Latvian
A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z

Zypadhera (olanzapine pamoate) – Zāļu apraksts - N05AH03

Updated on site: 11-Oct-2017

Zāļu nosaukumsZypadhera
ATĶ kodsN05AH03
Vielaolanzapine pamoate
RažotājsEli Lilly Nederland B.V.

1.ZĀĻU NOSAUKUMS

ZYPADHERA 210 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

ZYPADHERA 300 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

ZYPADHERA 405 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

ZYPADHERA 210 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

Katrs flakons satur olanzapīna pamoāta monohidrātu, kas atbilst 210 mg olanzapīna (Olanzapine). Pēc izšķīdināšanas 1 ml suspensijas satur 150 mg olanzapīna.

ZYPADHERA 300 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

Katrs flakons satur olanzapīna pamoāta monohidrātu, kas atbilst 300 mg olanzapīna (Olanzapine). Pēc izšķīdināšanas 1 ml suspensijas satur 150 mg olanzapīna.

ZYPADHERA 405 mg pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai

Katrs flakons satur olanzapīna pamoāta monohidrātu, kas atbilst 405 mg olanzapīna. (Olanzapine). Pēc izšķīdināšanas 1 ml suspensijas satur 150 mg olanzapīna.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Pulveris un šķīdinātājs ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai.

Pulveris: ciets, dzeltenā krāsā.

Šķīdinātājs: dzidrs šķīdums — bez krāsas līdz viegli iedzeltenam.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.Terapeitiskās indikācijas

Balstterapija pieaugušiem pacientiem ar šizofrēniju, kas pietiekami stabilizēta akūtas ārstēšanas laikā ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu.

4.2.Devas un lietošanas veids

ZYPADHERA 210 mg, 300 mg vai 405 mg pulveri un šķīdinātāju injekciju suspensijas pagatavošanai nedrīkst sajaukt ar olanzapīna 10 mg pulvera injekciju šķīduma pagatavošanai.

Devas

Pirms ZYPADHERA lietošanas pacientus sākotnēji jāārstē ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, lai noskaidrotu panesību un atbildes reakciju.

Lai noteiktu pirmo ZYPADHERA devu visiem pacientiem, jāņem vērā 1. tabulā dotā shēma.

1. tabula. Ieteicamo devu shēma iekšķīgi lietojamam olanzapīnam un ZYPADHERA

Iekšķīgi

ZYPADHERA ieteicamā

Balstdeva pēc 2 mēnešu

lietojama

sākumdeva

ZYPADHERA terapijas

olanzapīna mērķa

 

 

deva

 

 

10 mg dienā

210 mg 2 nedēļās vai 405 mg

150 mg 2 nedēļās vai 300 mg

 

4 nedēļās

4 nedēļās

15 mg dienā

300 mg 2 nedēļās

210 mg 2 nedēļās vai 405 mg

 

 

4 nedēļās

20 mg dienā

300 mg 2 nedēļās

300 mg 2 nedēļās

Devas pielāgošana

Pirmajā vai divos pirmajos terapijas mēnešos pacienti rūpīgi jānovēro attiecībā uz recidīva pazīmēm. Antipsihotisko līdzekļu lietošanas laikā līdz pacienta klīniskā stāvokļa uzlabojumam var paiet vairākas dienas līdz vairākas nedēļas. Šajā periodā pacienti rūpīgi jānovēro. Vēlāk ārstēšanas laikā devu var pielāgot, pamatojoties uz pacienta individuālo klīnisko stāvokli. Pēc klīniskā stāvokļa atkārtotas novērtēšanas devu var pielāgot 150 - 300 mg diapazonā reizi 2 nedēļās vai 300 - 405 mg diapazonā reizi 4 nedēļās. (1. tabula.)

Papildināšana

Dubultaklos klīniskos pētījumos papildināšana ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu nebija atļauta. Ja ir klīniskas indikācijas terapijas papildināšanai ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, olanzapīna kopējā kombinētā deva no abām zāļu formām nedrīkst pārsniegt atbilstīgo maksimālo olanzapīna devu, lietojot zāles iekšķīgi, proti, 20 mg dienā.

Pāreja uz citu antipsihotisku zāļu lietošanu

Sistemātiski apkopoti dati, kas būtu domāti īpaši pacientiem, kas no ZYPADHERA pāriet uz citu antipsihotisku zāļu lietošanu, nav pieejami. Ņemot vērā olanzapīna pamoāta sāls lēno izšķīšanu, kas nodrošina olanzapīna ilgstošu izdalīšanos, kas beidzas aptuveni sešus līdz astoņus mēnešus pēc pēdējās injekcijas, pārejot uz citu antipsihotisku zāļu lietošanu, nepieciešama un par medicīniski piemērotu tiek uzskatīta klīnicista uzraudzība, jo īpaši pirmajos 2 mēnešos pēc ZYPADHERA lietošanas pārtraukšanas.

Īpašās pacientu grupas

Gados vecākie

Sistemātiski pētījumi par ZYPADHERA lietošanu gados vecākiem pacientiem (> 65 gadi) nav veikti. ZYPADHERA neiesaka gados vecāku pacientu ārstēšanai, ja vien nav noteikta labi panesama un efektīva devu shēma, izmantojot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu. Pacientiem pēc 65 gadu vecuma atbilstīgu klīnisko faktoru gadījumā jāapsver iespēja lietot mazāku sākumdevu (150 mg 4 nedēļās), taču tā nav indicēta standartā. ZYPADHERA lietošanu nav ieteicams sākt pacientiem, kas vecāki par 75 gadiem (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Nieru un/vai aknu darbības traucējumi

ZYPADHERA šādiem pacientiem nedrīkst lietot, ja vien nav noteikta labi panesama un efektīva dozēšanas shēma, izmantojot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu. Šādiem pacientiem apsverama mazāka sākumdeva (150 mg 4 nedēļās). Mērenas aknu mazspējas gadījumā

(ciroze, Child-Pugh A vai B klase) sākumdevai jābūt 150 mg ik pēc 4 nedēļām, un tā jāpaaugstina piesardzīgi.

Smēķētāji

Sākumdeva un devu diapazons pacientiem-nesmēķētājiem, salīdzinot ar pacientiem- smēķētājiem, parasti nav jākoriģē. Smēķēšana var inducēt olanzapīna metabolismu. Ieteicama klīniskā uzraudzība un, ja nepieciešams, var apsvērt olanzapīna devas palielināšanu (skatīt 4.5. apakšpunktā).

Ja ir vairāk nekā viens faktors, kas varētu būt par iemeslu lēnākam metabolismam (sieviešu dzimums, vecums, nesmēķēšana), jāapsver iespēja samazināt devu. Atbilstīgu indikāciju gadījumā devas palielināšana šādiem pacientiem jāveic piesardzīgi.

Pediatriskā populācija

ZYPADHERA drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, nav pierādīta. Pašlaik pieejamie dati aprakstīti 4.8. un 5.1. apakšpunktā, taču ieteikumus par devām nevar sniegt.

Lietošanas veids

TIKAI INTRAMUSKULĀRAI IEVADĪŠANAI. NEDRĪKST IEVADĪT INTRAVENOZI VAI SUBKUTĀNI. (Skatīt 4.4 apakšpunktu)

ZYPADHERA drīkst ievadīt vienīgi dziļas intramuskulāras gluteālas injekcijas veidā, ko veic veselības aprūpes speciālists, kas apguvis pareizu injicēšanas tehniku; tas jādara vietā, kur iespējams nodrošināt novērošanu pēc zāļu injicēšanas un atbilstīgu medicīnisko aprūpi pārdozēšanas gadījumā.

Pēc katras injekcijas pacienti veselības aprūpes iestādē vismaz 3 stundas jānovēro personālam ar atbilstošu kvalifikāciju, lai noteiktu, vai nerodas olanzapīna pārdozēšanas pazīmes un simptomi. Tieši pirms tam, kad pacients atstāj veselības aprūpes iestādi, jāpārliecinās, ka viņš ir modrs, orientēts un viņam nav nekādu pārdozēšanas pazīmju un simptomu. Ja ir aizdomas par pārdozēšanu, rūpīga medicīniska novērošana un monitorēšana jāturpina, līdz izmeklēšana liecina, ka attiecīgās pazīmes un simptomi ir izzuduši (skatīt 4.4 apakšpunktu). Ja pacientam ir kādas pazīmes vai simptomi, kas rodas pēc olanzapīna pārdozēšanas, trīs stundas ilgais novērošanas periods jāpagarina atkarībā no klīniskas nepieciešamības.

Norādījumus par lietošanu skatīt 6.6 apakšpunktā.

4.3.Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu(-ām) un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

4.4.Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Īpaša uzmanība jāpievērš pareizas injicēšanas tehnikas piemērošanai, lai novērstu nejaušas intravaskulāras vai subkutānas injekcijas iespējamību (skatīt 6.6 apakšpunktu).

Lietošana akūti uzbudinātiem pacientiem vai smaga psihotiska stāvokļa gadījumā ZYPADHERA nedrīkst lietot pacientu ar šizofrēniju ārstēšanai, ja tie ir akūti uzbudināti vai smagā psihotiskā stāvoklī, jo vajadzīga tūlītēja simptomu kontrole.

Pēcinjekcijas sindroms

Klīniskajos pētījumos pirms ZYPADHERA laišanas tirgū, reakcijas ar olanzapīna pārdozēšanas pazīmēm un simptomiem radās <0,1% injekciju gadījumā un aptuveni 2% pacientu. Lielākai daļai pacientu attīstījās sedācijas simptomi (kas svārstījās no vieglas sedācijas līdz komai) un/vai delīrijs (tostarp apmulsums, dezorientācija, uzbudinājums, nemiers un citi kognitīvie traucējumi). Citi aprakstītie simptomi bjja ekstrapiramidālie simptomi, disartrija, ataksija, agresija, reibonis, nespēks, hipertenzija un krampji. Vairumā gadījumu sākotnējās ar šādu reakciju saistītās pazīmes un simptomi parādījās 1 stundas laikā pēc injekcijas, un visos gadījumos ir ziņots par pilnīgu atlabšanu 24–72 stundu laikā pēc injekcijas. Laikā no 1 līdz 3 stundām reakcijas radās reti (<1 no 1000 injekcijām), bet vēlāk nekā pēc 3 stundām — ļoti reti (<1 no 10 000 injekcijām). Pacienti jābrīdina par šo potenciālo risku, un katrā ZYPADHERA lietošanas reizē viņi 3 stundas jānovēro veselības aprūpes iestādē. Pēcreģistrācijas periodā aprakstītais pēcinjekcijas sindroms pēc ZYPADHERA reģistrācijas apliecības izsniegšanas parasti ir atbildis tam, kas novērots klīnisko pētījumu laikā.

Pēc katras injekcijas pacienti veselības aprūpes iestādē vismaz 3 stundas jānovēro personālam ar atbilstošu kvalifikāciju, lai noteiktu, vai nerodas olanzapīna pārdozēšanas pazīmes un simptomi.

Tieši pirms tam, kad pacients atstāj veselības aprūpes iestādi, jāpārliecinās, ka viņš ir modrs, orientēts un viņam nav nekādu pārdozēšanas pazīmju un simptomu. Ja ir aizdomas par pārdozēšanu, rūpīga medicīniska novērošana un monitorēšana jāturpina, līdz izmeklēšana liecina, ka attiecīgās pazīmes un simptomi ir izzuduši. Ja pacientam ir kādas pazīmes vai simptomi, kas rodas pēc olanzapīna pārdozēšanas, trīs stundas ilgais novērošanas periods jāpagarina atkarībā no klīniskas nepieciešamības..

Atlikušajā dienas daļā pēc injekcijas pacientiem jānorāda uz pārdozēšanas pazīmēm un simptomiem, kā arī nevēlamajām reakcijām pēc injekcijas, jānodrošina iespēja nepieciešamības gadījumā saņemt palīdzību un nevadīt transportlīdzekļus un neapkalpot mehānismus (skatīt 4.7 apakšpunktu).

Ja nevēlamo reakciju novēršanai pēc injekcijas būtiska ir benzodiazepīnu parenterāla ievadīšana, ieteicams uzmanīgi novērtēt klīnisko stāvokli attiecībā uz pārmērīgu sedāciju un sirdsdarbības un elpošanas nomākumu (skatīt 4.5 apakšpunktu).

Nevēlamās blakusparādības injekcijas vietā

Visbiežākā nevēlamā reakcija injekcijas vietā, par ko ziņots, bija sāpes. Vairums reakciju, par kurām tika ziņots, bija vieglas līdz mēreni izteiktas. Ja rodas nevēlama reakcija injekcijas vietā, jāveic atbilstīgi pasākumi, lai to novērstu (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ar psihozi un/vai uzvedības traucējumiem saistīta demence

Olanzapīnu nav ieteicams lietot pacientiem ar demenci saistīto psihožu un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai, sakarā ar mirstības un cerebrovaskulāru traucējumu riska palielināšanos. Placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos (ilgums 6–12 nedēļas), kuros piedalījās vecāka gadagājuma pacienti (vidējais vecums 78 gadi) ar psihozi un/vai uzvedības traucējumiem saistībā ar demenci, nāves gadījumu skaits ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu ārstēto pacientu grupā bija 2 reizes lielāks nekā to pacientu grupā, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 3,5% pret 1,5%). Lielāks nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Pie riska faktoriem, kas varētu veicināt lielāku mirstību šajā pacientu populācijā, pieskaitāms vecums (> 65 gadi), disfāgija, sedācija, organisma nepietiekama apgāde ar barības vielām un dehidratācija, plaušu slimības (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr nāves gadījumu biežums ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu ārstēto pacientu vidū, salīdzinot ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Šajos pašos klīniskajos pētījumos tika ziņots par nevēlamām cerebrovaskulārām reakcijām (piem., insultu, pārejošām išēmijas lēkmēm), tostarp ar letālu iznākumu. Pacientiem, kas tika ārstēti ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, nevēlamas cerebrovaskulāras blakusparādības tika novērotas 3 reizes biežāk nekā pacientiem, kas tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3 % pret 0,4 %). Visiem ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu un placebo ārstētiem pacientiem, kam novēroja cerebrovaskulāras blakusparādības, iepriekš bija bijuši riska faktori. Vecums > 75 gadiem un vaskulāra/jaukta tipa demence tika identificēti kā nevēlamu cerebrovaskulāru blakusparādību riska faktori saistībā ar olanzapīna terapiju. Olanzapīna efektivitāte šajos pētījumos netika apstiprināta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana nav ieteicama ar dopamīna agonistiem saistītas psihozes ārstēšanai pacientiem, kuri slimo ar Parkinsona slimību. Klīniskajos pētījumos ļoti bieži un daudz biežāk nekā ar placebo tika ziņots par parkinsonisma simptomu saasinājumu un halucinācijām (skatīt 4.8 apakšpunktu), un psihotisko simptomu ārstēšanā iekšķīgi lietojams olanzapīns nebija efektīvāks par placebo. Šajos pētījumos pacientu stāvoklim bija jābūt stabilizētam, lietojot mazāko efektīvo pretparkinsonisma zāļu (dopamīna agonista) devu, un šo pretparkinsonisma līdzekli tādā pat devā viņiem bija jāturpina lietot visā pētījuma garumā. Iekšķīgi lietojama olanzapīna sākumdeva bija 2,5 mg dienā, un, pamatojoties uz pētnieka lēmumu, deva tika titrēta līdz maksimāli 15 mg dienā.

Ļaundabīgs neiroleptisks sindroms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, kas saistīts ar antipsihotisku zāļu lietošanu. Retos gadījumos ziņots arī par to, ka ĻNS radies saistībā ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu stīvums, izmainīts psihiskais stāvoklis un autonomās nervu sistēmas nestabilitātes simptomi (neregulārs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, diaforēze un sirds aritmija). Papildu pazīmes var būt paaugstināts kreatīna fosfokināzes līmenis, mioglobinūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja pacientam rodas pazīmes un simptomi, kas varētu liecināt par ĻNS, vai arī viņam rodas neizskaidrojams drudzis ar augstu temperatūru bez citām ĻNS klīniskajām izpausmēm, jāpārtrauc lietot visi antipsihotiskie līdzekļi, arī olanzapīns.

Hiperglikēmija un cukura diabēts

Retāk ziņots par hiperglikēmijas un/vai cukura diabēta rašanos vai saasinājumu, kas dažkārt saistīti ar ketoacidozi vai komu; ir bijuši arī daži letāli gadījumi (skatīt 4.8 apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekšēju ķermeņa masas palielināšanos, kas varētu būt veicinošs faktors. Ieteicams atbilstīgs klīniskais monitorings saskaņā ar izmantotajām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms,12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi gadā pēc tam. Pacientus, kas tiek ārstēti ar jebkuru antipsihotisku līdzekli, arī ZYPADHERA, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijas pazīmes un simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), un pacientus ar cukura diabētu vai cukura diabēta riska faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa masa, piemēram, pirms, 4, 8 un 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi trijos mēnešos pēc tam.

Lipīdu koncentrācijas izmaiņas

Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem novērotas nevēlamas izmaiņas lipīdu koncentrācijā (skatīt 4.8 apakšpunktu). Lipīdu koncentrācijas izmaiņas jākontrolē atbilstīgi klīniskajam stāvoklim, jo īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un pacientiem, kam ir lipīdu traucējumu riska faktori. Pacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkuriem antipsihotiskiem līdzekļiem, arī ZYPADHERA, regulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantotām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, pirms, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas ar olanzapīnu un reizi 5 gados pēc tam.

Antiholīnerģiskā aktivitāte

Lai gan in vitro olanzapīnam konstatēta antiholīnerģiska darbība, ar to saistītā pieredze klīniskajos pētījumos ir maza. Tomēr, tā kā klīniskā pieredze, lietojot olanzapīnu pacientiem ar blakusslimībām, ir ierobežota, ieteicams ievērot piesardzību, parakstot šīs zāles pacientiem ar prostatas hipertrofiju vai paralītisku ileusu un ar to saistītiem traucējumiem.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā, novērota pārejoša un asimptomātiska aknu aminotransferāžu

— AlAT un AsAT — līmeņa paaugstināšanās. Jāievēro piesardzība un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, pacientiem ar aknu darbības traucējumu pazīmēm un simptomiem, pacientiem ar iepriekš bijušiem traucējumiem, kas saistīti ar ierobežotu aknu funkcionālo rezervi, kā arī pacientiem, kas tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskiem līdzekļiem. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (tostarp hepatocelulārs, holestātisks vai jaukts aknu bojājums), olanzapīna terapija jāpārtrauc.

Neitropēnija

Piesardzība jāievēro pacientiem, kam jebkāda iemesla dēļ ir samazināts leikocītu un/vai neitrofilo leikocītu skaits, pacientiem, kas saņem līdzekļus, kuriem piemīt zināma spēja izraisīt neitropēniju, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu vai toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar kaulu smadzeņu nomākumu, ko izraisījusi blakusslimība, staru terapija vai ķīmijterapija, kā arī pacientiem ar hipereozinofīlisku stāvokli vai mieloproliferatīvu slimību. Par neitropēniju bieži ziņots, vienlaikus lietojot olanzapīnu un valproātu (skatīt 4.8 apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Retos gadījumos (≥ 0,01% un < 0,1%), strauji pārtraucot lietot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, ir ziņots par akūtiem simptomiem, piemēram, svīšanu, bezmiegu, trīci, trauksmi, sliktu dūšu vai vemšanu.

QT intervāls

Klīniskajos pētījumos klīniski nozīmīgu QTc intervāla pagarinājumu ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem (Fridericia QT korekcija [QTcF] ≥ 500 milisekundes [msec] jebkurā brīdī pēc pētījuma sākuma pacientiem, kam sākotnējā QTcF vērtība bija <500 msec), novēroja retāk (0,1 – 1%), turklāt nebija vērojamas būtiskas atšķirības attiecībā uz saistītajiem kardiālajiem traucējumiem, salīdzinot ar placebo. Klīniskajos pētījumos ar olanzapīna pulveri injekciju šķīduma pagatavošanai jeb ZYPADHERA olanzapīns nebija saistīts ar pastāvīgu absolūtā QT vai QTc intervāla pagarinājumu. Tomēr, jāievēro piesardzība, ja olanzapīnu paraksta kopā ar zālēm, kurām piemīt zināma spēja pagarināt QTc intervālu, jo īpaši vecāka gadagājuma pacientiem, pacientiem ar iedzimtu pagarināta QT intervāla sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju vai hipomagniēmiju.

Trombembolija

Retāk (≥ 0.1% un < 1%) ziņots par olanzapīna terapijas saistību (laika ziņā) ar venozu trombemboliju. Venozas trombembolijas rašanās cēloniskā saistībā ar olanzapīna terapiju nav apstiprināta. Tomēr, tā kā pacientiem ar šizofrēniju nereti raksturīgi iegūti venozas trombembolijas riska faktori, jāapzina visi iespējamie VTE riska faktori, piemēram, pacientu kustību nespēja, un jāveic atbilstoši profilakses pasākumi.

Vispārēja CNS aktivitāte

Ņemot vērā to, ka olanzapīns iedarbojas galvenokārt uz CNS, jāievēro piesardzība, lietojot to kopā ar citiem centrālas darbības medikamentiem un alkoholu. Tā kā in vitro olanzapīnam raksturīgs dopamīna antagonisms, tas var antagonizēt tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistu iedarbību.

Krampji

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kam anamnēzē ir krampji vai kas ir pakļauti tādu faktoru iedarbībai, kas pazemina krampju slieksni. Retāk ziņots, ka ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem rodas krampji. Vairumā šādu gadījumu ziņots par krampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Tardīvā diskinēzija

Salīdzinošajos pētījumos, kuru ilgums bijis viens gads vai mazāk, olanzapīns bija saistīts ar statistiski nozīmīgi mazāku ārstēšanas izraisītas diskinēzijas biežumu. Tomēr, lietojot zāles ilgstoši, tardīvās diskinēzijas risks palielinās, un tādēļ, ja pacientam, kurš lieto olanzapīnu, parādās tardīvās diskinēzijas pazīmes vai simptomi, jāapsver devas samazināšana vai zāļu lietošanas pārtraukšana. Pēc terapijas pārtraukšanas šie simptomi uz laiku var pastiprināties vai pat rasties.

Ortostatiska hipotensija

Olanzapīna klīniskajos pētījumos vecāka gadagājuma pacientiem retos gadījumos novēroja ortostatisku hipotensiju. Pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem, ieteicams periodiski mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko līdzekļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar 13 – 17 gadus veciem pacientiem novērotas dažādas nevēlamās blakusparādības, tostarp ķermeņa masas palielināšanās, vielmaiņas parametru izmaiņas un prolaktīna koncentrācijas paaugstināšanās. (skatīt 4.8 un 5.1 apakšpunktu).

Lietošana gados vecākiem (>75 gadi)

Informācija par ZYPADHERA lietošanu pacientiem pēc 75 gadu vecuma nav pieejama. Bioķīmisku un psiholoģisku izmaiņu un muskuļu masas samazinājuma dēļ šīs zāles nav ieteicamas pacientiem minētajā vecuma grupā.

4.5.Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbība pētīta vienīgi pieaugušajiem.

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas saņem zāles, kuras var izraisīt hipotensiju vai sedāciju.

Iespējamā mijiedarbība, kas ietekmē olanzapīnu

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, tā farmakokinētiku var ietekmēt vielas, kas spēj specifiski inducēt vai inhibēt šī izoenzīma darbību.

CYP1A2 indukcija

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, un rezultātā iespējama pazemināta olanzapīna koncentrācija. Novērots tikai neliels līdz mērens olanzapīna klīrensa palielinājums. Domājams, ka klīniskā ietekme ir ierobežota, taču ieteicama klīniska novērošana, un, ja vajadzīgs, var apsvērt devas palielināšanu (skatīt 4.2 apakšpunktu).

CYP1A2 inhibīcija

Konstatēts, ka olanzapīna metabolismu būtiski inhibē fluvoksamīns, kas ir specifisks CYP1A2 inhibitors. Nesmēķējošām sievietēm olanzapīna Cmax pēc fluvoksamīna lietošanas paaugstinājās vidēji par 54%, bet smēķējošiem vīriešiem — vidēji par 77%. Olanzapīna zemlīknes laukuma (AUC) vidējais pieaugums bija attiecīgi 52% un 108%. Pacientiem, kas lieto fluvoksamīnu vai jebkuru citu CYP1A2 inhibitoru, piemēram, ciprofloksacīnu, jāapsver iespēja lietot mazāku sākumdevu. Uzsākot ārstēšanu ar CYP1A2 inhibitoru, apsverama olanzapīna devas samazināšana.

Nav konstatēts, ka olanzapīna farmakokinētiku būtiski ietekmētu fluoksetīns (CYP2D6 inhibitors), vieneizējas antacīdu līdzekļu (alumīnija, magnija) devas vai cimetidīns.

Olanzapīna spēja ietekmēt citas zāles

Olanzapīns var antagonizēt tiešas vai netiešas darbības dopamīna agonistu iedarbību.

Olanzapīns in vitro neinhibē svarīgākos CYP450 izoenzīmus (piem., 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tas nozīmē, ka vērā ņemama mijiedarbība nav paredzama, un to apstiprina arī pētījumi in vivo, kuros tālāk minētajām vielām netika konstatēta nekāda metabolisma inhibīcija. Tricikliskie antidepresanti (kam lielākoties raksturīgs CYP2D6 ceļš), varfarīns (CYP2C9), teofilīns (CYP1A2) un diazepāms (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam netika novērota nekāda mijiedarbība, lietojot to kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta koncentrācijas plazmā terapeitisks monitorings neliecināja, ka, sākot vienlaicīgu olanzapīna lietošanu, būtu vajadzīga valproāta devas pielāgošana.

Zāles, kas ietekmē CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas saņem zāles, kuras var izraisīt centrālās nervu sistēmas nomākumu, vai lieto alkoholu.

Pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci nav ieteicams vienlaikus lietot olanzapīnu un pretparkinsonisma līdzekļus (skatīt 4.4 apakšpunktu).

QTc intervāls

Ja olanzapīnu lieto vienlaikus ar zālēm, kas pagarina QTc intervālu, jāievēro piesardzība (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.6.Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav veikti atbilstoši un labi kontrolēti pētījumi grūtniecēm. Pacientes jāinformē, ka viņām jāpastāsta ārstam, ja olanzapīna terapijas laikā iestājas grūtniecība vai tā tiek plānota. Tomēr, tā kā pieredze cilvēkiem ir ierobežota, olanzapīnu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja paredzamais ieguvums atsver iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā olanzapīna) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, ir tādu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes ilguma un smaguma pakāpes pēcdzemdību periodā. Ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, tremoru, miegainību, respiratorajiem traucējumiem un barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro.

Barošana ar krūti

Pētījumā par iekšķīgu olanzapīna lietošanu zīdīšanas periodā, kurā piedalījās veselas sievietes, olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka zīdaiņa organisms ir pakļauts tādas

zāļu devas iedarbībai (mg/kg), kura vienāda ar 1,8% no olanzapīna devas mātei (mg/kg). Pacientēm jāiesaka nebarot bērnu ar krūti, ja viņas lieto olanzapīnu.

Fertilitāte

Ietekme uz fertilitāti nav zināma (skatīt apakšpunktā 5.3 par preklīniskajiem drošuma datiem).

4.7.Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tā kā olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacienti jābrīdina par mehānismu apkalpošanu, tostarp transportlīdzekļu vadīšanu.

Pacientiem jāiesaka nevadīt transportlīdzekļus un neapkalpot mehānismus atlikušajā dienas daļā pēc katras injekcijas, jo pastāv pēcinjekcijas sindroma rašanās iespēja, kura simptomi ir līdzīgi kā olanzapīna pārdozēšanas gadījumā (skatīt 4.4 apakšpunktu).

4.8.Nevēlamās blakusparādības

Kopsavilkums par drošības profilu

Nevēlamās reakcijas, kas novērotas lietojot olanzapīna pamoātu

Lietojot ZYPADHERA, ir bijuši pēcinjekcijas reakcijas sindroma gadījumi, kad rodas simptomi, kas līdzinās olanzapīna pārdozēšanai (skatīt 4.2 un 4.4 apakšpunktu). Klīniskās pazīmes un simptomi ietvēra sedācijas simptomus (kas svārstījās no vieglas sedācijas līdz komai) un/vai delīriju (tai skaitā ietverot apmulsumu, dezorientāciju, uzbudinājumu, nemieru, un citus kognitīvos traucējumus).Citi aprakstītie simptomi bjja ekstrapiramidālie simptomi, disartrija, ataksija, agresija, reibonis, nespēks, hipertensija un krampji.

Citas nevēlamās blakusparādības, ko novēroja ar ZYPADHERA ārstētiem pacientiem, bija identiskas blakusparādībām, ko novēroja saistībā ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu. Klīniskajos pētījumos ar ZYPADHERA vienīgā nevēlamā blakusparādība, par ko ziņoja un kuras biežums bija statistiski nozīmīgi lielāks ZYPADHERA grupā, salīdzinot ar placebo grupu, bija sedācija (ZYPADHERA 8,2%, placebo 2,0%). No visiem ar ZYPADHERA ārstētiem pacientiem par sedāciju ziņojuši 4,7% pacientu.

Klīniskajos pētījumos ar ZYPADHERA nevēlamo reakciju injekcijas vietā biežums bija aptuveni 8%. Nevēlamā reakcija injekcijas vietā, par ko ziņots visbiežāk, ir sāpes (5%); ziņots par dažām citām nevēlamām reakcijām injekcijas vietā (sastopamības biežuma samazināšanās secībā): sabiezējuma rašanās reakcijas, eritēmas rašanās reakcijas, nespecifiskas reakcijas injekcijas vietā, kairinājums, tūskas rašanās reakcijas, zilumi, asiņošana un anestēzija. Šīs blakusparādības radās apmēram 0,1 - 1,1% pacientu.

Pārskatot klīnisko pētījumu un spontāno pēc- reģistrācijas ziņojumu drošības datus, par injekcijas vietas abscesu tika ziņots reti (≥ 1/10,000 līdz < 1/1,000).

Nevēlamās reakcijas, kas novērotas lietojot olanzapīnu

Tālāk minētās nevēlamās blakusparādības ir novērotas pēc olanzapīna lietošanas.

Pieaugušie

Ar olanzapīnu saistītās nevēlamās blakusparādības, par ko visbiežāk ziņoja klīniskajos pētījumos (novērotas ≥ 1% pacientu), bija miegainība, ķermeņa masas palielināšanās, eozinofīlija, paaugstināts prolaktīna, holesterīna, glikozes un triglicerīdu līmenis (skatīt 4.4 apakšpunktu), glikozūrija, palielināta ēstgriba, reibonis, akatīzija, parkinsonisms, leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4 apakšpunktu), diskinēzija, ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiska

iedarbība, pārejoša un asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4 apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nespēks, drudzis, artralģija, paaugstināta sārmainās fosfatāzes koncentrācija, augsta gammaglutamiltransferāzes koncentrācija, augsta urīnskābes koncentrācija, augsta kreatīna fosfokināzes koncentrācija un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Tālāk tabulā uzskaitītas nevēlamās blakusparādības un izmaiņas laboratoriskajos rādītājos, kas minētas spontānos ziņojumos un novērotas klīniskajos pētījumos. Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā. Biežums ir šāds: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000), ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Nav zināms

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

Eozinofīlija

 

Trombocitopēnij

 

 

Leikopēnija10

 

a11

 

 

Neitropēnija10

 

 

 

Imūnās sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Paaugstināta

 

 

 

 

jutība11

 

 

Vielmaiņas un uztures traucējumi

 

 

 

Ķermeņa masas

Paaugstināta

Diabēta

Hipotermija12

 

palielināšanās1

holesterīna

attīstīšanās

 

 

 

koncentrācija2,3

vai

 

 

 

Paaugstināta

paasinājums,

 

 

 

glikozes

kas dažkārt

 

 

 

koncentrācija4

saistīts ar

 

 

 

Paaugstināts

ketoacidozi

 

 

 

triglicerīdu

vai komu,

 

 

 

līmenis2,5

ieskaitot

 

 

 

Glikozūrija

dažus

 

 

 

Pastiprināta

gadījumus ar

 

 

 

ēstgriba

letālu

 

 

 

 

iznākumu

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nervu sistēmas traucējumi

 

 

 

Miegainība

Reibonis

Krampji, kur

Ļaundabīgs

 

 

Akatīzija6

lielākajā daļā

neiroleptiskais

 

 

Parkinsonisms6

gadījumu tika

sindroms (skatīt

 

 

Diskinēzija6

ziņots par

4.4

 

 

 

krampjiem

apakšpunktu)12

 

 

 

vai krampju

Pārtraukšanas

 

 

 

riska

simptomi7, 12

 

 

 

faktoriem

 

 

 

 

anamnēzē11

 

 

 

 

Distonija

 

 

 

 

(tostarp acs

 

 

 

 

ābola

 

 

 

 

neapzinātas

 

 

 

 

kustības)11

 

 

 

 

Tardīvā

 

 

 

 

diskinēzija11

 

 

Amnēzija 9

Dysarthria

Nemierīgo kāju sindroms

Sirds funkcijas traucējumi

 

 

Bradikardija

Ventrikulāra

 

 

 

QTc

tahikardija/fibrilā

 

 

 

pagarināšanā

cija, pēkšņa nāve

 

 

 

s (skatīt 4.4

(skatīt 4.4

 

 

 

apakšpunktu)

apakšpunktu)11

 

Asinsvadu sistēmas traucējumi

 

 

 

Ortostatiska

 

Trombemboli

 

 

hipotensija10

 

ja (t.sk.

 

 

 

 

plaušu

 

 

 

 

embolija un

 

 

 

 

dziļo vēnu

 

 

 

 

tromboze)

 

 

 

 

(skatīt 4.4

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

 

 

Asiņošana no

 

 

 

 

deguna9

 

 

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

 

 

 

 

Viegla, pārējoša

Uzpūsts

Pankreatīts11

 

 

antiholīnerģiska

vēders9

 

 

 

ietekme, tostarp

 

 

 

 

aizcietējums un

 

 

 

 

sausums mutē

 

 

 

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

 

 

 

Pārējoša,

 

Hepatīts (tostarp

 

 

asimptomātiska

 

hepatocelulāri,

 

 

aknu

 

holestātiski vai

 

 

aminotransferāžu

 

jaukti aknu

 

 

līmeņa

 

bojājumi)11

 

 

paaugstināšanās

 

 

 

 

(AlAT, AsAT), jo

 

 

 

 

īpaši ārstēšanas

 

 

 

 

sākumā (skatīt 4.4

 

 

 

 

apakšpunktu)

 

 

 

Ādas un zemādas audu bojājumi

 

 

 

 

Izsitumi

Fotosensitivit

 

Nevēlamā

 

 

ātes reakcija

 

reakcija ar

 

 

Alopēcija

 

eozinofīliju un

 

 

 

 

sistēmiskajiem

 

 

 

 

simptomiem

 

 

 

 

(DRESS)

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

 

 

 

Artralģija9

 

Rabdomiolīze11

 

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

 

 

 

 

 

Urīna

 

 

 

 

nesaturēšana,

 

 

urīna aizture

Pavājināta

urīna plūsma11

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

Jaundzimušo abstinences sindroms

(skatīt 4.6 apakšpunktu)

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

 

Erektilā disfunkcija

Amenoreja

 

Priapisms12

 

 

vīriešiem

Krūšu

 

 

 

 

Samazināta

palielināšanās

 

 

 

 

dzimumtieksme

Galaktoreja

 

 

 

 

vīriešiem un

sievietēm

 

 

 

 

sievietēm

Ginekomastija/

 

 

 

 

 

krūšu

 

 

 

 

 

palielināšanās

 

 

 

 

 

vīriešiem

 

 

 

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

 

 

 

 

Astēnija

 

 

Injekcijas vietas

 

 

Nespēks

 

 

abscess

 

 

Tūska

 

 

 

 

 

 

Drudzis10

 

 

 

 

 

 

Sāpes injekcijas

 

 

 

 

 

 

vietā

 

 

 

 

 

Izmeklējumi

 

 

 

 

 

 

Paaugstināts prolaktīna

Paaugstināts

Paaugstināts

 

 

 

 

līmenis plazmā8

sārmainās

kopējā

 

 

 

 

 

fosfatāzes līmenis10

bilirubīna

 

 

 

 

 

Augsts kreatīna

līmenis

 

 

 

 

 

fosfokināzes

 

 

 

 

 

 

līmenis11

 

 

 

 

 

 

Augsts gamma

 

 

 

 

 

 

glutamiltransferāze

 

 

 

 

 

 

s līmenis10

 

 

 

 

 

 

Augsts urīnskābes

 

 

 

 

 

 

līmenis10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1 Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās tika novērota visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās par ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas tika novērota ļoti bieži (22,2%

gadījumu), par ≥ 15% no sākotnējās ķermeņa masas — bieži (4,2% gadījumu) un ≥ 25% - retāk (0,8% gadījumu). Ķermeņa masas palielināšanās par ≥ 7%, 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas ilgstošas ārstēšanas (vismaz 48 nedēļas ilgas) gaitā bija ļoti bieži (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

2Lielākas vidējā lipīdu līmeņa tukšā dūšā izmaiņas (kopējais holesterīns, ZBL holesterīns un triglicerīdi) bija pacientiem, kam sākotnēji nebija lipīdu disregulācijas pazīmju.

3Novērots ar sākotnēji normāliem koncentrācijas tukšā dūšā rādītājiem (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstiem rādītājiem (≥ 6,2 mmol/l). Ļoti bieži novēroja kopējā holesterīna

koncentrācijas tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības sākumā (≥ 5,17–< 6,2 mmol/l) līdz augstai (≥ 6,2 mmol/l).

4Novērots ar sākotnēji normāliem koncentrācijas tukšā dūšā rādītājiem (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstiem rādītājiem (≥ 7 mmol/l). Ļoti bieži novēroja glikozes koncentrācijas tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības sākumā (≥ 5,56–< 7 mmol/l) līdz augstai (≥ 7 mmol/l).

5Novērots ar sākotnēji normāliem koncentrācijas tukšā dūšā rādītājiem (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstiem rādītājiem (≥ 2,26 mmol/l). Ļoti bieži novēroja triglicerīdu koncentrācijas tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības sākumā (≥ 1,69–< 2,26 mmol/l) līdz augstai (≥ 2,26 mmol/l).

6Klīniskajos pētījumos parkinsonisma un distonijas biežums ar olanzapīnu ārstētu pacientu vidū bija skaitliski lielāks, taču atšķirība no placebo nebija statistiski nozīmīga. Parkinsonisma, akatīzijas un distonijas biežums ar olanzapīnu ārstētu pacientu vidū bija mazāks, salīdzinot ar titrētām haloperidola devām. Tā kā nav pieejama detalizēta informācija par akūtiem un ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem pacientu anamnēzē, šobrīd nevar secināt, ka olanzapīns retāk izraisītu tardīvu diskinēziju un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

7Strauji pārtraucot lietot olanzapīnu, ir ziņots par akūtiem simptomiem, piemēram, svīšanu, bezmiegu, trīci, trauksmi, sliktu dūšu un vemšanu.

8Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pārsniedza normas augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sākotnējo prolaktīna līmeni. Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un normas augšējo robežu nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

9Nevēlamā blakusparādība identificēta klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīna integrētajā datubāzē.

10Vērtējot pēc klīniskajos pētījumos, kas iekļauti olanzapīna integrētajā datubāzē, noteiktajām vērtībām.

11Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums noteikts, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

12Nevēlamā blakusparādība identificēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos; biežums noteikts atbilstoši 95% ticamības intervāla augšējai robežai, izmantojot olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša ārstēšana (vismaz 48 nedēļas)

Pacientu daudzums, kam bija nevēlamas, klīniski nozīmīgas ķermeņa masas palielināšanās, glikozes, kopējā/ZBL/ABL holesterīna vai triglicerīdu līmeņa pārmaiņas, laika gaitā palielinājās. Pieaugušiem pacientiem, kurus ārstēja 9 – 12 mēnešus, vidējā glikozes līmeņa palielināšanās ātrums samazinājās apmēram pēc 6 mēnešiem.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās ar demenci slimojoši gados veci pacienti, olanzapīna terapija bija saistīta ar biežākiem nāves gadījumiem un cebrebrovaskulārām blakusparādībām, salīdzinot ar placebo (skatīt arī 4.4 apakšpunktu). Ļoti biežas nevēlamās blakusparādības saistībā ar olanzapīna lietošanu šajā pacientu grupā bija patoloģiska gaita un kritieni. Bieži novēroja pneimoniju, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, letarģiju, ādas apsārtumu, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšanu.

Klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās pacienti ar zāļu (dopamīna agonistu) izraisītu psihozi, kas bija saistīta ar Parkinsona slimību, ļoti bieži tika ziņots par parkinsonisma simptomu pasliktinājumu un halucinācijām, ko novēroja biežāk nekā ar placebo.

Vienā klīniskajā pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar bipolāru māniju, valproāta un olanzapīna kombinētā terapija par 4,1% palielināja neitropēnijas biežumu; iespējamais veicinošais faktors varētu būt valproāta augstā koncentrācija plazmā. Lietojot olanzapīnu kopā ar litiju vai valproātu, rezultātā palielinājās trīces, sausuma mutē, palielinātas ēstgribas un ķermeņa masas

pieauguma biežums (≥10%). Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem. Ārstēšanas ar olanzapīnu laikā, kombinējot to ar litiju vai divalproeksu, 17,4% pacientu akūtas ārstēšanas

periodā (līdz 6 nedēļas) ķermeņa masa palielinājās par ≥ 7%, salīdzinot ar sākotnējo rādītāju. Olanzapīna ilgstoša lietošana (līdz 12 mēnešiem) recidīva profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem 39,9% pacientu bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par ≥ 7%, salīdzinot ar sākotnējo rādītāju.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu (līdz 18 gadu vecumam) ārstēšanai. Lai gan klīniskie pētījumi, kuros būtu salīdzināti pusaudži un pieaugušie, nav veikti, dati no pētījumiem, kuros piedalījušies pusaudži, tika salīdzināti ar datiem no pētījumiem, kuros piedalījušies pieaugušie.

Tālāk tabulā dots kopsavilkums par nevēlamajām blakusparādībām, par kurām pusaudži (13– 17 gadu vecumā) ziņojuši biežāk nekā pieaugušie vai kuras klīniskajos pētījumos novērotas vienīgi pusaudžiem. Šķiet, ka pusaudžiem biežāk rodas klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%)salīdzinot ar pieaugušiem. Ķermeņa masas palielināšanās apjoms un pusaudžu ar klīniski nozīmīgu ķermeņa masas palielināšanos proporcija bija lielāka ilgstošas preparāta lietošanas laikā(vismaz 24 nedēļas), salīdzinot ar īslaicīgu preparāta lietošanu.

Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā. Biežums ir šāds: ļoti bieži (≥ 1/10) un bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10).

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Ļoti bieži: ķermeņa masas palielināšanās13, paaugstināts triglicerīdu līmenis14, palielināta ēstgriba.

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis15

Nervu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži: sedācija (tostarp: hipersomnija, letarģija, miegainība).

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži: sausuma sajūta mutē.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži: paaugstināts aknu aminotransferāžu līmenis (AlAT/AsAT; skatīt 4.4 apakšpunktu).

Izmeklējumi

Ļoti bieži: paaugstināts kopējā bilirubīna līmenis, paaugstināta GGT koncentrācija, paaugstināta prolaktīna koncentrācija plazmā16.

13 Pēc īslaicīgas (vidēji 22 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās par ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas (kg) tika novērota ļoti bieži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no sākotnējās ķermeņa masas — bieži (7,1% gadījumu) un par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā bija bieži (2,5% gadījumu). Ilgstoši lietojot (vismaz 24 nedēļas), 89,4%

pacientu ķermeņa masa palielinājās par ≥ 7%, 55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par

≥ 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas.

14Novērots ar sākotnēji normālu koncentrāciju tukšā dūšā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstai (≥ 1,467 mmol/l), un triglicerīdu līmeņa izmaiņām tukšā dūšā no sākotnējas robežvērtības (≥ 1,016–< 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

15Bieži novēroja kopējā holesterīna koncentrācijas izmaiņas tukšā dūšā no normālas vērtības sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstai (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti bieži novēroja kopējā holesterīna koncentrācijas izmaiņas tukšā dūšā no robežvērtības sākumā (≥ 4,39–< 5,17 mmol/l) līdz augstai (≥ 5,17 mmol/l).

16Par paaugstinātu prolaktīna koncentrāciju ziņots 47,4% pacientu pusaudžu vecumā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.Pārdozēšana

Ja novēro pārdozēšanas pazīmes un simptomus, kas atbilst pēcinjekcijas sindromam, jāveic atbilstoši pasākumi (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Tā kā ar parenterāli ievadāmām zāļu formām pārdozēšana ir mazāk iespējama nekā ar iekšķīgi lietojamām zālēm, tālāk ir sniegta informācija atsaucei, kas iegūta no iekšķīgi lietojama olanzapīna pārdozēšanas gadījumiem.

Pazīmes un simptomi

Ļoti bieži pārdozēšanas simptomi (sastopamība > 10%) ietver tahikardiju,

uzbudinājumu/ agresivitāti, dizartriju, dažādus ekstrapiramidālus simptomus un pazeminātu apziņas līmeni (no sedācijas līdz komai).

Pie citiem medicīniski nozīmīgiem pārdozēšanas simptomiem pieder delīrijs, krampji, koma, iespējams, ļaundabīgs neiroleptisks sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmija (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu darbības apstāšanās. Ziņots par letālu iznākumu pēc akūtas pārdozēšanas pat ar tik mazu iekšķīgi lietotu devu kā 450 mg, taču tajā pat laikā ir ziņots par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu.

Ārstēšana

Olanzapīnam specifiska antidota nav. Atbilstoši pacienta klīniskajam stāvoklim jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu darbības monitorings, tostarp hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas funkcijas atbalstīšana. Nelietojiet epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskos līdzekļus ar beta agonista darbību, jo beta stimulācija var pastiprināt hipotensiju. Nepieciešama kardiovaskulāra monitorēšana, lai konstatētu iespējamo aritmiju. Līdz pacients atveseļojas, jāturpina stingra medicīniska uzraudzība un monitorēšana.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: psiholeptiķi, diazepīni, oksazepīni, tiazepīniun oksepīni. ATĶ kods N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmānijas un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam raksturīga plaša farmakoloģiska iedarbība uz vairākām receptoru sistēmām.

Preklīniskajos pētījumos olanzapīnam novērota afinitāte (Ki; < 100 nM) pret serotonīna

5HT2A/2C, 5HT3, 5HT6 receptoriem, dopamīna D1, D2, D3, D4, D5 receptoriem, holīnerģiskajiem muskarīna receptoriem (M1-M5); α1 adrenoreceptoriem un histamīna H1

receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumi, izmantojot olanzapīnu, norādīja uz 5HT, dopamīna un holīnerģisku antagonismu, kas atbilst receptoru profilam, ar kuriem olanzapīns saistās. In vitro olanzapīnam bija lielāka afinitāte pret 5HT2 serotonīna receptoriem nekā pret dopamīna D2 receptoriem, bet in vivo modeļos — lielāka 5HT2 aktivitāte nekā D2 aktivitāte. Elektrofizioloģiskajos pētījumos pierādīts, ka olanzapīns selektīvi samazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, bet tam ir neliela ietekme uz striatālajiem (A9) mehānismiem, kas saistīti ar motorajām funkcijām. Devās, kas mazākas par katalepsiju (norāda uz motorām blakusparādībām) izraisošām devām, olanzapīns samazināja nosacītas izvairīšanās atbildes reakciju; tā ir pārbaude, kas liecina par antipsihotisku aktivitāti. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns palielina atbildes reakciju "anksiolītiskajā" pārbaudē.

Pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) pētījumā, kurā piedalījās ar ZYPADHERA ārstēti pacienti (300 mg 4 nedēļās), 6 mēnešu perioda beigās vidējā saistība ar D2 receptoriem bija 60% vai augstāka, un šāds līmenis atbilda tam, kāds bija konstatēts ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu.

Klīniskā efektivitāte

ZYPADHERA efektivitāte šizofrēnijas ārstēšanā un balstterapijā atbilst iekšķīgi lietojamās olanzapīna zāļu formas apstiprinātajai efektivitātei.

Kopumā 2 pamatpētījumos piedalījās 1469 pacienti, kas slimoja ar šizofrēniju.

Pirmajā pētījumā, kas bija 8 nedēļas ilgs, placebo kontrolēts pētījums, piedalījās pieauguši pacienti (n=404), kam novēroja akūtus psihotiskus simptomus. Pacienti tika pakļauti nejaušināšanai, lai saņemtu vai nu ZYPADHERA injekcijas devā 405 mg ik pēc 4 nedēļām, 300 mg ik pēc 2 nedēļām, 210 mg ik pēc divām nedēļām vai placebo ik pēc 2 nedēļām. Terapijas papildināšana ar iekšķīgi lietojamiem antipsihotiskiem līdzekļiem nebija atļauta. Kopējā pozitīvo un negatīvo simptomu skala (PANSS) liecināja par vērā ņemamu uzlabojumu laikā no pētījuma sākuma (vidējais sākotnējais kopējais PANSS rādītājs 101) līdz beigām (vidējās izmaiņas attiecīgi -22,57, -26,32, -22,49) ar visām ZYPADHERA devām (405 mg ik pēc 4 nedēļām, 300 mg ik pēc 2 nedēļām un 210 mg ik pēc 2 nedēļām), salīdzinot ar placebo (vidējās izmaiņas -8,51). Vidējās kopējā rādītāja izmaiņas no pētījuma sākuma līdz beigām pa vizītēm liecināja, ka 3. dienā pacientiem grupās, kurās deva bija 300 mg ik pēc 2 nedēļām un 405 mg ik pēc 4 nedēļām, kopējā PANSS rādītāja izmaiņas bija izteiktākas (statistiski nozīmīgi) nekā placebo (attiecīgi -8,6, -8,2 un-5,2). Visās 3 ZYPADHERA terapijas grupās konstatēja statistiski nozīmīgi lielāku uzlabojumu nekā placebo, sākot no 1. nedēļas beigām. Šie rezultāti apliecina ZYPADHERA efektivitāti 8 nedēļu terapijā, un zāļu efektu novēroja jau 1 nedēļu pēc tam, kad bija sākta ārstēšana ar ZYPADHERA.

Otrajā ilgtermiņa pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar stabilu klīnisko stāvokli (n=1065) (sākotnējais vidējais PANSS rādītājs 54,33 līdz 57,75), kas sākotnēji 4 – 8 nedēļas tika ārstēti ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu un pēctam turpināja saņemt iekšķīgi lietojamu olanzapīnu vai pārgāja uz ZYPADHERA lietošanu 24 nedēļu garumā. Terapijas papildināšana ar iekšķīgi lietojamiem antipsihotiskiem līdzekļiem nebija atļauta. ZYPADHERA grupās, kurās lietoja 150 mg un 300 mg reizi 2 nedēļās (analīzei šīs devas tika apvienotas) un 405 mg reizi

4 nedēļās, rezultāti nebija sliktāki kā ar iekšķīgi lietojama olanzapīna kombinētajām 10 , 15 un 20 mg devām (analīzei šīs devas tika apvienotas), vērtējot pēc šizofrēnijas simptomu saasinājuma (saasinājumu biežums attiecīgi 10%, 10% 7%). Saasinājums tika noteikts kā

PANSS parametru pasliktināšanās, atvasinot no BPRS pozitīvās skalas, un hospitalizācija pozitīvo psihotisko simptomu saasinājuma dēļ. Kombinētajā grupā, kurā lietoja 150 mg un 300 mg reizi 2 nedēļās, rādītāji nebija sliktāki kā grupā, kurā lietoja 405 mg reizi 4 nedēļās (saasinājumu biežums katrā grupā 10%) 24 nedēļas pēc nejaušināšanas.

Pediatriskā populācija

ZYPADHERA lietošana bērniem nav pētīta. Kontrolētās efektivitātes dati par lietošanu pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežoti, tie iegūti īstermiņa pētījumos ārstējot šizofrēniju (6 nedēļas) un ar I tipa bipolāriem traucējumiem saistīto māniju (3 nedēļas), pētījumā iesaistot mazāk nekā 200 pusaudžu. Olanzapīnu lietoja dažādās devās, no 2,5 līdz 20 mg dienā. Ārstēšanas ar olanzapīnu laikā pusaudžiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, bija būtiski izteiktāka ķermeņa masas palielināšanās. Glikozes līmeņa tukšā dūšā, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna koncentrācijas izmaiņas (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktu) pusaudžiem bija izteiktākas nekā pieaugušajiem. Nav kontrolētu datu par iedarbības uzturēšanu vai drošību ilgtermiņā (skatīt 4.4 un 4.8 apakšpunktu). Informācija par drošību ilgtermiņā ir sākotnēji ierobežota ar datiem, kas iegūti atvērtā tipa, nekontrolētajos pētījumos.

5.2.Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Olanzapīns metabolizējas aknās, konjugējoties un oksidējoties. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir 10-N-glikuronīds. Citohroms P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N- demetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos; pētījumos ar dzīvniekiem abiem šiem metabolītiem in vivo konstatēta būtiski mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakaloģiskā darbība piemīt sākotnējai zāļu vielai — olanzapīnam.

Pēc ZYPADHERA vienreizējas i.m. injekcijas muskuļaudos nekavējoties sākas olanzapīna pamoāta sāls lēna šķīšana, kas nodrošina olanzapīna lēnu un ilgstošu izdalīšanos vairāk nekā četru nedēļu garumā. Laikā no astoņām līdz divpadsmit nedēļām izdalīšanās arvien samazinās. Uzsākot ZYPADHERA terapiju, papildu antipsihotisko līdzekļu lietošana nav nepieciešama (skatīt 4.2 apakšpunktu).

Izdalīšanās profils un dozēšanas shēma (i.m. injekcija reizi divās vai četrās nedēļās) nodrošina noturīgu olanzapīna koncentrāciju plazmā. Nosakāma zāļu koncentrācija plazmā pēc katras ZYPADHERA injekcijas saglabājas vairākus mēnešus. Olanzapīna eliminācijas pusperiods pēc ZYPADHERA lietošanas ir 30 dienas; salīdzinājumam, pēc iekšķīgas lietošanas tas ir

30 stundas. Uzsūkšanās un eliminācija ir pilnībā beigusies aptuveni sešus līdz astoņus mēnešus pēc pēdējās injekcijas.

Izkliede

Iekšķīgas lietošanas gadījumā notiek ātra olanzapīna izkliede. Olanzapīna saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām visā koncentrāciju diapazonā no 7 līdz 1000 ng/ml ir aptuveni 93%. Plazmā olanzapīns saistās ar albumīniem un α1-skābo glikoproteīnu.

Pēc atkārtotām i.m. injekcijām, lietojot 150 – 300 mg ZYPADHERA reizi divās nedēļās, 10.– 90. percentīles olanzapīna līdzsvara koncentrācija plazmā bija 4,2 – 73,2 ng/ml robežās. Olanzapīna koncentrācija plazmā, lietojot no 150 mg ik pēc 4 nedēļām līdz 300 mg ik pēc 2 nedēļām, liecina, ka, pieaugot ZYPADHERA devai, palielinās olanzapīna sistēmiskā iedarbība. Pirmajos trijos ZYPADHERA terapijas mēnešos pacientiem, kam injicēja līdz 300 mg reizi divās nedēļās, novēroja olanzapīna uzkrāšanos, taču ilgstošas lietošanas gadījumā (12 mēneši) papildu uzkrāšanos nenovēroja.

Eliminācija

Olanzapīna plazmas klīrenss pēc olanzapīna perorālas lietošanas sievietēm (18,9 l/h) ir zemāks nekā vīriešiem (27,3 l/h), un nesmēķētājiem (18,6 l/h) ir zemāks nekā smēķētājiem (27,7 l/h). Līdzīgas farmakokinētikas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm un smēķētājiem un nesmēķētājiem novēroja ZYPADHERA klīniskajos pētījumos. Tomēr dzimuma vai

smēķēšanas ietekme uz olanzapīna klīrensu ir neliela, salīdzinot ar vispārējo mainību cilvēku vidū.

Gados vecāki cilvēki

Īpaši pētījumi par ZYPADHERA lietošanu gados vecākiem cilvēkiem nav veikti. ZYPADHERA neiesaka gados vecāku cilvēku ārstēšanai, ja vien nav noteikta labi panesama un efektīva dozēšanas shēma, izmantojot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu. Veseliem gados vecākiem cilvēkiem (no 65 gadu vecuma), salīdzinot ar vidēja vecuma indivīdiem, vidējais eliminācijas pusperiods bija pagarināts (51,8 pret 33,8 stundas), bet klīrenss bija samazināts (17,5 pret 18,2 l/h). Farmakokinētisko rādītāju mainība, kas novērota vecāka gadagājuma pacientiem, iekļaujas vidēja vecuma indivīdiem novēroto rādītāju diapazonā. 44 ar šizofrēniju slimojošiem pacientiem, kas bija vecāki par 65 gadiem, deva no 5 līdz 20 mg dienā nebija saistīta ar nekādu specifisku blakusparādību profilu.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 10 ml/min), salīdzinot ar veseliem indivīdiem, vidējais eliminācijas pusperiods (37,7 pret 32,4 h) vai klīrenss

(21,2 pret 25,0 l/h) būtiski neatšķīrās. Masas līdzsvara pētījumā tika konstatēts, ka aptuveni 57% radioloģiski marķēta olanzapīna parādījās urīnā, galvenokārt metabolītu veidā. Lai gan ZYPADHERA lietošana pacientiem ar pavājinātu nieru darbību nav pētīta, ieteicams noteikt labi panesamu un efektīvu dozēšanas shēmu pacientiem ar pavājinātu nieru darbību, izmantojot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, pirms tiek sākta ārstēšana ar ZYPADHERA (skatīt

4.2 apakšpunktu).

Smēķētāji

Smēķētājiem ar vieglu aknu disfunkciju iekšķīgi lietojama olanzapīna vidējais eliminācijas pusperiods bija pagarināts (39,3 h), bet klīrenss — samazināts (18,0 l/h), analogi kā veseliem nesmēķētājiem (attiecīgi 48,8 h un 14,1 l/h). Lai gan ZYPADHERA lietošana pacientiem ar pavājinātu aknu darbību nav pētīta, ieteicams noteikt labi panesamu un efektīvu dozēšanas shēmu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem, izmantojot iekšķīgi lietojamu olanzapīnu, pirms tiek sākta ārstēšana ar ZYPADHERA (skatīt 4.2 apakšpunktu).

Iekšķīgi lietojama olanzapīna pētījumā, kurā piedalījās baltās rases pārstāvji, japāņi un ķīnieši, farmakokinētisko parametru atšķirības šajās trīs populācijās netika novērotas.

5.3.Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskie drošības pētījumi ir veikti, izmantojot olanzapīna pamoāta monohidrātu. Svarīgākās atradnes atkārtotu devu toksicitātes pētījumos (žurkas, suņi), 2 gadus ilgos kancerogenitātes pētījumos ar žurkām un reproduktīvās toksicitātes pētījumos (žurkas, truši) aprobežojās ar reakcijām injekcijas vietā, kam nebija iespējams noteikt NOAEL. Nav konstatēta jauna toksiska iedarbība, ko rada olanzapīna sistēmiska iedarbība. Tomēr sistēmiskā koncentrācija šajos pētījumos kopumā bija zemāka par attiecīgu efektu radošo koncentrāciju pētījumos ar iekšķīgi lietojamu olanzapīnu; tādēļ tālāk ir sniegti dati par iekšķīgi lietojamu olanzapīnu.

Akūta (vienreizējas devas) toksiciāte

Perorālas toksicitātes pazīmes grauzējiem bija tādas, kas raksturīgas spēcīgiem antipsihotiskiem savienojumiem: hipoaktivitāte, koma, trīce, kloniski krampji, siekalošanās un samazināts svara pieaugums. Vidējā letālā deva bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un

175 mg/kg (žurkām). Suņi devas līdz 100 mg/kg panesa bez mirstības. Klīniskās pazīmes bija sedācija, ataksija, trīce, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija. Pērtiķiem vienreizējas peroālas devas līdz 100 mg/kg izraisīja prostrāciju, bet lielākas

devas — daļēju samaņas zudumu.

Atkārtotu devu toksicitāte

Pētījumos, kuru ilgums bija līdz 3 mēneši (pelēm) un 1 gads (žurkām un suņiem), būtiskākā iedarbība bija CNS nomākums, antiholīnerģiska iedarbība un perifēriski hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu izveidojās pieradums. Lietojot lielas devas, bija samazināti augšanas parametri. Atgriezeniska iedarbība, kas bija saistīta ar paaugstinātu prolaktīna līmeni, žurkām bija samazināta olnīcu un dzemdes masa un morfoloģiskas izmaiņas vagīnas epitēlijā un krūts dziedzeros.

Hematoloģiska toksicitāte: Visām sugām konstatēja ietekmi uz hematoloģiskajiem parametriem, tostarp no devas atkarīgu cirkulējošo leikocītu skaita samazinājumu pelēm un nespecifisku cirkulējošo leikocītu skaita samazinājumu žurkām, tomēr kaulu smadzeņu citotoksicitāte netika konstatēta. Dažiem suņiem, ko ārstēja ar 8 vai 10 mg/kg lielu devu, radās atgriezeniska neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija (olanzapīna kopējā iedarbība [zemlīknes laukums] bija 12 – 15 reižu lielāka nekā tad, ja cilvēkam lieto 12 mg devu). Suņiem ar citopēniju nebija vērojama negatīva ietekme uz cilmes un proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs.

Reproduktīvā toksicitāte

Olanzapīnam nebija vērojama teratogēna iedarbība. Sedācija negatīvi ietekmēja žurku tēviņu pārošanos. Žurkām, kas saņēma 1,1 mg/kg lielu devu (trīskārt lielāka par maksimālo devu cilvēkiem), bija traucēts seksuālās aktivitātes cikls, bet žurkām, kas saņēma 3 mg/kg lielu devu (deviņkārt pārsniedz maksimālo devu cilvēkiem), novēroja ietekmi uz vairošanās raksturlielumiem. Ja grūsnām žurku mātītēm lietoja olanzapīnu, to mazuļiem novēroja augļa attīstības aizturi un pazeminātu aktivitātes līmeni.

Mutagenitāte

Veicot visas standarta pārbaudes, kas ietvēra baktēriju mutāciju pārbaudes un pārbaudes ar zīdītāju šūnām in vitro un perorāli in vivo, olanzapīnam nenovēroja mutagēnu vai klastogēnu iedarbību.

Kancerogenitāte

Pamatojoties uz rezultātiem, kas iegūti pētījumos (lietojot iekšķīgi) ar pelēm un žurkām, tika secināts, ka olanzapīns nav kancerogēns.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.Palīgvielu saraksts

Pulveris

Nav palīgvielu

Šķīdinātājs Karmelozes nātrija sāls Mannīts

Polisorbāts 80 Ūdens injekcijām

Sālsskābe (pH regulēšanai) Nātrija hidroksīds (pH regulēšanai)

6.2.Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm, izņemot 6.6 apakšpunktā minētās.

6.3.Uzglabāšanas laiks

2 gadi

Pēc izšķīdināšanas flakonā: 24 stundas. Ja preparātu neizlieto nekavējoties, tas kārtīgi jāsakrata, lai no jauna izveidotu suspensiju. Pēc suspensijas pārvietošanas no flakona šļircē tā jāizlieto nekavējoties.

Ir pierādīts, ka suspensija flakonos ir ķīmiski un fizikāli stabila 24 stundas, uzglabājot 20– 25 °C temperatūrā. No mikrobioloģijas viedokļa preparāts jāizlieto nekavējoties. Ja preparātu neizlieto nekavējoties, par uzglabāšanas ilgumu un nosacījumiem pirms lietošanas atbild lietotājs, un normālos apstākļos tiem nevajadzētu pārsniegt 24 stundas 20–25°C temperatūrā.

6.4.Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Neatdzesēt un nesasaldēt.

6.5.Iepakojuma veids un saturs

ZYPADHERA 210 mg pulvera: I klases stikla flakons. Bromobutila aizbāznis ar rūsganas krāsas stiprinājumu.

ZYPADHERA 300 mg pulvera: I klases stikla flakons. Bromobutila aizbāznis ar olīvkrāsas stiprinājumu.

ZYPADHERA 405 mg pulvera: I klases stikla flakons. Bromobutila aizbāznis ar tēraudzilas krāsas stiprinājumu.

3 ml šķīdinātāja: I klases stikla flakons. Butila aizbāznis ar purpurkrāsas stiprinājumu.

Vienā kartona kārbiņā ir viens flakons ar pulveri un viens flakons ar šķīdinātāju, viena Hipodermiskā 3 ml šļirce ar pievienotu 19. izmēra 38 mm drošības adatu, viena 19. izmēra 38 mm Hipodermiskā drošības adata un divas 19. izmēra 50 mm Hipodermiskās drošības adatas.

6.6.Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

IEVADĪŠANAI VIENĪGI DZIĻAS INTRAMUSKULĀRAS GLUTEĀLAS INJEKCIJAS VEIDĀ. NEDRĪKST IEVADĪT INTRAVENOZI VAI SUBKUTĀNI.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

Šķīdināšana

1. POSMS: materiālu sagatavošana

Ieteicams lietot cimdus, jo ZYPADHERA var izraisīt ādas kairinājumu.

Izšķīdiniet ZYPADHERA pulveri ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai vienīgi ar iepakojumam pievienoto šķīdinātāju, ievērojot standarta aseptikas noteikumus parenterāli ievadāmu līdzekļu šķīdināšanai.

2. POSMS: šķīdinātāja tilpuma noteikšana šķīdināšanai

Šajā tabulā ir sniegta informācija par šķīdinātāja daudzumu, kāds nepieciešams, lai izšķīdinātu ZYPADHERA pulveri ilgstošās darbības injekciju suspensijas pagatavošanai.

ZYPADHERA

Pievienojamā šķīdinātāja

stiprums (mg)

tilpums (ml)

1,3

1,8

2,3

Svarīgi ņemt vērā, ka flakonā ir lielāks daudzums šķīdinātāja, nekā nepieciešams šķīdināšanai.

3. POSMS: ZYPADHERA šķīdināšana

1.Uzirdiniet pulveri, viegli uzsitot pa flakonu.

2.Atveriet iepakoto Hipodermisko šļirci un adatu kopā ar adatas aizsargierīci. Atplēsiet blistera maisiņu un izņemiet ierīci. Ar vieglu pagriezienu, pievienojiet šļirci (ja tā vēl nav pievienota) Luera savienotājierīcei . Uz ierīces uzmanīgi uzlieciet adatu, piespiežot un pagriežot pulksteņrādītāja kustības virzienā, un pēc tam noņemiet adatas uzgali tieši no adatas. Šo norādījumu neievērošanas rezultātā iespējama adatas dūriena radīta trauma.

3.Ievelciet šļircē iepriekš noteikto šķīdinātāja tilpumu (2. posms).

4.Injicējiet šķīdinātāju flakonā ar pulveri.

5.Atvelciet gaisu, lai izlīdzinātu spiedienu flakonā.

6.Izņemiet adatu, turot flakonu vertikāli, lai nepieļautu nekādu šķīdinātāja zudumu.

7.Uzlieciet adatai drošības ierīci Iespiediet adatu apvalkā ar vienu roku. Izmantojiet vienu roku, VIEGLI spiežot apvalku pret gludu virsmu. KAD APVALKS IR PIESPIESTS (1. attēls), ADATA STINGRI FIKSĒJAS TAJĀ (2. attēls).

8Vizuāli pārliecinieties, ka adata pilnībā atrodas adatas aizsargapvalkā. Izņemiet ierīci ar adatu no šļirces tikai tad, kad tas nepieciešams noteiktas medicīniskas procedūras veikšanai. Noņemiet to, ar īkšķi un rādītājpirkstu satverot aiz adatas aizsargierīces Luera rumbas, turot brīvos pirkstus atstatus no ierīces, kurā atrodas adatas gals (3. attēls).

9.Stingri vairākkārt uzsitiet ar flakonu pa cietu virsmu, līdz pulveris vairs nav redzams. Aizsargājiet virsmu, lai mazinātu trieciena spēku. (Sk. A attēlu.)

A attēls: stingri uzsitiet, lai sajauktu šķidrumu.

10.Vizuāli pārbaudiet flakonu, vai nav redzami kunkuļi. Neizšķīdis pulveris izskatās kā dzelteni, sausi kunkuļi, kas pieķeras pie flakona. Ja kunkuļi paliek, var būt nepieciešama papildu uzsišana. (Sk. B attēlu.)

Neizšķīdis pulveris: redzami kunkuļi Izšķīdis pulveris: kunkuļu nav

B attēls: pārbaudiet, vai nav neizšķīduša pulvera, un, ja vajadzīgs, atkārtojiet uzsišanu.

11.Enerģiski sakratiet flakonu, līdz suspensija kļuvusi viendabīga, vienā krāsā un ar vienādu faktūru. Gatava suspensija būs dzeltena un gaismas necaurlaidīga. (Sk. C attēlu.)

C attēls: enerģiski sakratiet flakonu

Ja veidojas putas, ļaujiet flakonam pastāvēt, lai putas varētu izšķīst. Ja preparātu neizlieto nekavējoties, tas kārtīgi jāsakrata, lai no jauna izveidotu suspensiju. Izšķīdināts ZYPADHERA flakonā saglabā stabilitāti līdz 24 stundām ilgi.

Lietošana

1. POSMS: ZYPADHERA injicēšana

Šajā tabulā doti dati par ZYPADHERA suspensijas galīgo injicējamo tilpumu. Suspensijas koncentrācija ir 150 mg/ml olanzapīna.

Deva

Galīgais injicējamais

(mg)

tilpums

 

(ml)

1,0

1,4

2,0

2,7

1.Nosakiet, kura adata nepieciešama, lai pacientam veiktu injekciju. Lai veiktu injekciju pacientam ar lieko svaru, ieteicama 50 mm adata:

Ja injekcijai jāizmanto 50 mm adata, nepieciešamā suspensijas tilpuma ievilkšanai šļircei pievienojiet 38 mm drošības adatu.

Ja injekcijai jāizmanto 38 mm adata, nepieciešamā suspensijas tilpuma ievilkšanai šļircei pievienojiet 50 mm drošības adatu.

2.Lēni ievelciet vajadzīgo daudzumu. Flakonā var palikt nedaudz preparāta.

3.Uzlieciet adatai drošības ierīci un noņemiet adatu no šļirces.

4.Pirms injekcijas uzlieciet šļircei izvēlēto 50 mm vai 38 mm drošības adatu. Pēc suspensijas paņemšanas no flakona tā jāinjicē nekavējoties.

5.Izvēlieties un sagatavojiet injekcijas vietu gluteālajā zonā. PREPARĀTU NEDRĪKST INJICĒT INTRAVENOZI VAI SUBKUTĀNI.

6.Pēc adatas ieduršanas vairākas sekundes aspirējiet, lai pārliecinātos, ka neparādās asinis. Ja šļircē ieplūst asinis, izmetiet šļirci un zāļu devu un sāciet šķīdināšanas un

ievadīšanas procedūru no sākuma. Injekcija jāizdara, piemērojot vienmērīgu, nepārtrauktu spiedienu.

NEMASĒJIET INJEKCIJAS VIETU.

7.Uzlieciet adatai drošības ierīci (1. un 2. attēls).

8.Izmetiet flakonus, šļirci, izlietotās adatas, papildus adatu un neizlietoto šķīdinātāju saskaņā ar atbilstošajām klīniskajām procedūrām. Flakons paredzēts vienreizējai lietošanai.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Eli Lilly Nederland B.V., Papendorpseweg 83, 3528 BJ Utrecht, Nīderlande

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/1/08/479/001

EU/1/08/479/002

EU/1/08/479/003

9.PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2008. gada 19.novembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2013. gada 26. augusts

10.TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

{MM/GGGG}

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu

Komentārus

A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W X Y Z
  • Palīdzība
  • Get it on Google Play
  • Par
  • Info on site by:

  • Presented by RXed.eu

  • 27558

    recepšu zāles uzskaitītas