tomēr glikozes līmenis plazmā tukšā dūšā, salīdzinot ar sākotnējo līmeni, glargīna insulīna grupā samazinājās vairāk nekā NPH grupā. Glargīna insulīna grupā hipoglikēmija bija mazāk smaga. 143 pacienti, kas tika ārstēti ar glargīna insulīnu šajā pētījumā, turpināja ārstēšanos ar glargīna insulīnu nekontrolētā pētījuma pagarinājumā ar vidēji

2 gadus ilgu novērošanas periodu. Šīs paplašinātās ārstēšanas ar glargīna insulīnu laikā netika iegūti jauni dati par drošumu.

Tika veikts arī krustenisks pētījums, salīdzinot glargīna insulīnu, kas lietots kopā ar lispro insulīnu, un NPH, kas lietots kopā ar regulāro cilvēka insulīnu (katru ārstēšanu veica 16 nedēļas nejaušināti), divdesmit sešiem 12 – 18 gadus veciem pusaudžiem ar 1. tipa cukura diabētu. Tāpat kā iepriekš aprakstītajā pediatriskajā pētījumā, glikozes līmeņa plazmā tukšā dūšā samazināšanās no sākotnējā līmeņa glargīna insulīna grupā bija lielāka nekā NPH grupā. HbA1c pārmaiņas, salīdzinot ar sākotnējo līmeni, ārstēšanas grupās bija līdzīgas; tomēr nakts laikā reģistrētais glikozes līmenis glargīna/lispro insulīna grupā bija krietni lielāks nekā NPH/regulārā insulīna grupā, ar vidējo mazāko vērtību 5,4 mM pret 4,1 mM. Attiecīgi nakts hipoglikēmijas biežums glargīna/lispro insulīna grupā bija 32%, salīdzinot ar 52% NPH/regulārā insulīna grupā.

24 nedēļas ilgā paralēlu grupu pētījumā, kurā piedalījās 125 bērni ar 1. tipa cukura diabētu vecumā no 2 līdz 6 gadiem, salīdzināja glargīna insulīnu, kas tika lietots reizi dienā no rīta, ar NPH insulīnu, kas tika lietots vienu vai divas reizes dienā kā bazālais insulīns. Abas grupas saņēma bolus insulīnu pirms ēdienreizēm.

Galvenais mērķis, pierādīt, ka glargīna insulīns nav sliktāks par NPH insulīnu jebkādas hipoglikēmijas ziņā, netika sasniegts un tika konstatēta tendence palielināties hipoglikēmijas gadījumiem, lietojot glargīna insulīnu [glargīna insulīna:NPH rādītāju attiecība (95% TI) = 1,18 (0,97 – 1,44)].

Glikozētā hemoglobīna un glikozes līmeņa svārstības bija līdzīgas abās ārstēšanas grupās. Šajā pētījumā netika atklāti jauni fakti par drošumu.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Pēc subkutānas glargīna insulīna ievadīšanas salīdzinājumā ar cilvēka NPH insulīnu veseliem indivīdiem un cukura diabēta slimniekiem insulīna koncentrācija serumā liecināja par lēnāku un daudz ilgstošāku uzsūkšanos, kā arī par koncentrācijas maksimuma trūkumu. Tādējādi koncentrācija atbilda glargīna insulīna farmakodinamiskās aktivitātes parametriem laikā. Grafikā iepriekš tekstā redzami glargīna insulīna un NPH insulīna darbības raksturlielumi laikā.

Injicējot glargīna insulīnu reizi dienā, līdzsvara stāvoklis tiek sasniegts 2 – 4 dienās pēc pirmās devas ievadīšanas.

Ievadot intravenozi, glargīna insulīna un cilvēka insulīna eliminācijas pusperiodi bija līdzīgi.

Pēc subkutānas Toujeo injekcijas pacientiem ar diabētu glargīna insulīns tiek strauji metabolizēts par bēta ķēdes karboksilgalu, veidojoties diviem aktīvajiem metabolītiem - M1 (21A-Gly-insulīns) un M2 (21A-Gly-dez-30B-Thr-insulīns). Galvenais plazmā cirkulējošais savienojums ir metabolīts M1. Līdz ar lietotās Toujeo devas pieaugumu paaugstinās M1 iedarbības līmenis. Farmakokinētiskās un farmakodinamiskās atrades liecina, ka subkutānu Toujeo injekciju ietekmi galvenokārt nosaka M1 iedarbība. Glargīna insulīns un metabolīts M2 vairumam pacientu nebija nosakāmi, savukārt gadījumos, kad tie bija nosakāmi, to koncentrācija nebija atkarīga no lietotās Toujeo devas.

Klīniskos pētījumos pēc vecuma un dzimuma iedalīto apakšgrupu analīzēs nekonstatēja nekādas lietošanas drošuma un efektivitātes pārmaiņas ar glargīna insulīnu ārstētiem pacientiem salīdzinājumā ar visiem pētījuma dalībniekiem.

Pediatriskā populācija

Farmakokinētika 2 – 6 gadus veciem bērniem ar 1. tipa cukura diabētu novērtēta vienā klīniskā pētījumā (skatīt 5.1. apakšpunktu). Bērniem, kurus ārstēja ar glargīna insulīnu, tika mērīts glargīna insulīna un tā galveno M1 un M2 metabolītu zemākais līmenis plazmā, atklājot līdzīgu koncentrāciju plazmā kā pieaugušajiem, un apliecinot, ka, ilgstoši lietojot, glargīna insulīns un tā metabolīti neuzkrājas.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

5 ml flakons, kārtridžs, kārtridžs lietošanai ar OptiClik, OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce:

cinka hlorīds, metakrezols, glicerīns,

sālsskābe (pH regulēšanai),

nātrija hidroksīds (pH regulēšanai), ūdens injekcijām.

10 ml flakons: cinka hlorīds, metakrezols, glicerīns,

sālsskābe (pH regulēšanai), polisorbāts 20,

nātrija hidroksīds (pH regulēšanai), ūdens injekcijām.

6.2.Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

Flakons, kārtridžs un kārtridžs lietošanai ar OptiClik

Svarīgi ir nodrošināt, lai šļirces nesaturētu nekāda cita materiāla paliekas.

6.3.Uzglabāšanas laiks

Flakons

5 ml flakons

2 gadi.

10 ml flakons

3 gadi.

Pēc pirmās lietošanas reizes 5 ml flakons

Šīs zāles var uzglabāt ne ilgāk par 4 nedēļām temperatūrā līdz 25 °C, un tās nedrīkst atrasties blakus tiešam siltuma vai gaismas avotam.

Uzglabāt flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

10 ml flakons

Šīs zāles var uzglabāt ne ilgāk par 4 nedēļām temperatūrā līdz 30 °C, un tās nedrīkst atrasties blakus tiešam siltuma vai gaismas avotam. Uzglabāt flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uz etiķetes ieteicams pierakstīt pirmās lietošanas reizes datumu.

Kārtridžs, kārtridžs lietošanai ar OptiClik, OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce:

3 gadi.

Pēc pirmās lietošanas reizes

Šīs zāles var uzglabāt ne ilgāk par 4 nedēļām temperatūrā līdz 30 °C, un tās nedrīkst atrasties blakus tiešam siltuma vai gaismas avotam.

Pildspalvveida injektoru, kurā ievietots kārtridžs, vai lietot sāktos pildspalvveida injektorus nedrīkst uzglabāt ledusskapī.

Pēc katras injekcijas pildspalvveida injektoram jāuzliek atpakaļ tā vāciņš, lai to pasargātu no gaismas.

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pirms pirmās lietošanas reizes Uzglabāt ledusskapī (2ºC – 8oC). Nesasaldēt.

Nesasaldēt un nenovietot tuvu pie saldētavas nodalījuma vai aukstuma elementa.

Uzglabāt flakonu, kārtridžu vai pildspalvveida pilnšļirci ārējā kartona kastītē, lai pasargātu no gaismas.

Pēc pirmās lietošanas reizes

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu pirmās atvēršanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

Flakons

5 ml šķīduma flakonā (1. hidrolītiskās klases bezkrāsains stikls) ar flancētu vāciņu (alumīnijs), aizbāzni (hlorbutila gumija (1. tips)) un noņemamu aizsargvāciņu (polipropilēns). Iepakojumā ir 1, 2,

5 vai 10 flakoni.

10 ml šķīduma flakonā (1. hidrolītiskās klases bezkrāsains stikls), ar flancētu vāciņu (alumīnijs), aizbāzni (1. tipa, poliizoprēna un brombutila lamināta gumija) un noņemamu vāciņu (polipropilēns). Iepakojumā 1 flakons.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Kārtridžs, kārtridžs lietošanai ar OptiClik, OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce

Bezkrāsaina 1. klases stikla kārtridžs ar melnu virzuli (brombutilgumija), vāciņu ar atlocītām malām (alumīnijs) un aizbāzni (brombutils vai poliizoprēna un brombutilgumijas lamināts). Kārtridžā ir 3 ml šķīduma.

Kārtridžs lietošanai ar OptiClik

Stikla kārtridžs ir neatgriezeniski iemontēts caurspīdīgā apvalkā un samontēts ar plastmasas mehānismu, kam vienā galā ir stienītis ar vītni.

OptiSet pildspalvveida pilnšļirce, SoloStar pildspalvveida pilnšļirce

Kārtridžs ir ieslēgts vienreizlietojamā pildspalvveida injektorā. Adatas iepakojumam nav pievienotas.

Iepakojuma lielums

Iepakojumā ir 4, 5 vai 10 kārtridži.

Iepakojumā ir 1, 3, 4, 5, 6, 8, 9 vai 10 kārtridži lietošanai ar OptiClik.

Iepakojumā ir 1, 3, 4, 5, 6, 8, 9 vai 10 OptiSet pildspalvveida pilnšļirces.

Iepakojumā ir 1, 3, 4, 5, 6, 8, 9 vai 10 SoloStar pildspalvveida pilnšļirces.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Pirms lietošanas pārbaudiet Toujeo šķīdumu. To drīkst lietot tikai gadījumā, ja šķīdums ir dzidrs, bezkrāsains, nav redzamas cietas daļiņas un ja tam ir ūdenim līdzīga konsistence. Tā kā Toujeo ir šķīdums, pirms lietošanas tas nav jāsakrata.

Toujeo nedrīkst samaisīt ar kādu citu insulīnu vai atšķaidīt. Samaisīšana vai atšķaidīšana var mainīt tā laika/iedarbības profilu un samaisīšana var izraisīt nogulšņu veidošanos.

Pirms katras injekcijas vienmēr jāpārbauda insulīna marķējums, lai izvairītos no glargīna insulīna un citu insulīnu kļūdainas lietošanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Toujeo kārtridžā

Insulīna pildspalvveida injektors

Toujeo kārtridži paredzēti lietošanai tikai kopā ar pildspalvveida injektoru OptiPen, ClikSTAR, Autopen 24, Tactipen, AllStar vai JuniorSTAR (skatīt 4.4. apakšpunktu). Visi šie pildspalvveida injektori Jūsu valsts tirgū var nebūt pieejami.

Pildspalvveida injektors jālieto atbilstoši ierīces ražotāja sniegtajai informācijai un ieteikumiem. Rūpīgi jāievēro pildspalvveida injektora ražotāja instrukcijā sniegtie norādījumi par kārtridža ievietošanu, adatas pievienošanu un insulīna injicēšanu.

Ja insulīna pildspalvveida injektors ir bojāts vai mehānisku defektu dēļ darbojas nepareizi, tas ir jāizmet un jālieto jauns insulīna pildspalvveida injektors.

Ja pildspalvveida injektors darbojas nepareizi (skatīt norādījumus par injektora lietošanu), šķīdumu no kārtridža var ievilkt šļircē (piemērota 100 vienību insulīna/ml ievadīšanai) un injicēt.

Kārtridžs

Pirms ievietošanas pildspalvveida injektorā kārtridžam 1–2 stundas jāatrodas istabas temperatūrā. Pirms injekcijas no kārtridža jāizvada gaisa burbulīši (skatīt norādījumus par pildspalvveida injektora lietošanu). Tukšos kārtridžus nedrīkst atkārtoti uzpildīt.

Toujeo kārtridžā lietošanai ar OptiClik

Kārtridži lietošanai ar OptiClik ir lietojami tikai kopā ar OptiClik un atbilstoši ierīces ražotāja ieteikumiem un informācijai.

Rūpīgi jāievēro pildspalvveida injektora ražotāja instrukcijā sniegtie norādījumi par kārtridža ievietošanu, adatas pievienošanu un insulīna injicēšanu.

Ja OptiClik ir bojāts vai mehānisku defektu dēļ darbojas nepareizi, tas ir jāizmet un jālieto jauns

OptiClik.

Pirms ievietošanas pildspalvveida injektorā kārtridžam 1–2 stundas jāatrodas istabas temperatūrā. Pirms injekcijas no kārtridža jāizvada gaisa burbulīši (skatīt norādījumus par pildspalvveida injektora lietošanu). Tukšos kārtridžus nedrīkst atkārtoti uzpildīt.

Ja pildspalvveida injektors darbojas nepareizi (skatīt norādījumus par tā lietošanu), šķīdumu no kārtridža var ievilkt šļircē (piemērota 100 vienību insulīna/ml ievadīšanai) un injicēt.

Toujeo OptiSet vai SoloStar pildspalvveida pilnšļircē

Pirms pirmās lietošanas reizes pildspalvveida pilnšļircei 1–2 stundas jāatrodas istabas temperatūrā. Tukšās pildspalvveida pilnšļirces nekādā gadījumā nedrīkst lietot atkārtoti, un tās ir pareizā veidā jāiznīcina.

Lai nepieļautu slimību pārnešanas iespēju, katru pildspalvveida injektoru drīkst lietot tikai viens pacients.

Pirms pildspalvveida pilnšļirces lietošanas rūpīgi jāizlasa iepakojumam pievienotajā lietošanas instrukcijā sniegtie norādījumi.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Sanofi-Aventis Deutschland GmbH, D-65926 Frankfurt am Main,Vācija.

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS (-I)

EU/1/00/133/001-004

EU/1/00/133/005-007

EU/1/00133/008

EU/1/00/133/009-016

EU/1/00/133/017-024

EU/1/00/133/025-032

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2000. gada 27. jūnijs.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2015. gada 17. februāris.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http//www,ema.europa.eu/.

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas