Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z

Wilzin (zinc) – Zāļu apraksts - A16AX05

Updated on site: 10-Oct-2017

Zāļu nosaukumsWilzin
ATĶ kodsA16AX05
Vielazinc
RažotājsOrphan Europe S.A.R.L.

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

Wilzin 25 mg cietās kapsulas

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra cietā kapsula satur 25 mg cinka (kas atbilst 83,92 mg cinka acetāta dihidrāta). Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3.ZĀĻU FORMA

Cietās kapsulas.

Kapsula ar ūdens zilu, gaismas necaurlaidīgu vāciņu un pamatdaļu, uz kuras iespiests "93-376”.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1Terapeitiskās indikācijas

Vilsona slimības ārstēšana.

4.2Devas un lietošanas veids

Ārstēšana ar Wilzin uzsākama ārsta pārraudzībā, kuram ir pieredze Vilsona slimības ārstēšanā (skatīt apakšpunktu 4.4.). Ārstēšanās ar Wilzin ir terapija visas dzīves garumā.

Nepastāv atšķirības devā simptomātiskiem pacientiem un pacientiem bez simptomiem. Wilzin ir pieejams 25 mg vai 50 mg cietās kapsulās.

Pieaugušie:

Parastā deva ir 50 mg 3 reizes dienā ar maksimālo devu 50 mg 5 reizes dienā.

Bērni un jaunieši:

Attiecībā uz bērniem, kas jaunāki par 6 gadiem, pieejamie dati ir ļoti ierobežoti, taču, tā kā šī slimība ir pilnībā penetrējoša, jāapsver profilaktiskās ārstēšanas uzsākšanas iespēja pēc iespējas agrākā vecumā. Ieteicamā deva ir šāda:

-no 1 līdz 6 gadiem: 25 mg divreiz dienā

-no 6 līdz 16 gadiem, ja ķermeņa masa ir mazāka par 57 kg: 25 mg trīs reizes dienā

-no 16 gadiem vai, ja ķermeņa masa ir virs 57 kg: 50 mg trīs reizes dienā

Grūtniecēm:

Deva 25 mg 3 reizes dienā parasti ir efektīva, taču deva ir jākoriģē atbilstoši vara līmeņiem (skatīt apakšpunktus 4.4. un 4.6.)

Visos gadījumos deva ir jākoriģē saskaņā ar terapeitisko novērošanu (skatīt apakšpunktu 4.4.).

Wilzin jālieto tukšā dūšā, vismaz 1 stundu pirms vai 2-3 stundas pēc maltītes. Ja ir nepanesamība saistībā ar kuņģa-zarnu trakta traucējumiem, kas bieži rodas pie rīta devas, šo devu iespējams atlikt uz priekšpusdienas vidu – laiku starp brokastīm un pusdienām. Wilzin ir iespējams lietot arī kopā ar nelielu daudzumu olbaltumvielas saturošu produktu, piemēram, gaļu (skatīt apakšpunktu 4.5.).

Bērniem, kas kapsulas nespēj norīt, tās ir jāatver un to saturs jāizšķīdina nelielā ūdens daudzumā (iespējams, ūdenī ar cukura vai sīrupa garšu).

Ja pacients, kurš tiek ārstēts ar helātu, pāriet uz uzturošo terapiju ar Wilzin, tad ārstēšana ar helātu ir jāturpina, un no 2 līdz 3 nedēļām jādod abi preparāti kopā, jo šāds laiks ir nepieciešams, lai ārstēšana ar cinku izraisītu maksimālo metalotioneīna veidošanos un pilnīgi bloķētu vara uzsūkšanos. Starp helāta un Wilzin lietošanu jābūt vismaz 1 stundu garam intervālam.

4.3Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no palīgvielām.

4.4Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Cinka acetāta dihidrāts netiek ieteikts kā sākotnējā terapija simptomātiskiem pacientiem, jo tas sāk iedarboties lēni. Simptomātiskie pacienti vispirms ir jāārstē ar kādu helātu līdzekli; kad vara līmenis ir zem toksicitātes sliekšņa un pacienta klīniskais stāvoklis ir stabils, iespējams apsvērt iespēju sākt ārstēšanu ar Wilzin.

Tomēr laikā, kad cinks inducē metalotioneīna veidošanās divpadsmitpirkstu zarnā, ar sekojošu efektīvu vara uzsūkšanās nomākumu, sākotnēji simtomātiskiem pacientiem var tikt nozīmēts cinka acetāta dehidrāts kombinācijā ar helātu līdzekli.

Kaut arī šādi gadījumi ir reti, tomēr, uzsākot ārstēšanu, iespējama klīniskā stāvokļa pasliktināšanās, par šādiem gadījumiem ir ziņots arī saistībā ar helātu līdzekļiem. Nav skaidrs, vai tas ir saistīts ar vara rezervju mobilizāciju vai dabisko slimības gaitu. Šādā situācijā ieteicama terapijas maiņa.

Jābūt piesardzīgiem attiecībā uz pacientiem ar portālo hipertensiju, nomainot helātu terapiju ar Wilzin, ja šāda pacienta stāvoklis ir labs un viņa ārstēšana sekmīga. Divi pacienti no 16 nomira no aknu mazspējas un progresējošas portālas hipertensijas, kad viņiem peniciliamīna terapija tika aizstāta ar cinka terapiju.

Terapeitiskā novērošana

Ārstēšanas mērķis ir uzturēt brīvā vara līmeni plazmā (kas pazīstams arī kā ar ceruloplazmīnu nesaistīts varš) mazāk kā 250 mikrogrami/l (norma: 100-150 mikrogrami/l) un vara izdali urīnā mazāk kā 125 mikrogrami/24 h (norma: < 50 mikrogrami/24 h). Ar ceruloplazmīnu nesaistītais varš tiek aprēķināts, atņemot ar ceruloplazmīnu saistīto varu no kopējā plazmā esošā vara daudzuma, pieņemot, ka katrā ceruloplazmīna miligramā ir 3 mikrogrami vara.

Urīnā izdalītais varš precīzi atspoguļo liekā vara slodzi ķermenim tikai tiem pacientiem, kuri netiek ārstēti ar helātu. Parasti pie ārstēšanas ar helātiem, piemēram, penicilamīnu vai trientīnu, vara līmenis urīnā paaugstinās.

Vara līmeni aknās nav iespējams izmantot ārstēšanas vadīšanai, jo potenciāli toksiskais brīvais varš un ar metalotioneīnu saistītais varš netiek nodalīti.

Pacientiem, kas saņem ārstēšanu, dati par cinku urīnā un/vai plazmā var kalpot kā piemērots ārstēšanas atbilstības rādītājs. Cinka līmenis urīnā, kas pārsniedz 2 mg/24 h, un cinka līmenis plazmā virs

1250 mikrogramiem/l parasti norāda adekvātu atbilstību.

Tāpat kā ar citiem pret-vara līdzekļiem pārāk lielas devas rada vara nepietiekamības risku, kas ir īpaši kaitīgs ir bērniem un grūtniecēm, jo varš ir nepieciešams sekmīgai augšanai un garīgai attīstībai. Šajās pacientu grupās vara līmenis urīnā ir jāuztur nedaudz virs augšējās normas robežas vai arī normas robežās (piemēram, 40 – 50 mikrogrami/24 h).

Ir jāveic arī laboratoriskie izmeklējumi, tai skaitā hematoloģiskie, kā arī jānosaka lipoproteīni, lai konstatētu agrīnas vara nepietiekamības izpausmes, tādas kā anēmija un/vai leikopēnija, ko izsauc kaulu smadzeņu nomākums, kā arī ABL holesterīna un ABL/kopējā holesterīna attiecības samazināšanās.

Tā kā vara deficīts var izraisīt arī mieloneiropātiju, ārstiem jāvēro maņu un motorie simptomi un pazīmes, kas pacientiem, kas saņem Wilzin, var potenciāli liecināt par aizsākušos neiropātiju vai mielopātiju.

4.5Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi pret-vara līdzekļi

Tika veikti farmakodinamiskie pētījumi pacientiem ar Vilsona slimību, kas saņēma Wilzin (50 mg trīs reizes dienā) kombinācijā ar askorbīnskābi (1 g vienreiz dienā), penicilamīnu (250 mg četras reizes dienā ) un trientīnu (250 mg četras reizes dienā). Tie neuzrādīja būtisku vispārēju ietekmi uz vara līdzsvaru, kaut arī bija novērojama neliela cinka un helātu (penicilamīna un trientīna) mijiedarbība, ko varēja noteikt pēc samazinātās izdalīšanās fekālijās, bet paaugstināta vara izdale urīnā salīdzinājumā ar tikai cinka terapiju. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar helātu un cinka mijiedarbību, tādējādi samazinot abu aktīvo vielu iedarbību.

Kad pacientam ārstēšana ar helātu tiek aizstāta ar Wilzin uzturošo terapiju, ārstēšana ar helātu ir jāturpina vēl no 2 līdz 3 nedēļām, jo šāds laika periods ir nepieciešams, lai ārstēšana ar cinku inducētu maksimālo metalotionīna rašanos un pilnīgi bloķētu vara uzsūkšanos. Starp helāta un Wilzin lietošanu ir jābūt vismaz 1 stundu garam intervālam.

Citas zāles

Dzelzs un kalcija piedevas, tetraciklīni un fosforu saturošie savienojumi var samazināt cinka uzsūkšanos, savukārt cinks var samazināt dzelzs, tetraciklīnu, fluorhinolonu uzsūkšanos.

Pārtika

Pētījumi par cinka lietošanu kopā ar pārtiku, kuros piedalījās veseli brīvprātīgie, liecināja, ka cinka uzsūkšanos būtiski kavē daudzi pārtikas produkti (ieskaitot maizi, cieti vārītas olas, kafiju un pienu). Pārtikā sastopamās vielas, it īpaši fitīni un šķiedrvielas, saista cinku un neļauj tam nonākt zarnu šūnās. Tomēr šķita, ka vismazāk to kavē proteīns.

4.6Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība

Dati par ierobežotu skaitu iedarbībai pakļautu grūtnieču, kam ir Vilsona slimība, neuzrāda nevēlamu cinka ietekmi uz embriju/augli un māti. Tika ziņots par pieciem spontāniem abortiem un 2 iedzimtiem defektiem (mikrocefāliju un ārstējamu sirdskaiti) no 42 grūtniecībām.

Pētījumi ar dzīvniekiem, kuros tika izmantoti dažādi cinka sāļi, neuzrāda tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi uz grūtniecību, embrionālo/augļa attīstību, dzemdībām vai pēcdzemdību attīstību (skatīt apakšpunktu 5.3.).

Grūtniecēm ar Vilsona slimību ir ļoti svarīgi ārstēšanos turpināt arī grūtniecības laikā. To, kādu terapiju izvēlēties – cinka vai helāta līdzekļa ir jāizlemj ārstam. Deva ir jākoriģē, lai pasargātu augli no vara deficīta iestāšanās, kā arī obligāti jāveic pacientes uzraudzība (skatīt apakšpunktu 4.4.).

Zīdīšana

Cinks izdalās mātes pienā, un zīdainim var rasties cinka izraisīta vara nepietiekamība organismā. Tāpēc ar Wilzin ārstēšanās laikā jāizvairās no zīdīšanas.

4.7Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8Nevēlamās blakusparādības

Ziņotās nevēlamās reakcijas uzskaitītas pēc orgānu sistēmu klasifikācijas un biežuma iedalījuma. Biežums tiek definēts kā: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (no ≥1/100 līdz <1/10), retāk (no ≥1/1000 līdz <1/100), reti (no ≥1/10000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības ir sakārtotas pēc to smaguma dilstošā secībā.

Orgānu sistēmu klase

Nelabvēlīga reakcija uz zālēm

 

 

 

Asins un limfatiskās sistēmas traucējumi

retāk:

Sideroblastiska anēmija, leikopēnija

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

bieži:

Kuņģa kairinājums

 

 

 

Izmeklējumi

bieži:

Paaugstināta asins amilāze, lipāze un

 

 

sārmainā fosfatāze

 

 

 

Anēmija var būt mikro-, normo- un makrocitāra, un bieži vien ir saistīta ar leikopēniju. Kaulu smadzenēs parasti ir novērojami raksturīgie „gredzenveida sideroblasti” (attīstās eritrocīti, kuru paranukleārajos mitohondrijos izgulsnējas dzelzs). Tās var būt agrīnas vara deficīta izpausmes, kuras var ātri uzlaboties pēc cinka devas samazināšanas. Taču tās ir jāatšķir no hemolītiskās anēmijas, kas bieži rodas pie paaugstināta brīvā vara līmeņa serumā neārstētas Vilsona slimības gadījumā.

Visbiežākā no nevēlamajām blakusparādībām ir saistīta ar kuņģa kairinājumu. Visvairāk tā jūtama, lietojot pirmo rīta devu un izzūd pēc pirmajām ārstēšanas dienām. Pirmās devas atlikšana uz priekšpusdienas vidu vai arī devas lietošana kopā ar nelielu daudzumu olbaltumvielu, parasti šos simptomus mazina.

Sārmainās fosfatāzes, amilāzes un lipāzes paaugstināšanās serumā var rasties pirmajās ārstēšanas nedēļās, to līmeņi parasti atjaunojas līdz augstākajai normas robežai pirmā vai pirmo divu terapijas gadu laikā.

4.9Pārdozēšana

Literatūrā ir ziņots par trim akūtiem cinka sāļu (sulfāta vai glukonāta) pārdozēšanas gadījumiem. 35 gadus veca sieviete, nomira piektajā dienā pēc 6 g cinka ieņemšanas (kas 40 reizes pārsniedza rekomendēto ārstējošo devu); nāves cēlonis bija nieru mazspēja un hemorāģisks pankreatīts ar hiperglikēmisko komu. Tāda pati deva neradīja citus simptomus, izņemot vemšanu, kādam jaunietim, kam tika veikta kuņģa skalošana. Kādam citam jaunietim, kas bija ieņēmis 4g cinka, cinka līmenis serumā pēc 5 stundām bija apmēram 50 mg/l, un viņam bija tikai stipri izteikta slikta dūša, vemšana un reibonis.

Pārdozēšanas gadījumā pirmā palīdzība ir pēc iespējas ātrāk veikta kuņģa skalošana vai izraisīta vemšana, lai izvadītu vēl neuzsūkušos cinku. Ja cinka līmenis plazmā ir ievērojami paaugstināts (> 10 mg/l), ir jāapsver ārstēšana ar smago metālu helātu.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: dažādi gremošanas trakta un vielmaiņas produkti, ATĶ kods: A16AX05.

Vilsona slimība (hepatolentikulārā deģenerācija) ir autosomāli recesīvs metabolisma traucējums aknu vara izdalē žultī. Vara uzkrāšanās aknās rada aknu šūnu bojājumus un iespējamu cirozi. Kad tiek pārsniegtas aknu spējas uzglabāt varu, liekais varš nokļūst asinīs un līdz ar to – citos orgānos, piemēram, smadzenēs, kur izraisa motorus un psihiskus traucējumus. Pacientiem var būt galvenokārt aknu, neiroloģiskie vai psihiskie traucējumi.

Cinka acetāta dihidrāta aktīvā daļa ir cinka katjons, kas bloķē vara uzsūkšanos zarnās no pārtikas un endogēni izdalītā vara reabsorpciju. Cinks inducē metalotionīna - proteīna, kas saista varu, rašanos zarnu šūnās, tādējādi nepieļaujot tā nonākšanu asinīs. Saistītais varš tiek izvadīts ar izkārnījumiem pēc zarnu šūnu nolobīšanās.

Farmakodinamiskie pētījumi par vara metabolismu pacientiem ar Vilsona slimību ietvēra tīrā vara līdzsvara noteikšanu un radioloģiski iezīmētā vara ievadīšanu. Pierādījās, ka režīms ar 150 mg Wilzin dienā ar trim devas uzņemšanas reizēm bija efektīvs, ievērojami samazinot vara uzsūkšanos un radot negatīvu vara līdzsvaru.

5.2Farmakokinētiskās īpašības

Tā kā cinka iedarbības mehānisms ir ietekme uz vara patēriņu zarnu šūnu līmenī, farmakokinētiskais novērtējums, kas izriet no cinka līmeņa asinīs, nesniedz noderīgu informāciju par cinka biopiejamību darbības vietā.

Cinks uzsūcas tievajās zarnās, un tā uzsūkšanās kinētika liecina, ka, palielinot devas, iespējama piesātināšana. Pastāv negatīva korelācija starp frakcionālo cinka uzsūkšanos un cinka patēriņu. Tās diapazons ir no 30 līdz 60% no parastās uzņemšanas ar pārtiku (7-15 mg/d), kas samazinās līdz 7% pie farmakoloģiskās devas 100 mg/d.

Apmēram 80% no asinīs uzsūktā cinka nonāk eritrocītos, bet lielākā daļa no atlikuma saistās ar albumīnu un citiem plazmas proteīniem. Aknas ir galvenā cinka uzkrāšanās vieta, un cinka līmenis aknās palielinās pie uzturošās cinka terapijas.

Veselam cilvēkam cinka eliminācijas pusperiods plazmā ir apmēram 1 stunda pēc 45 mg devas. Cinks galvenokārt tiek izvadīts ar fekālijām, salīdzinoši maz – ar urīnu un sviedriem. Izdalīšanās pārsvarā ar fekālijām ir izskaidrojama galvenokārt ar to, ka tiek izvadīts neuzsūktais cinks, kā arī sakarā ar tā endogēno rašanos zarnās.

5.3Preklīniskie dati par drošību

Ir veikti preklīniskie pētījumi ar cinka acetātu un citiem cinka sāļiem. Pieejamie farmakoloģiskie un toksikoloģiskie dati parādīja lielu līdzību starp cinka sāļiem, kā arī starp dažādām dzīvnieku sugām. Pēc iekšķīgas lietošanas LD50 ir apmēram 300 mg cinka/kg uz ķermeņa svaru (apmēram 100 līdz 150 cilvēku terapeitiskā deva). Atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ir noteikts, ka NOEL (No Observed Effect Level - NOEL , līmenis, kad iedarbība netiek novērota) ir apmēram 95 mg cinka/kg uz ķermeņa svara (apmēram 48 cilvēka terapeitiskās devas).

Šie pierādījumi, kas gūti in vitro un in vivo pētījumos, liecina, ka cinkam nav klīniski nozīmīgas genotoksiskas iedarbības.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumi, kas tika veikti ar dažādiem cinka sāļiem, neuzrādīja klīniski nozīmīgu embriotoksicitāti, fetotoksicitāti vai teratogenitātes pierādījumus.

Ar cinka acetāta dihidrātu konvencionālie karcinogēnitātes pētījumi nav veikti.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1Palīgvielu saraksts

Kapsulas saturs kukurūzas ciete magnija stearāts

Kapsulas apvalks

želatīns

titāna dioksīds (E171) briljantzilais FCF (E133)

Tipogrāfiskā tinte

melnais dzelzs oksīds (E172) šellaka

6.2Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

6.5Iepakojuma veids un saturs

Balta ABPE pudele ar polipropilēna un ABPE vāku un pildījumu (vates ritulis). Katrā pudelē ir 250 kapsulu.

6.6Īpaši norādījumi par atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Orphan Europe SARL

Immeuble “Le Wilson”

70 avenue du Général de Gaulle F-92800 Puteaux - Francija

8.REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

EU/1/04/286/001

9.REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2004. gada 13. oktobris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 13. oktobris

10.TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras (EMEA) mājas lapā http://www.emea.europa.eu.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Wilzin 50 mg cietās kapsulas

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra cietā kapsula satur 50 mg cinka (zinc) (kas atbilst 167, 84 mg cinka acetāta dihidrāta)

Palīgvielas:

katra kapsula satur 1,75 mg saulrietdzeltenā FCF (E110)

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Cietās kapsulas.

Kapsula ar oranžu, gaismas necaurlaidīgu vāciņu un pamatdaļu, uz kura iespiests "93-377”.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

Vilsona slimības ārstēšana.

4.2 Devas un lietošanas veids

Ārstēšana ar Wilzin uzsākama ārsta pārraudzībā, kuram ir pieredze Vilsona slimības ārstēšanā (skatīt apakšpunktu 4.4.). Ārstēšanās ar Wilzin ir terapija visas dzīves garumā.

Nepastāv atšķirības devās simptomātiskiem pacientiem un pacientiem bez simptomiem. Wilzin ir pieejams 25 mg vai 50 mg cietās kapsulās.

Pieaugušie :

Parastā deva ir 50 mg 3 reizes dienā ar maksimālo devu 50 mg 5 reizes dienā.

Bērni un jaunieši:

Attiecībā uz bērniem, kas jaunāki par 6 gadiem, pieejamie dati ir ļoti ierobežoti, taču, tā kā šī slimība ir pilnībā penetrējoša, jāapsver profilaktiskās ārstēšanas uzsākšanas iespēja pēc iespējas agrākā vecumā. Ieteicamā deva ir šāda:

-no 1 līdz 6 gadiem: 25 mg divreiz dienā

-no 6 līdz 16 gadiem, ja ķermeņa masa ir mazāka par 57 kg: 25 mg trīs reizes dienā

-no 16 gadiem vai, ja ķermeņa masa ir virs 57 kg: 50 mg trīs reizes dienā

Grūtniecēm:

Deva 25 mg 3 reizes dienā parasti ir efektīva, taču tā ir jākoriģē atbilstoši vara līmeņiem (skatīt apakšpunktus 4.4. un 4.6.)

Visos gadījumos deva ir jākoriģē saskaņā ar terapeitisko novērošanu (skatīt apakšpunktu 4.4.).

Wilzin jālieto tukšā dūšā, vismaz 1 stundu pirms vai 2-3 stundas pēc maltītes. Ja ir nepanesamība saistībā ar kuņģa-zarnu trakta traucējumiem, kas bieži rodas pie rīta devas, šo devu iespējams atlikt uz priekšpusdienas vidu – laiku starp brokastīm un pusdienām. Wilzin ir iespējams lietot arī kopā ar nelielu daudzumu olbaltumvielas saturošu produktu, piemēram, gaļu (skatīt apakšpunktu 4.5.).

Bērniem, kas kapsulas nespēj norīt, tās ir jāatver un to saturs jāizšķīdina nelielā ūdens daudzumā (iespējams, ūdenī ar cukura vai sīrupa garšu).

Ja pacients, kurš tiek ārstēts ar helātu, pāriet uz uzturošo terapiju ar Wilzin, tad ārstēšana ar helātu ir jāturpina, un no 2 līdz 3 nedēļām jādod abi preparāti kopā, jo šāds laiks ir nepieciešams, lai ārstēšana ar cinku izraisītu maksimālo metalotionīna veidošanos un pilnīgi bloķētu vara uzsūkšanos. Starp helāta un Wilzin lietošanu jābūt vismaz 1 stundu garam intervālam.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no palīgvielām.

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Cinka acetāta dihidrāts netiek ieteikts kā sākotnējā terapija simptomātiskiem pacientiem, jo tas sāk iedarboties lēni. Simptomātiskie pacienti vispirms ir jāārstē ar kādu helātu līdzekli; kad vara līmenis ir zem toksicitātes sliekšņa un pacienta klīniskais stāvoklis ir stabils, iespējams apsvērt iespēju sākt ārstēšanu ar Wilzin.

Tomēr laikā, kad cinks inducē metalotionīna veidošanās divpadsmitpirkstu zarnā, ar sekojošu efektīvu vara uzsūkšanās nomākumu, sākotnēji simtomātiskiem pacientiem var tikt nozīmēts cinka acetāta dehidrāts kombinācijā ar helātu līdzekli.

Kaut arī šādi gadījumi ir reti, tomēr, uzsākot ārstēšanu, iespējama klīniskā stāvokļa pasliktināšanās, par šādiem gadījumiem ir ziņots arī saistībā ar helātu līdzekļiem. Nav skaidrs, vai tas ir saistīts ar vara rezervju mobilizāciju vai dabisko slimības gaitu. Šādā situācijā ieteicama terapijas maiņa.

Jābūt piesardzīgiem attiecībā uz pacientiem ar portālo hipertensiju, nomainot helātu terapiju ar Wilzin, ja šāda pacienta stāvoklis ir labs un viņa ārstēšana sekmīga. Divi pacienti no 16 nomira no aknu mazspējas un progresējošas portālas hipertensijas, kad viņiem peniciliamīna terapija tika aizstāta ar cinka terapiju.

Terapeitiskā novērošana

Ārstēšanas mērķis ir uzturēt brīvā vara līmeni plazmā (kas pazīstams arī kā ar ceruloplazmīnu nesaistīts varš) mazāk kā 250 mikrogrami/l (norma: 100-150 mikrogrami/l) un vara izdali urīnā mazāk kā 125 mikrogrami/24 h (norma: < 50 mikrogrami/24 h). Ar ceruloplazmīnu nesaistītais varš tiek aprēķināts, atņemot ar ceruloplazmīnu saistīto varu no kopējā plazmā esošā vara daudzuma, pieņemot, ka katrā ceruloplazmīna miligramā ir 3 mikrogrami vara.

Urīnā izdalītais varš precīzi atspoguļo liekā vara slodzi ķermenim tikai tiem pacientiem, kuri netiek ārstēti ar helātu. Parasti pie ārstēšanas ar helātiem, piemēram, penicilamīnu vai trientīnu, vara līmenis urīnā paaugstinās.

Vara līmeni aknās nav iespējams izmantot ārstēšanas vadīšanai, jo potenciāli toksiskais brīvais varš un ar metalotionīnu saistītais varš netiek nodalīti.

Pacientiem, kas saņem ārstēšanu, dati par cinku urīnā un/vai plazmā var kalpot kā noderīgs ārstēšanas atbilstības mērs. Cinka līmenis urīnā, kas pārsniedz 2 mg/24 h, un cinka līmenis plazmā plazmā virs 1250 mikrogramiem/l parasti norāda adekvātu atbilstību.

Tāpat kā ar citiem pret-vara līdzekļiem pārāk lielas devas rada vara nepietiekamības risku, kas ir īpaši kaitīgs ir bērniem un grūtniecēm, jo varš ir nepieciešams sekmīgai augšanai un garīgai attīstībai. Šajās pacientu grupās vara līmenis urīnā ir jāuztur nedaudz virs augšējās normas robežas vai arī normas robežās (piemēram, 40 – 50 mikrogrami/24 h).

Ir jāveic arī laboratoriskie izmeklējumi, tai skaitā hematoloģiskie, kā arī jānosaka lipoproteīni, lai konstatētu agrīnas vara nepietiekamības izpausmes, tādas kā anēmija un/vai leikopēnija, ko izsauc kaulu smadzeņu nomākums, kā arī ABL holesterīna un ABL/kopējais holesterīns attiecības samazināšanās.

Tā kā vara deficīts var izraisīt arī mieloneiropātiju, ārstiem jāvēro maņu un motorie simptomi un pazīmes, kas pacientiem, kas saņem Wilzin, var potenciāli liecināt par aizsākušos neiropātiju vai mielopātiju.

Šī kapsula satur saulrietdzelteno FCF (E110), kas var izraisīt alerģiskas reakcijas.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi pret-vara līdzekļi

Tika veikti farmakodinamiskie pētījumi pacientiem ar Vilsona slimību, kas saņēma Wilzin (50 mg trīs reizes dienā) kombinācijā ar askorbīnskābi (1 g vienreiz dienā), penicilamīnu (250 mg četras reizes dienā ) un trientīnu (250 mg četras reizes dienā). Tie neuzrādīja būtisku vispārēju ietekmi uz vara līdzsvaru, kaut arī bija novērojama neliela cinka un helātu (penicilamīnu un trientīnu) mijiedarbība, ko varēja noteikt pēc samazinātās izdalīšanās fekālijās, bet paaugstināta vara izdale urīnā salīdzinājumā ar tikai cinka terapiju. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar helātu un cinka mijiedarbību, tādējādi samazinot abu aktīvo vielu iedarbību.

Kad pacientam ārstēšana ar helātu tiek aizstāta ar Wilzin uzturošo terapiju, ārstēšana ar helātu ir jāturpina vēl no 2 līdz 3 nedēļām, jo šāds laika periods ir nepieciešams, lai ārstēšana ar cinku inducētu maksimālo metalotionīna rašanos un pilnīgi bloķētu vara uzsūkšanos. Starp helāta un Wilzin lietošanu ir jābūt vismaz 1 stundu garam intervālam.

Citas zāles

Dzelzs un kalcija piedevas, tetraciklīni un fosforu saturošie savienojumi var samazināt cinka uzsūkšanos, savukārt cinks var samazināt dzelzs, tetraciklīnu, fluorhinolonu uzsūkšanos.

Pārtika

Pētījumi par cinka lietošanu kopā ar pārtiku, kuros piedalījās veseli brīvprātīgie, liecināja, ka cinka uzsūkšanos būtiski kavē daudzi pārtikas produkti (ieskaitot maizi, cieti vārītas olas, kafiju un pienu). Pārtikā sastopamās vielas, it īpaši fitīni un šķiedrvielas, saista cinku un neļauj tam nonākt zarnu šūnās. Tomēr šķita, ka vismazāk to kavē proteīns.

4.6 Grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība

Dati par ierobežotu skaitu iedarbībai pakļautu grūtnieču, kam ir Vilsona slimība, neuzrāda nevēlamu cinka ietekmi uz embriju/augli un māti. Tika ziņots par pieciem spontāniem abortiem un 2 iedzimtiem defektiem (mikrocefāliju un ārstējamu sirdskaiti) no 42 grūtniecībām.

Pētījumi ar dzīvniekiem, kuros tika izmantoti dažādi cinka sāļi, neuzrāda tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi uz grūtniecību, embrionālo/augļa attīstību, dzemdībām vai pēcdzemdību attīstību (skatīt apakšpunktu 5.3.).

Grūtniecēm ar Vilsona slimību ir ļoti svarīgi ārstēšanos turpināt arī grūtniecības laikā. To, kādu terapiju izvēlēties – cinka vai helāta līdzekļa ir jāizlemj ārstam. Deva ir jākoriģē, lai pasargātu augli no vara deficīta iestāšanās, kā arī obligāti jāveic pacientes uzraudzība (skatīt apakšpunktu 4.4.).

Zīdīšana

Cinks izdalās mātes pienā, un zīdainim var rasties cinka izraisīta vara nepietiekamība organismā. Tāpēc ar Wilzin ārstēšanās laikā jāizvairās no zīdīšanas.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8 Nevēlamās blakusparādības

Ziņotās nevēlamās reakcijas uzskaitītas pēc orgānu sistēmu klasifikācijas un biežuma iedalījuma. Biežums tiek definēts kā: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (no ≥1/100 līdz <1/10), retāk (no ≥1/1000 līdz <1/100), reti (no ≥1/10000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības ir sakārtotas pēc to smaguma dilstošā secībā.

Orgānu sistēmu klase

Nelabvēlīga reakcija uz zālēm

 

 

 

Asins un limfatiskās sistēmas traucējumi

retāk:

Sideroblastiska anēmija; leikopēnija

 

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

bieži:

Kuņģa kairinājums

 

 

 

Izmeklējumi

bieži:

Paaugstināta asins amilāze, lipāze un

 

 

sārmainā fosfatāze

 

 

 

Anēmija var būt mikro-, normo- un makrocitāra, un bieži vien ir saistīta ar leikopēniju. Kaulu smadzenēs parasti ir novērojami raksturīgie „gredzenveida sideroblasti” (attīstās eritrocīti, kuru paranukleārajos mitohondrijos izgulsnējas dzelzs). Tās var būt agrīnas vara deficīta izpausmes, kuras var ātri uzlaboties pēc cinka devas samazināšanas. Taču tās ir jāatšķir no hemolītiskās anēmijas, kas bieži rodas pie paaugstināta brīvā vara līmeņa serumā neārstētas Vilsona slimības gadījumā.

Visbiežākā no nevēlamajām blakusparādībām ir saistīta ar kuņģa kairinājumu. Visvairāk tā jūtama, lietojot rīta devu un izzūd pēc pirmajām ārstēšanas dienām. Pirmās devas atlikšana uz priekšpusdienas vidu vai arī devas lietošana kopā ar nelielu daudzumu olbaltumvielu, parasti šos simptomus mazina.

Sārmainās fosfatāzes, amilāzes un lipāzes paaugstināšanās serumā var rasties pirmajās ārstēšanas nedēļās, to līmeņi parasti atjaunojas līdz augstākajai normas robežai pirmā vai pirmo divu terapijas gadu laikā.

4.9 Pārdozēšana

Literatūrā ir ziņots par trim akūtiem cinka sāļu (sulfāta vai glukonāta) pārdozēšanas gadījumiem. 35 gadus veca sieviete, nomira piektajā dienā pēc 6 g cinka ieņemšanas (kas 40 reizes pārsniedza rekomendēto ārstējošo devu); nāves cēlonis bija nieru mazspēja un hemorāģisks pankreatīts ar hiperglikēmisko komu. Tāda pati deva neradīja citus simptomus, izņemot vemšanu, kādam jaunietim, kam tika veikta kuņģa skalošana. Kādam citam jaunietim, kas bija ieņēmis 4g cinka, cinka līmenis serumā pēc 5 stundām bija apmēram 50 mg/l, un viņam bija tikai stipri izteikta slikta dūša, vemšana un reibonis.

Pārdozēšanas gadījumā pirmā palīdzība ir pēc iespējas ātrāk veikta kuņģa skalošana vai izraisīta vemšana, lai izvadītu vēl neuzsūkušos cinku. Ja cinka līmenis plazmā ir ievērojami paaugstināts (> 10 mg/l), ir jāapsver ārstēšana ar smago metālu helātu.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: dažādi gremošanas trakta un vielmaiņas produkti, ATĶ kods: A16AX05.

Vilsona slimība (hepatolentikulārā deģenerācija) ir autosomāli recesīvs metabolisma traucējums aknu vara izdalē žultī. Vara uzkrāšanās aknās rada aknu šūnu bojājumus un iespējamu cirozi. Kad tiek pārsniegtas aknu spējas uzglabāt varu, liekais varš nokļūst asinīs un līdz ar to – citos orgānos, piemēram, smadzenēs, kur izraisa motorus un psihiskus traucējumus. Pacientiem var būt galvenokārt aknu, neiroloģiskie vai psihiskie traucējumi.

Cinka acetāta dihidrāta aktīvā daļa ir cinka katjons, kas bloķē vara uzsūkšanos zarnās no pārtikas un endogēni izdalītā vara reabsorpciju. Cinks inducē metalotionīna - proteīna, kas saista varu, rašanos zarnu šūnās, tādējādi nepieļaujot tā nonākšanu asinīs. Saistītais varš tiek izvadīts ar izkārnījumiem pēc zarnu šūnu nolobīšanās.

Farmakodinamiskie pētījumi par vara metabolismu pacientiem ar Vilsona slimību ietvēra tīrā vara līdzsvara noteikšanu un radioloģiski iezīmētā vara ievadīšanu. Pierādījās, ka režīms ar 150 mg Wilzin dienā ar trim devas uzņemšanas reizēm bija efektīvs, ievērojami samazinot vara uzsūkšanos un radot negatīvu vara līdzsvaru.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Tā kā cinka iedarbības mehānisms ir ietekme uz vara patēriņu zarnu šūnu līmenī, farmakokinētiskais novērtējums, kas izriet no cinka līmeņa asinīs, nesniedz noderīgu informāciju par cinka biopiejamību darbības vietā.

Cinks uzsūcas tievajās zarnās, un tā uzsūkšanās kinētika liecina, ka, palielinot devas, iespējama piesātināšana. Pastāv negatīva korelācija starp frakcionālo cinka uzsūkšanos un cinka patēriņu. Tās diapazons ir no 30 līdz 60% no parastās uzņemšanas ar pārtiku (7-15 mg/d), kas samazinās līdz 7% pie farmakoloģiskās devas 100 mg/d.

Apmēram 80% no asinīs uzsūktā cinka nonāk eritrocītos, bet lielākā daļa no atlikuma saistās ar albumīnu un citiem plazmas proteīniem. Aknas ir galvenā cinka uzkrāšanās vieta, un cinka līmenis aknās palielinās pie uzturošās cinka terapijas.

Veselam cilvēkam cinka eliminācijas pusperiods plazmā ir apmēram 1 stunda pēc 45 mg devas. Cinks galvenokārt tiek izvadīts ar fekālijām, salīdzinoši maz – ar urīnu un sviedriem. Vislielākā izdalīšanās ar fekālijām ir izskaidrojama galvenokārt ar to, ka tiek izvadīts neuzsūktais cinks, kā arī sakarā ar tā endogēno rašanos zarnās.

5.3 Preklīniskie dati par drošību

Ir veikti preklīniskie pētījumi ar cinka acetātu un citiem cinka sāļiem. Pieejamie farmakoloģiskie un toksikoloģiskie dati parādīja lielu līdzību starp cinka sāļiem, kā arī starp dažādām dzīvnieku sugām. Pēc iekšķīgas lietošanas LD50 ir apmēram 300 mg cinka/kg uz ķermeņa svaru (apmēram 100 līdz 150 cilvēku terapeitiskā deva). Atkārtotu devu toksicitātes pētījumos ir noteikts, ka NOEL (līmenis, kad iedarbība netiek novērota) ir apmēram 95 mg cinka/kg uz ķermeņa svara (apmēram 48 cilvēka terapeitiskās devas).

Šie pierādījumi, kas gūti in vitro un in vivo pētījumos, liecina, ka cinkam nav klīniski nozīmīgas genotoksiskas iedarbības.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumi, kas tika veikti ar dažādiem cinka sāļiem, neuzrādīja klīniski nozīmīgu embriotoksicitāti, fetotoksicitāti vai teratogenitātes pierādījumus.

Ar cinka acetāta dihidrātu konvencionālie karcinogēnitātes pētījumi nav veikti.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1 Palīgvielu saraksts

Kapsulas saturs kukurūzas ciete magnija stearāts

Kapsulas apvalks

želatīns

titāna dioksīds (E171) saulrieta dzeltenais FCF (E110)

Tipogrāfiskā tinte

melnais dzelzs oksīds (E172)

šellaka

6.2 Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3 Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

Balta ABPE pudele ar polipropilēna un ABPE vāku un pildījumu (vates ritulis). Katrā pudelē ir 250 kapsulu.

6.6Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Orphan Europe SARL

Immeuble “Le Wilson”

70 avenue du Général de Gaulle F-92800 Puteaux

Francija

8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

EU/1/04/286/002

9. REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2004. gada 13. oktobris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 13. oktobris

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras (EMEA) mājas lapā http://www.emea.europa.eu

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas