Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z

Victoza (liraglutide) – Zāļu apraksts - A10BX07

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsVictoza
ATĶ kodsA10BX07
Vielaliraglutide
RažotājsNovo Nordisk A/S

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Victoza 6 mg/ml šķīdums injekcijām pildspalvveida pilnšļircē

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml šķīduma satur 6 mg liraglutīda (liraglutidum)*. Viena 3 ml pildspalvveida pilnšļirce satur 18 mg liraglutīda.

* cilvēka glikagonam līdzīgā peptīda-1 (glucagon-like peptide; GLP-1) analogs iegūts ar rekombinantas DNS tehnoloģijas palīdzību Saccharomyces cerevisiae.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, bezkrāsains vai gandrīz bezkrāsains, fizioloģiskais šķīdums; pH=8,15.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Victoza ir indicēts 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai pieaugušajiem, lai sasniegtu glikēmijas kontroli: monoterapijā

kad diēta un fiziskās aktivitātes nenodrošina pietiekamu glikēmijas kontroli pacientiem, kuriem metformīna lietošana nav piemērota nepanesības vai kontrindikāciju dēļ;

kombinētā terapijā

kombinācijā ar perorāliem glikozes līmeni asinīs pazeminošiem līdzekļiem un/vai bazālo insulīnu, kad tie kopā ar diētu un fiziskām aktivitātēm nenodrošina pietiekamu glikēmijas kontroli (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktā pieejamos datus par dažādām kombinācijām).

4.2.Devas un lietošanas veids

Devas

Lai uzlabotu panesamību kuņģa-zarnu traktā, sākumdeva ir 0,6 mg liraglutīda dienā. Kad pagājusi vismaz nedēļa, deva jāpalielina līdz 1,2 mg. Dažiem pacientiem ir paredzama uzlabošanās palielinot devu no 1,2 mg uz 1,8 mg un, pamatojoties uz klīnisko atbildes reakciju, pēc vēl vismaz vienas nedēļas devu var palielināt līdz 1,8 mg, lai turpinātu uzlabot glikēmijas kontroli. Lietot par 1,8 mg lielāku dienas devu nav ieteicams.

Victoza var pievienot pašreizējai terapijai ar metformīnu vai metformīna un tiazolidīndiona kombinētai terapijai. Pašlaik lietoto metformīna un tiazolidīndiona devu var turpināt, to nemainot.

Victoza var pievienot pašreizējai terapijai ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu vai metformīna un sulfonilurīnvielas kombinētai terapijai vai bazālam insulīnam. Ja Victoza pievieno terapijai ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu vai bazālo insulīnu, ir jāapsver sulfonilurīnvielas atvasinājuma vai bazālā insulīna devas samazināšana, lai mazinātu hipoglikēmijas risku (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lai pielāgotu Victoza devu, glikozes līmeņa paškontrole asinīs nav jāveic. Taču, uzsākot ārstēšanu ar Victoza kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu vai bazālo insulīnu, varētu būt nepieciešama glikozes līmeņa asinīs paškontrole, lai pielāgotu sulfonilurīnvielas atvasinājuma vai bazālā insulīna devu.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki pacienti (>65 gadus veci)

Devas pielāgošana vecuma dēļ nav nepieciešama. Terapeitiskā pieredze ≥75 gadus veciem pacientiem ir ierobežota (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama (kreatinīna klīrenss attiecīgi 60-90 ml/min un 30-59 ml/min). Nav terapeitiskās pieredzes pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss mazāks par 30 ml/min). Victoza pašlaik nevar ieteikt lietošanai pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem, kā arī pacientiem ar nieru slimību beigu stadijā (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem nav ieteicama devas pielāgošana. Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nav ieteicams lietot Victoza (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Victoza drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem, nav pierādīta (skatīt 5.1. apakšpunktu). Dati nav pieejami.

Lietošanas veids

Victoza nedrīkst ievadīt intravenozi vai intramuskulāri.

Victoza jāievada reizi dienā jebkurā laikā, neatkarīgi no ēdienreizēm, un to var injicēt zemādā vēdera priekšējā sienā, augšstilbā vai augšdelmā. Injicēšanas vietu un laiku var mainīt, nepielāgojot devu. Taču vēlams, lai tad, kad ir atrasts vispiemērotākais dienas laiks, Victoza tiktu injicēts aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Sīkākus norādījumus par ievadīšanu skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Liraglutīdu nedrīkst lietot pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu vai diabētiskās ketoacidozes ārstēšanai.

Liraglutīds nav insulīna aizstājējs.

Nav pietiekamas pieredzes pacientiem ar I – II funkcionālās klases sastrēguma sirds mazspēju pēc Ņujorkas Sirds slimību asociācijas (New York Heart Association; NYHA) klasifikācijas un tādēļ liraglutīds jālieto piesardzīgi. Nav pieredzes pacientiem ar III – IV funkcionālās klases sastrēguma sirds mazspēju pēc NYHA klasifikācijas un tādēļ šādiem pacientiem liraglutīds nav ieteicams.

Nav pietiekamas pieredzes pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību un diabētisku gastroparēzi. Šiem pacientiem liraglutīda lietošana nav ieteicama, jo ir saistīta ar īslaicīgām kuņģa-zarnu trakta blakusparādībām, ieskaitot sliktu dūšu, vemšanu un caureju.

Akūts pankreatīts

GLP-1 receptora agonistu lietošana ir bijusi saistīta ar akūta pankreatīta rašanās risku. Saņemti daži ziņojumi par akūtu pankreatītu. Pacienti jāinformē par akūtam pankreatītam raksturīgiem simptomiem. Ja ir aizdomas par pankreatītu, Victoza lietošana jāpārtrauc; ja ir diagnosticēts akūts pankreatīts, Victoza lietošanu nedrīkst atsākt. Jāievēro piesardzība pacientiem ar pankreatītu anamnēzē.

Vairogdziedzera saslimšana

Klīniskos pētījumos, sevišķi pacientiem ar vairogdziedzera saslimšanu anamnēzē, ir bijuši ziņojumi par vairogdziedzera blakusparādībām, ieskaitot paaugstinātu kalcitonīnu asinīs, kāksli un vairogdziedzera neoplazmu un tādēļ liraglutīds jālieto piesardzīgi.

Hipoglikēmija

Pacientiem, kuri saņem liraglutīdu kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu vai bazālo insulīnu, var būt palielināts hipoglikēmijas risks (skatīt 4.8. apakšpunktu). Hipoglikēmijas risku var mazināt, samazinot sulfonilurīnvielas atvasinājuma vai bazālā insulīna devu.

Dehidratācija

Ir ziņots par dehidratācijas pazīmēm un simptomiem, tai skaitā, nieru darbības pasliktināšanos un akūtu nieru mazspēju pacientiem, kuri ārstēti ar liraglutīdu. Ar liraglutīdu ārstēti pacienti ir jābrīdina par potenciālu dehidratācijas risku saistībā ar kuņģa-zarnu trakta blakusparādībām un jāiesaka ievērot piesardzību, lai izvairītos no šķidruma daudzuma samazināšanās.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Vērtējot citohroma P450 mehānismu un saistīšanos pie plazmas olbaltumvielām, in vitro liraglutīdam pierādīta ļoti neliela spēja iesaistīties farmakokinētiskā mijiedarbībā ar citām aktīvām vielām.

Neliela kuņģa iztukšošanās aizkavēšanās, lietojot liraglutīdu, var ietekmēt vienlaikus perorāli lietoto zāļu uzsūkšanos. Mijiedarbības pētījumos klīniski nozīmīgu zāļu uzsūkšanās aizkavēšanos nekonstatēja un tādēļ devas pielāgošana nav nepieciešama. Neliels skaits ar liraglutīdu ārstēto pacientu ziņoja par vismaz vienu smagas caurejas epizodi. Caureja var ietekmēt vienlaikus perorāli lietotu zāļu uzsūkšanos.

Varfarīns un citi kumarīna atvasinājumi

Mijiedarbības pētījums nav veikts. Nevar izslēgt klīniski nozīmīgu mijiedarbību ar aktīvām vielām, kam piemīt vāja šķīdība vai kam ir šaurs terapeitiskās darbības platums, kā, piemēram, varfarīnam. Līdz ar liraglutīda terapijas uzsākšanu, pacientiem, kuri lieto varfarīnu vai citus kumarīna atvasinājumus, ieteicams biežāk kontrolēt INR (International Normalised Ratio).

Paracetamols

Liraglutīds nemainīja paracetamola kopējo iedarbību pēc vienreizējas 1000 mg devas lietošanas. Paracetamola Cmax samazinājās par 31%, un vidējais tmax aizkavējās līdz pat 15 min. Devas pielāgošana vienlaikus paracetamola lietošanas dēļ nav nepieciešama.

Atorvastatīns

Liraglutīds klīniski nozīmīgi nemainīja atorvastatīna kopējo iedarbību pēc vienreizējas 40 mg atorvastatīna devas lietošanas. Tādēļ, lietojot vienlaikus ar liraglutīdu, atorvastatīna deva nav jāpielāgo. Lietojot vienlaikus ar liraglutīdu, atorvastatīna Cmax samazinājās par 38%, un vidējais tmax aizkavējās par 1 – 3 h.

Grizeofulvīns

Liraglutīds nemainīja grizeofulvīna kopējo iedarbību pēc vienreizējas 500 mg grizeofulvīna devas lietošanas. Grizeofulvīna Cmax palielinājās par 37%, bet vidējais tmax nemainījās. Grizeofulvīna un citu vielu ar vāju šķīdību un izteiktu caurlaidību devas pielāgošana nav nepieciešama.

Digoksīns

Vienas 1 mg digoksīna devas un liraglutīda ievadīšana samazināja digoksīna AUC par 16% un Cmax samazinājās par 31%. Digoksīna vidējais tmax aizkavējās par 1 – 1,5 h. Ņemot vērā šos rezultātus, digoksīna deva nav jāpielāgo.

Lizinoprils

Vienas 20 mg lizinoprila devas un liraglutīda ievadīšana samazināja lizinoprila AUC par 15% un Cmax samazinājās par 27%. Lietojot vienlaikus ar liraglutīdu, lizinoprila vidējais tmax aizkavējās par 6 – 8 h. Ņemot vērā šos rezultātus, lizinoprila deva nav jāpielāgo.

Perorālie kontracepcijas līdzekļi

Liraglutīds pēc vienreizējas perorālā kontracepcijas līdzekļa devas lietošanas samazināja etinilestradiola un levonorgestrela Cmax par attiecīgi 12 un 13%. Lietojot vienlaikus ar liraglutīdu, abu vielu tmax aizkavējās par 1,5 h. Klīniski nozīmīgu ietekmi uz etinilestradiola vai levonorgestrela kopējo iedarbību nekonstatēja. Tādēļ paredzams, ka, lietojot vienlaikus ar liraglutīdu, kontraceptīvais efekts nemainīsies.

Insulīns

Netika novērota farmakokinētiska vai farmakodinamiska mijiedarbība starp liraglutīdu un detemira insulīnu, ievadot detemira insulīna vienu devu 0,5 vienības/kg ar liraglutīdu 1,8 mg līdzsvara koncentrācijā pacientiem ar 2. tipa diabētu.

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav pietiekamu datu par liraglutīda lietošanu grūtniecēm. Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Potenciālais risks cilvēkam nav zināms.

Liraglutīdu grūtniecības laikā nedrīkst lietot, tā vietā ieteicams lietot insulīnu. Ja paciente vēlas grūtniecību vai grūtniecība iestājas, ārstēšana ar Victoza jāpārtrauc.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai liraglutīds cilvēkam izdalās ar mātes pienu. Pētījumos ar dzīvniekiem pierādīts, ka liraglutīda un tā strukturāli ļoti līdzīgo metabolītu izdalīšanās pienā ir neliela. Neklīniskajos pētījumos konstatēta ar ārstēšanu saistīta jaundzimušo augšanas mazināšanās ar mātes pienu barotiem žurku mazuļiem (skatīt 5.3. apakšpunktu). Pieredzes trūkuma dēļ Victoza nedrīkst lietot zīdīšanas laikā.

Fertilitāte

Neskaitot nenozīmīgu embriju skaita samazināšanos, dzīvnieku reprodukcijas pētījumi neliecināja par nelabvēlīgu iedarbību uz fertilitātes rādītājiem.

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Victoza neietekmē vai nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Pacientiem jāiesaka veikt piesardzības pasākumus, lai izvairītos no hipoglikēmijas transportlīdzekļa vadīšanas un mehānismu apkalpošanas laikā, īpaši tad, ja Victoza tiek lietotas kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu vai bazālo insulīnu.

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Piecos lielos ilgstošos klīniskos pētījumos vairāk nekā 2500 pacienti ir saņēmuši ārstēšanu ar Victoza monoterapijas veidā vai kombinācijā ar metformīnu, sulfonilurīnvielas atvasinājumu (kopā ar metformīnu vai bez tā) vai ar metformīnu plus rosiglitazonu.

Klīniskos pētījumos visbiežāk novērotās blakusparādības bija kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi: sliktu dūšu un caureju novēroja ļoti bieži, bet vemšanu, aizcietējumu, sāpes vēderā un dispepsiju – bieži. Sākot ārstēšanu ar liraglutīdu, šīs kuņģa-zarnu trakta blakusparādības var rasties biežāk. Šīs reakcijas parasti mazinās dažu dienu vai nedēļu laikā, turpinot ārstēšanu. Galvassāpes un nazofaringītu arī novēroja bieži. Hipoglikēmiju novēroja bieži, bet, lietojot liraglutīdu kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu – ļoti bieži. Smaga hipoglikēmija galvenokārt novērota, lietojot kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu.

Blakusparādību apkopojums tabulas veidā

Par 1. tabulā norādītām nevēlamām reakcijām uz liraglutīdu ziņots ilgstošos, kontrolētos 3. fāzes pētījumos un spontānos (pēcreģistrācijas) ziņojumos. Saistītu spontānu (pēcreģistrācijas) ziņojumu biežums tika aprēķināts, balstoties uz to sastopamību 3. fāzes klīniskajos pētījumos.

Biežums definēts šādi: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10); retāk (≥1/1 000 līdz <1/100); reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000); ļoti reti (<1/10 000); nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

1. tabula. 3. fāzes ilgstošos kontrolētos pētījumos novērotās blakusparādības un spontāni (pēcreģistrācijas) ziņojumi

MedDRA

 

 

 

 

 

 

 

Orgānu

Ļoti

Bieži

 

Retāk

 

Reti

Ļoti reti

sistēmu

bieži

 

 

 

 

 

 

 

 

klases

 

 

 

 

 

 

 

Infekcijas un

 

Nazofaringīts

 

 

 

 

 

infestācijas

 

Bronhīts

 

 

 

 

 

Imūnās

 

 

 

 

 

Anafilaktiskas

 

sistēmas

 

 

 

 

 

reakcijas

 

traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Vielmaiņas un

 

Hipoglikēmija

 

Dehidratācija

 

 

 

uztures

 

Anoreksija

 

 

 

 

 

traucējumi

 

Samazināta ēstgriba

 

 

 

 

 

Nervu

 

Galvassāpes

 

 

 

 

 

sistēmas

 

Reibonis

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Sirds funkcijas

 

Paātrināta sirdsdarbība

 

 

 

 

 

traucējumi

 

 

 

 

 

 

 

Kuņģa-zarnu

Slikta

Vemšana

 

 

 

Intestināla

Pankreatīts

trakta

dūša

Dispepsija

 

 

 

obstrukcija

(ieskaitot

traucējumi

Caureja

Sāpes vēdera augšdaļā

 

 

 

 

nekrotisku

 

 

Aizcietējums

 

 

 

 

pankreatītu)

 

 

Gastrīts

 

 

 

 

 

 

 

Meteorisms

 

 

 

 

 

 

 

Vēdera uzpūšanās

 

 

 

 

 

 

 

Gastroezofageālā atviļņa

 

 

 

 

 

 

 

slimība

 

 

 

 

 

 

 

Nepatīkama sajūta vēderā

 

 

 

 

 

 

 

Zobu sāpes

 

 

 

 

 

Ādas un

 

Nieze

 

Nātrene

 

 

 

zemādas audu

 

 

 

Izsitumi

 

 

 

bojājumi

 

 

 

 

 

 

 

Nieru un

 

 

 

Nieru darbības

 

 

 

urīnizvades

 

 

 

pasliktināšanās

 

 

 

sistēmas

 

 

 

Akūta nieru

 

 

 

traucējumi

 

 

 

mazspēja

 

 

 

Vispārēji

 

Nogurums

 

Nespēks

 

 

 

traucējumi un

 

Reakcijas injekcijas vietā

 

 

 

 

 

reakcijas

 

 

 

 

 

 

 

ievadīšanas

 

 

 

 

 

 

 

vietā

 

 

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

Paaugstināts lipāzes

 

 

 

 

 

 

 

līmenis*

 

 

 

 

 

 

 

Paaugstināts amilāzes

 

 

 

 

 

 

 

līmenis*

 

 

 

 

 

*No kontrolētiem

3.b un 4.

fāzes pētījumiem, kuros tika

veikti šie izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atsevišķu nevēlamu reakciju apraksts

Klīniskā pētījumā, lietojot liraglutīdu monoterapijas veidā, novērotais hipoglikēmijas biežums liraglutīda lietotājiem bija mazāks nekā pacientiem, kuri ārstēti ar aktīvu salīdzināmu līdzekli (glimepirīdu). Biežāk novērotās blakusparādības bija kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi, infekcijas un infestācijas.

Hipoglikēmija

Vairākums klīnisko pētījumu laikā apstiprināto hipoglikēmijas gadījumu bija viegli. Pētījumā, kurā liraglutīdu lietoja monoterapijā, smagas hipoglikēmijas epizodes nenovēroja. Smaga hipoglikēmija var rasties retāk un tā galvenokārt novērota, lietojot liraglutīdu kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu (0,02 gadījumi/pacientgadā). Ļoti maz epizožu (0,001 gadījumi/pacientgadu) novēroja, lietojot liraglutīdu kombinācijā ar citiem perorāliem pretdiabēta līdzekļiem, nevis sulfonilurīnvielas atvasinājumiem. Kombinējot bazālā insulīna un liraglutīda lietošanu, ir zems hipoglikēmijas risks ( 1,0 gadījums pacientgadā, skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kuņģa-zarnu trakta blakusparādības

Lietojot liraglutīdu kombinācijā ar metformīnu, 20,7% pacientu ziņoja par vismaz vienu sliktas dūšas epizodi un 12,6% pacientu – par vismaz vienu caurejas epizodi. Lietojot liraglutīdu kombinācijā ar sulfonilurīnvielas atvasinājumu, 9,1% pacientu ziņoja par vismaz vienu sliktas dūšas epizodi un 7,9% pacientu – par vismaz vienu caurejas epizodi. Vairākumā gadījumu šie traucējumi bija viegli vai vidēji smagi un radās no devas atkarīgā veidā. Turpinot terapiju, vairākumam pacientu, kam terapijas sākumā bija slikta dūša, tās biežums un smaguma pakāpe mazinājās.

Ārstējot ar liraglutīdu, pacientiem, kuri vecāki par 70 gadiem, var rasties vairāk kuņģa-zarnu trakta blakusparādību.

Ārstējot ar liraglutīdu, pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss attiecīgi 60-90 ml/min un 30-59 ml/min) var rasties vairāk kuņģa-zarnu trakta traucējumu.

Lietošanas pārtraukšana

Ilgstošos kontrolētos pētījumos (26 nedēļas ilgos un ilgākos) blakusparādību dēļ zāļu lietošanu pārtrauca 7,8% ar liraglutīdu ārstēto pacientu un 3,4% ar salīdzināmu līdzekli ārstēto pacientu. Blakusparādības, kuru dēļ visbiežāk tika pārtraukta zāļu lietošana ar liraglutīdu ārstētiem pacientiem, bija slikta dūša (2,8% pacientu) un vemšana (1,5%).

Reakcijas injekcijas vietā

Par reakcijām injekcijas vietā bija ziņots aptuveni 2% pacientu, kuri saņēma Victoza ilgstošos (26 nedēļas ilgos vai ilgākos) kontrolētos pētījumos. Šīs reakcijas parasti bija vieglas.

Pankreatīts

Ilgstošos klīniskos pētījumos ar Victoza ziņots par dažiem (<0,2%) akūta pankreatīta gadījumiem. Par pankreatītu bija ziņots arī pēcreģistrācijas periodā.

Alerģiskas reakcijas

Victoza pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par alerģiskām reakcijām, tādām kā nātrene, izsitumi un nieze.

Victoza pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par dažiem anafilaktisku reakciju gadījumiem ar papildus simptomiem, tādiem kā hipotensija, paātrināta sirdsdarbība, dispnoja un tūska. Visos ilgstošos klīniskos liraglutīda pētījumos ziņots par dažiem (0,05%) angioedēmas gadījumiem.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

No kīniskajiem pētījumiem un pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par pārdozēšanu līdz pat 40 reizēm (72 mg) pārsniedzot ieteicamo uzturošo devu. Pārsvarā pacienti ziņoja par izteikti sliktu dūšu, vemšanu un caureju. Neviens no pacientiem nav ziņojis par smagu hipoglikēmiju. Visi pacienti atveseļojās bez komplikācijām.

Pārdozēšanas gadījumā jāsāk pacienta klīniskām pazīmēm un simptomiem atbilstoša uzturoša ārstēšana.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: zāles diabēta ārstēšanai, citi glikozes līmeni asinīs pazeminoši līdzekļi, izņemot insulīnus, ATĶ kods: A10BX07.

Darbības mehānisms

Liraglutīds ir GLP-1 analogs ar 97% sekvences homoloģiju pret cilvēka GLP-1, kas saistās pie GLP-1 receptora un aktivizē to. GLP-1 receptors ir dabīgā GLP-1 mērķis. GLP-1 ir endogēns inkretīna hormons, kas pastiprina no glikozes atkarīgo insulīna sekrēciju no aizkuņģa dziedzera bēta šūnām. Atšķirībā no dabīgā GLP-1, liraglutīdam cilvēka organismā piemīt tādas farmakokinētiskās un farmakodinamiskās īpašības, kas ļauj to ievadīt reizi dienā. Pēc subkutānas ievadīšanas ilgstošo iedarbību nosaka trīs mehānismi: pašsaistīšanās, kas izraisa lēnu uzsūkšanos; saistīšanās ar albumīnu un lielāka enzimātiska noturība pret dipeptidilpeptidāzi 4 (DPP-4) un neitrālo endopeptidāzi (NEP), kas nosaka ilgstošo eliminācijas pusperiodu no plazmas.

Liraglutīda iedarbību pastarpina specifiska mijiedarbība ar GLP-1 receptoriem, kuras rezultātā palielinās cikliskā adenozīnmonofosfāta (cAMF) daudzums. Liraglutīds stimulē insulīna sekrēciju no glikozes atkarīgā veidā. Vienlaikus liraglutīds samazina nesamērīgi izteikto glikagona sekrēciju, arī no glikozes atkarīgā veidā. Tādējādi, kad glikozes līmenis asinīs ir augsts, insulīna sekrēcija tiek stimulēta un glikagona sekrēcija tiek nomākta. Un pretēji, hipoglikēmijas laikā liraglutīds mazina insulīna sekrēciju un neietekmē glikagona sekrēciju. Mehānisms, ar kādu tiek pazemināts glikozes līmenis asinīs, ietver arī nelielu kuņģa iztukšošanās aizkavēšanu. Liraglutīds mazina ķermeņa masu un ķermeņa tauku daudzumu ar mehānismiem, kas ietver samazinātu izsalkuma sajūtu un enerģiju veidojošo vielu uzņemšanu.

GLP-1 ir fizioloģisks pārtikas uzņemšanas un apetītes regulators, bet precīzs tā darbības mehānisms nav pilnībā skaidrs. Pētījumos ar dzīvniekiem liraglutīda perifēra ievadīšana izraisīja aktivitāti noteiktos smadzeņu apvidos, kas atbild par apetītes regulēšanu. Šajos apvidos veicot GLP-1 receptora (GLP-1R) specifisku aktivēšanu, liraglutīds pastiprināja galvenos sāta sajūtas signālus un pavājināja galvenos izsalkuma sajūtas signālus, tādējādi samazinājās ķermeņa masa.

Farmakodinamiskā ietekme

Liraglutīds darbojas 24 stundas, un, pazeminot glikozes līmeni asinīs tukšā dūšā un pēc ēšanas, pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu tas uzlabo glikēmijas kontroli.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Lai novērtētu liraglutīda ietekmi uz glikēmijas kontroli, tika veikti pieci dubultakli, nejaušināti, kontrolēti klīniskie pētījumi (2. tabula). Ārstēšana ar liraglutīdu nodrošināja klīniski un statistiski nozīmīgu glikozētā hemoglobīna A1c (HbA1c), glikozes līmeņa plazmā tukšā dūšā un glikozes līmeņa pēc ēšanas uzlabošanos, salīdzinot ar placebo.

Šajos pētījumos piedalījās 3 978 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu (2 501 pacients ārstēts ar liraglutīdu), 53,7% vīriešu un 46,3% sieviešu, 797 pacienti (508 ārstēti ar liraglutīdu) bija ≥ 65 gadus

veci, un 113 pacienti (66 ārstēti ar liraglutīdu) bija ≥ 75 gadus veci.

Papildus tika veikts arī atklāts nejaušināts kontrolēts pētījums, kurā liraglutīdu salīdzināja ar eksenatīdu.

Tika veikti četri papildus atmaskēti, nejaušināti, kontrolēti klīniskie pētījumi ar liraglutīdu, kuros tika iekļauts 1901 pacients (iekļauti 464, 658, 323 un 177 pacienti pētījumā) un viens dubultakls, nejaušināts, kontrolēts klīniskais pētījums 2. tipa cukura diabēta pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (279 pacienti).

Glikēmijas kontrole

Monoterapija

52 nedēļas ilgas liraglutīda monoterapijas rezultātā konstatēja statistiski nozīmīgu un ilgstošu HbA1c samazināšanos, salīdzinot ar pacientiem, kuri saņēma glimepirīdu 8 mg (-0,84% ar 1,2 mg, -1,14% ar 1,8 mg vs -0,51% ar salīdzināmām zālēm) tiem pacientiem, kuri iepriekš tika ārstēti ar diētu un fiziskām aktivitātēm vai ar perorālo pretdiabēta līdzekļu monoterapiju ar devu, kas nepārsniedz pusi no noteiktās maksimālās devas (2.tabula).

Kombinācija ar perorāliem pretdiabēta līdzekļiem

Lietojot liraglutīdu kombinētas terapijas veidā 26 nedēļas kopā ar metformīnu, glimepirīdu vai ar metformīnu un rosiglitazonu, konstatēja statistiski nozīmīgu (p<0,0001) un ilgstošu HbA1c samazināšanos, salīdzinot ar pacientiem, kuri saņem placebo (2. tabula).

2. tabula. Liraglutīds monoterapijā (52 nedēļas) un kombinācijā ar perorāliem pretdiabēta līdzekļiem (26 nedēļas)

 

N

Vidējais

Vidējā

Pacienti (%),

Vidējā

Vidējās

 

 

HbA1c

HbA1c

kuriem

ķermeņa

ķermeņa

 

 

līmenis

pārmaiņa,

sasniegts

masa (kg)

masas

 

 

(%)

salīdzinot ar

rezultāts

pētījuma

pārmaiņa,

 

 

pētījuma

sākotnējo

HbA1c<7%

sākumā

salīdzinot ar

 

 

sākumā

līmeni (%)

 

 

sākotnējo

 

 

 

 

 

 

(kg)

 

 

 

 

 

 

 

Monoterapija

 

 

 

 

 

 

Liraglutīds 1,2 mg

8.18

-0.84*

42.81, 58.33

92.1

-2.05**

Liraglutīds 1,8 mg

8.19

-1.14**

50.91, 62.03

92.6

-2.45**

Glimepirīds 8 mg/dienā

8.23

-0.51

27.81, 30.83

93.3

1.12

Pievienojot metformīnam (2,000 mg/dienā)

 

 

 

 

Liraglutīds 1,2 mg

8.3

-0.97

35.31, 52.82

88.5

-2.58**

Liraglutīds 1,8 mg

8.4

-1.00

42.41, 66.32

88.0

-2.79**

Placebo

8.4

0.09

10.81, 22.52

91.0

-1.51

Glimepirīds 4 mg/dienā

8.4

-0.98

36.31, 56.02

89.0

0.95

Pievienojot glimepirīdam (4 mg/dienā)

 

 

 

 

Liraglutīds 1,2 mg

8.5

-1.08**

34.51, 57.42

80.0

0.32**

Liraglutīds 1,8 mg

8.5

-1.13**

41.61, 55.92

83.0

-0.23**

Placebo

8.4

0.23

7.51, 11.82

81.9

-0.10

Rosiglitazons

8.4

-0.44

21.91, 36.12

80.6

2.11

4 mg/dienā

 

 

 

 

 

 

Pievienojot metformīnam (2,000 mg/dienā) + rosiglitazonam (4 mg divreiz dienā)

 

Liraglutīds 1,2 mg

8.48

-1.48

57.51

95.3

-1.02

Liraglutīds 1,8 mg

8.56

-1.48

53.71

94.9

-2.02

Placebo

8.42

-0.54

28.11

98.5

0.60

Pievienojot metformīnam (2,000 mg/dienā) + glimepirīdam (4 mg/dienā)

Liraglutīds 1,8 mg

8.3

-1.33*

53.11

85.8

-1.81**

Placebo

8.3

-0.24

15.31

85.4

-0.42

Glargīna insulīns4

8.1

-1.09

45.81

85.2

1.62

*Pārākums (p<0.01) vs. aktīvām salīdzināmām zālēm; **Pārākums (p<0.0001) vs. aktīvām salīdzināmām zālēm;

Līdzvērtība (p<0.0001) vs. aktīvām salīdzināmām zālēm

1visi pacienti; 2iepriekšēja perorāla pretdiabēta līdzekļa monoterapija; 3iepriekš ar diētu ārstēti pacienti 4Glargīna insulīna lietošana bija atklāta un tika veikta atbilstoši glargīna insulīna devas titrēšanas vadlīnijām. Glargīna insulīna devas titrēšanu veica pacients pēc pētnieka norādījumiem:

Glargīna insulīna titrēšanas vadlīnijas

Paškontroles TDG

Glargīna insulīna devas pieaugums (SV)

≤5,5 mmol/l (≤100 mg/dl) mērķis

Nav jāpielāgo

>5,5 un <6,7 mmol/l (>100 un <120 mg/dl)

0 – 2 SVa

≥6,7 mmol/l (≥120 mg/dl)

2 SV

aSaskaņā ar individualizētu pētnieka rekomendāciju iepriekšējās vizītes laikā, piemēram, atkarībā no tā, vai pacientam ir bijusi hipoglikēmija.

Kombinācija ar insulīnu

104 nedēļu pētījumā 57% 2. tipa diabēta pacienti, kuri ārstēti ar degludeka insulīnu kombinācijā ar metformīnu, sasniedza mērķa HbA1c <7% un pārējie pacienti turpināja dalību 26 nedēļu atklātā pētījumā un tika randomizēti pievienotai liraglutīda vai vienas devas asparta insulīna terapijai (saistībā ar galveno ēdienreizi). Degludeka insulīna + liraglutīda grupā insulīna devu samazināja par 20%, lai mazinātu hipoglikēmijas risku. Pievienojot liraglutīdu, tika panākts statistiski nozīmīgs HbA1c samazinājums (-0,73% ar liraglutīdu vs -0,40% ar salīdzināmām zālēm) un svara samazinājums (-3,03 vs 0,72 kg). Hipoglikēmijas biežums (uz pacientgadu, lietojot zāles) bija statistiski nozīmīgi zemāks pievienojot liraglutīdu salīdzinājumā ar vienas devas asparta insulīna pievienošanu (1,0 vs 8,15; attiecība: 0,13; 95% CI: 0,08 līdz 0,21).

52 nedēļu ilgā klīniskajā pētījumā detemira insulīna pievienošana liraglutīda (1,8 mg) un metformīna terapijai pacientiem, kuri nesasniedz glikēmijas mērķus ar liraglutīdu un metformīna kombinēto terapiju, samazināja pētījuma sākuma HbA1c par 0,54%, salīdzinot ar HbA1c samazinājumu par 0,20% liraglutīda (1,8 mg) un metformīna kontroles grupā. Svara samazinājums bija noturīgs. Novēroja nedaudz palielinātu vieglas hipoglikēmijas gadījumu skaitu (0,23 salīdzinot ar 0,03 gadījumiem uz pacientgadu).

Lietošana pacientiem ar nieru darbības traucējumiem

Dubultaklā pētījumā, kurā tika salīdzināta liraglutīda 1,8 mg vs placebo papildus insulīnam un/vai perorālā pretdiabēta līdzekļa efektivitāte un drošums 2. tipa cukura diabēta pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem, pēc 26 nedēļām HbA1c samazinājumā liraglutīds bija pārāks nekā placebo (–1,05% vs –0,38%).

Nozīmīgi vairāk pacientu sasniedza HbA1c zem 7% ar liraglutīdu, nekā ar placebo (52,8% vs 19,5%). Abās grupās novēroja ķermeņa masas samazināšanos: -2,4 kg ar liraglutīdu vs -1,09 kg ar placebo. Hipoglikēmijas epizožu risks abās grupās bija atšķirīgs. Liraglutīda drošuma profils bija līdzīgs citos liraglutīda pētījumos novērotajam.

Pacientu daļa, kuriem tiek panākta HbA1c mazināšanās

52 nedēļas lietojot tikai liraglutīdu nozīmīgi lielāka pacientu daļa sasniedza HbA1c ≤6,5%, salīdzinot ar pacientiem, kuri saņēma glimepirīdu (37,6% ar 1,8 mg un 28,0% ar 1,2 mg vs 16,2% ar salīdzināmām zālēm).

Liraglutīds kombinācijā ar metformīnu, glimepirīdu vai metformīnu un rosiglitazonu, pēc 26 nedēļām statistiski nozīmīgi lielāka pacientu daļa sasniedza HbA1c≤6,5%, salīdzinot ar pacientiem, kuri saņēma šos līdzekļus monoterapijā.

Glikozes līmenis plazmā tukšā dūšā

Lietojot tikai liraglutīdu un liraglutīdu kombinācijā ar vienu vai diviem perorāliem pretdiabēta līdzekļiem, glikozes līmenis plazmā tukšā dūšā samazinājās par 13 – 43,5 mg/dl (0,72 – 2,42 mmol/l). Šo samazināšanos novēroja pirmo divu ārstēšanas nedēļu laikā.

Glikozes līmenis pēc ēšanas

Liraglutīds samazina glikozes līmeni pēc ēšanas pēc visām trim dienas maltītēm par 31 - 49 mg/dl (1,68 - 2,71 mmol/l).

Bēta šūnu darbība

Ar liraglutīdu veiktie klīniskie pētījumi liecina par uzlabotu bēta šūnu funkciju, pamatojoties uz tādiem mērījumiem kā homeostāzes modelis bēta šūnu darbības novērtēšanai (homeostasis model assessment for beta cell function; HOMA-B), kā arī proinsulīna un insulīna attiecība. 2. tipa cukura diabēta pacientu apakšgrupā (N=29) tika pierādīta pirmās un otrās fāzes insulīna sekrēcijas uzlabošanās pēc 52 nedēļu ilgas ārstēšanas ar liraglutīdu.

Ķermeņa masa

Monoterapijā un kombinācijā ar metformīnu, metformīnu un glimepirīdu vai metformīnu un rosiglitazonu liraglutīds izraisīja ilgstošu ķermeņa masas mazināšanos visu pētījumu laikā robežās no 1,0 kg līdz 2,8 kg.

Lielāku svara samazināšanos novēroja, ja ķermeņa masas indekss (ĶMI) pētījuma sākumā bija lielāks.

• Kardiovaskulārs novērtējums

Asinsspiediens

Pētījumu laikā liraglutīds pazemināja sistolisko asinsspiedienu vidēji par 2,3 – 6,7 mmHg, salīdzinot ar pētījuma sākumu un salīdzinot ar aktīvo salīdzinošo līdzekli samazinājums bija 1,9 – 4,5 mmHg.

Būtiski nozīmīgu kardiovaskulāru blakusparādību (kardiovaskulāra nāve, miokarda infarkts, insults) pēc pētījuma beigām veiktas analīzes no visiem strappētījumiem un ilgstošiem 2. un 3. fāzes pētījumiem (no 26 līdz 100 nedēļu robežās), kuros iekļauti 5607 pacienti (3651 ārstēti ar liraglutīdu), neuzrādīja kardiovaskulārā riska palielināšanos (rašanās koeficients 0,75 (95% CI 0,35; 1,63) kombinētā iznākumā liraglutīdam pretēji visām salīdzināmām zālēm (metformīnam, glimepirīdam, rosiglitazonam, glargīna insulīnam, placebo)). Pacienti ar augstu kardiovaskulāro risku tika izslēgti no pētījumiem un būtiski nozīmīgu kardiovaskulāru blakusparādību rašanās biežums bija zems (6,02 uz 1000 pacientgadiem ar liraglutīdu ārstētiem pacientiem un 10,45 ar visām salīdzināmām zālēm ārstētiem pacientiem) (iepriekšēji vispārīgi secinājumi).

Imunogenitāte

Tā kā olbaltumvielas vai peptīdus saturošām zālēm var būt imunogēniskas īpašības, pēc ārstēšanas ar liraglutīdu pacientiem var izveidoties antiliraglutīda antivielas. Antivielas izveidojās vidēji 8,6% pacientu. Antivielu veidošanās nebija saistīta ar liraglutīda efektivitātes mazināšanos.

Pediatriskā populācija

Eiropas Zāļu aģentūra atliek pienākumu iesniegt pētījumu rezultātus liraglutīda vienā vai vairākās pediatriskās populācijas apakšgrupās 2. tipa diabētam (informāciju par lietošanu bērniem skatīt 4.2. apakšpunktu).

Citi klīniskie dati

Atklātā pētījumā, kurā salīdzināja liraglutīdu (1,2 mg un 1,8 mg) un sitagliptīna (DPP-4 inhibitors, 100 mg) drošumu un efektivitāti pacientiem, kuru diabēts bija nepietiekami kontrolēts ar metformīna terapiju (vidējais HbA1c 8,5%), liraglutīds abās devās bija statistiski pārāka nekā sitagliptīna terapija HbA1c samazināšanā pēc 26 nedēļām (-1,24%, -1,50% vs -0,90%, p<0,0001). Pacientiem, kurus ārstēja ar liraglutīdu, bija nozīmīgs ķermeņa svara samazinājums salīdzinot ar pacientiem, kurus

ārstēja ar sitagliptīnu (-2,9 kg un -3,4 kg vs -1,0 kg, p<0,0001). Proporcionāli lielākai pacientu daļai, kurus ārstēja ar liraglutīdu, bija pārejoša slikta dūša, salīdzinot ar pacientiem, kurus ārstēja ar sitagliptīnu (20,8% un 27,1% liraglutīdam vs. 4,6% sitagliptīnam). HbA1c samazinājums un pārākums salīdzinot ar sitagliptīnu, ko novēroja pēc 26 ārstēšanas nedēļām ar liraglutīdu (1,2 mg un 1,8 mg), saglabājās arī pēc 52 ārstēšanas nedēļām (-1,29% un -1,51% vs -0,88%, p<0,0001). Pēc 52 ārstēšanas nedēļām nomainot sitagliptīna terapiju uz liraglutīdu, ieguva papildus un statistiski ticamu HbA1c samazinājumu (-0,24% un -0,45%, 95% TI: -0,41 līdz -0,07 un -0,67 līdz -0,23) 78. nedēļā, bet formāla kontroles grupa nebija pieejama.

Atklātā pētījumā, kurā salīdzināja liraglutīda 1,8 mg vienreiz dienā un eksenatīda 10 µg divreiz dienā drošumu un efektivitāti pacientiem, kuru diabēts bija nepietiekami kontrolēts ar metformīna un/vai sulfonilurīnvielas atvasinājumu terapiju (vidējais HbA1c 8,3%), liraglutīds uzrādīja statistiski lielāku HbA1c samazinājumu pēc 26 nedēļām, salīdzinot ar eksenatīda terapiju (-1,12% vs -0,79%; noteiktā terapijas atšķirība: –0,33; 95% TI –0,47 līdz –0,18 ). Ievērojami vairāk pacientu sasniedza HbA1c zem 7% ar liraglutīdu, salīdzinot ar eksenatīdu (54,2% vs 43,4%, p=0,0015). Abu terapiju rezultātā vidējā ķermeņa masa samazinājās apmēram par 3 kg.

Pēc 26 ārstēšanas nedēļām nomainot eksenatīda terapiju uz liraglutīdu, ieguva papildus un statistiski nozīmīgu HbA1c samazinājumu (-0,32%, 95% TI: -0,41 līdz -0,24) 40. nedēļā, bet formāla kontroles grupa nebija pieejama. 26 nedēļu laikā novēroja 12 būtiskas blakusparādības uz 235 pacientiem (5,1%) liraglutīda terapijas grupā, turpretim, eksenatīda grupā - 6 būtiskas nevēlamas blakusparādības 232 pacientiem (2,6%). Netika konstatēta noteikta sakarība starp blakusparādību notikumu un kādu no orgānu sistēmām.

Atklātā pētījumā, kurā salīdzināja liraglutīda 1,8 mg vienreiz dienā un liksizenatīda 20 mkg drošumu un efektivitāti 404 pacientiem, kuru cukura diabēts bija nepietiekami kontrolēts ar metformīna terapiju (vidējais HbA1c 8,4%), liraglutīds uzrādīja statistiski lielāku HbA1c samazinājumu pēc

26 nedēļām, salīdzinot ar liksizenatīda terapiju (-1,83% vs. -1,21%, p<0,0001). Ievērojami vairāk pacientu sasniedza HbA1c zem 7% ar liraglutīdu, salīdzinot ar liksizenatīdu (74,2% vs. 45,5%, p<0,0001), kā arī HbA1c mērķi mazāku vai vienādu ar 6,5% (54,6% vs. 26,2%, p<0,0001). Abu terapiju rezultātā samazinājās ķermeņa masa (-4,3 kg ar liraglutīdu un -3,7 kg ar liksizenatīdu). Ar kuņģa-zarnu traktu saistītas blakusparādības biežāk bija ziņotas lietojot liraglutīda terapiju (43,6% vs. 37,1%).

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Liraglutīda uzsūkšanās pēc subkutānas ievadīšanas ir lēna, maksimālā koncentrācija tiek sasniegta 8 – 12 stundas pēc devas ievadīšanas. Aprēķinātā maksimālā liraglutīda koncentrācija pēc vienreizējas 0,6 mg liraglutīda devas subkutānas ievadīšanas bija 9,4 nmol/l. Lietojot 1,8 mg liraglutīda, vidējā sasniegtā liraglutīda līdzsvara koncentrācija (AUCτ/24) bija aptuveni 34 nmol/l. Liraglutīda iedarbība palielinājās proporcionāli devai. Liraglutīda AUC variāciju koeficients vienam pacientam bija 11% pēc vienreizējas devas ievadīšanas.

Liraglutīda absolūtā biopieejamība pēc subkutānas ievadīšanas ir aptuveni 55%.

Izkliede

Šķietamais izkliedes tilpums pēc subkutānas ievadīšanas ir 11 – 17 l. Vidējais izkliedes tilpums pēc liraglutīda intravenozas ievadīšanas ir 0,07 l/kg. Liraglutīds plaši saistās ar plazmas olbaltumvielām (>98%).

Biotransformācija

24 stundu laikā pēc vienas radioloģiski iezīmētas [3H]-liraglutīda devas ievadīšanas veseliem cilvēkiem galvenā plazmā konstatētā viela bija nemainīts liraglutīds. Plazmā tika konstatēti divi maznozīmīgi metabolīti (≤9% un ≤5% no kopējā radioaktīvās vielas daudzuma plazmā). Liraglutīds tiek metabolizēts līdzīgi kā lielas olbaltumvielas, neviens konkrēts orgāns nav uzskatāms par galveno eliminācijas ceļu.

Eliminācija

Pēc [3H]-liraglutīda devas ievadīšanas nemainītu liraglutīdu urīnā vai fēcēs nekonstatēja. Tikai neliela daļa ievadītā radioaktīvā elementa izdalījās ar liraglutīdu saistītu metabolītu veidā urīnā vai fēcēs (attiecīgi 6% un 5%). Urīnā un izkārnījumos radioaktīvais elements izdalījās galvenokārt 6 – 8 dienu laikā un atbilda attiecīgi trīs maznozīmīgiem metabolītiem.

Vidējais klīrenss pēc vienas liraglutīda devas subkutānas ievadīšanas ir aptuveni 1,2 l/h un eliminācijas pusperiods ir aptuveni 13 stundas.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Ņemot vērā farmakokinētikas pētījuma rezultātus veseliem cilvēkiem un populācijas farmakokinētikas datu analīzi pacientiem (18–80 gadus veciem), jāsecina, ka vecums neradīja klīniski nozīmīgu ietekmi uz liraglutīda farmakokinētiku.

Dzimums

Ņemot vērā populācijas farmakokinētikas datu analīzes rezultātus pacientiem un pacientēm un farmakokinētikas pētījuma rezultātus veseliem cilvēkiem, jāsecina, ka dzimums neradīja klīniski nozīmīgu ietekmi uz liraglutīda farmakokinētiku.

Etniskā izcelsme

Ņemot vērā populācijas farmakokinētikas analīzes rezultātus baltās, melnās rases, aziātu un spāņu izcelsmes cilvēku grupām, jāsecina, ka etniskā izcelsme neradīja klīniski nozīmīgu ietekmi uz liraglutīda farmakokinētiku.

Aptaukošanās

Populācijas farmakokinētikas analīze liecina, ka ķermeņa masas indekss (ĶMI) būtiski neietekmē liraglutīda farmakokinētiku.

Aknu darbības traucējumi

Liraglutīda farmakokinētika tika vērtēta pacientiem ar dažādas pakāpes aknu darbības traucējumiem vienas devas pētījumā. Liraglutīda iedarbība pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem samazinājās par 13–23%, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem.

Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (pēc Child Pugh klasifikācijas >9) iedarbība bija nozīmīgi mazāka (44%).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem liraglutīda iedarbība bija samazināta, salīdzinot ar cilvēkiem ar normālu nieru darbību. Cilvēkiem ar viegliem (kreatinīna klīrenss, CrCl 50 – 80 ml/min), vidēji smagiem (CrCl 30–50 ml/min) un smagiem (CrCl <30 ml/min) nieru darbības traucējumiem un pacientiem ar nieru slimību terminālā stadijā, kam nepieciešama dialīze, liraglutīda iedarbība samazinājās par attiecīgi 33%, 14%, 27% un 26%.

Tāpat, 26 nedēļu ilgā klīniskā pētījumā 2. tipa cukura diabēta pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30-59 ml/min, skatīt 5.1. apakšpunktu) bija 26% zemāka liraglutīda iedarbība salīdzinot ar atsevišķu pētījumu 2. tipa cukura diabēta pacientiem ar normālu nieru funkciju vai viegliem nieru darbības traucējumiem.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti vai genotoksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Divus gadus ilgos kancerogenitātes pētījumos žurkām un pelēm novēroja neletālus vairogdziedzera C šūnu audzējus. Žurkām nav novērots iedarbības līmenis, kas neizraisa blakusparādības (no observed

adverse effect level, NOAEL). 20 mēnešus ārstētiem pērtiķiem šādus audzējus nekonstatēja. Šīs atrades grauzējiem izraisa ne-genotoksisks, specifisks GLP-1 receptoru pastarpināts mehānisms, pret kuru grauzēji ir īpaši jutīgi. Nozīmīgums cilvēkiem visdrīzāk ir zems, bet to nevar izslēgt pavisam. Citi ar ārstēšanu saistīti audzēji nav konstatēti.

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu kaitīgu ietekmi uz auglību, bet konstatējams nedaudz palielināts agrīnas embrija bojāejas biežums, lietojot lielāko devu. Victoza lietošana grūsnības vidū izraisīja mātītes ķermeņa masas samazināšanos un augļa augšanas aizkavēšanos, vienlīdz ietekmējot ribas žurkām un izraisot skeleta pārmaiņas trušiem. Žurkām Victoza lietošanas laikā samazinājās jaundzimušo augšana, un lielas devas grupā šis samazinājums saglabājās arī pēc zīdīšanas pārtraukšanas. Nav zināms, vai samazinātu mazuļu augšanu izraisa samazināts piena patēriņš mazuļiem tiešas GLP-1 ietekmes dēļ vai saistībā ar samazinātu piena veidošanos mātītēm, ko izraisa samazināts kaloriju patēriņš.

Pēc liraglutīda intraarteriālas injekcijas trušiem novēroja vieglu līdz vidēju hemorāģiju, eritēmu un pietūkumu injekcijas vietā.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Nātrija hidrogēnfosfāta dihidrāts Propilēnglikols

Fenols

Ūdens injekcijām

6.2.Nesaderība

Victoza pievienotās vielas var izraisīt liraglutīda degradāciju. Saderības pētījumu trūkuma dēļ zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

6.3.Uzglabāšanas laiks

30 mēneši

Pēc pirmās lietošanas: 1 mēnesis

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C – 8°C). Nesasaldēt.

Neuzglabāt ledusskapja saldētavas tuvumā.

Pēc pirmās lietošanas: uzglabāt temperatūrā līdz 30°C vai ledusskapī (2°C - 8°C). Nesasaldēt.

Pildspalvveida pilnšļirce jāuzglabā ar uzliktu uzgali, lai pasargātu no gaismas.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

Kārtridžs (1. hidrolītiskās klases stikls) ar virzuli (brombutila) un aizbāzni (brombutila/poliizoprēna), kas atrodas vairākdevu vienreizlietojamā poliolefīna un poliacetāla pildspalvveida pilnšļircē.

Katrā pildspalvveida pilnšļircē ir 3 ml šķīduma, kas nodrošina 30 devas pa 0,6 mg, 15 devas pa 1,2 mg vai 10 devas pa 1,8 mg.

Iepakojumi pa 1, 2, 3, 5 vai 10 pildspalvveida pilnšļircēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Victoza nedrīkst lietot, ja šķīdums nav dzidrs un bezkrāsains vai gandrīz bezkrāsains. Victoza nedrīkst lietot, ja tas ir bijis sasalis.

Victoza var ievadīt ar adatām, kas nav garākas par 8 mm un līdz 32G izmēram. Pildspalvveida pilnšļirce ir paredzēta lietošanai ar NovoFine vai NovoTwist vienreiz lietojamām adatām. Adatas nav pievienotas.

Pacientam jāiesaka izmest injekciju adatu atbilstoši vietējām prasībām pēc katras injekcijas un uzglabāt pildspalvveida pilnšļirci bez pievienotas adatas. Tas novērš inficēšanos un noplūdi. Tas arī nodrošina precīzu dozēšanu.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Novo Nordisk A/S

Novo Allé

DK-2880 Bagsværd

Dānija

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURI

EU/1/09/529/001-005

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2009. gada 30. jūnijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2014. gada 11. aprīlis

10.TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/.

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas